Tradicionālā transkripcija

[d¥`na]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[dælːnɑ̆]


[d] – balsīgais troksnenis

[¥] – īsais, platais patskanis

[l]’skanenis’.’]

[n] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



deln- sakne, vārda celms

-agalotne






delna – patstāvīgs vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

deln-a

deln-as

Ģ.

deln-as

deln-u

D.

deln-ai

deln-ām

A.

deln-u

deln-as

I.

ar deln-u

ar deln-ām

L.

deln-ā

deln-ās

V.

deln-a!

deln-as!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsMeitenes delna ir maiga.

2) apzīmētājsDelnas āda aukstajā laikā bija sasprāgājusi.

3) izteicēja daļa ir delna.

4) galvenais loceklisZemnieka raupjā un rievotā delna.

5) papildinātājs – Ārsts ieraudzīja mazuļa applaucēto delnu.

6) vietas apstāklisZēna delnā gulēja mazs akmentiņš.



delnas āda, delnas kauli, delnas virspuse

 

cilvēka delna

 

maiga delna, raupja delna, tulznaina delna

 

sastrādāta delna



delna, s.

1. Plaukstas apakšējā daļa

2. Plauksta.
[Sagatavots pēc
: LVV 2006 : 233]


delna, -as, s.

1. Plaukstas apakšējā daļa.

Cietas, sastrādātas delnas.

Vakarā Osiene pukšēdama pārsēja Andram pirkstu .. un sataustīja delnā trīs tulznas kā paprāvas ērkšķogas. Upīts 4, 207.

„Labs gan!” Arvīds vienā paņēmienā iztukšoja balto māla krūzīti un norausa ar delnu gar lūpām. Purs 4, 41.

pārn. Naksnīgās liepas bez skaņas vēdināja zaļās lapu delnas .. Saulītis 12, 36.

2. Plauksta.

Ciemīte redzēja viņa roku, kas bija uzlikta uz galda: tā bija milzīga plauksta gariem pirkstiem, un šī delna bija apaugusi dzelteniem matiem .. Vilks 5, 93.

.. svešā aizvien vēl sēdēja un, galvu noliekusi, ar delnas virspusi slaucīja no vaigiem jau sen nožuvušās lietus lāses. Līvs 1, 21.

.. vīri slauka smieklu asaras ar delnas virspusi. Ziedonis 1, 16. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


delna – dalna
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


d¥`nad¥`na. čigãni jàu stâsta pêc d¥`nas ùn pêc kãtìm. 
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 256]


delna – plauksta, sauja


(Tikpat) kā uz delnasļoti labi (saskatāms, uztverams), ļoti skaidri (izteikt, izpaust).

 

Izlikt (arī uzlikt) sirdi uz delnas būt vaļsirdīgam, atklātam, patiesam.  
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Medicīnādelna.


ErgonīmiSirds uz delnas, SIA; Delna, sabiedrība par atklātību.


delna – tās pašas cilmes kā dalīt. Pamatā ide. *del- ‘šķelt, graizīt, aptēst’, no kā bijis la. *delt; ar pied. – atv. delna. Sākotnējā nozīme ‘šķelta (koka) plāksnīte, dēlītis’ ‘plaukstas apakšpuse’.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 208]


angļu  palm

baltkrievu  далонь

ivritā  כף היד

franču  palm

grieķu  παλάμη

igauņu  peo

krievu  ладонь

latīņu  palma

lietuviešu  delnas

poļu  dłoń

ukraiņu  долоню

vācu  die Handfläche

zviedru  delba



Ja mazam bērnam plata un rievaina delna, tad tam esot ilga mūžs.

 

Ja delna niez, tad dabūs naudu.

Ja rokām delnas niez, tad darīšana ar naudu (lielāki ieņēmumi gaidāmi).

 

Kad labai rokai delna niez, tad būs nauda jāizdod, ja kreisai – jāsaņem.

Ja rokas delna niez, tad dabūs sveicināties.

Ka lobajas rūkai nīz dalna, dasaīs (vajadzēs) vasaluotīs.


Trīs vecenītes par palīgiem

Viņos laikos kādai mātei bijusi tāda meita bez mūža pavedieniem delnās. Ērmoti bijis arī tas, ka meita nevarējusi neviena darba pabeigt – visur ķēries, visur atdūries. Citi ļaudis turējuši viņu par slinku, bet patiesībā tā nemaz nebijis.

Reiz māte, nezin kā sadusmojusies, ceļmalā kūlusi meitu. Braucis svešs kungs garām. Tas prasījis: „Māmiņ, kādēļ kul savu bērnu?”

Māte negribējusi pavisam savu bērnu apkaunot, tādēļ teikusi: „Jā, kā nekulšu? Viņa man visus salmus sāk par zīdu savērpt un saaust.”

Kungs, to padzirdējis, kā rūgta nāve virsū, lai dodot meitu viņam līdz, viņš būšot to apņemt par sievu.

Māte to atdevusi. Kungs pārvedis meitu pie sevis. Bet mājā tas apdomājies: „Kas zin, vai viņa patiesi māk no salmiem zīdu vērpt un aust? Pag, pag, likšu puišiem labu kaudzi nokraut. Ja tā salmu kaudzi savērps un saaudīs, tad precēšu, ja ne – vedīšu atpakaļ.”

Pret vakaru salmu kaudze bijusi nokrauta. Nokrēslā meitai bijis jāsāk vērpt. Nabadzīte nogājusi pie kaudzes, raudājusi un raudājusi.

Te pienākušas trīs māmiņas – Vērpēja, Tinēja, Audēja –, prasīdamas: „Meitiņ, kādēļ raudi?”

„Jā, kā neraudāšu? Vai tas kādam iespējams? Man šī salmu kaudze jāsavērpj par zīdu pavedieniem un jānoauž audekls.”

„Nekas, meitiņ, mēs tev palīdzēsim.”

Un tūdaļ vērpēja vērpa no salmiem zīda pavedienus. Tinēja tina pavedienus gar meitas rokām un darināja kamolu. Audēja atkal auda no kamola zīda audeklu.

Gaismiņai svīstot, salmu kaudze bija nozudusi un tai vietā gadījies garš un plats zīda audekls. Meita nezināja, kā patencināt, kā atmaksāt māmiņām. Bet tās par atmaksu ne dzirdēt, tik iesaucās aiziedamas: „Parītu tev ar kungu kāzas. Ja tev laba sirds, tad aicini arī mūs kāzās.”

Labi. No rīta kungs ļoti priecājies par zīda audeklu un darbīgo meitu. Viņš tūlin rīkojis lieliskas kāzas un saaicinājis pasauls [daudz] viesu. Arī meita, līgava, sākusi naģi [steidzīgi] posties. Un nu par brīnumiem tā manījusi, ka darbi citādāki izdevušies, nekā senāk. Ko iesākusi, to arī drīzi pabeigusi, pat mūža pavedieni delnās bijuši gadījušies.

Kāzu rītā viesi sanākuši, tik tās trīs māmiņas vēl trūkušas. Līgava piegājusi savam kungam klāt un sacījusi: „Tu nezini, es ielūdzu arī mūsu kāzās trīs māmiņas, brīnums, kā viņas neatnāk.”

Bet līdz ko izteikusi tos vārdus, te durvis atvērušās un Vērpēja, Tinēja, Audēja ienākušas istabā. Vērpējai no pavedienu laizīšanas bijušas tādas biezas lūpas kā kausiņi, Tinējai no tīšanas bijuši tādi pirksti kā tapas, Audējai no aušanas bijušas tādas kājas kā dēlīši. Kungs, to redzēdams, prasījis, kamdēļ māmiņām tādi pirksti, tādas lūpas, tādas kājas esot? Māmiņas atteikušas: „No strādāšanas dienu un nakti. Tādēļ, ja savu sievu mīli, tad piešķir tai vieglas dienas, tad tai negadīsies tādas lūpas, tādi pirksti, tādas kājas.”

Kungs nu apņēmies. Viņš dzīvojis ar savu sievu laimīgu mūžu.
[Šmits 1929 : 474–475]


Sārcenes lauku akmeņi

Nurmuižas pagastā gar K. mājām tek maza, maza, strauja upīte. Reiz Velns, staigādams gar upes malu, apņēmies viņu aizdambēt. Toreiz Sārcenes muižas laukos bijis Viens pats akmens tikai viņam palicis padusē, ko viņš beidzot arī nosviedis zemē, redzēdams, ka ar vienu akmeni upītes nevarēs apstādināt. Šis akmens atrodas tagad uz upes krasta ar Velna iespiesto delnu un pieciem lieliem pirkstiem. Sārcenes laukos no tā laika nav vairs redzams neviens akmens.
[LTT 1961 : 55]


Cimda delnas daļas raksts

Visparastākais cimda delnas daļas rotāšanas veids ir pamata klājošais raksts. Šī raksta sacerēšanai izmanto no dažādiem raksta elementiem veidotas vienkāršas vai maiņas rindas. Samērā jauns ir paņēmiens, kad rakstus cimda delnā sakārto pa diagonāli. Rakstu var veidot no vienkāršām svītrām divās krāsās, no trīsstūriem vai no skujiņu rakstiem. Etnogrāfiskajos cimdos īkšķi nekad neada vienkrāsainu. To ada delnas rakstā, ja tas ir sīks. Ja delnas raksti lieli, tad īkšķus ada citā piemērotā, sīkākā rakstā. Bieži izmanto „actiņas”, „divvaldzēnus” u. tml.
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]



Katram savs darbs

[..]

Līksmītei ir pīlītes:
Raibas, gluži baltas, melnas,
Jāredz, lai ēd zālītes,
Jāpabaro vēl no delnas.
[Rainis b.g. : 38]

 

 

Psalmi. Sestais

 

mēs guļam kaili aiz vārtiem un no mums paģērē zeltu

mēs aizliedzam paši sevi un no mums paģērē nemirstību

viņpus negaisa mākoņa lidinās liktenis un valgu delnu novelk pār mūsu lūpām

un tā ir roka savu sirdi
Uz delnas nes, –
Ko mazā, baltā, slaikā,
Dārgā rociņa
Tu savu sirdi saujā saspiedusi,
Ka viņa tikko trīso klusi?
[Rainis 1978 : 477]


Bet, ja es jums savu sirdi še uz savas delnas varētu uzlikt, tad jūs redzētu, ka tajā nav nekā cita kā tikai mīlestība pret Jāni vien… Ar kādiem zvērastiem lai apzvēru, ka viņa neņēmu glābdamās!… Citu varbūt būtu ņēmuse, bet viņu… Jūs tak redzējāt, kā es turējos pretī, es baidījos, ka šitā nenotiek. Bet pēdīgi viņa lūgšanas… mana… viņa mīlestība mani samulsināja… es paņēmos… Es domāju, viņš piedos, redzēdams, kā viņu mīlēju; dzirdēdams, ka neesmu noziegusēs aiz vieglprātības, bet… bet… ak… krietnākais cilvēks jau var paklupt. Es domāju, viņš piedos, jo viņš mani mīlēja tik neizsakāmi. Bet redziet… viņš… Un nu vēl jūs arī negribiet palīdzēt! Tad mēs abi iesim bojā. [Blaumanis 1994 : 265]


TĒVS (bārgi). Klusu, Līz! Ej! Tev te nav nekādas darīšanas!

LĪZE (nikni uz tēva). Es tev atsaku! (Ar dūri delnā iesizdama.) Tur man neviens nekā nevar padarīt! (Prom pa kreisai.)

MĀTE (Ievu atturēdama). Tā jau nu mēs jūs nelaidīsim projām, tā nelaidīsim. Vai tad nu mēs tādus vārdus, vai tad nu otram muti var aizsiet!

EDVARTS (ir sataisījies iet). Ardievu!

KAUKĒNS. Sveiks!

MĀTE. Mīļie … mīļie … tēv, viņi aiziet!

TĒVS (kad Edvarts jau durvis atvēris, pieceldamies). Edvart!

[Blaumanis 1997 : 120]



Plaukstas uzbūve

Plaukstai ir 3 daļas: plaukstas pamats, delna un pirksti. Plaukstas pamata skeletu veido 8 nelieli kauli, delnas skeletu – 5 delnas kauli, pirkstu skeletu – pirkstu kauli.
[Sagatavots pēc: PME 1985 : 433]

 

Delnas nozīme dejā

Delnai ir liela nozīme dejošanā. Lai dejotu pārī, ir jāsatveras vai jāaptveras ar savu pārinieku vai pārinieci. Mūsdienu kultūrā pāru dejas dejo satveroties, bet tāpat kā senākos laikos izplatītas arī tādas dejas, kuras dejo nesatveroties. Satveršanās ir dejas pārinieku roku delnu sadošanā – dejas pārinieki satuvojas līdz attālumam, kas izmērāms ar rokas garumu, bet aptveršanās – delnu saskarsmē ar pārinieka augumu. 
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]

 

Sabiedrība par atklātību Delna

Delna ir pirmā nevalstiskā organizācija Latvijā, kas par vienu no saviem galvenajiem mērķiem uzskata korupcijas samazināšanu. Tā dibināta 1998. gadā un ir starptautiskas nevalstiskas pretkorupcijas organizācijas Transparency International Latvijas nodaļa.
[Sagatavots pēc: http://delna.lv/]

 

Proporcijas

Visos gadsimtos ir runāts par proporciju skaistumu, taču, par spīti izmantotajiem aritmētiskajiem un ģeometriskiem principiem, izpratne par to katrā laikaposmā ir bijusi atšķirīga. Vienmēr apgalvots, ka nepieciešams ievērot pareizu samēru, piemēram, starp pirkstu un delnas garumu, tāpat starp delnas un visa ķermeņa garumu, taču kādam īsti jābūt šim pareizajam samēram, allaž ir atkarīgs no laika gaitā mainīgās gaumes.
[Sagatavots pēc: Eko 2009 : 92]