Tradicionālā transkripcija

[butniẽks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[burtni͜eks]


[b] –  balsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[n] – ’skanenis’.’]

[ie] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – B.



Burt-sakne

-niek– – piedēklis

-sgalotne

Burtniek- – vārda celms

-nieks izskaņa



Burtnieks – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

Vienskaitlinieks.

  vsk. dsk.

N.

Burtniek-s  

Ģ.

Burtniek-a  

D.

Burtniek-am  

A.

Burtniek-u  

I.

ar Burtniek-u  

L.

Burtniek-ā  

V.

Burtniek!  

 

Ezera nosaukumu Burtnieks lieto tikai vienskaitlī. Paralēli tam izmanto arī vārdkopnosaukumu Burtnieku (dsk. ģenitīvs) ezers un Burtnieka ezers.


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmets Burtnieks ir ceturtais lielākais ezers Latvijā.

2)  izteicējsVidzemē laba makšķerēšanas vieta ir Burtnieks.

3)  galvenais loceklisLielais, teiksmainais Burtnieks.

4)  papildinātājs – Burtnieku apvij teikas un nostāsti.

5)  apstāklis –  Lielākā līdaka, kas tika noķerta Burtniekā, ir 14 kg smaga.

6)  apzīmētājsBurtnieka krastos mītošie cilvēki jau kopš senseniem laikiem nodarbojas ar zvejniecību.



Burtnieka baseins, Burtnieka ezers, Burtnieku ezers, Burtnieka iztekas upe, Burtnieka salas, Burtnieka zivis

lielais Burtnieks, seklais Burtnieks, teiksmainais Burtnieks

braukt ar laivu Burtniekā,  makšķerēt Burtniekā



Burtnieks Burtnieka ezers, Burtnieku ezers


Hidrogrāfijā Burtnieks.

 

ĢeogrāfijāBurtnieka līdzenums, Burtnieku baseins.

 

Folklorā Burtnieka ezers.


Dabas aizsardzībā – liegums „Burtnieku ezera pļavas”.

 


Burtnieka agrākais nosaukums bijis Astijervs (igauniski Burtnieku joprojām sauc Asti järv), kas ir igauņu cilmes vārds ar sākotnējo nozīmi ‘trauka’ ezers, sal. igauņu asti ‘trauks’, bet attiecīgajam somu valodas vārdam astia dažās izloksnēs ir arī nozīme ‘kuģis’.

Hidronīms Burtnieku ezers cilmes ziņā ir nesaraujami saistīts ar apdzīvotās vietas vārdu Burtnieki (šis toponīms pieminēts jau 1357. gadā, runājot par Zobenbrāļu pili Burtneck). Tas savukārt varētu būt saistāms ar latviešu leksēmu burtnieks (pareģis, burvis, dziesminieks), tomēr ticamāk, ka vietvārdu atvasina no krievu valodas amata nosaukuma бортник ‘bitenieks, biškopis’ vai tieši no šī krievu valodas vārda. Par labu šai versijai liecina viens no senajiem vietvārda pierakstiem – Bortnick.

[Sagatavots pēc: Balode, Bušs 2015 : 76–77]

 


angļu – Lake Burtnieks

baltkrievu – озеро Буртниеку

franču  – Le lac de Burtnieki

igauņu – Asti järv, Burtnieki järv

krievu – озеро Буртниеку

lietuviešu – Burtniekas

poļu – Jezioro Burtnieks

vācu – Burtnieker See

 



 

Kā atminēts Burtnieka vārds

Kādreiz Dieviņš pamājis ar roku, lai visi ezeri paceļas gaisos un iet meklēt sev jaunus krastus. Kuru pasauc jaunajā vārdā, tam jāpaceļas gaisā, un kurus vecajā, tad tiem jānolaižas zemē. Burtnieka ezeram jaunais vārds bijis Astjervs. Viņš negribējis pacelties. Tad Dieviņš pasaucis lielu vērsi un teicis, lai ceļ kamiešos. Tā Burtniekam bija jālaižas, kur vērsis nesa. Vērsis viņu aiznesis uz Ķoņukalnu. Kad ļaudis redzēja jauno ezeru, tie sākuši bailēs vaimanāt. Bet nebijis neviens, kas nosaucis ezeru jaunā vārdā. Tad kāds mazs bērns iesaucies: „Astjervs nāk!” Ezers tūlīt pacēlies un lidojis prom uz dienvidiem.

Ezers laidies pāri kādai baznīcai, kur mācītājs stāstījis sprediķi. Ļaudis vērsušies bailēs no Dieva un griezušies pie burvja, vai viņš nevarot ezeru aizdzīt. Burvis atbildējis: „Man burt nieks.” Līdzko tos vārdus izteicis, tajā vietā nolaidies Burtnieku ezers, apņemdams baznīcu ar visiem ļaudīm. Saulē vēl tagad, kad Burtnieka ūdeņi ir tīri, var redzēt baznīcu, karieti četriem melniem zirgiem, kučieri, kas, kā sēdējis, tā sēž vēl tagad uz bukas, un mācītāju.

[Vēja vanadziņš 1993 : 72–73]

 

 Tai vietā, kur tagad atrodas Burtnieku ezers, agrāk esot bijis viens neliels Agruma ezers. Pie šā ezera rakusies viena melna cūka dienu un nakti vienā gabalā. Vienu svētdienu pašā dievvārdu laikā atlaidies tur Taures ezers un noslīcinājis baznīcu ar visiem baznīcēniem. Vēl tagad skaidrā saules dienā Burtnieku ezerā varot redzēt to noslīkušo baznīcu. Burtnieku ezers vēl tagad neesot gluži mierā un dažreiz stipri kaucot. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0109.htm]

 

Kādas četras verstis no Gulbja krogus, kas atrodas desmit verstis no Valkas lielceļa malā, kas no Valkas iet uz Valmieru, pa labai rokai mežā, ir mazs ezeriņš, ko par Baņķa ezeru sauc. Šis Baņķa ezers dodot Burtnieku ezeram nodokļus. Reiz no Baņķa ezera izzvejota līdaka, tai apsieta sarkana zīda bante ap kaklu, kur iešūts Baņķa ezera vārds, un tad līdaka ielaista atpakaļ Baņķa ezerā. Otrā gadā šī līdaka izzvejota Burtnieku ezerā. No Baņķa ezera uz Burtnieku ezeru ejot pa zemes apakšu ūdens ceļš. Baņķa ezerā esot atrasts laivas masts, kas bijusi nogrimusi Burtnieku ezerā.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0110.htm]

 

Priekš ilgiem gadiem Burtnieku pilī dzīvojis vecs lielskungs ar savu dēlu un meitu. Lielkunga dēls bijis traki palaidnīgs, un viņš nodomājis precēt savu māsu. Kad vecais lielkungs dabūjis zināt dēla nodomu, tad no sirdsēstiem palicis slims un nomiris. Nu arī neģēlīgais brālis varējis mierīgi izvest savu nodomu. Viņš piespiedis savu māsu, lai tā nāk pie viņa par sievu. Māsa negribējusi iet, lūgusi Dievu un gauži gauži raudājusi. Bet brālis neatlaidies un nolicis jau kāzu dienu. Priekš kāzām brālis redzējis trīs reizes sapņos, ka lai neprecē savu māsu, bet viņš smējies un nelicies ne par ko zinis. Kāzu diena pienākusi. Mācītājs braucis uz baznīcu brāli un māsu laulāt. Bet netālu no baznīcas mācītāja kučērs nokāpis no bukas un nebraucis vairs tālāk, jo nākusi rūkdama milzīga debess. Mācītājs aizbraucis uz baznīcu viens pats. Kad mācītājs iesācis brāļa un māsas laulāšanu, tad uzreiz sacēlies milzīgs vējš, pērkons rūcis un melnā debess šņākdama nogāzusies uz baznīcas un muižas. Plašs apgabals palicis par ezeru, un to vēlāk iesaukuši par Burtnieku ezeru.

Pa ezeru pēc tam peldējušas uz riņķi vien divas pīles. Bet tagad tās vairs neesot redzamas. Skaidrās dienās varot vēl tagad redzēt muižas ēku sarkanos jumtus un arī baznīcu, kas esot tīri balta.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0111.htm]

 

Paša Burtnieka ezera vidū esot stabs ar zelta jeb apzeltītu vaiņagu. To tur iemējuši, lai ezeru dalītu divi vienādās daļās; tomēr ieraudzīt stabu katram gan nelaimējoties. Trīspadsmitā gadu simtenī Koskula dzimtai piederēja abas ezera malas, četrpadsmitā gadu simtenī, ķildai izceļoties, nolīga tā, ka vienam brālim paliek Salacas krasts, kur Ostrominskiem cilts piederumi, un otram atkal Burtnieka apgabals. Otrs brālis tad, robežu apzīmēdams, iemējis ezerā ozola pāli ar dzelzs stīpām un pārmainījis savu vārdu par „fon der Pālen”.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15F0404.htm]

 


Burtnieku ezera krastā ir viens no ievērojamākajiem vidējā un jaunākā akmens laikmeta kapulaukiem Ziemeļeiropā. Zvejnieki (apmetnes nosaukums radies pēc lauku mājas nosaukuma) ir apmetne ar kapulauku, kurš pastāvēja no 8. līdz 5. gadu tūkstotim pirms m. ē. Zvejnieku kapulauka senākajā posmā – vidējā akmens laikmetā – kapulaukā dominēja individuāli apbedījumi. Nereti kapi ir iezīmēti ar atsevišķiem akmeņiem vai akmeņu klājumiem. Daļai apbedīto līdzi doti kaula rīki – šķēpi un harpūnas, akmens kalti, īpaši rituāli rīki – zižļi ar rokturi, kas izveidots aļņa galvas veidā. Visbagātīgākā kapu piedeva bija dzīvnieku piekariņi, aļņu, meža zirgu zobi, vēlāk arī āpšu, suņu un roņu zobi. Īpaši izceļas jaunu vīriešu apbedījumi – vīriešu galvassegas, iespējams, ādas, sedza bagātīgas zobu rotas. Vienam no tiem bija rotāta ne tikai cepures virsma, bet arī sānos ausis sedza zobu piekariņu virtenes, turklāt mutes kaktiņos bija iesprausti vilka ilkņi. Arheologi šo apbedīto personu nosauca par zvejnieku „šamani”.

Jaunākajā akmens laikmetā raksturīgi kļūst kolektīvie apbedījumi, kuros, kā liekas, guldīti vienas ģimenes locekļi. Apbedījumos parādās māla trauki, krama bultu un šķēpu gali, makšķerāķi, bet zobu piekariņu vietā ir dzintara rotas – ripas, piekariņi, pogas. Novērota kāda īpaša bēru tradīcija, kad vairākiem pieaugušajiem vīriešiem pie galvaskausa vai arī tieši uz acīm liktas dzintara ripas, bet sejas noziestas ar ziliem vai sarkaniem māliem, lai ripas neizkristu. Šo parādību skaidro dažādi: kā ziedojumu mirušiem gariem, kā acu aizsegšanu, lai neaicina līdzi dzīvos, kā saules un gaismas zīmi, ko dod līdzi mirušajiem. [Sagatavots pēc: Zagorska 2017 : 62–68]

 



Burtnieku ezers

 

Tu svēts. No tavām zilām dzelmēm

Dveš gaišums teiku apmirdzēts;

Nāk Lāčplēsis ar āvu spožu

Nest gaismai brīvību. Tu svēts!

 

Tu svēts. Sen tevī dziļi grima

Un atkal cēlās gaismas pils,

Ar sirmiem burtniekiem un daiņām

Tavs slavas vaiņags kupli pilns.

 

Šalc Sedas ozoli, gar krastiem

Viss pļavu palags ziedu sēts,

Tu klusi viļņu čalās mirdzi,

Kā pērļu rotaļā. Tu svēts!

 

Un kamēr Latvija vien dzīvos,

Tu cilšu ciltīm būsi svēts.

Pār pļavu, mežu lokā jozies –

Un druvās šalkodams – Tu svēts! [Eliāss 1998 : 45]

 

 

***

 

Kad ziema prom un Burtnieks vaļā,

Kūķis atnāk pie krasta,

Lai satiktu Ūdensvīru,

Jo viņam pieder Noslēpums. [Zirnītis 2012 : b. l. nr.]

 

 

A. Pumpurs, latviešu tautiskā romantisma dzejnieks, ir viens no nacionālo mītu radītājiem saistībā ar Burtnieku. Eposā „Lāčplēsis” atsevišķi dziedājumi noris Burtnieka krastā, Burtnieku pilī, kur valda Burtnieks.

 

Lielisko pārmaiņu sadzīvē Baltijas mierīgā zemē.

Burtnieku pilī mācījās Lāčplēs’s ar Koknesi krietni

Visās kareivju rīcībās, daudzās gudrības ziņās;

Arī Burtnieku vecajos rakstus jaunekļi paši

Tagad jau varēja lasīt; Lāčplēs’s sevišķi kārīgs

Šķirstīja tanīs. Viņam tur atvērās avoti dziļi,

Pauzdami cilvēka mūžu pasaulē; pilnību, galā

Nīcību, pēdīgi atpakaļ iešanu lielajos garos.

Taču tam bija sevišķis iemeslis Burtnieka pilī

Dzīties, ka krietnajos darbos panāktu augstāko mērķi.

     Zilajā zīļu lentīte, kuru pie cepures nesa   

     Darīja brīnumus. Stabradzes meitiņu atrada Lāčplēs’s

Burtnieka pilī. Laimdota bija tā miesīga meita!

Mīlība dedzīga radījās drīzi jaunekļa sirdī.

Laimdota arī labprāt to redzēja, satikās bieži,

Vakaros viņi staigāja Burtnieku ezara malā;

Laimdota stāstīja tam par ezarā grimušu pili

Un par daudz citām dīvainām veco Burtnieku teikām.

[Pumpurs 1961 : 118]


Kādudien Ķūķis sēdēja Burtnieku ezera krastā un klausījās, kā vējš šalca vītolos un niedrēs. Tas pieņēmās spēkā, vareni skanēja paša ezera balss, apņemot Ķūķi no visām pusēm. Ezeram pa visu garo mūžu bija sakrājies tik daudz ko stāstīt, un Ķūķis bija ļoti pacietīgs klausītājs. Lieli viļņi pašķīrās kā milzu grāmatas lapas, bet makšķernieki steigšus vien brauca malā savas laivas, jo jutās nedroši. Ezera atmiņā atdzīvojās seni un noslēpumaini notikumi, tik seni, ka ilgajā gadu gaitā bija dziļi jo dziļi iegrimuši dzelmē un tos cieši bija apvijušas ūdenszāļu lunkanās saknes. [Zirnītis 2014 : 5]

 

Ledus vāku pārklāts gulēja Alauksts, ledi sedza Burtnieku ezeru, purvos apkārt Kangaru kalniem visi akači bija aizdarījuši savas tumšās acis. Daugava pārstāja šalkt, tās ūdeņi klusi slīdēja pār nomelnējušiem ziemas akmeņiem.

Mēness kāpa arvien augstāk zvaigžņotajās debesīs, ēnas kļuva asākas un nemierīgākas, spožāk dzirkstīja sniega klajumi.

Pasaule bija iekalta stingā baltumā.

Tad pēkšņi klusumu pāršķēla it kā pērkona grāviens, it kā nomaldījies šāviens.

Tas notika Alauksta pusē.

Pēc brīža līdzīgi nodun uz Burtnieka, bet Kaikašu pusē, vēlā vakarā iedams zirgiem nolikt naktij siena klēpi, dzird spalgu troksni arī Ineša līčos.

Ledus plaisā. [Kalniņš 1995 : 269]

 


       Raiņa lugā „Uguns un nakts” viena no darbība norises vietām ir  Burtnieka ezera nogrimusī pils un viena no personām ir Burtnieks, tās valdnieks. Lāčplēsis cīņā ar tumsas spēkiem uzvar, un pils uzceļas no ezera dibena.                             



 

      Kā dažām citām tautām, tā arī latviešiem celsies un jau ceļas pravieši. Tādi pravieši lielā redzes aplokā pārskatīs arī tos no tumsuma apsegtos aizmirstības dziļumus (še es nerunāju ne no kādas burvības), tie lasīs varbūt Burtnieku ezera burtainos viļņos daudz aizmirstu brīnumu. Tad izcelsies vecā „apburtā” nogrimusi pils ar visiem burtniekiem, prātniekiem un gudroņiem. [Auseklis b. g. : 241]

      Burtnieku ezers un tā apkaime ir teiksmaina, leģendām bagāta vieta. Burtnieks – tas ir tautas gudrības sargātājs un pareģis, un tur, kur palikušas viņa pēdas, jāglabā tautas spēks. Burtnieku ezera stāvajā krastā kopš senseniem laikiem bijusi senlatviešu pils. Taču pāri gājuši iekarotāji – vācu, poļu, zviedru, krievu kungi, baroni, valdnieki. Latviešu zemnieki sūrā darbā izbūvēja skaisto barona pili un ierīkoja parku Burtnieku ezera krastā. II pasaules kara beigās vāci pili nodedzināja, bet parks palika dzīvs. [Sagatavots pēc: Zālītis 2000 : 108]

 


        Nogrimusī Burtnieka pils – gaismas pils, tautas seno zināšanu un rakstu pils.

Simboliskā Burtnieka pils sastopama Ausekļa rakstos, Andreja Pumpura eposā „Lāčplēsis”, Raiņa lugā „Uguns un nakts”, Māras Zālītes, Jāņa Lūsēna rokoperā „Lāčplēsis” u. c. Tā simbolizē sociālas un vēsturiskas situācijas dēļ aizmirsto, nomākto latviešu kultūru un brīvību, kas konkrētajā vēsturiskajā situācijā – 19. gadsimta 60.–70. gados, 20. gadsimta sākumā, 20. gadsimta 90. gados – jāmodina, jāizceļ Burtnieka ezera krastā.


Leduslaikmeta beigu posmā un pēcleduslaikmeta sākumā Burtnieka paleoezers bija daudz plašāks nekā šodien – ap 20 km garš, bet tā krastu līnijas kopgarums, ieskaitot salas, pārsniedza                   150 km.

Pašlaik netālu no Burtnieka rietumu krasta esošais granītakmens no ledāju segas atbrīvojās pirms apmēram 13 500 gadiem, bet tuvāk ezera rietumu krastam redzamais Bauņu dižakmens – apmēram pirms 13 300 gadiem. [Sagatavots pēc: Zagorska 2017 : 14]

 

 

Burtnieku ezera krastā bija zināmas trīs senākās apmetņu vietas, izvietojušās pie Rūjas ietekas ezerā un pie Salacas iztekas no ezera: upes kreisā krasta paaugstinājumā Riņķukalnā, bet labajā – Kaulēnkalna akmens laikmeta apmetne. Pamazām tika atklātas vēl citas apmetnes, un pašlaik ir uzskats, ka Burtnieku ezers ir viens no galvenajiem akmens laikmeta apdzīvotības centriem visā Latvijas teritorijā un ar lielu nozīmi mūsu senākās vēstures skaidrošanā.

[Sagatavots pēc: Zagorska 2017 : 16–19]

 

Difūzie piesārņojuma avoti – minerālmēslojuma izskalošanās no lauksaimniecības zemēm, notece no liellopu fermām, meliorētajām platībām, kā arī atmosfēras nokrišņi ietekmē Burtnieku ezera hidroķīmisko un hidrobioloģisko režīmu.

Burtnieku ezera hidroloģiskā, hidroķīmiskā un hidrobioloģiskā režīma kopējās izmaiņas ietekmē zivju produktivitāti ezerā, Salacā un Rīgas jūras līcī (Salacas ietekas tuvumā). 20. gadsimta 20.–30. gados Salacas grīva bija pats produktīvākais Rīgas līča piekrastes reģions (lašu nozveja Salacā sastādīja 15 tonnas gadā). [Glazačeva 2004 : 69]

 

     Svarīgu vietu Andreja Pumpura eposa „Lāčplēsis” III dziedājumā ieņem motīvi par Burtnieku ezerā nogrimušo Burtnieku pili un tās uzcelšanu. Teikas par nogrimušām pilīm latviešu tautas mutvārdu epikā ir ļoti izplatītas, vairākās no tām norādīts, ka nogrimušās pilis piederējušas latviešiem. Pumpura eposā Burtnieka ezerā nogrimušajā pilī atrodas šķirsti, plaukti, piekrauti lieliem rakstu tīstokļiem, rūnu kokiem un birkām. Atšķirībā no „Lāčplēša” – teikās par Burtnieka ezerā nogrimušo pili stāstīts tikai par pils nogrimšanu un nekas nav teikts par tās uzcelšanu. Motīvi par pils uzcelšanu ir teikās par kalnos, pilskalnos nogrimušām pilīm.

Nav nejaušība, ka A. Pumpurs kā vietu nogrimušās pils tēlojumam ir izvēlējies Burtnieka ezeru, tas mūsu rakstniecībā jau 19. gadsimta 60. un 70. gados ir latviešu dzejnieku un literātu radītu teiksmu apvīts. Juris Alunāns piezīmēs J. Zvaigznītes apcerējumam „Par latviešu tautas dziesmām” almanahā „Sēta, daba, pasaule” raksta: „Bet kad nu burtnieki ezerā nogrima, kas pēc viņiem līdz šai baltai dienai tiek par Burtnieku ezeru nosaukts, tad lēti saprotams, ka ar viņiem arī visas latviešu dziesmas, visas latviešu gara piemiņas Burtnieku ezerā noslīka.” Līdzīgi izsakās vēl citi literāti, bet Auseklis jau runā par ezerā nogrimušu Burtnieku pili.

Pumpura eposā nav jāuzmin pils vārds, kā tas ir teikās, bet Lāčplēsim Burtnieka ezerā nogrimušajā pilī jāpavada nakts, jāpārcieš pusnakts briesmas, jāiet tiešā cīņā ar ļaunumu (viņš pārspēj briesmīgu tēviņu (velnu) un pekles kalpus). [Sagatavots pēc: Rudzītis 1988 : 303–305]

 



        Zvejnieku apmetnē jaunākajā akmens laikmetā atsevišķos gadījumos apbedītajiem līdzi doti mākslas priekšmeti – kaulā griezti cilvēku un dzīvnieku attēli, arī simboliskas māla figūriņas, bet kaula rīkus nereti klāj skaists ornaments. Starp attēlotajiem dzīvniekiem dominē alnis kā galvenais medību dzīvnieks. Liela uzmanība, kā jau Burtnieka ezera krastos, pievērsta putnu attēliem. Putniem bija ne tikai saimnieciska, bet arī simboliska nozīme – putni ir mirušo pavadoņi uz aizsauli.

[Sagatavots pēc: Zagorska 2017 : 68]


„Sirmais Burtnieks

Vairis Pinzulis „Ziemeļblāzma Burtniekā

Ruslans Opaļeņiks „Burtnieka ezers”

Zudusī Latvija – Burtnieku ezers  [www.zudusilatvija.lv]

 


          Burtnieka dienvidaustrumu krastā paceļas skaistā Burtnieku Evaņģēliski luteriskā baznīca – viens no senākajiem un spilgtākajiem vēlīnās gotikas un baroka paraugiem. Draudze dibināta                     1234. gadā, bet mūra baznīca celta no 1283. līdz 1287. gadam un veltīta Svētajai Marijai. 1654. gadā baznīca nodeg, ap 1688. gadu tā tiek atjaunota. Blakus baznīcai atrodas Burtnieku mācītājmuiža – celta 18. gs. otrajā pusē un atjaunota 20. gs. 90. gados. [Sagatavots pēc: Zirnīte 2003 : 6]



Dziesma Vasara sauc. E. Īgenbergas mūzika, A. Auziņa vārdi.

Dziesma Burtnieka ūdeņos. A. Rihtera mūzika, R. Roķes vārdi.


    [http://www.burtniekunovads.lv/public/lat/burtnieka_ezers/ezera_karte]

 

       1988. gada Jāņos pēc dzejnieka Jāņa Petera ierosinājuma jaunajā estrādē Burtnieka krastā notika Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperas „Lāčplēsis” pirmuzvedums. Klausītājos no visas  Latvijas sabrauca ap 5000 cilvēku. [Zālītis 2000 : 113]

 

        Burtnieku novads ir sarūpējis elektronisku grāmatu „Burtnieku novada ainavas”, kas kalpo kā ceļvedis kultūrvēstures, dabas un dzīvesvides vērtībās. Grāmata stāsta par novada vietām laikā un telpā, kā tās veidojušās dažādos laikmetos, kas šķiet nozīmīgas šodien, bijis vērtīgs pagātnē un būs svarīgs nākotnē. Taču ainava nav tikai skats vai stāsts: ainavā ir smaržas, skaņas, ainavā var just vēju, zemi, Burtnieka ūdeni, ainavā atrodas daudzas nozīmīgas atmiņas. Grāmatas autori ir Anita Zariņa, Margarita Vološina, Anita Seļicka un Mārtiņš Lūkins. Grāmatas elektronisko versiju var apskatīt un lejupielādēt: http://www.burtniekunovads.lv/public/lat/novads/gramata_burtnieku_novada_ainavas/.

 

       Burtnieks atrodas Ziemeļaustrumu Vidzemes pacēlumā 39,5 m virs jūras līmeņa. Tā platība ir                  38,36 km2, garums 13,3 km, platums līdz 5,5 km, vidējais dziļums 2,2 m, dziļākā vieta 4,3 m. Ezerā ietek daudzas upītes, piemēram, Rūja, Seda, Briede, Eļķene, Negurska, Aunupīte u. c., bet iztek Salaca.

      Burtnieka krasti ir līdzeni, vienīgais stāvkrasts pie Burtnieku pagasta Vecajiem kapiem. Ūdens apmaiņa 6–7 reizes gadā.

       Burtniekā ir salas – Enkrāse un Cepurīte. Ezerā dzīvo sudrabkarūsas, karpas, ālanti, sapali, līdakas, raudas, mailītes, ruduļi, līņi, grunduļi, pliči, plauži, karūsas, pīkstes, zuši, vēdzeles, deviņadatu stagari, trīsadatu stagari, zandarti, kā arī asari.

[Sagatavots pēc: Zirnīte 2003 : 7; https://www.ezeri.lv/database/1846/ ]

 

Burtnieka ezera klintis

        Burtnieks ir vienīgais Latvijas ezers, kura krastā viļņi skalojoties radījuši klinšu atsegumus. Tos var sameklēt dienvidos no Burtnieku baznīcas Burtnieka dienvidaustrumu krastā. Šīs klintis ir dabas aizsardzības objekts, tāpēc esiet saudzīgi!

   [Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/turismagids/latvija/burtnieku-ezera-sateliti.d?id=43678345]

 

       Burtniekā ietek pa Saulei no ziemeļiem – Rozas upe; ZA – Rūja un Seda; no austrumiem – Lielais grāvis un Aunupīte; DA – Dūre un Smiltsvēveru upīte; no dienvidiem – Ēķinupe un Briede; DR – Balodiņu grāvis//Santupīte; no rietumiem – Bauņupīte un Vienvīru grāvis; ZR – Ozoliņupīte un Mugurupe. [Sagatavots pēc: http://www.upes.lv/informacija/salacas-baseins/burtnieks-/]

 

Anita Jansone-Zirnīte (1945) ir pazīstama grafiķe, gleznotāja, grāmatu māksliniece, ilustrējusi gan dzejas, gan prozas darbus, kā arī sarakstījusi grāmatu „Laikam klāt laiks” (2008), kas veltīta Lāčplēša svētku Burtniekos un rokoperas „Lāčplēsis” pirmuzveduma divdesmitgadei. Kopā ar dzīvesbiedru dzejnieku Pēteri Zirnīti (1944–2001) A. Jansone-Zirnīte 1983. gadā izdeva grāmatu bērniem „Bilžu grāmata par manu draugu Ķūķi, viņa draugiem un dažādiem piedzīvojumiem”, kas kļuva par vienu no iemīļotākajām 80. gadu bērnu grāmatām. No dzejnieka atstātajiem manuskriptiem A. Jansone-Zirnīte izveidoja jaunu grāmatu, kas nu jau adresēta Ķūķa pirmo lasītāju bērniem, un 2012. gadā iznāca Pētera Zirnīša un Anitas Jansones-Zirnītes grāmata „Ķūķis staigā kājām” un 2013. gadā – krāsojamā grāmata „Ķūķis iet gar jūru”. Grāmatā „Ķūķis stāsta” (2014) ar apakšvirsrakstu „Burtnieku ezera teikas” ir lasāmas Pētera Zirnīša nepublicētās pasakas ar Anitas Jansones-Zirnītes zīmējumiem. Grāmata aizraujošā veidā bērniem atklāj autora fantāzijas par leģendāro Burtnieku ezeru, tajās dažādu kultūru teiku motīvi savijas ar nebijušu skatījumu uz sirmo ezeru.

[Sagatavots pēc: http://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/klaja-nakusi-petera-zirnisa-gramata-kukis-stasta.a93797/]