Tradicionālā transkripcija

[depòrtãcija]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija


[d] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[o] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[ã] – garais patskanis

[c] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[j] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

 

Pieczilbju vārds.

Ortogramma – ā



deport-sakne

-ā-piedēklis

-c-piedēklis

-ij-piedēklis

-agalotne

deportācij- – vārda celms



deportācija – patstāvīgs, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

deportācij-a

deportācij-as

Ģ.

deportācij-as

deportācij-u

D.

deportācij-ai

deportācij-ām

A.

deportācij-u

deportācij-as

I.

ar deportācij-u

ar deportācij-ām

L.

deportācij-ā

deportācij-ās

V.

deportācij-a!

deportācij-as!


Teikumā var būt:

1)     teikuma priekšmetsDeportācija ir noziegums pret cilvēci.

2)     izteicēja daļa – Viens no 20. gadsimta ļaunākajiem murgiem Latvijā bija deportācijas.

3)     galvenais loceklisCilvēku masveida izsūtīšana jeb deportācija.

4)     laika apstāklis1949. gada 25. marta deportācijā no Latvijas tika izvesti vairāk nekā 42 tūkstoši cilvēku.

5)     apzīmētājsIzsūtītie nelabprāt runā par deportācijas laiku.

6)     papildinātājs – Daļa izsūtīto bērnu deportāciju atceras ar šausmām.

pielikums – Skaitliski apjomīgākā Latvijas iedzīvotāju izvešana, respektīvi, deportācija, notika 1949. gadā. 



deportācijas apstākļi, deportāciju atcere, deportācijas atmiņas, deportācijas cēloņi, deportācijas dokumenti, deportācijas izpēte, deportāciju izpildītāji, deportāciju laiks, deportācija Latvijā, deportāciju pamatojums, deportāciju saraksts, deportāciju sekas, deportācijas upuris, deportācija uz Sibīriju, deportācijas veicēji

 

iedzīvotāju deportācija, masveida deportācija, rīkojums par deportāciju

 

1941. gada 14. jūnija deportācija,  1949. gada 25. marta deportācija

 

pirmā deportācija, otrā deportācija

 

deportācijā izvestie, deportācijā izdzīvojušie, deportācijā mirušie

 

dzīve deportācijā

 

atcerēties deportāciju, atkārtota deportācija, ciest deportācijā, pārtraukt deportāciju, pieminēt deportāciju, stāstīt par deportāciju



deportācijaslietv.

Iedzīvotāju vai iebraucēju piespiedu izsūtīšana, pārvietošana, izraidīšana (no valsts vai pastāvīgās dzīves vietas). 

Masveida deportācijas. Pārtraukt iedzīvotāju deportāciju. Ciest deportācijās. 

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]   


deportācija, -as, s.

Piespiedu izsūtīšana, pārvietošana, izraidīšana (aiz politiskiem vai krimināliem motīviem uz likuma vai valsts varas iestāžu lēmuma pamata).

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]   


deportācija – izsūtīšana, izvešana


Vēsturēdeportācija.


Vārds deportācija cēlies no franču vārda déportation, kam pamatā latīņu deportatio.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/


angļu – deportation

baltkrievu – дэпартацыя

čehu – deportace

franču – déportation

igauņu – küüditamine

krievu – депортация

lietuviešu – išsiuntimas

poļu – deportacja

somu – karkotus

ukraiņu – депортація

vācu – die Abschiebung, die Deportation

zviedru – avvisning




Kauc kara mašīnas un rīstās izsalkušas,

Stāv gaisā duna kā no tāliem kloniem.

Drāž patruļas no sētas sētā joņiem –

No meža ceļiem šausmās aizbēg klusums.

 

Met darbu vīru rokas pamirušās,

Un sievu stāvus šausmas krata joņiem,

Kad posties pavēl posta ešeloniem.

Bāl bērnu sejas, bīlī sastingušas.

 

Verd stacijas. Blenž asaraini logi,

Uz sliedēm vagoni tumst aizrestoti,

Ar svilpēm svilpes sagaudojas baiļi.

 

Iet pūļiem dzīti. Ļimst kā savažoti.

Cits raud, cits lād un piesauc debess soģi.

Zib visās pusēs durkļu gali kaili.

1949, 25. marts [Martuževa 2004 : 156]


Vagonā saslānītie cilvēki ir aprimuši sevī, izsalkumā, slāpēs un bezcerībā. Aizlieguši sākotnējās dusmas un sparu pēc taisnības. Šautenes un ložberi sakārtojuši pasauli bezgaisa koka zārkā uz riteņiem. Miegs ar nomodu sajaucies kā eļļa ar ūdeni – ne padzerties, ne aizdedzināt.

 

Pirmās divas dienas vagons murdēja – kas būs, kur ved, kāpēc viņi, kāpēc tieši viņi, kāpēc tieši viņiem nepaveicies, kāpēc nesavāca kaimiņus, kurš ko teica, kāpēc vairumu vīriešu nošķīra, kāpēc dažiem atņēma mantas, bet citiem atstāja. Slīcinās milzīgajās Sibīrijas upēs visus vienā reizē. Aiz Urāliem šaus nost. Raktuvēs iedzīs strādāt.

 

Muklā Filipīne kliedz krieviski, latgaliski un pa miegam vāciski. Nevar saprast, ko tieši saka, bet pie jēgas babulis nav. Neviens nevar viņu apklusināt. Kāda nozīme. Cilvēki novēršas. Tad nerunā vairs nemaz. Palaikam kāds noģībst. Daži apskāvuši savus bērnus. Cik mēs esam? Lote mēģina skaitīt, bet sajūk. Tuvu sešdesmit. Četri pavisam mazi bērni.

 

Nāras divos stāvos. Lopiem netaisa divos stāvos, šis ir īpaši gatavots vagons. Aizrestota loga šķirba pie griestiem.

 

Nemitīgi kāds iet uz trubas, sliedes mēslojas. Divas segas aizkabinātas priekšā, debeszila un smilšu sarkana. Vienu atdeva skolotājkundze, otru Lotes blakussēdētāja Justīnes jaunkundze. Melnmatainā meitene sārtajā krepdešīna kleitā un gaišajās satīna kurpītēs dirn pie atejas, uz ceļiem kā pagali turot satītu zīdaini. Nekustas. Kura diena šī ir?

 

Tas bija vēl tikai pērn, aprīlī, kad Lote sev skaidri atzinās – viņa nevēlas būt sieviete, bet vienīgi liktenīgā sieviete. Nav pilnīgi nekādas jēgas dzīvot parastu dzīvi, piedzimt, apprecēties, sadzemdēt bērnus, izaudzināt, izlaist pasaulē un pēc tam vāri tupēt tukšā ligzdā ar savu vīru līdz nāvei. To lai dara putni, mājlopi un meža zvēri. Ne viņa. Lotei būs aizraujoša dzīve! Lieliska dzīve! Ar sirdi plosošiem pārdzīvojumiem, tāliem ceļiem un mīlestību līdz kapa malai. Bez neviena pieraduma puteklīša.

 

Sūrst un smeldz izlaizītā, izkostā, izdīrātā, piespļaudītā miesa. Smird. Pēc zaņķa.

 

Nu Lote zina šī vārda jēgu. Tur, kur viņas klēpis, dibens un ciskas, nekādas dvēseles vairs nav. Pavisam. Lai tad sāp vesela, miesa, miesiņa. Viņa izturēs. Domās tikai par šo brīdi. [Repše 2016 : 22–23]



Pret rītu vilciens pārbrauca Latvijas robežu pie Zilupes. Asarām aizžņaugtā balsī Jānis, Emīlija un Ligita dziedāja „Nu ardievu, Vidzemīte, nebūšu vairs šai zemē…”. Astoņus gadus vēlāk, 1949. g. martā, šo pašu dziesmu dziedāja mana vecmāmiņa Milda un tēvs Aivars, kad viņi pārbrauca Latvijas robežu un sāka savu sāpju ceļu uz Sibīriju. Daudzu izsūtīto atmiņās stāstīts par pēdējo dziesmu, kas skanējusi, atstājot Latviju. Vieni dziedāja „Dievs, svētī Latviju”, citi „Pūt, vējiņi”, trešie – „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Tā Latvijas okupācijas pirmajā gadadienā, 1941. g. 17. jūnijā, manas mātes ģimene kopā ar piecpadsmit tūkstošiem citu nelaimīgo atstāja Latviju. Daudzi uz neatgriešanos, citi uz ilgiem gadiem. [Kalniete 2001 : 48]

 

1941. g. 14. jūnijā agri no rīta mūsu izveda no Torņkalna stacijas. Atceros, pie gultas pienāca mamma ar asarām acīm un mani modināja. Mājās bija sveši cilvēki, runāja nesaprotamā valodā un kratīja mūsu mantas.

 

Līdz stacijai aizveda ar mašīnu un pavēlēja sakāpt lopu vagonos. Pieaugušie raudāja. Es nekā nesapratu. Naktī vīriešus atdalīja no ģimenēm. Atceros, kā tēvs pelēkā uzvalkā stāvēja vagona durvīs…

 

Sākās garš brauciens, mēs braucām un braucām. Tad, kad Torņakalnā, godinot izsūtīto piemiņu, tika atklāta piemiņas vieta un novietots vagons, es uzreiz atcerējos savu vietu vagonā – labajā pusē uz apakšējās nāras, pie pašas sienas. Tur arī noliku ziedus.

 

Pēc vilciena Krievijā mūs pārlādēja uz baržām – tur bija tūkstošiem cilvēku. Nonācām Tomskas apgabala Parabeļas rajona Narimskij Špalozavod klubā, kur no griestiem krita blaktis. Cilvēku joprojām bija daudz, un man bija paniskas bailes pazaudēt mammu. Pēc tam mūs sadalīja vietējām krievu ģimenēm, piesakot, ka esam fašisti. Cilvēku attieksme bija dažāda.

[Altrofa 2012 : 30]

 

 

 

Pa ceļam visādas grūtības bija. Laiku pa laikam apstājāmies, gāja pēc ūdens, kaut kāds ēdamais bija, šķidra, ūdeņaina zupa. Pēc divām, trim nedēļām nonācām Krasnojarskas novada Ačinskā. Visus latviešus no ešelona izlika zem klajas debess – milzīgā laukumā, kurš bija nožogots ar sētu. Tur mēs atradāmies ilgāku laiku… nedēļas pāris, kamēr no kolhoziem nāca priekšnieki, izvēlējās strādniekus. [Beljānis 2012 : 159]

 

 

 

Pēc kārtas skatījāmies pa lodziņu. Braucām grūtos apstākļos. Tualetes vietā bija mazs caurums, ko aizklāja. Vasara, jūnijs, karsts… Bija grūti pierast. Braucot ūdeni dzert deva reti. Turpmākajā ceļa gaitā sāka slimot. Mūsu vagonā trešajā vai ceturtajā dienā nomira mazs bērniņš, jo mātei nebija piena. Ienāca sargi. Braucot pāri upei, bērniņu, drēbēs ietītu, iemeta upē. Laimīgā kārtā viņa līķītis neatsitās pret tilta režģiem un iekrita upē. Tad es padomāju – nē, es tādu galu sev negribu! To es redzēju, bērns būdams, un ieprogrammēju sev – ēdīšu vienalga ko, kaut kokus grauzīšu, bet ar mani tā nenotiks. Tā bija mana ieslēgtā programma, turpmāk dzīvojot Sibīrijā. [Saulkalns 2012 : 832–833]

 

 

 

Trīs nedēļas vilciens rāpās cauri Padomju Savienībai, laukiem, mežiem un purvājiem. Trīs garas nedēļas, līdz graboņa, lokomotīves šņākoņa un riteņu klaboņa kļuva par Lauras dzīves faktūru, līdz vagona rībieni un sitieni, un trokšņi sajaucās ar ceļabiedru balsīm, klepu un smiekliem – jā, arī ar smiekliem – vienā blīvā skaņu mežā, kurā Laura centās nedzirdēt atsevišķo. [..]

 

Pārtikas īsti nebija – viņām deva tikai mazus rupjmaizes ķieģelīšus, kas reizēm bija tik sāļi, ka pat tie, kas mira badu, nevarēja tos ieēst un izmeta pa atejas caurumu grīdā. Cilvēkiem, kuri bija paņēmuši līdzi ēdienu, pirmajās dienās klājās labi. Bija arī tādi, kas mainīja maizi vai ievārījumu pret drēbēm, sudrabu vai zeltu, līdz beidzot attapās, ka pārtika ir daudz vērtīgāka.

 

Trūka arī ūdens. Kādā pieturvietā tūlīt aiz Urāliem sargi izlaida ļaudis no vagoniem, un gan bērni, gan pieaugušie metās dzert no peļķēm. Pēc tam visiem bija caureja. Smaka citkārt liktos nepanesama, bet viņi jau tik ilgi dzīvojuši netīrībā, ka nekādas smakas vairs nejuta.

 

Lauras vagonā bija divdesmit viens cilvēks, bet Krasnojarsku pēc trīs nedēļām sasniedza tikai sešpadsmit. Divi nomira no bada vai caurejas. Vilciens apstājās lauka vidū, un sargi vienkārši izmeta līķus kā kartupeļu maisus. [..]

 

Izsūtītos vienoja daudz kopīga, taču cilvēki bija dažādi. Bezspēcības izjūta, ko Laura tik labi pazina – un viņai bija aizdomas, ka jaunībā to bija iepazinusi arī viņas māte – daudziem bija kas jauns. [Kreicbergs 2016 : 142–143]

 



Deportācijas – cik daudz ciešanu un sāpju ietver šis vārds. Deportācijas tieši vai netieši ir skārušas vai ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Mūsu valsts vēsturē tās nesaraujami saistītas ar padomju okupācijas režīmu, kurš savā politiskajā cīņā izmantoja gan spēcīgu represīvo aparātu, gan masu represijas pret iedzīvotājiem.

 

Deportāciju izpēte ir ieguldījums vēsturiskās patiesības noskaidrošanā, vispirms jau attiecībā pret tiem cilvēku tūkstošiem, kas bija nepamatoti pakļauti šīm represijām, kas nekad vairs neatgriezās savā dzimtenē vai arī atgriezās – bet tuvinieki zaudēti, ģimenes izirušas. Tā ir arī patiesības noskaidrošana par padomju totalitārā režīma būtību.

 

Pirmais solis tika sperts 1999. g., kad sākās 1941. g. 14. jūnija – pirmās masveida Latvijas iedzīvotāju deportācijas izpēte. Par šīs represīvās akcijas upuriem kļuva 15 443 Latvijas iedzīvotāji. Tā bija īpaši traģiska, jo bija negaidīta un nežēlīga.

 

Otrais pasaules karš padomju režīma represiju vilni uz laiku pārtrauca, bet tās atsākās jau 1944. g. Vēl nebija norimuši kara radītie satraukumi, kad Latviju 1945. g. skāra atkal jaunas deportācijas. Kulmināciju tās sasniedza 1949. g. martā. Tā bija masveidīgākā deportācija, ko piedzīvoja Latvijas iedzīvotāji.

[Kļaviņa 2007 : 7]

 



Deportāciju pieminēšana Latvijas preses izdevumu dienaskārtībā parādījās līdz ar 1987. g. 14. jūnija nesankcionēto piemiņas pasākumu pie Brīvības pieminekļa. Preses uzmanība pieauga pakāpeniski un bija neatraujami saistīta ar pārbūves izraisīto vispārējo liberalizāciju un Atmodas strāvojumiem sabiedrībā. 1988. g. laikraksti jau aktīvi iekļāvās staļinisko represiju pieminēšanā. Piemēram, „Padomju Jaunatnes” toreizējais redaktors Andrejs Cīrulis Rīgā vadīja vērienīgus 25. marta un 14. jūnija piemiņas pasākumus. 1989. g. 25. marta sēru gājienu no Daugavmalas līdz Brāļu kapiem un 14. jūnija manifestāciju „Par Latvijas destaļinizāciju” Doma laukumā raksturoja milzīga sabiedrības līdzdalība. Sākotnēji Atmodas periodā preses izdevumu priekšplānā izvirzījās „Rīgas Balss”, „Literatūra un Māksla”, „Padomju Jaunatne”, „Karogs”, „Skolotāju Avīze”, kas atainoja Rīgā notiekošos deportāciju atceres pasākumus un palīdzēja nostiprināt piemiņas rituālus.

[Sagatavots pēc: Kaprāns, Procevska, Uzule, Saulītis 2012 : 59]

 

 

 

Pirmajā okupācijas gadā represiju kulminācija bija 1941. g. 14. jūnijā, kad vienā naktī aizturēja un aizveda nezināmā virzienā 15 443 Latvijas iedzīvotājus, tostarp sievietes, bērnus un vecus cilvēkus. 1941. g. jūnija beigās un jūlija sākumā Latvijas teritoriju okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. Vienu totalitāro režīmu nomainīja cits, un tā represiju galvenais objekts bija ebreji, čigāni, kā arī visi, kas tika uzskatīti par padomju režīma atbalstītājiem. 1944. g. sākās padomju režīma atjaunošana Latvijas teritorijā. To pavadīja vēl lielāka mēroga represijas nekā 1940.–1941. gadā.

 

Viena no Staļina represiju politikas formām bija deportācijas jeb masveida piespiedu pārvietošana. Latvija piedzīvoja divas lielas iedzīvotāju deportācijas. Pirmā bija jau minētā – 1940. g. 14. jūnijā. Otrā lielā deportācija notika 1949. g. 25. martā. Izsūtīto skaita ziņā tā bija vislielākā. 1949. g. martā no Latvijas izsūtīja 42 125 cilvēkus, vairāk nekā 13 tūkstošus ģimeņu. Pavisam šīs deportācijas sakarā cieta 44 271 cilvēks, jo ceļā un izsūtījumā 1949. g. piedzima 211 bērns, vēl 513 cilvēkus izsūtīja vēlāk, jo 25. martā nebija mājās vai bija paslēpušies, 1422 cilvēki tika nosūtīti ar savām ģimenēm uz Sibīriju pēc atbrīvošanas no soda nometnēm. Deportācija pārsvarā skāra lauku iedzīvotājus, absolūtais vairākums no viņiem bija zemnieki (atšķirībā no 1941. g. izsūtīšanas, kuras mērķis galvenokārt bija pilsētu iedzīvotāji, lai gan gandrīz trešā daļa deportēto bija zemnieki). Kopumā deportēja 2,2 % Latvijas iedzīvotāju. Lauku pagastos izsūtīto īpatsvars vidēji bija 2–5 %, taču daudzās vietās tas bija krietni augstāks – pat vairāk nekā 10 %.

[Sagatavots pēc: Bleiere, Riekstiņš 2008 : 5–6]

 

 

 

Deportācijas laikā bija gadījumi, kad izvedamie slēpās, dodoties prom no savas dzīvesvietas. Vairāki no tiem pēc izvešanas pārtraukšanas atgriezās savās mājās. 1949. g. deportācijas laikā vai drīz pēc tās nopietnāki pretošanās mēģinājumi bija deportējamo iesaistīšanās nacionālo partizānu grupās. 13 apriņķos no deportācijas izvairījās 54 cilvēki, kuri pievienojās nacionālo partizānu vai bruņotu nelegāļu grupām. [Sagatavots pēc: Ozola, Jansons 2011 : 317]

 

 

Latvijā piemin 1949. gada deportāciju upurus


2016. g. pasākumi Rīgā 25. martā sākās plkst. 10.00 ar piemiņas brīdi pie Šķirotavas stacijas. Plkst. 12.30 bija gājiens no Latvijas Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim, kur plkst. 13.00 notika svinīgā goda sardzes maiņa un ziedu nolikšanas ceremonija.

 

Pēcpusdienā, plkst. 17.00, Rīgas Sv. Pētera baznīcā notika koncerts, kurā piedalījās orķestris „Rīga”, Rīgas kamerkoris „Ave Sol”, kamerkoris „Fortius” un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas jauktais koris, solists Mārtiņš Zvīgulis un koklētāja Anda Eglīte.

 

Savukārt vakarā, plkst. 20.00, Rīgas Sv. Pētera baznīcā, piedaloties solistei Evitai Zālītei, ģitāristam Kasparam Zemītim, čellistam Aināram Paukšēnam un Rīgas Stradiņa universitātes jauktajam korim „Rīga”, notika koncerts „Crucem tuam adoramus”.

[Sagatavots pēc: nra 2016 : http://nra.lv/latvija/167580-sodien-visa-latvija-piemin-1949-gada-deportaciju-upurus.htm]



2017. g. martā Talsu novada muzejā bija aplūkojama izstāde „Tās dienas acīm. 25. marts 1949”, kurā bija skatāmi sešpadsmitgadīgā jaunekļa Daumanta Birznieka (dz. 1925) izsūtījumā tapušie zīmējumi un Leonarda Pētersona (1920–1994) glezna „Ziemeļzemes gūstekņi” (1949. g. – šahta Nr. 7 Vorkutā), kuru autors radījis 1991. g. pēc atmiņām par ieslodzījuma gadiem Vorkutā un Taišetā.

[Sagatavots pēc: Tenne 2017]


Kā liecina Latvijas Okupācijas muzeja Piemiņas vietu programmas laikā apkopotie dati, Latvijā ir apzinātas 390 piemiņas zīmes, kas veltītas deportāciju, represēto vai arī režīma upuru piemiņai; 40 simboliskas kapa vietas – cilvēkiem, kas savulaik deportēti un kuru atrašanās vieta nav zināma, bet piederīgie viņiem izveidojuši simboliskas piemiņas vietas; 109 reālas kapa vietas – deportāciju, represiju un režīma upuru apbedījumi, kuros apglabāts gan viens, gan vairāki desmiti un simti cilvēku. [Kaprāns, Procevska, Uzule, Saulītis 2012 : 98]

 

Tēlnieka Aivara Vilipsona piemineklis deportētajiem Šķirotavas stacijā Rīgā.

 

Piemineklis ir atklāts 2008. g. Tas asociējas ar dzelzceļa vagonu, tajā izkalts logs ar skatu uz austrumiem, kuru papildina dzelzceļa ainava un aizbraucošie vilcieni. Piemineklī iestrādāta autentiska lopu vagona pavadzīme ar uzrakstu krievu valodā: „Krava: cilvēki”. Monuments novietots uz postamenta, kas kalpo kā altāris ziedu nolikšanai.

[Sagatavots pēc: http://rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=4&id=141]

 

Tēlnieka Paula Jaunzema piemineklis „Putenī” Rīgā, pie Torņakalna stacijas.

[http://rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=4&rajons=2&id=163]

 

Arhitekta Kārļa Alkšņa un tēlnieka Jāņa Karlova kopdarbs „Bārenīte” Rīgā, parkā pretī Rīgas pilij.

[http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=6&id=54]

 

Tēlnieka Paula Jaunzema piemineklis „Melnā saule” Užavā.

 

Komunistiskā terora upuru un nacionālo partizānu piemiņas vietu saraksts:

http://okupacijasmuzejs.lv/sites/default/files/Pieminas%20vietu%20saraksts.pdf

 

 

Piemineklis deportētajiem bērniem 1941. un 1949. gadā


Mežaparkā, Stokholmas un Pēterupes ielas krustojumā, atrodas tēlnieces Dzintras Jansones veidotais piemineklis 1941. un 1949. gadā deportētajiem bērniem. Uz tā ir lasāms uzraksts latviešu valodā: „Deportētajiem ceļā un svešumā. Mirušajiem Latvijas bērniem 1941–1949”. Piemineklis ir atklāts 1993. g.

[http://rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=1&id=121] 


Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva virtuālā izstāde 1941. gada 14. jūnijs Latvijas apriņķos par deportācijas sagatavošanu un norisi Latvijā kopumā un atsevišķos Latvijas apriņķos.

[http://www.archiv.org.lv/aprinki1941/index.php?id=2]

 

Fotogrāfijas – vēsturiskas liecības, kas ataino Latvijas iedzīvotāju izvešanas apstākļus. Attēlos ir redzami aizrestotie vagoni, pa logiem izmestie priekšmeti (grāmata, alumīnija krūzīte) ar rakstītām ziņām par cietušajiem un piedzīvoto.

[http://www.latvietis.lv/BaigaisGads/BG/lat/Lapas53_57.htm] 



Latvijas Okupācijas muzeja dokumentālā filma 1949. gada 25. marta deportācija Latvijā trīs daļās („Prom no mājām” 2009, „Nometinājumā” 2010 un „Mājupceļš” 2011).

 

Fonda „Sibīrijas bērni” dibinātājas un režisores Dzintras Gekas dokumentālās filmas par padomju deportācijām:

Bērnības zeme Sibīrija (2013)

Piemini Sibīriju (2010)

Stacija Latvieši 1937 (2011)

Sibīrijas bilance (2011)

Gvido Zvaigzne (2011)

Agapitova un Izglābtie (2009)

… un Igarka, Cerība un Taurenis (2008)

Amats Nr. 1. Valsts Prezidents (2004)

Latvijas Okupācija 1917.–1953.g. (2001)

 

Vēsturiskā spēlfilma Baiga vasara (2000). Režisors Aigars Grauba, kino studija „Platforma Filma”.

 

Daudzsēriju filma melodrāma Ilgais ceļš kāpās (1981). Režisors Aloizs Brenčs, „Rīgas Kino studija”.

 

Biogrāfiska drāma Melānijas hronika (2016). Filma veidota pēc raksnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna „Veļupes krastā” motīviem. Režisors Viesturs Kairišs, kinostudija „Mistrus Medija”. 


Latviešu komponists Juris Kulakovs 2005. g. ir radījis dramatisku kantāti „Sarkanais vilciens” meiteņu un sieviešu korim, solistiem, kamerorķestrim un rokgrupai „Pērkons”. Tās satura pamatā ir rakstnieka Pētera Aigara poēma „Sarkanais vilciens”, kas ir veltījums latviešu deportāciju upuriem.

 

Pētera Aigara (īstajā vārdā Herberts Tērmanis) poēmas teksts un Jura Kulakova mūzika klausītājus uzrunā patiesi, ar atkailinātām emocijām un dziļu līdzpārdzīvojumu. „Sarkanais vilciens” ir skaudru sāpju, dziļa maiguma, spilgta dramatisma piesātināts vēstījums par latviešu tautu un vēstures notikumiem.

 

LTV sižets par kantātes „Sarkanais vilciens” uzvedumu Dzelzceļa muzejā 2011. g.:

  https://www.youtube.com/watch?v=kb7zZ5GBdaU

 

LTV sižets par kantātes „Sarkanais vilciens” uzvedumu Lielajā Ģildē 2016. g.:

  https://www.youtube.com/watch?v=FqhG99izBFI

 

[Sagatavots pēc: http://ordenubraliba.lv/aktualitates/lob-ieludz-uz-koncertuzvedumu-sarkanais-vilciens] 


Padomju deportāciju vēstures apzinātāji un glabātāji


Par vienu no aktīvākajām un redzamākajām organizācijām ir uzskatāms 1993. g. dibinātais Latvijas Okupācijas muzejs (LOM). Šis privātais muzejs darbojas, cilvēkus izglītojot par padomju deportācijām un citiem represiju veidiem. LOM videoliecību arhīvā, ko veido vairāk nekā 2000 vienību, apmēram 45 % ir deportēto stāsti.

 

Deportāciju vēstures izpētē un informēšanā ir iesaistījies arī Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs (LVA). Šī iestāde paveikusi ļoti apjomīgu darbu, apkopojot informāciju un dokumentus par izsūtītajiem. Viens no lielākajiem LVA projektiem ir „Aizvestie”. Projekta rezultātā tika izveidota Latvijas deportēto iedzīvotāju datubāze un tapa monumentāla divsējumu grāmata „Aizvestie”, kurā publicēti dati par 1941. un 1949. g. no Latvijas izsūtītajām personām.

 

2000. g. dibinātais fonds „Sibīrijas bērni” ir ietekmējis sabiedrības priekšstatus par deportācijām un komunisma upuriem. Fonda paspārnē ir izveidota apjomīga kolekcija – videointervijas ar izsūtītajiem bērniem (kopējais ierakstīto dzīvesstāstu vienību skaits ir ap 800), daļa to ir izmantota daudzās fonda dibinātājas un režisores Dzintras Gekas veidotajās dokumentālajās filmās. Sibīrijas bērnu dzīvesstāstu īsās versijas ir publicētas apjomīgā divsējumu grāmatā „Sibīrijas bērni: mums bija tas jāizstāsta”, kas ir iztulkota arī angļu valodā.

 

Atmodas laikā par dzīvesstāstu krātuvi kļuva Latvijas Kultūras fonds (LKF), kas, īstenojot programmu „Cilvēkarhīvs”, aicināja iedzīvotājus iesūtīt savus dzīvesstāstus, kas atsedza arī deportāciju pieredzi. LKF dzīvesstāstu krājums glabājas LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā.

[Sagatavots pēc: Kaprāns, Procevska, Uzule, Saulītis 2012 : 23–29]

 

 

Deportāciju piemiņas muzejvagons


Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim, dzelzceļniekam un Latvijas Dzelzceļnieku biedrības valdes loceklim. Vagonu muzejam piešķīra VAS „Latvijas dzelzceļš” Ritošā sastāva pārvalde. Skrundenieki ir ļoti pateicīgi VAS „Latvijas dzelzceļš”, jo viņi pēc ilgas meklēšanas Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.

 

Skrundā gandrīz katrs pilsētas iedzīvotājs tiešā vai netiešā veidā ir saskāries ar deportāciju. Tomēr tiem, kas nav piedzīvojuši šo reālo situāciju, ir grūti saprast tālaika izjūtas un pārdzīvojumus un līdz galam izprast, ko latviešiem nozīmēja izsūtīšana uz Sibīriju. Tādēļ galvenais muzeja uzdevums ir nepieļaut šīs Latvijai tik sāpīgās vēstures aizmiršanu. Par to rūpējas arī bijušais leģionārs un politiski represētais skrundenieks Jānis Blūms, kurš ir piemiņas vagonā iekārtotās ekspozīcijas autors un kā gids stāsta par to dienu baisajiem notikumiem. Muzejvagonu, iemūžinot no padomju režīma cietušo cilvēku dzīvesstāstus un veidojot dokumentālās filmas, izmantojis arī Latvijas Okupācijas muzejs.

 

Pie vagona uzstādīta bijušā Latvijas Dizaineru savienības priekšsēdētāja skrundenieka Mintauta Lāča izgatavotā piemiņas plāksne, kas visiem Skrundas viesiem atgādinās par traģiskajiem notikumiem, kuri risinājušies Skrundas stacijā.

 

Muzeja atrašanās vieta: Stacijas iela 1, Skrunda. Ekspozīcijas apskatīšanai vagona atslēgu var saņemt Skrundas dzelzceļa stacijā.

[Sagatavots pēc: http://www.skrunda.lv/karte/karte1/vagons.htm]

 


Vēstules uz bērza tāss


Padomju Savienībā vēstules uz bērza tāss rakstīja vēl 20. gs. vidū. Labošanas darbu nometnēs ieslodzītajiem vai attālos Padomju Savienības reģionos izsūtītajiem cilvēkiem Otrajā pasaules karā un pirmajos pēckara gados bieži vien papīra nebija. Ja vien viņiem atļāva rakstīt vēstules tuviniekiem, tad bērza tāss bija visbiežāk izmantotais materiāls. Četrdesmito gadu beigās, kad uzlabojās ekonomiskā situācija un varēja nopirkt papīru, dažkārt joprojām tika rakstītas vēstulītes uz bērza tāss un darināti apsveikumi ar simbolisku vēstījumu.

[Sagatavots pēc: Ozola, Jansons 2011 : 7]

 

 

Kopš 2009. g. uz tāsīm rakstītās vēstules iekļautas UNESCO reģistrā, tās ceļojošā izstādē ir parādītas sabiedrībai Latvijā un ārvalstīs, tai skaitā Eiropas Parlamentā Briselē. Tāpat ir izveidota virtuālā ekspozīcija Vēstules nākamībai vairākās valodās. Pateicoties aktīvam darbam pie vēstuļu popularizēšanas, muzejos ir nodotas vairākas vēstules. Nominācijas piešķiršanas brīdī tās bija tikai 19 septiņos Latvijas muzejos, bet jau pēc pieciem gadiem ir uzskaitāmas 43 vēstules astoņos muzejos, ko ir rakstījuši 12 cilvēki.

[Sagatavots pēc:  http://unesco.lv/latvijasdargumi/informacija-par-objektu/nacionali-noverteti-objekti/sibirija-rakstitas-vestules-uz-berza-tass/]

 

 

Fotogrāfijas ar Sibīrijā rakstītām vēstulēm uz bērza tāss.

 [http://www.atmina.unesco.lv/page/Sibirijas_vestules_fotogalerija]