Tradicionālā transkripcija

[cic]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʦilʦ]


[c] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[c] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ts.



cilt-sakne, vārda celms

-sgalotne



cilt-s+brāl-is

cilt-s+darb-s

cilt-s+kok-s

cilt-s+māt-e

cilt-s+rakst-i

cilt-s+tēv-s

klej-o-tāj+cilt-s




ciltspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, sestā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

cilt-s cilt-is

Ģ.

cilt-s cilš-u

D.

cilt-ij cilt-īm

A.

cilt-i cilt-is

I.

ar cilt-i ar cilt-īm

L.

cilt-ī cilt-īs

V.

cilt-s! cilt-is!

 


N. Valdis Cilts – D. Valdim Ciltim


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets Kuršu cilts dzīvoja jūras krastā.

2) izteicēja daļaPrūši bija baltu cilts.

3) galvenais loceklisBaltu ciltis.

4) papildinātājs – Katrai ciltij bija sava valoda.

5) vietas apstāklisCiltī bija virsaitis un vecāko padome.

6) apzīmētājs Letgaļu cilts karogs kļuva par Latvijas valsts karogu.



cilšu apvienība, cilšu grupa, cilts apmetne, cilts dzīve, cilts nosaukums, cilts paražas, cilts piederīgais, cilts reliģija, cilts rituāli, cilts teritorija, cilts vadonis, cilts valoda, cilts vecākais, cilts virsaitis

austrumu ciltis, dienvidu ciltis, indiāņu ciltis, kanibālu cilts, klejotāju cilts, lopkopju cilts, mednieku cilts, nomadu cilts, rietumu ciltis, ziemeļu ciltis, zvejnieku cilts

kareivīga cilts, liela cilts, maza cilts, miermīlīga cilts, pirmatnējā cilts, sveša cilts

dzīvot ciltī, iepazīt cilti, pētīt cilti



cilts, dsk. ģen. cilšu, s. lietv.

  1. Etniskas kopības un sabiedrības organizācijas forma pirmatnējās kopienas iekārtā.

Senās baltu ciltis. Cilšu vadoņi.

  1. Radinieku kopa ar vienu izcelsmi; dzimta.

Sena zvejnieku cilts.

// pārn. Cilvēku kopa ar kopīgām pazīmēm, īpašībām.

Cilvēku cilts – cilvēce.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


cilts, cilts, dsk. ģen. cilšu, s.

1. Sabiedrības organizācijas forma pirmatnējās kopienas iekārtā.

Pirmatnējās ciltis. Klejotāju ciltis. Mednieku ciltis. Cilts virsaitis.

Latgaļi, sēļi, zemgaļi, kurši un lībieši [13. gadsimtā] nav vis ģints iekārtas ciltis, bet jauni etniski veidojumi, kas radušies, dominējot kaimiņu kopienai. Vēsture I, 68.

2. Radinieku kopa ar vienu izcelsmi. Dzimta.

Brālis nenodos brāli. Viena asins… viena Cilts… Cīņa 44, 93, 2.

3. poēt. Cilvēku grupa, ko apvieno kopējas pazīmes, darbība, idejas, mērķi.

Cilvēku cilts – cilvēce.

.. droši gāja bargā kaujā Par tevi cīnītāju cilts. Sudrabkalns 1, 125.

Kur acis pametam, redz mundru darba cilti. Sudrabkalns 1, 166.

pārn. Ir kaut kur miers, to jūra nepazīst – Aiz vienas viļņu cilts nāk citas ciltis, Līdz beidzot banga krasta sērē šķīst. Literatūra un Māksla 56, 49, 2.

pārn. .. Liec gaisā lokus putnu cilts. Bērnība 46, 7, 22.

Valodu cilts novec. – valodu saime.

.. [latviešu] valoda pieder pie indoeiropiešu valodu cilts. EM gram 10.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


ci`ts, -s, (li. kiltìs „родъ”), *cilta, das Geschlecht, der Stamm. ne ciltām, ne ciltīm, ne ciltām sugām, ne pa ciltām, ne pa sugām, nicht im geringsten, keine Spur, nicht bei Menschengedanken; ne pa ciltu, ne pa smaku, ohne alle Spur, ohne alle Kenntnis von etwas. In Ruj.: viņš nav ne ciltām [over von einem Adj. *cilts?] sugām, er ist gar nicht verwandt U. ciltsbrãlis, Stammverwandter, ciltstē̦vs, der Stammvater. Zu celt. [Sagatavots pēc: ME I : 382]

 

ci`ts, -s: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 78, Wessen n. FBR. XIII, 81, Warkl.: kungs bijis nuo lielas c. Warkl. [Sagatavots pēc: EH I : 271]


cilts – ciļts

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]



Antropoloģijā, etnoloģijā, vēsturēbaltu ciltis, ģermāņu ciltis, indoeiropiešu ciltis, kuršu cilts, latviešu ciltis, letgaļu cilts, lībiešu cilts,  prūšu cilts, romāņu ciltis, sēļu cilts, slāvu ciltis, somugru ciltis, zemgaļu cilts.

Valodniecībācilts valoda.


cilts, mantots vārds; lš. kiltìs ‘t. p.’ Atvasināts no vārda cilt ‘celties’ vai saknes skaņu mijā no celt; *ide. kel– : *k– > b. *kel– : *kil-, no kā  *kiltis > la. *ciltis > cilts.

Verba cilt nozīme ‘celties’ saistās ar ‘rasties, dzimt’ (sal. celties: no kurienes tu esi cēlies?). Arī cilts apzīmē cilvēku kopumu, ko saista radniecība, resp., dzimšana  (‘tie, kas dzimuši’), un šajā nozīmē tas sākotnēji bijis sinonīms vārdam dzimums.

Izteikts arī uzskats (Trubačovs), ka ide. *kelnozīme ‘celt’ ir sekundāra, bet primārā ir bijusi ‘dzimt’.

[Sagatavots pēc: Karulis LEV I 1992 : 174–175]


angļu tribe

baltkrievu племя

čigānu ródòs

franču tribu

igauņu hõim

krievu племя

latīņu tribus

lietuviešu gentis

lībiešu su’g

poļu plemię

somu heimo

spāņu tribu

vācu der Stamm

ukraiņu пле́м’я

zviedru stam



Kāpēc dažu muižnieku cilts zīmēs gailis pieņemts

Senos laikos kāds muižnieks uzceļ varenu pili, bet nevar pats tanī dzīvot, jo velns pirmais pilī ielīdis. Te kādā dienā ieronas drošs puisis, kurš apsolās tad velnu izdzīt, ja kungs viņam 30 pūra vietas zemes dotu. Kungs no laba prāta apsola vēl 10 pūra vietas vairāk un bez tam vēl pie velna izdzīšanas veselu kara spēku palīgā. Bet puisis apņemas viens pats velnu izdzīt. Viņš paņem tik gaili līdz un vienu pūru miltu. No miltiem tas sataisa mīklu un cepj karašas līdz pusnaktei. Pusnakti sāk kāds skurstenī stenēt, un drīz krīt cilvēka kāja taisni uz izceptajām karašām. Puisis paņem kāju un pasviež pagaldē. Bet neba ar to pietika: nokrīt atkal otra kāja, tad abas rokas, galva un beidzot rumpis, kuri nu sāk cits pie cita pievilkties un saaugt. Puisis, to redzēdams, sasit plaukstas un iedziedas kā gailis. Gailis domā, ka kaimiņu gailis dziedājis; tas tūlīt dzied pretim, caur ko aiztrenc nokritušo velnu uz mūžīgiem laikiem. Kungs drošo puisi bez solītām 40 pūra vietām vēl bagātīgi apdāvina ar naudu un liek par piemiņu gaili uz pils vārtiem savā cilts zīmē iecirst. Tādēļ vēl šodien dažu muižnieku cilts zīmēs gailis. [Sagatavots pēc: Lerhis-Puškaitis 1891 : 60–61]

 


[https://expeditioneslinguarum.com/kartes/balti/ ]

 

Baltu un somugru ciltis Latvijā

[https://expeditioneslinguarum.com/kartes/balti/]

 

Baltu ciltis Lietuvā

[https://expeditioneslinguarum.com/kartes/balti/]

 

Baltu ciltis

Balti ir indoeiropiešu tautu grupa (lietuvieši, latvieši; senatnē arī senprūši, jātvingi, kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi, žemaiši, augštaiši, galindi), kas runā baltu valodās. Baltu vārdu kā zinātnisku terminu 1845. gadā pirmais ierosināja vācu valodnieks Ferdinands Neselmanis. Vienlaikus ar to literatūrā lietots arī apzīmējums aisti, kas ņemts no romiešu vēsturnieka Pūblija Kornēlija Tacita (Publius (Gaius) Cornelius Tacitus) apcerējuma „Ģermānija”, kurā minētas aistu ciltis (Aestorum gentes).

Baltu saimnieciskajai un sabiedriskajai dzīvei aizvēsturē raksturīga nodarbošanās ar zemkopību un lopkopību, kā arī dzīve nelielās kopienās. Ticējumi un mitoloģija saglabāja senajiem indoeiropiešiem daudz kopēju iezīmju; raksturīgs ģeometriskais ornaments.

Pirmo iedzīvotāju, no kuriem vēlāk veidojās baltu ciltis, ienākšanu Austrumbaltijā un Latvijas teritorijā saista ar auklas keramikas un kaujas cirvju kultūras rašanos (3. gt. beigas pr. Kr.–2.gt. sāk. pr. Kr.). Sajaukušies ar vietējiem Narvas kultūras un Nemūnas augšteces kultūras iedzīvotājiem, tie izveidoja Piemares kultūru, kuras pārstāvji jau uzskatāmi par baltiem. Pastāv arī cits uzskats, kas baltu ģenēzē daudz lielāku vietu ierāda senākajai Narvas kultūrai, uzsverot, ka tieši tās pārstāvjiem bijusi galvenā loma vēlāko baltu cilšu un tautību izveidošanā.

Bronzas laikmetā baltu ciltis aizņēma plašu teritoriju no Vislas upes rietumos līdz Dņestras baseinam austrumos. Ziemeļos baltu apdzīvoto teritoriju robežu iezīmēja Daugava, dienvidos tie dzīvoja līdz Pripetes upei, bet daļa austrumbaltu apmetās arī Okas baseinā, kur tie kā izolētas baltu saliņas turpināja dzīvot līdz pat 9. gs. (galindi). Jau tolaik iezīmējās baltu dalīšanās austrumu un rietumu kultūras apgabalos, tomēr atsevišķu cilšu grupu nodalīšanās notika tikai dzelzs laikmeta sākumā mūsu ēras pirmajos gadsimtos.

Sākot ar dzelzs laikmetu, baltu cilšu apdzīvotās teritorijas pakāpeniski samazinājās – uz dienvidiem un austrumiem tos izspieda vai asimilēja 2.–6. gs. ienākušās austrumslāvu ciltis. Neliela baltu apdzīvoto zemju paplašināšanās notika tikai tagadējās Latvijas teritorijā, kurā baltu ciltis kurši un latgaļi aizvien plašāk apmetās Vidzemes un Kurzemes ziemeļu daļā. Vācu krustnešu agresija 12. gs. b.–13. gs. sāk. pārtrauca 2. gt. sākumā izveidojušos baltu tautību tālāko patstāvīgo attīstību – tika asimilēti senprūši un jātvingi, Livonijas teritorijā izveidojās vienota latviešu tauta, bet Lietuvas dižkunigaitijas zemēs – lietuvieši.

[https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=31399]



Ir 1812. gada 8. jūlijs,

diena pēc Iecavas kaujas.

Zemnieki rok Napoleona

armijas līķus.

*

Alkšņu svārciņā palsā,

Tāšu krekliņā, Pelnrušķīt,

Ko tie svešzemju prinči

Uz tevi, sērdieni, krīt?

 

Ne tev varenu radu,

Ne senos ģerboņos cilts.

Ne tev zelta, ne sudraba –

Cauri pirkstiem pelēka smilts.

 

Bāla pūpola vaigs,

Vaigā pūpola sārtums, Pelnrušķīt…

Ko tie prinči?

Tie nenāk par princesi padarīt.

 

Viņu plašajām pilīm

Kādas kalpones atkal par maz.

Ai, kā sūrst taviem lēnajiem mauriem

Pakava dzēliens ass!

 

Taviem tīreļiem sāp,

Baltiem lielceļiem, Pelnrušķīt.

Ko tie prinči te siro –

Tevi piešotiem zābakiem mīt? [Belševica 1987 : 110]

 

Ēdoles pils

Es esmu pagātne – tas asins traips uz sienas,

Kur brālis brāli nokāva. Un nav

Pār mani varas rokai drebošai,

Kas naktīm krāsu klāj,

Bet raugi – ataust diena –

Es austu līdzi. Esmu pagātne.

Un pagātne nav balsinātais kaps,

Kas baltu svītru pārvelk noziegumam

Un saka: dusi saldi!

Nedusi! Es asins redzokļiem uz tevi skatos,

Tu mani neaiztriepsi. Esošo var mainīt,

Bet bijušo – nekad.

 

Es esmu pagātne. Tas nokaltušais ozols.

Tev teica: kad šis zaļais ozols kaltīs,

Ies klaidā tava cilts. Par pagātni

Tu padarīji teicēju – bet dienu

Tu acīm gruzdošām tai zaļā kokā vēries

Un nakti: „…re, fon Bērs ar spaini slapstās

Un parku laista!” Velti. Piektā gadā

Koks aizkalta. Un vēl pēc divpadsmit

Pavisam kalta. Klaidā gāja Bēri.

 

Es esmu pagātne. Tas zaļais zars

Pie dobā, vējos iztrupušā līķa:

Viens Bērs ir dzīvs. Pa Hanoveru staigā

Un veras atpakaļ. Kas Kursas medu dzēris,

Slāps atgriezties… Es esmu pagātne.

No manām baisām lūpām nenovērsies

Un klausies modri.

 

Esošais var melot,

Bet bijušais – nekad.

Es esmu pagātne. [Belševica 2000 : 260–261]               

 

 

 


Vienaldzīgās, neitrālās ielas no visām debesu pusēm satecēja ielu mezglojumos kā simtkāja locekļi savā rumpī. Sakoncentrēta kustība, kā ūdens rumbā, griezās šais mezglojumos, kuros nereti arī bija tirgus vieta vai kādi visu mutē daudzināmie vārdi, ievērojama baznīca, lūgšanas nams vai klosteris. Varēja labi iedomāties, kā sādžas raksturs ir iezīmējies šai neizmērojamā pilsētā, kuras masīvums bija salējies kopā no vienveidīgiem un vienmuļiem nelieliem namiem, kā no atsevišķām šķilām gigantiska mozaīkas freska, kuru ik pa pāra simts soļu pārēnoja baznīcu kupoli. Tikai centra tuvumā pacēlās jau viens otrs daudzstāvu korpuss, kas ar savu kazarmām līdzīgo, rupjo struktūru izskatījās kā neglīts uzkucies milzis pāri punduru ciltij. Ielas ar nemitīgo tramvaju šķindoņu, auto dūkšanu, sīktirgoņu klaigām, ratu dārdoņu, plūstošo cilvēku masu, bija kā tumšviļņotas upes teces, kurās retumis atplaiksnījās elegants gājējs, ziboša kariete kā gaismas iztverts sudrabots spīgulītis, ko izmetušas dzelmes un ko tikpat ātri tās ierāva sevī atpakaļ. [Brigadere 1940 : 194]


SPĪDOLA.

Ho! – Caur vergiem neveic.

Tu manai dzimtai neesi līdzīgs,

Ne manas valdošās sugas un cilts.

Šai saulē ir tik vienīgs

Lāčplēša pretnieks, kas viņa cienīgs –

 

Es viena, es skaistākā par visu,

      Kas zemes virsū un zem zemes ellē.

Nāc, Lāčplēsi, nāc,

Iekš manis ir spēks, kas tevi māc: –

Man skaistuma āboļi.

Tu manu valdošo dzimtu kāvi,

Ja negribi dzīves ar mani, ēd nāvi,

Mans Lāčplēsi! [Rainis 1980 : 255]

 

TĒVS.

Lūk, ņirgājas! – Un to lai barojam?

Tev jātop grāfienei vai firstenei!

Tas padzīts, uzveikts, ubags leišu dangās!

INDULIS.

Tu, komtur, alojies. Es neuzbāžos.

Es tevi nicinu, vai nedzirdi?!

Tu laimīgs laupītājs, sīks muižas klausnieks,

Es brīvais vadons brīvai, dižai ciltij!

ĀRIJA.

Ko dari, Indul! sirmus matus skar?!

TĒVS.

Ho! ho! Lai laupītājs, sīks muižas klausnieks,

Es pašas svētās Māres bruņinieks!

Pār mani dievs tik ir un Romas ķeizars!

INDULIS.

Pār mani nav neviens, – tik es un tauta! [Rainis 1980a : 154]

 

 

VAIRĀKI (sasveicinās ar Induli).

Sveiks! Sveiks! – Sveiks! Sveiks!

KŪRU VIRSAIŠI un LABIEŠI. PIRMAIS

Mēs arī nākam, Indul,

Tev laimi vēlēt!

OTRAIS.

Tu to pelnījis

Par savu gudrību.

TREŠAIS.

Jā, jā, – viņš prata

Bez lieka kara dabūt Emboti.

OTRAIS.

– Bez briesmupilnās leišu palīdzības.

PIRMAIS.

– Bez tautas sapulces un liekām runām,

Par kurām agrāk stipri stāvēji. –

INDULIS (uz Āriju).

Nāc, iesim, Ārij!

ĀRIJA (paklusu.)

Pacieties vēl drusku.

PIRMAIS.

– Un vēl tik skaista sieva!

OTRAIS.

– Arī cilts!

PIRMAIS.

– Nu jā! nu jā! Ko teikt? – Cilts ar nekas!

BERNEKS.

Vai dzirdi kūrus? Indul!

INDULIS.

Lai jel, lai!

VIRSAIŠI (aiziet paklanīdamies). [Rainis 1980a : 181–182]



 

Filmas „Baltu ciltis” veidotāji brāļi Ābeles: visi latvieši ir hipiji

Programmā „Latvijas filmas Latvijas simtgadei” atbalstīta brāļu Laura un Raita Ābeļu filma „Baltu ciltis”. Brāļi kļuva pazīstami ar kopdarbu – īsfilmu „Kastrāts kuilis”, kas ieguva Grand Prix 45. Tamperes filmu festivālā, tai sekoja vēl vairāki kinodarbi atšķirīgā stilistikā – arī BBC populārzinātnisko filmu stilistikā uzņemtā īsfilma „Kurši”.

Vispirms jājautā: cik tālu esat tikuši ar filmu „Baltu ciltis”? 2016. gadā stāstījāt, ka beigusies filmēšana Sēlijā un pārceļaties uz Latgali.

Raitis Ābele. Tagad esam jau pusei pāri un no Latvijas ārā. Mums palikušas tagadējās lietuviešu ciltis un Polijas ziemeļi – prūši, jātvingi, galindi –, kuras visu laiku atbīdījām. Līdz rudenim būtu jāpabeidz filmēšana, un nākamā gada maijā paredzēta pirmizrāde.

Lauris Ābele. Jā, atšķirībā no tradicionālas māk­slas filmas mums nav tā, ka nofilmējam pa periodiem: ziemu, tad vasaru. Ir ļoti daudz lielu pārskrējienu. Šajā filmā svarīga arī daba, jo mēs joprojām dzīvojam ļoti zaļā valstī, turklāt seno cilšu – akadēmiski pareizi gan būtu teikt maztautu – pagāniskais pasaules skatījums ir ļoti pragmatisks, visi rituāli lielā mērā māca dzīvot saskaņā ar dabu.

– Kā nonācāt līdz domai par senvēsturei veltītu filmu?

Raitis Ābele. Iemeslu ir daudz. Viens no impulsiem – alus festivāls „Meteņi”, ko rīko alus darītava „Labietis”. Turp brauc dažādi viesi, mazie alus darītāji arī no citām Eiropas valstīm, un viņi šo festivālu ietur senās tradīcijās. Atbrauca arī dāņi, kuri paši sevi uzskata par diezgan lieliem tradīciju kopējiem, ieraudzīja, ka viss izdekorēts ar puzuriem, spēlē etnomūziku. Viņi jautāja: kas te notiek? Tas, kas mums šķiet pašsaprotami, viņiem ir eksotika.

Lauris Ābele. Var jau teikt, ka Jāņi ir transformējušies, nekas nav palicis no sākotnējām tradīcijām, tomēr tas, kā mēs dzīvojam, ar tik lielu dabiskās pasaules klātbūtni – citur Eiropā tas izzudis, bet mēs esam uzauguši ar ziemas un vasaras saulgriežu svinēšanu.

Raitis Ābele. Tāpat – tēju vākšana. Amerikā saka: tā ir hipiju padarīšana. Nu, tad mēs visi esam hipiji. Tas ir pavisam normāli. Vecāmāte vāca tēju, mēs paši esam vākuši…

Lauris Ābele. …ja tu pats nevāc, tad zini vismaz kādu, kurš to dara.

Raitis Ābele. Mēs spēlējam grupā, un bundziniekam ir draudzene, par kuru zinām – viņa vāc tējas. Ja ko vajadzēs, pie viņas varēs dabūt. Bet amerikāņu drauga sieva brīnās: tas ir unikāli – kā jūs varat zināt, ko tai pļavā vispār var lasīt…

Lauris Ābele. Viņa saka: mēs, latvieši, esam hipiji arī tāpēc, ka mums ir daudz koku vārdu – Bērziņš, Ābele, Kārkliņš. Pēc viņas teiktā, daudzi amerikāņi pat nezina koku nosaukumus, tikai pazīstamākos – kļava, ozols.

Raitis Ābele. Un tad vēl – pirms sešiem septiņiem gadiem pie manis atbrauca ciemos draugs no Amerikas. Viņš man rāda uz Brīvības pieminekļa zvaigznēm un jautā, ko tās nozīmē. Es sāku skaidrot, ka tās simbolizē vēsturiskos novadus. „Jā, jā,” viņš saka, „es zinu – curonians, lettgalians…” „Kā,” es prasu, „kā tu zini?” Jā, viņš zina. Tad pajautāju kolēģes dēlam, kuram tobrīd bija 12 gadu, vai viņš zina? Nē, viņš nezina. Nu, Kurzeme, jā, Latgale, – tur vecāmamma dzīvo. Tas man aizķērās – amerikāņu puisis, pirms brauca, bija veicis izpēti, bet mūsu jaunieši jau neies neko pētīt, ko nevar atrast YouTube. Bet Latvijas senvēsture vizuāli šobrīd ir tukša niša, un, ja mēs to neaizpildīsim, kāds to noteikti izdarīs.

Lauris Ābele. Apzināties savu vēsturi – tā ir tautas atmiņa. Svarīgi saprast, no kurienes nāc. Ja satiekam kādu vienaudzi no Lielbritānijas, viņi zina: kā cilvēks esmu tā un tā dēls, bet kā tauta esam ķeltu pēcteči, vareni karotāji. Mums šī pēctecība neparādījās politiskās iekārtas dēļ. Kas tad bija? Tikai Laimoņa Pura grāmatas, kuras padomju laikos varēja izdot, jo tur varēja atsaukties uz cīņu pret sliktajiem kristiešiem, rietumu kaitīgajām ietekmēm. Bet vizuāli nav nekā. Mēs jau nedomājam, ka ar to ļoti pacelsim nācijas pašlepnumu, bet vismaz tik daudz, lai, ja satiekas zviedru puika ar latviešu puiku un pirmais saka „Mēs bijām vikingi”, tad latviešu puika teiktu pretī: „Bet mēs bijām kurši!”

nodedzinājām jums Sigtūnu, tāpēc tagad ir Stokholma…

Lauris Ābele. Tieši tā. Nacionālā identitāte parasti sākas ar nacionālo literatūru, bet mūsdienās ļoti svarīgi ir vizuālie mediji, un tas robs jāaizpilda.

Raitis Ābele. Mums galvenais izdomāt, cik tālu ejam – gan ģeogrāfiski, gan vēsturē, jo filmā ir tikai 90 minūtes, tajās nevar visu izstāstīt. Tāpēc paņēmām kristietības ienākšanu un konkretizējām teritoriju. Un tā iet ārpus Latvijas robežām – iekšā Lietuvā, Baltkrievijā, Polijā. Ja runā par kuršiem, svarīgi parādīt, ka viņi tajā laikā nebija saistīti tikai ar Kurzemi. Piemēram, ar Gotlandi bija daudz lielāka saistība nekā ar Latgali. Man bija ļoti interesanta atskārsme: runājām ar vienu zviedru profesoru, un viņš stāstīja, ka bērnībā bijis Gotlandē, stāvējis pie jūras, un viņam bijusi sajūta: te ir okeāns, pasaules mala, tālāk nekā nav. Tāpat padomju laikā varēja justies arī liepājnieki – viņi zināja, ka pāri jūrai aizbraukt nevar. Jūra šķīra. Savukārt vikingu un kuršu cilts laikos jūra vienoja. Tagad jūra joprojām šķir – mēs nevaram aizbraukt tieši uz Gotlandi vai Sāmsalu. Man tas likās ļoti interesanti, šis atšķirīgais skatījums.

Lauris Ābele. Jā, arī par Sigtūnu – to laupīja kopā kurši ar sāmsaliešiem, tas nozīmē, ka notika regulāra komunikācija. Noteikti nebija tā, ka pirmoreiz satikās un uzreiz devās kopīgā karagājienā.

[Sagatavots pēc: http://www.la.lv/visi-latviesi-ir-hipiji/]

 


Zemītis G. Ornaments un simbols Latvijas aizvēsturē. Rīga : Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004.


 

Cilts (angļu tribe, vācu der Stamm, der Volksstamm, krievu племя) – etniskās kopības organizācijas forma cilvēces vēsturē, par dzimtu lielāka, taču par tautu mazāka sociāla vienība, transegalitāra sabiedrība, kurā jau pastāv zināma sociāla nevienlīdzība. Ciltij ir savs pašnosaukums (kas var atšķirties no tā, kā šo cilti dēvē citu cilšu piederīgie), sava teritorija, kopīga valoda vai dialekts, kopīgas paražas, kopīga vadība (vecākie, virsaiši vai vadoņi, brīvo locekļu kopsapulce). Iekšēji sadalīta radniecīgās dzimtās, klanos vai fratrijās. Cilšu nozīme Eiropā sāka mazināties un tās sāka sairt un saplūst lielākās kopībās līdz ar vadonības sabiedrības nostiprināšanos.

[Sagatavots pēc: http://vesture.eu/Cilts]

 

Kultūra Latvijas teritorijā aizvēstures periodā

Baltu ciltis. Par senajiem baltiem sauc latviešu, lietuviešu un prūšu senčus, kas dzīvoja pie Baltijas jūras galvenokārt tagadējā Latvijas un Lietuvas teritorijā. Taču apzīmējumu balti sāka lietot tikai 1845. gadā. Senie romieši, kas augstu vērtēja dzintaru, ko tie ieguva, tirgojoties ar baltiem, sauca tos par aistiem. Mūsu senči nedēvēja sevi ne par aistiem, ne par baltiem, bet dalījās vairākās ciltīs ar dažādiem nosaukumiem. Jau agrajā dzelzs laikmetā pēc atšķirībām materiālajā kultūrā un apbedīšanas veidā iezīmējas vairāki apgabali, kas sakrīt ar 13. gadsimta rakstītajos avotos minēto baltu tautību – kuršu, zemgaļu, sēļu, latgaļu – un Baltijas somu tautību – igauņu, lībiešu – teritoriju.

Kurzemes lielākajā daļā dzīvoja rietumlatviešu cilts – kurši. Viņi arī devuši nosaukumu šim Latvijas apgabalam – Kursa, Kurzeme. Uz austrumiem no kuršiem, Lielupes auglīgajā līdzenumā dzīvoja lepnā un bagātā zemgaļu cilts. Starp Zemgali un Daugavu atradās sēļu cilts teritorija. Latgalē un austrumu Vidzemē dzīvoja latgaļu cilts. Latgaļu kaimiņi rietumos bija lībieši, ziemeļos – lībiešiem radniecīgie igauņi, bet austrumos – krievi. Latvijas ziemeļu novados – ziemeļrietumu Vidzemē un Kurzemes pussalas ziemeļos – dzīvoja somugru tauta, ko sauc par lībiešiem jeb līviem.

Vēlajā dzelzs laikmetā, kad no cilšu apvienībām jau galīgi bija izveidojušās latgaļu, zemgaļu, kuršu, sēļu un lībiešu tautības, saimniecībā par zemes apstrādāšanas galveno rīku kļuva divžuburu spīļarkls ar dzelzs lemešiem. Šaurasmens cirvi nomainīja platasmens cirvis, ar to bija vieglāk nolīst mežu, lai ierīkotu jaunu tīrumu. Pārejot uz pastāvīgu tīrumu apstrādi, radās nepieciešamība tos mēslot, kas savukārt veicināja lopkopības attīstību. No kultūraugiem cilvēki audzēja miežus, kviešus, ziemas rudzus, prosu, zirņus, pupas, auzas, kaņepes, rāceņus. Labības novākšanā galvenais darbarīks bija sirpis ar stipri izliektu asmeni, bet Rietumlatvijā, kur to nelietoja, – izkapts. Graudus sasmalcināja rokas dzirnās.

Amatniecībā kalēji prata iegūt ne tikai dzelzi, bet arī tēraudu ar dažādu oglekļa sastāvu. Viņu lielo meistarību apliecina dažādo ieroču izgatavošana. Tāpat arī rotkaļi savu māku bija izkopuši līdz pilnībai. Rotas jau darināja masveidā, bet tradīciju iespaidā tās dažādām ciltīm tomēr atšķīrās. Podnieku darbā plaši tika lietota podnieka ripa. Izplatīta bija gludā keramika, mazāk – ar naga iespiedumiem rotātā un spodrinātā keramika. Tālāk attīstījās apģērba gatavošanas māksla, kur galvenais izejmateriāls bija vilna, lini un āda. Linu apstrādei lietoja speciālus koka sukājamos.
Plaši attīstījās tirdzniecība. Par to liecina apbedījumi, kuros kā piedevas atrodami svariņi un atsvariņi.

Kurši. Ne par vienu latviešu seno cilti nav tik daudz ziņu kā par kuršiem, jo, cīnoties ar vikingiem – seno skandināvu karotājiem un laupītājiem, kas pāri Baltijas jūrai devās iekarot svešas zemes, kurši paši kļuva par bezbailīgiem jūrniekiem. Kuršu kuģi devās pāri jūrai un uzbruka kā dāņu, tā zviedru krastiem un salām. To viņi darīja, gan lai atriebtos par svešinieku uzbrukumiem, gan lai iegūtu mantu, slavu un godu.

Zemgaļi. Auglīgā zeme un tirdzniecība tikai vairoja zemgaļu cilts bagātību. Viss šajā novadā bija varenāks un greznāks nekā citur. Zobeni un dunči garāki, kaujas cirvji smagāki, rotaslietas lielākas un krāšņākas. Kaklariņķiem vien jau bija pieci dažādi veidi, tāpat arī rotadatām. Sastopamas gan greznas rotadatas, pārklātas ar sudraba platējumu, gan krustadatas ar tādu galvas rotājumu, kas atgādina ziedlapu. Arī saktas ir diezgan plaši izplatītas, sastopamas gan plāksnessaktas, gan stopasaktas, gan pakavsaktas. No gredzeniem iecienītākie ir bronzas spirālgredzeni un gredzeni ar pamīšus saejošiem galiem un paresninātu, vītu vai tordētu priekšpusi.

Latgaļi un sēļi. Tagadējā Vidzeme un Latgale, kur apmetās latgaļu cilts, nav tik auglīga kā bagātais Zemgales līdzenums, toties šie novadi pieder pie skaistākajiem Latvijā. Diemžēl latgaļiem nebija lemts dzīvot mierīgi šajā zemē. Austrumos latgaļiem bija jāsargā savas robežas no slāvu cilšu iebrucējiem. Daudz cīņu vajadzēja izcīnīt ar somugru ciltīm – igauņiem un lībiešiem. Arī radniecīgie leiši cauri sēļu zemei palaikam devās sirot latgaļu novados.
Latgaļu un sēļu kapulauku apbedījumu inventāros un dzīvesvietu kultūras slānī bagātīgi atrastas rotas. Spriežot pēc formas un ornamenta, tās galvenokārt ir vietējo amatnieku darinājums. Praktiskām vajadzībām (tērpa saspraušanai) un rotājumiem ļoti daudz izmantotas pakavsaktas. Tās bijušas daudzveidīgas gan gala, gan loka izveidojuma ziņā. Visbiežāk sastopamas pakavsaktas ar atrotītiem vai spirālē satītiem galiem, diezgan bieži to galus rotā stilizētas zvērgalvas vai magoņgalvas. Latgaļu un sēļu sievietēm raksturīga rota ir spirāļu lentveida vainags, kura piecrindu spirālīšu posmu nodala četrstūrainas skārda starpplāksnītes ar iespiestu ornamentu. Kā īpatnēja latgaļu un sēļu cilts sieviešu tērpa sastāvdaļa ir ar bronzas gredzentiņiem un spirālītēm rotāta villaine.

Apmetnes veidošanai senās baltu ciltis visbiežāk izvēlējās atsevišķi stāvošus, grūti pieejamus kalnus, divām gravām norobežotus augstienes stūrus, paugurus ar abpus stāvām nogāzēm, kā arī salas un sēkļus ezeros. Šos dabīgos aizsargšķēršļus papildināja, uzberot zemes vaļņus, izrokot aizsarggrāvjus, uzceļot koka aizsargsienas. Nocietinājumu norobežotajā vietā tika celtas koka dzīvojamās un saimniecības ēkas. Nocietinātās dzīvesvietas laika gaitā kļuva sarežģītākas un pilnveidojās. Pilskalna iedzīvotāju skaits pieauga, bet aiz nocietinājuma vieta bija ierobežota, tādēļ daļa cilvēku savu dzīvesvietu iekārtoja apmetnē pilskalna pakājē. Briesmu gadījumā viņi varēja uzkāpt augšā pilskalnā un tur paslēpties. Vairākas no šādām nocietinātām apmetnēm vēlāk izauga visai lielas, aizņemot pat vairāk nekā 10 ha lielu platību un pamazām pārvēršoties par agrīnajām pilsētām.

 

Lībieši ir somugru, nevis baltu cilts. Pēc arheoloģiskā materiāla 10.–13. gs. nodalāmi pieci lībiešu novadi: Ziemeļkurzeme, Daugavas novads, Turaida (Gaujas lībieši), Metsepole un Idumeja. Visblīvāk apdzīvoti bijuši Daugavas un Gaujas lībiešu novadi. Daugavas lībieši aizņēma teritoriju gar Daugavu no Rīgas līča līdz Aizkrauklei, kur lielākais apdzīvoto vietu daudzums bija rajonā no Salaspils līdz Ikšķilei. Gaujas lībiešu pilskalni un kapulauki koncentrējās šaurā teritorijā ap tagadējo Siguldu, Krimuldu un Turaidu. Lībieši nodarbojās galvenokārt ar zemkopību un lopkopību, tāpat arī apģērba darināšanai nepieciešamās izejvielas (lini un vilna) tika ražotas uz vietas. Labi attīstīta bija amatniecība, īpaši metālapstrāde – gan ieroču un darbarīku, gan arī rotu izgatavošana. Dzelzi ieguva no vietējās purva rūdas, bronzas un sudraba rotas gatavoja no ievesta materiāla. Lībieši veiksmīgi nodarbojās arī ar tirdzniecību, ko veicināja ģeogrāfiski izdevīgā situācija pie svarīgiem ūdensceļiem – Baltijas jūras, Daugavas un Gaujas. No rotām lībieši visvairāk bija iecienījuši dažādus piekariņus. Tie bija gan apaļi, gan krustveida, gan zvārgulīšu veidā. Visā lībiešu teritorijā kā piekariņš parasti nēsāts lāča zobs. Kaklariņķus lībieši nebija tā iecienījuši kā baltu ciltis, jo kaklarotām viņi vairāk izmantoja stikla krelles un dažādus piekariņus.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/latvija/kullat1/teksts1.htm]





Populārzinātniska filma „Baltu ciltis”. Režisori – brāļi Lauris un Raitis Ābeles.

Latvijas simtgadei (2018) par godu režisori brāļi Ābeles 2017. gadā uzņēma populārzinātnisku dokumentālo filmu „Baltu ciltis”. Tajā ir drāmas elementi, krāšņas animētas epizodes un vēsturiskās realitātes inscenējumi.

Filma stāsta par 13. gadsimta baltu ciltīm. Filmas galvenais varonis tirgotājs Larss no Gotlandes apceļo zemes, ko apdzīvo kurši, latgaļi, sēļi, zemgaļi, prūši, jātvingi, galindi, augštaiši un žemaiši, kas tobrīd sasnieguši savu augstāko attīstības pakāpi. Vēsturiskas rekonstrukcijas un inscenējumi, datoranimācija un zinātnisko ekspertu aizkadra teksts ļauj ieskatīties Baltijas reģiona seno tautu, Eiropas pēdējo pagānu, dzīvē – ko viņi darīja, kam ticēja un kas viņus darīja stiprus.

[Sagatavots pēc: https://www.filmas.lv/movie/3909/]


Dziesma Senprūsija. Grupas „Skyforger” mūzika, Pētera Kvetkovska vārdi, izpilda grupa „Skyforger”.

Dziesma Latvijā. Pēteris Barisons mūzika, Jāņa Akurātera vārdi.

Dziesma Pelnrušķīte. Aivara Rakovska mūzika, Vizma Belševicas vārdi, izpilda grupa „Triānas parks”.


 

Atklāj Baltijas tautas vienojošo baltu gēnu

Latviešus un lietuviešus no citām tautām atšķir īpatns, tikai šīm tautām raksturīgs baltu gēns. Šis atklājums jau palīdzējis stiprināt versiju, ka balti kādreiz ilgstoši dzīvojuši Dņepras augštecē, no kuras atnākuši pie Baltijas jūras.

Baltijas ciltis kādreiz turējušās kopā. Vislielākajā koncentrācijā baltu gēns konstatēts latviešiem un lietuviešiem, „Dienai” stāstīja viena no atklājuma līdzautorēm, Latvijas Vēstures institūta Antropoloģisko pētījumu laboratorijas vadītāja profesore Raisa Deņisova. Mazākā koncentrācijā tas atrasts arī igauņiem, somiem, krieviem ziemeļrietumos, poļiem un Gotlandes zviedriem, kuru vidū balti kādreiz dzīvojuši un daļēji asimilējušies. Pagaidām gan esot grūti pateikt, kā baltu gēns radies. Iespējams, sākotnēji tas baltu ciltīm palīdzējis izdzīvot, bet pēcāk, daļai baltu cilšu asimilējoties kaimiņu ciltīs, pārceļojis pie tām. Baltu gēna atklājums saskan ar līdzīgiem pētījumiem Igaunijā, par kuriem žurnālā „Rīgas Laiks” stāstījis Tartu Universitātes evolucionārās bioloģijas profesors Ričards Villems.

Pēc intervijā stāstītā, ģenētiskā baltu identitāte radusies agrāk nekā indoeiropiešu valodās runājošie latvieši un lietuvieši un somugru valodu grupai piederošie igauņi. Igauņiem ģenētiski vistuvākie esot latvieši, nevis somi. Gēnu izmaiņas ir vairāk raksturīgas izolētām tautām, kādi acīmredzot kādreiz bijuši arī balti, „Dienai” skaidroja Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors Elmārs Grēns. Parasti īpaša gēnu mutācija rodoties vienam cilvēkam, kurš to nododot nākamajām paaudzēm, līdz beidzot mutācija aptver veselu cilti.

Balti nākuši no Eiropas austrumiem. Pēc R. Deņisovas vārdiem, pētot baltu gēnu un tā ģeogrāfiju, antropologi atraduši sev pārsteidzoši labu palīgu senās baltu tautas migrācijas un ģenēzes noskaidrošanai – kā mūsu senči nonākuši pie Baltijas jūras un ar kādām tautām tie draudzējušies. Ģenētika esot apstiprinājusi antropoloģijas versiju, ka balti, būdami indoeiropiešu cilmes (sākotnēji to pirmdzimtene ir bijis indoeiropiešu areāla austrumu gals, no kuras tie lēnām virzījušies uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem, diezgan ilgi dzīvojuši Dņepras upes baseina apvidos), dzīvojuši Eiropas austrumos un nav Baltijā ienākuši no Rietumeiropas. Tur no baltu gēna neesot ne miņas. R. Deņisova ir apņēmības pilna turpināt savus pētījumus Baltkrievijā, lai pierādītu, ka balti ilgstoši dzīvojuši Dņepras augštecē. Viņasprāt, uz to norāda fakts, ka baltu gēns 2,2 % koncentrācijā atrasts Krievijas ziemeļrietumos, kā arī daudzie latviešu valodai radniecīgie upju un ezeru nosaukumi Baltkrievijā.

Pie baltu gēna atklājumiem Latvijas antropologi nonākuši sadarbībā ar Somijas kolēģiem.

Atklātais baltu gēns paver plašas iespējas jauniem zinātniskajiem pētījumiem, ar prieku jauno ziņu uztvēris Medicīnas akadēmijas Anatomijas un antropoloģijas institūta direktors Jānis Vētra. Mediķiem nu ir kārta izvērtēt, vai baltiem raksturīgā gēnu mutācija paver ceļu arī kādām slimībām, valodnieki varēšot pētīt ģenētikas saistību ar valodu izcelšanos, etnogrāfi – kopīgo tradīciju un ieražu pētniecību tām tautām, kuras vieno baltu gēns. Lai noskaidrotu, cik „tīras” ir tautas asinis, cik tā sajaukusies ar dažādām citām tautām, baltu gēns var palīdzēt etnoģenētiskos pētījumos,   R. Deņisovas stāstīto apstiprināja E. Grēns.

Baltu gēna koncentrācija dažādām tautām: latviešiem – 5,9 % (R. Deņisova: „Latgalē šis procents varētu būt pat lielāks, jo tieši tur ir saglabājies klasiskais seno baltu izskats – garš augums, augsta piere un lieli vaigu kauli”), lietuviešiem – 5,7 %, igauņiem – 4 %, krieviem Vologdas apgabalā Krievijas ziemeļrietumos – 2,2 %, poļiem – 2 %, Gotlandes zviedriem – 1 %, Dienvidzviedrijā – 0,3 %, Rietumeiropā – 0–0,1 %, Japānā, Ķīnā Āfrikā – 0 %.

[https://tencinusarunas.wordpress.com/2012/11/26/latviesa-gens-atklaj-baltijas-tautas-vienojoso-baltu-genu/]