Tradicionālā transkripcija

[debes:]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[debesː]


[d] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ss.



debes-sakne, vārda celms

-sgalotne




debes+jum-s

debes+mal-a

debes+mann-a

debes+pus-e

debes+skrāp-is




debess – patstāvīgs vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, sestā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

debes-s

debes-is

Ģ.

debes-s

debes-u

D.

debes-ij

debes-īm

A.

debes-i

debes-is

I.

ar debes-i

ar debes-īm

L.

debes-ī

debes-īs

V.

debes-s! debes!

debes-is!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsZvaigžņotā debess pletās virs mums.

2) apzīmētājsDebesu skaistums ir fotogrāfu iedvesmas avots.

3) izteicēja mājas ir debesis.

4) galvenais loceklisRīgas naksnīgās debesis.

5) papildinātājs – Vecmāmiņa no rīta uzmanīgi vēroja debesis.

6) vietas apstāklisKatru vakaru raugos debesīs un sarunājos ar zvaigznēm.



debess jums, debesu laime, debesu laternas, debesu plašumi, debesu spīdeklis, Debesu Tēvs, debesu valstība, debess velve, debess zilums, debesu žēlastība

 

nakts debesis

 

zem klajas debess, pelēka debess, sarkanas debesis, saulainas debesis, skaidras debesis, tumšas debesis, vasaras debesis, zilas debesis

 

apmākušās debesis, lūkoties debesīs, skatīties debesīs, zvaiģžņotā debess



debess

1. vsk. un dsk. ar vienu nozīmi Izplatījums, telpa ap Zemi; redzamā izplatījuma daļa no horizonta līdz horizontam. 

Zila debess. Debess ir apmākusies. Vērties debesīs. Zvaigznes spīd pie tumšajām nakts debesīm.

Debess ķermeņi kosmiskie ķermeņi.

Zem klajas debess; zem klajām debesīm ārpus telpām, bez pajumtes.

2. dsk. Reliģiskos priekšstatos – Dieva  (dievu, mitoloģisku būtņu) miteklis, svētraimes  vieta, kur pēc nāves nonāk labo cilvēku dvēseles; arī paradīze. 

Debesu žēlastība.

Debesu Tēvs Dievs.

Debesu valstība paradīze.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 227–228]


debess, dsk. ģen. debesu, s. (dsk. formas parasti lietojamas vsk. formu nozīmē).

1. Izplatījuma vai atmosfēras daļa, kas redzama novērotājam no Zemes.

Skaidra debess. Dzidra debess. Pelēka debess. Apmākušās debesis. Vasaras debesis. Stepes debesis. Debess zilums. Debesu plašumi. Skatīties debesīs.

Debess puse – debespuse.

.. debesis ir augstas kā velve un zilas kā rudzpuķu pirmais plaukums. Brigadere 2, 300.

.. sudrabota, raķetei līdzīga lidmašīna strauji ienira debesu zilgmē. Rīgas Balss 62, 173, 2.

No debesīm .. līņāja sīks, biezs lietus. Grants 6, 311.

pārn. Pie pasaules literārajām debesīm mirdz vesels spožu vārdu zvaigznājs. Cīņa 64, 231, 4.

// parasti dsk. Atmosfēras daļa virs valsts teritorijas.

Lidotāji modri sargā Tēvzemes debesis. Cīņa 62, 235, 4.

2. vsk.; astr. Izplatījums, kosmoss.

Zvaigžņotā debess. Debess spīdeklis.

Debess velve – debess forma, kāda tā šķiet novērotājam no kādas planētas.

Debess sfēra – patvaļīga rādiusa hipotētiska lode, uz kuras projicējas zvaigznes.

Debess ass – debess sfēras diennakts šķietamās griešanās ass.

Debess pols – punkts, kurā debess sfēra krustojas ar debess asi.

Debess ekvators – debess sfēras lielais riņķis, kas ir perpendikulārs debess asij un dala debess sfēru divās puslodēs – ziemeļu un dienvidu puslodē.

Debess ķermeņi ir dažādi gan pēc sava rakstura – planētas un zvaigznes, miglāji, gan arī pēc izmēriem, masas .. un citām īpašībām. Zinātne un Tehnika 63, 6, 32.

Mēness kustības teorija [18. gadsimtā] .. bija galvenā debess mehānikas problēma, jo tai bija liela praktiska nozīme. Cīņa 63, 106, 4.

3. novec. Liels, parasti draudīgs, mākonis. Debesis.

Guļ mākoņi kā dzeltenpalsi blāķi. Aiz sila debess ceļas vārīdamās .. Rainis V, 418.

4. parasti dsk.; rel.; mit. Dieva (dievu, mitoloģisku būtņu) mājoklis, svētlaimes vieta, kur pēc nāves nonāk labo cilvēku dvēseles. Arī paradīze.

Ko darīsi, vecmāmiņa, Debesīs aizgājusi? Balināšu paladziņus Tautu meitu pūriņiem. Darba vara lielu dara 130.
[Sagatavots pēc http://www.tezaurs.lv/llvv/]


debess vsk. un dsk. dabasi parasti dsk. 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


Zem klajas debess, arī zem klajām debesīmārpus telpām. Bez pajumtes, patvēruma.

 

Krist (retāk birt) no debesīm (arī no gaisa)rasties, ļoti viegli, bez darba, bez pūliņiem.

 

(Kā) pērkons (arī pērkona spēriens, zibens) no skaidrām debesīm saka par ko negaidītu.

 

Zeme un debess (arī ar debesīm) griežas (retāk jaucas, iet) kopāsaka par stipru sniegputeni.

 

Griezt debesis un zemi kopāsaka par stipru viesuli, sniegputeni.

 

Uz visām (četrām) debess pusēm (arī debespusēm)uz visām pusēm; uz kuru pusi grib, kur patīk.

 

(Kā) melna debess sar. – ļoti daudz (par ko tādu, kas kustas).

 

Debesu dāvana sar. – saka par to, ko saņem, iegūst negaidīti, arī bez pūlēm.

 

Kaķa lāsti debesīs nekāpj sar. – saka par ļauna novēlējumiem, kas nevar kaitēt.

 

Debesu manna sar. – Dieva žēlastības izpausme.

 

Brēkt uz (arī pret) debesīm novec. – prasīt atriebību.

 

Kā no debesīm nokritissaka par tādu, kas negaidīti ieradies. Saka par tādu, kas nevar orientēties kādos apstākļos.

 

Celt (vai) (septītajās) debesīs pārmērīgi cildināt.

 

Justies (retāk būt) kā (septītajās) debesīs justies ļoti labi, laimīgi.

 

Ak tu debess, arī augstā debess lieto, lai izteiktu pārsteigumu, izbrīnu.

 

Debess (arī zili) brīnumi ārkārtīgi neparasti, neticami notikumi, parādības.

 

Starp debesīm un zeminenoteiktā vietā, stāvoklī.

 

Galva duras debesīs sar. – saka par ļoti gara auguma cilvēku. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Astronomijādebess, debess apskats, debess ass, debess ekvators, debess koordinātes, debess krāsa, debess ķermeņa orbīta, debess mehānika, debess meridiāns, debess paralēle, debess poli, debess pols, debess puses, debess sfēra, debess stāvoklis, debess velve, debess velves saplakums, zvaigžņotā debess.


Hidrometeoroloģijādebess velves forma, debess ziluma skala, debess zilums, gaišzilā debess krāsa, mākslīgā debess, šķietamā debess velves forma.


VietvārdiDebesskalns, kalns Jaunalūksnes pagastā.


ErgonīmiDebesu bļoda, viesu nams Ogres novadā.


debess; pamatā ide. *nebhes- ‘mākonis’ no saknes *nebh– ‘mitrs, ūdens’. Ar senāku nozīmi ‘mākonis’ ir la. debesis (vīr. vsk.), tomēr formā senāks ir debess (siev. vsk. senāk es- celma nek. dz.).
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 205]


angļu  sky

baltkrievu  неба

ivritā  שמים

franču  ciel

grieķu  ουρανός

igauņu  taevas

krievu  небо

latīņu  caelum

lietuviešu  dangus

poļu  niebo

somu  taivas

ukraiņu  небо

vācu  der Himmel

zviedru  himmel



Kas zog, tas debesīs netiek. [LSP 1137 364]

 

Cik dabasūs zvaigžņu, to tev nasaskaitīt. [LSP 640 860]

 

Skrēja debesīs, ieskrēja ellē. [LSP 1599 367]

 

Ak tu mīļo debess stundiņ! [LSP 1225 25192]

 

Tik lepns, ka debesīs vien skatās. [LSP 508 2665]

 

Jo tumšāki debeši, jo gaišāks zibens. [LSP 796 5821]


Uz debesīm nevajag ar pirkstu rādīt, lai Dieviņš nesaskaišas.

 

Ja pie debesīm parādās kāda svešāda zīme, tad tā zīmējas uz karu.

 

Ja pie debesīm parādās sarkana svītra, tad sagaidāms karš.



Liels liels kalns, ne var pāri pārkāpt, ne apkārt apiet. – Debess. [LTM 799]

 

Pilns sieks zirņu,

Zelta ābols vidū. – Debess. [LTM 832 b.]



Lieli bērni brīnījās,
Kur pādīte rādījās:
No debess nolaidās
Ar sudraba ķērdītēm,
Ar sudraba ķērdītēm
Iekš sudraba šūpulīša. [LD 1156]


Es brāļiem viena māsa,
Kā saulīte debesī;
Brāļi mani tā gaidīja,
Kā saulīti uzlecam. [LD 65336]


Mācītājs tiek nests uz debesīm

Reiz viens mācītājs gribēja dzīvs tikt debesīs. Tam atbraucis viesis. Mācītājs izstāstījis viesim savus nodomus, ka viņš maksātu pulku naudas, ja viņš varētu dzīvs tikt debesīs. Visu to noklausījies mācītāja kučieris. Tas nu teicis mācītājam, ja viņš viņam maksāšot labi daudz naudas, tad viņš to dzīvu aizvedīšot uz debesīm. Mācītājs bijis ar mieru maksāt, cik tik kučieris prasīšot. Tad kučieris teicis mācītājam: „To un to nakti pulksten divpadsmitos atnāc baznīcā, tur es tevi novedīšu debesīs.”

Norunātā naktī kučieris paņēmis maisu un trīs sveces. Aizgājis pirmais baznīcā, aizdedzis sveces un gaidījis, kad atnāks mācītājs. Pulksten divpadsmitos atnācis mācītājs baznīcā, līdzi nesdams daudz zelta un sudraba lietas. Kučieris teicis, ka zelta un sudraba lietas nevarot debesīs ņemt līdzi, bet vajagot plikam izģērbties un ielīst maisā, tad viņš viņu nonesīšot debesīs. Mācītājs paklausījis kučieri, izģērbies un ielīdis maisā. Kučieris maisu ar mācītāju vilcis vairākas reizes apkārt baznīcai un tad pa laukiem prom. Mācītājs sācis prasīt: vai tālu vēl debesis?

„Vēl labu gabalu,” atbildējis kučieris. Ceļā gadījies dīķis. Kučieris vilcis mācītāju vairākas reizes apkārt dīķim tā, ka mācītājs pa ūdeni šļūcis, kučieris gājis gar ūdens malu. Nevarēdams paciest slapjumu, mācītājs prasījis kučieram, kas nu esot, viņš jau šitā drīzi noslīkšot.

„Pacieties, pacieties, bez ciešanām debesīs nevar tikt. Tā ir Jordanas upe, un tā jau ir plata.”

Kučieris novilcis mācītāju pie vienām mājām. Mācītājs izdzirdis, ka aitas brēc un prasījis: „Kas tas par troksni?”

Kučieris teicis: „Tie ir debesu eņģelīši.”

Kučieris mācītāju ievilcis govju stallī un piekabinājis ar visu maisu uz vadzi, kas ietaisīts, kur meitām, naktī lopus kopjot, uzkārt lukturi, un pateicis mācītājam, lai paciešoties, drīz atnākšot debesu Pēteris, tad viņu ienesīšot debesīs. To teicis, kučieris pamucis. No rīta gājušas meitas govis slaukt. Ieraudzīdamas maisu vadzī karājoties un ka tas vēl iekustējies, meitas sākušas saukt pēc citiem cilvēkiem. Sanākuši vairāki cilvēki, nokabinājuši maisu no vadža un atraduši maisā pliku mācītāju. Palaiduši mācītāju, lai iet mājās. Bet kučieris kļuvis bagāts no dabūtās naudas, zelta un sudraba lietām un dzīvojis laimīgi. 
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Dievs rada pasauli

Kad zeme bij radīta, tad – ko domāt – tā negājusi apakš debess velves. Kur nu tādu lielu ripu likt? Pašu laiku pienācis arī ezis, ievaicādamies: kas te par nelaimi īsti esot? Tā un tā – zeme būtu gatava, bet nevar apakš debess apaļuma pabāzt, un nost skaldīt arī netiktos. „Tā maza lieta!” ezis atteicis, „ripa jāsaspiež drusku kopā, šaurāka, gan tad derēs.” Labi! Dievs tūliņ saspiedis ripu mazāku un nu viegli jo viegli pabāzis apakš debesim. Tikai, kopā spiežot, vietām krunkas gadījušās: tie ir tagadējie kalni un lejas. Bet Dievs par tādu gudru galvu ezim dāvinājis varenu apģērbu, no tīrām adatām, lai neviens uzbrucējs viņam netuvotos.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



Pirmā zāle

 

Kad pirmā zeme lūgšanu skaita,
un zvaigznes debesīs
apstājas savā gaitā.

Aiz zvaigžņu dūmakām
debesis veras vaļām,
un Dievs pats pa zemi iet
pastalām zaļām.
[Bārda 2003 : 35]


Ķencis atkal paklausījās un dzirdēja, ka šņākšana patiesi mitējusies, tāpēc sāka kustināt Pāvula sirdi ar gaudīgu balsi un pats paraudādams, itin kā kad pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis.

„Brāl, brāl, viņu tēv! Mīļo, sirdsmīļo Jāņa tēv! Tur mūs, kā sacīt jāsaka, aiznesīs uz debesīm eņģeļi, zeravi ar ķerubiem kā izbalinātu audeklu baķus! Turp aizskriesim kā baltās cielaviņas, kas esam norūdīti šai grēku ceplī. Tur staigāsim abi, kā sacīt jāsaka, ar palmu svecēm rokā un ar rudzu kroņiem galvā kā brūtes pa debesu kāzām. Tur nebūs nedz paģiru, nedz šķiršanās, nedz kaušanās, nedz citu tādu sērgu. Tur priecāsimies tādos priekos, kuriem nav gala ne vienā galā, ne otrā. Kā sacīt jāsaka, es būšu vaļā no otrās sievas un satikšos ar pirmo sievu, raudādams slavas un pateicības asaras. Arī tev, Pāvul, nenāks vairs nekāds tiesas vīrs, kā sacīt jāsaka, mantu uzrakstīt, kad nevarēsi aizmaksāt galvas naudas. Mājas tur būs no zelta ķieģeļiem, ar pērļu koka griestiem. Bērni skries pretī, priecādamies, ka vairs nav jāceļas uz ganiem un rītos vairs nesalst kājiņas. Tur nebūs ne dūmu, ne ziemas vēju, bet tik, kā sacīt jāsaka, baltas drēbes un ādas josta apkārt taviem gurniem. Uz šo līksmību taisāmies mēs ar Pāvulu šai brīdī. Ak, Kungs, kas tu izdzeri ar varavīksnēm, kā sacīt jāsaka, akas un piepildi avotus līdz malām, vai tu vari pierādīt, ka Pāvuls ir kādreiz svētdienā ar mani, kā sacīt jāsaka, kāvies un tādēļ neņemt debesīs? Viens bez viņa es debesīs neiešu, to tu nedomā! Vai tu esi dzirdējis, kad Pāvuls ir liedzies braukt otram talkā? Un kurš gan ir dzirnavās cilājis vairāk maisu priekš citiem nekā Pāvuls? Vai mēs esam rādījuši viens otru, kā sacīt jāsaka, par malkas zagļiem, un vai Pāvuls kādreiz liedzās, kad viņu pieķēra pie malkas zagšanas? Saki, Kungs, – kādu vainu tu lieci tik mīkstai sirdij, kāda tagad Pāvulam ir, ka tu negribi ņemt viņa debesīs? Vai tu domā, kā sacīt jāsaka, ka Pāvuls ir tik neticīgs, kā izskatās? Jāņa tēvs Pāvuls ir gan šņācis, bet vai Zauls arī nešņāca? Ja es neticētu, ka tu Pāvulu pieņemsi debesīs, vai tad gan es par viņu lūgtu? Kā sacīt jāsaka, kam gan ir vēl tik lielas asaras kā Pāvulam, kad viņš grib vien raudāt? Mīļais Kungs, pirts siltumas vēl Pāvuls nevar izturēt, jo skrien no lāvas nost, kad salej lielāku vien, bet ko gan viņš darīs ellē? Aizvedi tad tu, Kungs, Pāvulu kā brūti uz debesu kāzām, lai viņš nekarājas vairs pasaules bēdu krūmos kā Ābraama auns ragos; bet, ja tu, Kungs, tagad vēl Pāvulu izlaidīsi no debesīm, tad manas vainas nesaki.”

[Kaudzītes 1964 : 180–181]


SPĪDOLA. Nu mans tu esi,
Tu zemes stiprākais!
Kā spēks caur pasaulēm skaistumu nesi
Caur tumsas tumsumiem,
Caur krēslas dziļumiem,
Mēs dimanta kalnu atšķelsim,
Kas pats savā gaismā viz iztālim,
Kas, sava saule, pats sevi silda,
Krūtis ar bezgala laimību pilda!
Ar brīnuma varu pie sevis viņš rauj,
Kas sniedz to, to skaistums uz mūžu skauj,
Viss, kas šai zemē, ko mīl un nīst,
Viss rupjš, viss zems no tevis klīst,
Tev matos sauli kā rotu spraudīs,
No baltiem stariem tev svārkus audīs

LĀČPLĒSIS. Hoho! es eju!

SPĪDOLA. Vēl tas nau gals,
Vēl tevi tālāk sauc mana balss:
Līdz zemes malai mēs aiziesim,
Kur zeme sakūst ar debesīm,
Kur saules dārzi, kur debess vārti,
Kur saules meitas zied rožu sārti,
Kur pērkoņdēli zeltu kaļ,
Kur ziemas milži sniegu maļ,
Kur saule vakaros atgulstas
Iekš sarkanzelta laiviņas

LĀČPLĒSIS. Ved mani turp, ved drīz, ved drīz!

SPĪDOLA. Vēl tas nau viss, tas ceļš vēl īss:
Aiz zemes malas, aiz debess malas
Vēl plešas jūra, kur nau ne salas,
Ne viļņu, ne vētras, ne dienas, ne nakts,
Kur beidzas viss un stāv briesmas uz vakts.
Vai ir tev sirds,
Kas tumsai cauri vēl drosmē mirdz?
Plūc manu mirdzumu
Ābolā! [Rainis 1980 : 266–267]




Lilija Dinere Saulriets.


Ilze Preisa Kaut kur varavīksnei pāri.


Imants Lancmanis IV. Ceturtais apokalipses jātnieks.


Ģederts Eliass Siena novākšana.

[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]


Autore M. Purviņa.

 

Autors G. Vasiļjevs.


Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas Romas katoļu baznīca ir izcils agrā baroka stila arhitektūras piemineklis. Tā ir nozīmīgākā un kultūrvēsturiski vērtīgākā celtne Bauskas rajona Skaistkalnes pagastā.

Par senākās ozolkoka baznīcas tapšanu, stāsta leģenda. Poļu karaspēka pulkvedis Johans fon Bergs-Karmels, kurš toreizējo Šēnbergu 1640. gadā ieguva savā īpašumā, esot zaudējis redzi, taču caur lūgšanām to atkal atguvis. Pateicībā par savu brīnumaino atveseļošanos viņš esot apsolījis par saviem līdzekļiem uzbūvēt baznīcu. Ceļā no medībām pulkveža zirgs pēkšņi esot nometies ceļos uz kāda pakalna. Muižnieks to esot iztulkojis kā Dieva gribu un licis tajā vietā celt baznīcu.

Vēstures avotos kā pirmās Skaistkalnes Romas katoļu baznīcas būvniecības sākums ir minēts 1658. gads. Baznīca ir tiem laikiem neparasti liela un grezna. Agrāk baznīcai bija divi torņi, bet viens no tiem tika sagrauts Otrā pasaules kara laikā. Baznīca ir viena no pirmajām divtorņu baznīcām Latvijas teritorijā ar greznu iekšējo interjeru. Izcili mākslas pieminekļi ir 12 metrus augstais, greznais centrālais altāris (17. gs.), divi sānu altāri (18. un 19. gs.), 17. gadsimtā veidotā kancele, ērģeļu prospekts un biktssols. Baznīcas pagrabos atrodas kapenes, kur atrodas daudzu katoļticīgo Kurzemes un Vidzemes aristokrātu mirstīgās atliekas. 
[Sagatavots pēc: http://www.katolis.lv/]



Dokumentālā filma Debesu sala (1997). Režisors Ivo Kalpenieks.

Dokumentāla eseja par septiņpadsmitgadīgu puisi, kas dzīvo purva vidū uz salas. Viņa vienīgā nodarbošanās ir uzzīmēt savu dzīvi.


Dziesma Autobuss debesīs. Vika vārdi, Imanta Kalniņa mūzika, izpilda grupa „Autobuss debesīs”.


Grupa Autobuss debesīs”

Grupa Autobuss debesīs” tika izveidota 1998. gadā pēc divu skolasbiedru – Marta Kristiāna Kalniņa un Emīla Zilberta – lēmuma. Kolektīvam tika pieaicināti vēl divi bijušie skolasbiedri – Ervings Znotiņš un Armands Treilihs. Kā piektais grupai piebiedrojās ģitārists Andrejs Grimms. Grupas repertuāru veido galvenokārt Imanta Kalniņa dziesmas.