Tradicionālā transkripcija

[cìmdi]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʦimdi]


[c] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[m] – ’skanenis’.’]

[d] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



cimd-sakne, vārda celms

-igalotne




velo+cimd-i




cimdipatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

cimd-s cimd-i

Ģ.

cimd-a cimd-u

D.

cimd-am cimd-iem

A.

cimd-u cimd-us

I.

ar cimd-u ar cimd-iem

L.

cimd-ā cimd-os

V.

cimd! cimd-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsCimdi bija pūra galvenā bagātība.

2) izteicēja daļa – Ziemā svarīgs apģērba gabals ir cimdi.

3) galvenais loceklisSilti cimdi.

4) papildinātājs – Mana vecmāmiņa ada tik skaistus cimdus.

5) apzīmētājsPuisim kabatā bija baltu cimdu pāris.

6) apstāklisPelīte atrada cimdā patvērumu no aukstuma.



cimdu pāris, cimdu raksti

beisbola cimds, darba cimdi, gumijas cimdi, masāžas cimds, mežģīņu cimdi, slēpotāju cimdi, vannas cimds, vilnas cimdi, virtuves cimds, ziemas cimdi

balti cimdi, ķirurģiskie cimdi, mīksti cimdi, silti cimdi, smalki cimdi

adīti cimdi, nopirkt cimdus, uzvilkt cimdus



cimds, -v.

Rokas ietērps. 

Dūraini, pirkstaini cimdi. Adīti, rakstaini cimdi. Gumijas cimdi. Boksa cimdi. Uzvilkt, novilkt cimdus. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 204]


cimds, -a, v.

Rokas ietērps.

Labās rokas cimds. Kreisās rokas cimds. Pirkstaini cimdi. Dūraini cimdi. Tamborēti cimdi. Kaprona cimdi. Gumijas cimdi. Boksa cimdi. Cimdu pāris. Cimda pirksts. Adīt cimdus.

Garie cimdi – sieviešu cimdi līdz elkonim vai augstāk.

Ķirurģiskie cimdi – speciāli cimdi operācijām.

Bioloģiskie cimdi – īpaša aizsargviela, ko uzziež rokām, lai pasargātu tās darbā no kaitīgu vielu iedarbības.

Jaunā sieviete gausi ceļas kājās, gausi velk labajā rokā vieglo gaišās ādas cimdu. Bendrupe 1, 260.

Velku cimdus rokās, sasilst delnas, pirksti .. Sils 1, 14.

Silta ūdens strāvas no mazgājamās ierīces labu brīdi skaloja ķirurga rokas [pirms operācijas] .. Tikai pēc tam viņš ietērpa tās cimdos. Lubējs 1, 172.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


cimds cymds
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


cìmds, demin. cimdĩc. ganàm luõnã bi jàduô trîsi pãri zeķu ùn divi pãri cìmdu. viņa mâk gàn visâdus cìmdus izadît: gàn actaîņus, gàn lapaîņus.

pixkstaîņi cimdi – pirkstaini cimdi. viņi [vecie ļaudis] pixkstaîņuõs cìmdus ne·maz nemâc¡ja adît. kulaîņi¡ cìmdi – dūraiņi. v¥ci¡ cìlv¥ki jàu adija tuõs pašus kulaîņuõs cìmdus.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 221]

kâ cìmds àr rùoku – saka par cilvēkiem, kas labi satiek, sader kopā. viņi Ðîvùo koâ cìmc àr rùoku – tik liela saticība ka nu. (pielīp, pieķeras u.tml.) kâ cìmds pìe rùokas – saka par cilvēku, kas ļoti pieķeras otram, sadraudzējas ar kādu. vìņš pìelìp [draugam] kâ cìmds pìe rùokas.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 31]


cimdi – dūraiņi, kulaiņi; pirkstaiņi
[Sagatavots pēc: LVSV 2002 : 90]


(Kā) ar cimdiem (rokās) saudzīgi, uzmanīgi, arī gļēvi, bez vajadzīgās stingrības (izturēties pret kādu, rīkoties).

Glaudīt ar cimdiem, retāk glaudīties kā ar cimdiem izturēties (pret kādu) ļoti saudzīgi, arī bez vajadzīgās stingrības.

Bez cimdiemnesaudzīgi, bez žēlastības.

Kā cimds ar rokusaka par cilvēkiem, kas labi satiek, sader kopā.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Ar baltiem (zīda) cimdiemsaudzīgi, uzmanīgi, ar maigumu; gļēvi bez vajadzīgās stingrības.

Kā cimdusaka, ja viegli izdodas kādu uzveikt, pakļaut, padarīt padevīgu.

Mest (arī sviest) cimduizaicināt uz cīņu, pretdarbību.

Kā cimdiņšļoti mazs.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 185–186]


Elektronikādatu cimds, svina cimds, svina trijzaru cimds, cimdievades ierīce.

Sportācimds, vesera metēja cimds, velocimdi, sitiens ar cimda virspusi, cimda tvērējtīkls, beisbola cimdi.

Tekstilrūpniecībācimds, cimdu izstrādājumi, cimdu trikotāžas mašīna.


UzvārdiCimdiņš, Cimdiņa.

VietvārdiCimdiņi, viensētas; Cimdenieki, vidējciems Grobiņas novadā; Jauncimdiņi, viensēta.

ErgonīmiCimdiņš, atbalsta centrs.


cimds, mantots vārds; lš. *kimdas ‘t. p.’ (Būga). Sens baltu vārds ar sākotnējo nozīmi ‘dūrainis’ (Būga: ‘ādas cimds’). Uz vārda senumu norāda tas, ka vārds plaši aizgūts somugru valodās: s. kinnas (ģen. kintaan) ‘dūrainis’, vepsu kindas, kindaz ‘t. p.’, lībiski kindaz, k’indas ‘cimds’, ig. kinnas ‘t. p.’, lapu kamtes, kamts ‘briežādas cimds’.

Vārdam iespējama divējāda cilme.

1. Pamatā ide. *kem- ‘saspiest, kavēt’ (no kā radies, piem., vārds čemurs). Latviski cimds no verba *cimt (<*kimti) ‘spiest, bāzt’ (lš. kìmti ‘aizsmakt’, kìmdyti ‘panākt, ka aizsmok’, t. i., pārnestā nozīmē ‘aizžņaugt (rīkli), aizbāzt (rīkli)’. Tātad cimds sākotnēji varēja būt ‘tas, kur iebāž roku’ vai ‘kas saspiež roku’ → ‘tas, kas apsedz roku’.

2. Pēc J. Endzelīna uzskata, vārds var būt saistāms ar sav. hemidi, v. Hemd ‘krekls’, go. ga-hamōn ‘apģērbties’, kas atvasināti no ide. *em– ‘aizsegt, aizklāt’. No šās saknes zudumpakāpē (*i) normāli būtu b. *šim- > la. *sim-, bet no saknes varianta vai ar dialektālu novirzi latviešu valodā iespējams arī reflekss cim-.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 175–176]


angļu – gloves

baltkrievu – пальчаткi; рукавіцы

čigānu – forločos

grieķu – γάντια

igauņu – kindad

itāļu – guanti

krievu – перчатки

latīņu – caestus

lietuviešu – pirštinės

lībiešu – kindõd

poļu – rękawice

somu – käsineet

ukraiņu – рукавички

vācu – die Handschuhe

zviedru – handskar; vantar



Cimdi paši kaktā adās.

Kas cimdā slauka degunu, tas nepaliek bagāts.

cimdiem taisīts.

Kāds cimds, tāda roka.

cimds ar roku.

Ar cimdiem kaķis peli neķer.


Cimdi un zeķes jāada vasarā, tad ir silti, mīksti un stipri.

Adot jaunus cimdus, pēc katras apadītas kārtas jāpārmet pār cimdu krusts, tad cimdus valkājot būs laimīgs un visu mūžu nevajadzēs raudāt.

Vecā mēnesī nevar jaunus cimdus mazgāt, tad nobālē un laiž vēju cauri.

Nedrīkst cimdā degunu slaucīt. Kas cimdā slauka degunu, nepaliek bagāts.

Ar cimdu nevar roku dot, tad atdod otram savu laimi.

Ar zeķēm un cimdiem otram nedrīkst sist, tad aitām nav vilnas.

Kad raibus cimdus liek uz galda, tad aitām raibi jēri.

Kad cimdā zirņus nēsā, dzimst raibi jēri.

Ja sapnī redz cimdus, tad dabū ar kādu iepazīties.

Ja sapnī redz sev rokā melnus cimdus, tad kāds mājā mirs.

Kad sapnī atrod cimdus vai zeķes, tad ronas jēri, bet, kad cimdi vai zeķes izput jeb tos nozog, tad aitas nonīkst.



Pašai cimdu nav, citiem dod. – Aita.


Pieci pirksti, bet ne roka. – Pirkstaini cimdi.

Mazs, mazs vīriņš, piecas kājas. – Pirkstaini cimdi.

Balta aitiņa, piecas astītes. – Pirkstaini cimdi.

Kas tā par māju – piecas durvis, neviena loga? – Pirkstaini cimdi.

Pieci šķūņi, vieni vārti. – Pirkstaini cimdi.

Piecas muižas, visās piecās vieni vārti ved, katrā muižā pa kungam sēd. – Pirkstaini cimdi.

Raiba aitiņa, astīte sānos. – Cimdi (dūraiņi).



Mūsu paša stūrmanim
Vasku cimdi nodiluši,
Vasku cimdi nodiluši,
Zvejā naudu skaitījot. [LD 30933-0]

 

Es nomiru jauna meita,
Pūru manu izdaliet:
Cimdi, zeķes ormaņam,
Autiņš krusta nesējam;
Eņģeļam raibi cimdi
Par vārtiņu vērumiņu. [LD 27812-9]

 

Kur tu biji, bālēliņi,
Raibi cimdi rociņā?
– Es dabūju raibus cimdus,
Raibu cimdu adītāju. [LD 15755-0]

 

Vakar tēvu glabajām,
Šodien mantu dalīsam:
Citam cimdi, citam zeķes,
Citam vecs kažociņš. [LD27824-0]

 

Saules meita sudrabota,
Pūriņš zelta lapiņām,
Zīda cimdi, zīda zeķes,
Zīda vizi prievitiņi. [LD 33980-0]

 

Tautas jāja ziedu raut
Pie manām(i) māsiņām;
Vēl manām(i) māsiņām
Ziedu cimdi neadīti. [LD 14318-0]

 

Dika dika, avitiņa,
Viena mella, otra balta;
No tās mellas cimdi, zeķes,
No tās baltas villainītes. [LD 29078-0]

 

Kūtī eimu, kūtī teku,
Kūtī visi mani prieki:
Kūtī man cimdi, zeķes,
Kūtī baltas villanītes. [LD 28942-3]

 

Tautu meita, tavi cimdi
Rokās salti valkājot;
Vaj tu biji adīdama
Uz akmiņa sēdējuse? [LD 25455-3]

 

Trīs gadiņi ganos gāju,
Trīs pūriņi piedarīju:
Vienā cimdi, otrā zeķes,
Trešā baltas vilnainītes. [LD 7891-1]

 

Ieraudzījsi vien pazinu
Dravinieka līgaviņu:
Samta kurpes kājiņā,
Vasku cimdi rociņā. [LD 30312-0]

 

Grieziet ceļu, grieziet ceļu,
Meža kunga meitu ved;
Putna spalvu villainīte,
Zaķa cimdi rociņā. [LD 18457-0]

 

Es pazinu sav’ bāliņu,
Kara vidāi līgojot:
Man’ adīti raibi cimdi,
Mans rakstīts nēzdodziņš. [LD 32002-0]

 

Es atradu ozoliņu
Ar liepiņu runājam;
Ozolami zili cimdi,
Liepai mēļas villainītes. [LD 11809-1]

 

Nevajaga, nevajaga
Dēlu mātei vilnainītes!
Tēvam cimdi, mātei zeķes
Par dēliņa auklējumu. [LD 25297-1]

 

Nosaskatu ganīdama,
Ozols liepu sveiķināja;
Ozolam raibi cimdi,
Liepai balta villainīte. [LD 11809-5]

 

Žīdam devu sav’ māsiņu,
Ne arāja dēliņam:
Žīdam cimdi, Žīdam zeķes,
Žīdam grezni nezdaudziņi. [LD 34182-1]

 

Šim gabals, tam gabals,
Kas pašam bāliņam?
Bāliņam raibi cimdi,
Dzīparaiņas apsējiņas. [LD 25486-0]

 

Kur tu skriesi, vanadziņi,
Vaska cimdi rociņā?
– Skriešu liepas apraudzīta,
Vaj būs diža paaugusi.
Ir gan diža, ir gan kupla,
Zari mirka Daugavā. [LD 13865-4]

 

Raibi cimdi kā dzenīši
Tautu dēla rociņās.
Tie cimdiņi mana pūra, –
Kur tu jēmi, kas tev deva?
Tos māmiņa iedevuse
Par znotiņu turēdama. [LD 15558-1]

 

Man bij viena raiba roze,
To dārzā iestādīju.
Tā uzauga kupla, gara
Līdz pašām debesīm.
Es uzkāpu debesīs
Pa tām rožu lapiņām.
Tur redzēju Dieva dēlu,
Kumeliņu sedlojot.
Labdien, labdien, Dieva dēls!
Vaj redzeji tēv’ un māti?
– Tēvs un māte Vāczemē
Saules meitai kāzas dzer.
Pati Saule pūru veda
Pa tiem mežu galiņiem.
Priedei cimdi, eglei zeķes,
Bērzam baltas villanītes,
Pašam pura kārklīšam
Divi zelta gredzeniņi. [LD 34039-6]


Dzīvoja sirms vecītis. Reiz aukstā ziemā viņš brauca uz mežu pēc malkas. Vecītim iegribējās aizdegt pīpīti. Cikām viņš azotē meklēja pīpi, tabaku un šķiltavas, tikām pazaudēja vienu cimdiņu.

Muša, bēgdama no aukstuma, ierauga cimdiņu, ieskrien iekšā un sāk no prieka dancot.

Pelīte, bēgdama no aukstuma, pieskrien pie cimdiņa un jautā: „Kas te cimdiņā danco?”

„Es, pati mušu ķēniņiene. Bet kas tu esi?”

„Es esmu pelīte pīkstīte. Laid mani pasildīties!”

„Nu lien un sildies!”

Pelīte ielien cimdā, un abas ar mušu sāk dancot.

Zaķītis, bēgdams no aukstuma, ierauga cimdiņu, skrien klāt un jautā:

„Kas tai cimdiņā danco?”

Un abas dancotājas atsaka: „Es, muša ķēniņiene, pelīte pīkstīte. Bet kas tu tāds?”

„Es esmu zaķītis baltļipītis. Ielaidiet mani pasildīties!”

„Labi, lien un sildies!”

Zaķītis ielien cimdā, un nu sāk visi trīs dancot.

Vilks, bēgdams no aukstuma, ierauga cimdiņu un jautā: „Kas tai cimdiņā danco?”

„Es, muša ķēniņiene, pelīte pīkstīte, zaķītis baltļipītis. Bet kas tu tāds esi?”

„Es esmu vilks strupausis. Ielaidiet mani pasildīties!”

„Labi, lien un sildies!”

Vilks ielien cimdiņā, un nu sāk visi četratā dancot.

Lācis, bēgdams no aukstuma, atrod cimdiņu un jautā: „Kas tur tai cimdiņā danco?”

„Es, muša ķēniņiene, pelīte pīkstīte, zaķītis baltļipītis, vilciņš strupausītis. Bet kas tu tāds esi?”

„Es – pats lielais pinka. Laidiet mani pasildīties!”

„Labi, lien un sildies!”

Lācis ielien cimdiņā, un nu visi piecatā sāk pa cimdiņu dancot.

Kur bijis, kur ne, atskrien gailis un aizdziedas: „Kikerigū!”

Dancotāji nobīstas, un visi sāk ar spēku lauzties no cimdiņa ārā. Muša dodas uz ķēniņa pili, pelīte uz kartupeļu pagrabu, zaķītis auzās, vilks krūmos, lācis mežā.

Skriedami saplēš vecīša cimdiņu. Un tā vecītis līdz šai dienai staigā ar vienu cimdiņu.
[http://www.pasakas.net/]


Viens vīrs iegājis Kungu kapsētā un vienam nomirušam kungam no rokām novilcis cimdus un divus gredzenus. Pēc tam viņam katru nakti gulies smags maiss uz krūtīm, spiedis to un viņš nevarējis gulēt. Vīrs nopratis, ka tur vainīgi kunga cimdi un gredzeni. Viņš aizgājis uz kapsētu un uzvilcis tos atkal kungam rokās. Viņam nu krūtis nekas vairs nespiedis, un viņš varējis mierīgi gulēt.
[Sagatavots pēc: http://www.ailab.lv]


Jānītis:

– Mammu, kāpēc agrāk sievietes valkāja cimdus ar iegriezumu?

– Tas tādēļ, lai kavalieri varētu dāmām noskūpstīt roku.

– Tagad skaidrs, kāpēc kaimiņam žaketes aizmugurē ir šķēlums…


Kāzās viesiem tiek dāvināts daudz cimdu, tāpēc līgavai krājumā vienmēr bijis liels daudzums cimdu (reizēm pat 50–100 cimdu pāru). Protams, kalpones pūrā nav bijusi vajadzība pēc liela daudzuma cimdu, jo viņai nebija daudzo saimniecības ēku un dārzu, kur kāzās būtu jāmet veltes, turklāt arī viesu pulks kalpu kāzās nav bijis liels.

Arī mūsdienās joprojām ir saglabājusies tradīcija dāvināt līgavainim, vīramātei, vīratēvam un vīra radiem rakstainus cimdus kā pateicību par dēla audzināšanu.

Pēc senajām tradīcijām cimdu dāvināšana sākas jau pirms kāzām. Ja precinieki tika uzskatīti par pieņemamiem, tad līgavai cimdu pāris bija jādod kā līgavainim, tā preciniekiem. Saderināšanās laikā līgava deva līgavainim raibos cimdus, kurus viņš vilka rokās kāzās. Pie mācītāja braucot, līgavai atkal bija jādāvina līgavainim cimdi. Arī mācītājam par jaunā pāra pierakstīšanu uz laulāšanu bija jādod cimdu pāris.

Līgavas pūru uz vīra mājām parasti veda ceturtdienā vai sestdienā pirms kāzām. Pūra vedējiem līgava devusi pirkstainus cimdus, ko piespraust pie cepures. Cimdi tika uzkārti uz ragiem arī pūra govīm. Par govju ielaišanu kūtī arī bija jādod cimdi. Cimdi tika pasniegti arī sievietei, kas līgavu ietērpa galvas rotā. Pēc laulībām baznīcā pērminderim tika atstāti koši cimdi, tie tika arī ērģelniekam. Cimdi pienācās arī tam, kurš pēc atbraukšanas no baznīcas pirmais izcēla līgavu no ratiem vai kamanām. Iebraucot jaunā vīra sētas pagalmā, sieva meta cimdu pāri. Kad jauno sievu ieveda istabā, tā atstāja cimdu pāri arī pie krāsns.

Parasti pūra dalīšana kāzās Latgalē, Sēlijā un Vidzemē notika laulību dienas vakarā, Kurzemē un daļā Vidzemes – otrajā kāzu dienā. Cimdus kopā ar citām pūra veltēm jaunā sieva deva vīramātei un vīratēvam, vīrabrāļiem un vīramāsām, vedējiem un muzikantiem. Kāzu nedēļas sestdienā jaunā sieva gāja vīramātes pirtī, kur viņai atkal vajadzēja cimdus; tos lika uz pirts sliekšņa, lāvas un krāsns, ar jostām apsēja pirts slotas, tā mēģinot nodrošināt veiksmīgas dzemdības.

Līdz pat 19. gs. vidum cimdu sviešanai bija maģiska nozīme – jaunajai sievai, pirmoreiz ieejot vīra mājā, vajadzēja pa cimdu pārim atstāt kūtī, klētī, šķūnī, uz akas un citur, lai nodrošinātu sekmes mājas darbos un sekmētu turību.

19. gs. pēc senām tradīcijām cimdi bija jādod arī kristību tradīcijā. Bērnu vedot kristīt, pa cimdu pārim deva kūmām un mācītājam. Kad bērnu ņēma pirmo reizi līdzi uz baznīcu, cimdu pāris tika atstāts ģērbkambarī uz galda. Arī jauniešus iesvētības mācībās sūtot, mācītājam deva pāri cimdu. Iesvētāmajai meitai cimdi bija jādod arī ērģelniekam un zvaniķim.

Ja pieaugusi meita iedeva puisim cimdu pāri, tā skaitījās saderināšanās zīme.

Pēc senām tradīcijām cimdi tika doti arī nozīmīgos dzīves un darba gadījumos, piemēram, kalējam, kad pirmo reizi apkala jaunu zirgu.

Arī bērēs tiek doti cimdi. Vēl 20. gs. otrajā pusē Alsungas apkārtnē ir bijusi kāda 90 gadus veca teicēja, kam bēru cimdi bija dažādiem gadalaikiem: ziemai – melni, ar baltiem rakstiem, rudenim un pavasarim – pelēki brūngani, ar baltiem rakstiem, vasarai – brūni, ar dzelteniem un zaļiem rakstiem. Dažviet 20. sākumā krusta nesējam adīja pirkstainus cimdus melnā vai citā tumšā krāsā ar baltiem krustiem.

Cimdus adīja no vietējiem materiāliem – aitas vilnas dzijas. Lai rakstā izceltu koši balto toni, senākajos goda cimdos tika ieadīti linu diegi, savukārt ikdienā valkājamiem cimdiem ieadīja linu diegus, lai tie būtu izturīgāki.
[Sagatavots pēc: Slava 1990 : 8–10]



Tikmēr, kamēr

 

Kurp ej, kurpe?

Šurp un turp,

šurp un turp,

šurp un turp,

 

kurpei kurpe

(šurp un turp),

cimdam tikmēr

cimds!

 

Cimdam tikmēr –

cimdam cimds,

cimdam cimds,

cimdam cimds,

 

šurpu turpu –

cimdam cimds,

cimdam (cim! dam!)

cimds.

 

Šurpu turpu –

cimdam cimds

(cim! dam! cim! dam!) cimdam

cimds,

 

tikmēr, kamēr

cimdam cimds,

kāju –

vesels simts! [Viks 1987 : 8]

 

 

Ezis

 

Kādēļ ezim adatas?

Vai tad zeķi ada tas?

Vai tad cimdus rada tas?

Nē, no gada gadā tas

tikai uztrin adatas.

 

Nebūtu šo adatu –

vai, cik būtu žagatu,

šurp no visa pagasta

jenotsuņi dragātu,

klātu galdu bagātu,

triektu projām žagatu.

 

Jenotsuņiem rada tas:

nemirs jau no bada tas,

pāri paliks adatas –

kurš tad ies ēst adatas…

 

Kādēļ ezim adatas?

Savu dzīvi ada tas. [Vācietis 1988 : 59]


Visi nu sāka taisīties un rīkoties uz projām braukšanu vai iešanu. Švauksts necēla gan labprāt acu uz augšu, bet vilkdams savus baltos cimdus rokās, sirdījās, buldurēja un rūca vāciski kā pērkons, bet no visas tās rūkšanas nevarēja saprast neviens nekā. Citiem bij ikkatram kādi virssvārki vai mēteļi, bet Švauksts taisījās uz ceļu aukstā lietainā naktī tāds pats, kāds bija baznīcā: spožos zābakos, baltos cimdos, vienos pašos svārkos, ar somiņu plecos, cilindra gardibeni galvā un ar lokanu spieķi rokā. [Reinis Kaudzīte, Matīss Kaudzīte 1980 : 374]


MĀRA. Tev tikai vienu saku:

Raksti!

(Dzirdamas balsis, kas sauc, uzrunā Māru.)

MĀRA. Vai dzirdi, visi mani sauc!

Es izvēlos, kam vajadzīgs visvairāk.

Par ilgu kavējos – viss stājas.

Ne nomirst kāds, ne piedzimst.

Es aizeju, lai sāktos kustība.

Tev tikai vienu saku –

Raksti!

(Māra pazūd.)

MADARA. Kam rakstīt? Brāļi projām.

Tik Miķelis, kas manus rakstus neredz.

Kam cimdu vajag siltumam,

Ne acij pakavēties.

Ko rakstīt? Kā man rakstīt?

Vai rokai ļaut, lai raksta tā

Bez manis?

Vai vadīt viņu, strīdēties tai pretī? [Zālīte 1996 : 20]

 

KRUSTIŅŠ. Viss, ko tu dari, un viss, ko tu nedari, – viss man ir viens vienīgs liels pārmetums. Pret šo pārmetumu man citu ieroču nav kā apvainojuma.

MIKUS (pieceļas). Mīļo Krustiņ …

KRUSTIŅŠ (sīvi). Nemīļo manis, es esmu slikts cilvēks… Pazudis cilvēks… (Izmisis.) Ak, es esmu tik nelaimīgs, tik nelaimīgs!

MIKUS. Bet mīļais draugs…

KRUSTIŅŠ (dusmīgi). Ak, liec mani mierā! (Iet apkārt.)

MIKUS (mīļi). Mīļais, kas tad noticis? Dzirdēju, tu esot ar Matildi… tā lieta jau vēl atceļama.

KRUSTIŅŠ. Tā lieta – nieki, nieki! … Miku, kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna… [Blaumanis 1983 : 20]

 

KĀDS. Un ko tu esi sabrūvējusies?

ROZE. Šodien es pieteicos darbā.

Bet cilvēki tur

Kļuvuši tik milzīgi labi,

Ka, pienākot tuvāk, redz

Viņu sejām,

Rokām un drēbēm pāri pārvilkto

Godīguma necaurlaidīgo polietilēna plēvi.

Kad caur šo plēvi uz mani skatās,

Kad, tajā ietērptu,

Man glumu un vēlīgu roku pasniedz,

Tad man riebj.

KĀDS. Tevi nepieņēma?

ROZE. Varbūt arī apžēlojās…

Bet cimdotu roku dot

Ir sliktāk

Nekā cimdu sejā sviest.

Es negaidīju, kamēr man pateiks

Visužēlīgo „jā”. [Pētersons 1984 : 99]



Visu gadu – cimdi

Vita Elksne: Bieži vien esmu nožēlojusi, ka jau agrāk būtu varējusi sākt darīt to, ko daru tikai tagad. Bet laikam nav bijis tas „paplašinātais redzējums”, kā saka Imants Ziedonis. Bet nu varbūt esmu to ieguvusi, kad nolēmu savus cimdus nofotografēt, lai paliek piemiņai. Jo lielāko daļu esmu izdāļājusi, mājās palikusi vien tāda kā neaizskarama kolekcija, lai varētu redzēt, kādus cimdus esmu adījusi agrāk, kā tas viss ar laiku mainījies – gan tehnikas, gan krāsas. Bet tos, kas izdāļāti un pārdoti, tos jau vairs neredzēšu, un tad sapratu, ka vajag taču nofotografēt! Mājās fotoaparāts bija jau sen. Un, tā kā pati neesmu profesionāla fotogrāfe, paņēmu cimdiņus un gāju uz fotosalonu – domāju, tur nu būs skaistas bildes! Bet fotosalonā jau tik tas vien notiek, ka noliek cimdus uz balta fona! Un tas cimds izskatās pilnīgi nedzīvs un pat tāds kā nevajadzīgs! Tad nolēmu mēģināt pati – noliku cimdiņus uz kāda baļķa vai koka, pieslēju pie mājas sienas vai noliku zālē un, re, kas iznāca! Tā es aizrāvos ar fotografēšanu gandrīz vai vairāk nekā ar pašiem cimdiem, cimdi kļuva par iemeslu fotogrāfijai.

Esmu pārliecināta, ka cilvēkam jānodarbojas tikai ar to, kas viņam tiešām patīk. Es to daru. Lai gan bijuši grūti laiki. Bet salīdzinājumā ar tiem, kad mums ar bērniem mēnesī iztikai bija trīs lati, katri nākamie četri un pieci lati vienmēr ir uzlabojums, vai ne? Un arī tagad – jā, es pārdodu savus cimdus, par bagātnieci gan no tā nevar kļūt, tomēr es daru to, kas man patīk un kas padodas. Pie tam cimdi nebūt nav tikai sezonas prece, kā varbūt varētu domāt. Rīgas lietišķās mākslas salonos tie nopērkami arī vasarā, un tieši tad jau to tūristu ir visvairāk. Kādreiz adīju gan zeķes, gan šalles un cepures, bet tad paliku tieši pie cimdiem, un tur atklājās tik daudz iespēju!

Kādreiz domāju, ka cimdu pāri nedrīkst būt vienādi, katram savs raksts jāatrod, un tas arī ir iespējams, jo rakstu jau latviešiem daudz un tos var visādi variēt pēc patikšanas. Bet tad nācu pie atziņas, ka variēt var ne tikai rakstu, bet arī krāsas, un te redzami četri cimdi – katrs savādāks, bet visi četri noadīti vienā rakstā, tikai krāsas ir dažādi saliktas.

Ar krāsām ir tā, ka parasti jau domā, ka latviešiem patīk tās pelēkās, klusās zemes krāsas, bet arī tas vēl ir jautājums, vai patīk! Piemēram, Vidzemē, kur dominē pelēkais, vai tas nav atkarīgs no vēstures apstākļiem? Vidzeme pārdzīvojusi gan mēri, gan svešus kungus, un tad nav brīnums, ka krāsas paliek pelēcīgas, klusas un raksti – sīki. Bet latvietis vienmēr mīlējis sauli un, kad klājas labi, vai nu neesam redzējuši, kādas spilgtas krāsas ir gan Kurzemē, gan Latgalē? Pavisam traki salikumi ar rozā un lillā, dzeltenu un melnu, un izskatās tiešām skaisti! Arī es pamazām eju uz košām krāsām, uz tīrām un košām, un tās arī noteikti ir latviskas.

Esmu bijusi arī pie Cimdu Jetiņas, lai redzētu, kā viņa ada, lai saprastu un mācītos. Mēs esam daudz runājušas par visām šīm tautas gara bagātībām, un Jetiņa smējusies, ka grāmatās par tautas tradīcijām raksta, ka latviešu līgavai esot bijis jānoada 100 pāru cimdu, lai kāzās visus apdāvinātu. Bet tās jau galīgas muļķības, jo to aitu nemaz nebija tik daudz un nebija jau arī nez kādas šķirnes aitas, kas dod daudz vilnas, un no tās vajadzēja aust arī segas un villaines, un brunčus, ne tikai cimdus adīt. Jetiņas māte esot stāstījusi, ka reiz bijusi kāzas, kur līgava esot dalījusi 25 pārus cimdu, bet… tad nu bija ar veca meita! Un tā grāmatu gudrība, kad ganu meita sēž uz akmens un pieada sev pūru, arī ir liela dumjība, jo ganos uz stingrāko bija aizliegts adīt. Nereti gadījās pazaudēt zālē adatas, un tad govis tās varēja norīt un nobeigties, tā ka tas viss neatbilst īstenībai. Bet gribas jau latviešiem ticēt, ka viņu senči bijuši gan čakli, gan tikumīgi, gan darbīgi.

Skaitīt, cik cimdus esmu noadījusi? Nē… negribu un neskaitīšu. Vienu gadu saskaitīju, cik pārus esmu atdevusi, sanāca ap 40, bet tos skaitīju, jo bērni pārmeta: tu nemaz nezini, cik atdod! Nu tad intereses pēc skaitīju ar! Bet vairāk gan ne. Kāpēc gan? [..] 
[Stumbre 2004: http://www.videsvestis.lv/]


Viduslaikos cimds bija nozīmīgs likuma un varas simbols. Cimda nomešanu uzskatīja par izaicinājuma zīmi – tas simbolizēja sitienu ar roku, kas bija aizliegts, jo to uzskatīja par nebruņiniecisku. Pirkstainu cimdu valkāšana bija augstmaņu priekšrocība, tādējādi arī viņu sabiedriskā stāvokļa simbols. Brīvmūrniekiem parasti balts cimds bija viņu rituālā apģērba daļa un apzīmēja šķīstību.
[Sagatavots pēc: HSV 1994 : 31–32]



M. Slava Latviešu rakstainie cimdi. Grāmata izdota 1990. gadā, tajā ir apkopoti 575 cimdu rakstu paraugi.



Šūpuļdziesma Labu nakti. A. Krūkļa vārdi, A. Žilinska mūzika.

Latviešu tautasdziesma Upe nesa ozoliņu.

Latviešu tautasdziesma Tautiešam apsolīju.

Latviešu tautasdziesma Spēlē jel, spēlmani.

Latviešu tautasdziesma Adatiņa, maza sieva.

Latviešu tautasdziesma Divi, divi kas tie divi.

Latviešu tautasdziesma Es, karāi aiziedams.

Latviešu tautasdziesma Man deviņi rožu dārzi.


Cimdi vienmēr ir tikuši adīti savas ģimenes vai saimes vajadzībām, samērā maz adīšana ir bijusi saistīta ar amatniecību, kas nodrošināja preci tirgum. Tāpēc cimdu rakstos joprojām saglabājušās senas tradīcijas. Sava nozīme tradīciju saglabāšanā bijis arī tam, ka cimdus dāvina kāzās un bērēs.

Ar adīšanu lielākoties nodarbojušās sievietes, reizumis arī vīrieši.

Senākie atrastie cimdi Latvijas teritorijā datējami ar 15. gs., lai gan cimdu adīšanai paredzētās adāmadatas izrakumos konstatētas jau no 14. gs. Rīgā arheoloģiskajos izrakumos atrastie adītie cimdi ir vieni no senākajiem gan Latvijā, gan visā Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. Eiropas dienvidos adīšana pazīstama jau no mūsu ēras 7.–8. gs.

15.–16. gs. Eiropā cimdu adīšanā tika izmantots cimda apakšējās daļas adījums divās krāsās.

Senākie līdz mūsdienām saglabājušies līgavaiņu cimdi datēti ar 18. gs., tie bijuši adīti speciāli kāzām. Cimdiem ir balts pamats ar krāsainu rakstu joslām un galos vairākās kārtās greznas bārkstis. Pirksti adīti baltā krāsā. Šādi līgavaiņa cimdi vairāk raksturīgi Latvijas austrumdaļai – Austrumvidzemei, Latgalei un Sēlijai. Ir ziņas par līdzīgiem cimdiem arī Zemgalē. Dienvidkurzemē baltajiem cimdiem ir krāsains valnis, delnās vai cimda virspusē – raksts caurumotā adījumā.

Krustpils apvidū (arī Kurzemē) bijis paradums, ka līgavai un līgavainim laulību ceremonijas laikā ir balti adīti, izrakstīti pirkstaiņi, kam galā bijušas bārkstis. Arī pirmo kāzu maltīti ēduši ar cimdos tērptām rokām.

Cimdiem ir doti dažādi nosaukumi. Dūrainu cimdu apzīmēšanai latviešu valodā ir dažādi nosaukumi: Kurzemē, Zemgalē, Vidzemes lielākajā daļā un Sēlijas rietumu daļā – dūraiņi; Latgalē – kulaiņi; Vidzemē – gan dūraiņi, gan kulaiņi. Par cimdiem tos sauc Dienvidkurzemē. Zemgalē un Kurzemes ziemeļdaļā tos sauc arī par dūraiņu cimdiem. Tikai Rietumvidzemē ir izplatīts nosaukums – plaukstaiņi cimdi, retāk delnaini cimdi.

Gan dūraiņu, gan pirkstaiņu atsevišķām daļām ir savi nosaukumi – valnis, delna, pirksti, noraukums, īkšķis.

Valnim Latvijas teritorijā ir dažādi nosaukumi: Latgalē – atkalnis, kācēns; Augšzemē – lociņš, grauzdiens; Kurzemē un Zemgalē – kāts, stulms, valnis. Senākos Austrumlatvijas cimdu vaļņos redzamas labiski kreiliskā adījumā veidotas pīnītes, skujiņas. Darba cimdu valni visbiežāk adīja sviķeļainā adījumā, to mēdz saukt arī par rievaino adījumu. Šajā adījumā kreiliskie valdziņi savelkas adījuma kreisajā pusē un adījums labāk piekļaujas rokai. Goda cimdi bija rotāti ar bagātīgi izrakstītiem krāsainiem vaļņiem, kuri noslēdzās ar bārkstīm vai robiņiem.

Visparastākais delnu rotāšanas veids ir pamatu klājošs raksts. Tas bieži vien ir sakārtots tā, lai arī laukums, kurā ieadīts raksts, veidotu kādu zīmējumu.

20. gadsimta sākumā Latvijā izplatīti bija dubultcimdi. Tos parasti adīja melnus vai tumši brūnus, ar baltu oderi un koši krāsainu rakstu viļņa daļā.

Ir vērojama liela ornamentu un krāsu dažādība. Kad krāsošanai lietoja augu krāsas, cimdi bija maigākā krāsā. 19. gs. pirmās puses cimdos dominēja baltā, mēļi zilā un dzijas dabiskā aitu brūni melnā krāsa ar nelieliem sarkanās krāsas akcentiem. Jau 19. gs. otrajā pusē sāka lietot ķīmiskās krāsas, tādējādi arī dziju krāsojumi kļuva spilgtāki, agrāko mēļi zilo toni nomainīja melnais vai tumšbrūnais. Parādījās iepriekš ļoti reti lietotas krāsas: spilgti rozā, gaišzila, košzaļa un citas spilgtas krāsas.

Cimdos izmantotie ornamenti sākotnēji vairāk vai mazāk ir bijuši saistīti ar mitoloģiju. Izzūdot senajiem ticējumiem, ornamenti kļūst vienīgi par rotājošu elementu, un tos sāk apzīmēt pēc ārējās līdzības: spolītes, ogaiņi, cirvaiņi, puķaini. Visvienkāršākais cimdu raksts ir actiņa, mušiņa, blusiņa. Īpatnēju krāsu noskaņa tiek iegūta, katras kārtas actiņu adot citā krāsā. Tā veidots arī seno goda cimdu delnas rotājums.

Vienkāršs ir arī galdiņu jeb lodziņu raksts. To veido, adot divās kārtās divus valdziņus vienā un divus – citā krāsā, bet nākamajās divās kārtās krāsu mainot. Šis raksts bija pats izplatītākais darba cimdu rotājums visā Latvijā. Latgalē par galdiņiem sauc arī dažādi grupētus kvadrātiņus.

Viens no izplatītākajiem rakstiem ir krustiņš, to vietām arī sauc par mušiņu, vārniņu, vārnactiņu, tīklactiņu, kaķa vai zaķa pēdu. Krustiņu rakstā divās krāsās ar sviķeļainā adījuma valni parasti ada darba cimdus. Lai tie būtu siltāki, katru otro krustiņu ada citā krāsā, jo cimds ar trijās krāsās adītu rakstu iznāk visai biezs. Latgalē bēru cimdus adīja ar melnu pamatu un baltiem krustiņiem. 20. gs. sākumā bēru cimdiem krustiņu pagarināja, tā veidojot baznīcas krustus. Šādus cimdus deva krusta nesējam.

Reti izplatīts ir mēnestiņa raksts. Savukārt ļoti izplatīta ir zvaigznīte, kuru Kurzemē un Latgalē parasti ada uz melna pamata, bet Vidzemē – uz pelēka vai citas krāsas gaiša pamata. Kurzemes lībiešu ciemos visizplatītākais raksts ir astoņstūraina zvaigznīte. Zvaigžņu raksti ir iecienīti igauņu adījumos, kā arī citu somugru tautu ornamentikā.

Vislielāko dažādību un plašāko izplatību šodienas cimdos ieguvuši saulīšu raksti.

Cimdu raksti caur laiku laikiem ir saglabājuši savu specifiku; vēl 20. gs. beigās Kurzemē biežāk nekā citur bija sastopami lieli cimdu raksti un spēcīgas krāsas, bet Vidzemē – sīki raksti un pelēcīgas krāsas.
[Sagatavots pēc: Slava 1990 : 5–8; 11–18]

 

Tautas tērpu centrs „Senā klēts” 2007. gada septembrī organizēja izstādi „Etnogrāfiskie cimdi – adīti, zīmēti un elektroniskā attēlā”, ar ko noslēdzās projekts „Latviešu etnogrāfisko cimdu elektroniskā bibliotēka”.

2011. gada nogalē Ogres Kultūras centrā varēja aplūkot 60 etnogrāfiskos cimdu pārus izstādē „Silti lakati, rakstaini cimdi”.
[Sagatavots pēc: http://www.senaklets.lv/]

 

Latviešu cimdu raksti izsaka latvisko gaumi, izdomas bagātību, amata prasmi un latvisko pasaules izpratni. Cimdi ir viena no skaistākajām latviskās identitātes izpausmēm, kas joprojām pastāv arī mūsdienās.

Daudzi tūkstoši cimdu rakstu un to paraugu uzkrāti Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Zinātniskajā arhīvā un Latvijas muzeja Etnogrāfijas nodaļā.

Ar cimdiem rokās latvieši gan strādāja, gan arī dižojās – bija darba un godu cimdi. Ir pierādīts, ka nevienai tautai nav tik daudz cimdu kā latviešiem. Varbūt tas tādēļ, ka latvietim cimdi bija priekšmets ar simbolisku jēgu, cimdu pāris tika lietots kā dāvana vai ziedojums.

Līdz 19. gs. cimdu „sviešanai” tika piešķirta maģiska nozīme – tā nodrošināja sekmes dažādos mājas darbos un veicināja turību. Svarīga bija cimdu ziedošana gan gaidībās, gan dzemdībās, arī kristību ceremonijā, tā nodrošinot dzimtas turpināšanu. Dāvinātos cimdus nevalkāja, tos glabāja kā dzimtas relikviju no paaudzes paaudzē.

Senākie zināmie cimdi ir līgavaiņa cimdi, kas adīti īpaši kāzām. Līgavai pūrā vajadzēja apmēram no trīssimt līdz piecsimt pāru cimdu. Goda cimdus vilka rokās arī rudenī – Mārtiņos, kaujot gaili pēc labības kulšanas darbu pabeigšanas.

Katrai meitai jau ap 10 gadu vecumu bija jāsāk adīt cimdus. Meita ņēma līdzi adīkli, ejot ganos. Parasti cimdu pāris tika noadīts vienas dienas laikā. Kalpa meitai bija jāpagūst arī saimniecei cimdus noadīt. Cimdu rakstu sacerēšana, krāsu salikšana un cimdu adīšana sagatavoja meiteni turpmākai dzīvei. Izejot pie vīra, meitai parasti pūrā bija vairāki simti rakstos un krāsās neatkārtojamu cimdu pāru.
[Sagatavots pēc: http://www.senaklets.lv/]

 

2012. gadā iznāca Marutas Grasmanes grāmata „Latvieša cimdi”. Grāmatā iekļauti cimdu attēli un to precīzi tehniskie zīmējumiem no dažādiem Latvijas novadiem.
[Sagatavots pēc: http://www.biblioteka.lv/]

 

Jete Užāne, tautas daiļamata meistare, ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Jete Užāne, tautā saukta arī par Cimdu Jeti, pirmos dūraiņus uzadījusi 13 gadu vecumā. Cimdu adīšana ir bijusi viņas dzīvesveids, tā ir kalpojusi kā saikne ar citiem cilvēkiem. Cimdu Jete ir noadījusi teju trīs tūkstošus cimdu pāru. Tos var iedalīt vairākās tematiskajās līnijās. Literārie cimdi: tautasdziesmu cikls, teātra cikls, Ziedoņa krāsainās pasakas, Lāčplēša cikls un dažādu zīmju cikls. Cimdi, kuru tematika ir saistīta ar mākslu un mūziku: R. Valneres ziedu gleznu cikls, V. Purvīša gleznu cikls, Dž. Skulmes gleznu cikls, „Mikrofona” dziesmu cikls, dziedamo dziesmu cikls. Cimdos ir ieadīta dabas tēma, piemēram, koki, ziedi utt. Cimdos atainotas arī dažādas politiskas tēmas un sabiedrības aktivitātes, piemēram, Tautas frontes laiks, Saeimas vēlēšanas.
[Sagatavots pēc: http://www.latvijaslaudis.lv/]