Tradicionālā transkripcija
[cĩrulis]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ʦiːːrulis]
[c] – nebalsīgais troksnenis
[ī] – garais patskanis
[r] – skanenis
[u] – īsais patskanis
[l] – skanenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Trīszilbju vārds.
Ortogramma – ī.
cīr- – sakne
-ul- – piedēklis
-is – galotne
cīrul– – vārda celms
–ulis – izskaņa
cīr-uļ+puten-is
pupuķ+cīr-ul-is
cīrulis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
cīrul-is | cīruļ-i |
|
Ģ. |
cīruļ-a | cīruļ-u |
|
D. |
cīrul-im | cīruļ-iem |
|
A. |
cīrul-i | cīruļ-us |
|
I. |
ar cīrul-i | ar cīruļ-iem |
|
L. |
cīrul-ī | cīruļ-os |
|
V. |
cīrul-i! | cīruļ-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Cīrulis ir liels vīterotājs.
2) izteicēja daļa – Ilgais dziedātājs pagalmā ir cīrulis.
3) galvenais loceklis – Cīrulis uz ābeles zara.
4) papildinātājs – Made cēlās līdz ar cīruļiem.
5) apzīmētājs – Cīruļa dziesma priecēja talciniekus.
cīruļa balss, cīruļa dziesma, cīruļa ligzda, cīruļa olas
cīrulis, -ļa, v.
Pelēkbrūns zvirbuļveidīgo kārtas dziedātājputns.
Lauka cīrulis. Sila cīrulis. Cekulainais cīrulis. Cīruļa dziesma, treļļi.
Cīruļu putenis – cīruļputenis.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 207]
cīrulis, -ļa, v.
Neliels zvirbuļveidīgo kārtas dziedātājputns ar pelēki brūnu apspalvojumu.
Lauku cīrulis. Sila cīrulis. Cīrulis vītero. Cīruļa dziesma.
Cīruļu putenis – cīruļputenis.
Cīrulis, kas dzīvo atklātos laukos un pļavās, savu ligzdu vij no zāles un salmiņiem, iekārtojot to labības lauka bedrītēs vai vadziņās. Zooloģija 155.
Rets caurceļotājs un ziemotājs [Latvijā] ir cekulainais cīrulis .. Latvijas dzīvnieki 55.
„Tad te nu es dzīvošu kā cīruļa perēklītī,” nodomāja Līze, žiglā skatienā istabu ietvērusi. Sakse 2, 11.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
cīrulis – ceiruļs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
cìrulis – ćèirùļś. 1. Cīrulis. ćèiruļu ṕereḱ`eîšy.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 218]
Ornitoloģijā – cīruļu dzimta, ausainais cīrulis, cekulainais cīrulis, lauku cīrulis, pupuķcīrulis, rudskausta cīrulis, sila cīrulis, dobie cīrulīši, dižie cīrulīši, vidējie cīrulīši, seglapu cīrulīši.
Botānikā – cīrulīši.
Uzvārdi – Cīrulis, Cīrule; Cīrulnieks, Cīrulniece; Cīrulītis, Cīrulīte.
Vietvārdi – Cīruļi, māju nosaukums; Cīruļi, savrupvieta Variešu pag., Krustpils nov.; Cīruļi, vidējciems Rites pag., Viesītes nov. un Valdgales pag., Talsu nov.; Cīruļa iela, iela Ventspilī, Jūrmalā, Kalngalē, Carnikavas nov.; Cīruļu kalns, kalns Annenieku pag., Dobeles nov., Vaiņodes pag., Vaiņodes nov., Lielauces pag., Lielauces nov. un Zalves pag., Neretas nov.; Kalna cīruļi, mājas nosaukums Zaļenieku pag., Jelgavas nov.; Cīrulīšu iezis, kalns Cēsīs, Cēsu nov.; Cīruļkalns, kalns Beļavas pag., Gulbenes nov., Annas pag., Alūksnes nov., Taurenes pag., Vecpiebalgas nov., Zvārdes pag., Saldus nov. un Ziemera pag., Alūksnes nov.; Cīruļkalns, mazciems Zalves pag., Neretas nov.; Cīruļkalna purvs, purvs Taurenes pag., Vecpiebalgas nov.; Cīrulīši, māju nosaukums; Cīrulenes kalns, kalns Nīgrandes pag., Saldus nov.; Jauncīruļi, mājas nosaukums Brenguļu pag., Beverīnas nov., Beļavas pag., Gulbenes nov. un Raunas pag., Raunas nov.; Lejascīruļi, Sēmes pag., Tukuma nov.; Cīruļu upīte, upe Pilskalnes pag., Ilūkstes nov.; Cīruļupe, Stalbes pag., Pārgaujas nov., Virgas pag., Priekules nov.; Cīruļupīte, Valgundes pag., Jelgavas nov. un Rubenes pag., Jēkabpils nov.
Ergonīmi – Cīruļi, zemnieku saimniecība; Cīruļi, Rīgas Zooloģiskā dārza filiāle; Cīrulīši, veselības un atpūtas centrs; Cīrulīši, zemnieku saimniecība; Cīruļkalēji, zemnieku saimniecība; Cīruļkalns, zemnieku saimniecība; Cīruļkalns, atpūtas bāze; Cīruļsala, zemnieku saimniecība.
Ir uzskats, ka vārda cīrulis pamatā ir skaņu atdarinājums; salīdzinājumam čir! čirināt! Tiem blakus čiv! čivināt!; kontaminējot abu skaņu verbu atvasinājumus, varēja izveidoties apvidvārds cīrvulis, cīrvel(i)s. Vārda senākā forma varēja būt arī *cirulis.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 181]
angļu – lark
baltkrievu – жаўрук
franču – alouette
igauņu – lõoke
krievu – жаворонок
latīņu – alauda
lietuviešu – vieversys
lībiešu – tšīrland
poļu – skowronek
somu – kiuru
spāņu – alondra
vācu – das Lerche
zviedru – lärka
Ja, cīruli pavasarī pirmo reizi redzot, nav nekā klāt (piem., nauda, maize), tad gads būs nabadzīgs.
Ja cīrulis iedzied vecā mēnesī, tad silts pavasaris.
Ja cīruļi dzied un sniegs vēl ir, tad tikpat daudz sniega ir vēl jāuzsnieg.
Ja cīrulis augstu lido, tad gaidāms jauks laiks.
Pavasarī, kad pirmo reizi redz cīruli, tad ar sniegu nomazgā muti, lai ir balts visu gadu.
Ja pirmo reizi cīruli redz zemu lidojot, tad gaidāms neražas gads.
Augstu ceļas, zemu krīt. – Cīrulis.
Cep, māte, kukuli,
Es iešu ganos;
Cīrulis dziedāja,
Vasara laukā. [LD 28842-1]
Kumeliņu grožojot,
Piegrožoju cīrulīti,
Lai brauc mana līgaviņa
Kā cīrulis dziedādams. [LD 402-0]
Cīrulis nomina pūcei kāju;
Pūcīte nogāja pie kunga sūdzēt.
To saka kundziņš, to gaspažiņa:
Kam gāji kāzās neaicināta. [LD 2546-1]
Cīrulis gribēja alutiņu brūvēt,
Divi miezīši kumeļa pēdā.
Atskrej runcis, noķer cīruli,
Paliek alutiņš nebrūvēts. [LD 2614-0]
Lapsa, cīrulis un suns
Cīrulis perēja uz jumta. Atnāca lapsa: viņa būšot viņas bērnus izskolot. Cīrulis domāja: „Tas tikai labi, bērnus izskolot,” un atdeva perēkli. Bet lapsa cīrulēnus apēda. Nu cīrulis sadusmojies paaicināja suni palīgā un sacīja tā: „Ja lapsa atnāks un man prasīs, vai suns mājā, tad es tam atteikšu: viņš guļ meža malā muti atplētis, nosprādzis; bet tu tad sataisies un nogrābj viņu!”
Labi! Tikko nu cīrulis bija atkal lizdā, lapsa klāt, bet suns sagrāba blēdi un pārvilka nokostu mājā. Nu cīrulis prieka pilns tencināja sunim un abi palika labi draugi. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
***
es esmu mierīgs bērzs
tu esi mierīga kļava
salda ir mana asins
salda ir asins
saklausa salasa mūs
pusatmodusies pļava
cīrulis kāpj pie dieva
gulbis uz ziemeli projām
runājamies caur zariem
smejam un asiņojam
mierina mūs un nevar
gana un nenogana
salda ir tava asins
salda ir asins mana [Skujenieks 1986 : 35]
***
Pavasara debesis –
Pāri galvai zils karogs raisās!
Cīrulis manu sirdi
Uznesis stāvu gaisā.
Pa roku galam aizmetu
Grūtsirdību kā zarainu vāli.
Esi sveiks, aizrautīgais,
Manas sirds debesu brāli! [Jurciņš 1984 : 28]
***
Kā cīrulis
lai uzvar ērgli?
Tāds cīniņš pilns
ir lielu briesmu.
Ai, cīruli,
tu uzvarēsi!
Bet tik
ar savu
rīta dziesmu! [Rinkule-Zemzare 1993 : 62]
***
Saule šopavasar tiek dalīta taupīgi,
Zīdpapīrā ietīta, vecās ķiršu lapās un zāles stiebros,
Gluži kā mīlestība, nolietojusies un pierasta,
Nekādu izšķērdību, nekādas kaisles, nekāda grēka.
Godīga saule šopavasar, netrako, nemudina
Uzlikt tev rokas uz pleciem un pieglausties cieši,
Gluži kā cīrulis pieglaužas aprīļa debesīm,
Uzlido augstu un nokrīt zemē pēkšņi, kā akmens.
Cīrulim vajag visu debesi, nevis daļu,
Visu sauli, visu zemi un visu tevi. [Rancāne 2013 : 30]
Ziedonis klāt
Uzlecot saulīte smejas: labrīt!
Cīruļi debesu dzidrumā slīd,
Nebeidz tur trili- un tralināt:
„Ziedonis klāt! Ziedonis klāt!”
Tur, kur pļavmalē kamenes dūc,
Meitene dzeltenas gundegas plūc,
Savij tās vaiņagā, vīdama dzied:
Ziedonis atkal pa dzimteni iet!
Vējiņš birzē žužina lēns,
Sprogainu galvu lokās tur zēns,
Uzsāk, stabuli izgriezis, pūst:
Ziedoņa prieki pa dzimteni plūst!
Vaigi jautrajam zēnam tvīkst,
Sērās, ilgās meitene slīkst –
Cīruļi nebeidz sludināt:
„Ziedonis klāt, ziedonis klāt!” [Blaumanis 1998 : 64–65]
Tagad viegls rīta vējš pārlaidās pār koku galotnēm, un lapas iečabējās it kā maigā modināšanas saucienā. Un, it kā šo saucienu būtu dzirdējis, cīrulis pacēlās gaisā, uzdziedādams īsu dziesmu.
Anna paskatījās gulētājā. Lēnām viņa atsvabināja savas rokas, nolaida viņa galvu zemē uz sūnas un piecēlās nedzirdami. Ar viegliem soļiem viņa atstāja egli, atskatījās vēlreiz ar garu mirkli atpakaļ un izgāja ezermalā.
Vilnīši bija tapuši lielāki un čaloja dzīvāk. Šur tur paplunšināja pa zivij. Stiebros, ar galu uz sausuma, arvien vēl šūpojās laiva. Lēnām Anna viņai tuvojās.
Austrums pārsvīda ar sārtu blāzmu, debess gaišums un zemes krēsla saplūda nenoteiktā, smalkā krāsā. Auseklis nodzisa… Pirmā cīruļa dziesmai sekoja citas, ezermalā, virs ezera, viņpus ezera atskanēdamas. Mežā iesvilpās strazds. Tam atbildēja otrs, trešs, visapkārt sāka svilpt, čirkstēt, trallināt… Un, kā gaišums auga, tā arī troksnis tapa arvien dzīvāks un skaņāks. [Blaumanis 1994 : 290]
●
Ceļš gāja kādu laiku pa purvainu krūmāju, kur zemu pār cērpiem un ciņiem šaudījās ķīvītes un dziļajos ceļa grāvjos spīdēja brūns ūdens; tad laukā, kur līdz mežu ielokam ritinājās jauns zelmenis un zilā gaisa cīruļi bez sava gala kā sudraba pērļu virknes bārstīja savus treļļus; tas bij krustceļš, kur kā no kamoliņa attinās četri ceļi uz visām debesu pusēm un pa visiem vadājās tie paši gājēji, zvārguļiem džinkstēdami, šurpu turpu kā milzīgā polonēzē. [Brigadere 2007 : 10]
●
– Kas tādiem putniem ko lidot? – lapsa pukojās. – Bezdelīgu vēl var saprast, viņa lidodama ķer mušas. Bet cīrulis! Uzšaujas gaisā, ka ne saredzēt, un cīrul-vīrul, cīrul-vīrul, cīrul-vīrul, kamēr pavisam bez elpas un krīt lejā. Kas viņam tur ko cīruļot, kas tur ko vīruļot? Piekliedz debesis bez kādas jēgas! Cita lieta, ja es mācētu lidot. Es tos cīruļus vīruļus aplasītu kā ogas. [Belševica 2001 : 312]
CĪRUĻA BALSS. (Iečirkstas skaņāk un divas reizes.)
VISI. Vai, vai, vai! kra! kra! kra!
SESTAIS. Kra! Bet jau sita divpadsmit! Būs čirkstējis cīruļa balsī blēdis – ūpīts, mūs mēdīdams; būs arī priecīgs tapis par uzvaru, kra!
SEPTĪTAIS. Kra! Vai tik nau Baltais tēvs paslēpies cīruļa balsī un noklausījies princesītes slepeno vārdu, ar kuru viņu var uzcelt? Kra!
SESTAIS. Vai tik tas lauskis ir bijis īstais? kra! Vai tik nau Baltais tēvs bijis paslēpies lauskī? kra!
OTRAIS. Kra! Man tāds kasītājs rīklē, kra! Vai tik nau Baltais tēvs kā cīrulis paslēpies manā rīklē un čirkstējis cīruļa balsī? Kra! kra!
SEPTĪTAIS. Tev guļot bij knābis vaļā, kra! Tur viņš varēja ielīst, kra! Meklēsim otra brāļa mutē, kra! kra!
[Rainis 1980 : 464–465]
„Pūce” un „cīrulis” – ieradums, spītība vai gēni?
Pūcīte nomina cīrulim kāju. Kāpēc vieni mostas agri un nekavējoties ir gatavi varoņdarbiem, bet citi neatkarīgi no tā, cikos pieceļas, pamostas tikai ap pusdienlaiku, toties ir mundri līdz pat pusnaktij un ilgāk? Kas nosaka dalījumu „cīruļos” un „pūcēs” – ieradums, izlaidība, spītība vai gēni? Kas ir bioloģiskie ritmi, un kā tos ietekmē pāreja uz ziemas un vasaras laiku? Par to šis stāsts.
Mana vecmāmiņa mēdza teikt, ka miegs esot labākā kosmētika, bet tēvs apgalvoja, ka gulēt jāiet vakarā, jo vērtīgākais miegs esot līdz pusnaktij.
Tagad, aplūkojot izklaides industrijas piedāvājumu klāstu, kļūst skaidrs, ka liela sabiedrības daļa agrāk par pusnakti gulēt neiet, pat pusaudži un bērni ne. Domāju, ka pienācis īstais brīdis noskaidrot, ko par šo tematu domā kompetenti ļaudis.
„Arvien lielāks faktu apjoms liecina, ka hronotipu nosaka gēni. Un ne jau tas ir svarīgi, cikos kurš iet gulēt vai ceļas, bet gan tas, kurā diennakts laikā cilvēks jūt spēku pieplūdumu un radošu pacēlumu,” skaidro Mihails Poluektovs, ārsts somnologs, Maskavas 1. medicīnas universitātes asociētais profesors. „Katram mums ir savs iekšējais pulkstenis, kas ne vienmēr sakrīt ar astronomisko. Franču pētnieks hronobiologs Mišels Sifrs 20. gadsimta 60. gados veica virkni eksperimentu, kuros brīvprātīgie uz vairākiem mēnešiem tika ievietoti slēgtā telpā, nesaņemot informāciju par astronomisko laiku. Pētījuma gaitā atklājās, ka visiem eksperimenta dalībniekiem saglabājās ciklisks diennakts ritms, taču tā ilgums atšķīrās no parastā 24 stundu cikla. Tā tika pierādīts, ka cilvēkiem ir atšķirīgi bioloģiskie ritmi. Tie, kuru dabiskais diennakts cikls ir īsāks par astronomisko diennakti, tiek dēvēti par cīruļiem, bet tie, kam tas ilgāks, – par pūcēm.
Pūces ir izturīgākas par cīruļiem, labāk spēj pielāgoties darbam maiņās, taču tām ir lielāks risks saslimt ar gastrītu, hipertoniju un citām psihosomatiskas izcelsmes kaitēm. Cīruļiem daudzi veselības radītāji ir labāki nekā pūcēm, turklāt viņi ir nenoliedzami produktīvāki, taču ātrāk nogurst un sliktāk panes režīma maiņas. Cīruļiem nebūtu ieteicams izvēlēties darbu, kas paredz nakts dežūras, bet pūcēm – tādu, kad jau sešos no rīta jābūt spējīgam uzņemties atbildību par nopietniem procesiem, piemēram, kļūt par lidostas dispečeru vai atomelektrostacijas operatoru. Jāpiebilst, ka ir arī tā sauktie baloži – cilvēki, kuru diennakts ritms ir vistuvākais astronomiskajam 24 stundu ciklam. Tāpēc svarīgi zināt, kas par putnu mēs katrs esam,” ir pārliecināts somnologs.
[Sagatavots pēc: Beinerte 2011]
Spēlfilma Cīrulīši (1980). Režisors Oļģerts Dunkers, kinostudija „Rīgas kinostudija”.
Cīruļi ir sastopami praktiski visās pasaules daļās: Amerikā, Āfrikā, Eiropā, Āzijā un Austrālijā. Cīruļi dzīvo uz zemes; vairumam no viņiem ir brūni svītrains apspalvojums, kas viņus labi paslēpj uz lauku un tuksnešu fona.
Parasti cīruļu lidojums ir spēcīgs un viļņveidīgs, tomēr īsas distances tie bieži pārvar plivinoties. Lauku cīrulis dziedot ceļas augšup debesīs gandrīz vertikāli; daudzu citu sugu cīruļi dzied, lidojot augšup slīpi vai riņķojot gaisā. Cīruļi pārtiek no bezmugurkaulniekiem, augiem un sēklām. Daudzas sugas rudeņos un ziemās pulcējas baros, un tikai dažas sugas migrē. Cīruļu ligzdas ir uz zemes, un putnēni bieži vien tās pamet, vēl neieguvuši lidotspēju.
Pasaulē ir ap 80 cīruļu sugu, Latvijā – 4.
[Sagatavots pēc: Bērnijs 2003 : 342]
●
Cīrulis ir viens no labākajiem dziedātājiem. Sevišķi skaisti viņa dziesmas skan saulainās pavasara dienās. Cīrulis debesu enerģētiskajā struktūrā prot atrast tādus punktus, no kuriem skaņa izplatās tālu uz visām pusēm. Cīrulis dziedāt iesāk agri no rīta, dzied visu dienu, dzied arī gandrīz visu nakti. Vienā reizē cīrulis dzied bez pārtraukuma kādu ceturtdaļstundu.
Senatnē cīrulis ir bijis latviešu svētais putns un par Cīruļiem saukti cilšu un tautu zintnieki – viedie vecajie. Cīrulis bija arī senās Eiropas valdnieku priesteru gallu svētais putns. Galli to uzskatīja par labā burvja putnu. Cīruļa kāja bija talismans pret vajāšanu.
[Sagatavots pēc: Vīks 2005 : 217–243]
Folkloras kopa „Ceiruleits”
„Ceiruleits” (dibināts 1990. gadā) ir viena no lielākajām folkloras kopām Latvijā, kas ir pazīstama un novērtēta arī ārpus Latvijas. „Ceiruleiša” dalībnieki sevi dēvē par lielu un vienotu ģimeni, kas mūžu izdzīvo folklorā: dejās, dziesmās un tradīcijās. Viņu „mamma”, stingrā skolotāja un dvēsele, ir Anna Kārkle – Līvānu Laimiņas sākumskolas skolotāja.
Folkloras kopā iesaistīti vairāk nekā 70 dalībnieki trīs vecuma grupās, apvienojot arī atsevišķu dzimtu vairākas paaudzes. „Ceiruleits” aktīvi piedalās folkloras festivālos un svētkos Latvijā („Pulkā eimu, pulkā teku”, starptautiskajā folkloras festivālā „Baltica”) un ārvalstīs (Eiropas valstīs, Austrālijā, Ekvadorā, Meksikā, ASV, Čīlē, Ēģiptē, Ķīnā).
„Ceiruleits” ir izdevis audioierakstus „Doncōt gōju ar meitom”, CD „Apleik kolnu saule tak” un „Īsalaižu dzīsmeitēs” un piedalījies Latvijas TV raidījumu ciklā par gadskārtu svētkiem folkloras programmā „Klēts” un Latvijas Radio.
[Pošeiko 2012 : 203]