Tradicionālā transkripcija

[d¥ls]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[dæːˀls]


[d] – balsīgais troksnenis

[ē] – garais, platais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ē.



dēlsakne, vārda celms

-s galotne




dēl-a+dēl-s

dēl-a+meit-a

dēl-a+siev-a

karaļ+dēl-s

krust+dēl-s

maz+dēl-s

maz+maz-dēl-s

mās-as+dēl-s

meit-as+dēl-s




dēlspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

dēl-s

dēl-i

Ģ.

dēl-a

dē-lu

D.

dēl-am

dēl-iem

A.

dēl-u

dēl-us

I.

ar dēl-u

ar dēl-iem

L.

dēl-ā

dēl-os

V.

dēl-s! dēl!

dēl-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Dēls krāva malku.

2) apzīmētājsDēla māte nemācēja vedeklai palīdzēt.

3) izteicēja daļa – Ģimenes cerība ir vienīgais dēls.

4) galvenais loceklis – Brašais tautu dēls.

5) papildinātājs – Vecāki gaidīja ciemos dēlus.

6) vietas apstāklisVecāki saskatīja dēlā sportista talantu.



dēla labs dēls, vecākais dēls, vienīgais dēls, vidējais dēls

 

tautu dēls



dēls, v.

1. Vīriešu dzimuma bērns (attieksmē pret vecākiem). 

Vienīgais dēls. Vecākais, jaunākais dēls. Dēli un meitas. Dēla dēls. Dēls ļoti rūpējās par saviem vecākiem.

2. poēt. Cilvēks kā cildināms (savas tautas, kopas) loceklis

Viņš bija īsts savas tautas dēls. Dzimtenes dēli.

3. sar. Mīlināmā vai laipnības uzrunā jaunāks vīrietis, zēns
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 233]


dēls, -a, v.

1. Vīriešu dzimuma bērns (attiecībā pret vecākiem).

Jaunākais dēls. Pašu dēls. Brāļa dēls. Māsas dēls. Īstais dēls.

Tas bija mātes mīļais dēls, čīkstīgs un skaudīgs kā tēvs… Zūze ticēja katram vecākā dēla vārdam .. Sakse 2, 35.

Apenājs Reinis Eduarda dēls, dzimis 1921. gadā. Mazā ģīmetne rādīja jaunu puisi ar kupliem, melniem matiem. Birze 3, 8.

pārn. Rītu atnāks saules dēli, Uzjās stāvā stikla kalnā .. Rainis VII, 422.

2. sar. Vecāka cilvēka laipna uzruna jaunākam vīrietim.

Pēdīgi Jānis saņēmās. „Grobiņa tēv, vai tu domā, ka tava nauda nestāv droši?” viņš jautāja. „Ko nu, dēls, par drošību, drošības dēļ nav ko runāt ..” Blaumanis I, 276.

3. poēt. Vīrietis tautas, kolektīva u. tml. loceklis.

Tautu (retāk tautas) dēls folkl.jaunietis no cita novada vai no citas dzimtas, radu saimes.

Un tautu dēls dabū „zelta cirvi, lai izcirta oša laivu”. J. A. Jansons 1, 50.

Ko plēsies, tautu dēls. Nava [nav] tavas līgaviņas. Rainis VIII, 364. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


dēls  dāls; vienīgais dēls – vīņdieļs 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


d¥ls d¥ls, demin. dêlĩc, –ĩna. d¥ls bìš apprecẽjiês
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 256–257]


Pazudušais dēls cilvēks, kas aizgājis no savas ģimenes vai kolektīva, nepakļaujoties to dzīves tradīcijām un nosacījumiem, prasībām. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ErgonīmiPiekūns un dēls, riepu serviss Mārupē; Pērkons un dēli, SIA; Dēli, kafejnīca.


dēls; pamatā ide. *dhē- ‘zīst, zīdīt’ > b. *dē-, no kā la. apv. dēt [dêt] ‘zīst’ un dēle. Tātad dēls sākotnēji ‘zīdāmais, zīdainis’. Latviešu valodā (tāpat arī latīņu) valodā izzudis senais ide. apzīmējums *sūn(u)s. Uzskata, ka tas izskaidrojams ar maģiskiem priekšstatiem (tabu): vairījās izrunāt dēla „īsto” vārdu, lai viņu nepakļautu ļauno spēku iedarbībai.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 208]


angļu – son

baltkrievu  сын

ivritā  בן

franču  fils

grieķu  γιός

igauņu  oeg

krievu  сын

latīņu  fīlius

lietuviešu  sūnus

poļu – syn

somu  poika

ukaiņu  син

vācu  der Sohn

zviedru  son



Gudris dēls ir tēva prieks. [LSF 1697 4051]


Pārmāci savu dēlu, kamēr vēl ir cerības. [LSF 12 820]


Strādā, dēls, tad tev būs. [LSF 231 6688]


Aug dēli kā ozoli. [ LSF 120 344]


Dēlam tēva parādi nav jāmaksā. [ LSF 1707 376]


Ko skaties, tautu dēls?
Tu jau
manis neprecēsi;
Man jau savs tēva dēls
Kā pelēkis vanadziņš. [LD 10057]


Es neraugu, tautu dēls,
Tava daiļa augumiņa;
Paskatos lauciņā,
Vaj maizīte tīra auga. [LD 25912]


Celies agri, Saules meita,
Mazgā baltu liepas galdu,
Rītu nāks Dieva dēli,
Tavu godu lūkoties. [LD 34032]


Kāda ķēniņa dēls brauc pār jūru un apmaldās. Vēji, vētras trenkā kuģi ilgu, ilgu laiku šurpu turpu: nekur malas ieraudzīt, nekur jūras kāpu saredzēt. Tā paiet mēneši. Te kādā baltā dienā ķēniņa dēls paceļ acis un ierauga tālumā it kā jūras salu. Prieka pilns tas tūlīt pavēl kuģi uz to pusi griezt. Bet tavus brīnumus: jo vairāk salai tuvojas, jo skaidrāk savāds, jauks troksnis sadzirdams. [..]
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Tēvs un dēls:

– Tēti, man vajag ar tevi parunāt!
– Man nav laika. Saki īsi un konkrēti.
– Desmit lati.


Dieva dēli ir mitoloģiskas būtnes, kas minētas tautasdziesmās. Pazīstamākais tautasdziesmu motīvs, kurā darbojas Dieva dēli, ir debesu kāzas. Dieva dēli šajā motīvā ir Saules meitas precinieki (tāpat kā Auseklis un Mēness). Dieva dēlu pieminējums lielākoties ir daudzskaitlī, tomēr tieši, cik viņu ir, minēts netiek. Retāk minēts viens Dieva dēls.
[Sagatavots pēc:
http://www.liis.lv/]



Pazudušais dēls

 

Līst lieti, vēji pūš, un vakars vēls:
Viņš vienās skrandās ģērbts un basām kājām.
Jūs domājat, ka pazudušais dēls
Nāk sagrauzts atpakaļ uz tēva mājām?
Bet vai jūs neredzat, ka viņa tēls
Ir lepni nesalauzts, ap viņa vājām
Un kuslām miesām skrandains purpurkvēls?
Nē, nenāk viņš, lai jūgā plecus liektu, –
Viņš nāk kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu.
[Rainis 1977 : 30]

 

 

Zemes dēls

 

Tu rokās ziedu
pinekļus nesi.
Tu zemes ziedu
gūsteknis esi …

Ai, zemes ziediem
maigi var siet:
šķiet brīžam – pašas
rokas tev zied …

Šķiet brīžam – šie ziedi
pēdējs un viss.
Tik tāla teika
ir debesis.

Bet, nakts kad un mūžība
zvaigžņājā kāp, –
tu kluss tieci: pinekļos
rokas tev sāp …
[Bārda 2003 : 57]

 

 

Rozes

 

Rozes baltās, rozes sarkanās –
kurām no jums dvēsle līdzinās?
kuras, kad man asnīs ilgas zied,
saldi vilinājot smaržojiet ?
Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli –
kam tu vairāk, dziļāk piederi:
mūžam baltai debess skaidrībai,
jeb vai zemes liesmai sarkanai?
Kam pavisam beigās atdosies?
Kas tavs valdnieks: Lucifers vai Dievs?
Tagad ceļš tavs balts un sarkans zied.
Ejot to, tu gavilē un ciet.
Bet kas galā pestīšanu sniegs:
gars vai miesa? debesis vai ziegs? – –
Rozes baltās, rozes sarkanās –
kurām no jums dvēsle līdzinās?
[Bārda 2003 :15]


TOMULĪŠA. Ar krāsni šauties gaisā! Ak, ak! Ka vēl nākamreiz uz rijas bedri neiet slīcināties. Bet kas tev stāstīja? Viņš pats?

PIČUKS. Skroderēns. Tas dzirdējis, ka vecais ar dēlu par to lietu švanderijuši. Rūdis, lūk, prot pa pusvāciski.

TOMULĪŠA.Ta jau gan. Hm, hm. I žīdam, lūk, tāpat tēva sirds. Negrib vis, ka dēls paņem kaut kādu.

PIČUKS. Gala tam večam vajadzēja. Vienīgs dēls, un tam pašam pēc patikšanas neļauj apprecēties!
[Blaumanis 1997 : 59]

 

Aža sēd pie galda, pie kura piesliets salmu kūlis. Pēc mazas pauzes viņa kūļa priekšā noliek māla krūzīti. [..]

AŽA. Dzer, dēls, es vēl ieliešu. Vecāku asaras šogad lētas. Viņu priekiem atkal ziedi nosaluši. Dzer, es vēl ieliešu.

ROPLAINS iekustas aizgrābts.

AŽA. Tev ir skaistākā balss pasaulē. Es viņā labāk klausos nekā simts lakstīgalās. Tava balss skan patīkamāk, kad tā lād, nekā cita, kad tā lūdz Dievu. Runā jel, saki vienu vienīgu vārdiņu. [Blaumanis 1997 : 151]




Ģederts Eliass Jura portrets.

[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]



Latviešu opera Pazudušais dēls. Libreta pamatā R. Blaumaņa drāma „Pazudušais dēls”. Romualda Kalsona mūzika. Pirmizrāde 1996. gada 2. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā.