Tradicionālā transkripcija

[cìlv¥ks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʦilvæːːks]


[c] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[v] – balsīgais troksnenis

[ē] – platais, garais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ē.  



cilvēk-sakne, vārda celms

-sgalotne




cilvēk+bērns

cilvēk+ēd-āj-s, cilvēk+ēd-āj-a

cilvēk+mīl-a

cilvēk+mīl-est-īb-a

cilvēk+nīd-ēj-s, cilvēk+nīd-ēj-a

cilvēk+stund-a

cilvēk+ties-īb-as

cilvēk+veid-a


cilvēkveidīgs




cilvēkspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

cilvēk-s cilvēk-i

Ģ.

cilvēk-a cilvēk-u

D.

cilvēk-am cilvēk-iem

A.

cilvēk-u cilvēk-us

I.

ar cilvēk-u ar cilvēk-iem

L.

cilvēk-ā cilvēk-os

V.

cilvēk! cilvēk-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsCilvēks ir suņa saimnieks.

2) apzīmētājsCilvēka sirds un prāta harmonija ir svarīgs laimes nosacījums.

3) izteicēja daļa – Dabas galvenais piesārņotājs ir cilvēks.

4) galvenais loceklisLielais cilvēks.

5) papildinātājs – Politika aizrauj daudzus cilvēkus.

6) vietas apstāklisCilvēkā slēpjas dažādi pārsteigumi.



cilvēka attīstība, cilvēka atbildība, cilvēku bars, cilvēka cieņa, cilvēka daba, cilvēka darbs, cilvēka gars, cilvēka prāts, cilvēku pūlis, cilvēka sirds, cilvēka skelets, cilvēka uzvārds, cilvēka vārds

darba cilvēks, ģimenes cilvēks, prāta cilvēks, sirds cilvēks

brīvs cilvēks, gudrs cilvēks, jauns cilvēks, laimīgs cilvēks, liels cilvēks, ļauns cilvēks, mazs cilvēks, neparasts cilvēks, saprātīgs cilvēks, sīksts cilvēks, strādīgs cilvēks, svešs cilvēks, tuvs cilvēks, vecs cilvēks, vienkāršs cilvēks, vientuļš cilvēks



cilvēks, v.

1. Visaugstāk attīstītā Zemes dzīvā būtne, kas spēj domāt, runāt, izgatavot darba rīkus un izmantot tos sabiedriskā darba procesā. 

Pirmatnējais cilvēks. Cilvēka izcelšanās. Cilvēka anatomija, attīstība. Cilvēku sabiedrība. Cilvēka darbs. Cilvēku pūlis. Labs, ļauns cilvēks. Enerģisks cilvēks. Jautrs, noslēgts cilvēks. Darba cilvēks. Precēts cilvēks.

Puiša cilvēks sar. – neprecējies vīrietis.

Vīrieša cilvēks sar. – vīrietis.

Sievieša cilvēks sar. – sieviete.

Aprēķina cilvēks – pašlabuma meklētājs.

2. dsk. Sabiedrība; ļaudis. 

Būt, rādīties, iet cilvēkos. Tāds, ka nevar cilvēkiem acīs rādīties. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 204]


cilvēks, -a, v.

Visaugstāk attīstītā dzīvā būtne, kas spēj domāt, runāt, izgatavot darba rīkus un izmantot tos sabiedriskā darba procesā.

Gudrs cilvēks. Enerģisks cilvēks. Darba cilvēks. Cilvēka izcelšanās. Cilvēka attīstība. Cilvēka darbs. Cilvēka cieņa.

Cilvēku cilts cilvēce.

Cilvēks ar galvu saka par saprātīgu, atjautīgu, gudru cilvēku.

Aprēķina cilvēks pašlabuma meklētājs.

Precēts (arī ģimenes) cilvēks sar. precējies vīrietis, retāk precēta sieviete.

Miera cilvēks sar. – cilvēks, kas izvairās no naidīgām attiecībām, sadursmēm.

Līze skatījās pa logu un brīnījās, cik daudz cilvēku pulcējās ap šūpotnēm. Sakse 2, 14.

Arturs: Mans tēvs bija ļoti noslēgts cilvēks .. mūžīgi nodarbojās tikai ar savām kolekcijām. Brodele 5,35.

„.. esmu miera cilvēks, un tu arī neesi nekāda draiska.” Blaumanis 2, 77.

// Tas, kas ir atsaucīgs, izpalīdzīgs, labsirdīgs.

Kātiņa jau otro gadu pie govīm Mežavilkos. Tie bij cilvēki, tur bērns varēja dzīvot. Upīts 4, 713.

// dsk. Ļaudis, nenoteikts vīriešu un sieviešu kopums.

Uz ielas cilvēku pūlis.

Ē, puiši! Ē, meitas! Ē, cilvēki, palīgā, palīgā! Blaumanis II, 323.

// parasti dsk.; novec. Gājēji, kalpi. Saime.

Kur gan viņa [saimnieka] cilvēki kavējās .. Beidzot visa saime bij kopā .. Blaumanis II, 323.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


cilvēks cylvāks; cilvēki (dsk.) cylvāki (ļauds); mīļš cilvēks mīls cylvāks; cilvēku ka biezs ļaužu bīzmynai (ļaužu kai opluotā)
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


cìlv¥ks – cìlv¥ks, -a, -àm, -u, dsk. ģen. -u, demin. cìlvêcĩc.

1. v¥côs laĩkuôs jàu bi stipri cìlv¥ki. viņi saka – viênc gùoda cìlv¥ks, bet [citi] taĩsa pa viņu tâdas ķ¥ñgas.

2. dsk. ģen., adj. noz. Tāds (sakņaugs, dārzenis), kas lietojams, noderīgs uzturam (pretstatā lopbarībā lietojamam). sevišķi nùo cìlv¥ku biẽtẽm i [govīm] laps piẽnc. Tāda (augu šķirne, suga), kas tiek kultivēta, saimnieciski izmantota (pretstatā šo augu citām, parasti savvaļas šķirnēm, sugām). tiẽ i cìlv¥ku kumelĩni, kùo tẽjã lìek.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 220221]


cilvēks būtne, dvēsele

cilvēki – ļaudis, sabiedrība


Akmens, ne cilvēkssaka par cietsirdīgu, nežēlīgu cilvēku.

Iztaisīt par cilvēku, arī iztaisīt no kāda cilvēku sar. – padarīt kāda raksturu, uzvedību labāku.

Mazais cilvēks vienkāršais darba cilvēks.

Nu saki (viens) cilvēks! sar. – pārsteiguma sauciens.

Pazudis cilvēks – cilvēks bezizejas stāvoklī.

Liels cilvēkspieaugušais. Izcila personība.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


DabaszinībāsHeidelbergas cilvēks, Kromanjonas cilvēks, Olduvijas cilvēks, prasmīgais cilvēks, pirmatnējais cilvēks.

Jūrniecībātrauksme „cilvēks aiz borta”.

Literatūrzinātnēneredzamais cilvēks.

Sociālajās zinātnēscilvēks, cilvēku kapitāls, cilvēku populācija, cilvēku rase.


ErgonīmiCilvēks, SIA; Cilvēks cilvēka labā, sociālās aprūpes biedrība.


cilvēks, aizguvums; no skr. человѣкъ ‘t. p. (kr. человек; psl. *čelověkъ < *kelověkъ). Vārda pamatā ide. *kel-, no kā la. celt, cilts. Parasti uzskata, ka slāvu vārds izveidojies no salikteņa, kura pirmajā daļā varēja būt *čelo ‘dzimta, cilts’ (kr. arh. чèлядь ‘saime, dzimta’) un otrajā vārds, kas atbilst lš. vaĩkas ‘bērns’, tātad saliktenis sākotnēji varēja apzīmēt ‘cilts bērns’, resp., ‘piederīgais’.

La. cilvēks (resp., tā senākā vēsturiskā forma) aizgūts no slāvu valodām sen. Parasti par cilmes valodu uzskata senkrievu valodu, bet ir arī uzskats (Trubačovs), ka vārds aizgūts jau no slāvu pirmvalodas, precīzāk: no austrumslāvu dialekta).

Senākie ide. cilvēka apzīmējumi sasitījās ar zemi (pretstats – cilvēks : dievs; zemes un debess būtnes). Latviešiem laikam senāko, no zemes nosaukuma atvasināto cilvēka apzīmējumu (kā lš. žmogùs, lat. homo) izskauda vārds vīrs; polisēmiju skaužot, šajā vietā ienāca aizguvums.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 175]


angļu – man

baltkrievu чалавек

ivritā –  גבר

franču – homme

grieķu – άνθρωπος

igauņu – mees

krievu – человек

latīņu  homō

lietuviešu – žmogus

poļu – człowiek

somu  mies

ukraiņu – людина

vācu – der Mensch

zviedru – mannen



Labs cilvēks tālu jāmeklē. [LSP 1592 2119]

Labu cilvēku ar uguni grūti sameklēt. [LSP 1341 30777]

Cilvēki mirst, kā lapas birst. [LSP 1751 75]

Cilvēks otru mūžu nedzīvos. [LSP 1560 2312]

Cilvēks divus mūžus nenodzīvos. [LSP 1560 1954]

Cilvēka mūžs raibs kā pupu zieds. [LSP 1592 2170]

Cilvēks domā, Dievs dara. [LSP 1385 238]

Ik pret katru cilvēku saule preti spīd. [LSP 1341 30091]

Ja negribi cilvēka grūtumu ciest, tad tev nebūs cilvēka vārdu nest. [LSP 1200 4146]

Cilvēks mācās, līdz kāju kapā sper. [LSP 1802 206]

Liels cilvēks, kumeļa prāts. [LSP 1802 3716]


Mūža garumu cilvēks varot izzināt šā: ja, piemēram, puikam bārda sāk augt divdesmitā mūža gadā, tad viss mūžs tam esot trīs reiz divdesmit, t. i., sešdesmit gadi utt.

Kādi mājā ir cilvēki, tādi ir arī suņi: ja cilvēki bezkaunīgi, tad suņi plēsīgi.

Tas cilvēks, kas caur pieri glūn, nav labs.

Cilvēkam savā mūžā jāapēd pūrs pelnu un puspūra ogļu.

Ja sapnī mirušu cilvēku redz dzīvu, tad būs salti laiki.

Ja guļ tai gultā, kur miris kāds ļauns cilvēks, tad naktī moca lietuvēns.

Tas cilvēks, kas otram skatās acīs, ir patiesīgs.



No rīta iet uz četrām, pusdienā – uz divām, bet vakarā uz trim kājām. – Mazs, pieaudzis un vecs cilvēks. [LTM 689]

No rīta satīts kā rullis, vakarā apklāts ar šķidrautu. – Cilvēks šūpulī un zārkā. [ LTM 691]

Kalni pliki, logi tumši,

Kaimiņš kaimiņa nepazīst. – Vecs cilvēks. [LTM 692]

Divi stabi, – uz tiem stabiem druvnesis, iekš tā druvneša poga, uz tās pogas mežs, tanī mežā stirnas bez astēm, bet ieiet vilks un izdzen visas ārā. – Cilvēka kājas, vēders, galva, mati, utis, roka. [LTM 393.b]

Pašam pieder,

Otr(i)s valkā. – Cilvēka vārds. [ LTM 694.a]

Spainis noslīkst, stīpa paliek. – Cilvēks nomirst, vārds paliek. [LMT 695.a]



Tēvs, māte vaicāja:
Grib’, meitiņ, vīra?
Vaj jūs traki,
Vaicādami,
Cilvēks cilvēka
Negribēs? [LD 10800-2]

 

Nedarīju mazam pāri,
Ne vecam cilvēkam:
Grūt’ mazam bērniņam,
Grūt’ vecam cilvēkam. [LD 34269-0]

 

Sunītim maizi devu,
Ne ļaunam cilvēkam:
Suns man sētu pasargāja,
Ļauns man laba nevēlēja. [LD 31159-7]

 

Vakar dzima kumeliņš,
Šodien tek(i) kājiņām;
Cilvēciņš ļaužu bērns
Gadu rāpus vazājās. [LD 3020-2]

 

Citas meitas pūru dara,
Es gulēju aizkrāsnē;
Citām jāja precinieki,
Es pa priekšu grozījos.
Ņemat mani, ciema puiši,
Es bij’ darba cilvēciņš:
Pa trīs gadi vienu zeķi
Kā līgot nolīgoju. [LD 7918-5]

 

Līgojies, šūpolīti,
Audzin’ lielu cilvēciņu!
Dzelžu kārtis, vara virbe,
Sudrabots šūpolītis. [LD 1861-0]

 

Mēs bijām trīs brālīši
Zirņu ziedu daiļumiņu.
Viens apņēma Saules meitu,
Otrs Dieva kalponīti,
Tas trešais, tas apņēma
Svešas zemes cilvēciņu. [LD 33861-6]

 

Dievs nolaida bumbul’ zemē,
Bumbuls negrib zemē augt;
Dievs nolaida cilvēk’ zemē,
Cilvēks negrib bumbuļ’ raut;
Dievs nolaida spieķīt’ zemē,
Spieķīts negrib cilvēk’ sist;
Dievs nolaida ugun’ zemē,
Uguns negrib spieķīt’ degt;
Dievs nolaida ūden’ zemē,
Ūdens negrib guni dzēst;
Dievs nolaida vērsi zemē,
Vērsis negrib ūden’ dzert!
Dievs nolaida slakter’ zemē,
Slakters negrib vērsi kaut;
Dievs nolaida nāvi zemē,
Nāve grib to slakter’ kaut.
Slakters grib to vērsi kaut,
Vērsis grib to ūden’ dzert,
Ūdens grib to ugun’ dzēst,
Uguns grib to spieķīt’ degt,
Spieķīts grib to cilvēk’ sist,
Cilvēks grib to bumbul’ raut,
Nu grib bumbuls zemē augt. [LD 2137-0 ]


Putns ievilina cilvēku citā pasaulē

Reiz viens vīrs daudz prātojis un gudrojis par mūžību. Viņš nevarējis saprast, kā gan varot mūžīgi dzīvot.

 „Viens pats gads jau ir ļoti garš laiks, un, kad cilvēks nodzīvo sešdesmit, septiņdesmit gadu, tad viņš jau savu mūžu ir beidzis un viņam ir jāmirst.”

Tā domādams, viņš iegājis mežā. Tur viņš dzird kādu putniņu dziedam un tikmēr meklē, kamēr arī uzmeklē to koku, kur putniņš nometies dzied. Mazais putniņš ir raibs un ļoti skaists un dzied tik brīnišķīgi, kā viņš vēl nekad nebija dzirdējis dziedam. Tā nu viņš labu brīdi klausās ar lielu prieku skaistajā dziesmā un brīnās par pašu putniņu. Kādu brīdi dziedājis, putniņš paceļas spārnos un aizlaižas projām.

Vīrs nu arī iet no meža laukā un grib griezties atpakaļ uz savu māju. Izgājis no meža, viņš gan vēl redz tādus pašus kalnus un lejas, bet lauki, koki un ēkas ir pavisam citādi. Nekā viņš vairs nevar pazīt. Arī visi cilvēki ir sveši – ne tie viņu pazīst, ne arī viņš tos.

Pēdīgi viņš aiziet pie mācītāja un izstāsta tam visu, ko bija dzirdējis un redzējis. Mācītājs nu atrod vecā baznīcas grāmatā, ka priekš simtu gadiem no tādas un tādas mājas izgājis tāds un tāds vīrs, iegājis mežā un pazudis.

Tātad par to brīdi, kamēr vīrs klausījies putniņu dziedam, bija pagājis simtu gadu. Nu viņš arī sapratis, kāda var būt mūžība.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Kā cilvēks cēlies

Reiz Dievs biešu dobē mīcījis mālus un pa jokam uztaisījis cilvēku ar vienu aci, vienu ausi, vienu roku un vienu kāju, sacīdams:

„Labu redzēt, labu dzirdēt, labu darīt un labus ceļus staigāt!” Un nolicies diendusā pēc grūtā darba.

Velns nav gribējis atpalikt, pielavījies pie Dieva darinājuma un ielicis cilvēkam otru aci, pielicis otru ausi, otru roku un otru kāju, smīnēdams:

„Ļaunu redzēt, ļaunu dzirdēt, ļaunu darīt un ļaunus ceļus staigāt!”

Un aizskrējis pekles kambaros.

Dievs pamodies, izstaipījis kaulus, iepūtis cilvēkam dzīvību un aizlaidis savu radījumu pasaulē.

Tā radies cilvēks. Ne visai labs, ne visai ļauns.
[LTT 1961: 163]

 

Kā cilvēki cēlušies

Kad Dievs bija radījis debesi, zemi un pirmos cilvēkus, viņš redzēja, ka cilvēku vēl nepietiek. Ko darīt?

Ilgi negudrodams, paņēmis sieku ābolu, pārgriezis katru ābolu uz pusēm un izkaisījis visas puses pa zemi, pārvērzdams tās par cilvēkiem.

Un reizē sacījis:

„Katrs lai meklē savu otro pusi!”

cilvēki vēl šodien meklē ikviens savu otro pusi. Un, kas ir no viena ābola, dzīvo saticīgi, bet tie cilvēki, kas nav no viena ābola, strīdas un plēšas.
[LTT 1961 : 163]


Skolotājs gramatikas stundā saka: „Mācīsimies locīt darbības vārdus: es stāvu, tu stāvi, viņš stāv. Kārli atkārto, ko es teicu.”

Kārlis: „Visi cilvēki stāv.”

Kāds meitene un iesaukusies:

„Kāpēc moki vistu, vai vista nav cilvēks?”



Dzīru rītā

 

Izdziest sveces, ko vakarā dedzu,
Apkārt nolaižas sastingums baigs.
Nav tā gaisma, nav saule, ko redzu:
Logā rēgojas saplosīts vaigs.

 

Nav tās balsis, kas klaigā un strīdas,
Nav tās acis, kas pretī vēl mirdz,
Nav tie ziedi, bet asins uz grīdas –
Pīšļos samīta cilvēka sirds. [Ziemeļnieks 1933 : 200]

 

 

Jautājums

 

Vairāk par cilvēkiem pašiem
Es cilvēci mīlējis esmu;
Viņai man likās aizvien
Lielāks un vienīgais svars.

 

Cilvēki maksāja man
Ar to pašu: tie gāja man garām,
Kodols tiem likās mans darbs,
Atmesta čaumala – es.

 

Tagad nu žēlabas sūdzas:
„Vai abi jūs nebijāt maldā?
Darbniekos veidojas darbs,
Cilvēkos cilvēce aug.” [Rainis 1977 : 200]


Kukažiņa labs gars ietu līdz Kukažiņai. Jo visi zina, ka Kukažiņa vēlē visiem labu – labu druvām un pļavām, cilvēkiem un kustoņiem. Un gans tura sirdīgo Kranci aiz ausīm, lai tas tik Kukažiņu vien neaiztiktu. [Poruks 1972 : 16]


JUDA (rāmāk, bet noteikti).
Kā ēģiptiets var tiesāt jūdus?

JĀZEPS (ironiski).
Bet cilvēks cilvēku?

JUDA (ar stingru pārliecību).
Nē, jūds tik jūdu!

JĀZEPS (auksti, viegli, griezīgi).
Vai jūsu brālis, ko jūs nokāvāt,
Gan nebij cilvēks ar – tik jūds? – Vai viņš
cilvēks sāpes nejuta? – Jeb jūdam
Sāp mazāk nekā cilvēkam, kad griež? –
(Drusku apstādamies, kā gaidīdams.)
Vai es kā cilvēks arī nevaru
Par viņa sāpēm prasīt gandarību?
– Jūs tiesāt še kā cilvēks cilvēku?
– Ne jūds tik jūdu?
(Gaida atbildi.)

JUDA (stāv, drūmi klusēdams, neatrazdams atbildes). [Rainis 1981 : 250–251]



Pasaule ir izteikta zīmēs un simbolos. Katrs priekšmets cilvēkam norāda uz konkrētu lietu vai darbību, un, tikai izprotot to, var attiecīgi rīkoties, tikai cilvēks pats piešķir zīmei vai simbolam jēgu. Tas, kas vienai tautai vai cilvēku grupai kaut ko izsaka, citiem var neko neizteikt. Cilvēki pasauli uztver kā simbolu kopumu, un arī kultūra ir izteikta simbolos, zīmēs – katrai tautai un cilvēkam atšķirīgos.
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]



Niklāvs Strunke Cilvēks, kas ieiet istabā.

 

Maija Tabaka Ave Sol un Imants Kokars.

 

Andrejs Ameļkovičs Cilvēks koks.

 

Ģederts Eliass Maijas portrets.

[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

 

Ģederts Eliass Pašportrets.

[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]


Ilmārs Blumbergs Cilvēks.


Tēlnieka Oļega Skaraiņa vadmotīvs, kas caurvij gan viņa dzīvi, gan mākslas darbus, ir: „Cilvēkam visos laikos ir jābūt cilvēkam!” Viņa devums Latvijas tēlniecības mākslā un vēstures atmiņas konstruēšanā ir nenovērtējams, bet top jau aizmirsts. Tāpat kā dzīvesstāsts, kurš varbūt nemaz tik bieži netiek stāstīts. Un novērtēts.

O. Skaraiņa pārliecība – tēlniecība Latvijā 21. gadsimtā ir izsmēlusi sevi, jo tā prasa varoņus, varoņu kultu; parasti cilvēki nevienam neinteresē. Viņš ir viens no Salaspils koncentrācijas nometnes upuru piemiņai veltītā memoriāla skulptūru tēlniekiem, pieminekļa režisoram Antmanim-Briedītim autors, tēlnieks 1905. gada revolucionāru piemiņai veltītajam ansamblim, kā arī daudzu citu lielu darbu autors.
[Sagatavots pēc: http://www.vissnotiek.lv/]


Autore M. Purviņa.


Trīssimt gadu laikā, kad Rīga kļuva par ietekmīgās Hanzas savienības godpilnu locekli, būvniecība vērsās plašumā. Tas bija gotikas laikmets, kad baznīcas kristiešu priesteriem tika celtas ne tikai tādas, kur paslēpties no karojošajiem pagāniem, bet atbilstoši gotikas prasībām – lai cilvēka dvēsele varētu tuvināties Dievam. Laikā no 13. līdz 16. gadsimtam cēla ievērojamākās gotikas stila baznīcas – Rīgas Domu, Sv. Jēkaba katedrāli Rīgā, Sv. Jāņa baznīcu Cēsīs.

Renesanse pasaules uzskatos, racionālisms sadzīvē un reformācija reliģijā bija tie, kas mainīja stilu arī Latvijas arhitektūrā. Tieši renesanses laikmetā saprata, ka cilvēks dzīvo ne tikai, lai nodotos garīgiem meklējumiem, bet arī lai beidzot mierīgi dzīvotu kā daudz laicīgo ēku: bagāto pilsoņu nami, rātsnami ar harmonijas un līdzsvarotības likumībām arhitektūrā. Sakrālo celtņu renesanses paraugi Sv. Jāņa baznīca Rīgā un Sv. Katrīnas baznīca Kuldīgā.
[Sagatavots pēc: http://www.kultura.lv/]



Spēlfilma Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975). Režisors Jānis Streičs.

Spēlfilma Cilvēka bērns (1991). Režisors Jānis Streičs.

Filma uzņemta pēc Jāņa Klīdzēja romāna „Cilvēka bērns”. Galvenais varonis Bonifācijs, dzīvespriecīgais un zinātkārais Boņuks, kopš agras bērnības mācās veidot attiecības ar ģimenes locekļiem un pārējiem cilvēkiem, ar Dievu un dabu. Filma ieved mūs Latgales sētā, rādot latgaliešu zemnieku gudro dzīvesziņu, darbīgo ikdienu un mazās sirds auklēto pirmo mīlestību.


Pirmatnējais cilvēks

Dabaszinātnēs ir aprakstīta pirmatnējā cilvēka attīstība. Pirmatnējā cilvēka pirmdzimtene ir Āfrika. Atrastās cilvēku atliekas nosauktas dažādos vārdos. Prasmīgais cilvēks ir senākais cilvēka Homo ģints pārstāvis, kas atdalījies no australopiteku evolūcijas līnijas pirms aptuveni 3 miljoniem gadu. Tam sekoja Olduvijas cilvēks un Heidelbergas cilvēks. Heidelbergas cilvēka attīstībai turpinoties, aptuveni pirms 300 tūkstošiem gadu šis cilvēku veids sadalījās divos atzaros – Homo sapiens (jeb saprātīgais cilvēks), un Homo neanderthalensi (jeb Neandertāles cilvēks). Kromanjonas cilvēks dzīvojis Eiropā vēlajā paleolīta laikmetā (40.–15. gadu tūkstotī pirms Kristus).

 

Marks Rotko – daugavpilietis

Viens no ievērojamākajiem pasaules gleznotājiem Marks Rotko (dzimis kā Markus Rotkovičs) ir dzimis 1903. gada 25. septembrī Daugavpilī, kas toreiz vēl bija cariskās Krievijas Vitebskas guberņas pilsēta un saucās Dvinska. 1913. gadā viņš emigrēja uz ASV, kur kļuva par Ņujorkas skolas abstraktā ekpresionisma virziena gleznotāju. Mākslinieks miris 1970. gada 25. februārī.

M. Rotko vienmēr uzsvēris, ka glezniecības interešu centrā ir cilvēks: „.. mani neinteresē ne krāsu, ne formas, ne kā cita attiecības. Mani interesē tikai cilvēka pamatemociju izteiksme – traģēdija, ekstāze, nolemtība un tā tālāk. Fakts, ka daudzi cilvēki, redzot manas gleznas, salūst un raud, liecina, ka es uzrunāju šīs pamatemocijas… Cilvēki, kas raud manu gleznu priekšā, piedzīvo tās pašas izjūtas, ko es gleznojot.”

Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā ir iekārtota zāle, kurā var apskatīt Marka Rotko gleznu reprodukcijas.
[Sagatavots pēc: http://rothkoresidences.lv/]