ciems

Tradicionālā transkripcija

[cìems]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʦi͜ems]

[c] – nebalsīgais troksnenis

[ie] – divskanis

[m] – balsīgais skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Vienzilbes vārds.

ciems – pastāvīgais vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Ciems atradās jūras krastā.

2) izteicēja daļa – Teritoriālā iedalījuma sastāvdaļa ir ciems.

3) galvenais loceklis – Skaistie Kurzemes jūrmalas lībiešu ciemi.

4) apzīmētājs – Ciema iedzīvotāji rūpējas par senajām kulta vietām.

5) papildinātājs – Pa lidmašīnas logu varēja saskatīt mežos paslēptos ciemus.

6) vietas apstāklis – Ciemā bija maz jaunu cilvēku.

ciems, v.

1. Lauku māju kopums, kas veido teritoriālu vienību; arī ciemats. 

Liels ciems. Iziet cauri visam ciemam. Jūrmalas ciemi.

Pārn.: Sacelt kājās visu ciemu (ciema iedzīvotājus).

Viss ciems saskrēja skatīties.

2. Neliela viensētu grupa; ciemats.

Mežā bija neliels ciems – septiņas mājas.

3. Administratīvi teritoriālā iedalījuma pamatvienība Latvijas laukos padomju varas laikā (no 1945. gada).

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 200]

ciems, -a, v.

1. Administratīvi teritoriālā iedalījuma pamatvienība laukos. Attiecīgā teritorija.

Ciema teritorija.

2. Neliela apdzīvota vieta. Arī ciemats.

Tas bija ciems jūras krastā, kas jau piecdesmit gadus pūlas izaugt līdz mazpilsētiņas apjomam, bet nespēj. A. Grigulis 9, 224.

.. es redzu gandrīz visus šī krasta ciemus: Enguri, Mērsragu, Upesgrīvu .. Grīva 8, 81.

Ansis Leinasars piedzima .. Priežusila zvejnieku ciemā. A. Grigulis 13, 15.

3. Viensētu grupa. Ciemats.

Kuplu koku pavēnī .. slīgst prāva māju grupa. Kādreiz to dēvēja par Aklo ciemu. Zvaigzne 52, 13, 7.

Cīruļa mājele atradās pašā ciema galā, bet ceļš gāja cauri visu ciema septiņu saimnieku pagalmiem. Sakse 2, 10.

Mazākās saimniecībās, it īpaši Latgales ciemos, pirti bieži vien cēla vairākas ģimenes kopā .. Cimermanis 1, 62.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

ciems – sola; cīms; ciema iedzīvotājs – soluonīts; ciema ļaudis – soluonīši
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

cìems, -a, -àm, -u, dsk. ģen –u; vārds aktīvi sākts lietot tikai padomju varas laikā. Administratīvi terotoriālā iedalījuma pamtvienība laukos. tagad Ẽģemẽ i cìems, agrâk jàu tâda cìema nebija, ta bi pagasta vàlde.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 213]

Ģeogrāfijā – ciems.

Uzvārdi – Ciems, Ciema.

Vietvārdi – Abragciems, Aklaisciems, Alksnejciems, Ameļciems, Kalnciems, apdzīvotas vietas; Ciemupe, ciems Ogres novadā.

Vietvārds + lietvārds ciems – latviešu valodā raksturīgs nelielu lauku apdzīvotu vietu (ciemu) nosaukumu veidošanas modelis.

Ergonīmi – Līvu ciems, SIA Allažu pagastā.

ciems, pamatā ide. *ei– ‘atrasties; nometne, mītne’. Vārda ciems sākotnējā nozīme tātad ‘nometne, mītne’. Latviešu valodā bijusi arī vārda paralēlforma *kaims, no kā kaimiņš.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 171]

angļu – village

baltkrievu – вёска

franču – village

grieķu – χωριό

igauņu – küla

ivritā – כפר

krievu – деревня

latīņu – vīcus

lietuviešu – kaimas

poļu – wieś

somu – kylä

vācu – das Dorf

ukraiņu – село

No baznīcas braucot Ziemassvētku vakarā

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.
Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējuse eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.
Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.
Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.
Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidris būt,
Jeb vai būs liktens nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man. [Poruks 2006 : 83]

Mūsu nodaļa, veikusi savus rekvizīcijas darbus, jau veselu nedēļu stāvēja uz vietas, šīs dienas mēs pavadījām nelielā ciemā, verstis trīsdesmit uz dienvidrītiem no Daugavpils, kur pirmais uztraukums par ienaidnieka tuvošanos likās būt pāri. Kareivji žāvājās pusdienas laikā un oficieri no garlaicības nezināja, ko darīt. Apnika kartes un anekdotes, pāri palika tikai novakara klusie klajumi, kuros izklīdām savteku, zobenus nojozuši.

Es bieži uzsēdos kumeļā, izjāju no ciema un, pavadas atlaidis, ļāvu kumeļam iet, kur tīk. Dažureiz, sajutis mīkstu zāli zem kājām, viņš apstājās; es atbrīvoju viņa muguru un atlaidos blakus zālē. Krēslai uznākot, mēs jutāmies kā tēva sētas pieguļā. [Ezeriņš 1942 : 34]

INDULIS. A! – Kur tu te radies, puis?
– Jau aust! – Vai ķēmojies kā vadātājs?

UĢIS. Mēs ogojam.

INDULIS. Vai tuvu ir kāds ciems?

UĢIS. Tur mūsu ciems.

INDULIS. Kā sauc?

UĢIS. Nu, pašu ciems.

INDULIS. Ko muļķo? es tev!
(Grasās sist.)

UĢIS. Nesit! Pudiķis –
Tev kaklu noraus –

INDULIS. Ā! viņš glābts, mans draugs! [Rainis 1980 : 12]