deja

dej- – sakne, vārda celms

-a – galotne

deju ansamblis, deju apavi, dejas beigas, deju dziesma, deju grīda, deju izpildītāji, dejas izrāde, deju kolektīvs, deju konkurss, deju kopa, deju kurpes, deju kursi, dejas kustība, dejas laukums, dejas māksla, dejas mūzika, dejas monologs, deju notācija, deju orķestris, dejas partneris, dejas pratēji, deju pulciņš, dejas ritms, dejas sācēji, dejas sākums, deju skola, deju skolotājs, dejas solis, dejas stils, deju studija, deju stundas, deju svētki, deju svīta, dejas teorija, deju treneris, deju vakars, dejas valoda, deju veidi, dejas vidus, deju zāle, dejas zīmējums, dejas žesti

aaaa

baleta dejas, balles dejas, baskāju dejas, bišu deja, brazīliešu deja, brīvā stila dejas, dzērvju deja, grupu deja, ielu deja, ieražu deja, jaunrades deja, kara dejas, krievu deja, krusta dejas, kubiešu deja, Latīņamerikas dejas, lauku dejas, medību dejas, mūsdienu dejas, odu deja, pāru deja, priekšnesuma deja, riesta deja, riņķa dejas, rituālu dejas, sadzīves deja, sieviešu deja, sociālā deja, solo deja, spāņu deja, svinga dejas, tauriņu deja, tautas deja, vadu deja, veclaiku deja, vēja deja, vīriešu deja

aaaa

ātra deja, episka deja, etniskā deja, etnogrāfiska deja, gara deja, grūta deja, īsa deja, jautra deja, jutekliska deja, kaislīga deja, klasiskās dejas, lēna deja, liriska deja, līgana deja, moderna deja, neparasta deja, primitīvās dejas, profesionālā deja, ritmiska deja, romantiska deja, sarežģīta deja, sena deja, sižetiska deja, skaista deja, sociālā deja, strauja deja, tautiskā deja, tradicionālā deja, ugunīga deja, vēsturiskās dejas, viegla deja, zemā deja

aaaa

aicināt uz deju, apgūt dejas, atskaņot deju, beigt deju, izdejot deju, iemācīt deju, iestudēt deju, kustēties dejā, mācīties dejas, nodejot deju, parādīt deju, pavadīt deju, sagatavot deju, sākt deju, skatīties dejas, uzlūgt uz deju

Uz dejam kai nogs, uz dorbu kai rogs.

Ej, līkā kamenīt,
Tavu jauku dancošanu!
Man izlija medus krūze,
Tavu danci lūrejot. [LD 382-14]

Raugat, puiši, kur raugat,
Dancī meitu neraugat:
Kura viegli danci grieza,
Grūti griež dzirnaviņas. [LD 24079-9]

Es tev lūdzu, bāleliņ,
Dancī meitu nelūko:
Kura viegli danci griež,
Ta ir kūtra darbiņā;
Kura lēni danci griež,
Ta ir čakla darbiņā. [LD 24079-9]

Jāņa bērni danci veda
Apkārt kuplu ozoliņu,
Es tev lūdzu, Jāņa māte,
Ieved danci istabā. [LD 32606-0]

Es māceju danci vest
Līkumiņu līkumiem;
Audekliņu nemāceju,
Tas teceja čokarā. [LD 24125-1]

Visi jēri, kazuliņi
Pavasari danci ved;
Man’s nelaida māmuliņa
Ne rudeni padancot. [LD 24205-0]

Baltu puķu ceriņš auga
Vidū jūras uz akmeņa.
Tur saulite danci veda,
Ik vakara rietedama. [LD 33747-0]

Saule danci ritinaja
Diža meža maliņā;
Jož, māmiņa, ķēžu jostu,
Es tecešu raudzities. [LD 265-4]

Saule kokles skandinaja,
Austriņāi sēdedama;
Dieva dēli danci veda
Ūdra, bebra kažokos. [LD 33924-0]

Pieci vilki danci veda
Ap to lielu siena kaudzi;
Citam aste kā kodeļa,
Citam ausis kā lemeši. [LD 2381-0]

Griezi danci, bāleliņ,
Tā lielajā žēlumā:
Mēs māsiņu iedevuši
Rudzu putru strēbejam. [LD 24082-1]

Jaunas meitas danci veda
Kā to vaska ritentiņu,
Es pametu zelta niedru
Zem meitiņu kājiņām.
Pirmā nāca, pāri lēca,
Otra apkārt apteceja,
Trešā nāca, ta uzņēma,
Ta būs mana līgaviņa. [LD 33559-6]

Es māceju danci vest,
Man spēlmaņa nevajaga:
Ar kājām bungas situ,
Ar mutiti stabuleju.
Krustim dejam,
Krustim lecam,
Krustim darita
Ta istabiņa.
Ko jauna būdama
Es nedariju:
Ozolu stādiju
Istabas vidū,
Čabeja lapiņas
Dancojot. [LD 33558-0]

Reiz bijušas kāzas aiz Dobeles Pakaišu muižas tuvumā.   Spēlmanis, vijolnieks, nācis pa ceļu uz mājām. Krietnā tumsiņā nonācis iepretim Dobeles pilij. Te iznākot viņam pretī glauni kungi un uzaicinot spēlēt, solījuši ēst, dzert un labi samaksāt.

Vīrs bijis jau krietni dūšā, nebēdājis neko, gājis ar kungiem līdz. Sācis spēlēt dančus. Lielā zāle pilna ar dancotājiem, visi griezušies trakā sparā. Kungi nākot klāt, bāžot naudu kabatās, desas un karašas.

Vīrs nospēlējis līdz pirmajiem gaiļiem; kad tie nodziedājuši, dancotāju tā kā palicis mazāk, pēc otrajiem gaiļiem vēl mazāk, līdz nebijis vairs neviena. Svīdusi gaismiņa, kad, pametis skatu visapkārt, vīrs redzējis, ka sēd uz karātavu platformas kantes, apkārt mētājas stikli, striķi un visāda draza. Saucis palīgā ļaudis, ka var tikt zemē.

(Teicējas mātes senčos tas spēlmanis bijis, kāds tēvu, tēvu, tēvu tēvs – Dobeles fūrmanis, kas dzīvojis vecajā pasta namā.) [Sagatavots pēc: LTT 1988 : 128–129]

Puisis uzlūdzis meitu uz danci, bet šī, pieklājības likumus nezinādama un to deju neprazdama, rupji atkliegusi: „Ej bekot, es tāda danča nemāku!” [Latviešu tautas anekdotes 1982 : 19]

Tautas horeogrāfijas norišu sākotne meklējama sirmā senatnē. Mūsdienās latviešu horeogrāfiskās folkloras noskaidrošanai pieejami galvenokārt tikai norišu apraksti, kas datējami ar 19. gs. beigām. Šajā laikā pierakstīto latviešu tautas horeogrāfijas žanru norišu analīze rāda, ka primitīvākās horeogrāfiskās darbības sastopamas rotaļās, kā arī rotaļspēlēs. Izvērstākas norises ir rotaļdejās, it sevišķi dejās. [..]

Senās horeogrāfiskās izdarības cieši saistītas ar pirmatnējiem kultiskajiem rituāliem. Horeogrāfiskajām darbībām, kas notiek galvenokārt dziesmas pavadījumā un aptver parasti rotaļas un rotaļdejas norises izplatītākos tipus, veco ieražu ceremoniālā ir visai nozīmīga vieta. Līdz ar senajām tradīcijām saglabājas arī tajās iekļautās horeogrāfiskās norises. Pie tam seno latviešu ieražu pilnīgā nošķirtība un samērā ilgā noturība iepretim feodālās iekārtas valdošajai kultūrai nosaka atbilstošo horeogrāfisko izdarību visai nemainīgo raksturu [..]

No ieražām pakāpeniski atraujas krogu danču vakaru norises. Bieži vien dejots un rotaļās iets tiek ik svētdienas vakaru. Seno norišu pārveidošanos un attīstību visnotaļ sekmē muižas ļaužu piedalīšanās šajos sarīkojumos. Ar viņu līdzdalību latviešu zemnieku horeogrāfiskajā folklorā iekausējas tā laika balles deju motīvi. Jaunais repertuārs pakāpeniski iespiežas arī zemnieku sētas seno ieražu horeogrāfiskajās izdarībās, un līdz ar to senā konstrukcija sasaistās ar aizgūtajiem izteiksmes līdzekļiem, un otrādi. Latviešu tautas horeogrāfijā vērojama citu tautu radniecīgu motīvu iekausēšanās. [..]

Rotaļdeja ir tautas horeogrāfijas žanrs, kuram, tāpat kā rotaļai, ir trīs komponenti: 1) horeogrāfiskā norise, 2) rotaļdziesmas teksts un 3) melodija. Rotaļdejas raksturīgākā pazīme ir rotaļai raksturīgo konstrukciju saistība ar dejas izteiksmes līdzekļiem. Pārsvarā ir dzīvas un ekspresīvas horeogrāfiskās darbības. Arī rotaļdejai visbiežāk sastopamas divu gājienu norises, kas cieši saistītas ar dziesmas mūzikas formu. Šim žanram biežāk nekā rotaļai ir izvērstāks horeogrāfiskais apjoms. Jo sevišķi rotaļdeja attīstījusies 19. gadsimtā, kad aizgūtie dejas soļi – polkas, valša, galopa soļi, kā arī kadriļas tipa kompozicionālie risinājumi – asimilējās agrākajās rotaļas un rotaļdejas norisēs. Komplicētās un straujās dejiskās kustības piešķir izpildījumam pilnīgi citu raksturu un sāk apgrūtināt pašus rotaļniekus dziedāt, tāpēc bieži vien rotaļdejas norises izpilda instrumentālas mūzikas pavadījumā. Dejotājam, atbrīvojoties no nepieciešamības pašam dziedāt, iespējams daudz vairāk spēka un uzmanības veltīt horeogrāfiskajai norisei.

Rotaļdejas žanram raksturīgākais ir neierobežota pāru skaita apļa un dārziņa tips. [..]

Tautas deja ir tautas horeogrāfijas visattīstītākais žanrs. To raksturo bagāta horeogrāfiskā leksika, kas izteikta daudzajos dejas žanra horeogrāfiskajos tipos. Deja atkarībā no izpildītāju sastāva, grupējuma un kompozicionālā risinājuma tiek klasificēta pāru, grupu, solo u. c. dejās. Latviešu tautas dejai tipisks ir masu izpildījuma veids. Šīs norises raksturīgākās iezīmes ir ornamentāli grupējumi un to maiņas. Samērā reti vērojamas horeogrāfiskā daiļdarba saturam atbilstoši risinātas dejotāju savstarpējās attieksmes. Latviešu  tautas dejas galvenokārt izpilda instrumentālās mūzikas, daudz retāk dziedātāju pavadībā. Kaut gan dažkārt vēl sastopams formā nelielas dejas melodijas sasaistījums ar daudzu gājienu plašām norisēm, taču parasti līdz ar izvērstāku un kompozīcijā bagātāku horeogrāfisko norisi izveidojas arī atbilstoša dejas mūzika. Horeogrāfiskā norise, pakļaujoties likumsakarīgām attīstības tendencēm, turpina pilnveidoties dialektiskā saistībā ar muzikālo pavadījumu. [Sūna 1966 : 7–14] 

aaaa

●

Senie latvieši ticēja, ka ķekatas ir māju labie gari, ka tie nes mājām svētību un druvām auglību. Ar klaigām, trokšņiem un dejām tie cenšas aizbaidīt ļaunos garus. Ķekatniekiem parasti līdzi ir arī savi mūzikas instrumenti, lai labāk veiktos dejošana. Ar savām dejām ķekatas  nodrošina svētību arī dārziem, lai tur augtu gan kāļi, gan kāposti; tāpat netiek aizmirstas arī druvas.

Budēļu mātes galvenais uzdevums ir kāršu likšana un zīlēšana pēc rokas. Sevišķi jaunām meitām un puišiem budēļu māte cenšas pareģot nākotni. Pārējie ķekatnieki, kurus sauc par budēļu jeb ķekatu bērniem, pavada laiku lēkādami, dancodami un dažādi rotaļādamies. [Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 16–19]

aaaa 

Ķekatnieku deja

Četrpāru ķekatnieku deju pierakstījuši Johanna Rinka un Jānis Ošs. To sauc arī par „Lāča dīdīšanu”, jo dejotāji atdarina lāča zvalstīgās kustības.

Sākuma stāvoklis.

Dejotāji nostājas pa pāriem četrstūra grupā, pārinieki pagriežas viens pret otru, rokas sānos.

Pirmā daļa.

1) Uz vidu uz āru (1/8 t.)

1. un 2. t. – dejotāji ar diviem pievilciena soļiem pavirzās pa labi, skats vienmēr pret otru, nedaudz šūpojot augumu kustības virzienā. Puiši virzās uz āru, bet meitas uz vidu.

3. un 4. t. – dejotāji ar diviem pievilciena soļiem pavirzās pa kreisi un nonāk sākuma stāvoklī.

5. un 6. t. – dejotāji ar diviem pievilciena soļiem pavirzās pa kreisi, puiši virzās uz vidu, bet meitas uz āru.

7. un 8. t. – dejotāji ar diviem pievilciena soļiem pavirzās pa labi un nonāk dejas sākuma stāvoklī.

2) Divsoļu polka (II/8 t.)

1.–4. t. – dejotāji reizē ar pirmo soli sasit vienu reizi plaukstas un slēgtā vidukļa un plecu aptvērienā dejo uz vietas astoņus divsoļu polkas soļus, griežoties pret dejas ceļa virzienu. (Dejojot maskās, var sadoties arī slēgto roku satvērienā.)

5. un 6. t. – dejotāji veido uz vietas divsoļu polku, griežoties pa dejas ceļa virzienu.

7. un 8. t. – meita atstāj sava pāra puisi un aizdejo pie kaimiņu puiša virzienā pa dejas ceļu. 1. pāra meita pie 2. pāra puiša, 2. pāra meita – pie 3. pāra puiša, 3. pāra meita – pie 4. pāra puiša, bet 4. pāra meita – pie 1. pāra puiša.

Otrā, trešā un ceturtā daļa.

Lai meita atgrieztos pie sava puiša, dejas pirmā daļa ir jāatkārto vēl trīs reizes. [Latviešu tautas dzīvesziņa 1993 : 44–45]

aaaa

Dejas un danči

Suitu novadā reiz populārie un dejotie danči.

Garais dancis

Šo deju pamatoti uzskata par vienu no senākajām, kas saglabājusies latviešu tautas deju repertuārā. „Garo danci” pavada dziesma ar garu tekstu „Kaza grauza pabērzīti, Abas kājas piemīdama”. „Garais dancis” esot bijis sens suitu kāzu dancis. Tas dejots tūlīt pēc maltītes. Alsungā 19. gs. otrajā pusē dejojot dziedāts: „Mauc, brālīti, piķa cimdus, Ved dancot tautu meitu – Lai tas piķis nepielīp Pie tavām rociņām.” Melodiju klausoties, šķiet, ka melodija nekad nebeigsies. Domājams, ka deja tāpēc arī dabūjusi savu nosaukumu – garais dancis. Galvenā vērība jāpiegriež dejas horeogrāfijai, kas „Garam dancim” ir ļoti primitīva. Dejā figurē tikai teciņu solis, kas nevienam dejotājam nevar radīt grūtības, jo tecēt (skriet sīkiem solīšiem) prot katrs, kam klausa kājas. Teciņu solis tad arī uzskatāms par visvienkāršāko un arī par vispirmatnējāko dejas soli.

Apaļais mēness

Pāru deja. Deja gājiena solī. Ar šo deju, kā to attēlo rakstnieks J. Janševskis, senajā Kursā ievadīja izpriecu daļu godībās, un tajā piedalījušies visi viesi – lieli un mazi, jauni un veci. Kolonas priekšgalā nostājies cienīgākais pāris, uzņemdamies dejas vadīšanu.

Vadžu deja

Šo deju pieskaita pie tipiski vāciskā repertuāra, lai gan paši vācieši to atzīst par patapinātu no kāda portugāļu marša. E. Siliņa par šo deju rakstīja: „Pa vienam dejo „Vadžu dancī”. Te iesāk viens vai vairāki puiši, katrs ar abām rokām turoties pie dvieļa vai virves gala, kas pakārts vadzī. Solists lec lēniem maiņu soļiem. Pēc tam dejotājs palaiž dvieli vaļā un polkas soļiem riņķo apkārt telpai līdz vadzim, atkal veikli satver dvieli un sāk minētās darbības no jauna. Reizēm polku dejo pa diviem. Dejotājiem te jāparāda izveicība, jācenšas jo ātrāk atgriezties pie sava vadža.” Pastāv arī nostāsts, ka šo deju iesākuši dejot puiši, kas vijuši virves pie sienā iestiprinātiem vadžiem.

Skalu dancis

Dejā tiek uzsvērti divi pamatelementi – lēciens kā maģiska kustība un skali kā atskaņas no šķēpu lietošanas senā kara dejā.

Brūtes maršs

Īpatnēji, ka vairākos rakstu darbos ir runāts par jaunā pāra pirmo deju kāzās, bet tikai šo no Pētera Korāta trīsreiz pierakstīto „Brūtes maršu” varētu par tādu uzskatīt.

Gatves deja

Suitos šim dancim līdzi nedzied. Teksts, kas šad un tad dzirdams ar „Gatves danča” melodiju, ir gluži jaunu laiku salikums.

Kamoldancis

Ka kāzās dejots „Kamoldancis”, to savā grāmatā „Senās suitu kāzas un ķekatas” rakstīja Jānis Šperliņš: „Saķērās pāros un sadanco. Sievietes tad nostājās gar sienmali, vīrieši viņu priekšā. Vīrieši tanī laikā cilā neveikli kājas kā stīvi večuki. Kad dziesmiņas pirmā puse divreiz izdziedāta, sievietes satver savu vīrieti un dancādamas dzied divreiz dziesmas otru pusi.”

Diždancis

„Kāzās palaikam mēdz dejot četri pāri krustā. Deju mēdz saukt par „Krusta danci” (Krusta deju). Kāzu četrpāru deja tiek dēvēta arī par „Dižo krusta danci” vai vienkārši par „Dižo danci” (Dižo deju, Diždanci, Diždeju, Dižo poli, Lielo krustu). Pretī dejo cienīgi ļaudis (dižvedējs ar savu sievu, vakarbrālis ar vakarmāsu, jaunais pāris pret brūtes pāri).” (Sūna, LSH, 1991.g., 257. lpp.)

Eņģelīšu dancis

Dejas nosaukums „Eņģelītis”, šķiet, ieviesies ar vāciešu starpniecību, bet iespējams arī, ka apzīmējumam ir kāds satīrisks zemteksts. Pavadījuma vārdi dejai, ja tādi vispār ir bijuši, tagad nav saglabājušies.

Skroders sēd uz aku

Deja, saukta arī par „Krusta polku”, „Krustdanci”, suitos daudz dejota, bet tagad tas ir aizmirsts dancis. [Sagatavots pēc: http://www.suitunovads.lv/lv/kulturas_mantojums/dejas/]

●

Vairākiem gadskārtu svētkiem ir raksturīgas dejas un rotaļas, tikai Lieldienām raksturīgās dejas un rotaļas atrast ir ļoti grūti. Vai tādas vispār bijušas? Vieglāk dot negatīvu atbildi, jo folkloras pierakstos šādas ziņas nav atrodamas. Tomēr Lielo dienu bez dejām un rotaļām grūti iedomāties. Rotaļās, domājams, gājuši gan pie šūpolēm, gan dancošanas reizē, kas notika vakarā. Savukārt spēles pavasara ieražās ir parasta lieta.

Dainās netiek runāts par Lielās dienas dejām. Deju pētniece Elza Siliņa uzskatīja, ka pavasari iedejo Māra:

Mīļā Māra danco

Upītes malā:

Zaļa vara kurpītes,

Zvārguļu josta.

[Latviešu tautas dzīvesziņa 1993 : 86] 

●

Baleta kritiķis Eriks Tivums Rīgas 800. gadadienai veltītajos svētkos jautāja: „Vai katram latvietim ir sava deja?”Atzīstot, ka Barontēva Dainu skapī glabājas viens miljons tautasdziesmu, bet horeogrāfisko vienību ir 40 reizes mazāk, viņš uzskata, ka tas nemaz nav tik slikti, jo dziesmu var dungot vien savā nodabā, bet „dejai nepieciešami vismaz divi, vēl labāk – četri vai seši –, tad jau iznāk kadrilis, maģais dancis, trīssolis un trīspāris, bet visvairāk kustēšanās prieks atplaukst virtenēs un riņķos, gatvēs un līnijās”. Tāpēc E. Tivums domā, ka savu deju vajadzētu ik pagastam, ik pilsētai, jo to apliecina etnogrāfiskie pieraksti – deja ir piesaistīta pie dzimšanas vietas, deja to slavina.

Tautas deju pētnieki uzskata, ka latviešiem tautas deja sen jau bijusi izteiksmes forma, kurā rotaļa savijas ar simboliskām kustībām. Tautas deju nozares vadītāja ASV Dr. Anita Briede-Bilsena XI Vispārējo latviešu dziesmu svētku izdevumā raksta:

„Tautas dejā var manīt ne tikai vēlmi izpriecāties, bet arī latvieša dzīves saturu. Tā ir kustību tradīcija, kuras saknes ir senatnē, kas vieno dzīvo tautu ar senatnes deju tēliem… Tautas deja vēl šodien spēj uzrunāt un vienot visas latviešu paaudzes, jo deja ir visu paaudžu māksla.” (Skanēs dziesma, dzīvos tauta! 2002. Čikāga) Jau 1937. gadā pasaules izstādē Parīzē latviešu dej veltītais stends saņēmis bronzas medaļu.  [Sagatavots pēc: www.gibulupagasts.lv/faili/p2871-16%20Spriganis%202016%2012%2012_G.pdf]

Visvecākās dejas saistījās ar seno latviešu ticību. Tās bija dejas ar rituālu nozīmi, ko dejoja kulta vietās − zem svētkokiem, ap lieliem akmeņiem utt. Senā deja bija līdzeklis cilvēkam savā cīņā par eksistenci un ikdienu, lai piedzīvotu svētību, ražīgumu, lauku un lopu auglību utt. Bija īpašas dejas dzīves svarīgākajiem notikumiem − kristībām, kāzām un bērēm, kā arī saulgriežu dejas.

Kristīgai ticībai ienākot Latvijā, vairums šo deju pazuda − pirmkārt, zināma spiediena ietekmē un, otrkārt, svētbirzīm zaudējot savu nozīmi, zuda vajadzība pēc šāda veida rituālām dejām. Toties attīstījās jaunas dejas, vadoties no seno deju elementiem. Senajiem teciņu, palēciena un pievilciena soļiem pievienojās galopa un polkas soļi. Deju norises un gājieni kļuva sarežģītāki. Mūsu dejas ietekmēja arī cittautu deju elementi, ko Latvijā ieveda iebraucēji un tirgotāji. Te pieminama kadriļa, kas parādījās Parīzē 18. gs. sākumā un ietekmēja dejas, kā, piemēram, „Sudmaliņas”, „Jandālu”, „Rucavieti” u. c. Šajās dejās bieži redzamo polku iemantojām no Prāgas, bet galopu no Ungārijas. [Šmita-Kalēja 1985 : http://jaunagaita.net/jg152/JG152_Smita-Kaleja.htm]

●

Paužot savu nostāju pret vides piesārņojumu ar plastmasas iepakojumu, akcijā „Esi dabai draudzīgs – ierobežo plastmasas maisiņu patēriņu!” [2016. gadā] aktīvi iesaistījās horeogrāfs Agris Daņiļēvičs kopā ar deju skolas „Dzirnas” deju kolektīviem, māksliniece Elita Patmalniece, vides aktīvists Māris Olte, žurnālisti Ģirts Timrots un Sandijs Semjonovs.

Akcijas laikā simtiem deju skolas „Dzirnas” dejotāju Agra Daņiļēviča vadībā pārvērta stacijas laukumu [Rīgā pie lielveikala „Origo”] milzu deju uzvedumā, kurā, iesaistot garāmgājējus, tika izdejots plastmasas maisiņa dzīves cikls, emocionālā dejā stāstot par dabas un cilvēka mijiedarbību, mīlestību un nāvi, izdejojot gan piesārņojuma problemātiku, gan cilvēka iespēju ar savu rīcību uzlabot vides stāvokli. Vienlaikus uz lielā ekrāna tika demonstrēta Sandija Semjonova veidotā vides filma „Plastmasas maisiņa ceļš”, kurā atklājās šausminoši dokumentāli kadri no pasaules piesārņotākajām vietām un plastmasas iepakojuma radītā piesārņojuma dēļ cietušajiem dzīvniekiem un putniem. Savukārt daudz košākas un priecīgākas noskaņas akcijas dalībniekiem radīja māksliniece E. Patmalniece, aicinot iesaistīties kopīgas gleznas tapšanā ar tīru, zaļu Latviju tās vidū. [http://www.zalajosta.lv/lv/simtiem-dejotaju-parsteidz-garamgajejus-liekot-aizdomaties-par-plastmasas-maisinu-radito-vides]

●

Arī jūras ērglim ir balss. Melanholiska. Arī jūras ērgļi pavasarī riesta laikā dejo. Ja ne graciozāk par dzērvēm, tad iespaidīgāk gan. Balss: slāpēti, bet skaļi kra-kra vai spalga, skanīga klii-klii-klii… virtne. Deja? Divi milzīgi putni cīnās aci pret aci – ieķērušies ar garajiem nagiem viens otra pēdās, sakrampējušies tvērienā, viņi kūleņodami un virpuļodami no liela augstuma krīt lejup. Reizēm abi tā aizrāvušies, ka vērotājam šķiet – tūlīt, tūlīt spalvu kamols atsitīsies pret zemi. Tomēr putni atkabinās un ceļas augšup. Cīņa beigusies? Nē – deja nodejota! Latvijā šādas jūras ērgļu dejas visbiežāk izdodas novērot no februāra vidus līdz aprīlim – ligzdošanas perioda sākumā. [Sagatavots pēc: Tīrmanis 2007 : http://taxidermy.lv/content.asp?ID=102&what=44]

Par dejas, dejošanas simbolisko nozīmi mitoloģijā raksta Janīna Kursīte darbā „Latviešu folklora mītu spogulī”:

„Māra dejo, laipo, rotā. Tās ir darbības, kas norāda uz dievības harmonisku, visādā ziņā – ritmisku darbības veidu. Dejošana raksturīga gandrīz visām dievībām (dejo Dievs ar Pērkonu, Laima, Saule, Saules meitas, Ūsiņš, Mārtiņš u. c.) un saistīta ar kosmisko enerģiju, radošā spēka izpausmi ritmiskās kustībās. Māra dejo galvenokārt divos cilvēka dzīves pārejas brīžos – krustībās un kāzās. [..] Kā dejotāja Māra ir samērā reti redzama, biežāk viņas ritmiskā kustība izteikta ar vārdiem „laipot”, „rotāt/rotāties”.” [Kursīte 1996 : 263]

●

Kā Ziemassvētku, tā Jāņu dziesmās ļoti bieži sastopams trokšņošanas, rībināšanas, diešanas motīvs [..].

Rībināšana, šķindināšana, lēkāšana, dejošana, kas raksturīga šiem saulgriežu laikiem, ir pasaules pārradīšanas simbolisks atveids. Šo pasaules atjaunošanas darbību veic dievības, bet arī budēļi, Jāņa bērni. Jāņu svinēšana līdz šim laikam vēl saglabājusi trokšņošanu, lēkāšanu kā svētku obligātu sastāvdaļu, bet Ziemassvētkos – kristietības uzskatu ietekmē – tā nu jau labu laiku ir zudusi. Ziemas saulgrieži mums šodien nozīmē klusu un mierīgu svinēšanu. [Kursīte 1996 : 406–407]

●

Deja kā ritmiski strukturēts un tajā pašā laikā ekstātisks kustību komplekss daudzās kultūrās ir saistīta ar kārtības un radīšanas spēkiem. Daudzos mītos parādās dievi un varoņi, kuri ar dejas starpniecību rada pasauli, kā arī iedibina tajā kārtību (šis process bieži saistīts ar planētu, dienas, gadalaiku u. c. ciklisku maiņu).

Rituālās dejas daudzās kultūrās uzskatītas par līdzekli, kā nodibināt saikni starp debesīm un zemi, un tās izmantoja, lai izsauktu lietu, nodrošinātu auglību, dieva labvēlību vai (īpaši šamaņu un zintnieku dejas) lai ielūkotos nākotnē.

Dejai ir raksturīgas simboliskas kustības, īpaši roku kustības, kas parasti saprotamas tikai iesvaidītajiem.

Ķīnā dejas māksla kā kosmiskās harmonijas izpausme ir cieši saistīta ar skaitļa simboliku un ritmu.

Āfrikas tautām deja sākotnēji bija tikpat kā visu ikdienas dzīves rituālu un darbību transcendentālais komponents.

Ēģiptiešiem, kā arī citām tautām bijušas pazīstamas ļoti daudzas rituālās dejas, kurās darbojās personificēti dievi.

Vecajā Derībā minētas dejas, kas pauž garīgu prieku, kā arī tumšākus dvēseles dzīves aspektus (piemēram, Salomes pavedinošā, liktenīgā deja). [Sagatavots pēc: Herders 1993 : 37–38]

●

Dzīvības spēka sena instinktīva izpausme, iespējams, senāka par zīmēšanu kā simpatētiskās maģijas formu. Deja atbrīvo un vieno. Pirmatnējie dejotāji, jūtot vienotību ar kosmiskās enerģijas plūsmu, ticēja, ka dejas kustības, soļi un žesti var ietekmēt dabas procesus vai neredzamos spēkus, kas tos kontrolē.

Deja kļuva par senāko teātra formu, izteiksmīgās kustībās, piemēram, Senās Ēģiptes un Senās Grieķijas reliģiskajās dejās, paužot reliģiskas dogmas. Kara dejās tika inscenēta uzvara kaujā: šāds simbolisms atrodams patanu un skotu zobenu dejās. Apļa dejas atdarināja Saules un Mēness kustību vai gadalaiku secību, caurvīšanās dejas – zvaigznāju pārvietošanos. Dejošana ap kādu objektu koncentrēja tā enerģiju vai veidoja aizsardzību. Šamaņi dejā virpuļoja, tā atdarinot planētu griešanos. Ar paceltām rokām kosmiskā enerģija tika piesaistīta, ar nolaistām rokām – novirzīta uz zemi. Delfu priesterienes čūskveida deja bija saistīta ar čūskas simbolismu – gudrību un auglību. Savienošanos attēloja kāzu dejas un citi pāru deju veidi, sēras par mirušo – bēru dejas.

Jebkura impulsīva dejošana savā ziņā tiek uzskatīta par ārstniecisku, jo tā atbrīvo dejotāju no sociālajiem ierobežojumiem un – it īpaši transa dejā – no ierobežojošās indivīda apziņas valgiem. Šī pārvērtība simbolizēja nonākšanu pārdabiskā stāvoklī, kurā dejotājs tieši saskaroties ar kosmisko enerģiju. Tāda asociācija vērojama dejojošo dievu ikonogrāfijā: hinduisma dejas pavēlnieks Šiva dejo vienlaikus kā jaunradošas un postošas enerģijas iemiesojums. Arī Buda ir dzīves dejas pavēlnieks.

Saviesīgās izklaides dejās, it īpaši tautas dejās, kas ir tieši saistītas ar auglības rituāliem, senais simbolisms – atgriešanās pie kosmiskās enerģijas un harmonijas viduspunkta – ir krietni vien mazinājies, tomēr nav pilnībā izzudis. [Sagatavots pēc: Tresiders 2010 : 43–45]

Dejas māksla mākslā

Deja ikvienam sagādā milzīgu estētisko baudījumu. Kopš sirmas senatnes šis mākslas veids tika uztverts kā dievišķa izpausme. Indijas dejas mākslu pārzināja Šiva. Antīkās jeb Senās Grieķijas dejas aizbildne bija viena no Apollona Musageta mūzām – Terpsihora. Senajā Grieķijā, attīstoties teātrim, radās pantomīma, deja tās ķermeniskajā izpausmē. Kustība, deja veido cilvēka plastiku, veicina harmoniju un skaistumu.

Apgūstot teātra mākslu, jāapgūst arī dejas daudzveidība. Aktierim jāizprot katram laikmetam raksturīgā uzvedība, ceremoniāls, deja.

Dejas atveidojumi seno civilizāciju tēlotājmākslā ir vienīgie avoti, kas apstiprina dejas esamību kopš civilizācijas sākuma. Skulptūras, zīmējumi uz sienām ļauj spriest par dejas raksturu. [..]

Deja, dejotājs tēlotājmākslā ir fiksēts kopš cilvēces attīstības pirmsākumiem. [..] Viduslaiki piesaka meistardziedoņus, ākstus, žonglierus, menestreļus, virves dejotājus, kas kopš seniem laikiem sekmējuši arī cirka mākslas attīstību. [..] Deja ir fiksēta visu laikmetu mākslas darbos.

Skulptori, gleznotāji, grafiķi, gobelēnisti, trauku apgleznotāji atveido dejotājus laikam atbilstošos tērpos, kas sniedz bagātīgu izziņas materiālu. [Freimanis 2003 :13–18]

●

Deja un ritms bija pirmatnējā cilvēka nozīmīgākais izteiksmes veids, svarīgākais reliģiskās pārliecības līdzeklis cīņā pret briesmīgo un nezināmo. Pirmatnējam cilvēkam bija tieksme dejā emociju intensitāti kāpināt līdz augstākajam spriegumam un pagurumam.

Primitīvās dejas var klasificēt pēc satura (kara, medību u. c. rituālu dejas), pēc rakstura (liriskās, episkās un dramatiskās), pēc izpildījuma veida (solo vai kopdejas, vīriešu un sieviešu dejas), pēc konstrukcijas (riņķa dejas, līniju dejas, krusta dejas).

Medību un kara dejas attēloja konkrētu darbību un bija kā mēģinājums gaidāmajam notikumam. Medību dejās varēja būt attēlots zvērs un tā paradumi, medību gaita un iznākums, paredzot arī briesmas un neveiksmes. Kara dejas bieži vien kļuva par jauno vīriešu treniņu vietu. Vīrieši dalījās grupās un imitēja kauju. Taču kara dejām varēja būt dažādas noskaņas – prieks par uzvaru, zaudējumu rūgtums, gūstekņu attēlošana utt.

Dažādas citas kulta dejas bija saistītas ar cilvēka dzīves nozīmīgākajiem posmiem – dzimšanu, pilngadību, kāzām, bērēm.

Pirmatnējais cilvēks ar pieejamiem līdzekļiem centās panākt maksimālo iespaidu. Dejas pavadījumam tika izmantoti ritmi, balss, roku plaukšķināšana. Sieviešu dejās iecienītas bija riņķveida un šūpošanās kustības gurnos vai ar augumu. Vīriešu dejas sastāvēja no spēcīgiem lēcieniem, kāju sišanas pie zemes, griezieniem. [..]

Pirmatnējās sabiedrības vienkāršie rituāli ar tajos ietverto kustību brīvību, improvizāciju un ticību rituālu maģiskajam spēkam ir likuši mūsdienu dejas mākslas pamatus. [..]

Veidojoties nācijām un tautām, pirmatnējās mākslas (arī dejas) elementi daļēji pārtop par folkloras elementiem. [..]

Etnogrāfiskā (folkloras, tradicionālā) deja ir jebkuras tautas folkloras sastāvdaļa. Etnogrāfiskās dejas pazīmes ir šādas:

·       tā pauž kādas konkrētas etniskas grupas estētisko ideālu;

·       konkrētā etniskā grupa tiek uzskatīta par dejas kolektīvo autoru;

·       tā tiek nodota no vienas paaudzes otrai bez pastarpinātām institūcijām tās apguvei;

·       tai piemīt rituāla, ceremonijas, līdzdalības un prezentācijas funkcijas;

·       tā ir pirmsindustriālā laikmeta lauku cilvēku raksturotāja;

·       tā ir neprofesionāla deja. [..]

Tautas dejas dažādie apzīmējumi (zemnieku dejas, raksturdejas, nacionālās dejas, internacionālās dejas) tiek lietoti arī šodien, taču visumā Rietumeiropas kultūrā tautas deja tiek skaidrota kā etnisko norišu un vienkāršāko 18.–19. gs. saviesīgo deju formu organisks apvienojums. [..]

Sociālā deja ir vienkāršākā dejas forma, saistīta ar dejotāju brīvu improvizāciju mūzikas vai ritma pavadījumā. Tas ir cilvēku brīvā laika pavadīšanas veids un nav uzskatāms par priekšnesumu. Tā var sastāvēt no jau zināmiem soļiem vai soļu grupām, ko dejotāji veido paši, dejojot pāros (valsis, tango) vai arī pa vienam (tvists). Vēsturiski sociālās dejas bija stingri reglamentētas (piemēram, farandola u. c. saviesīgās 16. un vēlāku gadsimtu dejas), taču mūsdienās deja guvusi brīvu izteiksmi (deju klubos un diskotēkās).

Tālākajā sabiedrības mākslinieciskās kultūras veidošanās gaitā vērojamas divas tendences – tā ir tautas mākslas (folkloras) un profesionālās mākslas attīstība.[..] Profesionālā deja, radusies galma ceremoniju un ceļojošo mākslinieku pieredzes sintēzē, ir radījusi tādus profesionālās dejas megastilus kā klasiskā deja un modernā deja. [Spalva 2013 : 21–26]

●

Katra mākslas nozare, arī deja, attīstās un veidojas ciešā sakarā ar sabiedrības materiālās kultūras un sociālo dzīves apstākļu attīstību. Laika gaitā mainās tās loma un nozīme sabiedriskajā dzīvē. Izaugusi no tautas daiļrades dzīlēm, latviešu deja, kas senatnē iekļāvās galvenokārt dažādos sadzīves notikumos, pamazām pārkāpj šos ietvarus un pārvēršas par teatrālu skatuves priekšnesumu.

Pirmoreiz latviešu tautas dejas un rotaļas uz skatuves parādītas Ādolfa Alunāna (1848–1912) oriģināldarbos. Skatu lugā „Kas tie tādi, kas dziedāja jeb Klausības laikos” (1888) Jāņu vakara skatā dejota tautas deja Jandāliņš. [..] Rīgas latviešu teātra režisors Hermanis Rode-Ebelings latviešu tautas dejas iepin izrādēs to izskaistināšanai. Tā F. Kaizera lugā „Vēršu kupčis” (1888) dejots Ačkups, T. Hāna lugā „Staburaga meitiņa” (1891) – Sudmaliņas.

Latviešu tautas dejas apzināšana un tās renesanse, kaut aizkavējusies salīdzinājumā ar dziesmu, sākās jau 19. gadsimta otrajā pusē. Unikālu darbu tautas horeogrāfijas laukā paveic Jurjānu Andrejs. Līdz ar tautas mūzikas vākšanu un krāšanu viņš pievēršas arī tautas dejām un rotaļām. [..]

Praktiski pirmās zināmās rosmes datējamas ar 20. gadsimta sākumu. Jau 1912. gadā ar Augusta Dombrovska gādību „Ziemeļblāzmā” pirmoreiz pēc paražu aprakstiem ar koru un tautas deju papildinājumiem inscenētas „Senlatviešu kāzas” J. Rinkas vadībā. Tajās dejotas Sudmaliņas, Ekusēze un Ačkups.

Emilis Melngailis, vēlēdamies plašāk iepazīstināt latviešu sabiedrību ar senajām tautas paražām, dziesmām un dejām, pats par saviem līdzekļiem uzaicina uz Rīgu 13 spēlmaņus, dziedātājus un dancotājus no Alsungas ar etnogrāfisku uzvedumu „Suitu kāzas” (1922). [..]

Improvizētu tautas mākslas sarīkojumu ar Alsungas un Nīcas teicējiem, dziedātājiem un dejotājiem organizē Vēstures un senatnes pētījumu sabiedrība (1930). Koklētāja N. Heņķa vadībā dejotāji rāda Garo danci, Mugurdanci, Dvieļu deju u. c. [..]

1937. gada 5., 6. jūnijā Latvijas sporta biedrības stadionā pulcējas jaunieši no visiem Latvijas novadiem, lai demonstrētu piecos gados sporta darbā apgūto un parādītu, cik krāšņas, bagātas un daudzveidīgas ir latviešu tautas dejas. Dejotāji sagatavojuši 11 dejas; katra novada dejotāji – pa divām un trim kopdejām. Svētku laikā notiek arī dejotāju sacensības un tautastērpu konkurss. [..]

Kurzemnieki dejo Ekusēzi, Trīspāru deju vai Gailīti; latgalieši – Ačkupu un Jandāliņu; vidzemnieki Krusta deju un Mugurdanci; zemgalieši – Tautas kadriļu un Brālītis un māsiņa. [..]

Plaši vingrošanas un sporta svētki, veltīti Aizsargu 20. gadskārtai, notiek arī 1939. gada 17. jūnijā Uzvaras parkā, kur 4000 vingrotāju un sportistu vidū ir arī tautisko deju dejotāji. [Saulīte 2005 : 12–16]

●

Jau 1947. gadā tiek nodibināta Republikāniskā Dziesmu svētku komisija. Tiek nolemts 1948. gadā, atzīmējot Dziesmu svētku 75. gadskārtu, sarīkot pēc kara pirmos Dziesmu svētkus. Pirmo reizi Dziesmu svētku vēsturē paredzēta arī apvienoto deju kolektīvu uzstāšanās. Par Dziesmu svētku galvenajiem baletmeistariem tiek apstiprināti operas baletmeistare H. Tangijeva-Birzniece un filharmonijas Dziesmu un deju ansambļa baletmeistars A. Bērziņš. [..] Deju svētkiem Rīgā gatavojas 104 kolektīvi ar 1656 dalībniekiem. [..]

Pirmajos svētkos dejotājiem vēl nav pa spēkam sagatavot izvērstu programmu. Galvenie iemesli – gan gatavošanās īsais laiks (8–9 mēneši), gan vadītāju pieredzes trūkums, gan arī pieticīgais deju klāsts.

Svētku programmā – 12 dejas. [Saulīte 2005 : 48–51]

●

Otrajos Deju svētkos [1950. gads] piedalās 21985 dalībnieki, no tiem 71 pieaugušo deju kolektīvs ar 1270 dalībniekiem.

Deju svētku programmā ir 19 dejas, no kurām tikai astoņas ir latviešu. Republikas deju kolektīvi koncertam gatavo 13 dejas – septiņas latviešu un sešas cittautu dejas. To starpā no iepriekšējo svētku repertuāra Latviešu tautas deju virkni ar desmit pāru dejām. Tikai šoreiz tai cits nosaukums – Desmit pāru deju virkne. [..] Šoreiz divas dejas izpilda arī bērnu deju kolektīvi – latviešu tautas deju Ritenītis un čehu tautas deju Ganiņš. [..]

Lai pieradinātu korus un deju kolektīvus pie sistemātiska darba, 1951., 1952., 1953. gadā rajonos un pilsētās jūnijā un jūlijā tiek rīkotas kolektīvu skates, kurās rāda nākamajiem svētkiem izvēlētās dejas, noklausās korus. [Saulīte 2005 : 55–57]

●

Tiesības piedalīties 3. Deju svētkos pirmssvētku skatē izcīna 96 jauniešu, pieci veco ļaužu un vairāki Rīgas bērnu deju kolektīvi, kā arī Darba rezervju skolu audzēkņi. [..]

Svētkos [1955. gads] piedalās 17 242 dalībnieki, no tiem 101 deju kolektīvs ar 1808 dejotājiem.

Deju svētku repertuārā parādījušās jaunas nianses. Repertuārā iestājusies it kā krīze. Mantojuma dejas apnikušas vai arī šķiet par vienkāršām, bet jaunā meklējumi, nereti – sadomāti, nav tik spēcīgi, lai stātos vecā, tautā gadu gaitā iznēsātā vietā. Iepriekšējo svētku dejas netiek atkārtotas, nav pārstāvētas arī latviešu tautas dejas. Programmā – 14 dejas. [..] Tautas deju vietā – četras apdares – Latviešu pāru deju svīta, Ačkups, Gatves deja un veco ļaužu deju kolektīviem Muškadrillis. Plaši pārstāvētas jaunrades deju skatēs atbalstītās jaundejas – Draudzība (A. Donasa hor.), Danco puiši zābakos (M. Lasmanes hor.), Rotaļa (I. Krūmiņas hor.), Talsu deja (A. Štrausa hor.) un bērnu deju kolektīviem Teci rikšus, kumeliņi. Vēl kādu laiku pēc svētkiem tās dejo, bet paliekošu vietu deju kolektīvu repertuārā, izņemot deju Muškadrillis, neiegūst. [Saulīte 2005 : 58–61]

●

Svētkos [4. deju svētki 1960. gadā] piedalās 125 deju kolektīvi (2244 dalībnieki). [..] Koncerts „Dinamo” stadionā iegūst Deju svētku veidolu. Dominē deja un mūzika. Ceturto deju svētku programma atšķiras no iepriekšējām gan ar pārdomāto sakārtojumu, gan ar rūpīgo repertuāra atlasi. Liriskās dejas nomaina temperamentīgākas [..] Koncerta sākuma un beigu posmā rādītās latviešu dejas (trīs tautas dejas, viena apdare un septiņas jaundejas) apliecina tautas radošo garu. Svētkos pavisam izpildītas 17 dejas. [Saulīte 2005 : 68–71]

●

Kaut arī Deju svētku obligāto repertuāru apguvuši gandrīz visi republikas kolektīvi, noteiktā limita dēļ lielajos svētkos dalībnieku skaits joprojām ir ierobežots. Tiesības piedalīties svētkos [5. deju svētki 1965. gadā] izcīna tikai labākie no labākajiem. Svētkos piedalās 134 deju kolektīvi ar 2176 dalībniekiem. [..] Pirmo reizi svētku oficiālajā nosaukumā tiek iekļauti arī Deju svētki [Padomju Latvijas 25. gadadienai veltītie dziesmu un deju svētki]. [..]

Dziesmu un Deju svētkus [6. deju svētki 1970. gadā] kā parasti ievada mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu skates. Svētkos piedalās 20 TDA tautas deju ansambļi], 128 labākie jauniešu deju kolektīvi, 20 veco ļaužu deju kolektīvi. [..] Plašāks kļuvis deju virsvadītāju loks. Deju svētku Goda virsvadītājai M. Lasmanei, virsvadītājiem A. Lembergam, I. Saulītei, E. Drullei piepulcējušies horeogrāfi – U. Žagata, V. Bļinovs, V. Ozols un iepriekšējo svētku virsvadītāju asistenti O. Štrauss un I. Indriksone. [..]

1970. gada Deju svētkiem iestudē 23 dejas… Visas dejas svētkos tiek rādītas pirmo reizi (izņemot – „Visi ciema suņi rēja”). [..] [Saulīte 2005 : 74–90]

●

XVI (simtgades) Dziesmu svētki notiek 1973. gada 15.–22. jūlijā Mežaparka Lielajā estrādē. 7. deju svētki šoreiz tiek rīkoti citā laikā – 1975. gada 17.–19. jūlijā. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 52]

●

8. deju svētki notiek 1980. gadā, un tajos piedalās 208 deju kolektīvi ar 5000 dejotājiem. Deju svētku programmā 23 dejas, 13 no tām ir latviešu dejas. Skatītāju īpašu atzinību izpelnās viens no jaunievedumiem – visvecāko un visjaunāko dejotāju kopīgi nodejotais Klabdancis un Atvadu kadriļa (virsvad. un hor. V. Ozols). Patīkamu pārsteigumu rada arī vidējās paaudzes retro manierē iestudētās balles dejas ar īpaši šim nolūkam gatavotiem tērpiem.

1985. gadā norisinās 9. deju svētki. Deju svētku koncerts ir pagarš – 28 dejas, lai gan 20. jūlija nakts koncerts, kas notiek starmešu gaismā, pierāda, ka „garš” nebūt nenozīmē „garlaicīgs”. Šī koncerta gaisotne pamudina 10. deju svētkos veidot īpašu programmu nakts uzvedumam.

1990. gada 10. deju svētkos piedalās 421 deju kolektīvs ar 10 000 dalībnieku. Atšķirībā no citiem Deju svētkiem šo svētku deju pūrs ir bagātīgi pielocīts latviešu deju rakstiem. Divās atšķirīgās programmās skatītāju vērtējumam nodoti 46 priekšnesumi no vienkāršām rotaļām līdz virtuozām skatuves dejām. 10. deju svētkos ir desmit reizes vairāk dalībnieku nekā pirmajos.

21. Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos un 11. deju svētkos 1993. gadā piedalās 314 kori un 445 deju kolektīvi. Deju svētku programma veidota tā, lai tajā varētu iekļauties ārzemju latviešu deju kopas. No iepriekšējiem svētkiem saglabāta katra novada uzstāšanās. Koncertā 27 dejas, no kurām 6 ir tautas deju apdares, bet 21 dejai svētkos ir pirmuzvedums.

Gatavojoties 1998. gada 22. Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem un 12. deju svētkiem, tiek iestudētas divas dažādas deju programmas un priekšnesumi. Deju svētku lieluzvedumu „Cik stūrīšu, tik rakstiņu” „Daugavas” stadionā rāda trīs reizes. Rīgas programmu veido 46 kolektīvi un 6 latviešu ārzemju deju kopas no ASV, Kanādas, Anglijas, Zviedrijas. Kopumā šajos svētkos piedalās 441 deju kolektīvs ar 10 223 dejotājiem.

23. Vispārējie latviešu Dziesmu svētki un 13. deju svētki norisinās 2003. gadā no 27. jūnija līdz 6. jūlijam. Deju lieluzvedumā „Mana pasaule” 538 visu paaudžu deju kolektīvi izdzīvo un izdejo četras stihijas – Zeme, Uguns, Ūdens, Gaiss. Piedalās 13 400 dejotāju. [Sagatavots pēc: Saulīte 2005 : 90–221]

XXIV Vispārējie latviešu Dziesmu un XIV Deju svētki

2008. gada svētkos piedalās 250 jauktie kori, 68 sieviešu kori, 24 vīru kori, 40 deju kolektīvi, simfoniskais orķestris. Deju lieluzvedumā piedalās 233 jauniešu deju kolektīvi, 216 vidējās paaudzes deju kolektīvi, 47 senioru deju kolektīvi, 48 bērnu deju kolektīvi un vēl daudzi citu nozaru kolektīvi. [http://parkulturu.lv/xxiv-visparejie-latviesu-dziesmu-un-xiv-deju-svetki]

●

25. Vispārējie latviešu dziesmu un 15. deju svētki notiek 2013. gadā no 30. jūnija līdz 7. jūlijam. Svētkos piedalās 40 000 dalībnieku – kolektīvi no Latvijas (vairāk nekā 1600, t. sk. 100 mazākumtautību kolektīvi un individuālie izpildītāji skatēs), latviešu diasporas (57) un ārvalstīm (28).

2013. gada svētku atslēgas vārds bija „Līgo – lai top!”. Līgo – latviešu tautas identitātes un kultūras tapšanas vēsturē un tradīcijā ir viens no nozīmīgajiem dzīvajiem simboliem. Svētkus vienojošie vārdi – GAISMA LĪGO LATVIJĀ! [Sagatavots pēc: http://www.lnkc.gov.lv/jaunumi/dziesmu-un-deju-svetki-2013/]

●

2003. gadā UNESCO ģenerāldirektors Koičiro Macuura paziņoja, ka Baltijas valstu pieteikums „Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms Igaunijā, Latvijā un Lietuvā” ir iekļauts UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras meistardarbu sarakstā. 2008. gadā Baltijas dziesmu un deju svētku tradīcija tika iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. [Sagatavots pēc: http://letonika.lv/groups/default.aspx?title=Dziesmu%20sv%C4%93tki/32676]

aaaa

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki ir lielākie Latvijas bērnu un jauniešu kultūras un mākslas svētki, kuri notiek reizi piecos gados. Ar dziesmu un deju svētkiem saistītā bērnu un jauniešu mākslinieciskā jaunrade norisinās kultūrizglītības pulciņos un kolektīvos.

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsture aizsākās 1960. gadā, kad pirmo reizi Rīgā pulcējās 8539 dziedātāji no 178 skolām un 1200 dejotāji. Tagad tradīcija vērsusies plašumā, jo X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētkos, kuri notika 2010. gada jūlijā, piedalījās 30 975 dalībnieki no 1305 kolektīviem.

XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kuri notika 2015. gadā Rīgā, piedalījās ap 38 000 bērnu un jauniešu no visas Latvijas. [Sagatavots pēc: http://visc.gov.lv/intizglitiba/dziesmusv/info.shtml]

Studentu dziesmu un deju svētki

Starptautiskie Baltijas studentu dziesmu un deju svētki Gaudeamus aizsākās 1956. gadā, pateicoties Igaunijas, Latvijas un Lietuvas augstskolu progresīvajiem mācībspēkiem. Svētkus bija iecerēts rīkot ik pēc diviem gadiem. Tomēr svētku nacionāli patriotiskā satura dēļ padomju laikā tas nebija realizējams tik bieži. Tikai 1967. gadā ar sarīkojumu Tartu svētki tika atjaunoti. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 72]

aaaa

Deju svētku tradīcija trimdā

Pirmās Dziesmu dienas Anglijā notiek 1949. gadā, tajās dejotāji nepiedalās. Otrajās (1950) līdz sestajās (1961) Dziesmu dienās piedalās atsevišķas deju kopas. Turpmākajās Dziesmu dienās, kas notiek Lesterā, dejotāju uzstāšanās ir vērienīgāka.

1951. gadā savu gaitu uzsāk Austrālijas Latviešu Kultūras dienas, kas norisinās brīvdienās – Ziemassvētku un Jaungada periodā. 1951. gadā Austrālijā nodibinātas četras deju kopas, bet 1971. gadā jau 15. Austrālijas lepnums ir tautas deju un dziesmu ansamblis „Saules josta”.

ASV 1968. gadā tiek nodibināta Latviešu tautas deju apvienība, apvienojot Ziemeļamerikas (ASV un Kanādas) deju kopas. ASV Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos tiek iestudēti arī deju lieluzvedumi, piemēram, 1953. gadā – tautas deju sarīkojums „Dziesmu kamols”, 1983. gadā – „Dejā viju Latviju”, 2002. gadā – „Deja laika solī”.

No 3. Latviešu dziesmu svētkiem 1961. gadā tautas deju lieluzvedums kļūst par neatņemamu Dziesmu svētku sastāvdaļu Kanādā.

Rietumkrasta Dziesmu svētki notiek ik pa diviem trim gadiem. Dziesmu svētku laikā notiek arī tautas deju lieluzvedumi. Repertuārā līdzās mantojuma dejām ienāk arī ASV, Kanādas un Latvijas horeogrāfu darbi. [Sagatavots pēc: Saulīte 2005 : 223–239]

aaaa

 Dziesmu un deju svētku likums

1. pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir saglabāt, attīstīt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm dziesmu un deju svētku tradīciju.

3. pants. Dziesmu un deju svētki kā nacionāla vērtība

(1) Dziesmu un deju svētki ir unikāla Latvijas kultūras tradīcija un latviešu nacionālās identitātes sastāvdaļa. Dziesmu un deju svētkus tradicionāli veido Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki un Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki (turpmāk arī – Dziesmu un deju svētki).

5. pants. Dziesmu un deju svētku periodiskums

(1) Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki notiek reizi piecos gados.

(2) Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki notiek reizi piecos gados starplaikā starp Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem.

(3) Dziesmu un deju svētku starplaikā notiek:

1) māksliniecisko kolektīvu darbība;

2) repertuāra sagatavošana un apgūšana;

3) skates, konkursi un izstādes;

4) diriģentu un kolektīvu vadītāju tālākizglītība un profesionālā pilnveide;

5) administratīvajās teritorijās organizēti svētki;

6) jaunrades pasākumi un iniciatīvas.

8. pants. Dziesmu un deju svētku padome

(1) Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības pārraudzībai Ministru kabinets izveido Dziesmu un deju svētku padomi.

(2) Dziesmu un deju svētku padomes sastāvu un tās priekšsēdētāju apstiprina uz pieciem gadiem. [http://likumi.lv/doc.php?id=111203]

aaaa

●

Kad sākās balets? Tas ir jautājums, kuru joprojām uzdod baleta vēsturnieki. Vai 1581. gadā, kad Francijas karaliene Katrīna Mediči par godu prinča laulībām sarīkoja pirmo baleta izrādi? Viņas dzimtenē deja bija lielā cieņā, un karaliene bija baleta iedvesmotāja. [..] Karaliene svēti ticēja, ka deja ir augstākas varas iedvesmota, tādēļ tā ir veicināma un atbalstāma. Viņa domāja, ka deja spēj nest mieru un harmoniju uz zemes. [..]

Baleta izrādes notika arī karaļa Ludviķa XIII valdīšanas laikā. [..]

Pēc astoņdesmit gadiem, 1661. gadā, radās Karaliskā dejas akadēmija. Pagāja vēl simt gadu, un 1760. gadā iznāca Žana Žorža Novēra (1727–1810) slavenās „Vēstules par deju un baletiem”. [Freimanis 2003 : 49–50]

aaaa

●

Profesionālais balets Latvijā sāka veidoties samērā vēlu – tikai 20. gadsimta 20. gados, taču šodien profesionāļi visā pasaulē latviešu baleta vārdu saista ar izciliem dejotājiem – Mihailu Barišņikovu, Aleksandru Godunovu, Māri Liepu un citiem. Visai īsā vēstures posmā Latvijas balets kļuvis Eiropā pazīstams, trupas repertuārā ir gan klasiskie, gan arī modernās un mūsdienu dejas iestudējumi. [..]

1902. gadā dibināts Jaunais Rīgas Latviešu teātris, kur līdzās drāmai notika arī operas uzvedumi. Par baletmeistaru šai teātrī tika aicināts Mārtiņš Kauliņš. Viņš bija deju veidotājs Raiņa un Aspazijas lugu pirmiestudējumos. Pēc viņa iniciatīvas 1911. gadā šajā teātrī dibināja baleta trupu.

M. Kauliņš uzskatāms par vienu no pirmajiem latviešu dejotājiem, dejas pedagogiem un baletmeistariem. [..] Ar 1910. gadu viņš strādāja arī par Jēkaba Dubura un Zeltmata Latvju dramatisko kursu pedagogu, kur mācīja dejas un plastiku. Jau no bērnības viņam bija interese arī par latviešu tautas dejām, kas vēlāk izpaudās, krājot tautas deju aprakstus un veidojot jaunus iestudējumus. [..]

20. gadsimta 20. gadu sākumā M. Kauliņš loloja lielas ieceres dejas mākslas attīstībai Latvijā, viņš veica Dejas mākslas skolas dibināšanas priekšdarbus – šajā skolā bija plānots mācīt visus dejas veidus un žanrus. [..] Taču 1928. gadā mākslinieks aizgāja aizsaulē. [..]

Latviešu nacionālās operas uzplaukums tāpat mudināja baleta māksliniekus pievērsties nacionālo deju veidošanai, un tas arī nākotnē kļūst par iedīgli nacionālā baleta pirmiestudējumiem. A. Kalniņa „Baņuta” un „Salenieki”, J. Mediņa „Uguns un nakts”, „Dievi un cilvēki”, „Sprīdītis”, J. Mediņa „Vaidelote”, J. Kalniņa „Lolitas brīnumputns” – visās šajās operās bija ieviestas deju epizodes. [..] Operā „Baņuta” horeogrāfs Eižens Leščevskis pirmo reizi uz profesionālās skatuves rādīja seno latviešu ieražas un spēles dejā. Citos operas iestudējumos dejām nebija tik skaidri izteikta nacionālā rakstura, taču katrā ziņā tās vairoja latviešu oriģinālbaletu pieredzi. [..]

Divdesmitā gadsimta 30. gados Latvijas baletu augstā mākslinieciskā līmenī paceļ N. Sergejeva un A. Fjodorovas audzēknis Osvalds Lēmanis. Viņš arī kļūst par nacionālā baleta izveidotāju Latvijā. [Spalva 2013 : 230–236]

aaaa

Mūsdienu deju radošais konkurss

Nolikums

Mērķis

1.   Veicināt horeogrāfu jaunrades darbu un papildināt bērnu un jauniešu mūsdienu deju kolektīvu repertuāru ar augstvērtīgiem horeogrāfijas priekšnesumiem.

2.   Apzināt un veicināt izglītības iestāžu mūsdienu deju kolektīvu radošo darbību, izaugsmes iespējas un attīstību.

3.   Veikt koprepertuāra atlasi mūsdienu deju žanra kolektīvu kopdejošanas prasmju pilnveidošanai.[..]

Organizatori

Valsts izglītības satura centrs (VISC) sadarbībā ar pašvaldībām, pašvaldību izglītības pārvaldēm un izglītības iestādēm.

Dalībnieki

Latvijas izglītības un kultūras iestāžu audzēkņi un neatkarīgo studiju mūsdienu deju grupu dalībnieki, nepārsniedzot 21 gada vecumu. [..]

Mūsdienu deju radošajam konkursam var pieteikt dejas šādos žanros:

– street dance un pop: hip-hop, funk, breakdance, popping, house, electro, shuffle, jump style disco, tehno u. c. stili, kas nav veidoti uz klasiskās dejas bāzes;

– šova deja – pārsvarā uz klasiskās dejas bāzes balstītie deju stili: show dance, jazz dance, Tap dance;

– laikmetīgā deja – contemporary dance – mūsdienu deju priekšnesums, kas balstīts uz modernās dejas (modern dance) tehnikas, kustību teātris, pantomīma, kontakta deja. Konkursā netiek vērtētas līnijdejas, cirka priekšnesumi, sporta dejas, aerobikas priekšnesumi, vēderdejas, tautas dejas un klasiskās dejas. [http://visc.gov.lv/intizglitiba/dejas.shtml]

aaaa 

●

20. gs. par dejas folkloru ieinteresējās profesionāli horeogrāfi, radās tautas deju apdares un pēc folkloras avotiem veidotas autorhoreogrāfijas. Ieviesās termins „tautas balets” (vācu val. das Volkballet). Latvijā šim terminam atbilst latviešu skatuviskā deja, kas strauji attīstījās pēc 2. pasaules kara. Šajā jomā darbojušies un darbojas ievērojami dažādu paaudžu latviešu horeogrāfi – A. Baumane, A. Daņiļēvičs, A. Donass, J. Ērglis, M. Lasmane, I. Magone, A. Melnalksne, V. Ozols, J. Purviņš, A. Spura, G. Skuja, R. Spalva, I. Strode, H. Sūna, U. Šteins, H. Tangijeva-Birzniece, U. Žagata u. c. Skatuviskās dejas popularitāti apliecina tas, ka šīs dejas dejo gan skolu deju pulciņi, gan tautas deju ansambļi (piem., „Dzintariņš”, „Zelta sietiņš”, „Dancis”, „Kalve”, „Liesma”). [..]

Latvijā popularitāti iemantojusi t. s. laukuma deja, kas ir izaugusi no dziesmu svētku tradīcijas. [..]

Sarīkojumu deja (arī balles, salona, viesību, saviesīgā deja) radās 13. gs. un veidojās Rietumeiropas augstmaņu un pilsētnieku sarīkojumos atbilstoši katra laikmeta prasībām. 18. gs. saviesīgā deja no stingrās formās ieturētās polonēzes pārtapa manierīgajā menuetā, bet 19. gs. pasaule iepazina valsi. 20. gs. populāri bija ātrais Vīnes valsis, lēnais angļu valsis, lēnais fokstrots, kviksteps, spāņu un argentīniešu tango, tvists, diskodejas u. c. [Latvijas enciklopēdija 2003 : 175]

aaaa

●

Klasiskajā izpratnē dejas notācija – tas ir dejas pieraksts, kad kustības tiek fiksētas ar zīmju starpniecību. Vārdiskais apraksts un attēls, savstarpēji papildinot viens otru, ir kļuvis par tradicionālo dejas pieraksta veidu. Dejas notācija – kustību pieraksts ar zīmju palīdzību – gadsimtu gaitā pieredzēja dažādus veidus (International Encyclopedia of Dance, 2004, volume 4,683). Gadsimtu gaitā dejas teorētiķi un praktiķi veidoja jaunus vai izvēlējās lietošanai kādu no esošajiem pierakstiem. No vienas puses, tas apgrūtināja dažādu pierakstu sistēmu atšifrēšanu un tomēr darīja iespējamu atsevišķos gadījumos veikt seno deju un baletu restaurāciju. Laikam ejot, deju skolotāju un horeogrāfu pūles vienotas notācijas izveidei veicināja kustību kanonizāciju, terminoloģijas attīstību un līdz ar to dejas tehnikas pārmantojamību un attīstību. Nepieciešamība pierakstīt deju ir tikpat sena kā pati deja. To apliecina arhaiskie zīmējumi uz alu sienām, ēģiptiešu freskas, Senās Grieķijas skulptūras ar dejotāju attēliem vai Dienvidindijas tempļos saglabājušās skulptūras ar indiešu klasiskās dejas attēliem. Tie ir piemēri pirmajiem elementārajiem dejas pierakstu veidiem. Visa cilvēces kultūras attīstības vēsture rāda, ka interese par dejas pierakstu ir bijusi vienmēr, – kopš pirmajām cilvēku radītajām abstraktajām kustībām, kad tika atdarināta apkārtējā daba, līdz mūsdienām, kad tradicionālais dejas pieraksts tiek aizstāts ar moderno tehnoloģiju sniegtajām iespējām – filmēšanu. Notācijas esamība, lai arī dažāda un nepilnīga, veicina dejas teorijas tālāku attīstību – tā stabilizē dejas terminoloģiju, dara iespējamu dejas kompozīcijas analīzi, saglabā dejas to vairākkārtējai iestudēšanai. [Spalva 2014 : journals.ru.lv/index.php/SIE/article/download/644/758]

Dokumentālā filma Deju svētki (1958). Režisors M. Poseļskis.

Dokumentālā filma Dūmu deja debesīs (1991). Režisors J. Bindars.

Spēlfilma Tauriņdeja (1971). Režisors O. Dunkers.

Spēlfilma Naktstauriņu deja (2005). Režisors R. Varakalns.

Spēlfilma Meitene dejo (2009). Režisors Dz. Dreibergs.

Spēlfilma Dancis pa trim (2011). Režisors A. Krievs.

Animācijas filma Ķekatdancis (1996). Režisore R. Stiebra.

Koncertfilma Dancis (1967). Režisors A. Freimanis.

Dziesma Šai dejā. U. Šteinberga vārdi, U. Šteinberga mūzika, izpilda grupa „Brenča muzikanti”.

Dziesma Pēdējā deja. J. Krūmiņa vārdi, J. Krūmiņa mūzika, izpilda grupa „Apvedceļš”.

Dziesma Pēdējā deja. N. Ķieša vārdi, N. Ķieša mūzika, izpilda grupa „Lauku muzikanti”.

Dziesma Dejas naktī. G. Stūrnieka vārdi, G. Stūrnieka mūzika, izpilda grupa „Duets divi”.

Dziesma Vējlukturu nakts. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika, izpilda N. Bumbiere un V. Lapčenoks.

Dziesma Dejo vēl. J. Stībeļa vārdi, J. Stībeļa mūzika, izpilda J. Stībelis.

Dziesma Dejo ar lietu. I. Kurpnieka vārdi, I. Makstnieka mūzika, izpilda grupa „Otra puse”.

Klasiskās dejas ilustrētā vārdnīca un video rokasgrāmata

Vārdnīcas un rokasgrāmatas mērķis: celt dejotāju vispārējo sagatavotības līmeni klasiskajā dejā un popularizēt klasisko deju kā mākslas formu Latvijā.

Vārdnīcā un rokasgrāmatā ir 136 vārdnīcas šķirkļi, kas papildināti ar 25 video un apmēram 60 fotogrāfijām. [http://www.klasiskadeja.lu.lv/]

aaaa

●

2004. gadā izdevniecība RaKa izdevusi Ritas Spalvas grāmatu „Tēls un dejas kompozīcija”. [http://www.raka.lv/katalogs/open/Tels-un-dejas-kompozicija]

●

2016. godā nu 5. da 7. februara Daugovpilī, Kulturys pilī, nūtika Storptautyskais tautys deju sadaņcs, kurymā pīsadalejās deveni vysaidu tauteibu deju kolektivi nu Latvejis i uorvaļstu.

Daugovpiļs piļsātys dūmis Kulturys puorvaļde, suocūt jaunu tradiceju, reikoj Storptautyskū tautys deju sadaņci, kuruo mierkis ir popularizēt tradicionalū latvīšu i cyttautu deju, atteisteit, pylnveiduot i kūpt deju kolektivu tradicejis, nūdrūsynuot deju kolektivu darbeibys napuortraukteibu, kai ari veicynuot mozuokumtauteibu kolektivu īsakļaušonu kūpejā tautys tradiceju izkūpšonā, nūstyprynuošonā i nūdūšonā tuoluokom paaudzem. [Sagatavots pēc: http://www.lakuga.lv/2016/01/29/daugovpili-nutiks-storptautyskais-tautys-deju-sadancs/]

aaaa

„Sudmaliņas”

Starptautiskais tautas deju festivāls „Sudmaliņas” ir vienīgais festivāls skatuviskās tautas dejas jomā Latvijā. Latvijas Nacionālais kultūras centrs to organizē no 1992. gada. Līdz šim notikušie festivāli ir ieguvuši ārvalstu viesu, Latvijas dejotāju, skatītāju un kritiķu augstu vērtējumu. Iepriekšējos festivālos piedalījušās 114 Latvijas deju grupas un 93 deju grupas no 43 pasaules valstīm. [Sagatavots pēc: http://www.sudmalinas.lv/par/vesture/]

aaaa

Deja ar apelsīnu

Jo vairāk bērnu piedalās, jo deja ir jautrāka. Rotaļnieki sastājas pa pāriem. Pāri dejo sakļautām pierēm, turklāt starp tām ir ievietots apelsīns. Uzvarēs tas, kuram no pāriem izdosies visilgāk nodejot, nepazaudējot apelsīnu. [Sagatavots pēc: http://www.mammamuntetiem.lv/articles/11739/deja-ar-apelsinu-mafijas-meklesana-un-citas-speles/]

 Video: sācies rubeņu riests

Rubeņu dejas mijas ar kaujām, dzird klusas mīlas dziesmas ar skaļiem cīņu izsaucieniem. Zili melnas frakas kungiem un maskēšanās tērpi līgavām. Tā ir unikāla parādība visā Eiropā. Par rubeņu riestu, dejām, šo putnu krāšņo ietērpu stāsta zoologs Vilnis Skuja. [Sagatavots pēc: https://www.youtube.com/watch?v=5K41iAMC4_g]

Video: dabu pieskandina dzērvju riesta dziesmas

Pavasarī purva tuvumā dzirdamas dzērvju gaviles. Skaļā, trompetes skaņas atgādinošā dziedāšana liecina par riesta laiku. Garās kājas skaisti vijas dejā, tās lec tuvāk debesīm. Garie kakli un platie spārni šiem putniem piešķir īpašu valdzinājumu, kuru ir vērts apbrīnot vēl un vēl. [Sagatavots pēc: http://www.mammadaba.lv/mammadaba-jaunumi/705-dabu-pieskandina-dzervju-riesta-dziesmas]