Tradicionālā transkripcija

[čũska]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʧuːːskɑ] 


[č] – nebalsīgais troksnenis

[ū] – garais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ū.



čūsk-sakne, vārda celms

-agalotne




čūsk+ast-e

čūsk+ād-a

čūsk+egl-e

čūsk+ērgl-is

čūsk+ķirzak-a

čūsk+mēl-īt-e

čūsk+og-a

čūsk+ziv-s

čūsk+zut-is

ind-es+čūsk-a

jūr-as+čūsk-a

kārp+čūsk-a

klabur+čūsk-a

koraļļ+čūsk-a

mež-a+čūsk-a

tīģer+čūsk-a

žurk-u+čūsk-a

caur-uļ+čūsk-a

ol-ēd-āj+čūsk-a

žņaudz-ēj+čūsk-a


čūsk+nes+is




čūskapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

čūsk-a čūsk-as

Ģ.

čūsk-as čūsk-u

D.

čūsk-ai čūsk-ām

A.

čūsk-u čūsk-as

I.

ar čūsk-u ar čūsk-ām

L.

čūsk-ā čūsk-ās

V.

čūsk-a! čūsk-as!


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmetsČūska gulēja pie celma.

2)  izteicēja daļa – Vai tā ir indīga čūska?

3)  galvenais loceklisČūska burkā.

4)  papildinātājs – Anna baidās no čūskām.

5)  apzīmētājsVectēvs zināja čūsku vārdus.



čūskas āda, čūsku dīdītājs, Čūskas gads, čūskas inde, čūskas kronis, čūsku ķēniņš, čūskas mēle, čūskas olas, čūskas puķes, čūsku sugas, čūskas tetovējums, čūskas tērps, čūskas uzbūve, čūsku vārdi, Čūskas zvaigznājs, čūskas zvīņas

čūska lien, čūska šņāc



čūska, s.

1. Zvīņrāpuļu kārtas dzīvnieks bez kājām, ar garu, lokanu, ragvielas zvīņām klātu ķermeni.

Indīga čūska. Čūskas kodums. Čūska dzeļ, šņāc, ložņā. Lokās kā čūska. Čūska saritinās. 

2. dsk. Zvīņrāpuļu apakškārta.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 214]


čūska, -as, s.

Zvīņaino rāpuļu kārtas dzīvnieks bez kājām ar garu, veltenisku ķermeni (piemēram, odze, zalktis).

Čūskas kodums. Čūska lokās.

Milzu čūska – žņaudzējčūska.

Briļļu čūska – kobra.

Čūsku ērglis – čūskērglis.

Čūsku ogas – čūskogas.

Ejam pa tējas plantācijas celiņu – pāri tam lien gara čūska. Kas nu mūsu odzīte, salīdzinot ar šo indīgo tropu rāpuli! Zvaigzne 58, 6, 4.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


čūska – čyuška, tuorps
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


čùskačỳuska. Reti lietots jaunvārds. pùrâ bìe dàuć čỳusku. 
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 228]


čūska – garais putns, zemes putns, zemes loža, saules goze folk. tārps apv. 
[Sagatavots pēc: LVSV 1998 : 94]


Čūsku (arī odžu) dzimums sar.ļauni cilvēki.

Čūsku perēklis (arī midzenis) sar.viltīgu, ļaunu cilvēku kopums, arī šādu cilvēku uzturēšanās vieta.

Audzēt (arī nēsāt) čūsku azotē sar. – gādāt, rūpēties par cilvēku, kas vēlāk to atdara ar ļaunu; ļaunprātīgs, viltīgs cilvēks.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Kā čūskasaka par ļoti niknu, sadusmotu sievieti.

Viltīgs (gudrs) kā čūskaļoti viltīgs, gudrs.

Kā čūskas dzeltspēkšņi, strauji, neapvaldīti; uztraukti, satracināti.

Čūsku vecis vienk.ļauns, viltīgs vīrietis.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 199–1313]


Zooloģijā čūsku apakškārta, Austrālijas vargalvas čūska, Braminu aklā čūska, brūnā mājas čūska, gliemežēdāja čūska, koku čūska, mangrovju čūska, Meksikas alu čūska, piena čūska, priežu čūska, Šlēgela aklā čūska, taustekļu čūska, Teksasas aklā čūska, ūdens čūska, tuksneša čūska, zaigojošā čūska; Arafuras kārpčūska, Āfrikas olēdājčūska, austrumu tīģerčūska, Dienvidamerikas cauruļčūska, Djumerila žņaudzējčūska, eskulāpijčūska, indesčūska, indigočūska, joslainā ūdensčūska, jūrasčūska, Kalabaras žņaudzējčūska, kārpčūska, klaburčūska, Kubas mežačūska, koraļļčūska, lielacainā žurkučūska, parastā karaļčūska, parastā prievīščūska, parastā žurkučūska, ragainā klaburčūska, rietumu cūkdegunčūska, rietumu prievīščūska, Rodas salas žņaudzējčūska, sarkanastes cauruļčūska, starčūska, Teksasas klaburčūska, tropu žurkučūska, zeltainā kokučūska, žņaudzējčūska; čūskērglis, čūskaklis, čūskķirzaka, čūskzutis.


VietvārdiČūsku iezis, krauja Pārgaujas novadā; Čūsku kalniņš, kalns Amatas un Pārgaujas novadā; Čūsku leja, ieleja Saldus novadā; Čūsku purvs, purvs Alūksnes, Jelgavas, Ventspils, Kuldīgas novadā; Čūsku tīrelis, purvs Vecumnieku novadā; Čūskmuiža, mežs Salacgrīvas novadā.

ErgonīmiČūska un Vanags, restorāns.


Vārda čūska sākotnējā nozīme varēja būt dūrēja; par šo nozīmi salīdzinoši apvidvārds nāvcirte čūska. Salīdzinājumam arī apvidvārds čuskāt durt, durstīt, bakstīt un tās pašas cilmes čuslis garš, smails iesms; krāsns kruķis: apvidvārds čūslis čūska.

Vārds čūska senāk bijis segvārds, ar ko aizstāts agrākais čūskas nosaukums odze, kas valodā ieguvis šaurāku nozīmi. Vārds odze ar nozīmi čūska vēl ir izloksnēs.

Atvasinājumi čūkslis, čūkstlājs, čuksliens, čuksts čūskām bagāta vieta; brikšņi, slīkņa. Tās pašas nozīmes ir atvasinājumiem čūskulājs, čūsliens.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 192–193]


angļu – snake

baltkrievu – змяя

franču – serpent

grieķu – φίδι

igauņu – madu

krievu – змея

latīņu – anguis

lietuviešu – gyvatė

lībiešu – ūška

poļu – wąż

somu – käärme

spāņu – serpiente

ukraiņu – змія

vācu – das Schlange

zviedru – orm



Čūskai čūskas daba.

Tīrais čūsku perēklis.

Čūsku kodums daudzkārt nāvīgs.

Tā pati čūska, tik citā ādā.

Ej nu draudzēties ar čūskām.

Kas čūsku nepazīst.

Čūsku, kas guļ, nemodini.

Esat gudri kā čūskas, bet bez viltus kā baloži.

Čūska nomet kažoku, bet ne zobus.

Turi vien čūsku azotē.

Pasaule ir piesaule, kurā sildās arī čūskas. [Kaudzīte 2003 : 15]

Mītai čūskai ir gan tiesību dzelt. [Kaudzīte 2003 : 29]


Zem katras mājas dzīvojot viena čūska; ja šī čūska no mājas aizbēgot, tad māja drīzumā nodegot.

Ja mājai vai kādai citai vietai apiet deviņas reizes apkārt pēdu pie pēdas vienā celiņā, tad pāri celiņam nekad neiet čūska.

Ja čūsku vakarā redz, tad nelaime būs mājās.

Ja čūskas nāk mājā, tad tur dzīvo jeb ir dzīvojis kāds ļauns cilvēks.

Kad čūskas lien no alām laukā un sildās uz ciņiem, tad tiek lietus ar pērkonu.

Kad iet mežā sēņot vai ogot, tad nedrīkst čūsku īstā vārdā saukt, jo tad tā var iekost.

Lai čūskas nerādītos, tad, mežā ieejot, jāsaka: Labrīt, visi meža kukainīši!

Ja gulošai čūskai uzmet virsū krustām pīlādža zarus, tad viņa no tās vietas vairs nevar aiziet un nomirst.

Ja sapnī redz čūsku, tad ļauni cilvēki ir tuvumā.

Ja sapnī nosit kādu čūsku, tad kāds kustonis nobeidzas.

Kad redz baltu čūsku, tad vajag paklāt villainu lakatu, jo tad viņa iznes no apakšzemes naudu.



Zaļa čūska pa lauku skrien. – Ežas.

Dienā par stīpu, naktī par čūsku. – Josta.

Čūsku staipa, čūsku loka, pirkstos nekož. – Matu pīne.

Sprēgā kā dimanta šķiltaviņa, dzeļ kā čūskas dzelonītis. – Mēle.

Sarkana čūska aiz kaula sētiņas. – Mēle aiz zobiem.

Lido kā putns, nav putns; dzeļ kā čūska, nav čūska. – Ods.


Lokās kā zutis, nav zutis; šņāc kā vējš, nav vējš. – Čūska.

Ne kāju, ne roku, bet uz priekšu tiek. – Čūska.

Kas katru pavasari svārkus met? – Čūska.

Ko saule nevar sasildīt? – Čūsku.

Desu ritenis uz ķiseņa. – Čūska uz ciņa.



Melna čūska locījās
Zem kumeļa kājiņām;
Tā nebija melna čūska,
Tā bij brāļa līgaviņa. [LD 22770-0]

 

Vidū jūrā uz akmeņa
Raiba čūska rudzus mala.
Kungiem ēst to maizīti,
Ne maniem brālīšiem. [LD31347-3]

 

Resnajam ozolam
Trim kārtām zelta josta.
Čūska cirta, bite dzēla,
Ne lapiņa nedrebēja. [LD 34158-2]

 

Es nocirtu melnu čūsku,
Kumeļā sēdēdams;
Čūskai bija samta svārki,
Man sudraba zobentiņš. [LD 34117-0]


Baltā čūska

Reiz kāds kungs saķēra sarkano čūsku, sagrieza gabaliņos, ielika katliņā, pārsēja drēbi un lika pavāram vārīt, noteikdams, lai no Dieva puses neskatoties, kas tur iekšā. Pavārs vāra, vāra, nu tu brīnumi – taču jāpaskatās. Atraisa drēbi: trīs, četri tādi glumi gabaliņi. Ā! zutis, kas? Jāpasmeķē pa sālij. Nosmeķē: nē, nesmeķē pēc zuša. Bet kas nu ir? Pa brītiņam pavārs mana: viņam visa pasaule tāda savāda un pašam jābrīnās, kur piepeši tik gudrs ticis, jo zina itin skaidri pateikt, kas rītu, parītu notiks. Tomēr citiem neko vēl neizpauž, nodomādams: vai mana gudrība tikai nebūs tukši sapņi vien? Bet nekā – atnāk rītdiena: viss patiesi notiekas uz mata, kā vakar paredzējis.

Bet kungs, čūskas putru saēdies, nevar nobrīnoties, kāpēc šoreiz nelīdzējis: nespēj un nespēj nākamas lietas paredzēt. Kur tad nu paredzēs, kad pavārs labumu pirmais noēdis?

Tā nu paliek. Te vienu dienu kungs taisās aizbraukt tādu gabalu. Bet pavārs ne dzirdēt no tam: lai nebraucot, lai nebraucot! Ja braukšot, labi nebūšot: zirgs nositīšoties un pats pārlauzīšot stilbu.

Ē! ko niekus! tu arī ko zini, kungs atsaka un aizbrauc. Kas ir? Ne cik tālu gadās kalns un no kalna braucot zirgs sabīstas un tā grāvī iekšā, un nost kā muša. Klupdams pats nosities. Bet kungs arī nevar ne no vietas: krizdams pārlauzis stilbu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Čūsku ķēniņa kronis

Viens vīrs lielā mežā apmaldījies. Samaldījies trīs dienas, jau badā piekusis – te tuvumā izdzirdējis palīgā saucam. Aizskrējis turp, ieraudzījis upes malā veceni līdz kaklam ūdenī. Lai palīdzot izpestīties, jo viņa, pār upi iedama, saknēs esot tā sapinusies, ka viena pati nevarot laukā tikt. Vīrs izvilcis zobenu no maksta, pārcirtis saknes, vecene izrāpusies laukā un aicinājusi, lai nākot viņai līdz. Gājis. Vadājusi, vadājusi – pēdīgi aizvedusi pie lielas mājas, kur iznākuši četri mērkaķi pretim un ieveduši vīru ar veceni lielā istabā. Iekšā vecene lūgusi vīru piesēst, kamēr viņa pagādāšot ēst. Labi. Pēc maza laiciņa ēdiens bijis gatavs, četri mērkaķi salikuši uz galda un skubinājuši vīru, lai ēdot. Izsalcis labi bijis un ēdis arī pilnu azaidu. Paēdis, aplūkojis māju tuvāki un ieraudzījis dažādus kustoņus, kas tāpat kā cilvēki izturējušies; otrā istabā ieraudzījis atkal skapjos dažādus rīkus un cilvēku drēbes un nu nopratis, ka pie raganas ienācis.

Pēc trim dienām vecene vīram iedevusi sarkanu lakatu ar septiņiem baltiem krustiem, noteikdama, lai ejot ar lakatu uz to pašu upi, kur satikušies upes malā, lai lakatu izklājot un pats lai tuvumā paslēpjoties, tad čūsku ķēniņiene nākšot uz upi peldēt un nolikšot savu vaiņagu uz lakatu; lai tad paņemot lakatu ar vaiņagu un lai dodoties šim mērkaķim, kas tagad tepat blakus stāvot, pakaļ, jo čūska gribēšot šos panākt, bet lai steidzoties, citādi abiem jāmirstot. Par algu, ja to izdarīšot, vecene vēl apsolījusi vīram tik daudz naudas, ka visu mūžu pārtikt. Labi. Vīrs ar mērkaķi nu steigušies uz upi. Ceļā mērkaķis ņēmies stāstīt, kas šis čūsku ķēniņienes vaiņags par tādu esot: ja vaiņagu dabūjot rokā un viņa žuburus paberzējot, tad tūliņ atskrienot tāds gars un pievācot visu, ko vien tīkojot. Labi. Nu noklājis lakatu, un paši turpat paslēpušies krūmos. Pēc maza brītiņa gadījusies liela, balta čūska ar septiņžuburu zelta vaiņagu galvā, nolikusi vaiņagu uz lakatu un pati iepeldējusi upē. Nu vīrs trim lēcieniem bijis lakatam klāt, paķēris to ar visu vaiņagu un steidzies mērkaķim pakaļ. Bet čūska šņākdama dzinusies abiem pakaļ. Mērkaķis, redzēdams, ka izbēgt neiespējams, izrāvis vaiņagu vīram no rokām, paberzējis žuburus – te viens vecis ar garu sirmu bārdu klāt: ko vēloties? Mērkaķis atteicis, lai šos abus aiznesot uz Vāczemi! Tūliņ vecais sagrābis abus un nesis pa gaisu projām. Čūska gan izlēkusies pakaļ, bet nevarēdama tik augstu palēkt, atkritusi atpakaļ un pazudusi zemē. No tā laika čūsku ķēniņiene zemes virsū vairs nerādoties. Vīrs ar čūsku ķēniņienes vaiņagu varējis no sirmā vīra septiņas vajadzības prasīt un izdabūt; bet, kā esot prasījis astoto, čūsku vaiņags izzudis no rokām.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Čūsku ķēniņa kronis

Viens ķēniņš dabūjis zināt, ka viņa valstī vienā purvā atrodoties čūsku ķēniņš ar vainagu galvā. Ķēniņš tad pavēlējis tai ceļā uz čūsku purvu uzcelt augstus mūrus, aiz mūriem labi daudz salmu nokraut un pa visu valsti mudīgāko zirgu izmeklēt. Labi, tas padarīts. Nu ķēniņš apjozis zobenu un jājis čaklajā zirgā uz čūsku purvu. Aizjājis – čūskas ar savu ķēniņu sildījušās saulē. Nu uzņēmis čūsku ķēniņa vaiņagu uz zobena galu un steidzies atpakaļ; bet čūskas, to pamanījušas, dzinušās pakaļ. Tad ķēniņš aizdedzinājis salmus un aizmucis aiz mūriem – čūskas par uguni un mūri nevarējušas tikt. Ķēniņš, čūsku ķēniņa vaiņagu iemantodams, palicis ļoti gudrs: zinājis visu – arī to, kas uz priekšu notiks.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Čūsku cīņa

Reiz trīs tēva dēli medīdami apmaldās. Naktī viņi pārguļ pie lielas priedes. Gaismiņā atmostas – kas ir – liels mūris gadījies ap priedi. Apskatīsies labi – nē, nav mūris, liela jo liela čūska saritinājusies. Šie nu bēdājas, kā laukā tikt no tādiem slazdiem; bet čūska sāk runāt, mierinādama: Nedarīšu nekā ļauna; es zinu, ka vienam no jums ir sudraba lode. Lai tas, kam tā sudraba lode, kāpj man mugurā, aiznesīšu viņu savās mājās. Bet tur man uzbruks ienaidniece, es kaušos ar ienaidnieci un būšu vienmēr virsū; tikai vienreiz palikšu apakšā, un tad tev jāšauj ar sudraba lodi manai ienaidniecei, lai spēju uzvarēt.

Labi, tas dēls, kam tā sudraba lode, kāpa čūskai mugurā un aizjāja. Nojāja pie čūskas mājokļa, sāk šī kauties ar ienaidnieci. Kaujas, kaujas – piepeši čūska paliek apakšā. Nu dēls izšāva sudraba lodi: čūska uzvarēja. Par to labumu čūska saka dēlam: Ej manā dārzā un sašķin augļus!

Dēls iegāja čūskas dārzā, sašķina augļus pilnas kabatas un vēl labi paēda klāt. Tad čūska atkal paņēma dēlu mugurā, pārnesa mājā pie brāļiem un sacīja: Manus dārza augļus ēzdams, paēdīsi uz veselu gadu; bet iedod arī saviem brāļiem sašķītos augļus baudīt, tad arī viņi spēs veselu gadu dzīvot neēduši.

To sacījusi, čūska aizlīda.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Ķēniņa dēls čūskas veidā

Vienam nabaga tēvam ar māti bijusi maza meitenīte. Kad viņi miruši, tad meitenīti paņēmis viens saimnieks par ganu. Tur bārenīte ar laiku izaug par skaistu jaunavu.

Govis ganīdama, bārenīte bieži sēdējusi apakš vienas liepas un dziedājusi. Reiz, ganu meitai dziedot, no liepas cera izlīdusi balta čūska. Meitene sabijusies, paķērusi kādu koku un gribējusi čūsku sist, bet čūska ātri aizbēgusi.

Otrā dienā ganu meita tāpat dzied, un baltā čūska atkal parādās. Šoreiz viņa čūsku nesit, bet tik aizdzen to projām.

Trešā dienā dziedot, atkal parādās baltā čūska. Nu vairs meitene nebaidās no čūskas, bet arī čūska paliek drošāka. Labu laiku noskatījusies uz garo tārpu, ganu meita saņem to pēdīgi rokās.

Čūska ir tik lēna un mierīga, it kā viņa būtu sasista. Bārenītei nabaga kustonīša žēl, un tā to tikmēr glauda, kamēr pēdīgi nobučo. Kā tik meitenes lūpas pieskaras pie čūskas galvas, tā čūska tūlīt izslīd no viņas rokām un nejaukā tārpa vietā parādās skaists jauneklis. Meitene ļoti nobīstas un grib bēgt projām, bet jauneklis to aiztur un sāk viņai stāstīt, kas viņš tāds esot.

Es esmu ķēniņa dēls, bet ļauns burvis bija mani nobūris par čūsku. Par tādu čūsku man bija jāpaliek līdz tam laikam, kamēr kāda jaunava mani nobučotu. Tev nu bija tāda žēlīga sirds, ka tu mani nobučoji un atpestīji mani no burvības. Par to tev nu arī būs jāpaliek par manu sievu un nākamo ķēniņieni!

To teicis, viņš atvadījās no skaistās bārenītes un aizgāja savu ceļu. Jaunavai gan ļoti patika skaistais ķēniņa dēls, bet viņa nevarēja ne ticēt, ka viss tas varētu notikt, ko ķēniņa dēls viņai bija solījis. Tādēļ viņa arī nevienam nekā neteica, ko viņa bija redzējusi un dzirdējusi.

Pēc neilga laika ganu meitas saimnieka mājā iebrauca lepna kariete, no kuras izkāpa pats ķēniņa dēls. Visi mājas ļaudis par to brīnījās un domāja, ka ķēniņa dēls būs apmaldījies. Brīnumi bija vēl lielāki, kad dabūja zināt, ka ķēniņa dēls atbraucis pēc ganu meitas.

Drīz vien nu nosvinēja kāzas, un jaunais ķēniņš ar ķēniņieni dzīvoja laimīgi.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Reiz vienā purvā bijis daudz čūsku, un cilvēki nav nekur vairs no viņām varējuši glābties. Tā reiz atsaukuši vienu burvi, kas arī atnācis un izracis sev visapkārt lielu grāvi, piekrāvis ar sausiem žagariem un aizdedzinājis. Pats nostājies uguns vidū un saucis čūskas. Čūskas nākušas rindām vien, gan raibas, gan melnas, gan tādas ilkss resnumā, gan tievas kā auklas. Kura nākusi, tā iekritusi sārtā un sadegusi. Beidzot nācis pats čūsku ķēniņš ar spožu kroni galvā. Pie grāvja malas tas pēkšņi lēcis, pārsviedies sārtam pāri, apsitis asti burvim ap kaklu un aizrāvis sev līdz. No tā laika čūsku gan purvā nav bijis, bet burvis arī līdz ar viņām sadedzis.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Čūsku purvs Utenos

Utenu saimniecības daļā, pret krustcelēm, kur no Bērzaunes–Viesienes lielceļa nogriežas uz Madonu, ir neliels purviņš. Vecos laikos tur bijis ļoti daudz čūsku, tāpēc arī šis purviņš nosaukts par Čūsku purvu. Kādreiz purviņam tuvējās mājās ienācis kāds svešinieks, bijušais krievu-turku kara dalībnieks. Svešais teicies dzirdējis, ka tuvumā esot daudz čūsku, un viņam parādīts Čūsku purvs. Svešinieks staigājis pa purviņu tam apkārt un skaitījis kādus vārdus. Beidzot viņš nocirtis nelielu ozoliņu, pagatavojis no tā mietu, ko iedzinis zemē purviņa malā. Tad no purviņa sākušas nākt čūskas. Tās nākušas uz mietu un vijušās ap to. Čūsku nācis ļoti daudz, un visas tās tiekušās vīties ap ozola mietu. Kad iznākušas visas čūskas, ap mietu bijusi čūsku kaudze gabanas lielumā. Kā pēdējā atnākusi un gabanas virsū uzvijusies galvenā čūskačūsku karaliene ar kroni galvā. Šo kroni svešinieks noņēmis un aizgājis. Čūskas kaudzē ap mietu nobeigušās un turpat puvušas visu vasaru. No tā laika Čūsku purvā čūsku vairs nav.
[Rezakova 2007 : 27–28]

 

Čūskas lāsts

Senči stāstīja, ka sirmā senatnē čūskām bijušas kājas tāpat kā citiem meža zvēriem. Viņas ļoti izveicīgi skrējušas un kodušas cilvēkus. Nevarēdami čūskas panest, cilvēki tās apsūdzējuši pie Dieva. Dievs arī ievērojis cilvēku sūdzību un čūskām nogriezis kājas. Dievs čūskām arī aizliedzis iet pa cilvēku ietaisītiem ceļiem. Vēl tagad čūskas nevarot pāriet pār ceļu.
[Melne 2006 : 194]

 

Čūskas slimība

Kādai mātei piedzimis bērns ar čūsku slimību. Tas nevarējis iet ar kājām, bet arvien rāpuļojis uz vēdera kā čūska. Māte gājusi pie zīlnieka pēc padoma. Zīlnieks teicis, lai bērna kājas septiņās dienās sapinot ar vecu zirga pinēkli, tad slimība nozudīšot. Māte tā arī darījusi, un bērns arī izveseļojies.
[Melne 2006 : 255]


Zalkša jeb čūskas zīme semantiski nes sevī arī zināmu tuvību Māras pasaulei. Par vienu no Māras simboliem to varētu dēvēt tāpēc, ka čūska nereti tēlaini apzīmē pašu Māru.

Daudz zalkša zīme ir izmantota tautastērpu rotājumos. Savas formas dēļ zīme ir ļoti piemērota joslas kompozīcijām, tādēļ nereti to izmanto jostu, prievīšu, villaiņu apaudu rotājumos. Zalkša ornamentālo motīvu sastop visā Latvijas teritorijā, mazāk Ziemeļkurzemē, Rietumvidzemē un Ziemeļvidzemē.

Zalkša motīvi ir saskatāmi arī plastiskā atveidojumā – keramikā vāžu osiņās, svečturos, kaltajos metāla svečturos u. c.
[Sagatavots pēc: Kraukle 2006 : 63–65]

 

Rotaļa Čūsku cīņa

Rotaļnieki sadalās divās vienādās grupās, kuras nostājas kolonnā pa vienam, uzliekot priekšā stāvošajam rokas uz pleciem. Kolonnas nostājas ar galvām viena pret otru, apmēram 2–4 soļus atstatu. Nu sākas čūsku cīņa, kurā abas pretinieces cenšas viena otru aprīt, bet aprīšana var notikt tikai no astes – pēdējā spēlētāja. Tāpēc čūskām lielu lielā locīšanās, jo astes veikli izvairās. Zaudētāja ir tā čūska, kura vai nu cīņā pārtrūkst, vai kuras asti pretiniece sakampusi.
[Laiviņa 1992 : 75]



***

 

Zari dauza pa jumtu.

Nepietiek skumju, lai skumtu.

Uz balta tauriņa spārna

Es redzu punktu.

 

Teikums ir nodzēsts. Nav bijis.

Uz ceļa guļ čūskas āda.

Kā dialektiskā spirāle vijās.

Zem riteņa aizvijās tātad. [Rokpelnis 1999 : 24]

 

 

Čūskas acis

 

Vai pēkšņi dzirkst kas trūdos? Nau jau spirkstis.

Vai slepus kust kas? Vai kas galvu ceļ?

Ā! čūskas acis žib kā divas dzirkstis!

 

Un čūskas mēle šņāc:

Ko, dzīvais, šurp pie nedzīvajiem nāc?

 

Spīd melns, ņirdz balts, smeldz roka: lūk, kā dzeļ! [Rainis 1978 : 104]

 

 

Kas čūska ir?

 

Ir čūska – nāve: dzelons mokām biedē;

Ir čūska – nemirtne;

Ir čūska – atjaunotne: dzeļot dziedē. [Rainis 1978 : 151]

 

 

Čūska

 

Kad dieviņš sauli bij radījis,

Viņš teica: Nu staigā tu, spīdeklis,

Un sasildi dzīvo kustoņu

Ar visu manu radību.

 

Tad saule gāja un sildīja,

Ikvienu mīļi apglauda,

Un visas sirdis tai atvērās,

Tās draudzībā silti iedegās.

 

Bet tikai čūska vienīga

Mūžīgi auksta palika,

Pie dzīves tā neņem dalības,

Citiem uzglūnēt vien tik nopūlas.

 

Tad saulīte sapīka briesmīgi:

Tu mūžam aukstais nelieti,

Kas sastaps tevi un nositīs,

Tam deviņus grēkus dievs atlaidīs. [Rainis 1973 : 126]


čūskas dzelta Ieva uzlēca stāvu, viņa runātāju spēji gribēja atgrūst, bet saturējās un, visus spēkus saņemdama, sacīja ļoti laipni:

Ā tu tas esi, mīļo Andž!

Kas cits, sirsniņ; piedod, ka tevi tā satraucēju; domāju, ka tu manu soļu tīši nedzirdēji. Bet kas tavas domas tā bij aizņēmis, ka nedzirdēji manis pienākam? Andžs jautāja.

Kas cits kā tu? Ieva atteica un runāja patiesību.

Un manas domas atkal visu laiku kavējās pie tevis, mīļā, Apsēns sacīja.

Arī tad, kad ar Pakulu runāji par kāzām ar Annu? Ieva domāja.

Bet vai zini, kur mēs esam? puisis jautāja, apkārt skatīdamies, un viegli nolaidās zemē, meiteni sev blakus līdz novilkdams.

Ieva, to jautādama, uzlūkoja.

Paradīzē, Apsēns sacīja.

Paradīze? Kā tā? Nesaprotu!

Nu, vai tad ne: skaista Ieva zem, Apsēns rādīja uz augšu, kur pār viņu galvām šūpojās mazie, iesarkanie meža ābolīši.

Ā, pareizi, Ieva sacīja, izlikdamās glaimota, un skaistā Ādama arī netrūkst! Bet, kur paradīze, tur arī čūska nav tālu, viņa piebilda.

Čūska, sirsniņ? Mūsu paradīzē čūskas nav, Andžs apgalvoja.

Agrāki bij viena, nu ir divas, Ieva domāja, bet nekā neteica.

Vai man nav taisnība? Andžs jautāja.

Tu vēl prasi! Vai es vai tu spētu vilt! Ieva iesaucās, un pate brīnojās, ka tik dabīgi varēja izlikties. Ko par čūsku runāju, bija tikai vārdi, ko kādā grāmatā lasīju un kas man nupat iešāvās prātā.

Manu mīļo, mīļo Ieviņ!

Skaistais blēdis meiteni gribēja skūpstīt. Bet šī viņu manīgi apkampa un it kā glaimodama cieti piespieda savu galvu pie viņa krūtīm, tā ka saldam nodomam šoreiz bij jāpaliek neizpildītam. [Blaumanis 1958 : 252–253]

 

Luminācija, luminācija! Nu būs gaišs kā diena! ļaudis priecājās. Vīri ar zaļajām cepuru zīmēm skraidīja pa krūmiem un aizdedzināja tievas svecītes krāsainos papīra pūslīšos. Melnajā ēnu biezoknī atzaigoja zilzaļsarkani gaišumiņi. Koki un krūmi atmirgoja austošā un nekad neataustošā kvēlumā. Ļaužu bars viļņoja pa viņu kā vietumis aizsprostota, vietumis palaista straume turp un atpakaļ. Bet, kad vairāk nekā nerādīja, tūlīt sāka kurnēt.

Kur ugunskunstnieks? Kur pūķi un čūskas? jautāja ļaudis.

Tūlīt, tūlīt! solīja vīri ar zaļajām zīmēm.

Un tur jau viņi nāca.

Ššš! Uzšāvās viena briesmone no paša tumšākā parka stūra, pāri ļaužu galvām.

Pūķis, pūķis! Čūska!

Bīstaties. Viņa spļauj ugunis! biedināja uzraugi.

Ļaudis bēga kliegdami un pie zemes plakdami.

Krakkrakkrak! izsprāga gaisā. Nolija dažas krāsainas pārsliņas.

Gaidat nu! Tas tik bij sākums!

Ļaudis gaidīja uz augšu paplestām mutēm.

Bet nekas tālāk nenāca.

Gaidīja ilgi.

Kas tur bij? Kāpēc sola un nekā nerāda? tincināja uzraugus, kas skrēja nosvīduši.

Uguns skunstes neejot vairāk vaļā. Skunstnieks teicis, ka viņas nepanesot šitādas debesis. Uzraugi beidzot paskaidroja nolaidušies.

Ļaudis paskatījās uz augšu. Ko šis tur dzied! Debesis tādas kā arvienu.

Bet Annelei likās, ka tā vis nav. Debesis bij zilpelēkas, dīvaini zemas un tuvas. Jocīgas!
[Brigadere 2007 : 165]

 

Varbūt tiešām beidzot būtu jāšķiras? Taču tad būtu jārunā ar sievu, droši vien atkal sāktos kliegšana, kaut kādi savstarpēji apvainojumi, un tagad viņš to nepavisam nevēlējās. Domu par šķiršanos viņš centās ignorēt, tomēr tā nekur nepazuda, un pati šī vilcināšanās sniedza kaut kādu neizprotamu atvieglojumu. Viņš jutās vārgs un neaizsargāts, kā tāds bez čaulas palicis gliemezis, kā čūska bez ādas, kā skāba ābola nomizots zobs. [Bankovskis 2006 : 157]


JAKUBOVSKIS. Čūska! – Gludā! čūska! – Gudrā!

ĻAUDIS. Viņa ir eņģelis!

JAKUBOVSKIS (nesaprašanā). Viņa ir eņģelis?

ĻAUDIS. Viņa ir laba! – Viņa ir svēta! – Viņa ir eņģelis!

JAKUBOVSKIS (piepeši saprazdams un vēl vairāk iekaisdams dusmās). Ja viņa ir eņģelis, nu tad taisni velns raus eņģeli! Es viņu dabūšu! Tā būs mana! – Vai tu dzirdi: tu būsi mana! Tu esi tikai sievišķis, un es esmu vīrs. Tu to jutīsi! Ja tu eņģelis un es velns, tad es tevi pataisīšu arī par velnu! Tu būsi mana, un tad ej sev cik gribi pie eņģeļiem! Gan tevi, aptraipītu, apvelnotu eņģeli, aizdzīs ar kaunu atpakaļ pie manis! – Tu būsi mana! Klausies!

KĀDAS MEITENES BALSS. Velns neuzvarēs eņģeli! Ļautiņi, mīļie, glābjat eņģeli no velna!
[Rainis 1981 : 226–227]

 

BALSS (no tirgus laukuma). Blosoma cirka zvaigzne, daiļā odaliskā Šeherezāda-hanum ar milzu žņaudzējčūsku! Anakonda! Lielākā čūska pasaulē!

FATIMA. Nu, to es tā neatstāšu! Es viņam rādīšu Šeherezādu!

(Fatima dusmās sviež grozu. Čūskas birst. Dūlitls pieliecas un vienu paceļ.)

FATIMA. Trakais! Sviediet nost!

DŪLITLS. Neuztraucieties, cienītā. Viņa nav indīga.

FATIMA. Kas nav indīgs? Šī te kobra nav indīga?

DŪLITLS. Tā nav kobra, bet Amerikas melnā mājas čūska. Viņai nav indes zobu. To taču jūs pati vislabāk zināt, vai ne?

FATIMA. Lai viņš iet pie Blosoma! (Norauj parūku un sviež Dūlitlam. Bizes kā čūskas apvijas Dūlitlam ap kaklu, un viņš patiešām satrūkstas.) Pie tās Šeherezādas! Viņas žņaudzējčūska ir sašūta no vecu doršu ādām!

HIGINSS. Besij! Besij, manu kukainīt! Atvainojiet, ser, princesi Fatimu! Nervi, nervi! Publika, čūskas, konkurence – un jūtīga mākslinieces dvēsele! [Belševica 2001 : 381–382]



Kāpēc čūskas nāk mājās?

Nu, ko jūs darīsiet? – tā vai apmēram tā jautāja saimniece, kad atgriezos pagalmā. Viņas sejā cerību tagad jau bija krietni vairāk nekā izmisuma, bet… ne ilgi. Atbildēju: Neko nedarīsim. Un arī jums nekas nav jādara. Kandavnieces seja atkal pauda izmisumu un arī nožēlu, ko centos dzēst, paskaidrodams: Tās melnās čūskas – pavērojiet! – nav pavisam melnas. Abpus ovālajai galvai pakauša sānos un arī ap muti viņām ir labi saskatāmi gaiši laukumi. Tātad tās nepārprotami ir zalkši – cilvēkiem nekaitīgi, neindīgi dzīvnieki. Kāpēc tik lieli un resni? Tāpēc, ka tās ir mātītes. Čūsku mātītes allaž ir lielākas par tēviņiem. Šīs turklāt ir pilnas ar nobriedušām olām.

Ja pilnas ar olām, tad viņām tepat kaut kur būs ligzdas?! Vai tiešām jūs neko nedarīsiet?!

Nedarīsim. Un arī jums nekas nav jādara, atkārtoju un paskaidroju: Pēc nedēļas, vēlākais – pēc divām, šeit vairs nebūs nevienas čūskas. Izdēs olas un aiztīsies. Iespējams, ka tās uz kādu laiku atkal parādīsies nākamvasar. Ja šī vieta viņām būs iepatikusies. Ja turpināsiet audzēt ķirbjus. Iespējams, ka arī aiznākamajā vasarā rāpuļus te manīsiet. Bet ikreiz tikai uz kādu laiku – uz pāris nedēļām –, visticamāk, jūlija nogalē. Ja paveiksies, septembrī ieraudzīsiet vienu otru maziņu – nieka 12–15 centimetrus garu – zalktēnu, jo zalktenes te tiešām dēs. Visticamāk, tā tas gadu no gada turpināsies, kamēr vien netālu līkumos Abava un kamēr vien jūsu mājas tuvumā atradīsies komposts, zāģskaidas, malkas šķūnītis… [Tīrmanis 2005]


Daudzās arhaiskās kultūrās čūsku uztver kā pazemes un mirušo valstības simbolu, no vienas puses, viņas dzīvesveida dēļ, kas noris no cilvēku acīm slēptās alās, no otras puses, čūskai piemītošās spējas dēļ, nometot ādu, šķietami atjaunoties.

Čūska ir Bībelē aprakstītais ienaidnieka iemiesojums, bet vara čūska, ko Mozus uzceļ tuksnesī, ir Krustā sistā Pestītāja prototips.

Ap zemi apvijusies čūska skandināviem simbolizē jūru, kas ieskauj zemi.

Simboliski īpaši nozīmīga ir čūska, kas kož savā astē, – urobors, ar ko domāts mūžīgais riņķojuma cikls vai mūžība vispār.

Vecākajās mitoloģiskajās sistēmās ir pazīstams noslēpumaini pozitīvs čūskas novērtējuma aspekts, kas saista čūsku ar zemi un pazemi, čūska mājās nes senču dvēseļu svētību. Čūskas ir nozīmīgas arī dziedināšanā un ticībā uz atdzimšanu.

Čūskas kā zodiaka zīmes vērtība visiem, kas tajā dzimuši, lielākoties ir negatīva, jo čūsku uzskata par nabadzīgu dzīvnieku bez mājvietas. Ar šo zīmi saistītie cilvēki ir ceļojoši tirgotāji un karotāji, kuri klīst apkārt bez noteiktas dzīvesvietas. Ķīnā čūska ir zodiaka piektais simboliskais dzīvnieks, un tā tiek uzskatīta par ļoti viltīgu un bīstamu.

Valodā lietotos teicienos čūskai galvenokārt ir negatīva nozīme. Jau antīkajā pasaulē pazīstamais teiciens par čūsku, kas izaudzēta pie paša krūts, norāda uz ļaunprātīgu cilvēku piespiedu kārtā izvirzītām prasībām.
[Sagatavots pēc: Pijola 2006 : 46–49]

 

Čūskas vai Zalkša zīme – sens dzīvības enerģijas un atjaunotnes simbols, kas rakstā pazīstams gan ģeometrisku, gan plastiski zoomorfu veidojumu formā.

Zīmes nosaukums nāk no mitoloģizētiem aizvēstures laikiem, kad līdzās sievišķajai dievei Čūskai visdrīzāk eksistējis arī vīriešu kārtas Zalktis. Katrā ziņā tas atbilst kā zīmes struktūrai, tā arī dzīvības divvienībai (vīrišķā un sievišķā principa vienotībai), tāpat kā pati čūska ir dzīvs dzīvības atjaunotnes simbols dabā.

Čūskas vai Zalkša zīme simbolizē laika plūsmas virzienu un izmaiņu raksturu. Šajā zīmē laiks (notikumi) nemitīgi riņķo un pārplūst no viena sava stāvokļa citā. Tā ir nebeidzama cēloņu un seku ķēde, kam pakļautas māriskās (vieliskās) un dievišķās (garīgās) pasaules savstarpējās attiecības.

Čūskas vai Zalkša zīmes sākotne un vienlaicīgi visvienkāršākās formas saskatāmas jau līklocī. Tā ir Māras ūdeņu dzīvības un nāves robežas zīme, kas simbolizē zemes un debess nošķirtību, kā arī vienotību.
[Sagatavots pēc: Celms 2007 : 213–214]


Dziesma Balāde par melno čūsku. Imanta Kalniņa mūzika, Viktora Kalniņa vārdi, izpilda grupa Turaidas roze.

Dziesma Gandrīz tautasdziesma. Melna čūska vidū jūras / Samaļ manu zelta tiltu. Jura Kulakova mūzika, Māra Melgalva vārdi, izpilda grupa Pērkons.

Dziesma Čūsku sieviete. Grupas Skyforger mūzika un vārdi, izpilda Skyforger.


Čūskas

Čūskas ir bīstamas un ļoti attīstītas plēsoņas. Lai gan viņām nav kāju, acu plakstiņu un ārējo ausu, čūskas veikli kustas un veikli iegūst sev laupījumu. Visas čūskas pārtiek no citiem dzīvniekiem, sākot no skudrām un beidzot ar antilopēm. Čūskas nespēj barību sakošļāt, viņu galvaskausa kaulu vieglais savienojums un ļoti elastīgās apakšžokļu saites ļauj viņām atplest žokļus ļoti plati un norīt upuri, kas ir daudz resnāks par čūskas ķermeni.

Čūskas ir sastopamas gandrīz visos kontinentos (izņēmums – Antarktīda), kā arī daudzās okeānu salās.

Čūsku ķermeņa uzbūve parasti ir atkarīga no tā, kur viņas dzīvo. Kāpelētājčūsku sugas ir garas un tievas, racējčūskas parasti ir īsākas un resnākas, ar īsu asti un strupāku purnu, jūrasčūskām ir saplacināta lāpstveida aste. Atšķirībā no citiem rāpuļiem čūskām vēderpusē ir viena zvīņu rinda. Visām čūskām acis ir pārklātas ar caurspīdīgu plēvi, kas tiek nomainīta, kad čūska maina ādu.

Čūskām ir līdz 400 mugurkaula skriemeļu, kas savienoti cits ar citu. Katram skriemelim ir divi spārnveida izaugumi, kas pasargā mugurkaulu no izmežģīšanas. Pie mugurkaula, izņemot astes daļu, ir piestiprinātas ribas. Lai pārvietotos, čūskas izmanto ribas un muskuļus, kas piestiprināti pie ribām.

Iekšējie orgāni ir pielāgoti garenajam ķermenim. Vairošanās orgāni atrodas ķermeņa iekšpusē. Čūskām funkcionē tikai viena plauša, jo otra ir daļēji reducēta. Jūrasčūskām ir palielinātas plaušas, jo daļa no tām ir pārveidojusies par peldpūsli. Vairumam čūsku ir trausls galvaskauss, zobi ir nostiprināti augšžoklī vai apakšžoklī, vai arī mutes aukslējās. Indeszobi atrodas mutes priekšpusē vai aizmugurē.

Čūskām ir vāja redze un dzirde, toties ir labi attīstīta oža un Jakabsona orgāns, kas analizē ar mēli iegūtās smaržvielu molekulas.
[Sagatavots pēc: Bērnijs 2003 : 376–377]

 

Čūska (latgaliski – tuorps, čyuška, cyuška)

Savvaļā Latvijā ir sastopamas trīs čūsku sugas: divas zalkšu dzimtas (zalktis, gludenā čūska) un viena odžu dzimtas (odze). Čūskas labprāt uzturas mitrās vietās (piem., purvos, zem malkas grēdām un komposta kaudzēm) un pārtiek no abiniekiem, putnu mazuļiem, retāk no zivīm, taču ilgi var iztikt bez ēdiena (apmēram, 300 dienas). Čūskas ir barība nelieliem plēsīgiem dzīvniekiem (piemēram, ežiem un ūdelēm) un stārķiem.

Nebrīvē čūskas sastopamas zoodārzos, piemēram, Rīgas Zooloģiskajā dārzā un Latgales zoodārzā, kuros uzturas Latvijas un eksotiskās čūskas (piemēram, pitoni, anakondas, kalnu žņaudzējčūskas). Tajos savu populāciju attīsta arī reti sastopamās un Sarkanajā grāmatā ierakstītās gludenās čūskas. Latgales zoodārzs Daugavpilī ir vienīgais Latvijā, kas profesionāli nodarbojas ar čūsku izķeršanu.
[Sagatavots pēc: Pošeiko 2012 : 761–762]

 

Gludenā čūska

Latvijas Dabas muzejs par 2012. gada dzīvnieku bija izvēlējies gludeno čūsku (Coronella austriaca).

Gludenā čūska ir nekaitīga zalkšu dzimtas suga, kas pieder pie gludeno čūsku ģints. Latvijā gludenā čūska sastopama reti, taču 20. gadsimta 30. gados ir bijušas ziņas par tās sastopamību Ziemeļkurzemē un Rīgas apkārtnē. Arī mūsdienās ir ziņas par gludeno čūsku esamību Rīgas jūras līča Kurzemes piekrastē.

Gludenā čūska ir iekļauta Latvijas, kaimiņvalstu un Baltijas Sarkanajā grāmatā, Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā.

Gludenā čūska dzīvo Eirāzijā: Spānijas un Portugāles ziemeļdaļā, Anglijā un Francijā, Krievijas Eiropas daļā, Turcijā, Azerbaidžānā un Irānas ziemeļdaļā.

Šīs čūskas sastopamas sausos krūmājos, smilšainās nogāzēs, laucēs un pļavās, bet vairās no mitrām vietām un ūdens. Pēc ziemošanas čūska parādās aprīlī, bet pārojas aprīļa beigās un maijā. Augusta beigās vai septembra sākumā dzemdē 6 līdz 8 dzīvus mazuļus. Mazuļi uzreiz sāk medīt. Šīs čūskas ziemo dziļās alās, zem koku saknēm vai ēku pamatiem. Ziemošanas periods sākas septembra beigās vai oktobra sākumā.

Gludenā čūska pārtiek galvenokārt no ķirzakām, bet ēd arī sīkus zīdītājus, putnus un kukaiņus. Medījumu čūska parasti žņaudz, aptinoties tam vairākas reizes apkārt, un tikai, kad dzīvnieks nožņaugts, viņa to palaiž vaļā un veselu norij. Briesmu brīžos gludenā čūska izrāda agresivitāti un izdala smirdīgu šķidrumu.

Čūskas garums ar asti var sasniegt 75 centimetrus, taču parasti tā ir 50 līdz 60 centimetrus gara. Gludenajai čūskai galva ir īsa, ar apaļu purnu, diezgan plakana un vāji norobežota no kakla. Mugurpuses krāsa stipri variē, taču vienmēr ir vairāk vai mazāk brūna. Abpus galvai ir pa tumšai svītrai – no nāsu caurumiem līdz acīm un tālāk līdz mutes kaktiņiem, savukārt uz skausta bieži vien ir tumšs, pakavveidīgs plankums; vēderpuse tām ir gaiša – iesarkana, brūngana, pelēka vai oranža.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]

 

Kādi ir Čūskas gadā dzimušie?

Kristiešu zemēs čūskai ir slikta slava, turpretī Āzijas valstīs viņu godā gudrības, gaišredzības un gribasspēka dēļ.

Vīrietis Čūska ir sentimentāls un patīkams, ar labu humora izjūtu. Sieviete Čūska ir skaista un sava skaistuma dēļ bieži gūst piekrišanu.

Japānā ir kompliments: Dārgā, jūs esat īsta čūska.

Čūska ģērbjas ļoti izsmalcināti, sieviešu vājība ir grezni aksesuāri. Čūska nav pļāpīga, visu pamatīgi apsver. Čūska ir intelektuāle un filozofe.

Čūska ir gudra un apveltīta ar lielisku intuīciju. Ja viņa ir izglītota, tad intuīcija var pārvērsties par gaišredzību.

Čūska vairāk uzticas iespaidiem, izjūtām un simpātijām, nevis faktiem, savai un citu pieredzei, spriedumiem un padomiem. Iesākto arvien ļoti enerģiski izdara līdz galam. Necieš neizdošanos un, lai gan pēc dabas ir mierīga, lēmumus pieņem ātri.

Mīlestībā Čūskas ir greizsirdīgas, skaudīgas, viņas savu partneri uzskata par privātīpašumu.

Čūskas labi satiek ar Vēršiem. Čūskai jābaidās no Tīģera, ja viņa nevēlas tikt saplosīta gabalos. Toties Cūkai būtu jāsargās no Čūskas, jo tā viņu apvij un vienkārši nožņaudz.
[Sagatavots pēc: http://www.sieviesuklubs.lv/]