budēļi

budēļ- – vārda sakne, celms

-i – galotne

budēļu dziesmas, budēļu gājiens, budēļu maska, budēļu māte, budēļu rīkste, budēļu tēvainis, budēļu vakars

aaaa

izveicīgi budēļi, jauni budēļi, jautri budēļi, veci budēļi

aaaa

cienāt budēļus, iet budēļos, pabarot budēļus

Grib kāpostu, bail budēļu.

Zaļās ceturtdienas, Lielās piektdienas un pirmās Lieldienas rītā govis jāper ar budēļa stibu, tad tās nebizo.

Visos apgabalos vienādi buduļos negājuši. Citos gājuši vairāk dienās: Mārtiņa dienā, Ziemas svētkos, Jaunā gadā un aitu jeb jēru dienā, bet citos vienīgi buduļu jeb jēru dienā, kas svinēta otrdienās priekš Pelnu dienas aitām par godu. Tās dienas vakarā saimnieks nostājies istabas vidū ar grozu rokā, kur bijuši vārīti zirņi iekšā. Apkārt apsēdušies mājas ļaudis un turējuši atplēstas rokas klēpī. Saimnieks nu sējis visapkārt zirņus un, cik nu kuram iekrituši zirņi rokās, tik jēru to gadu bijis jāgaida.

Kad buduļu vakarā sieviete liek vīrieša bikses pagalvī, tad viņai naktī rādīsies tas, kas viņu precēs. Vīrietim atkal jāliek sievietes svārki pagalvī.

Meteņa dienas priekšvakarā ir paradums iet budēļos. Ļaudis nopin no salmiem cepures, apgriež kažokiem kreiso pusi. Vīrieši pārģērbjas par sievietēm un otrādi, kā arī pārģērbjas par dažādiem dzīvniekiem un, zvaniņiem skanot, iet uz kaimiņiem, kur tiek viesmīlīgi saņemti un pamieloti.

Budēļos iet arī veci, nabadzīgi cilvēki – tiem katrās mājās kaut ko iedod.

Klausības laikos Pelnu dienas vakarā zebeniekā iebēruši pelnus un gājuši ar to uz pusēniekiem pušenieku ļaudis sukāt. Sukājot sacījuši: „Gaļas gribu, gaļas gribu! Man garš deguns!” Vai atkal šā: „Kas dos gaļu, tam augs cūkas, kālu-kālu sivēniņi.” Pušeniekos tāds budulis ticis uzņemts ar gaļu, un daža laba gaļas šķēle vēl tapusi iedota līdz uz mājām. Tagad gan tādi budēļi vairs neiet apkārt, un, ja kāds kaimiņš aiziet pie otra kaimiņa patriekties, tad ne kā budulis un bez pelnu zebenīcas.

Budēli tēvaini,
Kur lauzi rīkstis?
– Sudraba birzī
Zeltītus zarus. [LD 33352-1]

Budēli tēvaini,
Kur lauzi rīksti?
– Zītara kalnā
Sudraba birzē. [LD 33475-0]

Budēli tēvaini,
Audzini bērnus;
Kad bērni izaugs,
Tad pašu pakārs. [LD 33352-0]

Kur, saimniece, tavas meitas,
Ka neredz staigājam?
Vai tu būsi glabājusi
Rakstāmajā istabā?
Lai tur šuva, lai rakstīja
Līdz citiem budēļiem! [LD 33361-0]

Kur, saimnieks, tavi puiši,
Ka neredzu staigājam?
Vai tu būsi paglabājis
Vecā cūku aizgaldā?
Lai tur suta, lai tur puva
Līdz citiem budēļiem. [LD 33360-0]

Cūkas kājas skuldurītis
Budēlim kulītē,
Lai varētu smagi lekt,
Istabiņu dimdināt. [LD 1576,4290]

Budēlim, tēvainim,
Liela skāde notikusi:
Pa krūmiem staigājot,
Naudas kule izkritusi. [LD 747,55]

Budēlīti, tētiņ,
Tev gara bārdiņa,
Dod manai meitiņai
Istabu slaucīt! [LD 1595,586]

Es budēlis, tu budēlis,
Kur mēs abi dancosim?
Apakš zaļa ozoliņa,
Tur mēs abi dancosim. [LD 1835,6918]

Budēlim, tēvainim,
Smuka, smalka bērza rīkste,
Pate rīkste tīra zelta,
Pumpuriņi dimantiņa. [LD 1805,14503]

Budēlīti, tēvainīti,
Izkul manu vedekliņu:
Stāv krekliņi nemazgāti,
Istabiņa neslaucīta. [LD 1835,3370]

Budēlim, tēvainim,
Dzīparota pātadziņa:
Meitu pīta, meitu šūta,
Mīļas Māras izrakstīta. [LD 747,79]

Nākat, ļaudis, skatīties,
Kādi brauc budēlīši:
Vienu slieci kamaniņas,
Trim kājām kumeliņš. [LD 834,3775]

Simtiem cepu kukulīšu
Ziemassvētku vakarā;
Simtiem nāca budēlīši,
Kukulīšu ēdējiņi.
Nāciet, ļaudis, skatīties,
Kādi brauca budēlīši:
Purva dzērve, meža lācis,
Visupēc balta nāve. [LD 796,18303]

Budelīši nosaluši,
Visu nakti maldījās
Pa krūmiem, pa mežiem,
Kamēr tika istabā. [LD 231,8999]

Labvakar, saimeniek,
Vai gaidīji budēlīti?
Budēlīši atnākuši
Jaunas meitas dancināt. [LD 1597,5339]

Labvakari, nama māte,
Vai gaidīji budēlīšus?
Ja būs silta istabiņa,
Tad būs jautra valodiņa. [LD 20,77]

Labvakar, nama māte,
Vai gaidīji budēlīti,
Vai izcepi baltu maizi,
Vai izcepi cepetīti? [LD 796,7104]

No Mārtiņa līdz pat Metenim latvieši gājuši masku gājienos. To nosaukumi un parašas atšķiras atkarībā no vietas un laika, kad maskās iets. Izplatītākie ir ķekatas (pārsvarā Kurzemē), budēļi (Zemgalē), kaladnieki (Latgalē), čigāni (Kurzemē, Vidzemē), kā arī nosaukumi pēc dienām: Mārtiņos – mārtiņbērni, Katrīnās – katrīnbērni u. tml. Mazāk zināmi nosaukumi ir buki, miežvilki, bubuļi u. c. Dažviet viepļu gājējiem bija dažādi nosaukumi dažādos svētkos, piem., Dobelē Ziemassvētkos – danča bērni, bet Meteņos – budēļi.

Gājieni staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami sev raksturīgas dziesmas (ar piedziedājumiem kaladō, tōtari, duidō, olilō, kūčō u. c.). Ja kāds mācēja kādu mūziku spēlēt, tad uzrāva uz tās, ja ne, tad iztika ar sadzīves priekšmetiem: pannām, katliem, veļasdēļiem, govju zvaniem u. c. Galvenais – jābūt lielam troksnim. [..]

Starp ķekatu, budēļu, kaļadu u. c. gājieniem ir arī atšķirības – gan maskās (čigāniem, piemēram, jābūt čigānu saimei ar kādiem papildu zvēriem un mošķiem, ko izrādīt), gan dziesmās. [..]

Visi prātīgi ļaudis aicināja budēļus istabā, jo tie nesa svētību, veselību un auglību. Atnācējiem vienmēr bija barvedis – budēļu tēvainis, ķekatu tēvs, čigāns. Tas tad ņēmās pārbaudīt istabas tīrību, saimes locekļu zināšanas un čaklumu. [..]

Budēļu māte un čigānietes mēdza zīlēt, pareģot nākotni. [http://folklora.lv/skola/kekatas.shtml]

aaaa

●

Neatņemama Ziemsvētku sastāvdaļa ir budēļi jeb ķekatnieki. Iesākusies Mārtiņos, budēļos iešana turpinās līdz Meteņiem. Ķekatnieki, dažādās maskās tērpušies, iet no viena ciema uz otru, lai nestu tur svētību un aizraidītu prom ļaunos garus. Tāpēc ķekatniekus visur labprāt uzņem un tos pacienā. Ķekatu pamielošanai tiek cepta Ziemsvētku maize.

Izcepu kukuli
Četriem stūriem:
Tas bij ķekatu
Mielastiņš.

Masku gājienos neiztiek bez „jaunā pāra”. Par brūti parasti pārģērbjas kāds dūšīgāks vīrs, brūtgānam savukārt jābūt sīkai sievietei. Tādā gadījumā pārējie pilda vedēju un kāzu viesu lomas. Arī čigāns parasti nāk ar visu saimi. Viņš noteikti centīsies iztirgot savu ķēvi. Pa to laiku čigāniete zīlēs, bērni dancos. Bieži viņiem līdzi ir lācis, kas kārtīgi jāizdīda un jāizvadā pa malu malām, lai no visiem kaktiem izmēztu slimības un ļaunumu. Bieži redzamas arī citas maskas – vilks, kaza, dzērve, zirgs, kā arī priekšmeti (siena kaudze, labības kūlis).

Ķekatu baru vada barvedis jeb budēļu tēvs, kam līdzi ir sieva jeb budēļu māte. Budēļu tēvs arī ievada pirmās sarunas ar mājas saimnieci. Budēļi, ārā stāvēdami, ir nosaluši.

Lūdzama, māmiņa,
Laid bērnus iekšā:
Ķekatu bērniem
Kājiņas salst.

Tad saimniece aicina budēļus iekšā. Budēļu tēvs apjautājas saimniecei, vai rauši izcepti, saimniekam – vai alus ir salds un vai nevēlas mainīt zirgiem. Bērniem budēļu tēvs atgādina, lai tie ir rātni un mācās grāmatu. Viņš apskatās, vai meitas istabu tīri izslaucījušas, vai galdus labi nomazgājušas. Arī bļodām un karotēm jābūt tīrām. Puišiem jāgādā, lai pinekļi, auklas un groži novīti, vīzes nopītas un malka sacirsta. Budēļu tēvs raugās, lai visur būtu spodrība un tīrība. Nepaklausīgos un slinkos budēļu tēvs pārmāca ar savu rīksti.

Budēlīti, tēvainīti,
Izper manu vedekliņu:
Slinka mana vedekliņa,
Nevērpj linu pakuliņu.

Parasti mēdz teikt: ja no budēļa nedabū pēriena – nākamo vasaru ēdīs dunduri un odi. Un, ja arī no šāda pēriena vairījās, tā bija tikai izlikšanās. Ikviens šo pērienu tomēr gaidīja. Arī mazu bērnu pēršanā bieži vien saskatāma dažādu ļaunumu atvairīšana.

Šaut, māmiņa, mani mazu
Ar vītola žagariņu,
Lai es augu tik lokana
Kā vītola žagariņš.

Budēļu mātes galvenais uzdevums ir kāršu likšana un rokā zīlēšana.

Kā jau parasti latviešu godos un svētkos, arī budēļos skan apdziedāšanās dziesmas.

Saimniekam pieci puiši,
Visi pieci cepļa guļas;
Jānis visu raženājis
Pašā cepļa dibenā.
Vai arī:
Budēli, tēvaini,
Tev garš deguns:
Visu gaļu sakāri
Deguna galā.

Tad budēļus pacienā. Tradīcija prasa, lai budēļi paši uzstātos un prasītu savu daļu.

Māmiņa, māmiņa,
Dal’ vecu tiesu:
Kukuli maizes,
Kann’ alutiņa!

Laba budēļu pacienāšana dod cerību sagaidīt svētību sētā. Paēduši un padzēruši budēļi pateicas saimniecei un atvadās, lai ietu uz citu sētu, solīdamies atkal atgriezties nākamo gadu. [..] [Karaša 1991 : 69–71]

aaaa

●

Maska ir universāla kultūras matrice, kas pieder pie senākā, noslēpumainākā un krāšņākā cilvēces kultūras mantojuma. Būdamas vienlaikus sakrālas un marginālas, maskas ir kā tilts starp šo un viņpasauli, jo tām piemīt spēja transformēt laiku, telpu un kosmisko kārtību. Maskošanās tradīciju dziļās saknes mājo ikvienā no mums. Par to, kad un kāpēc cilvēki tērpās maskās, kāds ir latviešu maskošanās tradīciju klāsts, pirms XVI starptautiskā masku tradīciju festivāla, kas notika 2015. gadā no 13. līdz 15. februārim Vecumniekos, stāstīja Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, monogrāfijas „Maskas un maskošanās Latvijā” autore Aīda Rancāne.

Maskošanās izdarības saistītas ar gadskārtām un notika galvenokārt gada tumšajā pusē – no Mārtiņiem novembrī līdz Meteņiem februārī, bet dažos novados jau no Miķeļiem septembra beigās līdz pat Jurģiem (Ūsiņos) aprīlī. Itāļu antropologs Cēzare Popi, kurš masku tradīciju festivāla laikā daudzkārt viesojies Latvijā, pieļauj, ka maskošanās notika visos četros lielajos saulgriežos. Aīda Rancāne domā, ka arī cilvēka dzīves svarīgākos godus, sākumu un beigas iezīmēja masku gājieni.

Dainu pierakstos visbiežāk figurē čigāni, budēļi un ķekatas, bet pārējās, ne mazāk atraktīvās un savdabīgās masku grupas, piemēram, kaitas, buki, spokstiņi, kurcumi, pieminētas retāk. „Ir priekšstats, ka tie visi ir sinonīmi, bet nav – termini vēstures gaitā ir sajukuši nezināšanas dēļ. Īstenībā masku grupas var salīdzināt ar šaha dēlīti: katrai ir sava vieta gan ģeogrāfiskā, gan ieražu tradīciju kontekstā,” paskaidro Andris Kapusts.

Jāņem vērā, ka ikviena maska ir logs uz citu pasauli, kas ļauj nonākt saskarsmē ar senču gariem un kosmiskiem spēkiem. Tā veido saikni starp debesīm un veļu valstību, atver vārtus uz aizsauli, savieno ar citu realitāti. Maska var būt kāds sencis, bet var pārstāvēt arī garu pasauli. Vienā masku grupā var būt dažādas maskas, bet visas var būt arī vienādas. Vēl kāda nianse – latviešu tradicionālajā kultūrā jēdziens  maska netiek lietots, ir tikai konkrētu masku nosaukumi: Vilks, Dzērve, Kaza, Nāve utt. Plašākā nozīmē maskošanos var iedalīt rudens, ziemas un pavasara.

„Ar kažoku ļaunajā pusē, ar žagaru bunti padusē. Pa mājām apkārt iet, danco un bērnu drusku iebaida. Viņiem pasniedz biezu putru ar gaļu, ko uz krāsns viņiem glabā, lai ķemmē, cik uziet,” vēsta Latviešu folkloras krātuvē atrodamais vecīšos iešanas pieraksts. Maskās materializējot senču garus, rudens maskošanās gājienos, tostarp vecīšos, gāja veļu laikā. Vecīši Vidzemes ziemeļrietumu apgabalos ir gaiši ģērbušies, klusi, dzied savādas dziesmas un nav sajaucami ar trokšņainajiem budēļiem. Pie rudens masku grupām pieder arī par vecīšiem krietni jautrākie Katrīnas bērni, Mārtiņbērni, Andreja bērni un citi.

Sekojošie ziemas masku gājieni kļuva aizvien jautrāki un atraktīvāki, tajos parādījās cīņas motīvs. Divpadsmit dienas pēc Ziemassvētkiem (līdz Zvaigznes dienai 6. janvārī) latvieši sauca par svētajiem vakariem jeb jautro laiku. Pie Ziemassvētku masku gājieniem var pieskaitīt danču bērnus, tatarus, miežvilkus, čigānus, dādus, galenkas, pakukas, kaitas, bukus utt. Nākamais lielākais masku gājienu cikls ir saistīts ar Meteni – dienu, kad lācis griežas uz otriem sāniem un sākas jauns saimnieciskais gads. No plašā masku klāsta minamas ķekatas, ķekuti, kurciemi, Meteņi, Miesmeša bērni, budēļi, spiekstiņi, pelnu āži, skutelnieki utt. Šajos gājienos aktualizējās auglības tēma, bija jaušama seksualitāte. Maskas lēkāja, aplējās ar ūdeni, daudz smējās.

[..] Masku būtība ir tāda, ka tās visu sagriež kājām gaisā, jo maskošanās laikā dzīve tiek apvērsta otrādi – tiek atceltas normas un aizliegumi, zūd sociālā hierarhija un ar to saistītās bailes, pietāte un etiķete. Vietā stājas familiaritāte, atklāta runāšana, jokošana un brīvi žesti. Abi dzimumi sāk uzvesties pretēji pieņemtajam. Tas tāpēc, ka maskošanās rituālu dziļākā būtība ir simboliska haosa restaurācija, kas bija pirms pasaules radīšanas. Tātad visam jābūt citādam nekā parasti, uzspēlētam un pārspīlētam. Masku gājienam raksturīgas ritmiskas un neritmiskas darbības, troksnis, kustība, pārspīlēti smiekli vai bēdāšanās. Šķind zvani, sitas katlu vāki. Masku tēli iziet ārpus parastajiem cilvēka mērogiem – tie ir lieli, resni, klibi, līki, ar greizām kājām un rokām. Maskas neiet cilvēka gaitā, tās klumburē, klibo. „Ja tu esi mazs un tievs, maska tevi padara lielu un resnu, nedabiski garu vai neproporcionālu – ar lielu galvu vai kājām,” skaidro Andris Kapusts.

Pie mums maskojas gan vīrieši, gan sievietes. Teicējas stāsta, ka laukos dažreiz maskojās arī bērni, ja vien fiziski spēja tikt līdzi pieaugušajiem. Tomēr A. Kapusts uzskata, ka senākos laikos bērni līdz iniciācijai pieaugušo kārtā nemaskojās, jo jebkura maskošanās ir saistīta ar nāves lauku, “es” izzušanu. „Vairākumam pasaules tautu zēnu iniciācijas rituālā ietilpst maskošanās, tāpēc varam izteikt minējumu, ka pārvēršanās vilkatī, kas raksturīga mūsu reģionam, ir iniciācijas sastāvdaļa. Krievi, baltkrievi un ukraiņi uzskata, ka zēnu iniciācijas laiks ir Andreja diena. Meitenes pieaugušo kārtā pārcēla vasaras sākumā, Vasarsvētkos,” stāsta Aīda Rancāne.

[..] Apvilkt otrādi vecu kažoku, aptīt ap galvu sarkanu šalli, noziesties ar pelniem un sist katlu vākus, apnicīgā, pelēkā ziemas dienā pārtopot par vienlaikus biedējošu un smieklīgu radījumu ne no šīs pasaules, ir uzjautrinoši, tomēr kāda tam ir jēga? „Cilvēka dabā ir vēlme pārvērsties, iziet no ikdienišķā. Ne velti līdz pat mūsdienām popularitāti nav zaudējuši karnevāli, ir tematiskās ballītes. Uzliekot masku, tu izkāp no sava statusa un lomas māte, skolotāja, direktors. Cilvēkam ik pa laikam ir jāpaplašina robežas, jāatlaiž iekšēji uzvilktā spirāle, tāpēc rituālos klāt esošs ir izklaides elements. Ir asprātība, smiekli, aizrautība,” skaidro A. Rancāne.

[..] „Pasaulē ir divu veidu maskas. Vienas speciāli gatavo – gadu vai ilgāk, iespējams, to dara īpaši meistari. Otras top no nejaušiem sadzīves priekšmetiem, apģērba gabaliem. Baltu maskas pieder pie šīs grupas. Maskas sāk tapt tajā brīdī, kad priekšmets beidz šīs dzīves gaitu – praktiski vairs nav lietojams. Saimniece paskatās uz kažoku un saprot, ka tas ir noplīsis, uz tirgu mugurā vilkt vairs nevarēs. Viņa kažoku nemet ārā, bet ar gudru ziņu noglabā bēniņos. Līdzīgi saimnieks rīkojas ar salūzušu rata riteni. Kad pienāca maskošanās laiks, savu mūžu nokalpojušās lietas cēla gaismā un radoši piemēroja,” stāsta A. Kapusts.

A. Rancāne pieļauj, ka pašos senākajos laikos tika izmantota materiāla maģija, proti, atveidojot Lāci, vilka lāča ādu, bet Vilka maska gājienā devās vilka ādā. „Vēlāk, attīstoties simboliskajai domāšanai, redzam, ka aitādas kažoks var būt mugurā Dzērvei vai Vilkam. Tad Dzērves masku simbolizē putna spalva vai kas cits, kas satur daļu no dzīvnieka dvēseles. Ja cilvēks nopietni vēlas maskoties, tas var palīdzēt. Ir izpētīts, ka dažviet pasaulē dziedniecības rituālu maskas gatavoja no kādas noteiktas koku sugas. Smalkākā līmenī materiāla maģija darbojas. Izšūtas acis vai mutes senajās maskās neredzam, jo cilvēkiem bija augsti attīstīta simboliskā domāšana. Gājiena dalībnieks varēja uzlikt galvā velteni, un visi redzēja, kas tas ir. Jo abstraktāka maska, jo iespaidīgāka un noslēpumaināka.”

Arhaiskās maskas ir bez izteiksmes – tajās nav ne dusmu, ne smaida. Tās ir kā mirušā seja – tukšas. „Jo maskai vairāk grimašu, jo mazāka iztēles iespējamība,” saka A. Kapusts. „Tur, kur nekā nav, viss ir iespējams.” A. Rancāne papildina: „Tiem, kas pārzina folkloru, attīstās simboliskā domāšana un spēja abstrahēties. Mūsdienās lellītes ir nostrādātas līdz pēdējai niansei, bet senos laikos bērni spēlējās ar lupatu vīkšķiem, kuros varēja saredzēt visu, ko vēlējās.” [..]

Maskošanās un ar maskām saistītie rituāli ir vieni no noslēpumainākajiem pasaules kultūrā. Vēl nesen uzskatīja, ka maskas raksturīgas pilnīgi visām pasaules tautām, tomēr ir pētnieki, kas vēlas apstrīdēt šo mītu, sakot, ka daļā kultūru pastāv ķermeņa krāsošana. [..]

Tomēr svētību maska atnes, veicot noteiktas darbības. „Cilvēks caur darīšanu, praktisku rituālu spēj mainīt sevi – attīrīt, atjaunot, sakārtot. Un maskas palīdz to paveikt. Sakārtošana notiek pēc mītiskām likumsakarībām, proti, lai rastos kārtība, sākumā ir jābūt haosam. Maskas ar lielo traci – trokšņošanu, lēkāšanu, griešanos, klibošanu, aplamu runāšanu – ienes haosu mājā. Savukārt pēc haosa ir vieglāk visu salikt pa plauktiņiem. Lai sakārtotu sevi, vispirms sevi ir jāizjauc.”

Nav jau tā, ka maskas visu tikai jauc un aiziet, ir rotaļas, dialogi, mini izrādes, dziedāšana. Piemēram, priekšnesuma laikā ienes mironi, darbojas ap to, un tad kaut kas notiek. Masku izrāde vēsta, ka vecā pasaule beidz funkcionēt un tās vietā rodas jauna: vai nu čigānietei bērns piedzimst, vai mironis atmostas. Mazo sižetu uzdevums ir izspēlēt rituālo mītu. Tā stalts vīrietis pārģērbjas par līgavu. Līgavainis ir sīks, sagrabējis vecītis. Abi dejo, un – hops! – vecītis nomirst. Tad atsteidzas dakteris, cenšas nokritušo glābt, bet noplāta rokas, jo šis guļ beigts. Tad nu līgavai tiek meklēts cits brūtgāns, un beigās mācītājs abus salaulā. Visu stāstu būtība ir viena: vecais nomirst, seko starpposms, un tad nāk jaunais.

Izlasot dažu maskošanās grupu izdarību pierakstus, kas līdzinās teatrālam priekšnesumam, rodas jautājums, vai maskošanās ir teātra pirmsākums. A. Rancāne piekrīt: saikni var meklēt, bet senie ļaudis teātri nespēlēja tikai izklaides pēc. Izdarību būtība slēpās shēmā: simbols – rituāls – rezultāts. Maskošanās sižetus var uztvert kā smieklus izraisošus un izklaidējošus, jo tēli ņemas ne pa jokam. Tomēr tā ir virspusējā un seklākā tradīcijas dimensija, jo visi klātesošie apzinās, ka būtiskākais, dziļākais tēmas līmenis ir pasaules pārmainīšana.

A. Rancāne stāsta, ka pētnieciskajās ekspedīcijās Latvijas laukos sastaptie vecie cilvēki atcerējušies, ka ļoti gaidījuši maskas. Ja tās neesot atnākušas, mājinieki bēdājušies. Nav skaidrs, līdz kuriem gadiem maskošanās tradīcija bija izplatīta. „Viss turpinās,” saka A. Kapusts. „Kad braucām uz mūzikas festivālu Barkavā, tālumā uz ceļa ieraudzījām kaut ko dīvainu – izrādījās, ka maskās tērpušies cilvēki gaidīja jauno pāri. Un tā nebija folkloras kopa.”

Lubānas puses čigānos iešanas pieraksts vēsta, ka maskas senāk taisītas arī no bērza tāsīm, pazīstamas arī linu bārzdas un ūsas: „Bieži vien sievietes pārģērbjas par vīriešiem un otrādi. Lai kaimiņi nepazītu, runā sagrozītā, zemā balsī. Parasta lieta ir arī palikt korķa gabalu zem mēles.” Aīda Rancāne skaidro: „Abu dzimumu apvienošana vienā tēlā ir arhaisks priekšstats par pasaules sākumu, kad tā bija ideāla. Kad vīrietis pārģērbjas par sievieti, viņš sevī ietver abus dzimumus. Tas raksturīgi arī daudzu tautu šamaņiem, lai pavairotu sakrālos spēkus. Viņi neprecas, jo ir precējušies, piemēram, ar mirušo senci. Būtība slēpjas uzskatā, ka pasaules radīšana savā ziņā ir veseluma sadalīšana. Ir gaisma, tumsa, augša, apakša, sievišķais, vīrišķais. Tātad svētkos tiek pārvarēts pasaules duālisms. Maskošanās laikā notiek lielāko pasaules pretstatu likvidēšana.”

Populārākie masku gājiena personāži ir Dzērve, Lācis, Vilks, Kaza, Aita, Zirgs, Sietiņš, Rudzu kūlītis, Siena kaudze, Slota, Žīds, Čigāns, Čigāniete. Ir jaukta tipa maskas: Jātnieks uz zirga, Lācis ar lāča vadātāju, Vijolnieks uz siena kaudzes, Vīrs-sieva. Gājienā devās varošākie. Par Lāci vai Dzērvi kurš katrs nepārģērbās. Avoti vēsta, ka masku gājienā līdzi vests pat īsts lācis. Andris piebilst, ka Krievijā visai izplatīta bijusi tradīcija masku gājienā vadāt līdzi mironi. „Ja kāds nomira ap Ziemassvētkiem, mironi īpaši sargāja masku gājienam, lai nenozog.”

„Par maskām kļuva dzīvnieki, kas mītiskajos priekšstatos spēj pārvarēt robežas starp pasaulēm. Dzērve vasarā ir te, ziemā citur, lācis vasarā staigā pa mežu, bet ziemā aizmieg,” turpina Aīda. „Pavisam savāda maska ir Sietiņš, kas ir maz izpētīts. Pēc skata tas ir maiss ar sietu galvā. Tas iet un kaisa miltus. Sietiņš apvieno divus aspektus – viens ir tas, ka siets saistīts ar Pērkona sievu un meitām, kas sijā lietu. Savukārt lietus tiek tverts kā sperma, kas apaugļo zemi. Otrs – zvaigznājs Sietiņš, ko dēvē arī par Plejādēm, daudzām tautām saistīts ar senču kultu. Baltkrievu tautas priekšstatos cilvēka dvēsele pēc nāves vispirms dodas uz Sietiņu un tikai pēc laika nonāk pie Dieva. Sietiņš ir starptelpa. Iespējams, ka te saplūst senču un auglības kulti.”

[..] Maskošanās sakarā visbiežāk skandētais vārds ir čigāni. “Ja uz čigānu raugāmies kā uz citas tautības cilvēku, viņam ir atšķirīga ādas krāsa, reliģija un, galvenais, dzīvesveids,” stāsta Aīda. “Sengrieķu valodā acigane nozīmē ‘nepieskaramais’. Pēc vienas versijas, čigāni ieradušies no Indijas, bet tur par nepieskaramajiem uzskatīja cilvēkus, kuru uzdevums bija transportēt līķus no šīs pasaules uz viņpasauli. Viņi bija starpnieki, un arī maskai ir starpnieka funkcija. Ziemassvētku masku grupā barvedis parasti ir Čigāns – sarkanā kreklā, kažokā uz otru pusi.”

Ko nozīmē vārds budēlis? “Tas ir labības gars, kas nāk pavasarī, kad jāmostas jaunam ciklam, jāaktivizē auglības spēks, kas laužas laukā no zemes. Lai enerģija plūstu ar jaunu spēku, maskas neķītri visus apdzied. Vārds budēlis nozīmē modināt, budināt, pamudināt, uzbudināt,” stāsta A. Rancāne. Vēl viena pavasara maskošanās grupa – ķekatas – simbolizē mājas labos garus, kas ir svarīgi sievietēm, saimniecēm. “Tad ņem nodarinātu eglīti cilvēka garumā, ar kuplu zaru pušķi galotnē, eglītes zarus piekar ar zvārguļiem, kriņģeļiem. Tāda eglīte ir līdzi katram ķekatniekam. Lecot to vicina vai iesit kādam, kam grib izrādīt laipnību. Ar šo zaru, satiekoties uz ceļa diviem ķekatu bariem, vajadzības gadījumā izkaujas,” teikts kādā 1818. gadā Nīcā pierakstītā tradīcijā.

Pierakstos minēts, ka dažas maskas lēkušas uz mežkājām – kārtīm. Arī šai darbībai ir simboliska jēga nepiederēt ne pie tās, ne pie šīs pasaules, būt starp zemi un debesīm. Savukārt vilkam apēdot kazu, tika izspēlēts simbolisks auglības akts, respektīvi, lai dzimtu jaunais, notiek vecā saplosīšana. Vēl viena masku darbība ir pēršana – simboliska dzīvības spēku, auglības vairošana. Kad ieradās budēļi, saimniece prasīja, lai izper meitas, un pēc tam pateicās, dāvinot cimdus un prievītes. Auglības nozīmē bija arī tam, ka, skaļi smejot un trokšņojot, maskas mājiniekus aplaistīja ar ūdeni. Latgales masku tradīcijā ir skaista sastāvdaļa – sviesta kulšana. Ne jau sviests ir svarīgs, bet darbība: no šķidras matērijas tiek radīta cieta – apaļa, dzeltena.

Salīdzinājumā citu tautu baisajiem kalnu gariem vai dienvidu zemju maskām baltu maskas ir mīlīgākas un mērenākas. Turklāt mūsējās ir dziedošas, pareizāk sakot, tekstus vēstošas melodiskā formā. Vai skaisti dzied? Nu kur tu ziemas salā smuki padziedāsi! Budēļi katras rindas galā velk „brrr” vai „būū”. [http://jauns.lv/raksts/sievietem/59095-maskas-un-maskosanas-logs-uz-vinpasauli-mistika-latviesu-dzīve]

aaaa

Kurzemes masku gājienu apraksti

Budēļu gājiens Zvārdē (Kuldīgas apriņķis)

Zvārdē masku gājieni notiek dažādās atzīmējamās gada dienās. Arī masku gājiena dalībnieki tiek saukti dažādi, bet visbiežāk sastopam apzīmējumu „budēļi”. Īstenais budēļu gājienu laiks ir Vastlāvja vakars. Ziemsvētku, Jaungada un Trejkungu dienas masku gājienu dalībniekus visbiežāk, sevišķi Saldus apkārtnē, sauc par „danču bērniem”, „ķekatām” un bieži arī par „budēļiem”. Visos šajos gadījumos masku tradīcijas ir līdzīgas, izņemot Vastlāvja vakaru, resp., Budēļu vakaru, tad tiek dziedātas galvenokārt budēļu dziesmas. Pamatojoties uz novērojumiem, ir jāsecina, ka agrāk budēļu gājieni kā sena paraža ir notikusi tikai Vastlāvja vakarā. Tagad tradicionālie pamati ir zuduši. Budēļu gājiens ir saplūdis ar jaunākajiem čigānu un danču bērnu gājieniem, kuru nolūks ir tikai uzjautrināšana.

Budēļi un danču bērni vienmēr ir maskojušies. Agrāk budēļiem bija speciāli šim nolūkam gatavotas augstas koniskas cepures, augšā nosmailinātas vai apaļas. Vēl šodien visizplatītākās maskas ir: 1. Lācis ar lāča vadātāju; 2. Kaza ar čigānu vai žīdu; 3. Balts zirgs ar jātnieku; 4. Dzērve; 5. Nāve; 6. Budēļu tēvs. [..]aaaa

Budēļu gājiens Vīšiņķos (Tukuma apriņķis)

„Kā teritoriāla, respektīvi, administratīva vienība Vīšiņķi vairs nepastāv. Jau agrāk viņi ir piedalīti pie Remtes pagasta, bet tagad skaitās pie Struteles. Vīšiņķi toreiz bijusi relatīvi neliela, tikai no 12 zemnieku sētām sastāvoša māju kopa muižas teritorijā. Tāpēc šo ziņu sniedzējs M. Siliņš zina stāstīt par šī apgabala stingru un noteikti veidotu budēļu tradīciju.

Masku gājienu dalībniekus sauca tikai par budēļiem. Gadījās, ka kādreiz arī Ziemassvētku, t. i., tā sauktajā Bluķa vakarā, aiz gara laika pārģērbās par lāci vai nāvi un aizgāja uz kaimiņiem, bet tad tomēr šie Ziemassvētku gājieni bija tik neievērojami, ka tiem pat nosaukuma nebija, jo par budēļiem tos nesauca, sacīja tikai: „Nu, aizies lāci pavadāt!”

Vispār budēļi nekad par zvēriem nemaskojās, bet gāja vienmēr cilvēka, kaut dažreiz arī drausmīga, tomēr cilvēka izskatā. Maskoja visu stāvu, uzvelkot kažoku ar ļaunu pusi uz āru. Galvenais tomēr bija galvas maskojums. Sejai priekšā aizklāja drēbi ar attiecīgiem acu un mutes caurumiem; pie drēbes bija piestiprināts liels, garš un līks koka deguns. Galvā bija plata salmu cepure, no kuras malām uz leju nokarājās krāsotas ēveļu skaidas vai tādas pašas (krāsotas) papīra strēmeles (lentes). Runāja dobji rupjā balsī, lai izliktos nepazīstami un drausmīgi. Pie jostas sēja ilkss zvaniņu. Rokā visiem bija nūjas – trokšņa taisīšanai.

Šim pulkam bija arī savs vadonis – budēļu vecais jeb budēļu tēvainis (tēvs). Viņš bija viens no gājiena dalībnieku vecākajiem vīriem, kas zina daudz dziesmu un var būt par iedziedātāju, resp., uzsācēju; arī citādi viņam vajadzēja būt izveicīgam cilvēkam.

Uz gājienu sāk slepeni gatavoties, jau sākot no Ziemassvētkiem (t. i., gandrīz 2 mēn. iepriekš). Gatavoja budēļu cepures, vecākie mācīja jaunākiem budēļu dziesmas; un sevišķi šai dziesmu iestudēšanai bija jānotiek slepenībā, jo, kā jau Zvārdes budēļu aprakstā redzējām un tūdaļ arī te redzēsim, budēļu dziesmas ir tādas, ko nevar normālos apstākļos atklāti dziedāt.

Kad budēļu vakars bija pienācis, dalībnieki sapulcējās un gājiens sākās. Pa ceļu gāja samērā mierīgi. Bet, mājām tuvojoties, skandināja zvaniņus un sāka arī citādi trokšņot, lai meitas un bērni manītu budēļu nākšanu un varētu paslēpties (jo meitu meklēšana un pēršana ir viena no svarīgākām budēļu darbībām).

Ienākuši istabā, budēļi uzsāk savas dziesmas, meklē bērnus, bet sevišķi meitas, kuras velk istabas vidū pēc kārtas: kad kādu atraduši, apstāj visi apkārt, per to pēc tradīcijas prasījumiem, dziedādami nekaunīgās dziesmas, pie tam ar nūjām un citādi lielu troksni taisīdami, lai dziesmas vārdus nesaprastu (bet pēc tradīcijas šādas dziesmas bija jādzied, forma bija jāpilda!). Meitas tik ilgi per, kamēr tās atpērkas ar cimdiem vai prievītēm (to meitas, par budēļu vakaru domādamas, bija jau iepriekš apgādājušas un sagatavojušas). Dažs izveicīgs budēlis salasījis šo mantu atliku likām.

Bērni tiek vieglāki cauri: vienam otram uzsit, bet tas tad pabučo budēļa rīksti, un ir labi. [..]

Pēc viena otra dziesmu cēliena jau no paša sākuma bija atskanējis budēļu vecā caur nāsīm dobji stieptais dēmoniskais:

Hmmmm!…

Gaļas gribu, gaļas gribu –

Man garš deguns!

Citi budēļi šo rūcienu pavada ar troksni, kas ceļas no viņu kāju un nūju dauzīšanas pret klonu. Te jāpiezīmē, ka ļaudis ticējuši, ka budēļu starpā esot viens īstais budēlis: to varot pazīt pēc kājām, jo viena kāja šim īstajam budēlim esot zirga, otra – govs.

Pēdīgi namamāte arī cienā budēļus ar cūkas ķunni (purnu) un raušiem, bet namatēvs ar alu. Ēdot atmaskojas (jo ar masku galvā ēst nav iespējams). Pēc tam iet tālāk uz citām mājām. Zagšanas paraša (aizejot) te nav pazīstama. Bet, ka viņa nav bijusi neiespējama, uz to norāda izteiciens, ko namatēvs, budēļus, kad tie iet prom, pavadīdams, mēdzis teikt: „Jāpavada, lai nepaņem kāsi (resp., pavarda kāsi) līdz!”

Ir tā ierīkots, par to iepriekš norunājot savā starpā, ka beigās nonāk pie laba un viesmīlīga saimnieka. Tur pavada visu nakti. Dažreiz paliek arī vēl otru – budēļu dienu turpat, piekopjot, bez maskām, zināms, saviesīgu dzīvi: dziedādami parastās dziesmas, iedami parastās rotaļās (piem.: Dievs ar Velnu iet spēkoties). Dažreiz gan šī ciemošanās izpaužas brutālā spēku mērīšanā un lielībā (lielībnieks sader, piem., ka galdam ar dūri stūri nositīs).

Tagad gan arī vēl ejot budēļos, bet, tā kā vecie gājēji visi izmiruši un jaunie, skolās un pilsētās dzīvodami, no tradīcijas atsvešinājušies, tad tagadējais gājiens ir pilnīgi pārvērties un modernizējies: īstās dziesmas aizmirstas, tās vairs nedzied, arī sievietes ir sākušas ņemt dalību šinīs gājienos, kur agrāk tā bija tikai vīriešu lieta. [..] [Jansons 2010 : 98–99; 108–111]

Klibums Ziemassvētku laikā

Ziemassvētku dziesmās vairākkārt pavīd kliba zirga, kliba zaķa vai budēļa pieminējums. Piem.:

Spriņģo, jēriņi, kazuleniņi,
Lai klibo budēlītis,
Vastalā, vastalā,
Cūku kāja kabatā. [LD 13 957]

aaaa

Citviet klibums nav saukts vārdā, bet budēļu zirgi attēloti ar trim kājām, kamanas – ar vienu slieci:

Nākat, ļaudis, skatīties,
Kādi brauc budēlīši:
Vienu slieci kamaniņas,
Trim kājām kumeliņš. [LD 13 737]

aaaa

Zaķa, zirga, budēļu pašu klibums, šķiet, attēlo ar aizejošo, nomirstošo sezonu saistīto.

Bluķu vakara rituālā jaunajiem puišiem un meitām (atnākošās sezonas simbols) šis vecā simbols – klibais zaķis – ir jānotriec zemē, tā palīdzot pārradīt un atjaunot pasauli. [Kursīte 1996 : 407–408]

Animācijas filma, vizuāla poēma Saule brauca debesīs (2018). Režisore Roze Stiebra, kinostudija „Lokomotīve”.

Budēļos, ķekatās, kaļadās jeb čigānos iešana no Mārtiņiem līdz Ziemas saulgriežiem

Senos laikos latvieši dzīvoja viensētās. Ciemos iešanai atlika maz laika – bija jāstrādā, tāpēc ziemas tumšākajā laikā, kad visi darbi apdarīti, tika svinēti Mārtiņi un sākās ķekatu laiks.

Šim notikumam īpaši gatavojās. Ļaudis gatavoja maskas, kas parasti līdzinājās tiem gariem, kuriem gribēja pielabināties. Budēļu viepļi jeb maskas attēlo pārdabiskas būtnes (velnu, raganu, lausku), dzīvniekus (lāci, kazu, vilku, gaili, dzērvi, zirgu), priekšmetus (dzirnas, siena kaudzi, labības kūli), cilvēkus (garo sievu, mazo vīru, čigānu, žīdu), augus (kāpostu galvu, sēni, koku).  Šajos viepļos saskatāma simbolika, kas atbilst latviešu tautas raksturam un uzskatiem: piemēram, vilks nozīmē ļaunumu, salu un tumsu;  lācis – tūļīgumu, slinkumu, miegainību;  zaķis – lišķību un bailes;  kaza – labos tikumus un gaismu; dzērve – gudrību, apdomību un prātu. Viena no pazīstamākajām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo cilvēki ticēja, ka lācis ar savu rūkšanu aizbaida projām visus ļaunos garus. Lācim noteikti līdzi gāja tā dīdītājs, kas skandināja tautasdziesmas.

Bez lāča populāras bija buka, nāves, dzērves, garās sievas un mazā vīriņa maskas. Masku gājiens devās cauri ciemiem no mājas uz māju, dziedot un dejojot. Katram gājienam bija savs vadonis, ko dēvēja par Budēļu vecajo. Tam vienmēr līdzi bija rīkste, ar ko nopērt māju ļaudis. Pēriens bija jāsaņem katram obligāti, lai nākamajā vasarā to nenoēstu odi un dunduri. Budēļtēva rīkstei latvieši piedēvēja varenu dzīvības, veselības un auglības spēku. Budēļiem bija jāpaliek nepazītiem. Šim nolūkam centās izmainīt balsi, mutē liekot kādu priekšmetu un pat izgriežot liekos zobus no rāceņiem. Budēļus visur laipni sagaidīja, bagātīgi pacienāja un apdāvināja, jo tas solīja svētību tam namam un ģimenei, kurā budēļi ciemojās. Kurš gan gribētu atteikties no svētības? Budēļi atnesa svētību ikvienai vietai, kur tie uzturējās. [http://www.sarunas.lv/lv/kultura/tradicijas-un-svinibas/877-bud-os-ekat-s-ka-ad-s-jeb-ig-nos-ie-ana-no-m-rti-iem-l-dz-ziemas-saulgrie-iem#.Wc5AB1tL_cs]