Tradicionālā transkripcija

[buc]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[burʦ]


[b] – balsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[c] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ts.



burt-sakne, vārda celms

-sgalotne



burt-s

burt+iņ-š

burt+el-is

→burt+niek-s

→burt+nīc-a→ burt-nīc+iņ-a

burt+ain-s

→burt+isk-s→ burt-isk+um-s

→burt+isk–a

→burt+o-t→burt-o+tāj-s/-a

→burt-o-j+um-s

                  →burt-o+šan-a

→sa+burt-o-t

iz+burt-o-t→ iz-burt-o+šan-a

→burt+en–is


burt+kok-s

burt+stab-iņ-š

burt+veid-afraktūr+burt-i

sāk-um+burt–s

burt+veid-ol-s


burt+lic+is

burt+veid+īg-s, burt+veid+īg-a

 




’burts’, [ō], [uo]. ‘]patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

burt-s

burt-i

Ģ.

burt-a

burt-u

D.

burt-am

burt-iem

A.

burt-u

burt-us

I.

ar burt-u

ar burt-iem

L.

burt-ā

burt-os

V.

burt-s!

burt-i!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets’Burts’, [ō], [uo]. ‘] uzrakstīts glīti.

2) izteicēja daļa Šī zīme ir ’burts’, [ō], [uo]. ‘].

3) galvenais loceklisLielais ’burts’, [ō], [uo]. ‘].

4) papildinātājs – Skolotāja lūdza uzrakstīt kādu burtu.

5) apzīmētājsBurtu forma dažādos laikos bija atšķirīga.



burta apveids, burta atveidojums, burta augstums, burtu garnitūras, burta izvēle, burta kalps, burtu kontrasts, burtu lējējs, burtu liešana, burta līmenis, burtu līnija, burtu mākslinieks, burta nospiedums, burtu paraugs, burtu rādītājs, burtu rinda, burtu salikums, burtu savienojumi, burta savienotājsvītra, burtu starpa, burtu stienis, burtu vijums, burta zīmējums

alfabēta burti, apaļraksta burti, arābu burti, avīžu burti, ēnojuma burti, gotu burti, grieķu burti, kartogrāfijas burti, klaviatūras burti, koka burti, kontūru burti, latīņu burti, likuma ’burts’, [ō], [uo]. ‘], metāla burti, misiņa burti, pērļu burti, rokraksta burti, rubīna burti, slāvu alfabēta burti, teksta burti, tipogrāfijas burti, titula burti

balts ’burts’, [ō], [uo]. ‘], gaišs ’burts’, [ō], [uo]. ‘], glīts ’burts’, [ō], [uo]. ‘], kursīvie burti, lielais ’burts’, [ō], [uo]. ‘], mazais ’burts’, [ō], [uo]. ‘], melns ’burts’, [ō], [uo]. ‘], neglīts ’burts’, [ō], [uo]. ‘], nekārtīgi burti, platie burti, pustreknie burti, raibs ’burts’, [ō], [uo]. ‘], reljefie burti, skaists ’burts’, [ō], [uo]. ‘], slīpie burti, stāvie burti, šaurie burti, treknie burti, vidējie burti

pirmais ’burts’, [ō], [uo]. ‘], otrais ’burts’, [ō], [uo]. ‘], trešais ’burts’, [ō], [uo]. ‘]

apzīmēt ar burtiem, iespiest burtus, izlaist burtus, lasīt burtus, liet burtus, rakstīt burtus, spiestie burti, zīmēt burtu



’burts’, [ō], [uo]. ‘], v.

1. Rakstu zīme skaņas vai skaņu kopas apzīmēšanai.

Latīņu, grieķu, arābu burti. Slāvu alfabēta burti.

Lielie burti – teikumu un īpašvārdu sākuma burti.

Mazie burti – parastie teksta burti.

Rakstīt, zīmēt burtus. Iespiestie burti. Apzīmēt trijstūri ar burtiem ABC.

2. Tipogrāfijas salikuma vienība – ’burts’, [ō], [uo]. ‘]tabiņš.

Metāla, koka burti. Burtu garnitūras. Burtu liešana.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 190]


’burts’, [ō], [uo]. ‘], -a, v.

1. Grafiska zīme valodas skaņas vai skaņu grupas apzīmēšanai.

Lielais ’burts’, [ō], [uo]. ‘]. Mazais ’burts’, [ō], [uo]. ‘]. Rakstīts ’burts’, [ō], [uo]. ‘]. Drukāts ’burts’, [ō], [uo]. ‘]. Burtu savienojumi. Latīņu burti. Gotu burti.

Oskars rakstīja lieliem, asi norautiem burtiem, bez līkumiņiem un astītēm. Teodora raksts bija smalks, gandrīz kaligrāfisks, lielos burtus viņš izzīmēja, un tie nekad nesavienojās ar tālāk sekojošiem vārda mazajiem burtiem, gluži kā vinjetes nodaļu sākumos. Lācis 4, 453.

// Šāda grafiska zīme – kāda nosaukuma vai apzīmējuma sastāvdaļa.

.. vitamīnus apzīmē ar latīņu alfabēta burtiem A, B, C .. Zvaigzne 53, 22, 28.

Kas slēpās [zīmītē] aiz šiem diviem burtiem V. P.? Meitene? Laikam gan. Bet kura? Saulītis 12, 233.

2. ’Burts’, [ō], [uo]. ‘]tabiņš.

Burtu liešana.

Burta augstums’burts’, [ō], [uo]. ‘]tabiņa garums no kājas līdz burta attēlam.

.. poligrāfiskās rūpniecības darbiniekiem.. jāpanāk, lai bagātāka būtu mūsu burtu saimniecība, lai grāmatas tiktu labi iespiestas un iesietas. Literatūra un Māksla 58, 48, 1.

Ar milzīgu interesi es pirmo reizi paņēmu savos pirkstos „dzīvu” burtu – diezgan garu, cietu un smagu metāla priekšmetu, kas smaržoja pēc petrolejas un atstāja uz pirkstiem pelēkas, grūti nomazgājamas pēdas. Grīva 9, 54.

 [Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


’burts’, [ō], [uo]. ‘], 1) das Zeichen eines Zauberers, Wahrsagers Konv.,

2) (seit G. Allunan): der Buchstabe.

[Sagatavots pēc: ME 1923 : 355]


’burts’, [ō], [uo]. ‘]’burts’, [ō], [uo]. ‘], arī: liters (akuz. literi, lok. literī); lielais ’burts’, [ō], [uo]. ‘] (lielais sākuma ’burts’, [ō], [uo]. ‘]) – lelais liters (lelais suoku liters); mazais ’burts’, [ō], [uo]. ‘] – mozais liters; rakstītie burti – rokstomī literi; drukātie burti – druka literi

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


 

buxts, subst. buxc, –ta, –tàm, –tu, demin. buxtīc.

ãbeces bi tâdas a lielìm buxtim.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1977 : 198]

 

buȓts, s. – buȓc. ’Burts’, [ō], [uo]. ‘]. buȓc jàu paèist, jàu skàta pa druskài.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 201]


’burts’, [ō], [uo]. ‘]’burts’, [ō], [uo]. ‘]tabiņš, litera


Valodniecībā’burts’, [ō], [uo]. ‘], atsevišķs ’burts’, [ō], [uo]. ‘], izlaists ’burts’, [ō], [uo]. ‘], lielais ’burts’, [ō], [uo]. ‘], mazais ’burts’, [ō], [uo]. ‘], mēmais ’burts’, [ō], [uo]. ‘], rakstīts ’burts’, [ō], [uo]. ‘], sākum’burts’, [ō], [uo]. ‘].

 

Celtniecībāburta izmērs, burta kājiņa, burta augstums, pustreknie burti.

 

Hidrometeoroloģijākoda ’burts’, [ō], [uo]. ‘].

 

Informācijas tehnoloģijās un telekomunikācijā’burts’, [ō], [uo]. ‘], kursīvie burti, treknināti burti.

 

Muitālikuma ’burts’, [ō], [uo]. ‘], pirmais ’burts’, [ō], [uo]. ‘].

 

Poligrāfijā un izdevējdarbībā’burts’, [ō], [uo]. ‘], burta grāds, akcentētais ’burts’, [ō], [uo]. ‘], apaļraksta burti, atsevišķs ’burts’, [ō], [uo]. ‘], iesējuma burti, izcēluma burti, reljefie burti.


VietvārdiAugšburtnieki, viensēta Limbažu novadā; Burtnieki, apvidus Limbažu novadā; Burtnieki, viensēta Pāvilostas novadā; Burtnieku ezers, ezers Burtnieku novadā; Burtnieku parks, parks Burtnieku novadā.

 

UzvārdiBurtnieks, Burtniece.

 

Ergonīmi’Burts’, [ō], [uo]. ‘], individuālais uzņēmums Rīgā; ’Burts’, [ō], [uo]. ‘], SIA Jūrmalā; ’Burts’, [ō], [uo]. ‘] un cipars, SIA Dobelē; Burti, IT uzņēmums; Burtu pasaulīte, pirmsskolas izglītības iestāde; Burtnieks, jauktais koris.


’burts’, [ō], [uo]. ‘], mantots vārds; lš. bùrtas ‘loze; (dsk.) burvība’. Atv. no verba burt. Tā kā burt senāk ‘griezt, iegriezt (zīmes kokā)’, tad ’burts’, [ō], [uo]. ‘] sākotnēji ‘(kokā) iegriezta zīme’. Līdzīgi arī apv. burta ‘iegriezums (kokā)’, no kā burtas koks ‘kociņš ar iegrieztām zīmēm’. Kociņi ar iegrieztām zīmēm lietoti zīlēšanai un citām maģiskām izdarībām (no kā burt mūsdienu nozīme), bet kociņos iegrieza arī robiņus skaitlisku datu atzīmēšanai. Šādi burtkoki Latvijā lietoti kā oficiāli grāmatvedības un norēķinu dokumenti, piemēram, Kurzemes hercogistes muižās. No šejienes 18. gs. burta ne vien ‘burtkoks’, bet arī ‘saraksts, reģistrs’.

Uz vārda ’burts’, [ō], [uo]. ‘] (burta) senāko nozīmi norāda apv. burtains ‘tāds, kurā ir iegriezumi’, ‘robains’.

[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 156–157]


angļu letter

baltkrievu літара

franču lettre

grieķu επιστολή

igauņu kirjatäht; täht; tähemärk; litera

krievu буква

latīņu littera

lietuviešu bùrtas; laiškas

poļu litera

somu kirjain

ukraiņu літера

vācu der Buchstabe; die Schrift

zviedru brev



Burti kā gaiļa kājas.

    



Kas stāv Rīgai priekšgalā? – ’Burts’, [ō], [uo]. ‘] „R”.

 

Rīgā pašā priekšā, Kurzemē vidū, Vidzemē, kaut ko meklētu – neatrastu. – ’Burts’, [ō], [uo]. ‘] „R”.

 

 



A, b, c, d,

Kaķis lece smēdē
Sviesta maize zobos;
Bērni skrēja nopakaļ, –
Ne drupač’ nedabūj’. [LD 2231]


Annuška

Kur tagad Annuška [vieta Doles salas galā uz Rīgas pusi], tur dzīvoja tāda krieviete, Annuška saucās, bet te pretī Ķērsalai pāri Daugavai ir viena māja Inženieri, tur dzīvoja tāda Marjuška, arī krieviete. Un tā tās vietas iesauca: Annuška un Marjuška. Annuškā ir vairākas mājas. Senāk plostnieki, ka brauca, sasaucās: „Kur tu pieturēji?” – „Pie Annuškas! Pie Marjuškas!” atsaucās. Kur pieturēja, tur visur bija krodziņi tuvumā.

Doles muižā bija muižnieks Lavīze, tas tiesājās ar Annušku, gribēja viņu dabūt ārā. „Ko tu tāds sūda Lavīze man var padarīt,” teikusi Annuška, „man uz teļa ādas ar zelta burtiem kontrakts uzrakstīts.” Un nepadarīja ar nekā. [Sagatavots pēc: LTT 1988 : 429–430]

 

Pie Daugavas krasta senatnē stāvējusi slavenā pilsēta Jersika. Tur skaistā pilī valdījis nežēlīgs burvis. Viņa pils vārtu tornī pie paša Daugavas krasta atradies garš miets ar mākslīgi pieliktu roku. Ja kāds kuģis gribējis peldēt garām, burvis iekustinājis mietu un ar mākslīgo roku izķēris no kuģa ļaudīm cilvēku, ko turpat torņa galā saplosījis un norijis. Kuģinieku vaimanas nonākušas līdz svētā Alberta ausīm. Šis Dieva vīrs uzkāpis savam baltajam zirgam mugurā, ņēmis svēto šķēpu rokās un divos stiepienos bijis aiz Aiviekstes. Tanī brīdī burvis atradies Jersikas pils torņa galā. Redzot svēto jātnieku, viņš pārvērties par pūķi un meties baltajam zirgam virsū, bet Alberta šķēps sašķēlis burvi divās daļās un iegāzis to Daugavas dzelmē. Jersika nodegusi, un burvja gūstekņi palaisti brīvi. Lai šos nelaimīgos, kas gūstā pazaudējuši valodu, atkal pieradinātu pie runāšanas, bīskaps nogriezis bērza skaliņus, iegriezis tur latviešu burtus un sācis mācīt atsvabināto tautu.

[Sagatavots pēc: http://pasakas.lfk.lv/wiki/150614005]


Zēns aizmirsis lielo „S” un, pārklaušināšanā lasināts [liek lasīt tekstu] neprot izlasīt vārdu „Suns”. Mācītājs grib to uzvedināt:

„Nu, saki man – kas tad pelna ar muti maizi?”

„Sunc un mācītāš!” zēns jestri atbild. [Latviešu tautas anekdotes 1982 : 109]


 

Senie latvieši vakarā pirms Trijkungu dienas uz ēku durvīm rakstījuši ar krītu burtus: K, M, B, kas nozīmē svēto ķēniņu vārdus. Ja šādi uzraksti bijuši uz durvīm, tad minētie ķēniņi ienākot iekšā un esot labvēlīgi. Ja uz durvīm krustiņu neesot, tad tie nevarot ienākt.

[Sagatavots pēc: Eriņa :  http://lelb.lv/forums/?fu=l&id=1229&rid=3]

 

Kā ik gadu 6. janvārī Baznīca svin Kunga parādīšanās svētkus, kas tautā tiek saukti arī par Triju ķēniņu un Zvaigznes dienu. Mēs atceramies gudros no Austrumiem, kas, zvaigznes vadīti, nāca no tālas zemes, lai pielūgtu jūdu Ķēniņu (Mt 2:2). Viņi bija pirmie cilvēki no pagānu vidus, kas atzina Jēzu kā „Ķēniņu”, un tāpēc bija pirmie, kas „atklāja” un „parādīja” Jēzu plašākai pasaulei kā iemiesoto Kristu. Šī ķēniņu pielūgsme, kas sasaucas arī ar Simeona svētību, nosaucot Jēzu par „gaismu pagānu apgaismošanai” (Lk 2:32), ir pirmā norāde, ka Jēzus tiešām nāca pie visiem cilvēkiem neatkarīgi no tautības vai rases.

Tāpat dievkalpojumos – turpinot viduslaiku tradīciju – tiek svētīts krīts, ar ko ticīgie uz savu mājokļu durvīm uzraksta: AD 20+K+M+B+05 („Anno Domini 2005 – Kaspars, Melhiors, Baltasars”), kas nozīmē „Trīs ķēniņi Kaspars, Melhiors un Baltasars Mūsu Kunga 2005. gadā”. Māju durvju svētīšanas tradīcija simbolizē ģimenes apņemšanos uzņemt Kristu savās mājās visa gada garumā.

Ar Kunga parādīšanās svētkiem tiek saistīta krīta, vīraka un ūdens svētīšanas tradīcija. Ar svētītu krītu uz dzīvokļa durvīm tiek uzrakstīti burti +K+M+B, kā arī gads. Šie burti tiek skaidroti kā trīs ķēniņu iniciāļi. Viduslaikos tos lasīja citādi. Uzraksts „+C+M+B” (Kaspars latīniski tiek rakstīts kā C) pauda svētību: Lai Kristus svētī Tavu namu! (Christus mansionem benedicat!)

[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/apollo/celojumi/696134-kunga_paradisanas_svetki]



burtiņš ar burtiņu

burtiņš ar burtiņu

vārdiņš ar vārdiņu

saspēlējas

vienu sudrabs

citos sējas

 

vienu zvani

citos zvana

vienu mīļums

citus mana

 

vienu putni

citos lido

paņem mani

savā vidū

 

kad tā burtiņš ar burtiņu

kad tā vārdiņš ar vārdiņu

saspēlējas

valodiņa valodiņa

manī sējas [Auseklis 2014 : 32]

 

Izbiedēti burti

 

Sīki, melni burtiņi rindā stājas,

Sīki, žirgti burtiņi pastaigājas.

 

„Kas mūs pazīs, kas mūs lasīs,

Kas mūs kopā lasīt prasīs?”

 

Pienāk gailis sārtu seksti,

Kam ir galvā dziesmu teksti.

 

„Zinu, zinu, kas jūs pazīs, –

Cālēni jūs guznā lasīs.”

 

Burtiņi nu bēg kur kurais,

Usnes, nātres kājās duras.

 

Burtiņš A teic burtam B:

„Glābies… glābies patrepē!”

 

Burtiņš C teic burtam D:

„Žogā sprauga… bēgsim te!”

 

Burtiņš E teic burtam F:

„Kurpē jālien man un tev!”

 

Burtiņš G kliedz burtam H:

„Skriesim kaimiņpagalmā!” [..]

 

Burtiņi T, U, V, Z

Cāļiem guznā jāmeklē.

 

Tā šis stāstiņš beidzas, lūk –

Kam ir kājas, tas lai mūk!

 

Atnāks bērni un jau drīz

Burtus kopā salasīs. [Lasmanis 1976 : 17–18]

 

 

Mazais burtnieks

 

Lai tad mednis paliek kokā,

Man trīs zaķēni jau rokā.

Vai jūs zināt, kā tos sauc?

Burti, kuru traki daudz.

 

Tikko grāmata ir vaļā,

Saucu viņus balsī skaļā,

Pēdas naski dzenu tiem

Kā pa rasu zaķēniem.

 

A un I, un U tiem vārdā,

Vai tur iznāks acs vai bārda,

Kad tos vēlāk rindā liks –

Domu pilna galva tiks. [Dorbe 1994 : 59]

 

 

Burtiņu zupa

 

es peldēju burtiņu zupā

starp burtiem mīkstiem un baltiem

man ļoti gribējās nogaršot

vai skābi tie ir vai saldi

 

es apēdu garumzīmi no Ā

un nograuzu kāsīti Š

tad nolaidos šķīvja dibenā

kur saaudzis burtu mežs

 

man iekavas ieķērās matos

aiz apkakles komati līda

M burtiņš uz tievām kājiņām

lēca ka šļakatas šķīda

 

dažs ’burts’, [ō], [uo]. ‘] bija sāļš

bet cits bija sūrs

vēl citi – trausli un asi

es peldēju burtiņu jūrā

un pamazām sāku lasīt

 

es lasīju: BUĻ

es lasīju: ŅAM

es burtiņus mutē bēru

tā nu pa vienam burtiņam

šķīvi es sausu dzēru

 

pēdējo apēdu burtiņu Ž

mans šķīvis ir gluds un tīrs

tā dibenā uzzīmēts lācītis

viņš skaita: 123 [Vērdiņš 2015 : 62]

 

 

***

 

Izkliedēto burtu pasaulē

Dzīvoju bez teikuma, bez vārda.

 

Izklīdušo burtu pasaulē

Gaidu, kad nu pienāks mana kārta.

 

Kaut ko tādu kopā salasīt,

Lai uz mēles rodas garša tīra.

Lai ne tikai ēna – tā jau krīt, –

Bet lai arī gaisma krīt no vīra.

 

Izkliedēto burtu klajumā

Pats vēl īsti sevi neapzinos,

Bet uz labu laimi eju tā.

Pats kā sniega vīrs uz sevi tinos.

 

Kādreiz atkal viss jau izkusīs,

Viss mans teikums, vārdu risinājums.

Paliks tikai vējš, kas smiltis dzīs,

Tikai – izkliedētu burtu klajums.

 

Bet, re, atkal – ’burts’, [ō], [uo]. ‘] pie mēles līp!

Un tikmēr, kamēr vēl neapzinos,

Daru tikai to, ko burti grib:

Nez kā vārdā kopā – vārdā tinos. [Ziedonis 1983 : 185–186]

 

 

lidojošie burti

 

citi putni lido

ā-ā-ā-rā

vārnas un stārķi

prāto rāmā garā

citi burti lido

ā-ā-ā-rā

celieties spārnos lidojiet līdz

 

citi putni lido

ū-uz jū-ru

ūpji un pūces

turas mūru stūros

citi burti lido

ū-uz jū-ru

celieties spārnos lidojiet līdz

citi putni lido

ē-ē vē-zē

dzērves un dzēses

lēni sēžas zemē

citi burti lido

ē-ē vē-zē

celieties spārnos lidojiet līdz

 

lido putnu bari

lido burtu bari

un tu arī lidot

līdzi vari

 

lido putnu bari

lido burtu bari

un tu arī lasīt

līdzi vari [Zandere 2002 : 82]

 

 

tu lasi

 

tu izej no rīta uz saulainās ielas

un atveras diena

kā grāmata liela

ir stariņi sīkie

saulītes burti

tu lasi – un gaisma ir pasaules stāsts [Zandere 2002 : 79]

 

 

’Burts’, [ō], [uo]. ‘]

 

Ne teikums,

bet ’burts’, [ō], [uo]. ‘]

dzīvu radību grāmatā

ir viss mans mūžs

un mans veikums.

 

Bet

bez mana burta

dzīvu radību grāmatā

nav izlasāms

pat viens

teikums.

 

Es teiktu,

ka uzskatīju jau sevi

par viszini,

tātad – par nobeigtu

vai, sakot taisnību,

beigtu. [..]

 

Bet tad zaļa uguns

uzšāvās

manā kurtuvē,

un es tagad rātni un spītīgi

pārtopu

par dzīvu radību grāmatas

burtu. [Vācietis 1980 : 118]


 

Bet Nīkšķis un Mīkšķis tikai runāja un runāja arvien tīrāku cukuru un nemaz paši nejuta, ka viņu pirmie burti kļuva arvien vienādāki un pārvērtās par „C”, un nu viņi abi bija vienādi Cīkšķis un Cīkšķis.

Arī nākamie burti visi pamazām pārcukurojās:

Cīkšķis   Cīkšķis         

Cckšķis   Cckšķis

Cccšķis   Cccšķis

Ccccķis   Ccccķis

Cccccis   Cccccis

Ccccccs   Ccccccs

Ccccccc   Ccccccc [Ziedonis 1983 : 103–104]

 

Bez kavēšanās visi četri burti nostājās cits pēc cita: U pēc P, otrs P pēc U, bet pats pēdējais savu vietu ieņēma A. Sanāca… PUPA! Četri burti saķērās cieši kopā kā boksa ringā un kādu laiku virpuļoja pa istabu, ne brīdi neatlaizdami cits citu vaļā. Pat tad, kad tiem sareiba galva un kad tie, skaļi smiedamies, nokrita zemē, arī tad burti veidoja vārdu PUPA.

–   Uh! – noelsās A. – Varēsim vismaz mierīgi gulēt.

–   Un ko tad, ja pārnāks L? – neatlaidās U, uztraukti noglauzdams ūsas.

–   Ja viņš galu galā atradīs to sasodīto garumzīmi?

–   Ieliksim to atkal atvilktnē, – burtam A atbilde bija gatava.

–   Bet kur liksim L? – neatlaidās U.

–   Gan jau kaut kur, liecies nu mierā, tagad ir labi tā, kā ir, – burtu U mierināja A, un visi burti devās uz vannas istabu mazgāt zobus. [Samauska 2016 : 31]

 

Neviens nezina, kā tas gadījies, bet Annele var sasaukt kopā. Vai tā ir grāmata, vai veca avīze, nomests pudeļu papīrs vai sadzeltējusi papīra strēmele, uzlipināta gar aizsargu logu, Annele saliek burtu pie burta, sasauc kopā, un iznāk vārds. Ak to brīnumu! Un, kā vārds, tā turpat arī ir tēls. Tik brīnišķīgi rādās tas, kā nemaz nav. Izsauc: z-ie-m-a-ziema un tūdaļ redz baltus laukus, kupenām pienestus dārzus un bērnus pa lauku ar ragutiņām, gluži tā, kā tas bij Kamenēs; bet, kad izlasa p-u-ķ-e-s-puķes, tad tā ir krāšņā Kaltiņu pļava dzelteni sarkana no gundegām un skābenēm; izsauc s-a-u-l-e-saule, un tūlīt viņa stāv dzirkstoši balta, pār akas liepu pakāpusies, un dedzina sarkanu istabas galu. Kā vārdu izsauc, jauns brīnums. Tāda ir jaukā, neapnicīgā rotaļa, ko nu prot Annele. [Brigadere 1973 : 31–32]

 

Mazs, sarkans burtiņš „a” ačgārni iztecēja no pagultes, pīkstēdams kā cālēns, un tūlīt viņam piebiedrojās zaļgans, kūkumā sameties čūskulēns „s”, pēc tam plāna vidū parādījās niecīgs, zeltīts makšķerāķītis „t”, tam sekoja burtiņš „e”, nostādīts uz gala līdzīgi Kolumba olai, rūkdams izlīda „r”, kavalkādi noslēdza vēl viens čūskulēns „s”.

Burtiņi sakārtojās vārdā, klusumā pulkstenis tikšķēja takti:

trīsceturtdaļ, trīsceturtdaļ

asters. [Bels 1987 : 361]


ANDĪNA. Par savu ārieni neviens nav atbildīgs, par savu pieri, žokļiem un ausīm, un Lorijs, lai arī ne sevišķi apdāvināts…

SAULVEDIS. Pieklājīgi izsakoties!

ANDĪNA. … nav slikts zēns, nē, tikai briesmīgi viegli aizvainojams, ko cenšas maskēt, pirmais smejoties par savām neveiksmēm. Un neaizmirsti, lūdzu, ka Lorijam esam tikai mēs abi. Mēs viņam esam gan skolotāji, gan vecāki, un vai vecāki drīkst atteikties no dēla tāpēc, ka viņam ir garš deguns un ka viņš nevar skaidri izrunāt burtu „r”? [Priede 1977 : 179]



Raksta simboliskā daba

 

Pēc latgaliešu drukas aizlieguma atcelšanas 1904. gadā lejaslatviešu literatūra varēja sākt straumēm plūst pie lasīt izslāpušajiem latgaliešiem, bet neplūda viena iemesla dēļ – kā rakstīja Francis Kemps, „/Latgalīšim/ beja sveši naporostī gotu burti un sveša ari poša volūda”. Viena daļa izglītoto latgaliešu, jūtot latviskās identitātes pazaudēšanas briesmas, centās steidzīgi atrast līdzekļus latgaliešu laikraksta vai žurnāla izdošanai latīniskajā drukā. Citi, kā priesteris, rakstnieks un politiķis Francis Trasuns, meklēja ceļus, kā tuvināt augšlatviešu un lejaslatviešu rakstu tradīciju, kā, savstarpēji piekāpjoties, atrast ceļu pie vienotas vai vienotākas latviešu rakstu valodas.

Jānis Bisenieks, žurnāla „Zemkopis” galvenais redaktors, 1906. un dažus turpmākos gadus bija ar mieru savā žurnālā latgaliski drukāt F. Trasuna rakstus par Latgali. Pamatā te visi raksti bija gotu drukā. Iespiežot latgaliskos burtus latīņu drukā, „Zemkopis” viens no pirmajiem izteica priekšlikumu arī par latviešu literāro izdevumu pāreju uz latīņu burtiem, sākumā pakāpeniski, tikai ievadrakstā lietojot latīņu druku. Tas bija solis kopējas latviešu rakstības bāzes veidošanā uz latīniskas ortogrāfijas pamatiem. Viena nelaime – Latgalē šo žurnālu dārdzības vai citu iemeslu dēļ nepazina un nelasīja. Trasuns nenokāra galvu, 1909. gadā izdeva literatūras hrestomātiju „Školas dōrzs” – te bija kā latgaliešu, tā lejaslatviešu rakstu paraugi, arī R. Blaumaņa, A. Niedras, brāļu Kaudzīšu, A. Deglava, A. Brigaderes, J. Poruka, Raiņa, Aspazijas, Ausekļa, V. Plūdoņa u. c. prozas un dzejas paraugi, pārlikti latīņu drukā. Trasuns mēģināja latgaliešu rakstību tuvināt latviešu literārajai valodai, latgaliešu vārdu galotnēs liekot –iņš, ne –eņš (kumeliņš, ne kumeleņš), –īgs, –ība, ne –eigs, –eiba (ticība, ne ticeiba). [..]

Burtu identitāte

’Burts’, [ō], [uo]. ‘] radniecīgs vārdam „burt” – resp., iekasīt slepenas, slēptas zīmes. No šejienes – ne tikai latīņu vai gotiskajā drukā, vai kirilicā varēja oficiālos dokumentos vai vēstulēs apliecināt savu identitāti, bet arī ievelkot trīs vai vienu krustiņu. – Tas esmu es, kas šo zīmi ievilka. Pie tam, kā mutiski informēja kultūrvēsturniece Vaida Villeruša, šie krustiņi bijuši dažāda veida – gan taisnstūra, gan slīpais, gan raustītām, pārtrauktām līnijām u. tml. Krustiņš vai pirksta nospiedums, vai paraksts ar asinīm, ja atceramies pasakas un teikas, ir zvēresta vietā, to bija gandrīz neiespējami atsaukt.

Latgaliešiem vienu brīdi bija problēmas ar roku rakstīto burtu pazīšanā un prašanā. Tauta vairumā pazina tikai drukātos burtus, bet rakstītos neprata izlasīt, tāpēc nepirka. – „Tūmār mozajā latgalīšu kolonijā, kura dzeivōja šymā miļzu piļsātā, sova laikroksta pasarōdeišona beja vasala sensacija. Ģimnazisti un cyti škoļnīki šū raksteitū avīzi „pōrdrukōja” drukas burtim, t. i., pōrraksteja drukōtim burtim, lai rokstu napratēji varātu laseit „drukōtū”. (F. Kemps. Latgalīšu inteligence 1900–1917. godūs//Tāvu zemes kalendars 1991. Rēzekne, 1990.) Tas nenozīmē, ka visi latgalieši ļoti vēlu apguva rokraksta rakstu. Grāmatu krājējs Ontons Dzeņs atmiņās raksta, ka viņa bibliotēkā bijusi vēstule, ko 1873. gadā kāds karavīrs rakstījis mājiniekiem – „gara vēstule uz divom lopom, raksteita latgaļu volūdā un raksteitim, navys drukōtim burtim”. [..]

Atkal domstarpības

Lai stiprinātu vienu valodu, pēc Ulmaņa apvērsuma skolās tika aizliegts mācīt latgaliski. Populārie rakstnieki J. Klīdzējs, A. Sprūdžs, O. Rupainis sāka pāriet uz latviešu literāro jeb kopnacionālo valodu. Padomju laikā no 1960. līdz apmēram 1990. gadam latgaliešu izcelsmes rakstnieki rakstīja latviešu literārajā valodā. Brīdī, kad varēja atsākt kopt arī otru identitāti – latgalisko, atkal aktuāls kļuva jautājums par rakstību. P. Stroda pirmās brīvvalsts gados pieņemtajai ortogrāfijai ir savi mīnusi, pa daļai tā ir novecojusi. Tika radīta jauna, modernizēta ortogrāfija, kas tuvāka izrunai. Taču latgaliešu pašu domas dalās. Kā sacīja kāds cienījams cilvēks, ‘ō’ viņam saistās ar latgalisko, ar tradīciju, ‘uo’ – ne ar ko. Varbūt. Bet varbūt ir jāmēģina iet to ceļu, ko 20. gadsimta sākumā gāja Francis Trasuns – soli pa solim, ne uzreiz un ne ar varu. Ja jau viens pats ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘] ‘uo’ – kā to rakstīt, kā atveidot – var sastrīdināt ne pa jokam. Tas tāpat kā 1908. gada „Zemkopī” kāds latgalietis ar pilnu pārliecību rakstīja: „.. latīņu burti ir daudz skaistāki par gotu (vācu) burtiem, no higiēniskā stāvokļa arī acīm uzskatot veselīgāki.” (Vēstule no Latgales//Zemkopis, 1908, Nr. 16).

Varbūt pateicoties tam, ka arī lejaslatvieši pārgāja uz latīnisko rakstību, šis ārēji formālais apstāklis īstenībā izrādījās viens no pašiem būtiskākiem faktoriem, kas vienoja nāciju, valsti, novadus un to kultūru. [Kursīte 2004 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/87545]


 

’Burts’, [ō], [uo]. ‘], burta, burti – 1) skaņas simbols; 2) kokā vai citur iegriezta zīme (īpašuma vai citas atšķirības norādei, vai aizsargnolūkos); 3) iedzīvotāju un viņu īpašumu saraksts, reģistrs. Sākotnējā nozīmē – iegriezumi kokā vai citā materiālā kā maģiskas zīmes. Vārdam ‘’burts’, [ō], [uo]. ‘]’ ir radniecīgi vārdi buršana, burt. Pamatā *bher– šķelt (kokā), griezt, ieberzēt. 18. gs. ar vārdu burtnieks apzīmēja klētnieku, kura rīcībā bija burtkoki ar iegrieztām zīmēm, cik kurš labības ievedis un izvedis. Burtkoki skaitlisku datu apzīmēšanai Latvijas teritorijā tika lietoti kā oficiāli norēķinu dokumenti. 18. gs. burta nozīmēja ne vien pašu burtkoku, bet arī sarakstu, reģistru, vispārēju īpašuma revīziju. Vārds ’burts’, [ō], [uo]. ‘] no sakrālās nozīmes (ieskrāpēta, iegriezta maģiska zīme) pakāpeniski pārgāja uz ikdienišķu (uzskaites un rakstības līdzeklis). [Kursīte 2007 : 50]

 

Vairākumā kultūru alfabēta burtiem ir īpašas simboliskas nozīmes. Islāmā, piemēram, izšķir gaisa, uguns, zemes un ūdens burtus, kam ir īpašas nozīmes kā Dieva Vārda materializācijai (tie, piemēram, attiecas uz pagātni, tagadni un nākotni).

Kabalā atspoguļojas vesela noslēpumainu prātojumu sistēma – tie saistīti ar atsevišķu burtu formu, kā arī ar to skaitliskām vērtībām.

Antīkajā kultūrā septiņi grieķu valodas patskaņi (skaņām „e” un „o” atbilst katrai divi burti) simbolizē garu vai septiņas debesu sfēras un septiņus debesu ķermeņus, kas tajās pārvietojas, savukārt līdzskaņi simbolizē matēriju. Alfabēts kā patskaņu un līdzskaņu (un līdz ar to arī „gara” un „matērijas”) vienība un visu valodas zīmju kopums ir kosmosa, kā arī veseluma un pilnības simbols, tādēļ to lieto arī kā ļaunu novērsēju zīmi. Ar šādu pašu nozīmi alfabēts, iespējams, atveidots uz kapakmeņiem, sākot ar agrīnās kristietības laiku un beidzot ar viduslaikiem.

[Sagatavots pēc: Herders 1993 : 29–30]

 

Latvijas valstiskuma simboli

Latvijas valsts vizuālās simbolikas izveide nevedās viegli – ģerboni, kādu to zinām pašlaik, pēc spraigām debatēm Latvijas Republikas Satversmes sapulce ar 68 balsīm no 98 apstiprināja tikai 1921. gada 15. jūnijā. Tiesa, arī līdz tam Latvija gluži bez sava simbola neiztika – par to kalpoja uzlecošās saules emblēma vai saulīte. Jau nākamajā dienā pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas – 1918. gada 19. novembrī – Latvijas Tautas padomes prezidijs nolēma rīkot konkursu jauna Latvijas valsts nacionālā simbola radīšanai. Uzvarēja Burkarda Dzeņa piedāvātais saules simbols ar burtu „L” un trim zvaigznēm centrā, bet lejasdaļā bija attēlota zeme un upe, ko laika gaitā aizvietoja sarkanbaltsarkanā karoga lente. Saule simbolizēja jaunas valsts attīstību un cerības, ’burts’, [ō], [uo]. ‘] „L” – Latviju, trīs zvaigznes – Latvijas novadus. Savukārt saules stari simbolizēja Latvijas apriņķu skaitu – sākumā 17, vēlāk 19. Taču ar saules emblēmu vien jaunās valsts vizuālai reprezentēšanai bija par maz. Pasaulē valdīja savi heraldikas likumi, un saules emblēma tiem neatbilda. Pie jauna valsts simbola izstrādes ķērās klāt Satversmes sapulce 1920. gada 17. septembrī [..]

[Sagatavots pēc: http://procesilatvija.lv/lv/epicentra/latvijas-valstiskuma-simboli/]

 

Valmieras logotips

Zīme veidota no ģeogrāfiskas atpazīstamības pazīmēm.  Vārda „Valmiera” pirmais ’burts’, [ō], [uo]. ‘] „V” ir stilizēts Gaujas plūduma siluets, kā arī upes līnija, kas transformēta, skatoties no upes krasta. Upes līnija veido nepārtraukti mainīgu, dinamisku līkni, kurai ir tendence virzīties uz augšu. Pilsētas nosaukuma grafiskās izteiksmes forma sasaucas ar saukļa „Valmiera domā un rada” būtību… Svarīgs ir cilvēka faktors, tādēļ vārdu „Valmiera” veido dinamiska, grafiska līnija, kas veidota kā rokraksts. [Sagatavots pēc: http://www.valmiera.lv/lv/pilseta/simbolika/]

 

Jelgavas Latviešu biedrības biedra krūšu nozīme

JLB [Jelgavas Latviešu biedrība] biedra krūšu nozīme izgatavota no sudraba. Tās vairogs ir ovāls, kura augšējā daļā ir biedrības devīze „Vienprātība stiprina”, apakšā divu ozola lapu vinjete, centrā logotipa burti JLB, kuriem augšā biedrības dibināšanas gads: 1880, apakšā darbības atjaunošanas gads: 1990. [http://www.jelgavaslb.lv/aktuali/simboli/]

 

Par Lielvārdes novada simboliku

Lielvārdes novada [..] logotipā attēlots Māras krusts jeb krustu krusts, kas redzams arī novada ģerbonī. Krusta centrā ir trīs vienāda izmēra Dieva zīmes. Tie ir pagastu simboli, kas atveidoti pagastu ģerboņiem atbilstošos krāsu toņos. Novada nosaukuma uzrakstu veido no Lielvārdes jostas elementiem šifrēta burtu grafika Lielvārdes tautastērpa krāsās. Savukārt novada sauklis „Spēks viedumā” atveidots Andreja Pumpura rokrakstā.

[Sagatavots pēc: www.lielvarde.lv/images/extrainfo/8047045/Par_Simbolikas_izmantosanu.pdf]

 

Grafiskā zīme

Latvijas simtgades grafiskajai zīmei ir unikāls burtu dizains – uzrakstam „Latvija” un skaitlim „100” nedrīkst izmantot citus brīvi pieejamos fontus. Zīmei ir pieejamas divas versijas: vertikālā un horizontālā. Kā primāro versiju ir ieteicams izmantot vertikālo. Šī izkārtojuma elementu savstarpējās attiecības ir veidotas, izmantojot Latvijas karoga proporcijas.

Gadījumos, kad tas atbilst kontekstam un netraucē zīmes atpazīstamībai, ir iespēja lietot arī saīsinātu versiju, bet tikai horizontālā izkārtojumā. Tajā tiek izmantots ’burts’, [ō], [uo]. ‘] „V”, kam ir Anša Cīruļa iedvesmots serifs, tādējādi saglabājot fonta raksturu.

[Sagatavots pēc: http://latvija100.identity.lv/grafiska-zime/]

 

Eiro banknotes un monētas

Valūtas nosaukumu “eiro” (euro) izvēlējās 1995. gadā. Tas saistās ar vārda Eiropa pirmo zilbi.

Eiro simbola pamatā ir grieķu alfabēta ’burts’, [ō], [uo]. ‘] epsilons (€) – kā atsauce uz Eiropas civilizācijas šūpuli, bet divas eiro simbolu šķērsojošās paralēlās līnijas apzīmē stabilitāti.

[Sagatavots pēc: http://www.eiro.lv/lv/kas-ir-eiro-/eiro-banknotes-un-monetas]

Latviešu ābece

 

Monētas priekšpuse (averss)
Monētas aversā attēlota ainiņa – latviešu zemnieku bērni apgūst pirmās iemaņas lasītprasmē. Lejasdaļā uzraksts LATS, tā vidū – skaitlis 1. Virs uzraksta pa labi – gadskaitlis 2010.

Monētas aizmugure (reverss)
Centrā – gaiļa attēls no senākās zināmās latviešu ābeces, puslokā pa kreisi – uzraksts ABC, puslokā pa labi – uzraksts „Latviešu ābece” ar stilizētiem gotu burtiem.  [https://monetas.bank.lv/index2.php?option=com_coins&view=coin&id=37&layout=print&Itemid=]

 

Gulbenes novada dome izdod jaunu suvenīrmonētu, veltītu bānītim

Gulbenes novada dome laidusi klajā suvenīrmonētu, kas [..] veltīta pazīstamākajam Gulbenes novada simbolam, vienīgajam Baltijā regulāri kursējošajam šaursliežu dzelzceļa vilcienam – Gulbenes–Alūksnes bānītim.

Monētas aversā iekalts bānīša attēls, bet monētas reverss visām Latvijas monētām ir vienots – centrā Latvijas kontūrkarte ar četrām zvaigznēm katrā malā, ietverot vārdus „Latvian Heritage” [Latviešu mantojums] un „Collection Coin” [Kolekcijas monēta]. Monēta ir iepakota četros dažāda dizaina kartīšu/kapsulu iepakojumos.

Viena no monētas kartītēm vēsta par skaistāko Gulbenes leģendu – barona Heinriha fon Volfa un viņa sievas baroneses Marisas mīlas stāstu. Kāzu laikā Heinriham bija 32 gadi, bet Marisai tikai 18. Nostāsti vēsta, ka Heinrihs Marisu tik ļoti mīlējis, ka kādā dzimšanas dienā uzdāvinājis viņai nelielu pili – Vecgulbenes muižas Sarkano pili, bet citā – licis izrakt dīķi lielā M burta veidā.

[Sagatavots pēc: Krevica 2015 : http://www.gulbene.lv/lv/zr/pin/1129-svm]


 

Rakstība – rakstu zīmes un to izmantošanas paņēmieni valodas skaņu attēlošanai un vārdu un izteikuma vienību saistīšanai un atdalīšanai.

Grafika – kādas valodas rakstības visu līdzekļu jeb rakstu zīmju kopums (burti, pieturzīmes u. c.), arī attieksmju kopums, kuras veidojas starp kādas valodas rakstu zīmēm un tās fonēmām, zilbēm, vārdiem.

Grafēma – rakstītas valodas vismazākā distinktīvā vienība, ko realizē ar burtiem, rakstu valodas sistēmas centrālā vienība. [Bergmane, Blinkena 1986 : 17]

 

Latviešu rakstniecības darbi nodalās vispirms divās atsevišķās grupās: tādos darbos, kas radušies un ilgāku laiku uzglabājušies tautā bez rakstu palīdzības, un tādos, kas no paša sākuma bijuši uzrakstīti, nākuši klajā grāmatās. Pirmās grupas darbus, pie kuriem pieder tautas dzeja, sauc par burtniecību  (saskaņā ar vārdiem: burt, burvis, ’burts’, [ō], [uo]. ‘], burtnieks), otras grupas darbus – par grāmatniecību. [Zeiferts: http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Zeiferts/1ievads/4latvr.html]

 

Latviešu rakstu zīmei par nosaukumu pieņemtā vārda „’burts’, [ō], [uo]. ‘]sakne uzejama arī senākajā tautas valodā. Latviešu vidū bijuši ļaudis, kuri pratuši burt, izdarījuši burvības, saukti par burvjiem. Varētu būt, ka viņi pratuši arī noslēpumaino rakstu mākslu. Burvības izdarot, nereti lietoja rakstus, uzzīmēja uz papīra dažus vārdus un piesēja dziedināmai miesas daļai. Bet arī vārds’burts’, [ō], [uo]. ‘]” nav tautas valodā svešs. Ar vārdu „burta” Stendera vārdnīcā apzīmēts uzmetinājums, saraksts (Aufsatz, Verzeichniss). Mums ir Burtnieku ezers, ar ko grib vest sakarā (gan jaunākā laikā cēlušos) teiku, ka tur noslīkuši senākie latviešu dziesminieki, burtnieki, rakstu pratēji. Leišu valodā vārdā „burta” nosauc burvību (Zauberei), „burtas” – zīlējums, zīlējamais kauliņš (Loos), „burta mesti” – kauliņus mest (Loos werfen). Visi šie vārdi liek gan vērot, tomēr nevar pārliecināt, ka latviešiem senatnē būtu bijušas pazīstamas tagad par burtiem nosauktām līdzīgas rakstu zīmes.

[Zeiferts: http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Zeiferts/5.pirmie/1latv/1.htm]

 

Latviešu skaņu-burtu raksta sākotni varētu meklēt m. ē. 10.–12. gadsimtā, kad paplašinās latviešu cilšu sakari ar citām zemēm. Šai laikā izveidojas ekonomiski, politiski un kultūras sakari arī ar kaimiņu krievu zemēm. No turienes sāk izplatīties pareizticība, un Austrumlatvijas iedzīvotājiem rodas iespēja iepazīties ar krievu rakstu, par ko liecina arī vārda grāmata aizgūšana no krievu valodas ar sākotnējo nozīmi ‘raksts’. Šo sakaru tālāku veidošanos pārtrauc krustnešu iebrukums Latvijā 12.–13. gadsimtā. Par Latvijas iedzīvotāju likteni pēc šī iebrukuma un par latviešu rakstības sākotni, kas cieši saistīta ar vēsturiskajiem notikumiem, R. Malvess raksta: „Vācu iebrukuma rezultātā latviešu ciltis tika nežēlīgi pakļautas vācu feodāļu ekspluatācijai. Grafiski [= grafētikā] to iezīmēja latīņu raksta parādīšanās Latvijā. Līdz ar to raksta attīstība Latvijā, tāpat kā Igaunijā, cieši saistījās ar vispārējo raksta attīstību Rietumeiropā.”

Tāpēc arī latviešu rakstībā ir daudz kopīga ar tuvāko kontaktvalodu – un jo sevišķi sākumposmā ar vācu valodas – rakstības paņēmieniem un to attīstību.

Rakstība vecākajos iespiestajos latviešu tekstos ir neracionāla grafisko apzīmējumu izveidē un nekonsekventa to izmantojumā.

Viens no galvenajiem šo trūkumu cēloņiem ir nenostabilizētā vācu rakstība, uz kuras pamata sāka veidoties latviešu rakstība. [..] Konsekvences trūkums, kas izpaužas vācu rakstībā 16. gadsimtā, kad vācu valodai vēl ir „vairāk vai mazāk dialektāls raksturs”, redzams arī vecākajos latviešu rakstos, piemēram, vairāku apzīmējumu izmantojums vienas un tās pašas fonēmas apzīmēšanai, viena un tā paša apzīmējuma izmantojums vairāku fonēmu apzīmēšanai, dažādība patskaņu garuma apzīmēšanā. [..]

Vairumam latviešu valodas fonēmu pirmajās latviešu valodā iespiestajās grāmatās vēl nav stabilu grafisko apzīmējumu: vienas un tās pašas fonēmas apzīmēšanai arī skaidrajā pozīcijā izmantoti dažādi burti un burtu kopas. [..]

Zināmu noteiktību latviešu valodas fonēmu apzīmēšanā pirmais ievieš G. Mancelis, sākot ar viņa sastādīto 1631. gadā iznākušo reliģisku tekstu krājumu „Lettisch Vade mecum”. [..]

G. Manceļa galvenie nopelni t. s. vecās ortogrāfijas iedibināšanā ir šādi: vairāku latviešu valodas fonēmu apzīmēšanai G.Mancelis sāk lietot burtus ar pievienotām diakritiskām zīmēm; stabilizē vienā noteiktā funkcijā vairākus līdz tam laikam dažādās funkcijās lietotus burtus un burtkopas; samērā konsekventi apzīmē patskaņu kvantitāti; līdzās fonētiskajam ortogrāfijas principam sāk izmantot arī morfoloģisko ortogrāfijas principu. G. Manceļa grafētikā tomēr vēl arī daudz nepilnību: vairākām fonēmām nav izdevies nostabilizēt vienu noteiktu apzīmējumu. [..]

Lieli nopelni latviešu valodas vecās ortogrāfijas pamatu nostiprināšanā, tās precizēšanā un stabilizēšanā ir tā sauktajai Fīrekera – Adolfija skolai. [..] Jau 18. gs. beigās valodnieciskajos darbos sāk izpausties neapmierinātība gan ar neērto latviešu rakstību vispār, gan ar atsevišķiem fonēmu apzīmējumiem tajā. [..] Lielākās neērtības tā laika latviešu valodas rakstībā rada šņāceņu un afrikātu apzīmējumi – tā sauktie čupu burti – un paņēmiens izmantot h burtu patskaņu garuma apzīmēšanai. [..] 19. gs. 50. gadu otrajā pusē un 60. gados, kad sākas un izvēršas nacionālā kustība un latviešu kultūras attīstību sāk virzīt jaunlatvieši, kad tiek likti pamati latviešu nacionālajai rakstniecībai, zinātnei un mūsdienu literārajai valodai, aktuāls kļūst arī latviešu rakstības reformēšanas jautājums. [..] 19. gs. 80. gados tiek izveidots rakstības jauns variants – tā sauktā Zinību komisijas ortogrāfija –, kuram ir nozīme antīkvas ieviešanā iespieddarbos, kā arī svelpeņu, šņāceņu un afrikātu apzīmējumu izveidē. Tā sauktajā Zinību komisijas ortogrāfijā šņāceņu un afrikātu apzīmēšanai lietoti burti ar komatveida diakritisko zīmi zem tiem. Šī rakstība izmantota arī A. Pumpura eposa „Lāčplēsis” pirmizdevumā 1888. gadā. K. Mīlenbahs 1908. gadā kritizē šīs „jaunizgudrotās zīmes”, atzīdams, ka „priekšroka piešķirama Brīvzemnieka lietotām dž, š, č, ž tāpēc, ka viņa zīmes lieto jau daudz citās valodās… ” [..]

Līdzās vecās ortogrāfijas pēdējā, vislabākā varianta aprakstam un kritikai J. Endzelīna un K. Mīlenbaha „Latviešu gramatikā” atrodams arī sīks RLB [Rīgas Latviešu biedrība] Zinību komisijas gatavojamās jaunās rakstības principu izklāsts un pamatojums (gramatika pati vēl iespiesta fraktūrā), kā arī jaunās rakstības paraugs. Nodaļā „Latviešu valodas skaņas” burtu uzskaitījumā blakus vecajā rakstībā lietotajiem burtiem iekavās doti jaunajā rakstībā lietojamie burti (no mūsdienu rakstībā lietojamiem fonēmu apzīmējumiem atšķiras tikai fonēmu [š], [ž], [č], [ǯ]apzīmējumi – ar diakritisko zīmi zem burta, tāpat kā tā sauktajā Zinību komisijas ortogrāfijā). [..]

1908. gadā pie RLB Zinību komisijas noorganizē Ortogrāfijas komisiju, kuras uzdevums ir „izstrādāt priekšlikumu jaunai latviešu ortogrāfijai, piemērotai tagadnes ikdienišķās dzīves plašākām prasībām, kā arī rūpēties vēlāk par viņas ieviešanu dzīvē”. Ortogrāfijas komisijas priekšsēdētājs ir K. Mīlenbahs, locekļi – J. Endzelīns, J. Kalniņš, M. Ārons u. c.; notiek 18 komisijas sēdes. [..] Ortogrāfijas komisijas publicētajā rakstā „Uzaicinājums un lūgums „Latvijas” lasītājiem” ziņots, ka šais sēdēs nolemts latviešu rakstībā ieviest latīņu burtus [..]

Praksē jauno rakstību ievieš laikposmā no 1920. līdz 1922. gadam. [..]

20. gs. 30. gadu beigās latviešu valodas grafētika pamatos ir nostabilizējusies. Vēlākās pārmaiņas latviešu valodas grafētikā izriet no maiņām latviešu literārās valodas fonēmu sistēmā (ŗ burta svītrošana no latviešu alfabēta) un no jaunām atziņām par latviešu valodas fonēmu artikulāciju (burtkopas ch aizstāšana ar h burtu). [..]

Vairākus gadsimtus latviešu valodā iznākušajos iespieddarbos teksta iespiešanai izmantoti lielākoties gotiskie burti, galvenokārt fraktūras paveidi. Fraktūraburti ar lauztām līnijām, stūraini burti, kuriem pamatā ir senie latīņu burti, – iespiedumā vispirms parādās Vācijā 15. gadsimtā. No vācu valodas grafētikas, kas lietota arī Latvijā, fraktūra pārņemta arī pirmo latviešu valodā tulkoto un sarakstīto grāmatu iespiešanai. [..] 17. un 18. gadsimtā, kā arī 19. gs. pirmajā pusē latviešu valodā iznākušās grāmatas ar retiem izņēmumiem iespiestas fraktūrā. Antīkva jau 17. gadsimtā izmantota Bībeles tulkojuma 1. izdevumā. [..] 19. gs. otrajā pusē, kad jau latvieši paši sāk aktīvi risināt savas rakstības reformēšanas jautājumus, burtu tipa problēma kļūst par vienu no aktuālākajām. Arvien vairāk atbalstītāju rodas uzskatam, ka iespiedumā jālieto antīkva, kā jau tiek darīts ar roku rakstītā tekstā. 1856. gadā antīkvu latviešu valodas rakstībai, arī iespiedumam, ieteic J. Alunāns, pievienodams savām „Dziesmiņām” antīkvā iespiestu reformētas rakstības paraugu. [..] 19. gadsimta otrajā pusē atsevišķos iespieddarbos latviešu valodas teksta attēlošanai izmantoti krievu rakstībā lietojamie burti. [..] Tikai 20. gs. 40. gados latviešu iespieddarbos antīkva pilnīgi aizstāj gotisko rakstu.

Mūsdienu latviešu literārās valodas fonēmu sistēmā ietilpstošo 48 fonēmu apzīmēšanai praktiskajā rakstībā lieto 33 antīkvas tipa burtus (a, ā, b, c, č, d, e, ē, f, g, ģ, h, i, ī, j, k, ķ, l, ļ, m, n, ņ, o, p, r, s, š, t, u, ū, v, z, ž). No šiem burtiem:

30 izmanto katru vienas fonēmas apzīmēšanai (a [a], ā [ā], b [b], c [c], č [č], d [d], f [f], g [g], ģ [ģ], h [h], i [i], ī [ī], j [j], k [k], ķ [ķ], l [l], ļ [ļ], m [m], n [n], ņ [ņ], p [p], r [r], s [s], š [š], t [t], u [u], ū [ū], v [v], z [z], ž [ž]),

2 – katru divu fonēmu apzīmēšanai (e [e], [ȩ]; ē [ē], [],

1 – trīs fonēmu apzīmēšanai (o [o], [ō], [uo]),

8 – burtkopu izveidei vienpadsmit fonēmu apzīmēšanai (ai [ai], au [au], ei [ei], eu [eu], oi [oi], ou [ou], iu [iu], ui [ui], ie [ie], dz [ʒ], dž [ǯ]).

No 33 mūsdienu latviešu valodas alfabētā ietilpstošajiem burtiem 22 ir bez diakritiskajām zīmēm (a, b, c, d, e, f, g, h, i, j, k, l, m, n, o, p, r, s, t, u, v, z), 11 burtiem pievienotas diakritiskās zīmes – horizontāla svītra virs burta garo patskaņu apzīmējumos (ā, ē, ī, ū), apvērsts ’jumtiņš’. Starptautiskajā fonētiskajā transkripcijā ar jumtiņu apzīmē krītošo zilbes intonāciju. ‘] virs burta divcentru spraudzeņu un divcentru slēdzeņu apzīmējumos (š, ž, č, dž), komatveida zīme zem vai virs burta vidējo mēleņu apzīmējumos (ķ, ģ, ņ, ļ). [..]

Jau kopš 16. gs. stabili lietoti burti, ar ko apzīmē skaneņus [l], [m], [n], [r], – mainījies tikai šo burtu tips, t. i., gotiskie burti ar laiku aizstāti ar attiecīgajiem antīkvas tipa burtiem. Jau 17. un 18. gadsimtā nostabilizējas arī vairāku īso patskaņu, divskaņu un slēdzeņu grafiskie apzīmējumi. Turpretim grafisko apzīmējumu izveide tādām latviešu valodas fonēmām, kurām kaut cik tuvu atbilsmju vācu valodas fonēmu sistēmā nav, aizņem daudz ilgāku laiku. Tādas ir fonēmas [ie], [uo], [ʒ], [ǯ], [č], [ļ], [ņ], [ķ], [ģ], kuru apzīmēšanai mūsdienās lietojam ie, o, dz, dž, č, ļ, ņ, ķ, ģ – tātad lielākoties burtus ar pievienotām diakritiskajām zīmēm. Šo grafēmu izveide un nostabilizēšanās ilgst vairākus gadsimtus.

Dažādos laikposmos un dažādu autoru darbos (arī atkarībā no tipogrāfiju iespējām) burtu forma mēdz būt atšķirīga pat vienā un tajā pašā grafiskajā sistēmā. [Bergmane, Blinkena 1986 : 19–37]

 

Burtiem, ar kuriem apzīmē valodas skaņas, var būt dažāds grafiskais veidols. Šī grafiskā veidola atšķirības var būt ne tikai formālas (fraktūrburti, antīkva, kirilica utt.), bet arī funkcionālas, kad burtam, kas apzīmē vienu un to pašu valodas skaņu vienā grafētikas sistēmā, ir dažāda forma atkarībā no uzdevuma rakstītajā vai iespiestajā tekstā. Šādas funkcionālas atšķirības ir starp t. s. mazajiem burtiem resp. minuskuļiem un lielajiem burtiem resp. majuskuļiem. Lielie burti latviešu grafētikas sistēmā atšķiras no mazajiem burtiem ne vien ar proporcionāli lielāku augstumu, bet arī dažkārt ar citādu zīmējumu, turklāt šīs atšķirības nav vienādas iespiestajos un ar roku rakstītajos tekstos.

Šie funkcionāli atšķirīgo burtu zīmējumi izveidojušies ilgākas vēsturiskas attīstības gaitā. Rakstības veids bija saistīts ar rakstam izmantoto tehniku. Latīņu alfabēta lielo burtu zīmējums izveidojies sakarā ar svinīgu uzrakstu ieciršanu triumfa arkās un kapa pieminekļos, bet mazie burti nāk no ātrraksta – kursīva. Ar laiku lielo burtu izmantošana rakstībā ieguva jaunas funkcijas, un to izmantojums bagātinās un diferencējas vēl joprojām dažādu valodu rakstībā. Tomēr lielo burtu lietošana pasaules valodās nav universāla parādība, piemēram, gruzīnu valodā atšķirības starp lielajiem un mazajiem burtiem nav.

Lielo burtu lietošanu pamatos nosaka ortogrāfijas likumības, taču lielo burtu lietojums dažkārt nav tik stingri regulējams kā pārējie ortogrāfijas pieņēmumi. Tas skaidrojams ar to, ka lielajiem burtiem var būt vairākas funkcijas un starp tām ne vienmēr ir krasi novelkama robeža. Galvenās lielo burtu funkcijas latviešu valodā ir gramatiskā funkcija (teksta un teikuma sākumā, tiešās runas sākumā aiz kola, vecākajos tekstos arī lietvārdu rakstījums ar lielo burtu), leksiski semantiskā funkcija (īpašvārdu, īpašvārdisko nosaukumu rakstība) un stilistiskā funkcija (vārdu izcēlums, pagodinājuma, cieņas izpausme, emocionāls akcents). Īpaši pēdējā gadījumā lielā burta lietošanas iespēju robežas ir stipri plūstošas un atkarīgas no katra rakstītāja individuālās attieksmes pret izsakāmo vārdu resp. domu. [..]

Gandrīz līdz 19. gs vidum lielo burtu lietošana latviešu rakstos veidojusies tīri empīriski, bez normatīviem norādījumiem. Kopš 1830. gada, kad šim jautājumam savā gramatikā pieskāries O. Rozenbergers, lielo burtu lietošanas nosacījumi plašāk vai šaurāk pieminēti vai visās latviešu gramatikās un pareizrakstības rokasgrāmatās, mazāk vērības pievērsts lielo burtu lietošanas teorētiskajiem jautājumiem un to lietošanas attīstības vēsturei. [..]

Latviešu rakstu valodā lielie burti lietoti jau kopš pirmajiem tekstiem – gan rokrakstos, gan iespiedumā. Sākotnēji lielo burtu lietošana ir visai haotiska. [Bergmane, Blinkena 1986 : 173–174]

 

„Un mācies labprāt grāmatas,

Tās vedīs tev’ uz laimības,” izsaucas Stenders. Bet, lai grāmatas padarītu vienkāršajiem cilvēkiem pieejamākas, viņš izstrādāja jaunus lasītmācīšanas paņēmienus un tos ietvēra divās                ābecēs – „Jauna ABC un lasīšanas mācība” (1782) un „Bildu ābice” (1787).

Ābecēs latviešu bērni un pieaugušie bija tobrīd lauzījušies jau apmēram simt gadu. Tās visas paredzēja apmācību pēc senu senās, patiesībā visgrūtākās metodes – sākot ar burtu (toreiz teica – „bokstābu”) nosaukumu iegaumēšanu, bet nepaskaidrojot, ka, piemēram, ’burts’, [ō], [uo]. ‘] ar nosaukumu „enne” nozīmē tikai skaņu „n”. Tad bērnam „jāboksterē” – jāburto bezjēdzīgas burtu kombinācijas (zilbes) un pēc tam jālasa katehisma gabali. [..]

Šādas t. s. burtošanas ābeces arī citās zemēs tolaik vēl bija galvenais pirmmācības līdzeklis. Bet pasaulē jau pamazām veidojās atziņa, ka tautas pirmizglītības mērķis nevar būt tikai dalība baznīcas ceremonijās, ka saimnieciski rosīgajā jaunlaiku sabiedrībā nepieciešams, lai tās locekļiem būtu vismaz noteikts reālu, dzīvē vajadzīgu zināšanu minimums, ka šai nolūkā jāatrod arī labākas lasīt mācīšanas metodes. Uzlabojumi Stendera ābecēs sakņojas vairākos laikmeta pedagoģiskās domas strāvojumos.

[..] Stenders abos izdevumos māca šņāceņu burtkopas, piemēram, sch (š), tsch (č), izsaukt ne pa atsevišķiem burtiem, bet kā vienu skaņu, māca nenosaukt burtu h, jo tas apzīmē tikai iepriekšējā patskaņa garumu. Sīkums? Nē, tā ir atkāpšanās no visvarenā burtošanas principa toreiz vēl ļoti maz pazīstamās skaņošanas metodes virzienā. [Apīnis 1977 : 28–30]

 

Latgalīšu ābece (lementars)

[..] itei ābece veiduota na kai parostuo pyrmmoceibys gruomota bārnim, kuri vyspuor namuok skaitiet, bet kai paleigs tim, kuri suoks skaiteit latgaliski. [..]

Ābecis pyrmajā gruomotā „Vuicomēs burteņus” piec tradicionalūs burtu muoceibys pīmāru lykts tematisks teksts, kurā īspieju rūbežuos dalaseiti vuordi i formys ar vuicomū burtu voi burtu kūpu. [..]

Gruomotys ūtruos dalis nūdaļā „Runa i raksteiba” tiks dūts puorskots par latgalīšu rokstu volūdys atbiļsmem runuotajai volūtai (voi atškireibom nu tuos), izplateituokīm skaņu puorveiduojumim. [Cybuļs, Leikuma 1992 : 4–5]

 

Rakstītprasme ir māka rakstīt noteikta veidojuma burtus (alfabētu), burtus savienot vārdos, lai tālāk veidotu teikumus, tekstu, ievērojot ortogrāfijas, interpunkcijas un stilistiskos nosacījumus teksta izveidē.

Glītrakstīšana [..] māca skolas rakstu, kurā ir noteikta veidojuma alfabēta burti un citas rakstu zīmes, un kopraksts, ko panāk ar dažādiem tehniskiem un metodiskiem paņēmieniem. Skolas rakstā burtus veido ar vienāda platuma līnijām bez uzspieduma.

Glītu rakstu rada pareiza burtu forma, vienāds kopraksta burtu slīpums, ciešums un samērīgums, ko panāk, regulāri trenējot roku resp. vingrinoties rakstīt. [Paegle, Villerušs 1997 : 4]



 

Ērika Apaļā glezna. Izstāde Le Cygne galerijā „Alma”.

Foto: galerija „Alma”. 

Rēzeknes jauno mākslinieku izstāde

Anete Grīnberga. GRAPHOMANIA. Putu kartons, jaukta tehnika. 160×120. Fragments.

Kolāža, dažādi rakstāmie – pildspalva, marķieri, krāsa ir Anetes GrīnbergasGraphomania”. Autorei ir radusies interese par tekstu un burtu, rakstīšanas ietekmi uz noteiktiem indivīdiem, tāpēc radīts kvalifikācijas darbs ar nosaukumu „Graphomania” (slimīga, pastiprināta tieksme rakstīt), interpretējot to pēc saviem ieskatiem. Izmantojot dažādus materiālus un tehnikas, ir izstrādāta kompozīcija, kuras galvenais elements ir vairākos slāņos rakstīts teksts un ’burts’, [ō], [uo]. ‘], papildināts ar kolāžas elementiem un attēlots noteiktā tonalitātē.

[Sagatavots pēc: Groce 2016 : http://www.latgalesgors.lv/lv/rezeknes-jauno-makslinieku-izstade]


Piemiņas zīme “Melnais slieksnis”

2003. gada 14. jūnijā Brīvības un Stabu ielas krustojumā pie „Stūra mājas” atklāja informatīva un didaktiska rakstura piemiņas zīmi „Melnais slieksnis”. Tēlnieks – Gļebs Panteļejevs, arhitekts – Andris Veidemanis. No sarkanbrūna rūsas krāsā patinēta tērauda un melna granīta veidotās milzīgās, puspievērtās durvis pēc Okupācijas muzeja ieceres ievietotas ēkas Stabu ielai pavērstajā fasādē, netālu no transporta vārtiem, pa kuriem šajā namā ievesti padomju režīma represiju upuri. Memoriālais teksts ar lāzera griešanas tehnikā izdedzinātiem, it kā cauršautiem burtiem latviešu un angļu valodā atgādina: „Padomju okupācijas laikā Valsts drošības iestāde (čeka) savus upurus šeit ieslodzīja, mocīja, nogalināja un morāli pazemoja.”

[Sagatavots pēc: http://rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=3&id=73]


Koka vārdi un burti.

Gaismas burti.

Burtu šūnu puzle.

Verami koka burti.

Burtu kuloni.

 

Alūksnes muzejā 2014. gadā bija skatāma Daces Blūmas personālizstāde „Pirmais piedzīvojums par burtiem”. Tas bija mākslinieces mēģinājums eksperimentēt ar to, ko var izdarīt ar burtiem. Izstādē aplūkojamie darbi tapuši aptuveni trīs gadu laikā – tie bija gan drukāti, ar roku zīmēti un fotogrāfijās attēloti, gan no keramikas veidoti un gleznoti uz porcelāna. D. Blūma attēloja to, cik dažāda patiesībā ir burtu pasaule.

Dace Blūma ir keramiķe, tādēļ izstādē piedāvāja arī dažādu formu keramikas traukus, no kā var izveidot burtus. Māksliniece caur savām asociācijām zīmējot bija attēlojusi alfabētu.

[Sagatavots pēc: Vīksna 2014 : http://www.aluksniesiem.lv/kultura-un-izklaide/muzeja-divas-jaunas-izstades-83634]  


Ikdienas burtveidoli apkopoti grāmatā

Burti un no tiem veidotie uzraksti jau gadsimtiem ilgi ir neatņemama pilsētvides sastāvdaļa. Norādes, reklāmas, pieturvietu nosaukumi – kaut arī visplašāk lietoti, tie vienlaikus ir visneaizsargātākie tipografikas piemēri, kuri, mainoties laikmeta tendencēm vai zaudējot savu funkciju, nodrūp, tiek aizkrāsoti vai demontēti. Lai daļu no šiem vēstures lieciniekiem saglabātu, fotogrāfs Gatis Vanags tos apkopojis grāmatā „Burti. Zīmes. Vide”. Tajā apskatāmas lielākoties viņa paša uzņemtās fotogrāfijas, bet publicēti arī vairāku citu fotogrāfu iesūtītie attēli, kuri izkārtoti vairākās tematiskās sadaļās: dzelzceļa informācijas zīmes, vietu zīmes un norādījuma zīmes, sabiedrisko iestāžu un tirdzniecības uzņēmumu reklāmas zīmes, rēgu zīmes jeb izzuduši reklāmas sienu gleznojumi, ēku fasāžu zīmes, māju adrešu zīmes, brīdinājuma, aizlieguma un norādījuma zīmes, kā arī pieminekļi un piemiņas zīmes.

Gatis Vanags cer, ka fotogrāfijas ikvienu iedvesmos vērīgāk ieskatīties apkārtējā vidē un pamanīt kādu burtu dizaina pērli.

[Sagatavots pēc: Viļuma 2015 : http://www.fold.lv/2015/12/ikdienas-burtveidoli-apkopoti-gramata/]


 

Tjudoru stils – lielo, grezno lauku galveno ēku muižu stils, kad vairs necēla agrāk izplatītās nocietinātās pilis, kuras parasti ierobežoja aizsarggrāvis. Šis stils sācis izplatīties pēc Rožu karu beigām XV gadsimta Tjudoru Anglijā. Kļuva populārs „H” un „E” tipu būvēts galvenais korpuss, ēkām bija raksturīgi stāvi un augsti jumti, plaši logi un pamatīgi erkeri celtnes fasādē. Dažkārt pēc ēkas plānojuma varēja pat noteikt īpašnieka konfesionālo piederību, jo katoļu lordi (apliecinādami sekošanu Trīsvienībai) iekļāva plānā trijstūra vai Y-burta motīvus. Tjudoru stils atkal kļuva populārs XIX gadsimta beigās, kad izmantoja jaunus materiālus un tehnoloģijas, būvējot sabiedriskās ēkas vecpilsētās.

Tjudoru stila arhitektūras paraugi Latvijas teritorijā ir visai daudzveidīgi, turklāt tie pārsvarā attiecināmi uz lauku pilīm, kuras tika pārbūvētas XX gadsimta sākumā pēc 1905. gada revolūcijas. Šajos paraugos (Vecauces pilī, Puikules un Jumurdas muižas kungu mājās u. c.) ir gan augstie jumti, gan neapmestie ķieģeļi, gan liels samērā plašu logu daudzums ar izteiktiem erkeriem. Līdzīgs risinājums ir arī XX gadsimta sākumā celtajos bijušās Rīgas pilsētas 2. slimnīcas, pašlaik Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, vecajos korpusos. Turklāt vecā korpusa izstieptā konfigurācija atgādina vairākus kopā saliktus E-burtus.

Tjudoru stila atskaņas P. Stradiņa slimnīcas korpusā, arhitekts R. Šmelings.

[Sagatavots pēc: http://www.artermini.lv/raksts.php?t=1438&bu=28]

 

Par muzeju

Līdz ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas vērienīgo rekonstrukciju muzejs ieguvis arī jaunu vizuālo identitāti. Jaunā zīmola stratēģijas galvenās vērtības ir atvērtība un pieejamība, kā arī kopīgas pieredzes veidošana ar muzeja apmeklētājiem.

Jaunās vizuālās identitātes centrā ir izgaismošanās process, spēle ar aizklāto un atklāto. Grafiski lakonisko muzeja logo veido „MM” burtu kods, kas ir kā pamazām izgaismots burtu siluets, ietverot sevī gan pašas mākslas daudzšķautņainību, muzeja noslēpumaino dabu, to, kas redzams apmeklētājam, un to, kas paliek aizkulisēs. Zīme, spēlējoties ar klasisku burtu tēlu, vienlaikus simbolizē gan muzeja smalkumu, gan stabilitāti. 

[Sagatavots pēc: http://www.lnmm.lv/lv/lnmm/par_muzeju/par_muzeju]



Animācijas filma Joka pēc alfabēts (2010). Režisors R. Kalnaellis.


Dziesma Ar lielo burtu. R. Vītiņa vārdi, R. Vītiņa mūzika, izpilda grupa „Herlis”.

Dziesma Mašīnrakstītāja Marta. K. Dimitera vārdi, K. Dimitera mūzika, izpilda K. Dimiters.

 Dziesma Viens mazs burtiņš. Vika vārdi, I. Kalniņa mūzika, izpilda grupa „Turaidas roze”.


Skološanās katram cilvēkam sākas ar lasītprasmes apguvi. Tās pamatā ir mūsu pirmā grāmata – ābece, kur skaidrota burtu un skaņu sakarība. Senajā Romā un Grieķijā lasīt mācījās no literāriem tekstiem, viduslaiku Eiropā – no reliģiskiem tekstiem, kas 15. un 16. gs. pārtapa reliģisko tekstu pamatkopumā – t. s. katehismā jeb katķismā. 16. gs. nogalē veiktie katehisma tulkojumi latviešu valodā pildīja ābeces funkcijas. Iespiestās ābeces Eiropā tapušas kopš 15. gs. beigām, un pirmās Rīgā iespiestās latīņu ābeces izgatavotas 16. gs. beigās.

Pirmie latviešu ābeču autori bija vācu mācītāji, un īpašs ir celmlaužu Alūksnes mācītāja Ernsta Glika (1652–1705) un Sunākstes mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera (1714–1796) nopelns. Burtošanas ābeces, ko papildināja lasāmgabali no katehisma, ar laiku aizstāja praktiskāks risinājums, katram alfabēta burtam pievienojot ilustrāciju un didaktisku laicīga rakstura tekstu. Pirmās ābeces latviešu valodā iespiestas Rīgā 17. gs. 80. gados, līdz gadsimta beigām divām tipogrāfijām sarūpējot vismaz sešus ābeču izdevumus. Rīgas pilsētas spiestuve Georga Matiāsa Nellera (?–1712) vadībā konkurēja ar t. s. karaļa spiestuvi, kuru, īstenojot Zviedrijas izglītības politiku, 1675. gadā izveidoja un pārraudzīja Vidzemes ģenerālsuperintendants Johans Fišers (1633–1705) un vadīja teologs Johans Georgs Vilkens (?–1701). Domājams, tieši tajā ap 1683. gadu tapusi pirmā latviešu ābece, kuras fragments nesagrieztu lokšņu veidā 1941. gadā uziets Tartu Universitātes bibliotēkā. Šo izdevumu grezno lepna gaiļa – rīta gaismas vēstneša un zinību jundītāja simbola – attēls. Pēc apjoma un iekārtojuma šī ābece atbilst pirmajai zviedru valodā 1660. gadā iespiestajai ābecei, kas arī rotāta ar gaiļa attēlu. Vecākās zināmās ābeces ar gaiļa attēlu ir ap 1575. gadu Frankfurtē pie Oderas iespiestā vācu ābece un 1578. gadā Kēnigsbergā iespiestā poļu ābece. Putns ar spēcīgu knābi un lielu seksti stāv uz nelielas platformas, un pār krūtīm tam ir trīs lentes. Domājams, tas zīmēts pēc baznīcas torņa gaiļa parauga, bet trīs lentes simbolizē gaiļa trīskārtīgos saucienus (pirmie, otrie un trešie gaiļi).

Latviešu ābeču attīstību 18. un 19. gs. ietekmēja vācu, kopš 19. gs. otrās puses – arī krievu ābeces. Te izpaudās Vācijā vērotā tendence reliģiskos tekstus ābecē aizstāt ar laicīga satura lasāmiem gabaliņiem, sākās ilustrāciju veidošana katram alfabēta burtam, tika ietverti rakstīto burtu paraugi un rēķināšanas pamati, vēlāk to papildināja ar didaktiskiem stāstiņiem, dzejoļiem un nelieliem populārzinātniskiem ģeogrāfijas, vēstures un dabaszinību tekstiem, veidojot lasāmgrāmatas. Izcilākās ābeces un lasāmgrāmatas 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajos gadu desmitos izveidoja latviešu skolotāji. Savukārt cinkogrāfijas tehnika kopš 19. gs. beigām ļāva šajos izdevumos ievietot daudz krāsainu ilustrāciju.

Latvijā ābecei gadsimtiem ilgi bijusi īpaša vieta. Bilžu grāmata, kas vieno daudzas paaudzes, pamazām kļuvusi atraktīvāka, lai lasītprasmes ceļa sākums būtu priecīgs un katrs ’burts’, [ō], [uo]. ‘] kļūtu par mīļu ciemiņu. Tāpēc ābeces izdevumus rotājuši arī izcilu latviešu mākslinieku zīmējumi. Kopumā latviešu valodā izdots aptuveni 200 dažādu ābeču, bet kopā ar atkārtotiem un papildinātiem izdevumiem to skaits pārsniedz 300.

[https://monetas.bank.lv/index2.php?option=com_coins&view=coin&id=37&layout=print&Itemid=]

Pyrms vairuoku godu „Latgolys Radejā” izskanieja cykla „Volūdys vaicuojums” raidejumi, kurus sagataveja žurnaliste Maruta Latkovska. Nu 2013. goda suoku raidejumu materialus var puorskaiteit žurnalā „Katōļu Dzeive”, nu niu vareiba ar tim īsapazeit dūta ari LaKuGys skaiteituojim.

40. raidejums (’burts’, [ō], [uo]. ‘] „z, ž”)

Kai tī mums ir guojs, naguojs, a jau asam dasabirejuši da pādejūs alfabeta burteņu z i ž. I apsavērsim vuordus, kur jī kolpoj kai suokum’burts’, [ō], [uo]. ‘] nu lejslatvīšu atškireigajūs nūsaukumūs.

Suoksim otkon ar vītu vuordim. I tai: Zači, Zalāni, Zaltakolns, Zaltapūrs, Zaļmuiža, Zeili, Zeiļova, Zeiļusola, Zaļūkšni, Zascenki, Zeļči, Zeļčova, Zeizis, Zepi, Zylupe, Zyrgusola, Zīmeļovka, Znūteni, Zosna, Zubri, Zundāni, Zukuli, Zviergzdine, Zviņdzeliški, Zambari, Zīmaiži, Zukuli, Zuiči, Zūsyni; Žagatnis, Žaunerāni, Žeiguri, Žeikari, Žeļvi, Žmuidzyni, Žogotys, Žogotkokts, Žubuli, Žuni, Žureilys.

A niu par cytim vuordim.

Zababoni ir aizsprīdumi, īdūmys, a zacirka, zacerka – pīna kļackeņu zupa.

Zadynuot ir amizētīs, kairynuot, ari lyugtīs, a zagiuze ir putnys, kurs mums godus skaita.

Zakonneica ir mūkine, manaška, a zakristians – bazneickunga paleigs katuoļu bazneicā.

[Sagatavots pēc: http://www.lakuga.lv/2014/12/16/voludys-vaicuojums-40-raidejums/]

 

Skolēnu balsis Radio: „Burtu pļava”, „Raibās klasītes”, „Radiotīnis” un „Radiobumba”

Rīcības brīvība, veidojot sižetus, uzdrošināšanās darīt ko jaunu un pāri visam – milzīgs azarts būt daļai no Radio: tā Radio gaiteņos un ēterā 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā rosījās dažāda vecuma skolēni, kuru balsis skanēja raidījumos „Burtu pļava”, „Raibās klasītes”, „Radiotīnis” un „Radiobumba”.

[Sagatavots pēc: Lāce 2015 : http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/reiz-radio/skolenu-balsis-radio-burtu-plava-raibas-klasites-radiotinis-un-r.a55985/]

 

Rīgas burtu nedēļa

Rīgā 2013. gada augustā notika burtu dizainam veltīts pasākums „Burtu nedēļa”, kurā par Latvijas tipografiku stāstīja Baltijas burtu kataloga „BurtusType” izveides iniciators Miķelis Baštiks un grafikas un fontu dizainers Mikus Vanags. Notika burtu dizaina meistarklases, dokumentālo filmu skatīšanās un citi pasākumi. [Sagatavots pēc: http://www.fold.lv/2013/08/rigas-burtu-nedela/]

 

Visretākā skaņa, iespējams, ir tā, ko čehu valodā apzīmē ar burtu r. Tāda sastopama ļoti nedaudzās valodās (poļu, sorbu). [..]

Arī skaņas, ko latviešu valodā apzīmē ar burtiem ķ, ģ ir samērā retas. [..]

Visīsākais vārds ir O, kurš Beļģijas tālruņu katalogos ir parādījies vismaz 28 reizes, turklāt tas ir visvairāk izplatītais vienburta uzvārds, kurš sagādā lielas galvassāpes datorlietotājiem. Birmiešiem ir divi vienburta vārdi, proti, E (mierīgs) un U (ola). U pirms vārda nozīmē tēvocis. [Cibuļs 2004 : 17]

Par svētkiem

XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 2015. gadā svētku gaisotni paspilgtināja saturiskais ietvars – BURT(u)BURVĪBA, kad tika iedzīvinātas 33 Latvijas vērtības, un tāpēc svētku dalībnieku, skatītāju un sabiedrības izvēlētos vārdus izdziedāja, izdejoja, atskaņoja un radoši parādīja visdažādākajos veidos. Skolēnu dziesmu svētku vizuālā valoda ir reizē izteiksmīga un atvērta, lai iedrošinātu radošumu un iesaistīšanās prieku. Svētku sauklis bija „Pats skani, līdzi skani”. Svētkos tika izspēlēts burtošanas process – burta iepazīšana, pareizā burta meklēšana un atrašana, ielikšana vārdā, lai tas skanētu, to varētu izlasīt, pazīt un par to būtu prieks.

[Sagatavots pēc: http://dziedundejo.lv/par/]