čigāns

čigān- – sakne, vārda celms

-s – galotne

čigāna acis, čigānu apmetne, čigānu barons, čigānu brunči, čigānu dejas, čigānu dziesmas, čigānu dzīve, čigāna džindžala, čigānu ēdieni, čigānu folklora, čigāna gudrība, čigāna ģitāra, čigānu kārtis, čigānu kāzas, čigāna laime, čigāna meita, čigānu mīlestība, čigānu mūzika, čigānu paražas, čigānu pirts, čigānu romances, čigānu sadzīve, čigānu saule, čigāna sirds, čigānu skola, čigānu tabors, čigānu tradīcijas, čigānu valoda, čigāna zābaki, čigāna zirgs

jauns čigāns, jautrs čigāns, sirsnīgs čigāns, skaists čigāns, vecs čigāns, viltīgs čigāns

Uzteic kā čigāns klibu zirgu.

Neej čigānu pirtī kašķa meklēt.

Čigānam no ratu pakaļas izkritis.

Nemāci čigānu jērus zagt.

Par čigānu gudrāks netiksi.

Ir čigāns lādēdams saka: „Lai dievs tev dod lepnam palikt!”

Tam jau septiņi čigāni kūmās stāvējuši.

Kur čigons, tī i čigona džindžala.

Nu čigona laba zyrga naesi īmeis, un arī naīmeisi.

Čigons sovu zyrgu, pacēļs aiz astis, teic.

Čigons nav prīkš darba, bet prīkš zyrgim.

Čigāns riekstu nekodīs.

Katrs čigāns savu zirgu lielī.

Kas čigāna zirgu teiks, ka na pats.

Čigāns paša mājās nezog.

Čigāns ņem visu, kas nav piesiets.

Ne čigānam darba, ne vācietim goda.

Čigāns pazīst čigānu krūmos.

Novēli savam kaimiņam govi, lai Dievs tev iedotu divas. (Čigānu sakāmvārds)

Ja čigāns no kādas valsts bēg, tas nozīmē, ka ir vai būs slikti. (Kārlis Rudevičs)

Čigānam nedrīkst roku dot zīlēt, jo tad čigāns atvelk laimi.

Ja pa sapņiem redz čigānu, tad tas uz sniegu.

Ja sapnī redz čigānus, tad priekšā būs kādas bēres.

Čigānus sapnī redzēt nozīmē slimību.

Ja sapnī redz čigānus, tad būs ugunsgrēks.

Ja garām braucošiem čigāniem uzprasa: “Kur tad nu bērinieki brauks?”, tad viņi tūlīt skaistas un lamājas.

Ja durvju priekšā saliek krusteniski kruķi un cepļa slotu, tad čigāni tai mājā neiet, bet brauc projām lādēdamies.

Ja pie telts apstājas govs, drīz gaidāma priecīga vēsts. Ja pie telts apstājas vērsis, gaidāmas nepatikšanas. (Čigānu ticējums)

Vecais čigans zirgu mija,
Es pa logu skatijos:
Viņš iemija stīvu zirgu,
Ņēm’ sudraba piedaviņu. [LD 33538-0]

Čigans zirgu sabaroja
Ar piecām auziņām;
Nevareja noturēt
Ar deviņas pavadiņas. [LD 29915-7]

Čigans brauca labu zirgu,
Pa pasauli staigadams;
I es būtu labu braucis,
Kad varetu nopelnīt. [LD 33523-0]

Eima, bērni, čiganos,
Čiganos laba dzīve:
Čigans ēda baltu maizi,
Pa pasauli staigadams. [LD 33313-0]

Es čigana meita biju,
Kā jumprava vien staigaju.
Čigans sētā zirgus mija,
Es pa logu skatijos,
Es pa logu skatijos,
Lai čiganu nenokrāp.
Čigans priežu prasitajs,
Es ta priežu vāķejiņa. [LD 33484-0]

Še čigāni bagātāki
Par visiem čigāniem:
Jauni kungi zābakos,
Jumpraviņas kurpitēs. [LD 33471-2]

Čiganiņi mani bērni,
Nezodziet suseklišu;
Īleniņus vien zodziet,
Māsiņai pūru šūt. [LD 33453-0]

Nedod Dievs tādu dienu,
Kādas dienas čigānam:
Tumsa nakts, suņi rej,
Desu kule mugurā. [LD 33496-0]

Es čigāna meita biju,
Jaunu kungu līgaviņ’;
Jauni kungi nepazine,
Ka čigāna meita bij’. [LD 33482-0]

Tēvs man bija igaunīts,
Māte mana čigāniete;
Es meitiņa kā liepiņa,
Man deviņi brūtgāniņi. [LD 33509-71]

Čigans manis tēvis bija,
Igauniete māmuliņa,
Es meitiņa kā jumprava,
Kunga dēla vien vajaga. [LD 33529-2]

Es čigāna sieva biju,
Kā jumprava vien staigāju,
Kurpes kājā, niedre rokā,
Sēd’ galdiņa galiņā.
Pa lodziņu raudzījos,
Kur vīriņi zirgiem mija.
Mans vīriņis labs vīriņis,
Tas mācēja zirgiem mīt,
Tas iemija lielus zirgus,
Jēme lielus piedaviņus:
Zirņu sieku, pupu sieku,
Kaņepīšu pasijāni. [LD 33486-0]

Čiganam laba dzīve,
Kas čigana kumeļam?
Kumeļš kārti klaudzināja
Vakareju sējumiņu. [LD 33512-0]

Čiganam nabagam
Nelaimite notikuse:
Vilks apēdis auneliti
Ar visiem radziņiem. [LD 33513-0]

Aiz ko man gribējās
Svētkos iet čigānos?
Čigāns bija mans tētiņš,
Čigāniete māmuliņa. [LD 33472-0]

Čigāns grib zirgu atradināt no ēšanas

Čigāns dzirdējis, ka dakteris ieteicis vienam slimniekam atradināties no liekas ēšanas. Čigāns nu nodomājis arī savu zirgu atradināt no ēšanas. Viens saimnieks, kas zinājis par šo čigāna nodomu, prasījis reiz tam: „Vai atradināji zirgu no ēšanas?”

Čigāns atbildējis: „No dzeršanas jau atradināju un būtu atradinājis arī no ēšanas, bet maita nosprāga.”
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Svētais Juris un čigāns
(Čigānu pasaka)

Svētais Juris zirgā jāja pa ceļu, bet viņam pretī brauca čigānu kulba. Uz bukas sēdēja melns čigāns un turēja grožus.

– Kurp braukdams, čigān? – svētais Juris vaicāja.

– Rau, tepat netālu gribu uzsliet telti, – čigāns atteica. – Un tu?

– Es dodos uz Jeruzalemi, – atbildēja svētais Juris, – lai palūkotos, kā dzīvo Dievs Kungs.

Ak, mīļo, dārgo, atceries nu arī mūs, čigānus, pastāsti Dievam, ka tādi ļaudis dzīvo pasaulē! Lai Dievs pasaka – kā lai mēs dzīvojam, ko lai darām.

– Labi, – svētais Juris bija ar mieru. – Es viņam visu izstāstīšu, bet atpakaļceļā iegriezīšos pie jums, lai paustu Dieva vārdus.

– Nekā, dārgais. – Čigāns nošūpoja galvu. – Mēs esam mazi ļautiņi, un tu mūs aizmirsīsi.

– Ko niekus, neaizmirsīšu vis.

– Aizmirsīsi gan kā likts.

Jāpastāsta vēl, ka svētajam Jurim bija tīrasiņu zirgs, tam iemaukti sētin nosēti ar dārgakmeņiem, bet kāpšļi – no tīra zelta. Čigāns paskatījās uz greznajiem iemauktiem un saka:

– Zini ko, dārgais, atstāj man vienu kāpsli! Ja būsi to atstājis, tad, zirgā sēzdamies, ikreiz atminēsies mūs. Skaidri atminēsies, ka jāapprasās par to, kā lai čigāni dzīvo, ko lai tie dara.

– Esi nu gan tu viltnieks, čigān, – svētais Juris smaidīdams teica. – Lai notiek, atstāšu tev kāpsli. Ņem ciet! Tikai liec aiz auss: kad atgriezīšos, kāpslis būs jāatdod.

– Ko nu, dārgais, kāda runa! Viss būs labi. Tikai neaizmirsti mūs.

Tā nu viņi šķīrās. Svētais Juris jāja tālāk. Ceļā gadījās ciems, kur zemnieki cirta guļbaļķu māju. Bet viens baļķis gadījies par īsu, sienā paliek sprauga. Nu zemnieki pakampa virves un ņēmās stiept baļķi garumā. Svētais Juris nobrīnījās, piejāja tuvāk un jautāja:

– Ko tad jūs te darāt, zemnieciņi?

– Redz, kungs, maķenīt nepietiek, jāstiepj baļķis garāks, bet šis nepagalam nestiepjas. Varbūt tu dosi mums kādu padomu?

– Es jūsu vietā pārzāģētu to baļķi pušu, ieliktu sienā un spraugu aizbāztu. Bet sīkāk es izprasīšu Dievam, jo pašlaik dodos uz Jeruzalemi apraudzīt Dievu Kungu.

– Izprasi gan, godātais, parūpējies par mums, aplamniekiem!

Svētais Juris jāja tālāk un pēkšņi ieraudzīja divas akas, starp kurām šurpu turpu staigāja sievas ar nēšiem un spaiņiem.

No vienas akas ūdeni smeļ, otrā lej iekša. Sievas uzsauca jātniekam:

– Kurp jādams, skaistulīt?

– Uz Jeruzalemi mūsu Dievu apraudzīt.

– Vai, mīļais, nu tad pavaicā Dievam, par ko mums uzbrucis tāds posts! Un kad viņš pēdīgi apžēlosies par mums? Citādi mēs staigājam no vienas akas pie otras un lejam ūdeni vienā liešanā.

– Labi, pavaicāšu.

– Neaizmirsti  gan,  mīļais, mūžam būsim  tev pateicīgas.

Beidzot svētais Juris nonāca Jeruzalemē. Viņš aizgāja apraudzīt Dievu Kungu un pie viena izstāstīja tam brīnumaino atgadījumu ar zemniekiem, kuri  ar virvēm stiepuši baļķi  garāku.

– Tas man zināms, – Dievs sacīja. – Es pats aptumšoju viņiem prātu – par to, ka šie tikai blēdījās un mānījās, bet prātā nepieņēmās ne par naga melnumu. Sadomājuši māju celt un malku ziemai sagādāt. Un tad es viņiem pateicu – stiepiet, cik gribat, tikpat to baļķi nemūžam neizstiepsiet. Es viņus sodīju par alkatību un muļķību. Pasaki nu zemniekiem, Juri, ka es atlaižu viņu grēkus, bet lai turpmāk viņi tiek vaļā no savas alkatības.

– Es redzēju arī citus brīnumus, – svētais Juris stāstīja. – Sievas lēja ūdeni no vienas akas otrā.

– Arī tas man ir zināms. Sievas es sodīju par to, ka šīs atšķaidīja pienu ar ūdeni un nesa uz pilsētu pārdot. Labs ir, es piedodu arī viņām, tikai pasaki, lai vairāk tā nedara.

– Izstāstīšu visu, kā tu teici, – svētais Juris sacīja, gribēja jau lēkt zirgā, bet kāja noslīdēja gar zirga sānu, un svētais Juris gandrīz nogāzās garšļaukus. Te nu viņš atcerējās kāpsli, ko bija atdevis čigānam.

– Tik tikko neaizmirsu, kungs. Es apsolīju čigānam, ka pavaicāšu tev, kā lai čigānu cilts pasaulē dzīvo tālāk.

– Čigāniem tu pasaki tā, – Dievs atbildēja. – Lai dzīvo pēc saviem likumiem. No viena izlūgsies, no otra izprasīs, no trešā paņems bez atļaujas – tā viņu pašu darīšana. Taisni tā arī pasaki.

Svētais Juris devās atceļā. Saticis sievas, izstāstīja, ko Dievs licis. Sievas nopriecājās, ka Dievs šīm piedevis, un nosolījās savu mūžu vairs nejaukt pienu ar ūdeni.

Svētais Juris nu ieradās pie zemniekiem, kuri bija cirtuši māju. Viņš pastāstīja par to, ka Dievs šiem piedevis, tikai licis, lai šie tiekot vaļā no skopuma. Zemnieki nopriecājās, ka nu nedienām gals.

Svētais Juris atkal devās ceļā. Pēdīgi viņš piejāja pie čigānu tabora. No kulbas kā zirņi pabira čigānbērni, saukdami:

– Svētais Juris klāt, svētais Juris klāt!

Ārā iznāca arī pieaugušie.

– Nu, ko labu Dievs lika mums pateikt? – vaicāja čigāns, kurš bija paņēmis zelta kāpsli.

– Viņš lika pateikt tā: no viena izlūdzieties, no otra izprasiet, no trešā bez atļaujas paņemiet – viss būs jūsu!

– Paldies Dievam, ka viņš čigānus neaizmirst, ka tik labu vēlējumu atsūtījis!

– Pateicies vien Dievam, čigān, bet mani arī nepiemirsti. Atdod manu zelta kāpsli, man jājāj tālāk!

– Ko tu runā, mīļo, dārgo? Kādu kāpsli? Mēs no tevis neesam ņēmuši nekāda kāpšļa, Dieva goda vārds! Lai mūs pērkons sasper, ja esam ko no tevis ņēmuši! Lai mūsu bērni laimes neredz, ja mēs no tevis ņēmuši.

Tā nu zelta kāpslis palika pie čigāniem, jo tā jau Dievs bija licis: no viena izlūdzieties, no otra izprasiet, no trešā bez atļaujas paņemiet!
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

Burvis un čigāns

(Čigānu pasaka)

Mežā bija iemitinājies čigānu tabors. Šai taborā dzīvoja čigāniete. Viņai bija viens vienīgs dēls – čigānēns ap gadiem divpadsmit. Pirms daudziem gadiem čigāniete bija zaudējusi vīru – tas reiz aizgāja čigānu darbos un neatgriezās. Sieva nosprieda, ka vīrs ir pagalam. Tomēr daudzi čigāni viņai nepiekrita, un taborā klīda baumas, ka čigāns pārdevis dvēseli nelabajam.

Kādā jaukā dienā uz šo taboru atbrauca tirgonis. Viņš sāka staigāt pa teltīm un runāties ar čigāniem. Pienāca arī tās čigānietes kārta. Tirgonis ieraudzīja čigānpuiku, un acis viņam iezvērojās. Bet jāpasaka – šis čigānēns bija izmanīgs, stiprs un apķērīgs. Te nu tirgonis uzrunāja zēna māti:

– Atdod man savu dēlu! Tu tikpat dzīvo nabadzībā, bet pie manis tavam dēlam nebūs nekādu rūpju. Bērnu man nav, tā ka pēc manas nāves visu mantos viņš. Turklāt tavs dēls man nav svešs, es pazinu viņa tēvu, bijām lieli draugi, es tak kristīju tavu zēnu, tātad esmu tavs kūms.

Tirgonis vārdoja, vārdoja čigānieti, bet pierunāt nespēja. Tad viņš noskaitās, nozibināja acis, un čigāniete nojauta ko nelabu. Patiesi, nākamajā dienā nelaime bija klāt – viņas dēls aizgāja uz mežu un vairs neatgriezās.

Bija noticis tā. Kad čigānēns izgāja no meža pļaviņā, tur viņu jau gaidīja tirgonis.

– Kas ir, puis, vai gribi pavizināties ar zirgu?

Kurš čigānēns no tā atteiksies? Tad tirgonis iesvilpās, un pļaviņā iedrāzās divi melni zirgi. Čigānēns skatās uz zirgiem un ne acu nespēj atraut, tik varen skaisti tie abi.

– Sēdies, čigānēn, vienā zirgā, es kāpšu otrā, un jāsim. – Abi  sēdās zirgos  un  auļoja  prom.  Čigānēns  skatās:  viņa zirgs nevis skrien pa zemi, bet gan lido pa gaisu. Tad zēns atskārta, ka sapinies ar pašu nelabo, ka šis tirgonis ir burvis. Dievs vien zina, cik laika pagāja, līdz abi nonāca pie augsta kalna un nolaidās pašā virsotnē. Burvis pavēlēja čigānēnam:

– Ej pameklē malku, kursim ugunskuru.

Čigānēns salasīja žagarus, un viņi iekūra uguni. Burvis sadabūja mazu oliņu un iesvieda to liesmās. Tiklīdz viņš to izdarīja, zeme atvērās, atklādama šauru aku.

– Klausies, puis, ko tev teikšu. Es esmu visā apkaimē pazīstams burvis. Tu jau būsi to nopratis. Te, šajā kalnā, ir apslēpti visi mani dārgumi. Es pats tos dabūtu rokā, bet šai akā nejaudāšu ielīst. Še tev burvju gredzens. Uzvelc to pirkstā, tikai nepazaudē, citādi tev gals klāt. Tiklīdz tu nolaidīsies pazemē, tev virsū metīsies indīgas čūskas. Nebaidies, pavicini gredzenu, un čūskas pārvērtīsies akmeņos. Iedams pa pazemi, tu ieraudzīsi durvis, kuru priekšā sēdēs lauva. Pavicināsi gredzenu – un lauva pārvērtīsies akmenī. Tālāk būs otras durvis, tu iesi iekšā un ieraudzīsi savu māti. Viņa lūgs, lai tu viņu apskauj, bet tu netici. Tā ir nevis tava māte, bet gan nelabais. Ja tu viņai noticēsi, viņa saplosīs tevi gabalos. Pamāj uz viņas pusi ar gredzenu, un viņa pārvērtīsies par akmeni. Tālāk būs trešās durvis, un aiz tām – visa mana bagātība. Piesien lādi virvē, es izvilkšu ārā to un pēc tam arī tevi! Mēs abi būsim bagāti, čigān, tikai neaizmirsti, izdari visu tā, kā es tev liku.

Čigānēns apsēja virvi sev ap vidu un nolaidās pazemē. Viņš ilgi laidās lejup, līdz pašai kalna dzīlei. Līdzko viņš nokļuva lejā, viņam virsū metās indīgās čūskas. Čigānēns pavicināja gredzenu – un čūskas pārvērtās akmenī. Arī tālāk notika tā, kā bija teicis burvis: atradās trīs istabas, vienā sēdēja lauva, otrajā parādījās čigānēna māte, bet trešajā stāvēja lāde ar naudu.

Čigānēns pievilka lādi pie virves, bet vilkdams tā piekusa, ka apsēdās uz lādes atpūsties.

„Nekā nebija, burvi,” viņš nodomāja, „es tevi pazīstu! Lādi tu izvilksi, bet mani pametīsi tepat, lai nevajadzētu dalīt dārgumus. Tas nu tev neizdosies.”

Bet burvis no augšas sauc: – Ei, puis, sien ātrāk lādi virvē!

– Vispirms izvelc mani, – čigānēns atsaucas, – bet lādi es piesiešu sev klāt.

– Nē, vispirms es izvilkšu lādi un tikai pēc tam – tevi!

Abi stīvējās un ķīvējās, un čigānēns tā arī nesēja lādi virvē.

Tad burvis noskaitās un iesvieda virvi pazemē.

– Lai tad tavi kauli sapūst tai pazemē! – viņš uzkliedza un nozuda.

Čigānēns sēd uz lādes vāka un bēdājas: „Kāpēc man vajadzēja sapīties ar to burvi! Kas man lika vizināties ar viņa zirgiem? Esi nolādēts, burvi, ar visu savu burvju gredzenu!”

Zēns dusmās norāva gredzenu no pirksta un nosvieda zemē. Te zeme nodrebēja, un parādījās milzu Pūķis.

Pūķis paskatījās uz čigānēnu un jautāja: – Dēliņ, kā tu te gadījies? Ko tev vajag?

Čigānēns nobijās no Pūķa briesmīgā izskata un sāka kāpties atpakaļ, bet Pūķis saka:

– Nebīsties no manis, dēliņ, es esmu tavs tēvs. Pirms daudziem gadiem šis pats burvis mani piekrāpa, nobūra ar ļaunām zintīm un piespieda sargāt savus dārgumus. Nebijis tev šī gredzena, tevis jau sen nebūtu starp dzīvajiem. Kad uzsitīsi ar gredzenu pa zemi, es ikreiz būšu klāt un izpildīšu katru tavu vēlēšanos. Lūdz, dēliņ, ko gribi.

– Tēvs, aiznes mani mājās uz taboru pie manas mātes, un arī dārgumus paķer līdzi!

– Labi, dēliņ, viss būs tā, kā tu vēlies, tikai neaizmirsti paņemt līdzi gredzenu – gan vēl noderēs.

Čigānēns attapās savā taborā, bet tur pie ugunskura telts priekšā sēdēja māte un lēja asaras par dēlu. Viņa bija novecojusi un nosirmojusi. Zēnam bija licies, ka viņš nav bijis mājās tikai trīs dienas, bet patiesībā bija pagājuši gadi.

Māte nopriecājās:

– Vai, dēliņ, es jau vairs necerēju tevi dzīvu redzēt! Kur tad tu biji, pastāsti nu!

Čigānēns mātei izstāstīja visu, kā bijis, neko neslēpa. Kopš tā laika viņi sāka dzīvot bagātībā un laimē.

Tomēr ļaunais burvis bija uzzinājis, ka čigānēns izkļuvis no pazemes, un nolēma atdabūt savas bagātības. Reiz viņš atkal ieradās taborā pie čigānēna un saka:

– Atdod manu gredzenu, puis, atdod ar labu, citādi atņemšu ar varu!

Čigānēns nosvieda gredzenu zemē, un parādījās Pūķis – viņa tēvs.

– Skaties, tēvs! – zēns iesaucās. – Re, kur viņš ir, tas burvis, kurš tevi pārvērta par Pūķi un izpostīja visu tavu dzīvi.

Pūķis metās burvim virsū un vienā mirklī nožņaudza to. Tiklīdz burvis bija pagalam, viņa zintis pagaisa, un čigānēna priekšā atkal stāvēja tēvs.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

Nabaga čigāns
(Čigānu pasaka)

Reiz dzīvoja kāds nabadzīgs čigāns. Ik nedēļas viņš gāja pie bagātiem saimniekiem ubagot. Gadījās, ka viņš aizgāja pie kādas atraitnes un ubagoja maizi. Atraitne atteica:

– Maizi es neesmu cepusi, man ir tikai kvieši.

– Tad iedod man kviešus! – nabaga čigāns lūdza.

– Še tev kvieši! – sieva noskaitusies atcirta un pasvieda viņam kviešu graudu. Čigāns iebāza to kabatā un devās prom. Atraitne smējās, bet čigāns ar visu kviešu graudu aizgāja pie cita saimnieka un palūdza:

– Mīļo saimniek, es iedošu tev kviešu graudu. Paglabā to, es pats tūliņ būšu atpakaļ.

Kad čigāns atgriezās, kviešu graudu bija uzknābājusi vista.

– Nu vista ir mana! – čigāns iesaucās. – Kam tā apēda manu kviešu graudu?

Saimnieka vista bija vien jāatdod čigānam. Čigāns aizgāja pie kaimiņa un teica:

– Mīļo kaimiņ, es atstāšu pie tevis šo vistu, uzmani to, kamēr pārnākšu!

Bet, kad viņš pārnāca, vistu bija apēdis mājas saimnieka kaķis. Nabaga čigāns sacīja:

– Kaķis apēda manu vistu, tāpēc nu tas ir mans!

Un viņš laidās prom ar visu kaķi, ko saimnieks bija atdevis bez vārda runas.

Tad čigāns aizgāja pie cita kunga un lūdza:

– Mīļais kungs, pieskati manu kaķi, es tūliņ būšu atpakaļ. – Kad viņš pārnāca, kaķi bija saplosījis kunga suns.

– Suns nu ir mans! – čigāns noteica un ar visu suni devās prom.

Čigāns atstāja suni pie kāda cita kunga un palūdza:

– Mīļais kungs, pieskati manu suni, es tūliņ būšu atpakaļ. Taču, kad čigāns pārnāca, suns bija pagalam. To bija nobadījis bagātā kunga vērsis. Čigāns apgalvoja:

– Vērsis nu ir mans!

Kungam nācās vērsi atdot, un čigāns ar to devās prom. Viņš nonāca pie kāda bagāta lielkunga un sacīja:

– Mīļais kungs, es atstāšu tev savu vērsi un tūliņ atkal būšu klāt.

Kad viņš pārnāca, vērsi bija nospēris zirgs.

– Nu zirgs ir mans! – čigāns uzsauca un ar visu zirgu laidās prom.

Te atnāca ķēniņš un paņēma čigāna zirgu, jo paša zirgs bija slims. Viņš steigšus aizjāja čigāna zirga mugurā. Kad čigāns ieradās ķēniņa pilsētā, zirgs bija nobeidzies, un ķēniņš teica:

– Mīļais čigān, tavs zirgs ir nobeidzies, bet par beigto zirgu es došu tev daudz, daudz naudas.

Un ķēniņš iedeva čigānam veselu lērumu naudas. Šis nu kļuva bagāts un, atgriezies mājās, vairs neubagoja, bet gan laimīgi dzīvoja varen skaistā mājā un apprecēja atraitni, kura toreiz bija iedevusi viņam kviešu graudu.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

Ūdens plūdi

Priekš dažiem gadiem viens skroderis gājis kājām uz Jelgavu. Pie Džūkstes baznīcas ceļotājs apsēdies uz akmeņa valli zem veciem vītoliem un pārdomājis, kā varētu priecīgāki ceļu nostaigāt.

Viens skroderim pazīstams čigāns, kas krogā stāvējis, izskrējis no kroga, iesaukdamies: „Nudien! ne sapņot nesapņoju, ka šodien satikšu tevi, savu radinieku. Še roka! Dievs palīdz!”

„Labdien, labdien, Čipu Tāteli! Še arī – manis pēc – roka: bet laid man steigties, kamēr nav par vēlu.”

„Ko, vai pastara dienu gaidi?” čigāns jautājis.

„Pastara dienu nu gan ne; bet lieli plūdi šonakt visādā vīzē gaidāmi. Līvu-Bērzē vien tikai nebūšot, tādēļ līdz turienei drīz jānotiek.”

„Vai patiesi? Labi, ka satikāmies. Sēdi manos ratos, un brauksim uz Līvu-Bērzi!”

Ceļā tie satikuši pazīstamu žīdu, kas vedis mori. Žīds, par plūdu briesmām izdzirdējis, tūliņ savu zirģeli griezis apkārt un laidis uz Līvu-Bērzi. Tā visi četri nobraukuši līdz tagadējam Līvu-Bērzes Galu krogam.

„Nu būsim glābti,” skroderis teicis un skubinājis savus biedrus iet gulēt.

Čigāns nolicies gulēt uz galdu, moris krāsns priekšā, bet žīds paņēmis abru, iesējis to virvēs un tad pievilcis savu šūpuļa gultu pie griestiem. Gulēt iedams, paņēmis vēl nazi līdz, ar ko nodomājis – ja varbūt arī še plūdi uzmāktos – knaši virves pārgriezt un tad ar abru kā ar mazu laiviņu aizbraukt.

Skroderis pats, nomodā palikdams, pēc kāda laiciņa izvilcis no kabatas desu un, itin pastipri šņakstēdams, sācis ēst. Čigāns, no skaļās ēšanas uzmodies, lūdzis, lai arī viņam dodot kādu kumosiņu. Bet skroderis, liels joku gailis būdams, izvilcis no otras kabatas čigānam jēlu desas gabalu. Lai nu čigāns gan vienreiz kārs uz gaļu, tad tomēr šī desa vīram nebūt nelīdusi. Skroderis, to manīdams, paskubinājis čigānu, lai desu cepot. Tātelim tas nebijis divreiz jāsaka: knaši tas nolēcis no galda un sācis grābstīties pēc krāsns. Bet, lai pārliecinātos, vai krāsns vēl diezgan silta, skroderis trauciņā iesmēlis ūdeni un domājis liet krāsnī. Liešana vīram samisējusies, tā ka neielējis vis krāsnī, bet morim taisni ģīmī. Moris, atmodies, saucis pilnā rīklē: „Plūdi! plūdi!”

Žīds, kliegšanu izdzirdējis, knaši pārgriezis abras virves un nogāzies ar lielu troksni uz grīdu. Krītot nabadziņš tā bijis sasities, ka tikko vēl spējis izbrēkt: „Gals, gals!”

No tam izcēlies vārds „Galu krogs”, jo ļaudis žīda kliegšanu „gals, gals!” pēc tam vēl ilgi daudzinājuši, kamēr beidzot pašu krogu tā iesaukuši.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Čigānu pasakas čigānu valodā pieejamas: http://www.pasakas.net

Kā dažas tautas cēlušās

Kad Dievs bija radījis pasauli un tautas, vārdu tautām nebija. Viņš teicis, ka katrai tautai vajagot sava vārda, bet nav zinājis, kādu vārdu katrai tautai dot. Viņš teica, ka vārīšot ūdens katlu, tad zināšot, kā katru tautu saukšot. Pirmie atnākuši čigāni. Ūdeni vārot, ūdens čīkstējis. Dievs teicis: „Jūs sauks par čigāniem.” Latvieši bijuši beidzamie. Ūdens bijis izvārīts. Viņš teicis, kad metīšot putas zemē, tad redzēšot, kas būšot. Putām zemē krītot, iznācis: „Laks!” Dievs teicis: „Jūs sauks par latviešiem.”

Tā Dievs iedevis katrai tautai savu vārdu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Kā dažas tautas cēlušās

Kad Pestītāju situši krustā, pagāni nolēmuši vēl vienu naglu dzīt Pestītājam caur sirdi. Kamēr pagāni dzinuši naglas caur rokām un kājām, čigāns nozadzis to naglu, kura bijusi nodomāta dzīt caur sirdi, un muša uzmetusies Pestītājam uz krūtīm.

Pagāni sākuši nozagtās naglas meklēt, bet čigāns jau ar to bijis gabalā. Tad viņi ieraudzījuši mušu uz Pestītāja krūtīm un noturējuši to par naglu.

No tā laika Dievs atļāvis čigānam zagt, kas tikai pagadās, un mušai no visa ēst.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Atnāk čigāns pie saimnieka un prasa:

– Saimniek, tev malkas nevajaga?

Saimnieks domā, pirms nedēļas šķūnīti piekrāmējis ar sausu bērza malku, priekš kam man vēl malka.

Saimnieks atbild:

– Nē, nevajaga! – Un čigāns aiziet.

Nākamajā rītā saimnieks skatās – malkas šķūnītis tukšs.

Saimnieks skrien pie čigāna un ņemas to lamāt:

– Tu, zagli, esi man visu malku nozadzis!

Čigāns neizpratnē:

– Kāpēc zaglis? Tu tak pats vakar teici, ka nevajaga!

Čigānu dzīvē galvenais – ģimene

Čigāni ir spējuši saglabāt savdabīgu kultūru un tradīcijas, kas diezgan maz ir ietekmējušās un sajaukušās ar citu tautu dzīvesveidu. Piemēram, dažādi ierobežojumi attiecas ne tikai uz čigānu svinību tradīcijām, bet skar arī ārējo izskatu pēc kāzām.

Čigāniete vairs nedrīkst staigāt izlaistiem matiem un basām kājām, apģērbam pilnībā jānosedz ķermenis, bet galvā jābūt lakatam. Vīriešiem gan viss atļauts, sievu viņi ciena, taču uzskata par savu īpašumu. Vēl mūsdienu čigānu ģimenēs visos svarīgos jautājumos sieva prasa vīram atļauju. Taču vīra pienākums ir sievu par paklausību atalgot ar izpalīdzību un materiālu nodrošinājumu, kā arī laipnu izturēšanos – skandāli un kautiņi nav ierasti čigānu ģimenēs, pat nabadzīgās ne.

Čigāni ļoti mīl bērnus un visur dodas kopā ar ģimeni. Ja kāds čigānbērns zaudē vecākus, viņu pieņem audzināšanā radi, lai cik nabadzīgi tie paši būtu. Reti ir tādi gadījumi, kad bērns paliek bez ģimenes vai nonāk bērnunamā. Arī ceļojot vai dodoties tirgoties, bērnus parasti ņem līdzi.

Arī bērni tā tiek audzināti, lai viens otru aizstāvētu. Ja meitene grib doties uz balli vai kādu saviesīgu pasākumu, viņa nedrīkst iet viena – viņa noteikti jāpavada brālim vai brālēnam. Daudzās ģimenēs joprojām tiek stingri ievērotas senās čigānu tradīcijas, piemēram, čigānietes nedrīkst staigāt biksēs, un nav iedomājams, ka sievietei būtu īsi mati. Sievietes apģērbam jābūt garam, pāri celim, ja īsāks, tas ir nepiedienīgi. Čigānietēm patīk krāšņas drēbes, zelta rotaslietas, gredzeni, auskari.

Droši vien nevienam nav palicis nepamanīts, ka čigāni uzkrītoši daudz pīpē. Arī čigānietes. Šis netikums arī ir sena paraža – citām tautām pīpe bija vīriešu laika kavēklis, bet čigānietēm tā nebija nekas svešs. Slepeni pīpē jaunas meitenes, bet veca sieva ar pīpi – tas jau izskatās pat lepni.

Blakus praktiskajam ikdienas solim čigānu dabas neatņemama sastāvdaļa ir mūzika. Senas čigānu dziesmas, smeldzīgas romances, ģitāras skaņas… Savulaik uzstāšanās muzicējot bija viens no čigānu peļņas avotiem, arī mūsdienās čigānu mūzika nav aizmirsta un gūst popularitāti visā pasaulē – slavenie Gorans Bregovičs, Gipsy Kings u. c. Kas gan ir šīs apburošās mūzikas apbrīnas objekts, galvenā tēma, sāpe un laime? Protams, sieviete!

Mirdzošām kā zvaigznes, lielām acīm,

Matiem melniem, viļņainiem kā strauts,

Un ar bērnu rokās, un ar vecām kārtīm

Tavu tēlu gleznojuši daudz. (K. Rudeviča dzejolis „Čigāniete”)

Gadās, ja vecāku griba vai citi apstākļi šķir iemīlējušos pāri, bieži vien jaunieši aizbēg no ģimenes un sāk jaunu dzīvi svešumā, kur neviens viņus nepazīst. Tāpat kā daudzām citām kultūrām, arī čigāniem jūtu dzīvē nākas piekāpties naudas priekšā, doties karā, peļņā svešumā. Komponists J. Štrauss čigānu emocionālos piedzīvojumus atainojis operetē Čigānu barons. Kaislīgā, skaistā deja flamenko, kas savaldzinājusi arī mūsu, atturīgo un smagnējo latviešu sirdis, ir čigānu nacionālā deja, kas izaugusi no čigānu dziesmas ģitāras mūzikas pavadījumā. Tās nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda flamma – uguns. Strauji ritmi, krāšņi tērpi – tajā visā ir kaut kas pārlaicīgs un maģisks.

Pārdabiskajam liela nozīme ir čigānu mitoloģijā. Pasakas, teikas un ticējumi vēsta par spokiem, burvestībām, mirušo augšāmcelšanos, mistiskiem spēkiem, kas ietekmē un maina cilvēka dzīvi. Čigāni dzīvo saskaņā ar dabu, mīl tās neatkarību, pavarda vietā – ugunskura siltumu, straujus zirgus. Iespējams, tieši viņu neiekļaušanās sabiedrības normās un autsaideru statuss citiem šķiet biedējošs, un – kā jau nesaprastajam un noslēpumainajam – čigāniem tiek piedēvētas pārdabiskas spējas. Kaut gan katrai tautai senatnē ir bijuši savi maģijas rituāli un buramvārdi, tieši čigāniem sevišķi raksturīga nākotnes paredzēšana, zīlēšana. Ar to nodarbojās tieši čigānietes.

Čigānu kultūras mantojums no paaudzes paaudzē pārgājis galvenokārt mutvārdu ceļā. Vienotas rakstības čigāniem nav, tie parasti pieņem tās tautas rakstību, kuras valstī tie dzīvo. Arī valoda atšķiras – čigānu valodai dažādos reģionos ir atšķirīgi dialekti.

Mūsdienās daudzi čigāni ir asimilējušies, daudzas tradīcijas ir sajaukušās, tie ir saprecējušies ar vietējiem iedzīvotājiem un sevi par čigāniem vairs neuzskata. Arī sliktā slava, kas čigāniem tiek piedēvēta joprojām – kā zagļiem, krāpniekiem un sliņķiem –, daudziem liek atteikties no savas tautības atzīšanas. Taču, lai kādas būtu vēstures peripetijas, vislabāk par kādu tautu liecina tās tradīcijas un folklora. Čigāniem ir sakāmvārds: „Novēli savam kaimiņam vienu govi, un Dievs tev dos divas!”
[Sagatavots pēc: Melberga: http://www.apollo.lv/]

Čigāni – tikai „piedeva” Latvijas kultūru saimei?

Esam Eiropas valstu saimē. Atšķirīgi un kopīgi risinām Eiropā būtiskus jautājumus, tostarp arī par čigāniem. Es izvēlos lietot vārdu čigāns, nevis roms, jo lielākā daļa pašu čigānu Latvijā un pasaulē pazīst tieši šādu apzīmējumu. Abi apzīmējumi ir ekvivalenti. Vārdam roms ir vairāk juridisks un politisks pamats.

Kas esam Latvijai tagad, kad globalizācijas ietekmē dzīvē ienāk aizvien sarežģītākas Eiropas valstu politisko, tehnoloģisko un kultūru attiecību formas un veidi, mazākumtautību īpatnību atšķirības un subkultūru saskarsmes stili, globāla mēroga psiholoģiska izpratne un ekonomiskas saiknes Eiropas komercijas arēnā?

Agrāk bija vairāk vērojama vēlme uzlabot čigānu sociālo dzīvi un iegūt perspektīvu stabilizēšanos. Tādēļ tika izstrādātas pamatnostādnes, projekti un plāni, kas tika piedāvāti valdībai. Izmēģinājuma veidā dažas organizācijas projekta ietvaros piedāvāja darbu atsevišķām čigānu tautības personām un ģimenēm.

Kas no tā ir saglabājies? Kāda ir tālākā perspektīva? Ko no tā visa varētu gaidīt tie čigānu censoņi, kuri cerēja un uzticējās labāku pārmaiņu idejas nesējiem? Kas ir atbildīgs par to, ka čigāni atrodas līdzšinējā ne(maz)mainīgā sociālā šķirā un ne(maz)rezultatīvās izjūtās? Cik redzami, derīgi un izmantojami Eiropas kontekstā mēs, čigāni, esam šajā laikmetā, kad iezīmējas sociāli ekonomiskās izaugsmes atveseļošanās pumpuriņi valstī? Kas mēs bijām agrāk, kādi esam tagad, un ko Latvijas valsts vēlas sagaidīt no mums, čigāniem, nākotnē?

Ir jāatgādina, ka čigāni ir minoritāte, kura seko Latvijas nacionālajai politikai. Vai mēs esam savējie čigāni vai tikai kārtējie čigāni? Vai Latvijas valsts spēj savus čigānus aizstāvēt no mājieniem un kratīšanas ar pirkstu (fui, reiz kaunējies būtu) un mūs ikreiz pieminēt vēstures genocīda kontekstā, iedvesmot sociālai patstāvībai un tās pastāvēšanai, iedvesmot uz eksistenci un pieņemt mūs – čigānus – dabīgus, nemēģināt pārtaisīt, radot čigānu etniskajai kultūrai neērtu, pretrunīgu, mezglainu attīstības ceļu?

Vai valsts turpinās pārņemt čigānu nacionālās īpatnības ierēdņu un/vai organizācijas līmeņa kontrolē, nereti arī mēģinājumos pārliecināt mūs ar pilnīgi svešām, sarežģītām un augstprātīgām idejām!? Mēs paši vēlamies rūpēties par sevi! Domājams, ka atsevišķos aspektos čigāniem ir pietiekams gan cilvēku un profesionālais resurss, gan tāds potenciāls, kas neatrauti no valsts iekārtas ļautu ķepuroties pašiem. To vajadzētu pamanīt, novērtēt un ļaut pašiem rīkoties! Arī šāda rīcība saucama par labas prakses piemēru.

Daudzos cilvēkos čigānu temats izsauc atšķirīgas emocijas, pārdomas un uzvedības reakciju. Tās mēdz būt gan dusmas un naids, gan žēlsirdīgs un nosodošs skatiens, gan arī patīkamas atmiņas un sadarbība kopīgā mērķa realizācijā. Kā paraugu var minēt čigānu grupu „Riči”, kura iedvesmoja visu Latviju. Tagadējā komplektācija „Čigānzēni” , manuprāt, ir vēl pārsteidzošāka un iekārojamāka daudziem Latvijas cilvēkiem.

Latvijā ir veiksmīgi un talantīgi čigāni – sportisti, mūziķi, reliģiskie darbinieki, izglītības jomā strādājošie, žurnālisti, kaislīgi tehnikas pazinēji, profesionāli celtnieki, pasākumu organizatori, juristi, laikmetīgās mūzikas radītāji, literāti, gleznotāji, dzejnieki u. c. veiksmīgi dažādu jomu pārstāvji, kuri dod lielu ieguldījumu gan pašiem Latvijas čigāniem, gan Latvijai, gan Eiropai. Arī citas kultūras pārstāvoši profesionāļi ir veltījuši īpašu uzmanību, laiku un vietu, rakstot par čigānu personīgo dzīvi, par čigānu tautas pārstāvju ieguldījumu zinātnē, glezniecībā, dzejniecībā, biznesā, rakstniecībā, vēsturē, daudzkultūru starpetniskajā dažādībā (starppersonu un starpgrupu attiecības), pasaules reliģijā, politikā, izglītības sistēmā, kinomākslā, pasaules mūzikas industrijā, izklaides jomās, arī demogrāfijas veicināšanā, modes industrijā, par bagāto teiku un pasaku klāstu u. tml. Bet, kā izrādās, Latvijas valstij čigāni ir mazsvarīgi, nenozīmīgi, mazkompetenti,  un  vispār – ko viņi vēl grib!? Ir gan vēl čigānu tautības studenti, kuriem rūp savu tautiešu liktenis Latvijā un kuri tikai vēl gaida savu veiksmes brīdi.

Mēs, čigāni, priecātos dzirdēt sev veltītas iedvesmojošas uzrunas; kādas amatpersonas, kaut arī pirms vēlēšanām, publiski pateiktas īpašas frāzes par mazākumtautībām; īpašas attieksmes demonstrāciju pret sevi kā etnisku minoritāti, kā arī masu mediju piemeklētus tiesiski neitrālus līdzekļus mazākumtautību uzrunāšanai. Tas mums vairāk un precīzāk norādītu tiešāku saikni ar Latvijas valsti. Lai, mēs, čigāni varētu saglabāt pašcieņu dažādās grūtībās, to skaitā arī nereti no nečigānu puses sastopamām linčošanas vēlmēm vai negatīvas attieksmes izpausmēm. [..]

Jau kopš laika gala Latvijas čigānu dvēseli sargā katra individuāli vai ģimenē pieņemtas dažādās reliģiskās ticības formas. Tādējādi jau kopš mazām bērnu dienām mēs iegūstam ētiskās vērtības – kas ir labs un kas slikts.

Mēs, čigāni, jau sākotnēji esam pierādījuši Latvijai, ka maziem cilvēkiem nav maza un sīksta dvēsele, bet šiem mazajiem ir plaša sirds, cerības un lieli plāni pasaulē.
[Sagatavots pēc: Tertarts: http://la.lv/]

Dokumentāla filma Čigāni Latvijā. Latvijas faili. Filmas veidotāja Monta Bitiniece. [http://www.tv3play.lv/]

Stāsts par čigānu kopienu, kas Latvijā dzīvo jau aptuveni sešus gadsimtus. Vienīgā pozitīvā lieta, kas tiek par čigāniem minēta, ir viņu dziesmas un dejas. Taču būtībā viņu dzīve Latvijā ir dramatiska, lielai daļai nav izglītības un darba. Čigāni ir atraduši pietiekami daudz un dažādus uzņēmējdarbības veidus, ar ko nodarboties. Par čigāniem sabiedrībā valda stereotips – visi ir zagļi un laupītāji. Ir veikts arī kāds pētījums, kas atklāj, ka viņi ir viltīgi, melīgi un ar noslieci uz noziedzību. Daži no šīs tautas pārstāvjiem pievērsušies kontrabandai, citi nodarbojas ar spekulēšanu, pārdodot džinsus, ķēdītes, smaržas. Uz ielām nereti cilvēki saņem zīlēšanas un nākotnes pareģošanas piedāvājumus. Čigāni ir iedzīti strupceļā. Kurā brīdī notika lūzums viņu dzīvē? Kādas ir nabadzīgo un bagāto čigānu nākotnes perspektīvas Latvijā? Atbildes uz jautājumiem meklējiet filmā.
[Sagatavots pēc: http://www.lnt.lv/]

●

Dokumentālā filma Par visu manu dzīvi (2003). Režisors Romualds Pipars.

Filma stāsta par Latvijas mazpilsētā dzīvojošo čigānu dzīvi, to dramatiskajiem likteņiem Otrā pasaules kara laikā, kad Sabiles pilsētas mērs Mārtiņš Bērziņš palīdzēja izglābt vairāk nekā 100 čigānu no nošaušanas. Viņu bērni un mazbērni dzīvo mūsdienu Latvijā.Filma ieguvusi CIVIS mediju fonda galveno balvu European ROMA Television Prize 2005.
[Sagatavots pēc: http://www.latfilma.lv/; http://www.delfi.lv/]

●

Dokumentāla filma Čigānu vējš (2007). Režisors Ģirts Laube.

Tā ir latviešu filma par snovbordu un ceļojumu apkārt pasaulei gada garumā, filmas centrālais tēls ir Inārs Bīrmanis – sportists, treneris, ekstrēmo sporta veidu pasākumu organizators un viens no snovborda aizsācējiem Latvijā.

Čigānu vējš ir brīvības, pārmaiņu un ceļojumu vējš, kas pavada klejotājus un ir snovbordista vienīgais sabiedrotais kalnu virsotnē.
[Sagatavots pēc: http://www.apollo.lv/]

●

Dokumentālā filma Čigānu etīdes (1997). Režisors Imants Brils.

Filmā stāstīts par čigānu vēsturi un šodienu. Tās centrā ir čigānu gleznotājs un dzejnieks Kārlis Rudēvičs, kolorīta, unikāla personība, kas no sava skatupunkta iepazīstina skatītājus ar Latvijas čigāniem.
[Sagatavots pēc: Rietuma: http://www.diena.lv/]

●

Mākslas filma Čigāns (1967). Režisors Jevgēnijs Matvejevs.

Mākslas filma Čigāns (1979). Režisors Aleksandrs Blanks.

Mākslas filma Čigāns (Le Gitan) (1975). Režisors Hosē Džovanni.

Mākslas filma Tabors aiziet debesīs (Табор уходит в небо) (1976). Režisors Emīls Lotjanu.

Mākslas filma Čigānu laiks (Time of the Gypsies) (1988). Režisors Emirs Kustorica.

Mākslas filma Čigāns (Gypsy) (2000). Režisors Manuels Palasjoss.

Latviešu tautasdziesma Es čigāna meita biju.

Dziesma Čigānu dziesma. M. Zālītes vārdi, J. Lūsēna mūzika (izrādē “Sfinksa”).

Dziesma Precē mani, čigānzēn. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika, izpilda N. Bumbiere un V. Lapčenoks.

Dziesma Čigānzēns. U. Graša vārdi, E. Švarca melodijas apdare, izpilda grupa “Čigānzēni”.

Dziesma Zirgu tirgus. E. Plauža vārdi, U. Stabulnieka mūzika, izpilda M. Vilcāne un O. Grīnbergs.

Dziesma Mana balss. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika, izpilda V. Lapčenoks.

Dziesma Dāvā man lakatu sarkanu. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika, izpilda N. Bumbiere.

Dziesmu albums Barvalu rom (Bagātnieks) (2009). Albumā iekļautas 11 čigānu romances un viena oriģinālkompozīcija. Dziesmas iedziedājis Dzintars Čīča.

Čigānu esības vieglums

Kurzemes jūrmalā pie Sīkraga nav barbarisku praktiskumu apliecinošas zīmes Privātīpašums, toties pārpārēm ir dzērveņu, melleņu un sūnās bailīgi patvērušos baraviku. Tāpat kā pirms divsimt gadiem te senatnīgā bērnišķībā katru vasaru apmetnes ierīko čigāni un paliek līdz vēlam rudenim, kad beidzas dzērveņu laiks. Vasarā Talsu, Ventspils un Valdemārpils čigāniem tirdzniecība ar ogām un sēnēm ir galvenais ienākumu avots. Gadsimtu laikā čigānu dzīvesveids maz ir mainījies. Lielākā daļa sabiedrības uzlūko to ar skepsi un izjūt pienākumu to uzlabot, pielāgojot rietumu standartiem. Tomēr, par spīti pūliņiem, savdabīgā kultūra kā tīrradnis turpina eksistēt, apliecinot dažādības skaistumu. Lai gan čigāni ir tepat blakus – uz ielas, kaimiņos, skolā, autobusā –, ko mēs zinām par minoritāti, kuras oficiālais skaits nepārsniedz vienu procentu no Latvijas iedzīvotāju kopskaita, kurai nav savas pastāvīgas valsts, toties ir pozitīvi dzimstības rādītāji? Viņu īstā dzīve ir nojaušama, taču apslēpta kā burbuļojošs putras katls zem vāka. Dzīvi čigāni uztver nepastarpināti, necenšoties ar mērķtiecīgu virzību un lieliem plāniem mainīt tās dabisko tecējumu, bet brīvi ļaujoties tam.

Pie ugunskura trīs jaunas čigānietes no vienas ģimenes: Marika, Larisa un Izolda. Smalka, tumsnēja sieviete kustas ar tādu kā maģisku graciozitāti, mandeļveidīgās brūnās acis runājot dzirkstī un šaudās, liekot nodomāt, ka to glītā īpašniece par dzīvi zina ko vairāk, nekā pasaka. 25 gadus vecā Marika no Ventspils kopā ar kuplu radu pulku vasaru pavada mežā ogojot. Viņa stāsta par savu dzīvi: pamatskolu neesot beigusi, tāpēc darbu atrast grūti, reiz pat strādājusi veikalā par pārdevēju, tagad pa mežu, bet ziemā atkal meklēs algotu darbu. Marika saka – nav tiesa, ka čigāni slinki, viņi strādā pašus smagākos darbus: zivju cehā, fabrikā, par krāvējiem, apkopējiem. Paši jau pie tādas dzīves esot vainīgi – retais pabeidzis skolu. „Čigāniem skolu nevajag, ātri tie bērni nāk,” smejot piemetina 23 gadus vecā Larisa. Čigāni parasti precoties savā starpā un no vecākiem, brāļiem un māsām nekur prom neejot, palīdzot izauklēt radu bērnus, aprūpējot vecvecākus. Kādreiz laulības šķiršanu čigāni uzskatījuši par lielu grēku, bet tagad jaunie dzīvesdraugus mainot tikpat viegli kā latvieši un krievi.

Vai čigānietes prot zīlēt? „Prot, prot, kā nu ne, vecās kārtīs visu dzīvi, kas bija, ir un būs, izliek. Vai melo? Dzīvi pazīst, cilvēkus, nopietni runā, taisnību stāsta,” apgalvo sievietes.

Puteru ezera tuvumā saulainā uzkalnā mīkstajās sūnās iekārtota otra telšu apmetne. Te sastopam 29 gadus veco Santu – latvieti, kas pirms desmit gadiem apprecējusies ar čigānu un audzina septiņus gadus veco Anandu Elizabeti, trīsgadīgo dēlēnu Simsonu Gasānu un dažus mēnešus veco Džozefīnu Inesi. Neparastie zēna vārdi esot patapināti no Bībeles un vīra vecātēva. Kamēr pārējie purvā lasa ogas, Santa pieskata bērnus un šķiro ogas. „Kādreiz čigāni bagāti dzīvoja, bet tagad viņiem grūta dzīve, jo nav darba,” stāsta sieviete. Viņa uzskata, ka nekāda diskriminācija pret čigāniem netiek vērsta: ja būtu izglītotāki, viņi darbu atrastu. Santa ievērojusi, ka daudzi vecākās paaudzes cilvēki neprot ne rakstīt, ne lasīt. Analfabēti esot arī vidējā paaudzē, parasti sieviešu vidū. Lai viņas bērni nepaliktu bez izglītības, Santa nolēmusi bērnus sūtīt parastā skolā, nevis vakarskolas korekcijas klasē, kur mācās lielākā daļa čigānu un, viņasprāt, prasības ir zemas. Darba meklējumos daudzi aizbraukuši uz Īriju un Angliju, jo tur neviens neskatoties, kāda tev tautība, čigānus labprāt ņemot darbā, neviens tur par dzīvi nesūdzas. Lai gan Santas vīrs līdz vēlam vakaram tīrot ogļu vagonus, no dzimtās Ventspils prom braukt negribot. Santa smaidot atceras, kā 19 gadu vecumā ar draudzeni gājusi pa ielu, piestājusi mašīna un viņas uzrunājuši tumšmataini jaunekļi, aicinājuši uz restorānu. Sākumā likušies lecīgi, bet izrādījušies draudzīgi un devīgi. Aizgājušas, nākamajā dienā viņu viens aicinājis atkal – tā palikuši kopā. Māte par meitas izvēli neesot bijusi sajūsmā, bet vēlāk samierinājusies. Sākumā Santai čigāni šķituši savādi, it īpaši tā viņu mode. Jaunas meitenes drīkst valkāt bikses, bet, līdzko iziet pie vīra, viņām jānēsā gari svārki, peldkostīmā čigānietes nedrīkst rādīties vispār, stāsta Santa. Pirmo reizi uzaicināta kopā ar visiem uz mežu ogot, viņa nodomājusi, ka salasīs vienu groziņu un pietiks, bet izrādījies, ka pasākums ilgst vairākas nedēļas.

„Tīrīgi, tur doto vārdu, optimistiski, izpalīdzīgi, nekad neatstāj novārtā bērnus, meitenes audzina tikumiski,” lūgta nosaukt čigānu tautas labās īpašības, ātri noskaita jaunā, slaidā sieviete. Tas, ka čigānu mājokļi ir netīri, piekrauti nevērtīgiem niekiem un spīguļiem, esot mīts. Gluži pretēji – čigāni atšķirīgus ēdienus nekad negatavojot vienā katlā, tīru ūdeni nekad nelejot traukā, kur reiz bijušas samazgas.

„Ģimenes ir ļoti kārtīgas, esmu bijusi vairākās mājās, kuras spīd un laistās,” piekrīt Kuldīgas Vakara vidusskolas korekcijas klases (tajā mācās daudz čigānu) pedagoģe Valda Kņaze. Čigānietēm tikumi esot ļoti stingri: meitenes uz ballēm nedodas vienas, tikai kopā ar brāļiem.

Lai gan valoda esot sarežģīta, Santa to iemācījusies ātri. Tajā integrēti daudzi latviešu vārdi, citi aizgūti no krievu un citām valodām. Mežā čigāni jūtoties kā mājās, ne no kā nebaidoties, purvā uz labākajām ogu vietām nereti brienot līdz vidum ūdenī. Čūskas gan viņus biedējot. Ja ieraugot, nositot un pēc tam vēl ilgi atceroties, redzot sapņos. Tas tāpēc, ka čigāni no seniem laikiem tic – odze nes nelaimi. Pēdējos gados daudzi čigāni kļuvuši reliģiozi, iekļāvušies jaunajās harismātiskajās draudzēs. Čigāni iet uz visām baznīcām, viņiem nav aizspriedumu ne pret vienu konfesiju.

Mazie bērni uz mums lūkojas ar pieaugušo acīm – ieinteresēti, pētoši. Šķiet, šajos skatienos ir visa tautas vēsture, visas īpašības un pagātnes stāsti, pazaudēts nav nekas. Piedzimt starp čigāniem nozīmē dzīvot noslēgtā pasaulē, kas simbolizē visu, ko viņu vecāki un vecvecāki zina par dzīvi – tik šauru un vienlaikus lielu, jo tajā ir viss. Čigānu bērni ir ļoti patstāvīgi, vecāki nejaucas viņu rotaļās, neuzjautrina un netincina viņus, ja kas neizdodas, un ļauj paraudāt par nobrāztu ceļgalu. Kādas šūpuļdziesmas čigānietes dzied saviem bērniem?

“Mēs esam latviešu čigāni, tāpēc dziedam gan čigānu, gan latviešu dziesmas, piemēram, Aijā, žūžū, lāča bērni,” stāsta Marika.

„Bērni daudz agrāk nekā citi viņu vienaudži tiek galā ar sadzīvi, iemācās parūpēties par sevi – iepirkties, paēst, kad gribas, un apģērbties, lai nenosaltu,” apstiprina Santa. Mīlēt bērnus čigāniem nenozīmē viņus nepārtraukti uzraudzīt un piespiest rīkoties pēc vecāku gribas.

„Tuvinieki par bērniem rūpējas, nav dzirdēts, ka čigāni atstātu novārtā vecākus zaudējušu bērnu, pieļautu tā ievietošanu bērnunamā, ja ir tantes un onkuļi,” teic Santa.

„Čigāni savus bērnus lutina, meitenes pucē, sagaida pēc stundām,” stāsta skolotāja Valda Kņaze. Čigānu bērni visu uztverot ļoti ātri, viņi esot temperamentīgāki, atklātāki un tiešāki, bet visu ātri aizmirstot. Viņiem esot grūtības pierast pie disciplīnas, ierobežot sevi, strādāt sistemātiski. Meitenes 15, 16 gadu vecumā apprecoties un skolu pametot.

Kāpēc tieši čigāni tik fundamentāli turas pie sadzīves un kultūras ieražām, kad pārējā pasaule mainās milzu ātrumā? „Čigānu pasaule ir pretēja industriālajai. Kad čigāns paņem mobilo telefonu, tas ir, it kā viduslaiki sniegtu roku 21. gadsimtam,” Latvijas televīzijai apgalvoja krāšņās, trakulīgās čigānu dzīves atainotājs kinorežisors Emirs Kusturica. „Čigāni ir pirmā tauta, kas ieviesusi globālu skatījumu uz pasauli. Stāsts par viņiem skan mazliet cilvēcīgāk nekā jebkurš cits, jo viņi nekad nav būvējuši nocietinājumus vai gājuši karot.”

Vakarā, kad satumst, iedomājos par čigāniem mežā, par ugunskura dzīvīgajām liesmām meža melnumā, par tabora vakara rosību un šūpuļdziesmām melnīgsnējiem mazuļiem. Tā vien šķiet, ka visa šī rimtā čigānu rosība, lai paēstu un sasildītos, dzīve no mirkļa uz mirkli rāda garu mēli merkantilu apsvērumu vadītajai mērķtiecībai, svarīgumam un steigai. Un, kad no septembra debesīm zvaigznes laižas lejup, bārstot dzirkstis, manuprāt, tās krīt tieši viņiem.
[Sagatavots pēc: Hauka: http://www.diena.lv/]

Čigānu izcelšanās un vēsture

Čigāni pieder pie indoeiropas saimes indoārās grupas.

Čigāni – staiguļu tauta Rietumāzijā, Ēģiptē, Eiropā, jaunākos laikos arī Amerikā; cēlušies no Ziemeļrietumu Indijas, kur vēl tagad dzīvo tiem radniecīgie dardi un kafri. 5. gadsimtā čigāni ienākuši Persijā, tad devušies tālāk uz rietumiem; ilgāku laiku uzturējušies Mazāzijā un Grieķijā, tāpēc valodā uzņēmuši daudz grieķu vārdu, 15. gs. pirmajā pusē nonākuši Eiropā. Daži domā, ka čigāni nonākuši Eiropā arī pa citu ceļu – caur Ēģipti, Āfriku un Spāniju. Mūsdienās čigāni dzīvo gandrīz visā pasaulē, izņemot Japānu. Savu dzimteni viņi pameta apmēram 1. gada tūkstoša beigās. Eiropā čigāni ieradās ar baltiem cimdiem un zelta gredzeniem pirkstos.

 Ziņas par čigānu skaitu pasaulē ir ļoti pretrunīgas. Statistikā tiek minēti 3 miljoni. Pēc vācu etnopētnieka K. Ludviga apkopotajiem datiem, faktiski ir līdz 10 miljoniem čigānu, no tiem Eiropā – apmēram 8 miljoni, to skaitā Austrumeiropā – aptuveni 6 miljoni.

Līdz šim vēl ir saglabājušies daudzi Latvijas čigānu dzimtu vāciskotie (Kleini, Leimaņi, Neilandi, Eberhardi) vai poliskotie (Putraškēviči, Marcinkēviči, Kozlovski, Domrovski) uzvārdi.

Latvijā čigāniem ir 500 gadu ilga vēsture. Viņi ienāca 15. un 16. gadsimtā no Vācijas un Polijas. Čigāniem bija pāvesta dotas brīvgrāmatas, kas ļāva viņiem braukt no vienas vietas uz citu. Pret čigāniem diezgan nikni vērsās katoļu baznīca, jo viņi nebija kristīti, nodarbojās ar zīlēšanu. Viduslaikos čigāni tika turēti par ķeceriem. Dzīvojot Latvijā, viņi klejoja tikai pa Baltijas reģionu un sezonas laikā.

Latvijā 1935. gada tautas skaitīšanā bija 3839 čigāni. Vācu okupācijas laikā viņi, tāpat kā ebreji, tika pakļauti represijām. Dažās pilsētās un apriņķos vietējās varas pārstāvji uzņēmās atbildību par „saviem” čigāniem ar pastāvīgu dzīvesvietu un darbu, tā izglābjot viņus no nāves (Kandava, Sabile). Ir zināms arī, ka Talsu apriņķī netika nošauts neviens čigāns. Pavisam no rasistiskā terora gāja bojā apmēram 2000 Latvijas čigānu.

Pēckara gados čigānu skaits nemitīgi pieauga. 1979. gadā Latvijā bija apmēram 6,1 tūkstotis, 1989. gadā – 7 tūkstoši, 1990. gadā – 7,4 tūkstoši, 1996. gadā – 7858 čigāni. 1997. gada aprīlī čigānu skaits tuvojās jau 8000 (no tiem 90,6 % bija Latvijas Republikas pilsoņi). Tiek uzskatīts, ka čigānu skaits varētu būt krietni lielāks – līdz 15 tūkstošiem cilvēku. Taču puse ir asimilējusies, ieaugusi citā vidē un vairs neuzdodas par čigāniem. Visvairāk čigānu ir Rīgā, Ventspilī, Jelgavā, kā arī mazpilsētās – Dobelē, Tukumā, Saldū, Talsos, Sabilē.

Čigāni, kuri dzīvo laukos un mazpilsētās, savā dzīvesveidā saglabā daudz specifiska. Čigāni gadsimtu laikā dzīvojuši taboros – izolētībā no apkārtējiem. Savos klejojumos, nereti nonākot arī naidīgā vidē, taborā viņi rada patvērumu, drošību un aizsardzību. Izdzīvot čigāniem esot palīdzējis arī tas, ka viņi nekad nav tiekušies pēc varas un jaukušies politikā. Čigānu paražās vērojams animisms – ticība pārdabiskai dvēselei, ko piedēvē dzīvniekiem un augiem. Čigāni jūt ciešu sakaru ar dabu. Ļoti iecienīts dzīvnieks viņiem ir sikspārnis, tāpat neaizskarama ir čūska.

Sadzīvē čigāni turas kopā, ievēro paklausību vecākiem cilvēkiem. Dzimtā ir līderis (barons), vadonis ar lielu autoritāti, bet ģimenē noteicējs ir tēvs. Barona titulu nepārmanto, bet iegūst dzīves laikā. Tas atkarīgs no cilvēka labajiem darbiem, bagātībai nav nozīmes. Iekšējās sadzīves normas prasa, lai jaunie, kad sāk strādāt, uzturētu savus vecākus un neatstātu nelaimē citus dzimtas cilvēkus. Čigāniem Latvijā ir tādi paši svētki kā latviešiem – Ziemassvētki, Līgo. Viņu tradīcija ir rīkot plašas bēru ceremonijas – bēres svin ilgi un jautri.

Par čigānu raksturu viņi paši spriež, ka esot tādi paši kā latvieši – ar labām un sliktām īpašībām. Tikai tās izpaužoties daudz ekspresīvāk. Čigānus uzskata par atklātiem un sirsnīgiem cilvēkiem, kuri viegli atrod saskari ar tādas pašas uzvedības cilvēkiem. Čigāniem patīk spilgtas krāsas un spožums, zelta rotas.

Čigānus nevilina politika, karjera un arī izglītība. Ir uzskats, ka izglītots čigāns zaudē savdabību un pirmatnību. Tomēr ir čigāni, kas nav pazaudējuši savu piederības izjūtu; piemēram, Jānis Leimanis, kas vāca Latvijas čigānu folkloru, tulkoja čigānu valodā Jāņa Evaņģēliju. Jānis Neilands daudz darīja čigānu kultūras dzīves rosināšanā Ventspilī – palīdzēja tapt čigānu skolai, piedalījās latviešu-čigānu vārdnīcas veidošanā.

Liela un vēl pilnībā neapgūta bagātība ir čigānu valoda un folklora. Čigānu valoda pieder pie indoeiropiešu grupas un ir saglabājusi ļoti senus elementus fonētikā un leksikā. Taču čigāni, kas tagad dzīvo izkaisīti visā pasaulē, runā visai atšķirīgos dialektos, aizgūdami daudz ko no tās pamattautas valodas, kuras vidē viņi dzīvo. Tā, piemēram, Krievijas čigāniem 20. gados izveidota rakstība uz krievu alfabēta pamata. Tieši Latvijas čigānu dialekti salīdzinājumā ar citiem Austrumeiropas čigānu dialektiem vislabāk saglabājuši savu specifiku. Latvijas čigāni runā četros dialektos: Kurzemes un Vidzemes latviešu čigānu dialekta divās izloksnēs, bet Latgalē – ziemeļkrievu dialektā un vienā no Baltkrievijas čigānu dialektiem. Visizplatītākais ir Kurzemes čigānu dialekts.

Čigānu tautas folklorai raksturīgie žanri ir dziesmas, pasakas, leģendas, anekdotes un parunas. Dziesmu žanri ir visdažādākie: liriskās, episkās, kara dziesmas. Speciālisti atzīst, ka čigāniem ar latviešiem ir kopīgi tādi populāri žanri kā bāreņu dziesmas, krogus (dzīru) dziesmas. Čigānu pasakās lielu vietu ieņem sižeti, kas apraksta burvestības, velna izdarības, miroņu celšanos no kapa.

Daudzas pasakas attēlo čigānu sadzīvi, stāsta par to, kā čigāns piemāna un piemuļķo muižnieku, kā iemīlas un nolaupa līgavu, kā piedalās zirgu zagšanā.

Čigānu mūzikai ir bagāta ornamentika, sarežģīta ritmika, spilgti emocionāls atskaņojums un improvizējoša muzicēšanas maniere. Tā ir visā pasaulē iecienīta mūzika: flamenko stils Spānijā, verbunkošs Ungārijā, bet Krievijā – slavenās čigānu romances ģitāras pavadījumā.

Čigānu literatūra radās 20. gadsimta 20. gadu vidū, kad uz krievu alfabēta pamata tika izveidota čigānu rakstība. Vienotas čigānu literārās valodas nav, jo čigānu valodai ir daudz dialektu. Tas ierobežo rakstnieku darbību un lasītāju skaitu, jo attiecīgo rakstnieku darbus saprot tie čigāni, kas runā šī autora dialektā. Kopš 60. gadiem čigānu rakstnieki arvien vairāk raksta to valstu valodā, kurā viņi dzīvo.

Čigānu nodarbošanās lielā mērā atkarīga no dzīvesvietas. Kurzemes čigāni piedalās ražas novākšanā, ravē bietes, lasa un nodod ogas. Vidzemes čigāniem vairāk raksturīga tirdzniecība, piemēram, zirgu, mašīnu un ādu uzpirkšana. Latgales puses čigāni pārsvarā dzīvo pilsētās, kur iespējams strādāt rūpnīcās. Bagāti ir tie čigāni, kas nodarbojas ar tirdzniecību: viņiem patīk izaicināt – vienmēr dabūt tieši to, kā tobrīd nav. Bieži čigāni ir amatnieki – kalēji, kurpnieki. Jau no seniem laikiem pret čigāniem ir radušies aizspriedumi, jo čigānu sievietes nodarbojas ar zīlēšanu.

Aizspriedumi pret čigāniem kā svešiniekiem, kā mīklainu tautu, nezin no kurienes atnākušu un nezin uz kurieni atkal aizejošu, pastāv ļoti sen un ir izplatīti joprojām. Viduslaikos viņus dedzināja uz sārta par burvestībām. Tagadējos laikos iesīkstējušie aizspriedumi Spānijā, Čehijā un Ungārijā izpaužas kā vēlēšanās tikt vaļā no čigāniem, aizraidīt emigrācijā. Latvijā aizspriedumus pret čigāniem uzkurina plašsaziņas līdzekļu nekonkrētā attieksme. Samērā izplatītas ir avīžu hronikas par kriminālnoziegumiem, kur aizvainojošā kārtā pieminēta likumpārkāpēja etniskā piederība čigāniem.
[Sagatavots pēc: Raimonds Biedrītis : http://www.sib.jelgava.lv/]

●

Juris Leimanis (1916–1973) ir sarakstījis grāmatu „Čigāni”. Autors ir ievērojamā čigānu kultūras darbinieka, Bībeles tulkotāja, čigānu biedrības, kora un teātra vadītāja, folkloras vācēja Jāņa Leimaņa (1868–1950) audžudēls. Visu savu darba mūžu Juris Leimanis dzīvojis un strādājis Ventspils ostā, organizējis čigānu ansambli un Ventspilī veidojis grandiozus etnogrāfiskus uzvedumus (60. gados iestudējis čigānu kāzas). Jura Leimaņa pēcnācēji un viņa izveidotā ansambļa dalībnieki vēl joprojām dzīvo Ventspilī.
[Sagatavots pēc: http://www.gramata24.lv/]

●

Rīgā, Pudiķu ielā 6 atrodas Latvijas Čigānu biedrība (arī Latvijas Čigānu nacionālās kultūras biedrība), kurā pieejama samērā plaša informācija par čigānu kultūru un dzīvi Latvijā.
[Sagatavots pēc: http://izklaide.kasjauns.lv/]

●

Ar „Sorosa Fonds Latvija” atbalstu NeoGeo.lv ir izveidojis infografiku, kuras uzdevums ir informēt par romiem (čigāniem) un to dzīvi Latvijā. Informācijas ir daudz, tāpēc infografikā ir attēlots tikai būtiskākais un aktuālākais.
[Sagatavots pēc: Infografika: Romi Latvijā. http://neogeo.lv/]

●

Pastmarkā, kuras pirmās dienas zīmogošana notika 2006. gada 13. maijā, attēlota K. Hūna glezna Čigāniete ar tamburīnu.
[Sagatavots pēc: http://www.pasts.lv/]

Daugavpils teātrī pirmizrāde – „Čigāns sapnī”

2002. gada 5. un 6. jūnijā Valsts Daugavpils teātrī notika Māra Čaklā un Jura Kulakova muzikālās mistērijas „Čigāns sapnī” pirmizrāde. Iestudējuma režisors – Harijs Petrockis. Tā ir muzikāla luga par cilvēcisko cilvēkā, par labestības solidaritāti, luga ar mīlestību un par mīlestību. Māris Čaklais un Juris Kulakovs šo mistēriju rakstīja Daugavpils teātrim, jo viņi šeit labā nozīmē sajutuši avantūrisku un jaunu radošo gaisotni. M. Čaklais ir radījis poētiski vēsturisku stāstu par tautas izjūtām 20. gadsimtā un brīvajā Tēvijā.

Rokoperas „Čigāns sapnī” viesizrādes Daugavpils teātris veltījis libreta autora dzejnieka Māra Čaklā piemiņai.
[Sagatavots pēc: Jonāne E. T.: http://www.latgaleslaiks.lv/]