Tradicionālā transkripcija

[bût]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[buːˀt]


[b] – balsīgais troksnenis

[ū] – garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ū.



sakne, vārda celms

-tgalotne






būtpatstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, nepārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, nekārtnais darbības vārds

 

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

es-mu es-am esmu bij-is

 

esmu bij-us-i

esam bij-uš-i

 

esam bij-uš-as

2.

es-i es-at esi bij-is

 

esi bij-us-i

esat bij-uš-i

 

esat bij-uš-as

3.

ir ir ir bij-is

 

ir bij-us-i

ir bij-uš-i

 

ir bij-uš-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

bij-u bij-ām biju bij-is

 

biju bij-us-i

bijām bij-uš-i

 

bijām bij-uš-as

2.

bij-i bij-āt biji bij-is

 

biji bij-us-i

bijāt bij-uš-i

 

bijāt bij-uš-as

3.

bij-a bij-a bija bij-is

 

bija bij-us-i

bija bij-uš-i

 

bija bij-uš-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

būš-u būs-im būšu bij-is

 

būšu bij-us-i

būsim bij-uš-i

 

būsim bij-uš-as

2.

būs-i būs-it/būs-iet būsi bij-is

 

būsi bij-us-i

būsit/būsiet bij-uš-i

 

būsit/būsiet bij-uš-as

3.

būs būs būs bij-is

 

būs bij-us-i

būs bij-uš-i

 

būs bij-uš-as

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

       

2.

       

3.

       

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

       

2.

       

3.

       
 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

       

2.

       

3.

       

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

es-ot

esot bij-is

 

esot bij-us-i

esot bij-uš-i

 

esot bij-uš-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

būš-ot

būšot bij-is

 

būšot bij-us-i

būšot bij-uš-i

 

būšot bij-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

       

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

       

2.

3.

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

bū-tu

būtu bij-is

 

būtu bij-us-i

būtu bij-uš-i

 

būtu bij-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

       

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne (reti)

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

ir jā-būt

ir bijis jā-būt

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

   

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

būs jā-būt

būs bijis jā-būt

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

būtu jā-būt

būtu bijis jā-būt

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

esot jā-būt

esot bijis jā-būt

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk. dsk. vsk. dsk.

1.

būšot jā-būt

būšot bijis jā-būt

2.

3.

PAVĒLES IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā forma

vsk. dsk.

1.

būs-im!

2.

es-i! es-iet!

3.

lai ir!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsBūt nozīmē ko vairāk nekā strādāt.

2) izteicējsViņš vienmēr ir.

3) galvenais loceklisBūt vai nebūt?!

4) papildinātājs – Man ieteica būt par vidutāju.



būs negaiss, būs lietus



būt, esmu, esi, ir, esam, esat, ir; 3. pers. nolieguma forma nav; pag. biju, biji, bija; nepārej.

1. Pastāvēt, eksistēt (arī kāda apziņā); uzturēties, atrasties )kādā vietā, stāvoklī); pastāvēt (piem., kā īpašumā, lietošanā). 

Ir vairāki šās dziesmas varianti. Operā ir liels orķestris. Mums nebija ne jausmas par to. Viņam vēl ir grūtības darbā. Viņš vakar bija Tallinā. Ilgi mēs bijām neziņā par sarunu rezultātiem. Visu dienu viņš bija ceļā. Mājai ir trīs stāvi. Uzņēmumam ir daudz strādnieku. Kuģim ir laba apmācīta komanda. Viņam ir plaša bibliotēka.

2. Piemist (piem., par īpašībām). 

Viņam ir labs raksturs. Mašīnai ir liela jauda. Tam ir liels spēks.

3. Būt kādās attieksmēs, saistībā (ar ko); pastāvēt  (kādam mērķim, nolūkam). 

No kurienes viņš ir? Viņš ir no Tukuma. Visi bija par to. Tikai viens bija pret. Būt par paraugu. Būt par šķērsli. Būt visiem par izsmieklu.

4. Notikt; norisēt. 

Šovakar būs izrāde. Naktī bija lietus, negaiss.

5. Palīgdarbības vārda nozīmē – saitiņa, kas rāda teikuma priekšmeta un izteicēja nominālās daļas savstarpējo sakaru, kā arī norāda uz darbības laiku. 

Laiks ir jauks. Visu nedēļu viņš nebija vesels. Trešā mācību stunda būs vēsture.

6. Palīgdarbības vārda nozīmē – veido salikto laiku formas. 

Šo grāmatu es esmu lasījis. Viņš to bija darījis. Viņa būs jau aizgājusi.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 190–191]


būt, esmu, esi, ir, 3. pers. nolieguma forma nav, dsk. esam, esat, ir, 3. pers. nolieguma forma nav, pag. biju, biji, bija (arī bij), dsk. bijām, bijāt, bija (arī bij), vajadzības izteiksme jābūt; intrans.

1. Eksistēt, pastāvēt.

Būt vai nebūt.

Kā nebijis – saka, ja kas pārdzīvots, sajusts, baudīts par maz, pārāk īsu laiku.

Tas ir (saīsināti: t. i.) – tas nozīmē.

Vienas vispār nozīmīgas, nemainīgas, mūžīgas, ārpus dzīves un vēstures stāvošas morāles nav.
J. A. Jansons 1, 10.

.. Krists pārsteigts apstājās. Nebija šaubu: sargs gulēja. A. Grigulis 9, 120.

Kā nebijis, izgaisa [zemnieces] prieks par .. skaisto arumu, sakniebtām lūpām viņa rāva viegli pieaugušo zāli .. Upīts XI, 199.

„Elza!” viņa pēkšņi iesaucās. „Vai tu tiksi bez manis mājā? Tas ir, bez riteņa?” Sakse 7, 109.

// Pastāvēt, arī parādīties (noteiktu laika posmu).

Vēl var būt salnas. Sakse 7, 454.

Vanags īgni pavērās gaisā – neviena paša mākonīša vairs nebij .. Upīts 4, 122.

Lietus beidzot pārgājis, bet saules nav. Brigadere 2, 332.

2. Atrasties, uzturēties (kur) – par cilvēkiem vai dzīvniekiem.

Mēs būsim mājā. Kur tu biji? Govis ir ganībās.

No tuvākajiem kabinetiem visi kaut kur izgājuši, nebija ne redaktora, ne sekretāra .. Rīgas Balss 57, 15, 2.

Kamēr tu biji projām, kamēr tu biji miegā, ierakstīju es tavu vārdu sniegā .. Čaklais 3, 118.

// Atrasties (par priekšmetiem, vielām).

Grāmata ir uz galda. Pilsētā ir rūpnīcas. Spainī ir ūdens. Maizes somā nebija.

„Bet mašīnai pēc noteikumiem jābūt garāžā?” Dripe 2, 174.

Nē, tēva laiva vēl nebija malā. Lācis 9, 10.

// Atrasties un eksistēt, pastāvēt (kur) – par dzīvniekiem, augiem.

Mūsu mežā ir stirnas.

Šās upītes krastos nav neviena koka vai krūmiņa .. Kroma 3, 7.

// Ierasties un piedalīties. Arī ierasties.

„Varam sākt [sapulci] ..” Jānis teica .. „Vairāk neviena nebūs.” Lācis 12, 29.

Es tikai pašā vakarā atcerējos, ka rīt agri jābūt poliklīnikā… Brodele 17, 159.

// sar. Darboties par biedru, locekli (organizācijā, apvienībā).

3. tikai 3. pers. Piederēt (kam), atrasties (kā) īpašumā, lietošanā.

Zvejniekiem ir jauni tīkli. Viņiem ir divistabu dzīvoklis.

„Vai tev ir nauda?” Krustiņš nosarka un atbildēja: „Nē.” Blaumanis 6, 173.

// Pastāvēt (par ģimenes vai sabiedrības locekli attiecībā pret citu šīs ģimenes vai sabiedrības locekli).

Mātei ir māsa. Mums ir labi darba biedri. Meitenei bija draudzene.

.. viņam taču bija tētis – lielais, stiprais draugs, kas pašūpoja uz ceļa .. Lācis 9, 5.

Brekšiem bija trīs bērni – Jūle, .. Dāvis un Rūdis. Sakse 2, 35.

// Atrasties (kā) rīcībā (par pasākumiem, laiku).

Man ir darbs. Tēvam būs atvaļinājums. Mums bija uzdevums.

„Vai tu šodien pat rakstīsi vēstuli tētim?” – „Šodien man nebūs laika,” atbildēja Olga. Lācis 12, 47.

// Atrasties (kā) rīcībā (par faktiem, spriedumiem u. tml.).

Zinātniekiem ir pētījumi par šo jautājumu. Latviešiem ir teika par Lāčplēsi. Citiem bija iebildumi. Viņam bija pamatoti argumenti.

„Mums ir priekšlikums,” viņš sacīja. Lagzdiņš 1, 97.

4. tikai 3. pers. Pastāvēt (kā daļai pie kā).

Ābelei ir balti ziedi.

Viņam bij brīnišķīgi skaidras un laipnas bērna acis .. Blaumanis III, 12.

Nē, nē, tur nelīdzēja nekas, kam nav gudras galviņas, tam vajag vieglu kājiņu .. Sakse 2, 49.

// Piemist (par pazīmēm, īpašībām, spējām).

Viņam ir skaļa balss. Aktierim ir talants. Uzņēmumam ir laba slava.

Zilajam valim ir milzu spēks .. Zvaigzne 54, 2, 24.

// Par jūtām, pārdzīvojumiem.

Tev ir labs noskaņojums. Zēnam būs kauns.

Ošu Andrejam nebij it nekāda prieka sastapt māti. Upīts 4, 711.

5. tikai 3. pers. Notikt, norisināties.

Pagalmā bija liels tracis.

Lai būtu kā būdams – lai notiktu kas notikdams.

Tur viss kārtībā.. Nelielā neskaidrība tikai, kad īsti būs kāzas .. Upīts XI, 389.

.. dzirnavās nakti bij dzīres. Velni dejoja ar raganām .. K. Skalbe 1, 84.

6. palīgverba nozīmē Lieto saitiņas funkcijā, lai norādītu, parasti uz teikuma priekšmeta un izteicēja, sintaktisko sakaru.

Tā ir laime. Būs labi. Man ir auksti. Laiks būšot saulains. Darbs ir paveicams.

Esiet pazīstami! – saka iepazīstinot.

Būsim pazīstami! – saka iepazīstoties.

Vanadziņš nebija putnēns. Tas bija cilvēku bērns. Lācis 9, 3.

„Vai tad es esmu bez radiem?” K. Skalbe 1, 84.

„Lūgsim viņu arī šovakar būt mūsu viesim ..” Sakse 7, 455.

7. palīgverba nozīmē Lieto salikto laika formu veidošanā.

Esmu atnācis. Bijām aizbraukuši ciemos. Nav dzirdēts. Par to ir jārunā. Tas būtu jāredz. Viņš esot tur strādājis. Darbs būšot pabeigts.

Rudzi vēl nebij nokulti. Upīts 4, 269.

.. Annelei ir bijis svēti jānosolās: nekad vairs tā nedarīt .. Brigadere 2, 114.

// tikai 3. pers.; novecSavienojumā ar darbības vārda nenoteiksmi lieto, lai izteiktu vajadzību.

Kurš bērniņš nevesels, Tam būs būt veselam. Latvju Dainas 2957, 1.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


būt – byut (tag. 3. pers. bieži tulko ar konstrukciju bez darbības v.); kur tas ir? – kur tys irā?; kas tas ir? – kas ite?; mana mamma ir skolotāja – muna mama školuotuoja; partijas programma ir īsa – partejis programa eisa; man ir… – turu…; es turu…; maņ irā…; man ir divi brāļi – turu div bruoļus; kur tad tam jābūt? – kur to jam byut?; viņš esot dzīvs – jis dzeivs ass
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


bût. [sēt] cêlâs nùo rîta agri, kam¥r vêl vẽja nàu. nu bûs naktĩ sa`na, skaĩdris ùn aũksc. bi jàu liẽla dìena. bi visâdi vìesi, bi jaûni ùn bi v¥ci. mùms bi tâc gudris ùn laps sùnc. mãsas viņài nebi, bet daba. viņa bûs nùopìrkt ši¡m krũzĩtes.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 198–200]


būt – atrasties, eksistēt, pastāvēt, figurēt


Kas ir, tas ir, arī kas nav, tas nav sar. – lieto, lai izteiktu drošu apgalvojumu vai noliegumu.

Kur bijis, (kur) nebijis, arī kur bijis, kur ne sar.saka, ja kāds pēkšņi, negaidīti (kur) ierodas, parādās.

Kas ir, ir, arī kas būs, būs sar. – vienalga, kas notiks un kā notiks.

Kas bijis, bijis sar. – saka, ja negrib atcerēties, atgādināt kāda negatīvo rīcību, uzvedību, cerot, ka tas neatkārtosies.

Te (arī še) tev nu bija! sar.saka, ja kas nav izdevies, nav noticis tā, kā gribēts.

Nekā nebija! sar.saka, ja kas nenotiks, arī netiks darīts tā, kā citi – saka, mudina.

Bijis, nebijis sar. – saka par ko nenozīmīgu, nevajadzīgu.

Bija un izbija, arī bijis un izbijis sar. – saka par to, kas kādreiz ir piederējis, bet zaudēts.

(nu) ir, kā ir sar.saka, ja par ko šaubās, nevar vai negrib dot noteiktu atbildi.

Tāds (nu) ir, kāds ir sar. – saka par ko nevērtīgu, neizskatīgu u. tml.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Tiesību zinātnētiesība būt ievēlētam.

Ekonomikābūt apliekamam ar muitas nodevu, būt apliekamam ar nodevu, būt atbildīgam par nodokļu maksātājiem nodarītajiem zaudējumiem, būt atbrīvotam no PVN, būt augstākas kvalitātes, būt datiem par kādu; būt informācijai par kādu, būt derīgam, būt dīkstāvē, būt ieķīlātam muitas noliktavā, būt ienesīgam, būt ietvertam preču kravas deklarācijā, būt līgumam ar, būt par kāda pilnvaroto, būt naudas grūtībās, būt neizdevīgā stāvoklī, būt tiesībām saņemt nodokļa atlaidi, būt tiesīgam saņemt atmaksu, būt reģistrētam kā nodokļu maksātājam, būt spiestam rīkoties, (par likumu) būt spēkā, grāmatvedis, kurš ir atbildīgs par virsgrāmatu, likums ir spēkā.

Vingrošanā un vieglatlētikābūt labā formā, būt vadībā savā komandā, būt sportiskā formā.


būt – liet. būti, pr. būton, kr. быть, vācu bauen ‘celt, apstrādāt zemi, audzēt (piem., saknes)’. Pamatā indoeiropiešu sakne *bheu ar nozīmi ‘augt, plaukt’ → ‘tapt, būt’ → ‘mist, dzīvot’.

Tagadnes 3. pers. ir < *īr (sal. apv. irād, iraid, irāg ‘ir’, lš. yrà ‘t. p.’) senāk eksistējis blakus formai *esti (sal. kr. есть ‘ir’) galvenokārt eksistenciālā nozīmē – izsakot kā esamību. Narevas baltu (jātvingu?) izloksnē arī tag. 1. pers. no šī celma: irm ‘esmu’ (< *ir-mi). Par baltu *īr izveidošanos ir dažādi uzskati. Tā pamatā var būt sens adverbs vai interjekcija, partikula vai saiklis ir vai substantīvs ar nozīmi ‘eksistence, īstenība, lieta’. Pēc jaunāka uzskata baltu *īr ir sena verba forma, kas aizstājusi izzudušu *esti ‘ir’; sal. lš. apv. ẽsti, esti, pr. ast, aest, hest (< *esti) ‘t. p.’. Sākotnēji *esti izteicis ilgstošu procesu (‘pastāv, turpinās’), bet *īr > ir – īslaicīgu faktu. Jautājums gan nav vēl pilnīgi atrisināts.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 157–158]


Šķirklis no S. Ožegova vārdnīcas

БЫТЬ, наст. вр. нет (кроме 3 л. ед. ч. есть и устар. и книжн. 3 л. мн. ч. суть); был, была, было (не был, не была, не было, не были); буду, будешь; будь; бывший; будучи; несов.

1. Жить, существовать. Вопрос: быть или не быть? Были люди в наше время. Помни о друге, когда его не будет. Прежде в лесу были волки.

2. Наличествовать, иметься, иметь место. Быть беде. Ошибки есть, были и будут. Чему быть, того не миновать (посл.). Не все коту масленица, будет и Великий пост (посл.). Был бы купец, а товар найдется (о невесте; посл.). Быть было ненастью, да дождь помешал (погов.).

3. Присутствовать, находиться где-н. Вчера был в театре, завтра буду в гостях. Улита едет когда-то будет (посл.). И я там был, мед-пиво пил (сказочная концовка).

4. В составе неглагольного сказуемого, а также нек-рых односоставных предложений. Означает время, реальность или гипотетичность того, о чем сообщается. Хочу быть музыкантом, артистом. Из-за шума тебе было (будет, было бы) не заснуть. Сын был (будет, был бы, пусть будет) врачом. Дети будь послушными, а в семье ссоры. Счастливым быть – всем досадить (стар. посл.).

5. (только личные формы) что и чего. О согласии, желании что-н. есть, пить (разг.). Суп (супу) не буду. Кошка картошки (картошку) не будет. Я чай вскипятила: будешь?

* Кем быть? какую избрать профессию.

Была не была! (разг.) надо рискнуть, попытаться. Была не была катай с плеча (погов.).

Будь что будет (разг.) 1) что бы ни случилось. Будь что будет еду!; 2) выражение принятия любого из возможных последствий. Я этому не подчинюсь, будь что будет!

Быть по сему в царской России: формула утвердительной резолюции царя; сейчас (ирон.) выражение безусловного согласия.

Кто (какой) бы то ни был, что (когда, где, куда, откуда) бы то ни было при любых условиях; по отношению к любому, в любом месте, в любое время. Кто бы то ни был, а поможет. Когда бы то ни было, а встретимся. Где бы то ни было, а найду его.

Больше не буду (разг.) – обещание в дальнейшем не повторять, не делать че-го-н. предосудительного.
[Sagatavots pēc: http://www.ozhegov.org/]


angļu – to be (piederības nozīme to have; possess)

baltkrievu – быць (piederības nozīme мець)

čigānu – javáv

franču – être (piederības nozīme avoir)

grieķu – να

igauņu – olema

ivritā – היה

krievu – быть (piederības nozīme иметь)

latīņu – esse

lietuviešu – būti

lībiešu – vȱlda

poļu – być; zostać

somu – olla

ukraiņu – бути

vācu – sein

zviedru – vara



Ne tur kas ir, ne tur kas trūkst. [LSP 501 182]

Kas katram ir, to dod. [LSP 941 1797]

Kas reiz ir bijis, tas vairāk nebūs. [LSP 1771 3264]

Kur īss ir, jo īsāks paliek. [LSP 527 32884]

Jo ir, jo grib. [LSP 1493 3865]

Kam ir, tam vajaga. [LSP 1137 1436]

Kas ir, to ēd. [LSP 754 168]

Kad ir, tad ēd; kad nav, tad ciet. [LSP 1690 1915]

Kad ir, tad ēd; kad nav, tad gavē. [LSP 1552 5334]

Kam ir, tam tiek dots. [LSP 1635 815]

Kam ir, tam dod, kam nav, no tā vēl ņem. [LSP 877 3240]

Kur ir, tur rodas. [LSP 230 4290]

Kam ir, tam nāk. [LSP 464 2586]

Visādi ir un visādu vajag. [LSP 1597 5622]


Tas, kas grib būt dzidrs kā rasa, tam jādzer rasa no rasas zālītes.

Saule, kad noslīdējusi līdz pat apvārkšņa maliņai, tad meitenei, kura grib būt skaista, jāskrien pretī saulei ar izplēstām rokām, kamēr tā noriet.

Kurš grib būt labs dziedātājs, tam jāapēd gaiļa rīkle.

Ja grib skaists būt, tad varžu kurkuļi jāliek brandvīnā, pēc pirts ar to jāmazgā ģīmis un rokas, tad esot skaisti balta āda un saulē tik drīzi nenodegot.

Vasaru vajaga būt kā stirnai uz kājām un kā vanagam uz nagiem.

Meitām nedrīkst būt logi norasojuši, tad brūtes laikā jāraud.

Jaunu mēnesi ieraugot vajag būt pilnām rokām, tad būs bagāts mēnesis, ja tukšas, tad – tukšs.

Sieviete nevar būt pirmo reizi par krustmāti meitenei, vīrietis – par krusttēvu puisēnam, jo tad nevarot tik ātri apprecēties.

Ja grib būt modrs, tad Zaļās ceturtdienas rītā jāiet mazgāties tekošā ūdenī.

Ja kāds grib būt skaists, lai Zaļās ceturtdienas rītā ēd dzērvenes.

Ja sārts gribot būt, tad Zaļā ceturtdienā ar dzērveņu ogu sulu mute jāmazgā.

Mīcot maizi, vajaga būt dusmīgam, tad laba maize.

Ja mušas niknas un kož, tad būs lietus.

Ja migla ceļas gaisā, tad būs labs laiks, ja stāv uz zemes, tad būs lietus.

Ja jāj precībās un skudre pārskrien par ceļu, tad būs kaite vai nu zirgam, vai arī vedamai līgavai.

Ja parādās spārnainās skudras, tad drīz būs lietus.

Kad gulbji aiziet, tad pēc tam jau trešā dienā būs sniegs.

Ja pavasarī mājās pāri laižas dzērves – būs kāzas.

Ja dzērves, pavasaros šurpu nākot, augstu laižas, tad būs silta vasara.

Ja divi reizē izsaka kādu vārdu, tad būs ciemiņi.

Ja bērni rudenī stipri ēd ievu ogas – būs bada gadi.

Ja sapnī ēd sarkanas ogas, tad būs slims.

Ja sapnī lasa ogas, tad būs asaras priekšā.

Ja dienā nāk miegs, būs lietus.

Ja peles velk midzi, tad būs lietus.

Ja dienā ļoti miegs nāk, tad būs kāds laisks ciemiņš.

Kad pie darba miegs nāk, tad ciemiņi būs.

Ja kam ir neass nazis, tad tam būs slinka sieva jeb vīrs.

Ja putniņš pielaižas pie loga, būs ziņa no tāluma.

Ja vaigs niez, tad drīzumā būs jāraud.

Ja virsas lūpa niez, tad būs strīdus; ja apakšas lūpa niez, tad būs bučošanās.

Ja lūpas niez – būs jābaras.

Ja krustmāte ir grūta, tad bērnam būs liels vēders.

Jaunā gadā jāēd zivis, kas vārītas ar visām zvīņām, tad būs daudz naudas.

Ja jaungada naktī ēd zivis, tad būs nauda kā zvīņas.

Pati brūte nedrīkst šūt sev brūtes kleitu, tad būs slikta laulības dzīve.

Kam gari pirksti, tas būs zaglis.

Andreja vakarā sienā vajag naglu iesist, kas tad pirmais uzkārs cepuri, tas būs nākamais vīrs.

Ja vīrietis paņem netīšām 2 karotes, tad viņam būs 2 sievas; ja sieviete – 2 vīri.

Ja sapnī baļķus ved, būs zārks jāved.

Ja meita sapnī redz zelta gredzenu, tad viņa drīz būs brūte.

Kad lazdiem ir daudz riekstu, tad nākamā gadā būs daudz maizes.

Ja pie mājām kaļ dzenis, tad kādam būs jāiziet tautās jeb būs jāmirst.



Mute ir, zobu nav. – Krāsns. [LTM 1730, 18717]

Kas nevar skriet, kaut gan tam ir divi stilbi? – Bikses. [LTM 913, 427]

Pa vienu caurumu iekšā, pa trim laukā, bet, kad domā, ka esi laukā, tad tik vēl esi iekšā. – Kreklu uzvelk.
[LTM 828, 3284]

Mazs, mazs zirdziņš tālu, tālu aiz jūras bijis, ne par jūru peldējis, ne par zemi gājis. – Bezdelīga.
[LTM 1730, 26685]

Ja būtu kājas – sniegtu debesis; ja būtu rokas – sasietu zagli; ja būtu mēle – visu izstāstītu. – Ceļš.
[LTM 581, 152]

Kam zobi ir un mutes nav? – Cirvis. [LTM 18,92]

Kas ir visātrākais pasaulē? – Domas. [LTM 927, 5560]

Kas ir visuzticamākais draugs? – Ēna. [LTM 834, 3151]

Lapas ir, koka nav. – Grāmata. [LTM 917, 4241]

Kam ir sešas kājas, bet iet uz četrām? – Jātnieks. [LTM 834, 1906]

Galva ir, kāju nav. – Nagla. [LTM 740, 11623]

Kam nav, tas grib; kam ir, tas dod projām. – Nauda. [LTM 17, 178, 83]

Jūdžu neskaita, pa lielceļu neiet, bet tālu aiz jūras bijis. – Gājputni. [LTM 929, 14684]

Kas ir asāks par nazi? – Uguns. [LTM 527, 8897]

Ir galva – nav matu; ir rumpis – nav kāju. – Zivs. [LTM 1730, 4298]

Mēle ir, bet nerunā. – Zvans. [LTM 968, 346]



Vairāk būtu, vairāk būtu,
Kaut man sava māmuliņa,
Vairāk būtu cimdu, zeķu,
Vairāk būtu vilnainīšu. [LD 4952-0]

 

Es nezinu, kas es būtu,
Kad man būtu māmulīte:
Būtu liepas kuplumiņu,
Magonītes daiļumiņu. [LD 4510-2]

 

Lai tur būtu, kas tur būtu,
Kam varētu klāti kļūt;
Lai tur būtu elkšņa tēvs,
Pabērzīša māmuliņa. [LD 11259-0]

 

Kad es būtu zinājuse,
Kuru ceļu tautas jāja,
Tad es būtu to celiņu
Adatāmi nosprauduse. [LD 15688-0]

 

Labāk būtu to dieniņu
Zem eglītes notupējse,
Ne kā būtu saderējse
Ar to dēla māmuliņu. [LD 23126-2]

 

Kad es būtu zinājuse,
Kura mana vīra māte,
Tai es būtu šūdinājse
Peļu ādu kažociņu. [LD 23573-1]

 

Kad man būtu dadžu cimdi,
Dotu roku tautiņām;
Kad man būtu nātru sagša,
Segtu dēla māmiņai. [LD 15410-0]

 

Skaista, slaika tā priedīte,
Kaut es arī tāda būtu!
Būt’ man spēks strādājot,
Būtu solis tekājot. [LD 5355-0]

 

Biju, biju, atkal būšu
Atslēdziņu nēsātāja:
Stārastiņa meita biju,
Stražam būšu līgaviņa. [LD 22230-0]

 

Laba tēva meita biju,
Labi sevi turējos:
Tēva biju labā roka,
Māmiņai audējiņa. [LD 6872-0]

 

Saimenieces meita biju,
Atkal būšu (tiku) saimeniece.
Es jau biju ieradusi
Atslēdziņas skandināt. [LD 22230-4]

 

Kāds tu biji, bāleliņi,
Tādu ņemi līgaviņu;
Ja tu biji kalpa puisis,
Ņem kalponi līgaviņu. [LD 11880-0]


Dažādi kustoņi par palīgiem

Vienam ķēniņam bija ļoti skaista meita. Pats saucis to vienādi par Skaistīti. Bet ķēniņam nomira sieva, Skaistītes māte, viņš apprecēja citu sievu. Tai arī bija bērni, tomēr tie nebija ne pusē tik skaisti. Tādēļ pamāte apskauda Skaistīti un vienādi vien uzplijās ķēniņam, lai liek Skaistīti nogalināt. Ķēniņš, zināms, to nekad negribēja darīt.

Bet reiz ķēniņš palika tāds domīgs, jo nebija ne dienu, ne nakti no sievas miers. Beidzot viņš aizgāja uz svešām zemēm un atvēlēja sievai, lai darot ar Skaistīti, ko gribot. Sieva lika bendem Skaistīti mežā novest, kur citi neredz, un nogalināt. Bet liels suns aizskrēja Skaistītei līdz. Mežā Skaistīte ļoti lūdzās, lai nesit viņu, lai sit suni. Labi, bende nosita suni un pārnesa suņa kuņģi ķēniņienei rādīt, teikdams, ka Skaistīti esot nokāvis.

Bet Skaistīte klejoja pa mežu noraudājusies. Te pieradās lācis, mīlīgi runādams: „Skaistīte, meitiņa, neraudi velti, sēdies man mugurā – pārnesīšu savā mājā!”

Skaistīte gan tā kā negribēja, jo domāja: kāda tad lācim māja var būt? Bet, kad nu nepavisam neatlaida, tad kāpa arī mugurā. Lācis aiznesa to vecā, vecā pilī. Tur nebija nekāda jaukuma, ēka vispār nokvēpusi, puķes visas novītušas. Lācis ieveda Skaistīti pilī, izvadīja pa visām istabām un teica tā: „Te tu nu dzīvosi un sauksi mani par brāli, es saukšu tevi par māsu! Bet dienas trīs nebūšu mājā, tad tu nu nelaid neviena iekšā, lai būtu, kas būdams, – tikai mani ielaidīsi, kad pārradīšos.”

Labi. Otrā dienā, lācim aizejot, brīdi bija miers, bet tad sāka kaķis ņaudēt pie durvīm. Jau lāča māsa gribēja durvis atvērt, bet laikā vēl atminējās lāča vārdus un nelaida vis. Pārnāca lācis, prasīja Skaistītei: „Vai bija arī kāds?”

Bija gan, bet neielaidu!”

„Tas labi! Nu iešu atkal uz lauku, nevaru nosacīt, cik ilgi, – bet tā kā neviena nelaid pilī, tikai mani.”

Labi, lācis aizgāja un tādu brīdi bija miers, bet tad sāka putns ap logu lidināties, lai palaižot iekšā! Jau lāča māsa gribēja durvis atvērt, te laikā atminējās lāča vārdus un nelaida vis. Pārradās lācis un vaicāja Skaistītei: „Vai bija arī kāds?”

Bija gan, bet neielaidu!”

„Tas labi! Nu iešu atkal uz lauku, nevaru nosacīt, cik ilgi – bet tā kā neviena nelaid pilī, tikai mani.”

Lācis aizgāja un satika kādu kunga dēlu, kas brauca uz precībām. Lācis sacīja: „Nebrauc viens, klāsies nelabi, brauksim reizē!”

Labi, lācis iesēdās blakus, un nu brauca abi divi. Aizbrauca pie brūtes, uzņēma labi, to nevar teikt, bet katru guldināja īpašā istabā: lāci savā, kunga dēlu savā. Otrā dienā lācis sacīja: „Klausies, precinieks! Tā tu nu precies, ka neiziet greizi, vakarā ienāc manā istabā, bet tā kā nāc, citādi pats nožēlosi.”

Vakarā ienāk kunga dēls: ko teikšot?

„Ko teikšu? Klausies, tad dzirdēsi! Tur būs divas gultas: viena ar sarkanu apsegu, otra ar melnu. Guli tai gultā ar melnu apsegu, ja negribi mirt! Vairāk neteikšu, tev pašam arī jāsaprot, ko var un ko nevar.”

Vakarā brūtes tēvs veda brūtgānu gulēt tanī gultā, kur sarkanā apsega, bet šis negulēja – iekāpa tanī gultā, kur melnā apsega. Nu gāja brūtes tēvs sarkanā gultā gulēt. Bet, līdz labi apgulās, te ap pusnakti ienāca divpadsmit jaunavas ar spožiem šķēpiem un nokāva to, kas sarkanā gultā gulēja, jo viņas domāja precinieku nokāvušas. Rīta agrumā kunga dēls ieskrēja pie lāča un vedinājās prom. Labi, aizbrauca. Ceļā lācis sacīja: „Izglābu tavu dzīvību, tādēļ tev jāprec mana māsa, ja ne – tu mirsi, to tev pasaku acīs!”

Kunga dēlam tā kā netika, netika, jo domāja: „Kāda tad lācim var māsa būt? Bet ko darīsi, ja uzmācas ar varu? Vismaz jābildina taču: nāk, nāk – nenāk, nenāk.”

Un lācis nu aizposa tikpat kā divi deviņi pie māsas. Pārskrēja: „Kas ir? Vai gribēja kāds pilī tikt?”

„Nē, brāl, nebija neviena šoreiz!”

„Tas labi! Tad tikai nu izmēz visas malas un nomazgā spodras, pati arī saģērbies glītāki, apliec rotas, ko neko, un, ja nu kāds grib pilī iekļūt, ver visas durvis līdz galam vaļā, ir logus nepamet cieti. Man vēl jābūt laukā, redzēs gan, kad pārradīšos.”

Lācis aizgāja. Bet Skaistīte atvēra visas durvis, visus logus, izmēza visas malas, nospodrināja visas lietas, aplika pati rotas un gaidīja, kas īsti nu notiks. Te pa kādu laiku Skaistīte paskatās: novītušās puķes sāk skaisti ziedēt pils priekšā, un tālumā brauc precinieki, ka dimd vien.

Tas bija kunga dēls, kam lācis dzīvību glāba, tas braucējs. Un viņam bija līdz daudz spēlmaņu, bet arī nāves zāles. Viņš teica tā: „Ja man brūte būs daudzmaz pēc cilvēka, tad jums, spēlmaņiem, jāspēlē priecīgi, bet, ja mana brūte izskatīsies pēc lāča, tad spēlējiet bēdīgi, jo es tad dzeršu nāves zāles, lai labāk mirstu nekā tādu precu.”

Atbrauca pie pils, kunga dēls redz: brūte daiļa bez gala. Nu spēlmaņi spēlēja priecīgi un kunga dēls apkampa Skaistīti trīs reiz. Otrā dienā bija kāzas. Bet kāzās lācis izņēma zobenu no koka dobuma un lika, lai nocērtot viņam galvu. Kunga dēls gan negribēja, negribēja, bet lācis uzsauca pikti, lai cērtot ātri.

Cirta arī.

Un līdz lāča galva atlēca no rumpja, te – kur gadījies, kur ne – izcēlās stalts princis un sacīja tā: „Nu esmu atkal cilvēks! Iešu savā valstī un dzīvošu laimīgi. Bet Skaistītes pamāti ierakšu zemē, viņa to pelnījusi.”

Un princis aizgāja savā valstī dzīvot, bet kunga dēls pārveda Skaistīti par sievu un dzīvoja labi jo labi.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Ceļotājs meklē laimi

Reiz nabaga puisis iemīl bagāta ķēniņa meitu un grib šo par sievu dabūt, lai tur vai gals. Ķēniņa meita labprāt arī būtu nācēja, tikai to atsaka: „Diezin vai tēvs laidīs?” Lai ļaujot runāt!

Puisis runā ķēniņam, ķēniņš par tādu bezkaunību pavēl puisi pakārt. Še nu tev! Aizved kārt – par laimi, cilpa sapuvusi – šis nokrīt zemē un mežā iekšā.

Bet ķēniņa meita domā: „Mans puisis pakārts!” Raud un raud cauru nakti ķēniņa ābeļu dārzā.

Gaismiņā atnāk puisis dārzā, lai neraudot vairs, viņš vēl esot dzīvs; un lai dodot padomu, kur nu būšot iet un ko nu būšot iesākt.

Ķēniņa meita izdomājas vienādi, otrādi, ne īsti labi šā, ne arī tā; beidzot teiks: „Vai zini ko? Laivinieks tu esi labs. Nu aizbrauc pa jūru uz to un to salu un pavaicā tai laumītei, kam tie sviedienu garie mati, tā, nudien, zinās padomu.”

Labi, puisis sarauga palīgus un aizbrauc pa jūru. Norunāja arvienu pa saulei braukt. Brauca, brauca, sekmējās labi; bet nāca pusnakts, nesekmējās nemaz vairs: sacēlās auka, uzbruka negaiss, un ne nu zināja, vai brauc pa saulei, vai pret sauli, uz kurieni auka trieca, tur gāja. Dienai austot, auka gan nostājās; bet debess palika tāda pati melni pelēka kā bijusi, un sauli nekur manīt. Un, jo nu brauc tālāk, jo laiks paliek arvienu saltāks; laiks paliek arvienu saltāks, ūdens arvienu karstāks. Pēdīgi aiztiek tur, kur ūdens pavisam vārošs un kur saules nemaz vairs neesot; padebeši te bijuši tādi rudi sarkani un zaļgani, bet jūra bijusi kā nošķiebusies biezputra, un salas kā balti piena piciņi. Tomēr uz šīm salām laumītes nebija, nikni zvēri vien tur mājoja.

Neko darīt, bija jābrauc citas salas vēl pameklēt. Brauca, brauca – aizbrauca tur, kur saule nemaz nenorietot. Un te bija cilvēki, kas sapuvušu gaļu ēda, kas pienā mazgājās; bet laumītes ir te neatrada.

Brauca atkal, aizkļuva tādā vietā, kur ne no rīta ko zināja, ne no vakara ko zināja. Un te pie vienas salas, malā piebraucis, puisis ar savējiem gribēja tikt krastā, bet nevarēja. Tad salinieki palīdzēja uztapt krastā. Bet te bija pavisam modīga zeme: ūdens nemaz nebija ne upēs, ne avotos; ja dzert gribējies, tad iegriezuši veciem stimbeniem, un no turienes nācis ūdens murdēdams ārā. Bet laumīte šinī salā bija ar tiem sviedienu gariem matiem. Nu puisis lūdza padomu laumītei. Laumīte atsacīja: „Brauc vien mājā, viss būs labi; bet sargies tikai ar manu meitu sarunāties, viens vienīgs vārdiņš, manai meitai atbildēts, tavu laimi izpostīs.”

Labi, puisis iet atpakaļ uz kuģi un brauc iepriecināts mājā. Bet ceļā viņš gara laika pēc tāpat ievaicājies saviem biedriem: „Diezin, diezin, kas tā laumītes meita tāda varētu būt, kas nevarētu būt?”

Un līdz to vārdu izrunājis, te laumītes meita jau pabāž galvu no jūras: kas tad būšot, ja viņš to zināšot.

Puisis atminas, ka pieteikts nerunāt un neatbild nekā; tikai urda savējus, lai brauc ātri prom no šīs vietas, ka vildama neizvij atbildi no mutes.

Pārbrauc nu mājā, laumītei taisnība: viss tiešām jau labi. Kā tad nebūs labi? Ķēniņš nomiris, un ķēniņa meitai visa vara rokā, nu varēja precēt vienu vai otru, liedzēja nebija vairs.

Labi! Tūliņ ķēniņa meita rīkoja kāzas ar puisi. Bet kāzu naktī laumītes meita pieronas puisim un moca un moca, lai sakot, ko gribējis jūrā todien no viņas, kad vaicādams saucis.

Puisis gan atkratās, gan atkratās, neatbildēdams laumītes meitai ne pušplēsta vārda, bet šī vēl neatkāpjas; beidzot nabadziņš ieskrēja pie kalpiem, lai pestījot viņu no laumītes meitas! Bet, kamēr kalpi atjēdzās, laumītes meita bija jau pazudusi.

Un tā nu puisis, par ķēniņu ticis, dzīvoja lielu laiku laimīgas dienas.

Bet vienreiz – kā daždien dzīvē tas gadījies – ķēniņš sabārās ar ķēniņieni. Un pašās dusmās laumītes meita atkal klāt: ko gribējis jūrā toreiz no viņas, kad vaicādams saucis.

„Liec mani mierā!” ķēniņam dusmās izspruka atbilde, un tā acumirklī – kur palika ķēniņš, kur ne – kā zemē tas ielīda. Gan izmeklējās šur, gan tur, nedabūja un nedabūja.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Vīrs, kas pārvēršas par putnu un zivi

Vienam ķēniņam trīs dēli: divi gudri, trešais, jaunākais, muļķītis. Turpat pie tēva mājām bija plata upe, un dēliem pa kārtai vien bija jāiet ļaudis upei pāri celt. Reiz naktī vecākajam brālim piestājas svešs vīrs, sacīdams: „Pārcel mani arī pār upi!”

Labi. Otrā malā vīrs prasa: „Ko vēlies par šo darbu: vai sieku zelta, vai trīs labas lietas?”

Zeltu viņš gribētu.

„Jā, jā!” vīrs iedod zeltu un pazūd. Otrā naktī viduvējam brālim tāpat. Trešo nakti jābūt muļķītim par pārcēlēju.

Pienāk tas pats vīrs: „Cel mani pāri!”

Labi. Otrā malā vīrs prasa: „Nu, muļķīti, ko vēlies: vai sieku zelta, vai trīs labas lietas?”

„Ē! ko niekus! Ņemšu derīgas lietas – zini, kas tev ir.”

„Re, re, tu biji gudrāks par tiem diviem, tā runādams. Še, te būs zirga sars. Ja tev kādreiz ievajagas par zirgu būt, ieņem tikai sara galu mutē, sacīdams: “Zirgs gribu būt un nekas cits!” Tūdaļ paliksi par zirgu; bet par cilvēku atpakaļ tikt vari tā: ieņem saru mutē, sacīdams: „Par cilvēku gribu būt un nekas cits!”

Tad še arī baložu spalva. Ja ievajadzētos par balodi būt, iesakies: „Par balodi gribu būt un nekas cits!” Tūdaļ paliksi par balodi; par cilvēku atpakaļ tikt vari tā: ieņem baložu spalvu mutē un saki: „Par cilvēku gribu būt un nekas cits!” Tad še arī zivju zvīnis. Ja ievajadzētos par zivi būt, ieņem zvīni mutē, sacīdams: „Par zivi gribu būt un nekas cits!” Tūdaļ paliksi par zivi; par cilvēku atpakaļ tikt vari tā: ieņem zvīni mutē un saki: „Par cilvēku gribu būt un nekas cits!” Tūdaļ tiksi.”

Un svešais, to teicis, pazuda kā ūdenī. Bet muļķītis tūliņ paliek par zivi, pārpeld upei un prom pasaulē. Iet, iet – gadās liels, liels, tumšs mežs, ka ne domāt cauri tikt. Tomēr kas muļķītim bēdas? Paliek par balodi un švikt! meža galiem pāri, kamēr klajums redzams. Bet tas arī bija klajums: nemaz noblenzt, kur otra mala. Nu muļķītis paliek par zirgu un viens divi pāraulekšo klajumam, kur otrā malā ķēniņa pils. Nu, ko darīs? Ies pilī kalpot. Labi – salīgst. Bet drīzi pēc tam ķēniņš apciemo otru ķēniņu un muļķīti paņem par sulaini līdz. Šim otram ķēniņam bija tik daiļa meita kā saule un tik žirgta kā avotu ūdens. Vaj akls! – muļķītis, tādu ieraudzījis, nezin vairs kur dēties, cik patīk; bet kas dos ķēniņa meitas nabagiem? Tā paliek. Te vienu dienu atnāk muļķīša ķēniņam nelāga ziņa: tas un tas ienaidnieks postot viņa zemi – lai steidzoties. Ķēniņš tīri nobāl un tūliņ kājas pār pleciem uz mājām – vēl glābt, kas glābjams. Bet otrs ķēniņš saka: ,,Ko skriesi viens – diezin, kā tur ir. Iešu līdz nedienās palīdzēt.”

Pārsteidz mājā: vai traks! – ne iedomāties tādam ienaidniekam jel uz to pusi rādīties. Ko nu? Te svešais ķēniņš (palīgs) atminēsies: „Skāde! Būtu mans lielais zobins pie rokas, es sašķaidītu viens pats neģēļa kara spēku, bet kā atdabūsi ātrumā – ceļš tāls. Tomēr, ja kāds līdz rītam zobinu gādātu, tam tiešām savu meitu neliegtu.”

Muļķītis, to padzirdējis, augšlēkām zobinam pakaļ. Un nu drīzi par zirgu, drīzi par balodi, drīzi, ūdeņu vietās, par zivi steidz, ko māk. Bija arī viens pašāviens tikai – jau turp. Nu ietek aizelsies pie ķēniņa meitas: lai dodot tēva lielo zobinu, tur un tur rītdien vajagot!

„Jau rītdien?” meita brīnās. „Tad jau tu laikā neaiznesīsi – ceļš tāls.”

„Niekus neklausos! Vai tu maz zini, kā es nesīšu? Skriešu par zirgu, laidīšos par balodi, peldēšu par zivi; galvoju: vēl šovakar būšu klāt.”

Šī to netic: kā, cilvēks būdams, varot par zirgu, par balodi, par zivi aizskriet?

„Nu tad skaties! Laika gan maz, bet ko darīsi ar tiepoņām?” muļķītis iesaucas un paliek par zirgu. Bet zirgs lūdzas: „Meitiņ mīļā, izrauj man krēpēs trīs sarus un pieglabā labi!”

Šī izrauj. Ne ilgi – zirgs paliek par muļķīti, muļķītis par balodi. Balodis lūdzas: „Meitiņ mīļā, izrauj man spārnī trīs spalvas un pieglabā!”

Šī izrauj. Ne ilgi – balodis paliek par muļķīti, muļķītis par zivi. Zivs lūdzas: „Meitiņ mīļā, atlupini man astē trīs zvīņas un pieglabā!”

Šī atlupina. Nu muļķītis ātri paliek par cilvēku un grib ar zobinu aizsteigties; šī nelaiž, sacīdama: „Kas tik daudz prot, tam vajaga īpašam cilvēkam būt; sen tādu vēlējos sev par vīru – nu vienreiz sastapu.”

„Labi!” muļķītis atteic. „Es atkal sen tīkoju tik daiļu līgavu, nu reiz ieguvu. Laime, kur tu gadies! Pats liktenis mūs savedis.” Un īsumā abi vēl norunāja par kāzām un tad izšķīrās. Viens, divi – muļķītis, gan par zirgu pāraulekšoja klajumiem, gan par balodi pārlaidās mežiem, gan par zivi pārpeldēja ūdeņiem, un ne labi novakars – jau lielais zobins pils pagalmā. Bet tai brīdī tikai pavārs mājā, citi aizgājuši robežas sargāt. Šis pavārs – labs viltnieks, kāds jāpameklē, – saka izlikdamies: „Tu pārnesi gan zobinu; bet kas tik smagu cilās? Es gan laikam ne makstis nepaceltu, cik man tā spēka.”

„Paraugi, kas zin!” muļķītis pasmejas. Bet pavārs, neģēlis, zobinu ņemdams, nocērt muļķītim kaklu, aiznes krūmos un tad aizsteidzas pie ķēniņa, melodams: viņš esot pārnesis zobinu! Svešais ķēniņš priecājas: „Veiklais, tu būsi mans znots,” un tūliņ sāk strādāt ar ieroci. Viens, divi – ienaidnieks samizots, apkāva, ka ne ēnas nepalika. Nu bija prieks bez gala. Bet jau otrā dienā svešais ķēniņš paņem pavāru, savu labo znotu, un griežas mājā.

Muļķītis guļ nomiris krūmos. Te vienu dienu atstaigā tas pats vīrs, ko todien upei pārcēlis, un ierauga muļķīti nokautu. Tūliņ aizsūta kraukli dzīvības ūdenim pakaļ un, re, muļķītis dzīvs atkal. Bet vīrs labi pārrāj muļķīti, pirkstu kratīdams: „Muļķīti, muļķīti! kam devi pavāram zobinu? Steidzies tagad ātri par zirgu, par balodi, par zivi pie saderētās līgavas, citādi šovakar vēl pavāru, blēdi, pielaulās tavā vietā!”

Muļķītis nu tikai atjēdzās, kur iestidzis, un sabijies pūš projām. Viens, divi – līgavas tēva pilī klāt. Ieiet iekšā – visur līksmība, viss appuškots – tikai līgava bēdīga un nemaz neredz, kur īstais ienācis. Muļķītis pamet ar roku, šī apmana un tūdaliņ klāt aprunāties.

Muļķītis izstāsta, kā noticis. Tēvs, dabūjis zināt, netic; lai gan tik daudz noredz, ka pavārs piepeši nobāl. Beidzot līgava saka pavāram: „Ja īstais esi, pārvērties par zirgu, par balodi, par zivi!”

Tos jokus tagad! Visi kāzinieki gaida ieplētušies, kas nu notiks. Bet pavārs, pieri savilcis, gaudo: „Jā, kas to var – neviens laikam ne – grib mani, cilvēku, tikai ķircināt.”

„Ače, var gan! šis vīrs var! kam blēdība nepiemīt,” līgava atcērt. Un nu muļķītis palika par zirgu; ķēniņa meita, līgava, krēpēs ieliek toreiz izrautos trīs sarus, tie pieaug, kā bijuši. Muļķītis paliek par balodi; līgava pieliek spārniem izrautās spalvas, tās pieaug kā bijušas. Muļķītis paliek par zivi; līgava pieliek astei atlupinātās zvīņas, tās pieaug, kā bijušas.

Visi tūliņ redz, ka pavārs ir gan krāpnieks, un ņem viltnieku nosodīt uz pēdām; bet muļķīti salaulāja ar ķēniņa meitu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Kas man būtu jāsaka. [http://valoda.ailab.lv/]

Kam būs labāks sapnis. [http://valoda.ailab.lv/]

Kāpēc suņi ir gudri. [http://www.pasakas.net/]

Labi meli. [http://www.pasakas.net/]

Zelta atslēga. [http://www.pasakas.net/]

Meklēšana pēc nepazīstamā. [http://www.pasakas.net/]

Vecais zirgs. [http://www.pasakas.net/]

Trīs māsas velnam par sievām. [http://valoda.ailab.lv/]

 

Netīrais velna kalps. [http://valoda.ailab.lv/]


Pasaules radīšana

Velns agrāk bijis Dievs eņģelis. Bet Dievs Velnu izdzinis no debesīm, jo Velns bijis jau debesīs pilns dažādu niķu un stiķu. Kad Velns no debesīm aizgājis, tad no dusmām iebāzis sev mutē zemju pinkuli. Velns aizgājis pasaulē. Bet mutē iebāztais zemju pinkulis sācis augt, un Velns izspurcis to. Kur zemju pinkulīši nokrituši, tur arī palikuši. Tos vēl šo baltu dienu cilvēki sauc par kalniem.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Kolkasrags Užava

Velns ar cepuri gribējis aizbērt līci. Nes ar cepuri akmeņus no Užavas, no to pusi līdz Kolkai. Kad pēdējo cepuri nes – būtu aizbērta jūra, būtu ezers, dziedājis gailis, un akmeņi izbiruši. Iet tāda josla no Užavas, pāri Elkšķienei, pāri Puzes mežiem līdz pat Kolkai.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

 


– Ivar, kas tu gribi būt, kad izaugsi liels?
– Policists!
– Un tu, Pēteri?
– Bandīts, lai mēs atkal abi varētu kopā spēlēties.

– Tēti, es gribu būt par patalogoanatomu!
– Tikai pār manu līķi!

Makšķernieks lielās draugiem:
– Pagājušajā svētdienā noķēru tādu līdaku! Kā mana roka!
– Beidz runāt muļķības! Tik spalvainu līdaku nemēdz būt!

– Oficiant, kāpēc vāzē ir mākslīgie ziedi? Augstākās klases restorānā uz galda varētu būt arī dabiskie ziedi!
– Jums taisnība, bet kopš tā laika, kad mūsu restorāns kļuva par veģetāriešu restorānu, apmeklētāji domā, ka dabiskās puķes ir uzkodas.

Vīrs ienāk veikalā un prasa simt gramus desas.
– Te būs! – pārdevēja saka.
– Un tagad sagrieziet šķēlītēs!
– Te būs! – pārdevēja atkal dara savu.
– Vai tagad jūs no tām šķēlītēm nevarētu izgriezt trīsstūrīšus?
– Vai jūs esat traks?!
– Jā. Man pat ir apliecība!

– Janka, vai elektrisko urbi vari aizdot?
– Nevaru, urbis man pašam visu dienu būs vajadzīgs!
– Ļoti labi! Tad jau tu vari man uz visu dienu aizdot savu spiningu?

Klauvējiens pie durvīm.
– Atļaujiet piedāvāt jums mūsu pakalpojumus – mēs izslēdzam televizoru.
– Paldies, man to nevajag…
– Ar kautiņu būs dārgāk, padomājiet!



***

Viss, kas bija,

Bij no tīra vēja,

Ne man tevis,

Ne tev manis

Vajadzēja…

Tā mēs, vējā sapinušies,

Gājām,

Likteni un ļaudis

Kaitinājām.

It kā komēdijā,

It kā jokā –

Gredzens klusu iemirdzējās

Rokā…

Viss, kas bija,

Bij no tīra vēja.

Aizzibēja.

Aizskanēja.

Aizkūpēja. [Elksne 1997 : 139]

Vārds būt izmantots arī dzejas krājumu nosaukumos: 

           Māra Misiņa Būt, neparādoties būt (1999);

           Ārija Pūre Ir apstājies laiks (2002);

           Andris Priedītis Ir apstājies prieks (1999);

           Jānis Poruks Ir daudz pie debesīm zvaigžņu (1997);

           Bruno Saulītis Ir cīruļu un liesmu laiks (1968).


„Drusku putina, rīt būs laba pikošanās!” Buņģis saka un spļauj pa jaunai modei: caur zobiem, lūpas atņirdzis, „vajag atkal sadot „turkam” par ādu …”

„Pērn jau pats biji „turks”!” Ģeņģers smejas.

„Kas par pērn! Pērn mēs visi trīs bijām „turki”. Tagad esam „krievi” … Bet mani jūs izvēliet par „ģenerāli” …”

„Dod man vēl vienu papirausu,” Platais ar pilnu muti, drusku aizraudamies, runā, „tad es tev došu „stimmi” …”

„Še,” Buņģis pasniedz Platajam vēl vienu papirausu, „bet … tu zini: dabūsi vēl …”

„Gan, gan!” Platais drošina Buņģi. „Kas tad cits … Tu būsi „ģenerālis” …”

„Ak tu velns!” Buņģis nospļaujas. „Tas tik būs kautiņš! …” [Poruks 1984 : 222–223]

Un tā nu viņi visi trīs gulēja sniegā.

Bet sniegs bija mīksts un cēls kā dūnas, gaiss – mīlīgi vēss un veselīgs, un abi puisēni gandrīz reizē sāka stipri smieties.

– Tad tik bija gāšanās! – Jancis sacīja, sniegu nopurinādams.

– Jā, tad tik bija gāšanās! – Marčs atsaucās, cepurīti skurinādams. – Un āmurs ar!…

To iecēla atkal ragaviņās, un puisēni turpināja uzsākto ceļu, aizvien vēl jautri iesmiedamies, kā jau bērni.

Pie Liepavota viņi kāpa lejā; bet pēdējā kāpšļa posmā Marčs gandrīz sacēla nepatīkamu traci.

Apkārt raudzīdamies, viņš bija uzminis vaļējai radzei, zaudējis līdzsvaru un nu mēģināja krist, un spēra tādā sparā ragaviņas Jancim virsū, ka tas tikko noturējās. Citādi gandrīz būtu nelaime notikusi, jo ceļš bija stāvs un gar malām, kā arī pašā apakšā no mīkstā sniega raudzījās asas klinšu šķautnes ārā.

Beidzot puisēni nonāca laimīgi Daugavas malā.

Tā nu bija pavisam pārvērtusies: cik tālu vien varēja redzēt, visur gar abām pusēm stiepās nolasmenis. (Ledus strēmeles gar krastu, kad upes vidus vēl nav aizsalis.)

Augšpus dzirnavupītei, plēsā, kur ūdens lēns kā ezerā, nolasmeņi Vidzemes un Kurzemes pusē sniedzās gandrīz jau līdz Daugavas vidum, kamēr lejpus upītei bija jau šaurāki, jo ūdens tur bija straujš un nevaldāms.

Kurzemes pusē nolasmeni saturēja garie gārdi; Vidzemē gārdu jeb sēkļu nebija un tālab gar Lazdām stiepās tikai maza nolasmeņa strīpiņa.

Mazliet augstāk, kur straume sitās taisni stāvajā klints sienā, pat šīs strīpiņas nebija.

Vietvietām, kur vējš bija notrencis sniegu, ledus bija tīrs un spožs.

Pa šīm vietām nu lavījās Jancis ar savām slidām.

Marču viņš bija iesēdinājis ragaviņās un pats zirga vietā vilka tās gārdiem pāri uz Staburagu, jo tur augšā šmaugākie kārkli.

[..]

Neliela grāmatiņa bija papum rokā. Tas bija jaukais stāsts – „Vecais uzahrs jeb Klahvs lai pūsch raggā”, kura sākumu Jancis jau zināja. No tās papus vairāk vakarus bija jau lasījis priekšā, un stāsts patika Jancim ļoti labi.

Cik bija jau izlasīts, Jancis zināja no galvas un varēja kaut vai tūliņ atstāstīt.

Tagad pat, gultā gulēdams, – papus nesāka vēl, kamēr mamma apgūlās, – viņš vēlreiz pārdomāja visu, ko bija dzirdējis.

Bez šaubām, vecais uzārs bija varens vīrs – īsts kareivis caur un cauri.

Ka viņš savu zirgu ļoti mīļoja un izturējās pret to kā pret visuzticamāko draugu – tas arī bija dikti labi! Jancis arī būtu tā darījis. Bet, ka šis citādi saprātīgais vīrs liedza Mārcim dēla meitu Pronīti, – to Jancis nekādi nevarēja saprast.

Mārcis bija taču visā apgabalā krietnākais puisis. Kas viņam varēja kaut ko sliktu pārmest?

Un dūšīgs – ak tu Dievs! Nezin vai Mārcis nebija tikai vēl dūšīgāks par pašu veco uzāru?

Un vai tad nu viņš bija vainīgs, ka tēvs nošautā brieža dēļ bija sēdējis 4 gadus cietumā un bija tikai nabags lauku sargs? [Valdis 1992 : 155; 156; 167]

Vārds būt izmantots arī daiļdarbu nosaukumos:

           Zigmunda Skujiņa stāstu krājumā Esmu dzimis bagāts (1956);

           Zentas Ērgles grāmatas bērniem nosaukumā Esmu dzimis neveiksminieks (1962);

           Indras Gubiņas romānā Ir katram sava pasaule (1979);

           Dagnijas Zigmontes romānā Ir jābūt Hovalingai (1966).


JĀZEPS. Un maize tā, kas deva man to spēku:

Man sirpe stiprāka par zobenu,

Man sviedri smagāk sver par asinīm.

Priekš mana kviešu kūļa liecas šķēpi!

Un visi kūļi lokās manam kūlim!

Vai ir? Vai ir tā?

ĻAUDIS. Ir tā, slava, slava!

JĀZEPS. Aiz slavas neklust baigs, kas bij? Kas būs?

[..]

JĀZEPS. Vai ir jau viss? Jau viss? – Kas še vēl sūrst?

Es esmu ievainots, un nedzīst vāts,

Es esmu cietis, darat labu jūs!

Pie jums mans darbs, pie jums lai ir mans miera,

Jūs pretī dodat man un saucat man,

Ka nau par ko būt nemierā! Ir labi?

ĻAUDIS. Kungs, nau par ko būt nemierā! Ir labi!

AUGSTMANIS. Kungs, nezinām, kas jauns ir tavā miņā,

Mēs tikai labu zinām to, kas bijis. [Rainis 2004 : 114; 134]

ELĪNA. Nu, kā veicas, Rūdi!

RŪDIS. Laulājamais ancuks jau nu vēl nav sagriezts. Šitie (rāda uz sagrieztiem vadmalas svārku gabaliem) jau nu būs jaunā vīra svārki. Ir gan tam Alekšam laime! Palūko, kas par mīkstu un smalku drēbi… Elīn, vai mēs arī tik prātīgi nevarētu apprecēties? (Paņem pletīzeri un piegrūž pie tā apslapinātu pirkstu.) Ak tu pagāns, jau atkal salts! (Prom pa kreisai.) [Blaumanis 2006 : 69]

Vārds būt izmantots arī Valda Tīrmaņa lugu krājuma nosaukumā Ir atkal nakts (1992).



Vārds būt izmantots Mersedes Salnājas eseju krājuma nosaukumā Būt sievietei (1985).



Autore K. Sergejeva.



Mākslas filma Liekam būt (1976). Režisors Aloizs Brenčs.

Dokumentālā filma Vai viegli būt jaunam? (1986). Režisors Juris Podnieks.

Dokumentālā filma Es esmu latvietis (1990). Režisors Ansis Epners.

Īsmetrāžas dokumentālā filma Esam (2004). Režisors Romualds Pipars.


Dziesma Esam un būsim. Renāra Kaupera vārdi un mūzika, izpilda grupa „Prāta vētra”.

Dziesma Senos laikos bija. Jāņa Petera vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Jānis Paukštello.

Dziesma Lai būtu kam novēlēt. Ārijas Elksnes vārdi, Miervalža Celmiņa mūzika.

Dziesma Mēs jau sen to bijām pelnījuši. Guntara Rača vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Liene Šomase.

Dziesma Mēs būsim tā. Māras Cielēnas vārdi, Jāņa Lūsēna mūzika, izpilda Maija Lūsēna.

Dziesma Cik žēl, ka mēs esam tik maz. Grupas „Čikāgas piecīši” vārdi un mūzika, izpilda grupa „Čikāgas piecīši”.

Dziesma Kā ir būt divatā. Mārtiņa Freimaņa vārdi un mūzika, izpilda grupa „Tumsa”.

Dziesma Ir savādi būt. Ingusa Jēkabsona vārdi, Ulda Henrihsona mūzika.

Dziesma Tas ir tas. Edgara Šubrovska vārdi un mūzika, izpilda grupa „Hospitāļu iela”.

Dziesma Kur tu biji, pasaulīt? Vika vārdi, Imanta Kalniņa mūzika, no rokoperas „Ei, jūs tur!”

Dziesma Kas jūs esat? Imanta Kalniņa mūzika, Olafa Gūtmaņa vārdi, izpilda grupa „Turaidas Roze” un „Autobuss debesīs”.

Dziesma Ja tevis nebūtu. Jāņa Petera vārdi, Raimonda Paula mūzika, Ance Krauze.

Dziesma Lai būtu. Mārtiņa Freimaņa vārdi un mūzika, izpilda grupa „Tumsa”.

Dziesma Mēs varam līdzās būt. Guntara Rača vārdi, Ulda Marhilēviča mūzika, Ance Krauze, Zigfrīds Muktupāvels, Mārtiņš Freimanis.


„Būt vai nebūt, tāds ir jautājums”

Visspilgtāk antropocentrisko, gaišo renesanses ideālu norietu izsaka Hamleta slavenie vārdi:

Būt vai nebūt, tāds ir jautājums,

Kas prāta cienīgāk, vai ciest tās mokas,

Ko mums lēmis nežēlīgais liktens,

Vai pamest visu, nomirt, aizmigt.”

Šie vārdi atklāj dziļu vilšanos idejās, kuras balstītas ticībā cilvēka saprātam. Ja cilvēka saprāts ir bezspēcīgs pret pašu cilvēku ļaunumu, tad cieš sakāvi arī deklarētā vērtību skala, kas paredz cilvēku kā visu lietu mēru. Ja saprāts nespēj atrisināt cilvēka problēmas un atbrīvot no ciešanām, tad paliek tikai šī izvēle, vai nu ciest, vai cilvēks nejautātu, vai paciest mokas ir viņa cienīgi, viņš tās uztvertu vai nu kā Dieva sodu par saviem grēkiem, vai kā Dieva uzliktu pārbaudījumu savai ticībai.
[Gekišs : http://vesture.sauc.lv/]