Tradicionālā transkripcija

[cũka]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʦuːːkɑ] 


[c] – nebalsīgais troksnenis

[ū] – garais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ū.



cūk– – sakne, vārda celms

-agalotne




cūk+ap-lok-s

cūk+ast-e

cūk+audz-ē-tav-a

cūk+audz-ē-tāj-s, cūk+audz-ē-tāj-a

cūk+delfīn-s

cūk+gaļ-a

cūk+kārp-a

cūk+kop-ēj-s, cūk+kop-ēj-a

cūk+kūt-s

cūk+nātr-e

cūk+pien-en-e

cūk+ziv-s


cūk+aus+is

cūk+kop+is, cūk+kop+e

cūk+kop+īb-a

cūk+pien+e




cūkapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

cūk-a cūk-as

Ģ.

cūk-as cūk-u

D.

cūk-ai cūk-ām

A.

cūk-u cūk-as

I.

ar cūk-u ar cūk-ām

L.

cūk-ā cūk-ās

V.

cūk-a! cūk-as!


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmets Cūka ir viens no biežāk audzētajiem mājlopiem Latvijā.

2)  izteicēja daļa – Tā ir viena kārtīgi nobarota cūka!

3)  galvenais loceklisNepaklausīgā cūka!

4)  papildinātājs – Vectēvs izlaida cūku aplokā.

5)  apzīmētājsCūkas gadā dzimušie cilvēki ir labsirdīgi.

6)  vietas apstāklis Cūkā attīstās vairāki mazi sivēni.



cūkas aizgalds, cūku bēres, cūkas cepetis, Cūkas gads, cūkas galva, cūkas ēdieni, cūkas karbonāde, cūkas ribiņas, cūkas sile, cūkas šņukurs, cūku kūts, cūku šķirnes

savvaļas cūka

ganīt cūkas, nokaut cūku



cūka, s.

1. Pārnadžu kārtas zīdītājs ar masīvu ķermeni un īsām kājām; šāds mājdzīvnieks, ko audzē gaļas un ādas iegūšanai.

Meža cūka – mežacūka.

Cūka kviec, rukšķ. Vaislas cūka. Kaut cūku. Cūkas cepetis. Cūku tauki. Bekona, speķa cūka.

folkl. Ne mana cūka, ne mana druva.

2. Šo dzīvnieku mātīte.

Vaislas cūka. Cūka ar sivēniem.  
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 209]


cūka, -as, s.

1. Pārnadžu kārtas lauksaimniecības dzīvnieks ar masīvu ķermeni un īsām kājām (audzē gaļas ieguvei).

Vaislas cūka. Bekona cūka. Cūku šķirnes. Latvijas baltā cūka. Cūka kviec. Cūka rukšķ. Cūku kūts. Cūku aizgalds. Cūku rakums. Cūkas šķiņķis. Cūkas cepetis. Cūku tauki. Cūku sari. Nobarot cūku. Kaut cūku. Cūku slimības.

Meža cūka – pārnadžu kārtas savvaļas dzīvnieks ar masīvu ķermeni un īsām kājām.

Apsvilināt cūku – nosvilināt kautai cūkai sarus.

Cūku bēres – cūku kaušana un sekojošais mielasts.

Cūku pupas – pupu šķirne ar lielām sēklām.

Cūka viņu sagaidīja sīkiem rukšķiem. Lēmanis 10, 77.

Meža cūka .. visbiežāk uzturas ēnainos, aizaugušos un mitros lapu koku mežos .. Latvijas dzīvnieki 28.

// pārn.; vienk. Netīrs, nevīžīgs, arī nekrietns, nelietīgs cilvēks.

Tas, ka .. viņu nosauca pazīstamu cilvēku klātbūtnē par cūku, Amoliņam varen ķērās pie sirds. Lācis 15, 272.

2. Šo dzīvnieku mātīte.

Cūka ar sivēniem.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


cūka – cyuka; (fraz.) cūkas bēres sar. – abādys; nokautas cūkas gaļas ēdiens – abāda; cūku kūts t. un pārn. – cyuku klāvs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


cùka cỳuka.

1. Cūka.

bòlta cỳuka – cūka ar gaišu ādu un gaišiem sariem; màlna cỳuka – cūka ar tumšiem sariem; ràiba cỳuka – raiba (melna ar baltiem plankumiem vai otrādi) cūka; heža cỳuka – meža cūka; cỳukys ìs jìr orùdâ – cūkai tad ir labi, ja apcirkņos ir daudz labības; cỳuku pupys; cỳuku duôbù`èņč; cỳuku bìeris; dÍeîvòi kuô cỳuka – saka, ja kāds dzīvo netīrīgi, nekārtīgi; gùļ kuô cỳuka – saka, ja kāds ļoti ilgi guļ; ât kuô cỳuka – saka, ja kāds ēdot čāpstina vai ja kāds ēd pie netīra galda vai no netīriem traukiem.

2. niev., kopdz. Netīrīgs, nekārtīgs cilvēks. kù nu tuôdys cỳukys gryp.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 220–221]


Pirkt cūku (arī sivēnu, kaķi) maisā sar. – iesaistīties kādā darījumā, pasākumā, nezinot, nepārbaudot patiesos apstākļus.

Kaisīt (arī bārstīt) pērles cūkām sar.censties iepazīstināt ar kādām vērtībām, iejūsmināt ar kādiem ideāliem cilvēku, kas tos neizprot un nespēj novērtēt patiesos apstākļus.

Cūkas laime sar.saka, ja kas paveicas necerēti viegli, labi.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Iet ganīt cūkas parasti niev. – saka, padzenot kādu no līdzšinējā darba, uzskatot par stāvokļa necienīgu.

Kā cūka biežāk savienojumā ar piedzēries, netīrs – saka par kaut ko ļoti negatīvu.

Kā cūka no saules saka par zināšanu, prasmes pilnīgu trūkumu.

Kā cūka no svētdienas saka par zināšanu, prasmes pilnīgu trūkumu.

Melna cūka krāsnī saka, ja uguns nedeg, ir noslāpusi.

Miega cūka niev. – liels gulētājs.

Neesmu kopā cūkas ganījis saka, nepieņemot kāda uzrunu ar “tu”, noraidot familiāru attieksmi. 
[Sagatavots pēc: LFV 1996 : 191–192]


Bioloģijāmājas cūka, meža cūka.


ErgonīmiCūku ciltsdarba centrs.

VietvārdiCūkas pļava, Cūkas purvs, purvs Jēkabpils, Madonas, Smiltenes, Ventspils un Brocēnu novadā; Cūku dīķis, dīķis Saldus novadā; Cūku kalns, krauja Madonas novadā; Cūku strauts, strauts Brocēnu novadā; Cūkezers, ezers Kandavas novadā; Cūkdambis, upe Pārgaujas novadā; Cūkgans, kalns Burtnieku novadā; Cūkupīte, upe Grobiņas novadā.


cūka, mantots vārds; pamatā ide. *keu– : *kū- ‘kaukt, kliegt’, no kā dažādās valodās atvasināti daudzu dzīvnieku nosaukumi; baltu *kŠau: kŠū- / –. No *kiau- atvasināts lietuviešu kiaũlė ‘cūka’, no *kŠū- – latviešu cūka. 
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 183]


angļu – pig

baltkrievu – свіння

franču – porc

grieķu – χοίρος

igauņu – siga

krievu – свинья

latīņu – porcum

lietuviešu – kiaulė

lībiešu – sigā

poļu – świnia

somu – sika

spāņu – cerdo

ukraiņu – свиня

vācu – das Schwein

zviedru – gris



Kas nu cūkai dos kartupeļus dēstīt.

Kura cūka dienā nerok, tā rok naktī.

Ne mana cūka, ne mana druva.

Pati cūka maisu plēš, pati kviec.

Ja cūkai būtu ragi – tā visu pasauli apgāztu.

Nezin ne tik, cik cūka no svētdienas.


Ja pērk cūku, tad jāņem līdz trīs saujas no viņas bijušās migas un jāiemet jaunā, tad viņa esot mierīga un nezinot, ka pārnesta citā vietā.

Cūkas jābaro ar kartupeļu bumbuļiem, tad būs daudz sivēnu.

Kad cūkām nes ēdienu, nedrīkst atpakaļ skatīties, tad viņas nebarojas. Viņas domājot, ka devējam esot žēl.

Kad cūka nokauta, tad jāēd cūkas rīkle, lai nesāp kakls.

Kad cūkas vēlu vakarā vēl zāli ēd, tad būs drīz lietus.

Ja sapnī redz cūku, tad būs priecīgas kāzas priekšā.

Ja saimniece Zvaigznes dienā bijusi dusmīga, cūkām maz sivēnu.

Teņa dienā jāvārot cūkas auss, lai labi mieži augot.



Nekas nesāp, bet vienmēr sten. – Cūka.

Kas bez lāpstas dobi rok? – Cūka.

Pelavu maisiņš četrām kājām. – Cūka.

Tirgus kalnu apgāza. – Sivēni apgāza cūku.

Ubagi ziņģē – baznīca gāžas. – Cūka un sivēni.

Saime ēd, galds runā. – Cūka un sivēni.

Liela, gara, balta dāma, divu rindu kņopu pa vidu. – Cūka.



Es redzēju tautu dēlu
Cūk ar kazu ecējot.
Cūka kvieca, kaza brēca,
Pats ar līdzi trallināja. [LD 20799-0]

 

Ko mēs tam solīsim,
Karodziņa nesējam?
Solīs tēva cūku meitu,
Guldīs cūku midzenī. [LD 18570-1]

 

Cūka peld pa Daugavu,
Naudas kule mugurā.
Dievs dod cūkai pārpeldēt,
Būs naudiņa Kurzemē. [LD 0907-6]

 

Cūka, cūka, ne vedekla,
Brāliņ, tava līgaviņa:
Kā cūciņa rekšināja,
Gar manim paiedama. [LD 23913-8]

 

Cūka vilka midzenīti,
Būs cūkai sivēniņi;
Māte veda vedekliņu,
Būs mātei viegla diena. [LD 23569-0]


Vecos laikos Dievam bijušas aitas, bet Vellam – cūkas. Reiz Vells noskatījies, ka Dievs cērp aitas. Vells nu aizskrien mājā un sāk cirpt arī vienu cūku. Cūka cērpot briesmīgi spārdījusies un kviekusi. Arī saru jau nav cūkai daudz. Tā par velti nopūlējies, Vells palaidis cūku vaļā un izsaucies: Liela brēka, maza villa!” 
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Raibā cūka

Sensenos laikos dzīvoja bagāts kungs. Kungam bija raiba, liela cūka, kas ganījās uz tīruma. Kādu dienu kungs redz ubagu, nometušos ceļos, klanāmies cūkai. Kungs jautā: Par ko tu klanies manai cūkai?

Ubags saka: Klanos, lai viņa šodien atnāk pie manis, jo man šodien ir lieli godi.

Nu tad ņem to pie sevis, saka kungs.

Ubags paņem cūku un aizved pie sevis. Kungs gaida, gaida, kamēr nabags pārvedīs cūku, bet nesagaidījis brauc tai pakaļ.

Nobraucis pie nabaga, viņš prasa, lai atdodot cūku, bet nabags atsaka, ka cūka pašlaik esot pie sābra, jo tam arī bijis gods. Ubags sataisījies iet pēc cūkas, bet atgriezies atpakaļ un prasījis no kunga zirgu, sacīdams, ka kaimiņš esot bagāts un viņam kauns iet kājām. Kungs arī iedevis zirgu. Gabalu nobraucis, nabags iedomājis, ka vajadzējis taču no kunga paprasīt arī labākas drēbes. Sacīts – darīts! Atgriezies atpakaļ. Kungs arī iedevis drēbes. Tagad nabags kā pats kungs aizbraucis pie kaimiņa pēc cūkas, bet kungs palicis nabaga saplīsušajās drēbēs, gaidīdams, kad nabags atbrauks. Bet nabagam braukt atpakaļ nav bijis ne prātā.

Nogaidījis līdz vakaram un nosalis līdz beidzamajam, kungs gājis uz savu pili. Noplīsušo vīrieti pamanījusi gaspaža, noturējusi par ubagu un likusi, lai labi samilnojot par to, ka šis lienot pilī. Sulaiņi sizdami gan pazinuši, ka tas ir kungs, bet gribējuši atmaksāt tam savus parādus. Tikai tad gaspaža pazina savu vīru, sāka kliegt palīgu, bet neko nevarēja padarīt, jo pati bija sulaiņiem tā pavēlējusi.

Tagad kungs saprata, ka ubags viņu ir piešmaucis, bet bija jau par vēlu. Ubags dzīvoja bez bēdām, turēja kunga cūku, zirgu un nēsāja kunga labākās drēbes.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]


Cūku ezers atrodas kādas desmit verstis no Kandavas miestiņa, ceļā uz Talsiem. Teika stāsta, ka tas esot Dieva mests ezers.

Kādā jaukā vasaras dienā ganījuši divi cūkgani cūkas, viens no otra kādu gabaliņu attālāku. Uz reizi nācis melns mākonis, dikti šņākdams. Viens cūkgans iesaucies: Tas nāk tāpat kā cūku bars rūkdams! Tiklīdz to izteicis, mākonis nokritis un palicis par ezeru. Tas cūkgans, kas teicis: Nāk kā cūku bars rūkdams, – tas palicis ezerā. Vēl tagad dažu nakti ezerā dzirdot cūkas rukstam. Arī dibena nevarot atrast; daži to sauc par Bezdibeņa ezeru.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

Par cūkas valodu

Dzēruši velnam kāzas. Cūka bijusi muzikantos par bungu sitēju. Viņa nemācējusi lāgā bungas sist, un velns to izmēdījis un sacījis: Vu, vu, vu! Lai tu visu mūžu vuvini! No tā laika ar cūka cita nekā nemākot sacīt kā tikai: vu, vu!
[Mellēna, Irbe 1994 : 68]

Kādas cūkām astes

Dievs bija iztaisījis skaistu kūti. Velnam piederējušas cūkas, bet kūts nebijis. Tās līdušas Dieva kūtī. Dievs paņēmis cūkas aiz astes, apgriezis ap pirkstu vairākas reizes un izsviedis no savas kūts. No tās reizes cūkām astes sagriezušās gredzenā.
[Mellēna, Irbe 1994 : 68]


Cūkganu stafete

Rotaļa

Bērni sadalās divās komandās. Katram bērnam ir viena cūciņa – vālīte, pudele, bumbiņa vai kāda cita veļama lieta. Katrai komandai ir arī viena nūja – ganu stiba. Spēlei sākoties, katras kopas pirmais dalībnieks ņem nūju un dzen savu cūciņu līdz mērķa līnijai un atpakaļ. Tad ganīšanu sāk otrs.

Uzvar komanda, kas savas cūciņas pirmā pārdzinusi mājās.
[Mellēna, Irbe 1994 : 71]

Cūku bēres

Daudzviet Latvijā cūkas kaušana un tai sekojošs mielasts tiek metaforiski dēvēts par cūku bērēm.

Senāk (daudzviet arī tagad) cūkas kāva rudenī un ziemā, ap Ziemassvētkiem, lai svētku galdā būtu cepetis, aukstā gaļa, gaļas desas un jo īpaši putraimu (asins jeb melnās) desas. Atlikusī gaļa tika sālīta un žāvēta, nodrošinot pārtikas krājumu visam gadam. Cūka tika kauta arī kāzām.

Kaušanai ņēma speciālu tuteni – dunci. Cūkas smeceri apņēma ar žnauli. Sprunguli griežot, cilpa savilkās un sažņaudza cūkas smeceri, ka cūka nevarēja nedz iekost, nedz skaļi kviekt. Nokautai cūkai noplūca lielākus sarus pārdošanai vai taisīja galvas susekli. Pēc tam cūku svilināja. Vēl darīja arī tā, ka nokautu cūku noplaucēja ar verdošu ūdeni, nokasot ar tuteni atlikušos sarus.

Pirmo mielastu cūku bērēs (ar vai bez kaimiņiem), kas ir gatavots no tikko kauta dzīvnieka, piemēram, kāpostu zupa, trekna gaļa, vārītas vai ceptas aknas, sauc par abādu.
[Sagatavots pēc: Kļavinska 2012 : 20–21]

Cūku aizbildnis – Tenis

Tenis (saukts arī par Tannīsu, Tenīsi, Tunni) ir cūku un citu sīko mājas lopu sargs un aizbildnis. Teņa diena ir 17. janvārī un tiek saukta arī par sieviešu vai saimnieču svētdienu, jo jādara tikai neatliekamie darbi. Ar Teņa dienu sākas ziemas vidus. Šīs dienas ēdienkartē obligāta ir cūkas gaļa – auss, pusgalva vai kājiņas.

Tautasdziesmās Tenis parasti ir personificēts. Galvenokārt viņš parādās kā cūku labklājības veicinātājs, palīgs cūkganiem vai pat cūkgana lomā. Tenis latviešiem ir cūku patrons, tādēļ arī šajā dienā daudz jārūpējas par cūkām.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/ un http://www.ntz.lv/]



***

Ādam, tu esi tas bads

Ko dievs ielika rokā

Ja nebūtu bada, pats

Tu nenokāptu no koka

 

Dievs smejas un ļauj

Lai Ādams cūkas gana

Rudenī cūkas kauj, un

Pasaulē speķa ir gana

 

Bet svaru strēle sāk svārstīties

(Ja nav bada, nav laba)

Kas cūkām pērles bārstīt ies?

(Sili nolād daba)

 

Kaza kāpa debesīs…

Ja nav bada, kur sniegties?

Ja silē ir – kas zarus šķīs?

(Līkne iesāk liekties)

 

Ja nav bada, tevis nav

(Krīt atpakaļ svaru strēle)

Cūka ir, cūkgans ir. Tevis nav

Un man nokalst mēle [Bērziņš 2004 : 262]


Irbe nesaka nekā, tik smaida vien, bet Ziemelis ar Osi nomauc ratiem vienu pakaļēju skritulu, izrauj krautēm vienas malas lubu, sagāž ratus sānis, un no krautēm rukstēdama izveļas prāva cūka.

Ai, vai! Tā jau mana luksene, mana ļekuze! izsaucās vecāmāte, plaukstas sasizdama. Pavasari, kad visi mūsu sētā bija apmiruši un arī man nāve likās esam jau zobu galos, es savu cūcenīti līdz ar vienu gosniņu izlaidu aiz vārtiem, lai iet dieva un Laimes ziņā. Kūtī, domāju, nobeigsies badu. Gosniņu mežā saplēsuši vilki; cūciņa viena pate palikuse sveika, vesela, apbērnojusēs vis un sivēnus brangi paaudzējuse. Kur tad viņu atradāt?

Irbe nu pastāsta, ka rudzu lauku atraduši visai nobradātu, nosliedētu: vietām rudzu stiebri bijuši salocīti un salauzīti, vietām atkal savelti viļakā un samīdīti gar zemi, it kā tur lopi būtu ganījušies. Domājuši, laikam brieži, aļņi, stirnas tur staigājuši un mituši. Arī rudzu laukam apkārt zeme vietu vietām bijuse nopēdota lopu pēdām, tik nevarējuši pateikt, kas īsti par lopiem tie bijuši. Noskatījušies līdzenāku, vismazāk nobradātu vietu un sākuši pļaut. Izpļāvuši vairāk spailes, nonākdami jau līdz aparai lauka vidū, pakalnē, un tur nu pie pabērža ieraudzījuši saulgoznī guļam cūku un zīdām sešus sivēnus. Pieejot klāt, sivēni izbijušies un bēguši, laikam tāpēc, ka cilvēkus nebijuši nekad redzējuši. Arī cūka skatījusēs it izbrīnījusēs. Mazais dumberītis aparas vidū, kas cūkai acīmredzot noderējis par dzirdīklu, bijis ilgā sausā laikā pilnīgi izžuvis, tik dubļu pančkas vien bijušas vēl redzamas, kur cūka ar sivēniem vāļājusēs; bet no aparas uz leju atraduši gar rudzu lauka malu iemīņātu taciņu, kur cūka gājuse ar sivēniem pļavā pie strauta dzert. Miežu druva turpat līdzās rudzu laukam bijuse arī nobradāta, noēsta un izrakņāta – redzams, arī tur cūka ganījusēs.

Bet tad ir arī diži labi noganījusēs, tīri kā barokle, un sivēntiņi arī tādi līdzeni, gludeni.

Un es biju tā, kas visu cūku saimi pirmā ieraudzīju, priecīga piemetina Irbe, beigdama savu pastāstījumu par šās dienas lielo laimējumu.

Tu esi gan īsta Laimes meitiņa. Kurp tu ej, ko tu dari, viss tev lobjas un laimējas kā pašas Laimes likumā, nobrīnās vecāmāte.

Bet Osis savukārt stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivēnus iedabūjuši maisā un cūku ratos: sivēni nedevušies rokā, un, kad kādu noķēruši, tas kviecis tik neganti, ka cūka palikuse nikna un gribējuse šiem kost. Tikai kad pāris kūļiem izbrucinājuši vārpas un pabēruši cūkai priekšā dažas riekšavas graudu, ko tā ņēmusēs ēst, izdevies sivēnus saķert, pēc kam cūku vēl tālāk pielabinājuši, līdz tad beidzot izdevies to ieguldīt ratu krautēs. [Janševskis1981 : 191–192]

Redz, puisīt, māte teica, kas viņai pulka cūku, ko ganīt. Un memme viņai tālu, tālu Leišos; skaties, turp pa kalnu starpu var redzēt to tumšo mežu – vēl aiz tā. Ne vārdiņa latviski nemācējusi, kad atveduši. Grūti bērnam. Raudot ik dienas…

Es atskatījos.

Leitietīte skrēja, cik spēja, lielai daglai cūkai pakaļ un, skaļi raudādama, brēca. Mazs, divkājains radījums sacentās ar pieaugušu lopu. Cūka skrēja uz mājām, uz mūsu pusi. Māte saņēma priekšautu un gaiņādamās paskrēja pretim. Cūka apstājās. Meitene tika priekšā.

Uzšaun, meitiņ, uzdod pa ādu! māte pamācīja. Laikam gan sivēni mājā?

Meitene ne atbildēja, ne arī uzšāva. Raudādama viņa gāja kviecošajai cūkai pakaļ un pātagu vilka gar sāniem kā putniņš atlauztu spārnu. [Jaunsudrabiņš 1971 : 180–181]

Es esmu ar maizi ēdams. Dūšīgi ir mani vīri. Raženas – sievas.

Kad es eju caur cūkēdienu, es esmu cūcīgi vienkāršs un stiprs. Es esmu primitīvs kā cūka. Bet nāk tas brīdis, kad cūkai izlaiž zarnas. Puķe novīst, un zupas atliekas sagāž vienā traukā.

Es esmu izliets ūdens, un man ir bailes. Kaut kādi nezināmi stāvokļi man vēl priekšā. Caur sabrukšanu, caur pārvēršanos vai kā to sauc. [Ziedonis 1978 : 144]


PINDAKS. Kas tur viņai bij, Joske? Vai atkal kāds audekla gabals?… Piesargi savu ādu, žīd! Ja es jūs abus vēl kādreiz pieķeršu pie andeles, tad nebūs labi! Tas meitietis jau pa tavu nastu vien dzīvotu! Kas viņai tur bij?

JOSKE. Tur bij… tur bij viena kuskita cūku spalvu.

PINDAKS. Ko nu māžojies! Cūku spalvu viņa no manis vis neslēptu! Laikam jau bij vilna?

JOSKE. Var būt, ka bij ar vilna. Es lāga neredzēj.

PINDAKS. Neredzēji gan! Ak tu tāds draņķis! Ziemu man jāsaldē rokas, kājas, tad žēlojas, ka žurkas aitām visu vilnu nodzinušas, un nu bāž žīdam vezumā. Es tev gan rādīšu, lielā žurka! (Prom sievai pakaļ.)

[Blaumanis 1955 : 51–52]



Lote gaida Cūkas gadu

Daudzās valstīs dekoratīvās minicūciņas ir īpaši iecienīti mīļdzīvnieciņi. Pēdējā laikā arī Latvijā tās kļūst populāras un aizvien biežāk iedzīvojas lauku saimniecībās.

Tomēr minicūciņas Latvijā ir mazpazīstami dzīvnieki, to iedalījums un pārējie parametri ir diezgan neskaidri. Lielākās dekoratīvās cūkas dēvē par Vjetnamas melnajām lielvēderainajām cūkām, to svars ir apmēram līdz 40 kilogramiem. Mazākajām cūkām svars ir ap 10 kilogramiem. Minicūciņas mēdz būt melnā, baltā, rozā, arī citās krāsās vai vairākās krāsās vienlaikus (svītrainas, plankumainas un punktainas). Starp tām ir arī peruāņu minicūciņa, kas cēlusies no Dienvidamerikas. Šīs šķirnes pamatā ir peruāņu savvaļas cūka.

Zemnieku saimniecībā Vildēni dzīvo peruāņu minicūciņa Lote. Saimnieki Ināra un Aivars Pabriki stāsta, ka Lote ir dzīvespriecīga un sabiedriska, tai patīk staigāt aplokā kopā ar zirgu. Lote ir laba kompanjone saimniecības apmeklētājiem un tikai lielā nogurumā nosnaužas zem ērkšķogu krūmiem.

Viena no Lotes vājībām ir ēšana. Visi miniatūrie mājdzīvnieki jātur pa gabalu no olbaltumvielām bagātas barības, tas ir, speciālās cūku kombinētās barības, kā arī graudu produktiem. Tām nepieciešama vitamīniem un minerālvielām bagāta barība, jo cūku dzīves ilgums (ap 10 un vairāk gadu) ir atkarīgs no svara. Tāpēc Lotei dod ēst divreiz dienā, ēdienkarte vasarā sastāv no neliela daudzuma kombinētās barības, klijām, tomātiem un gurķiem, bet ziemā – no kāpostiem, burkāniem un svaigiem kartupeļiem. Lotei garšo ogas. Vasarā viņa, izlaista skraidīt pa sētu, ar prieku mielojas ar ērkšķogām, upenēm un jāņogām. Rudenī ēd ozolzīles, visiem pierādot, ka ir radniecīga savvaļas cūkām.

Ārzemēs minicūkas mīt mājās, tās pastaigāties ved pavadā un dažas pat piedalās izstādēs. Kādi ekskursanti no ASV bija izbrīnīti, ka mēs Loti neturam telpās, kā viņiem tas ir pierasts. Ko lai dara, mums ir cita mentalitāte un uzskati par to, kur cūkai, kaut vai minicūciņai, jādzīvo, noteic Aivars Pabriks. Lote mīt speciāli uzbūvētā aplokā ar mājiņu gulēšanai.

Tā kā cūciņa nākusi no siltām zemēm, tā pa ziemu turama tikai kūtī. Kā apgalvo Aivars Pabriks, sākoties lietainam un vējainam laikam, Lote ierokas līdz ausīm sienā savā mājiņā. Tas vistiešāk liecina, ka dienvidniece nav auksta laika mīlētāja.

Peruānietes tāpat kā pārējās dekoratīvās cūkas ir izcili gudri radījumi. Attapības ziņā tās uzskata gudrākas par suņiem, jo tās ļoti ātri apgūst komandas. Vairākās valstīs minicūciņas izkonkurējušas suņus un muitas dienestā palīdz meklēt narkotikas. [Pabērza 2006 : 49]


Mūsdienās cūka lielākoties simbolizē netīrību, bet senajās kultūrās tas bija auglības un labklājības simbols. Skandināvu dievietei bija pievārds Sīra (cūka); ķeltiem Vecā Baltā Keridvena bija cūku dieviete; cūka bija arī varoņa Mananana atribūts. Cūka Senajā Ķīnā bija pēdējā no zodiaka zīmēm un simbolizēja vīrišķo spēku.

Kristīgajā simbolikā cūka ir ēdelības un tumsonības simbols.

Modernais uzskats par cūku kā laimes simbolu, piemēram, Jaungada naktī, domājams, ir atvasināts no senās paražas pasniegt cūku kā zobgalīgu vai arī mierinājuma balvu dažāda veida sacīkstēs pēdējā vietā palikušajiem.
[Sagatavots pēc: Pijola 2006 : 44–45]


Dziesma Alumīnija cūka. Grupas Labvēlīgais tips mūzika un vārdi, izpilda Labvēlīgais tips.

Dziesma Vecpiebalgas cūku māte. Grupas Labvēlīgais tips mūzika un vārdi, izpilda Labvēlīgais tips.


Meža cūka

Meža cūku tēviņiem ir 10–12 cm gari ilkņi, kas, žokļiem kustoties, berzējas viens gar otru. Tāda berzēšana tos uzasina, un tie neizaug pārāk gari. Meža cūkas, meklējot barību, virzās pret vēju, jo tās labi dzird un saož, bet slikti redz. Naktī meža cūkas medī, bet dienā izrok katlveida bedres mitros biezokņos un guļ, galvas sabāzušas kopā bedres centrā. Meža cūkas peldas palielās mālainās peļķēs, tad notrinas gar kokiem, ieberzējot ādu ar sveķiem un tā pasargājot sevi no odiem un mušām.
[Sagatavots pēc: Sēja 2007 : 43]

 

Cūkas gads

Ķīnieši cilvēka likteni un raksturu nosaka pēc Mēness un tā cikla, nevis pēc Saules un Zodiaka. Mēness cikls sastāv no 12 gadiem. Un katram no šiem gadiem atbilst savs dzīvnieks. Ķīniešu astrologi uzskata, ka cilvēka gudrība, muļķība, spēks vai vājība, ļaunums vai labsirdība ir atkarīgi no dzīvnieka, kurš pārvalda viņu dzimšanas gadu.

Cūka (dzimšanas gadi: 1923, 1935, 1947, 1959, 1971, 1983, 1995, 2007).

Cilvēki, kas dzimuši Cūkas gadā, ir labi un kārtīgi. Cūkas ir taisnīgas un tāpat kā Pērtiķi tiecas pēc zināšanām. Cūka ir pašaizliedzīga, strādā ar entuziasmu un precīzi līdz pat sīkumiem izpilda visu, ko tai liek. Uz viņu var paļauties, jo Cūka nekad nepievils. Cūkai nav daudz draugu, bet parasti viņa ir patiesi uzticīga tiem nedaudzajiem. Cūka paniski baidās no nepatikšanām.

Mīlestībā vājās un neaizsargātās Cūkas pārcieš daudzas nodevības, neuzticības un vilšanās. Cūkas mēdz būt laimīgas ar Kaķiem, bet ir dziļi nelaimīgas ar Čūskām un Kazām.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]

 

Cūku pupas

Viens no vissenākajiem pākšaugiem, ko cilvēks jau bronzas laikmetā kultivējis un lietojis uzturā, ir latviski tā dēvētās cūku pupas jeb lauka pupas. Nosaukums ir ļoti sens un pupām pielipis, tāpēc, par spīti tam, ka neizklausās diez ko smalki, tās vienmēr būs un paliks cūku pupas.

Cūku pupu dzimtene ir Ziemeļāfrika un Dienvidrietumāzija, tomēr, lai arī tām patīk siltāks klimats un ir samērā ilgs veģetācijas periods, tās var izaudzēt arī tālāk uz ziemeļiem. Augs ir stāvs, no 0,5 līdz 1,6 metriem augsts, un lielākoties pupas ir ovālas, bet var būt arī apaļas; vienā pākstī ir no 3 līdz 8 pupām. Galvenokārt pieejamas zaļās pupas, taču ir atrodamas arī violetas.

Cūku pupas ir ne tikai viens no vissenāk audzētajiem augiem, bet arīdzan viens no visvieglāk audzējamiem. Cūku pupas, lai arī dod priekšroku mālainai augsnei, labi augs jebkurā augsnē, tās nav jābalsta – atliek vien pavasarī sasēt, izravēt nezāles, kamēr pupas maziņas, un ļaut, lai augs aug.

Kad Latvijā augustā tirgus ir pārpildīts ar vietējām cūku pupām, tikpat kā katrā mājā vismaz reizi tiek izvārītas cūku pupas ar visām pākstīm; tās ēd, piedzerot kefīru vai rūgušpienu. Šī iemesla dēļ cūku pupas tiešām var dēvēt par latviešu nacionālo ēdienu.

Pasaulē slavens ir ēdiens, ko dēvē par ful medames; tā recepti uzskata par ļoti senu – tā nāk no Ēģiptes faraonu laikiem un ir ar četru tūkstošu gadu vēsturi. Ful medames ir ēģiptiešu nacionālais ēdiens, kas pazīstams arī citās arābu valstīs, un parasti ar šo ēdienu sāk dienu – to ēd brokastīs. Ful medames recepte – izvārītas cūku pupas atbrīvo no ārējā apvalciņa, saspaida, pievieno olīveļļu, pētersīļus, sīpolu un ķiploku, kā arī citrona sulu. Izklausās kaut kas līdzīgs humusam, tikai turku zirņu vietā ņem cūku pupas. Ful medames ēd ar maizi. Recepte ir tik vienkārša, ka tā noteikti ir pamēģināšanas vērta.

Luksemburgas nacionālais ēdiens – Judd mat Gaardebounen. Tās ir vārītas cūku pupas ar cūkgaļu.

Ķīnā pazīstama ir doubanjiang pasta, ko gatavo no cūku pupām un sojas pupiņām, pievienojot čili piparus.

Meksikā habas con chile ir populāra uzkoda – tās ir izvārītas, sālītas cūku pupas.

Cūku pupas svaigas neēd, jo svaigā veidā tās satur dažādas toksiskas vielas, alkaloīdus, no kuriem daudziem var būt spēcīga alerģija un kuri vienkārši var izraisīt gremošanas traucējumus, bet vārīšanās laikā visas šīs vielas pilnībā pazūd. Izvārītas cūku pupas saglabā savas vērtīgās īpašības. Starp citu, cūku pupas satur tiramīnu, t. i., aminoskābi, kura, līdzīgi kā serotonīns jeb tā dēvētais “laimes hormons”, uzlabo cilvēka garastāvokli, tāpēc tās iekļaujamas ēdienkartē īpaši tiem, kuri cieš no depresijas.

Cūku pupas var vārīt divos veidos. Var ar visām pākstīm salikt katlā, apliet ar ūdeni un uz mazas uguns vārīt. Šis process varētu ilgt kādas divas stundas. Savukārt ja pupas pirms vārīšanas izlobīsiet no pākstīm, tās būs jāvāra vien kādas 20–30 minūtes.
[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/]

 

Jūrascūciņa

Jūrascūciņa ir viens no mazākajiem dzeloņcūkveidīgajiem grauzējiem (20–30 cm gara, 500–600 g smaga), tā ir tuva mājas jūrascūciņas radiniece. Dzīvnieciņiem ir liela galva, strups purns un īsas kājas. Priekškāju pēdām ir četri, bet pakaļkāju pēdām – trīs pirksti, astes nav. Apmatojuma krāsa ir no pelēkbrūnas līdz melnai. Ēd lapas, zāli, sēklas, ziedus un mizu. Jūrascūciņas dzīvo netālu cita no citas krūmainos zālājos, midzeņus taisa atsevišķi.
[Sagatavots pēc: Bērnijs 2003 : 158] 

Cūcene

Cūcene ir bērzlapju dzimtas sēne ar 7–15 cm platu, sākumā izliektu, vēlāk plakanu vai nedaudz ieliektu cepurīti, kas var būt tumši olīvzaļa līdz tumši zaļganbrūna, vidū melngana. Mitrā laikā sēne ir lipīgi gļotaina, gaļīga, bieza, ar ilgi ieritinātu, vēlāk taisni izstiepušos malu. Mīkstums bāli dzeltenīgs, vēlāk brūngans, blīvs, trausls, ar vieglu sveķu smaržu un sīvu garšu. Lapiņas bāli dzeltenīgas, vēlāk pelēcīgi dzeltenas, ievainojumu vietās ar melnganiem plankumiem, ciešas, plānas, gar kātiņu nedaudz nolaidenas. Kātiņš ir 2–8 cm garš, 1–3 cm resns, cilindrisks, uz leju tievāks, gaišāks par cepurīti, mitrā laikā lipīgi gļotains, sausā – spīdīgs.

Cūcenes aug skuju koku un jauktos mežos. Ir sastopamas Eiropā Āzijā, Ziemeļamerikā, Austrālijā, Latvijā ļoti bieži.

Cūcene ir ēdama, piemērota sālīšanai un marinēšanai. Pēc novārīšanas cepurīte kļūst violeta līdz ķiršsarkana.
[Sagatavots pēc: http://www.latvijasdaba.lv/]

Cūkmens

Cūkmens ir mūsdienu tēls rozā tērpā ar šņukuru. Kādreiz tas ir bezrūpīgi piesārņojis Latvijas dabu, bet tagad ir mainījies un informē latviešus par tīras un skaistas dabas saglabāšanas nozīmi.

Cūkmena galvenais sauklis ir: Nemēslo mežā, par cūku pārvērtīsies! Cūkmens piedalās dažādās vides sakopšanas akcijās un informatīvos pasākumos, kuros tiek stāstīts par piesārņojuma negatīvo ietekmi uz dabu un cilvēkiem. Bukletā ir apkopoti Latvijas uzvedības zelta likumi.
[Sagatavots pēc: http://www.cukmens.lv/]