Tradicionālā transkripcija

[daũõ]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[dɑ͜uːʣ]


[d] – balsīgais troksnenis

[au] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[õ] – balsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.



daudzsakne, vārda celms




daudz-um+daudz


daudz+bērn-u

daudz+cipar-u

daudz+cīņ-a

daudz+dien-u

daudz+dimens-ij-u

daudz+kārt

daudz+krās-u

daudz+pa-kāp-j-u

daudz+sēr-ij-u

daudz+skait-l-is

daudz+valod-u

daudz+veid-a

daudz+zied-u

daudz+run+īg-s

daudz+aug-l+īg-s

daudz+bals+īg-s

daudz+galv+ain-s

daudz+galv+is

daudz+veid+īg-s

daudz+punkt+e




daudzpatstāvīgs vārds, nelokāms vārds, apstākļa vārds, mēra apstākļa vārds, pamata pakāpe

 

PAKĀPES

Pamata
pakāpe

Pārākā
pakāpe

Vispārākā
pakāpe

daudz

vair-āk

vis-vair-āk


Veidojot īpašības vārda daudz salīdzināmās pakāpes, pārākajā un vispārākajā pakāpē ir cita saknevair-.


Teikumā var būt mēra apstāklisVecāki mūsdienās daudz strādā.



daudz darba, daudz laimes!, daudz ļaužu, daudz naudas

daudz strādāt, daudz runāt

daudz labāk, daudz ļaunāk, daudz vairāk

daudz kas



daudz, skait. un apst.

1. nenot. skait., nelok. Nenoteikts, samērā liels daudzums; nenoteikts daudzums, mērs. 

Daudz cilvēku, pajūgu. Daudz maizes, sviesta. Dārzā ļoti daudz ziedu. Govs dod daudz piena. Viņš daudz ko iesāk, bet nepabeidz. Daudz kas palika nepateikts. Cik daudz sāls jāber? Paņemt tik daudz, ka nevar panest.

2. apst. Samērā lielā daudzumā, ar lielu intensitāti, bieži. 

Daudz ēst. Daudz dzirdēts, runāts.

3. apst. Pastiprina izteiktās pazīmes pakāpi. 

Daudz lielāks, labāks, vecāks. Daudz vairāk, ātrāk. Par daudz ilgi. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 224–225]


daudz

1. Savienojumā ar verbu norāda uz ilgu, biežu, intensīvu darbību.

Daudz strādāt. Daudz skraidīt. Daudz dzirdēts.

Liena, priekšistabā daudz nekavējusies, gāja dziļāk .. Kaudzītes 1 a, 77.

Acis viņai iesarkušas, var redzēt, viņa šodien daudz raudājusi. Upīts IV, 423.

Viņš nerunāja daudz, bet pietiekami, lai Alvils saprastu – arī Salums pievērsies dabas vielu ķīmijai. Purs 4, 24.

2. Savienojumā ar adjektīvu vai apstākļa vārdu norāda, ka minētā pazīme ir ievērojami palielināta, pastiprināta.

Daudz lielāks par citiem. Daudz agrāk nekā pērn.

Mazie akmentiņi gar apakšu jau bija aizskaloti, tā ka te [straumes vidū] bija daudz dziļāks nekā citur. Birznieks-Upītis 6, 206.

Brīviņu kungs tāpat vienos kreklos bij izgājis sētsvidū un grozījās tur, rādīdams, ka tas [lietus] vēl nav nekas, ka vajag vēl vairāk, daudz vairāk un ilgāk. Upīts 4, 127.

Tāda ir zvejnieka dzīve, tādu viņš [kapteinis] to mīl. Daudz vienkāršāka, nekā to dažkārt iedomājas, daudz grūtāka, nekā no malas var likties. Zigmonte 2, 288.

3. nenot. skait. Nenoteiktā, (samērā) lielā daudzumā.

Daudz ziedu. Daudz mitruma. Daudz prieka. Daudz darba.

Daudz ļaužu iet šeit garām, simtiem un tūkstošiem .. Talcis 5, 33.

Man bija liels brīnums, ka tik daudz dziesmu varēja ietilpt manas vecmātes [vecāsmātes] galvā; viņa teica un teica, bet dziesmu nekad nepietrūka. Jaunsudrabiņš 2, 5.

Spīdola: Man vēl ir laika, man ir laika daudzi Es varu noskatīties, kur pār kalniem Riet sarkans mēness; aust un atkal riet… Rainis VII, 188.

// Skaits, apjoms, masa (priekšmetiem, parādībām).

Terārija lielums atkarīgs no tā, cik daudz un kādus dzīvniekus grib turēt .. Sloka 1, 8.

„Tātad jūs tik daudz [ozolus] vien esat cirtis, cik priekš šiem trim vāģiem [ratiem] .. vajadzīgs.” Blaumanis II, 312.

// lietv. nozīmē Kaut kas nozīmīgs, svarīgs, parasti lielā daudzumā.

Daudz palika neizteikts. Skolēni uzzināja daudz.

Ar šodienu viņa ir ieguvusi necerēti daudz – jaunus draugus, jaunas atziņas un varenu, brāzmainu ticību dzīvei. Sakse III, 180.

.. lokomotīves vadītājam jāzina un jāprot daudz. Kursā ir tādi priekšmeti kā tehniskā rasēšana, materiālu un smērvielu mācība, signalizācija, lokomotīvju saimniecība .. Zvaigzne 50, 8, 5.

„Vai tev nekā vairs nav pudelē?” prasīja Kārlēns .. „Nē.” – „Bet bij tak vēl diezgan daudz.” Blaumanis III, 24.

Daudz maz – daudzmaz.

Par daudz – pārāk.

„.. ir jau par daudz vēlu, māte nogaidīsies,” Kristīne atbildēja. Blaumanis 6, 212.

.. es lasu .. tālāk, bez apstāšanās, kamēr māte iebilst: „Atpūties nu, dēliņ! nenogurdini par daudz acis – sāks vēl sāpēt.” Plūdonis 3, 36.

Atmatā tā [zeme] ir par daudz plika un nabaga. Brigadere 2, 301.

Ko tur tik daudz sar. – saka, norādot, ka nav nozīmes, arī vajadzības (ko darīt).

„.. tur tik daudz runāt! Pastāv sagatavošanas kursi – lai mācās! Galu galā var taču noalgot arī kādu privātskolotāju, kas pasniegtu stundas. Tā nav problēma.” Vilks 5, 108.

Neko daudz sar. – ļoti maz, gandrīz nemaz.

Tā jau bija pagājis labs laiks no pirmā strīdus. Visi sīkumi jau sen bija aizmirsti, bet vectēvs vēl arvien neko daudz nerunāja. Birznieks-Upītis 6, 94.

Kad vezums pa žagaru gubu spraugu iebrauca sētsvidū, Ošu Tāle neko daudz nesatrūkās. Upīts 4, 712.

Daudz netrūka sar. – saka par ko (parasti nevēlamu), kas bijis gaidāms, iespējams, bet tomēr nav noticis.

.. viņam [sunim] nebija labs prāts uz savu bijušo saimnieku. Daudz netrūka, ka būtu saoderējis [saplēsis] bikses. Liesma 58, 9, 4.

Kailu galvu un basām kājām stāvēju pagalma vidū, un daudz netrūka, lai es kā bērnībā būtu sācis lēkāt pa paltīm un gavilēt skaļā balsī. Skujiņš 5, 62.

Tikpat (retāk vienlīdz) daudz novec. – vienalga.

Viņam arī viss bija vienaldzīgi. Ja bērni bij beigti, tad bij tikpat daudz, vai tos atrada vai ne. Blaumanis 6, 156.

Labi daudz – samērā daudz, arī diezgan daudz.

Es salasu pienenes .. un ziedu kātiņus maucu citu caur citu gredzenos. Kad samaukts labi daudz gredzenu, iznāk garu garās krelles .. Birznieks-Upītis 2, 6.

Par daudz – vairāk nekā vajadzīgs. Vairāk nekā pieļaujams, pieņemams.

Rublis ir par daudz. Es došu pusrubli. Ar pusrubli pilnīgi pietiek. Paegle 2, 433.

Tur augšā spožuma bija par daudz, tāpēc tas lija lejup. Skujiņš 5, 93.

Un pēc pāris minūtēm viņš ir projām, tā arī aizmirsis pateikt krustmātei, ka sāls piemetusies ne par daudz, ne par maz – pašā reizē. Ezera 2, 167.

Viņa negribēja, ka tie abi [strīdā] pašreiz pateiktu kaut ko par daudz. Kaut ko tādu, ko vairs nevarēs izlabot… Brīdaka 2, 169.

„.. jau tāpat vien pajokojos,” Velga saprata, ka atļāvusies par daudz. Saulītis 12, 91.

Tas (nu) ir par daudz – saka, norādot, ka tādā veidā nevar turpināt(ies), ka ir jāizbeidz (kāds stāvoklis, kāda darbība).

Krustiņš: .. tu pie Mikus atradīsi laimi, kādu tev palaidņa Krustiņš nekad nebūtu varējis piešķirt. Ilze: Tas ir par daudz, tas ir par daudz! Blaumanis 6, 321.

Daudz kas – daudz nozīmīga, svarīga. Samērā liels daudzums (priekšmetu, parādību no visa esošā, minētā, zināmā u. tml.).

Progresīvie inteliģenti darīja labi, nākdami sapulcēs un izskaidrodami daudz ko, kas strādniekiem pašiem tumšs un nesaprotams. Upīts 9, 227.

Viņš šajā naktī daudz ko ir atcerējies, daudz ko vēl atcerēsies. Lukjanskis 1, 114.

.. Upīšu Mārtiņš .. zvērošām acīm vēroja ceļu un visu, kas priekšā. Priekšā bij daudz kas, vienā acumirklī aptverams un apsverams. Upīts 4, 263.

Uz olnīcas izgājis, viņš aplaida skatu Kraupēnu ciemam. Daudz kas bija pārvērties kopš viņa aiziešanas. Sakse 2, 128.

Daudz laimes! – saka, novēlot (jubilejās, svētkos u. tml.) laimi, veiksmi, panākumus.

Bormanis .. : Daudz laimes, ka savu mērķi esat sasnieguši. Aspazija 3, 281.

Ja daudz sar. – vislielākais (iespējamais, paredzamais) daudzums.

Tad [saimnieks] sacīja: „.. simtu, ja daudz, ar simts divdesmit rubļiem pļavu varētu brangi uzlabot!” Blaumanis 6, 66.

Uzpūtību un plātīšanos Brīviņam pārmest nevarēja, ja daudz, tad nelielu, apvaldītu iedomību .. Upīts 4, 643. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


daudz – daudzi; namoz; diezgan daudz – labtik daudzi; gon daudzi; namoz; daudz vairāk – gon vaira; labtik vaira; nebija daudz labāks par citiem – beja na daudzi kū lobuoks par cytim; stāstīja arī daudz ko citu – stuosteja i daudzi cyta; es viņu daudz neatceros – jū atguodoju nadaudzi (jū pīmiņu nadaudzi) 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


daũdz. Nenoteiktā, samērā lielā skaitā, daudzumā. mežã bi daũdz lazdu, ùn riẽkstu a bi daũdz.

daũdz. Norāda uz darbības intensitātes, kvantitātes pakāpi. es gàn negribu tig daũ kaûtiês a tiẽm daxbìm! 
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 249]


daudz – ar kaudzi; atlikām; atliku likām; bagātīgi; bez apziņas; bez gala; bez jēgas; bez skaita; bez ziņas; biezin; biezin biezs; ievērojami; izpilnām; ka biezs; ka čum; ka čum un kust; ka čum un mudž; kā melna debess; kā mežs; kā spaļu; kā sunim blusu; ka vai nu; kalnu kalniem; kaudzēm; krietni; laba tiesa; labi vien; labu tiesu; līdz acīm; liela tiesa; liku likām; ne gala, ne malas; ne mazums; ne saskaitīt; neskaitāms; papilnam; pāri galvai; pilnam; pilnu pilnam; pulka; simtsimtu; stipri; tiku tikām; vai biezs; vai cik


daudz – maz


Sportāpar daudz liela rotācija (grādos).


Vietvārdi Daudzvārdu ezers, ezers Dunalkas pagastā; Daudzvārdu kapi, kapi Mežotnes pagastā; Daudzupīte, upe Vijciemā.


daudz, pamatā ide. *dheugh– ‘skart, spiest’ > ‘tūkt’ no saknes *dheu-, kas ir saknes *teu ‘tūkt’ fonētiskais variants; abu sakņu semantikas pamatā laikam ir noz. ‘spiest, sist’. 
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 203]


angļu  much

baltkrievu  шмат

ivritā   הרבה

franču  bien

grieķu  πολύ

igauņu  palju

krievu  много

latīņu  multum

lietuviešu  daug

poļu  wiele; dużo

somu  paljon

ukraiņu  багато

vācu  viel

zviedru  mycket



Kas par daudz, tas no ļauna. [LSP 1225 15021]

Ne tik daudzmelns aiz naga. [LSP 32 1593]


Ja ziemassvētku un jaungada naktīs pie debesīm daudz zvaigžņu, tad nākamā vasarā būs daudz ogu un sēņu.

Ziemassvētkos purināja ābeles, lai tās nestu daudz ābolu.


Daudz bij māsiņa
Ganos gājuse,
Daudz bij adījse
Sīkajas veltes. [LD 5174]

 

Ai, jūriņ, Daugaviņ,
Tu man dari žēlabas:
Daudz tu lauzi irkļu koku,
Daudz apslīka bāleliņu. [LD 30692-2]

 

Lepni, lepni ciemu gani,
Ne tie dzied, ne runā.
Vaj tie bija daudz bagāti,
Vaj pārlieku nabadziņi. [LD 835-1]

 

Daudz darba, daudz darba
Sestdienas dienā:
Bij āda jāved
Ģērmaņa nagā. [LD 6931]

 

Gan pazinu to sētiņu,
Kur bij daudz jaunu puišu (meitu):
Liela ēka, maza ēka,
Vis’ ar pušķi galiņā. [LD 32329]

 

Palīdziet man dziedāt,
Man bij daudz skaistu dziesmu;
Pa vienai salasīju,
Pa pasauli staigādams. [LD 20-2]


Cik daudz tev būtu nepieciešams, lai iemācītos lidot?
– Īsti nezinu, bet apmēram septiņas, astoņas.
– Nedēļas?
– Lidmašīnas.



***

Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo:

Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj,

Tie nolād alu, tie nolād sīvo

Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.

 

Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo:

Tie manīgi citu nopelnu slauc;

Ar manšetēm baltām, ar apkakli stīvo

Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc.

 

Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts:

Tie galviņas nodur un dieviņam tic;

Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,

Un dievam pateic, kad piekrāpj to cits.

 

Un ārprātīgie ir ceturtā suga, –

Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, –

Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,

Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc. [Veidenbaums 2005 : 30]

 

 

Vaskis rokā

 

Vēl vairāk mīlas – ak, man bail!

Man tā jau sirds un dvēsle gail,

Es nespēju,

Es tavā mīlā pelnos sadegšu!

„Mīla mūs sadegs un jaunam raisīs.”

Ko no manis taisīs?

Es esmu vaskis tavā rokā,

Es medus tavā bišu kokā.

Kā svecīte mana dzīve dzisa –

Es esmu tava visa, visa!

Ko tavas rokas no manis taisīs? [Rainis 1978 : 424]


Viņa bija pusmuižas rentes kunga meita. Es toreiz biju tikko pabeidzis ģimnāziju, un tēvs jau bija lepns uz mani, kad es saslimu. Uz laukiem mēdz visas tādas kaites, kur jauns cilvēks kļūst vārgs un bāls, apzīmēt ar nosaukumu „dilonis”. Un visi teica, ka manim esot dilonis, kaut gan tagad būs no tā laika pagājuši kādi divdesmit gadi un manī no diloņa nav ne vēsts. Tā bija cita kaite, daudz briesmīgāka, daudz nežēlīgāka nekā dilonis – mīlestība. [Poruks 1973 : 284]

Buņģis, kurš sēdēja uz otrā sola, starp Ģeņģeri un Plato, izskatījās gluži sašļucis. Viņš katru reizi nodrebēja, kad skolotājs, lēnām pa klasi apkārt staigādams, viņam tuvojās. Daudz reižu tas bij uzdevuma jautājumu atkārtojis: „Cik tad maksā divi simti piecdesmit pudi?” Bet atbilde nenāca! Uzdevums bija viegls, bet tiklab Buņģis, kā arī Ģeņģers un Platais velti pie tā savas galvas lauzīja. [Poruks 1972 : 114]

 

Kādu dienu bij ievilkusies atkal asa sarunāšanās starp Prātnieku un Šrekhuberi par tiem robežu pārlūkošanas komisijas locekļiem, kuri braukuši no valsts puses. Viņiem abiem bij, kā zināms, starp malējiem katram sava pulka asu piekritēju.

„Kādēļ gan šādās vietās un šādās darīšanās liek klāt vīrus no pašu zemnieku kārtas?” – tā Šrekhubers runāja. „Vai gan tādēļ, lai palīdz netaisnību apstiprināt un spēkā vest? Lai palīdz lielākiem un bagātākiem mazākos un nabagākos vēl vairāk apspaidīt? Viņiem, kuri pazīst un zin savas kārtas kaites un grūtumus, kuri pārzin ikkatra saimnieka dzīvi valstī, bij jāstāv gan priekš mazākiem, jo priekš lielākiem stāv jau bez viņiem citi lielāki; viņi ir likti gan drīzāk mērniekam par pretiniekiem nekā par palīgiem un piekritējiem; viņiem nevajadzēja vis uzticēties mērnieka vārdiem un viņa vilktām robežām uz ruļļa, bet aplūkot ikkatra saimnieka zemi uz vietas, jo viņi paši, būdami zemnieki un saimnieki, varētu visvieglāk netaisnību un vainas ieraudzīt. Bet vai viņi ir izdevuši kādam apspiestam taisnību? Lai liecina to, kurš var, no visiem šiem malējiem!”

„Neviens, neviens, neviens!” – tā liels pulks atsaucās.

„Var gan, var gan liecināt!” Prātnieks un daži citi atsaucās arī.

„Nedz var liecināt, nedz nevar liecināt,” „reiboņa”, uz maisa sēdēdams un snauzdams, viens pats beigās noņurdēja.

„Tad sakāt un pierādāt tie, kas gribat liecināt, ka komisija ir izdevusi apspiestiem taisnību, – cik atrodas tādu vietu, kur tas ir darīts?” Šrekhubers teica.

„Tādu vietu var pierādīt vairāk nekā vienu,” Prātnieks atbildēja, „jo cik nav to saimnieku, kuriem ir pie pārlūkošanas robežas pārtaisītas?”

„Ak to jūs saucat par taisnības izdošanu?” Šrekhubers iekliedzās ar piktumu, jo lēnā garā viņš nespēja par tām lietām runāt. „Tāda pārtaisīšana nav vairāk nekas kā taisnības iemesls pie netaisnības apslēpšanas, ar ko ļautiņiem apmānīt acis un viņus apmierināt, jo pie robežu izvilkšanas pirmā galā tādās vietās ir pieņemts arvienu vairāk zemes, nekā grib jeb pavisam var paturēt, lai komisijai tiek slavas pēc ko atlaist; bet pie lietas jeb īstas taisnības nav viņi ķērušies nekad. Īsta vaina jeb sakne šaī lietā nav vis jāmeklē pie pašiem komisijas locekļiem, bet pie viņu izvēlēšanas, jo tur bij jāņem no ārvalstīm un tādi, kuriem pašiem nav pie mērīšanas nekādas dalības. Es nemaz negribu sacīt, ka šie komisijas locekļi ir sirdī ļauni un netaisni cilvēki, bet viņi nav bijuši tik stipri, ka spētu stāvēt netaisnības kārdinājumiem pretī.”

„Bet, kad viņi no visas valsts ievēlēti un uz taisnību zvērējuši, tad viņiem vajaga arī gan pret netaisnību pastāvēt,” kāds malējs teica.

„Tas mute man zvēr, bet tā vēder grib ēst,” „reiboņa” iemuldēja vidū.

„Cilvēks tomēr paliek cilvēks ar visiem vājumiem arī zvērēdams,” Šrekhubers runāja tāļāk, „un, ja kādam, ar visai lieliem kārdinājumiem kaujoties, paliek kādu reizi taisnība atstatu, tad viņš nav vis notiesājams tūliņ par netaisnu, bet par vāju ar netaisnību karot. Ja izsalkušu liek par maizes sargu, tad viņa nevar tiesāt visai bargi, ja tas ņēmis dažus kumosus priekš sevis, un zemnieks pēc zemes ir izsalcis arvienu – tāpat kā žīds pēc naudas. Atrodas gan cilvēki, kuriem ir taisnība, viss viņu svētums stāv pārāk par visām pasaules vajadzībām; bet kur mēs tādus vien ņemsim? Tādi ir atrodami varbūt tik starp tūkstošiem. Tomēr par tādiem, kuri ir par aizstāvētājiem vēlēti un ar to spēku un tiesību, kas viņiem rokā, dara netaisnību, nāk visgrūtākie lāsti.”

„Tas tiesa, tas tiesa!” – tā daudz balsis Šrekhuberam piekrita.

„Bet arī tas tiesa, ka mērnieks, pagasta tiesa un muižas valdība parādīja taisnību pie Gaitiņu izraidīšanas no mājas,” „reiboņa” sacīja.

„Jā, jā, kā tad! Vai tur netika taisnība parādīta?” Prātnieks, „reiboņam” priecīgi piekrizdams, izsaucās.

„Jā, parādīta tur tika gan taisnība un tad vairāk nekā kā tik parādīta, lai pēc tam var darīt jo drošāk tūkstošu reižu lielākas netaisnības nekā tā parādītā taisnība,” Šrekhubers atbildēja.

„Tas nu ir gan Dievam tiesa, ka mērnieks caur Gaitiņu izdzīšanu izrādījās pasaules priekšā par taisnu,” kāds no malējiem sacīja, „bet viņu īstie izdzinēji bij gan citi, kuri stāvēja mērniekam aiz muguras. Ar vārdu sakot, jaunais Gaitiņš bij kādam vīram precības lietās pretinieks – šis tad iekārināja Oļiņus uz Gaitiņu māju, iedeva pats vecam Gaitiņam divdesmit piecus rubļus naudas un piemānīja viņu slepen, lai dod tos mērniekam uz labu robežu iztaisīšanu, bet pats gādāja atkal par to, ka tas vieglprātīgais nabaga vecītis ar to Jūdasa kumosu aizrītos, ko bij no viņa saņēmis.” [Kaudzītes 1964 : 230–231]

 

Es klusām pielīdu pie dāmas kājas un uzmanīgi sāku rāpties augšup. Kas par siltu un gludu zeķi! Es uzrāpos gandrīz līdz ceļgaliem, bet tad iekritu kā mākoņos. Izrādījās, tās bij Briseles mežģīnes, kurās es nejutos īsti drošībā. Es turpināju ceļu uz augšu. Tas bij grūts ceļš. Cauri lokiem un ielokiem es taisīju bīstamus lēcienus. Un visu laiku man vajadzēja izsargāties no pieduršanās viņas sārtai miesai: tad varēja notikt, ka viņa nomet savas spicainās skrandas, kas smaržoja kā Ceilonas meži, un es paliktu atkal uz grīdas. Es biju apdomīga. Netāl no jostas vietas es uzrāpos viņas krekla augstākā sniega galotnē un ierobežojos ar burvīgo landšaftu, kas atvērās manā priekšā. „Lūk,” es domāju, „visu šo silto un sārto ieleju Dievs nodevis manai dzīvei un uzturai kā Kānaānu izraēļu bērniem.” Bet es nesteidzos, es gaidu sava laika… Es mieloju tikai savas acis un apcerēju šīs tvīkstošās miesas ģeogrāfiju, viņas kalnus, mežus un avotus, kurus tik meistariski aprakstījis kāds anglis savā jaunības poēmā „Venus un Adoniss”. Patiesi, tā ir vērtīgākā grāmata viņas plauktos, īsts jauno ceļotāju Bedekers, kas pat blusai dod iespēju orientēties pa šīs zemes ievērojamākām vietām; man liekas, tur netrūkst pat aizrādījumu, kuras vietas no tūristiem visvairāk tiek apmeklētas un kuras būtu vērts visvairāk apmeklēt. Es tomēr pagaidām nevarēju izmantot šos lietišķos aizrādījumus, jo man bij jādomā par taisnāko ceļu, kur visvairāk spētu justies drošībā. [Ezeriņš 1955 : 228–229]


IEVA. Kas tā nu par aizmiršanu! Un pa tam lopi saies nedarbos.

EDŽIŅŠ. Noras malā aiz meža ēd kā piesieti.

IEVA. Neguldi tu to lopu tik daudz, nāk maz piena.

EDŽIŅŠ. Šī grib tik sausā laikā daudz piena! Ej pate ganos!

IEVA. Runā vien tā, pastāstīšu tēvam.

EDŽIŅŠ. Stāsti! (Prom Noliņam pakaļ.)

IEVA (ar vieglu balsi, it kā jokodamās). Ak, esi gan tu man biezgalvis! Ak tu Dievs!
[Blaumanis 1997 : 140]



Spēlfilma Daudz laimes! (2004). Režisore Anna Bley.


Dziesma Par daudz. Rolanda Ūdra vārdi, Aigara Krēslas mūzika, izpilda grupa „Jumprava”.


Dziesmu teikšana vilcēju daudzbalsībā

Dziesmu teikšana ir īpatnējs latviešu tradicionālās dziedāšanas veids, kas raksturīgs galvenokārt gadskārtu un ģimenes godu ieražu norisēm. [..] Atšķirībā no dziedamajām dziesmām, kuru teksts parasti ir vēstošs, sižetisks un līdz ar to arī garāks, teicamās dziesmas veido atsevišķu četrrinžu savirknējums. Teikšanā ir iesaistīti vairāki dziedātāji jeb dziedātājas (tradicionālajā dziedāšanā ir izteikta sieviešu dominante), bet ar atšķirīgām funkcijām: teicēja jeb saucēja izdzied dziesmas, respektīvi, četrrindes pusi, un pārējie to atkārto, tieši vai ar izmaiņām. [..] Vilcēju daudzbalsība Latvijā ir savā ziņā unikāla arhaiska muzikāla parādība, kas nepārtrauktā tradīcijā joprojām ir saglabājusies atsevišķos Kurzemes un Latgales novados – suitos, Nīcas un Bārtas pagastā, Ziemeļlatgalē. Tās līdzinieki ir zināmi tikai nedaudzās Eiropas vietās – Balkānos, Ziemeļkaukāzā, Baltkrievijā un vēl citur.
[Muktupāvels: http://www.kulturaskanons.lv/]

 

Sengrieķu valodā poly nozīmē ‘daudz’. Salikteņa ļoti bieži tiek izmantota salikteņu darināšanā, piemēram, poliarhija, policitēmija, polisēmija u. c.