Tradicionālā transkripcija

[ceļamàize]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʦeʎɑmɑ͜ize]


[c] – nebalsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[ļ] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

[m] – ’skanenis’.’]

[ai] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[z] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Četrzilbju vārds.



ceļ- sakne

-ainterfikss (sastingusi galotne)  

maiz-sakne

ceļamaiz- – vārda celms

-egalotne

 



ceļamaize

 ↓→ceļamaiz+īt-e

 




ceļamaizepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija.

 

Vienskaitlinieks.

  vsk. dsk.
N. ceļamaiz-e  
Ģ. ceļamaiz-es  
D. ceļamaiz-ei  
A. ceļamaiz-i  
I. ar ceļamaiz-i  
L. ceļamaiz-ē  
V. ceļamaiz-e!  

 


 


Teikumā var būt:

1)         teikuma priekšmets – Jau vakarpusē ceļamaize bija apēsta.

2)     izteicēja daļa – Tā ir mūsu pēdējā ceļamaize tev.

3)     galvenais loceklis Sakaltusī ceļamaize.

4)     apzīmētājsBērni uzreiz izpētīja ceļamaizes saturu.

6)     papildinātājs – Vecāki puikam somā ielika ceļamaizi.

7)    vietas apstāklisCeļamaizē bija sadotas rudens veltes.



ceļamaizes kule

garda ceļamaize, gatava ceļamaize, rūgta ceļamaize

dalīties ceļamaizē, iedot ceļamaizi, saņemt ceļamaizi

ceļamaize beidzas, ceļamaize pazūd, ceļamaize samirkst



ceļamaize dsk. ģen. -žu,s. lietv.

Pārtika ceļam, ceļojumam.

Dot braucējiem līdzi ceļamaizi.

// pārn. Novēlējums, pamācība u. tml. turpmākajai dzīvei. 

Ceļamaize skolu absolventiem. Ceļamaize tālākajam darbam un mācībām.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


ceļamaize -es, s.; parasti vsk.  

Pārtikas produkti, ko ņem vai dod līdzi ceļā, ceļojumā.            

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


ceļamaize – ceļamaize, (dem.) ceļamaizeite

[Sagatavots pēc: Bērzkalns 2007 : 96]


Lietvārds ceļamaize darināts, saaudzējot saliktenī vārdkopu ceļa maize.


vācu der Wegzehrung



Ja uz dzirnavām braucējam ceļa maize līdzeni nolūst, tad malšana labi izdosies; ja nelīdzeni – slikti.


Seši rīti nedēļā,
Visus sešus malti gāju,
Pirmo rītu maizi malu,
Otro rītu – iesaliņu;
Trešajā rītiņā
Brāļam malu ceļa maizi;
Ceturtajā rītiņā
Putraimiņus trinkšķināju;
Piektajā rītiņā
Plācenīti grudzināju;
Sestajā rītiņā
Zirgiem malu uzmatiņu. [LD 29299-1]


Zelta putns

    Kāds vecītis, kam trīs pieauguši dēli, gulēja ļoti slims. Bet viņš dabūja dzirdēt, ka svešā ķēniņa valstī esot tāds putns, tiklīdz viņa dziesmu dzirdēsi – tūliņ vesels. Nu tēvs sūta vecāko dēlu, lai ņem 300 dālderu un jāj brīnuma putnu pirkt. Bet vecākais dēls, liels medinieks, paņem ceļā ir šaujamo. Nu jāj, jāj ierauga lapsu un sāk diemžēl to šaudīt. Kā sāk šaudīt, lapsa viļ šo arvienu biezienā, kamēr ieviļ slepkavu bedrē, un tur šo nu patura. Pēc kāda laika tēvs sūta otru dēlu, bet šo arī lapsa ieviļ slepkavu bedrē.

Slimais tēvs gaida pārgaidīdamies, nevar abus sagaidīt, sūtīs vēl jaunāko dēlu Brenci. Bet Brencis bija tāds pamuļķis, un māte ne par ko viņu laist: „Kur tāds tādu ceļu nostaigās? Vecie brāļi, gudri zēni, pazuduši, ne vēl šis! Lai viņš tad labāk šepat tēva namā mirst, nekā svešumā.” Un neko vairāk – māte ieliek Brenča ceļa maizes kukulī tručiņu (ģifti), lai, pirmo kumosu ēzdams, paliek uz vietas. Bet gadījās citādi. Pēc viena ēdiena starpas jājiena Brencis nosēd (nokāpj) no baltās ķēvītes, grib ēst, te pieronas tā pati lapsa, sacīdama: „Neēd no tās maizes! Tavi brāļi mani šaudīja, tu nešaudīji, lūk, tādēļ dzirdi, ko teikšu! Nošauj savu balto ķēvi un atdod man ieēsties, tad varēsi kāpt man mugurā, es tevi aiznesīšu pie tā putna, ko izjāji meklēt.” Brencis gan negribēja, negribēja ķēvīti šaut, bet lapsa papurināja viņam roku un taukš! ķēve nost, šāviens izsprāga neviļot. Nu lapsa ēda ķēvītes gaļu un stāstīja tālāk: „Tad nu tevi aiznesīšu svešā ķēniņa valstī, un tur tu paliksi ķēniņa namā par putnu kopēju. Kopjamo putnu starpā arīdzan būs viens tāds putns, kam viena spalva zelta, otra sudraba. Tas ir tas dziedātājs. To tiecies nozagt, jo pārdot ķēniņš viņu nepārdod ne par kādu naudu. Bet sargies tūlīt pirmā, otrā dienā zagt. Papriekšu tev kādas dienas jāiepazīstas ar māju ļaudim, lai sāk tev uzticēties, tad tu viņu nozagsi. Un vēl ko! Zodz viņu tai pašā vecā sprostā – jauno sprostu neaiztiec!”

Un tā nu Brencis aizjāja lapsas mugurā uz svešo ķēniņa valsti, saderēja ķēniņa namā par putnu kopēju, un vienu nakti, kamēr brīnuma putna sargi aizmiguši gulēja, ņems šis dārgo putnu un nesīs projām. Putns ļaujas arī, bet par nelaimi Brencim iešaujas prātā: „Tik skaists putns tik vecā sprostā nesader labi – likšu jaunajā!” Kā liks jaunajā – putns skaļi iedziedas, uzmodina sargus, un nu apcietina Brenci kā buku un iemet cietumā. Bet lapsa atkal pietiecās klāt, sacīdama: „Nelāgi bija, Brenci, ka mani neklausīji, bet klausi jel nu! Kad rītu tevi tiesās, neliedzies – izteic tīru patiesību! Putna tev vajadzējis savu slimo tēvu dziedēt – to tu saki! Tad viņi putnu tev solīs, tikai tev būs jāapņemas no citurienes tādu zirgu pārvest, kam viena spalva zelta, otra dimanta. Bet par to nekas: es tādu zirgu zinu un aiznesīšu tevi uz tālu zemi. Tur tu salīgsi pie paša ķēniņa par staļļa puisi un nozagsi dārgo zirgu, kad būsi iepazinies ar ķēniņa zirgu sargiem. Tikai, no Dieva puses. ņem viņu ar veciem iemauktiem, jaunos galvā nemauc.”

Tā arī notika. Šie Brenci tiesā un notiesā, ka jāpārved tāds un tāds zirgs. Labi. Brencis aizjāj ar lapsu uz tālu zemi, pie sveša ķēniņa, salīgst par staļļa puisi un vienu nakti, kad citi puiši palaižas miegā, vāc dārgo zirgu no stelliņģa laukā. Zirgs ļaujas arī, bet par nelaimi Brencim iešaujas prātā: „Tik lepns zirgs ar tik veciem siksnas iemauktiem nesader – maukšu jaunos iemauktus!” Kā mauks jaunos – zirgs izraujas zviegdams, puiši atmožas, un nu Brenci apcietina kā buku un iemet cietumā. Bet lapsa atkal pietiecās klāt, sacīdama: „Nelāgi bija, Brenci, ka neklausīji mani, bet klausi jel nu! Kad rītu tevi tiesās, neliedzies – izteic tīru patiesību galu no gala, tad viņi zirgu tev apsolīs, bet tev būs jāapņemas šā ķēniņa meitu pārvest kas jau deviņi gadi nolādēta.”

Labi, tā notika, un nu bija jāmeklē Brencim nolādētā ķēniņa meita. Viņš sēdās lapsai mugurā un laida vaļā pa pasauli. Skrēja, skrēja lapsa, mēli izkārusi, asti vēcinādama, aizskrēja augstā kalnā, pašā virsgalā, un tur bija liels caurums zemē. Pie šā cauruma viņa apstājās un sacīja tā: „Laidies, Brenci, nu pa to caurumu zemē, dibinā atradīsi daudz ķēniņu meitu, tās visas tev mīlīgi nāks pretim un katra vāks tevi pie sevis, bet nepārsteidzies. Gaidi, kamēr pienāks tā visskaistākā, to steidz vest augšup, kamēr vel(n)i, ķēniņu meitu sargi, guļ cietā miegā. Un lai tu neaizkavētos, nepiemirsti, ka jāsteidz – še tev kušķītis spalvu rokā. Tās spalvas ir no manas astes, un ik tu visas uzlūko, ik atminies, ka jāsteidzas ar ķēniņa meitu atpakaļ nākt!”

Brencis tad nu šļūca uz labu laimi bezdibinā iekšā. Nolaidās dibinā – nāca šāda, nāca tāda ķēniņa meita pretim; beidzot atnāca viena tik daiļa kā roze un magone – tā bija īstā. Bet Brencis, tik skaistu redzēdams, iesāka tērzēt un pavisam aizmirsa, ka notaļ jāsteidzas atpakaļ, kamēr velni vēl guļ. Te par laimi ķēniņa meita ievaicājās: „Brenci labais, kas tas par spalvu kušķīti tev rokā?” Kā šis to padzird, tūlīt atceras, kas darāms, un nu steidz pa kaklu, pa galvu ar meitu no bezdibina laukā. Līdz arī bija laukā – te velni, krākdami kā vētra, pārnoja pakaļ. Bet nedabūja vairs: Brencis ar ķēniņa meitu bija jau lapsai mugurā, un lapsa skrēja vēl ātrāki par viesuli. Brencis, dabūjis ķēniņa meitu par līgavu, dārgo zirgu un dārgo putnu, griežas uz mājām, un lapsa viņu vēl pavada līdz vienai upei, kur ierauga krastā krogu.

Šīpus upes – tilta malā – lapsa saka: „Nu es šķiršos – šinī krogā ir plēsīgi suņi, no tiem man jāsargās, labāk iešu ar līkumu apkārt; tu vari taisni pa ceļu jāt, tikai pasargies šinī krogā dzīvu gaļu pirkt.”

Un tā nu lapsa aiziet savu ceļu – Brencis atkal jāj tiltam pāri. Piejāj pie kroga – redz: viņa abi brāļi lielās bēdās: slepkavas patlaban taisās žņaugt un kaut. Šis krogs ir tā saucamā slepkavu bedre, kur todien brāļi, lapsu šaudīdami, bija ieklupuši. Brencim brīnum sirds iežēlojās par brāļiem, viņš tos izpērk no slepkavu nagiem, un nu visi četri – Brencis, abi brāļi, līgava ar zirgu un putnu – dodas uz māju pusi.

Ceļā nelabais iestuida brāļu sirdīs nelabas domas: viņi nocērt Brencim sprantu, lai varētu tēvam iemelot, ka viņi dārgo putnu atraduši. Bet Brenča labdare, lapsa, atskrien ar tādām zālēm, kas tūdaļ kaklu sarumbēja un sadziedēja. Nu Brencis pāriet mājā un pasaka tēvam, ko brāļi darījuši. Tēvs liek neģēļus ugunī iemest, bet Brencis nu dzīvoja ar līgavu laimīgas dienas.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr07/0700820.htm]

 

Padoms maksā naudu

Ķēniņam bija skaista, godīga meita. Viņa nāk jau drīz pāri tiem gadiem, kad vajadzētu būt jau apprecētai, bet vēl viņa nemaz nedomā par precībām. Gan jāj precinieki visvisādi un dažādi, gan ķēniņu dēli no apkārtējām zemēm, gan augstmaņu dēli no pašu zemes, bet šī neņemas nevienam pretim. Gan tēvs un māte izrunājās, izbrēcās viņai apkārt: ko viņa gan domājot sagaidīt, pašu Dievu no debesim? Gan palikšot veca meita un tad gan redzēšot, kur tad šī iešot. Bet ķēniņa meita tik nē un nē: viņai vēl tāds nav gadījies, kādu viņa gribot.

Nu ķēniņš viņai virsū, kādu tad šī īsti gribot: bagātu? smuku? gudru? Visvisādi jau esot bijuši, kādēļ viņa neesot ņēmusi, kāds patīk?”

„Ne es gribu bagāta, ne smuka, ne gudra, ne arī tāds ir bijis, kādu es gribu. Precēšu tikai to, kas tāpat domā kā es.”

„Kā tad tu zināsi, kas tāpat domā kā tu?”

„Es uzdošu trīs mīklas, kas viņas atminēs, tas tāpat domās kā es, pie tā arī iešu.”

Ķēniņš arī ar mieru. Viņš liek izziņot pa savu un apkārtējām valstim, ka visiem neprecētiem vīriešiem jānāk uz pili minēt mīklas un kas uzminēšot – lai viņš būtu bagāts vai nabags, zems vai augsts, vai kaut kāds – tas dabūšot viņa meitu par sievu.

Turpat tanī valstī bija nabags malkas cirtējs. Viņš dzīvoja ar savu sievu un dēlu atsevišķi no citiem, mežā mazā būdiņā. Abi vecie jau nāca labi gados un sāka skubināt dēlu, lai tas ejot tautās un pārvedot sev līgaviņu, citādi šie nomiršot un viņš palikšot viens pats. Dēlam tas nemaz netika, bet ko darīt? Tēvs, māte jāklausa.

Viņš paņem kukuli maizes līdz un iet uz precībām. Kādu gabalu gājušam, viņam nāk pretim vecs sirms vīriņš un lūdz kādu kukulīti maizes. Dēls atdod savu maizes kukuli un griežas atpakaļ uz mājām; bez maizes tālāk nevar iet. Vecais vīriņš viņam pateicas par maizi un saka: „Divi kungi ir pasaulē: Dievs debesīs un cilvēks pats!”

Māte un tēvs neļauj dēlam mieru, lai viņš ejot pa otru reizi, bet nu vairs ne pa ceļu, kur vecais vīriņš viņam prasījis maizes. Ar skābu prātu dēls bāž atkal maizes kukuli kulē un iet pa citu ceļu sev līgavas meklēt. Netālu tikušam, viņam nāk atkal tāds pats sirms vecs vīriņš pretī kā pirmo reizi un lūdz atkal viņa maizes kukuli. Dēls atdod atkal un griežas atpakaļ uz mājām. Vecais vīriņš pasaka paldies par maizi un piemetina: „Visdārgākais pasaulē ir patiesība!”

Māte un tēvs sāk dusmoties par dēlu, ka tas ar precību nekur netiek. Vēl viņi grib reiz izmēģināt, vai tad viņš sievu it nevarēs dabūt. Viņi iedod dēlam trešo kukuli ceļa maizes, bet nu cieti piekodina maizi nevienam ceļā neatdot. Dēls iet trešo reizi pa citu ceļu meklēt sev līgaviņu. Bet, kā par brīnumu, nāk atkal tāds pats vecs sirms vīriņš viņam pretī kā abas pirmās reizes un lūdz atkal viņa maizes kukuli. Dēls domā: „Dot? Nedot? Kā lai nedot, viņš jau prasa?”

Viņš atdod kukuli vecajam vīriņam un iet uz mājām. Vecītis vēl viņam nosauc no pakaļas: „Vislaimīgākais ir, kas otram var palīdzēt!”

Nu ir tēvs, māte atzīst, ka dēlam nav vēlēts precēties. Pa kuru ceļu tik viņš iet, visur ir priekšā un atņem viņam ceļa maizi. Viņi dzīvo tāpat uz priekšu kā līdz šim trijatā vien.

Te kādu dienu atnāk ziņa, ka malkas cirtēja dēlam arī jāiet uz ķēniņa pili minēt mīklas. Kad jāiet, jāiet, ko tur var darīt. Viņš iet. Pie pils sapulcējušies ļaudis kā mežs un gaida uz mīklām. Iznāk ķēniņa meita uz lievenēm un uzdod mīklu: „Cik kungu ir pasaulē?”

Nu min un skaita visi, ka murkšķ vien, bet neviens nevar atminēt. Cits saka šo, cits to, bet kā nav, tā nav. Daži jāj tik vēl patlaban skaitīt. Mūsu malkas cirtēja dēls domā: „Vecais vīriņš man sacīja, ka esot divi: Dievs un cilvēks pats; jāteic ir, varbūt, ka tā būs.”

Viņš saka un ir atminējis. Otra mīkla ir: „Kas pasaulē ir visdārgākais?”

Nu min atkal visi. Cits saka – mīlestība; ķēniņa meita atteic, ka tā nemaz neesot pērkama. Cits sauc – nauda, cits – laime, laba dzīve, gods, bet tas viss nav. Malkas cirtēja dēls saka, kā vecais vīriņš teicis: „Visdārgākais pasaulē ir – patiesība!”

Jā, viņš atkal atminējis. Ķēniņa meita uzdod trešo mīklu: „Kas ir pasaulē vislaimīgākais?”

Visi minas, minas, minstinas: ķēniņš, bagātniki – tas, kas dabūšot ķēniņa meitu – tas, kas nemaz neesot dzimis, un visādi citādi, bet kā nav, tā nav. Pienāk malkas cirtēja dēls un saka, kā vecais vīriņš viņam teicis: „Vislaimīgākais ir, kas var otram palīdzēt.”

Ķēniņa meita viņam gar kaklu apkārt, un viņš nu ir brūtgāns. Vecais ķēniņš tūliņ taisa kāzas, un jaunais pāris dzīvo baltas jo baltas dienas.

 [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr10/1004309.htm]

 

Pateicīgie kustoņi

 

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. To muļķīti viņš sūtījis pasaulē, lai taptu gudrāks, un iedevis ceļa maizi līdz. Viņš nu gājis, gājis – iegājis mežā, nosēdies un sācis ēst. Te pienākusi skudru ķēniņiene un lūgusi ēst. Viņš pabarojis. Tad skudru ķēniņiene aiziedama teikusi: „Kad tev manis vajag, uzsauc: „Skudru ķēniņiene!”, tad nākšu tev palīgā.” Pēc neilga laika lūdzas arī krauklis, lai dodot ēst. Paēdinājis kraukli arī – tas aiziedams teicis: „Kad tev manis vajag, tad iesaucies: „Kraukļu ķēniņ!”, tūliņ nākšu palīgā.” Pēc neilga laika arī bišu ķēniņiene klāt. Paēdinājis to arī, tā aiziedama teikusi: „Kad tev manis vajag, tad iesaucies: „Bišu ķēniņiene!”, tūliņ būšu palīgā.” Nu gājis un atradis mežā pilsētu. Pilsētai tecējusi upe cauri, un gar to upi bijuši akmeņi, mazi un lieli, neskaitāmi. Bet pilsēta bija izmirusi, neviena dzīvība nerādījās. Viņš iegāja lielā pilī, tur visapkārt bijis dārzs. Pilī bija gari galdi ar visādiem ēdieniem un dzērieniem. Nu paēda labi un tad apgulās. Otrā rītā viņš pamožas un ierauga melnu tāpeli ar rakstu: „Svešiniek, kur tu esi ienācis! Nu tev jācīnās un trīs lieli darbi jāizdara: pirmkārt, no šī dārza septiņas mucas izbērtu pērļu jāsalasa; otrkārt, no upes jāizdabūn zelta atslēga, ar kuru šīs pils vārtus slēdz; treškārt, no tiem akmeņiem, kas upmalā, jāuzmin, kas beidzamais medu ēdis.” Nu viņam palicis gan bail, bet tā atminējies – iesaucies: „Skudru ķēniņiene!” Tā bijusi tūliņ ar tik daudz skudrām klāt, ka viss dārzs mudžēt mudžējis – īsā laikā visas pērles bijušas izlasītas. Otru dienu iesaucies: „Bišu ķēniņiene!” Tūliņ saskrējušas upmalā tik daudz bišu, ka mudžēt mudžējis – tās ātri pateikušas, kurš akmens beidzamais medu ēdis. Trešā dienā iesaucies: „Kraukļu ķēniņiene!” Atskrējusi tā un ieraudzījusi vēzi upmalā. Noķērusi vēzi un solījusies aprīt, ja negādāšot zelta atslēgu sudraba traukā. Nu atslēdzis pili, un tūliņ visi akmeņi upmalā palikuši par cilvēkiem. Viņš tad palicis pilī par valdnieku.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr07/0701228.htm]

 

Pelnrušķīte

Kāds ķēniņš mirdams iedevis savam dēlam kurpi, piekodinādams: „Dēls, apņem to par sievu, kam šī kurpe der, tad dzīvosi laimīgi.” Bet ķēniņa dēls ilgi izmeklējies pa pasaules malām – nekur atrast, kam kurpe derētu. Saīdzis griezies mājā. Te nakts vidū ieraudzījis dziļā mežā nabadzīgu būdiņu ar vecenīti pie uguns kura. Padevis labvakaru un runājis nakts māju. „Labprāt!” vecenīte atteikusi, bet viņai neesot ne maizes kumosa ko pacienāt. Lai, lai, šis atteicis, kas tik vēlu ēdīšot, un taisījies tikai gulēt. No rīta ķēniņa dēls ēdis savu ceļa maizi un cienājis arī vecenīti; bet tā, ik kumosu tencinādama, pabauda, ik iztek laukā ar maizes riecienu rokā. Sācis prasīt, kādēļ tā noskraidoties. Jā, viņai pagrabā trīs meitas esot ēdināmas, kas nevarot dienas gaismā tikt, esot plikas. Lai vedot augšā! Viņš tūlin aizskriešot uz savu pili pēc dārgām drēbēm. Labi, atnesis drēbes, meitas apģērbušās un uznākušas pie ķēniņa dēla. Visas bijušas daiļas, bet tā jaunākā it īpaši, un kas vēl: taisni jaunākai arī derējusi viņa kurpe. Tūlin, zināms, bildinājis par līgavu. Bet vecenīte ne un ne: ja gribot, lai tad ņemot no gala, to vecāko, bet ne lasīdamies. Ko nu? Beidzot ķēniņa dēls solījis tās vecākās arī labiem vīriem izprecināt, un tad tad vecenīte ļāvusies ierunāties. Nu apprecējis jaunāko un dzīvojis ļoti laimīgi.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr06/0600613.htm]



Bille izvilka no vamža kabatas apņurcīto maizi. Labi, ka sviests tik plānā kārtiņā, nav bijis kam iztriepties, viss šķēļu actiņās patvēries. Bille prātīgi koda no tās maliņas, no kuras garozu Pluskam iedeva. Nedrīkstēja nokost visu uzreiz, gara diena priekšā. Tā Bille sprieda, bet zobi darīja savu, un tad vairs atlika tikai drupačas no saujas ielaizīt. Cauri bija ar ceļamaizi.

Pa kuru brīdi Lanku saimnieks bija atnesis pilnu spaini un nolicis Pluskam priekšā?

–       Paldies, – Bille nočukstēja.

Ūdens bija brūns, kā jau no kūdras purva, bet Pluska dzēra, un arī Bille smēla ar plaukstu, jo pēc sausās maizes dzert gribējās ļoti. Un brūnajam ūdenim nebija ne vainas. Vasarā, tad būtu ņudzējis melnos mūdzīšos, caur zobiem kāšams, bet rudenī tīrs un tā purva garša pat tīkama.

– Dzirupniek, skaties, Klušām pat ūdens akā nav bijis, ko bērnam līdzi dot, – iebļāvās Lanku saimnieks.

Pīrāgā kozdams, pieslāja garais. Ak tad no Dzirupēm viņš, bija dzirdēts. Bille nosarka un sarāvās.

– Būtu man tā Alīde pretī, krautu, ka trīs dienas neceltos. Tā jau nav sieviete, bet zvēru mātīte.

– Nezaimo zvērus, – pilnu muti noņurdēja Dzirupnieks. – Zvēru mātīte bērnam ūdeni nenoskaustu.

– Klušās sprieda, ka mani ar tādu zirģeli šķūtīs neņems, sūtīs atpakaļ, – Bille raudzīja Alīdi aizstāvēt.

– Jā, jā… Stāsti vien! Parādi labāk savu ceļamaizi!

– Es jau apēdu, – Bille sarka vēl gaužāk.

– Visu?!

– Netīšām. Gribēju atstāt vēlākam, bet nepamanīju, kā apēdās.

– Būtu jau arī brīnums, ja Alīde ceļamaizi pamanītu, – smējās Lanku saimnieks, bet Dzirupnieks iedeva Billei divus pīrāgus.

  [Belševica 1999 : 25–26]

 

Es nevarēju uzmest Gatim uz galvas smilšu saujas. Atcerējos, kā vienā filmā sieviete ielēca kapā pie sava dēla vai vīra…

Būtu varējusi vismaz iemest šokolādi un zefīrus, kurus es viņam pagādāju, ar ko pieēsties. Pirmkārt, viņam tie garšoja, otrkārt, pēdējoreiz viņš visu dienu vai jau otro dienu neko citu nebija ēdis, un, treškārt, agrāk, pēc pulverīša lietošanas, fizioloģiski gribējās kaut ko saldu un daudz. Bet es viņam neiedevu uz turieni līdzi ceļamaizi. [..]

Atnācu mājās un tomēr saēdos biešu salātus, lai arī Gatis nekad vairs neēdīs. Sameklēju viņa fotogrāfiju, kurā viņš 25 g. v. gariem, blondiem matiem tik smuks. Neatceros, vai biju viņā iemīlējusies. Ja biju, tad par 80 % to veicināja viņa iepriekšējo gadu fotogrāfijas. Man viņš patrāpījās jau nolietots un lietojošs savā nolietotajā laivā. Nu viņš nekad vairs nepiezvanīs pie manām durvīm, gribēdams mani redzēt. Jo citu durvju nebija un tās viņam tāpat neviens neatvērtu. Tagad viņš aizgājis tālu – pēdējais, ko viņam teicu: „Atnāc, kad tev būs kaut kas labs.” Tas ir tāls un ilgs ceļš, kurā es viņu aizsūtīju bez ceļamaizes, bez ceļadrēbēm. Es zināju viņa sāpes noslēpumu un nepalīdzēju. Uzticot otram savu noslēpumu, mēs uzticam viņam atbildību par to. Es neuzņēmos šādu atbildību. [Perveņecka 2006 : 138]

 

Daudz smagu brīžu un kļūdu ir bijušas mūsu vēsturē, bet no tā ir jāmācās, jāanalizē un jāvērš sev par labu, nevis nemitīgi jāsūkstas un jāvaimanā, cik daudz esam cietuši, jo, tā bāri staigādamai un ar degunu zemi slaucīdami, mēs zemi neuzarsim, stipras un veselas sēklas neiesēsim un sauli neredzēsim. Dzimtene ir tik liela, cik lieli cilvēki tajā dzīvo un strādā. Tādēļ ikviena uzdevums un pienākums ir kļūt par lielu cilvēku – ar savu vārdu, godu, pārliecību, darbiem un nesatricināmu ticību un spēku, ka mēs varam kāpt augšup pa kāpnēm pie saules. Un, ja kāds lūdz, mēs viņam palīdzam, bet, ja kāds negrib, mēs pārkāpjam tam pāri, jo nekas mums ceļā nevar stāties, vien paša šaubas. Šo dzīves ceļamaizi dod sākumā vecāki un tad skola, kur to iejaukt pamazām jau jāsāk pašam. Un šai maiznīcai šodien mēs dosim vārdu, lai Dievs to svētī, dosim seju un pasi. Skolas karogs! [Perveņecka 2006 : 198]  



Jaunā kampaņā mudina vecākus pavadīt vairāk laika ar bērniem

 

2017. gadā  tika uzsākts Labklājības ministrijas iniciēts projekts „Maziem mirkļiem ir liela nozīme”, kas ilga trīs mēnešus.

Saturiski daudzveidīgās kampaņas video klipi pauda– lai būtu kopā, laika daudz nevajag, jo arī mazi mirkļi nozīmē ļoti daudz. Semināros pašvaldībās, ko vadīja trīs meitu tēvs Armands Simsons un psiholoģe Kristīne Balode, tika stāstīts par vecāku un bērnu attiecību veicināšanu, kā arī apbalvotas stipras ģimenes, kas ar savu piemēru iedvesmo līdzcilvēkus. Savukārt informatīvais materiāls ar padomiem 1000 dažādiem mirkļiem kopā ar bērnu rosina laiku pavadīt aktīvi un radoši, aktīvi izzinot pasauli un apspriežot dažādas norises. 

„Bērnības atmiņu siltums ir ceļamaize visai turpmākai dzīvei. Laiks, ko bērni pavada kopā ar vecākiem, ir ļoti svarīgs, īpaši mūsdienu steigas piesātinātajā laikmetā, kad mūsu uzmanību pārņem tehnoloģijas. Bērns ir zinātkārs no pirmajiem dzīves mirkļiem, un vecākiem ir jārūpējas, lai zinātkāre augtu kopā ar bērnu. To mēs varam veicināt, pavadot ar bērniem laiku kopā,” uzskata bijušais LR labklājības ministrs Jānis Reirs. Viņš arī uzsver, ka saticība ģimenē sekmē to, lai bērns labi iejustos dažādos sabiedrības modeļos: bērnudārzā un klasē, augstskolas auditorijā un darbavietā.

[Sagatavots pēc: https://www.satori.lv/index.php/article/jauna-kampana-mudinas-vecakus-pavadit-vairak-laika-ar-berniem]






Dokumentālā filma Ceļamaize (1963). Režisors Aivars Freimanis. Kinostrudija „Rīgas kinostudija”.


Dziesma Ceļamaize. Ādama Tīreļnieka mūzika, Gunāra Krieviņa vārdi, izpilda Aivars Kažis.

Dziesma Ceļamaize. Anitas Ozolas mūzika, Jura Brežģa vārdi, izpilda Anita Ozola.

Dziesma Ceļa maize. Vjačeslava Mitrohina mūzika, Pētera Stutāna vārdi, izpilda Viktors Lapčenoks.


 

Stipendija „Ceļamaize” un M. M. V. Petkevičs piemiņas stipendija

 

     Latvijas Universitātes fonda stipendija „Ceļamaize” domāta LU pirmo kursu studentiem, kam ir izcilas sekmes mācībās un augsti sasniegumi gan mācībās, gan ārpus mācību darba, savukārt otra stipendija – M. M. V. Petkevičs piemiņas stipendija – ir paredzēta LU  pirmā kursa pamatstudiju programmu studentiem, kuriem ir nepietiekams materiālais nodrošinājums studijām, kuri ir spējīgi un centīgi mācībās, kā arī aktīvi sabiedriskajā dzīvē.

Vienlaicīgi vienā akadēmiskajā gadā pretendents drīkst saņemt vienu LU fonda mecenātu finansētu stipendiju.

Stipendijas apmērs:  2200 EUR vienā akadēmiskajā gadā.

[Sagatavots pēc: https://www.fonds.lv/stipendijas/stipendijas-pirmkursniekiem/]

 

Bojupceļš

 

Reiz vienam tēvam bija trīs dēli. Divi gudri – nepiedzima. Trešais muļķis – pats vainīgs.

Kādu dienu trešais tēvadēls teica:

– Paklau, tēt, vai tik man nav pienācis laiks doties pasaulē laimi meklēt?

– Ej tak tu bojā! – tēvs attrauca neatskatoties – kā allaž, kad kāds gvelza muļķības.

– Bojā? – dēlu beidzot bija ieinteresējis, kur gan atrodas šī daudzdzirdētā vieta. – Tēt, atzīsties jel reiz, vai pats tur esi bijis?

Tēvs klusējot atmeta ar roku uz visām četrām debess pusēm, sak, ko tu muļķim padarīsi.

Trešais dēls nebija radis pārjautāt. Ja reiz tēvs ir parādījis, kur meklējama boja, nav ko salmus kult! Kur deguns rāda uzņēmis tēva vēziena azimutu, viņš sasaiņoja ceļamaizi un devās norādītajā virzienā. Viņš gāja dienu un gāja nakti. Gāja ātri un noteikti, gaidīdams teju, teju parādāmies solīto ceļamērķi. Viņš jutās gudrs un spēcīgs. Būdams ne mazums dzirdējis, kādi nīkuļi un nelgas dažkārt aiziet bojā, dēls nešaubījās, ka viņam nebūs par grūtu turp noiet. Viņš nepadosies, viņš laimīgs ies un ies kaut vēl šobaltdien, ja vien nebūs nomiris. Un sasniegs kāroto! Ja vien bojā vispār vēl ir kāda brīva vieta, par ko vienīgo viņš bažījās, it labi nojaušot, cik daudz tur drūzmējas tās viņa vēl tikai minamo eju jau veikušo.

Tomēr trešais dēls pārrēķinājās. Ceļamaize drīz vien bija nokopta. Viņa spēki izsīka, deguns nokārās, un azimuts izšļuka bojupceļmallapās.

Ik brīdi bijis pārliecināts, ka mērķtiecīgi tuvojas visām četrām debess pusēm, viņš tikai tagad nonāca krustcelēs ar rādītājiem meklētajā virzienā. Un to deguni slējās krustup šķērsup kur nu kurais! Kaut visi cerīgi solīja vienu un to pašu, tik ilgoto un tiekto – aiziesi bojā! –, tomēr debess puses joprojām bija tikpat tālas, kā pirms iziešanas no mājām. Vēl vairāk: pat kā pirms gudro brāļu nepiedzimšanas!

Un dumjais brālis apjuka. Viņš metās te uz priekšu, te atpakaļ, te pa labi, te kreisi. Viņš šaudījās un svaidījās. Un ik brīdi svārstījās. Līdz pamazām jau šūpojās.

Viņa mute izkalta, skatiens aizmiglojās, saprāts aptumšojās, kājas saļodzījās… Un trešais tēvadēls saļima ar garu degunu bojāejas smiltīs un izlaida garu, alkto ceļamērķi tā arī nesasniedzis.

[Kalna 2012 : https://www.satori.lv/article/bojupcels]