briedis

bried– – sakne, vārda celms

-is – galotne

briežu audzēšana, briežu dzimta, brieža gaļa, briežu gans, briežu māte, brieža ragi

jauns briedis, plankumainais briedis, vecais briedis

Stalts kā briedis.

Brieža medīt ejot – vieta jātaisa, bet lāča medīt ejot – kaps jārok.

Nelepojies kā briedis ar saviem ragiem.

Briedim brieža ragi.

Kad dūrējs krūtīs, tad savīlē brieža ragu un dzer ar ūdeni.

Briedis pūta vara tauri
Diža meža maliņā.
Kā briedītis nepūtīs,
Viņam bērni Vāczemē. [LD 2226-0]

Briedis kāpa kalniņā
Mediniekus klausīties.
Tāļu, tāļu suņi rēja,
Vēl jo tāli medinieki. [LD 30452-0]

Briedis brida, ledu lauza,
Brālīšam naudu nesa.
Nenāc, briedi, nelauz ledu,
Nav brālīša sētiņā. [LD30574-1]

Vienam ķēniņam ir daiļa, daiļa princese. Zināms, tādai jau prinču netrūka – bariem, jāsaka, lasījās, bet šī neiet ne pie viena – neviens neesot tik stalts un arī nemākot tā koklēt kā tepat tēva sulainis, tādēļ to viņa gribot, to arī precēšot. Tēvs gan dusmojas: „Vai ārprātā! Tādu skrandainu znotu iedomājusies – to ne, to ne!” „Nē, nē!” šī atbild – lai tad paliekot. Bet ko tēvs tur ilgi činkosies – aizdzen sulaini pie kāķa un domā: „Gan tu, meita, aizmirsīsi viņu, kad tas negrozīsies vairs acu priekšā.” Tā nu paliek kādu laiku. Tomēr sulainis, sava tēva būdiņā slēpdamies, neguļ vis dīkā – ače, iedomājies lielu, lielu koka briedi gatavot. Citi brīnās – kur tādu likšot?

„Ā, kas var zināt?” šis tikai atbild un tēš joprojām. Bet kas tādam par iedomu? Tiklīdz briedis gatavs, tā pagrābj savu kokli, ielien brieža vēderā un lūdzas tēvam, lai vedot ērmu ķēniņa pilī pārdot, bet lai nesakot, kas briedim vēderā. Labi, kas tēvam liela nelaime – vedīs arī. Bet pils priekšā sāk šis tur iekšpusē koklēt tik sēri, tik jauki, skaidri vai asarām jābirst. Iznāk ķēniņš, daiļā princese, visi citi – kur tādu kustoni esot grābis? „Vai, ķēniņ, kādi nu mežā nav!” „Vai viņš arvienu tā dzied?” „Dzied gan, bet, ja sauntumojas, – paslinko lai.” „Cik gribi par viņu?” „Nu ko tur, ķēniņ, daudz prasīšu, jūs jau paši zināt. Cik atmetīsiet – atmetīsiet!” Labi, salīgst. Un nu ķēniņš, prieka pilns par savu savādo briedi, to vien daudzina: „Re, bērni, kādi brīnumi vēl notiek plašajā pasaulē!”

Bet princese gan – tā pazinusi briedi no dziesmas vien, tūliņ tēvam gar kaklu: lai dāvinot viņai pirkto briedi! Jā, jā, tēvs domā, lai padarbojas ar briedi, aizmirsīs drīzāk sulaini. Briedi ienes princeses istabā, un nu jaunie ļaudis kopā atkal. Dienu sulainis iekšpusē koklē, šī klausās, bet nakti, kad ķēniņš guļ, brieža vēders tukšs. Tomēr – kas ir – nedēļu vēlāk tāds nolāpāms skauģis – ače, pils pavārs – iečukst ķēniņam: labi tur neesot, tai brieža vēderā, kas tas par briedi, tik ilgi neēdis? Ķēniņš pārdomā: „Var viss būt – šķelsim vēderu vaļā!”

Atšķeļ – vai, tēte! – izlien senākais sulainis nobālis. Ūja! Tās dusmas tagad ķēniņam – ilgi tā nebija spārdījies. Un tūliņ pavēl sulaini cietumā spostīt un princesi – pats vēl nezina, ko ar to izdarīt. Bet princese karstās bailēs – špukt! – tamēr pa logu ārā un labāk skries ūdenī nekā tēva bardzību klausīsies. Skrien, skrien, bet sulainis tamēr cietuma lodziņā noskumis skatās šai pakaļ. Jau bēgle pašā jūrmalā, te saceļas melns mākonis kā viesulis, pagrābj princesi, piekabina mugurai spārnus un aizved uz jūras salu drošumā. Sulainis nobrīnās, kas viņai par lepniem spārniem – tīri atspīd un nolaistās vien, pa jūras salu staigājot.

Ķēniņš izmeklējas vienu dienu, otru dienu savu meitu – nekur atrast. Bēdās gan izsolās atradējam princesi par sievu atdot, ko visu ne, bet nekur un nekur. Te trešajā naktī ķēniņš sapņo – pie viņa gultas atlaižoties sieviete un sakot: „Laid koklētāju, tad princesi atradīsi!” No rīta ķēniņš bija lielās domās: „Žēl būtu tādu pārgalvnieku atsvabināt, bet meitas dēļ taču būs jālaiž.”

Izlaiž koklētāju – vai zinot princesi atrast? Varbūt gan! Lai tikai padodot laivu. Prasi, kā šis nezinās, kad skaidri redzējis. Aizbrauc pie salas – jā, princese iznāk pretim sveika, vesela. Abi iesēžas laivā un brauc pie tēva.

Tagad ķēniņam bija jādod meita koklētājam, vai grib vai negrib.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

Briežu medības

3.00. Nozvana modinātājs.

3.05. Ierodas medību partneri un izsviež jūs no gultas.

3.30. Viss, izņemot virtuves izlietni, ir sasviests džipā.

4.00. Izbraucat uz dziļo mežu.

4.15. Atgriežaties, lai paņemtu bisi.

4.30. Traucaties kā vājprātīgi, lai pirms saullēkta nokļūtu mežā.

5.00. Uzslienat nometni. Esat aizmirsis to nolādēto telti.

5.30. Dodaties biezoknī.

6.05. Ieraugāt astoņus briežus.

6.06. Nomērķējat un nospiežat gaili.

6.07. KLIK!

6.08. Pielādējat šauteni, žēli noskatoties, kā brieži ieslāj biezoknī.

8.00. Pārguris dodaties atpakaļ uz nometni.

9.00. Joprojām meklējat nometni.

10.00. Atskārstat, ka nemaz nezināt, kur tā ir.

12.00. Sākat šaut gaisā un ēst meža ogas.

13.15. Izbeidzas lodes – no meža iznāk astoņi brieži.

14.20. Jocīga sajūta vēderā.

14.30. Saprotat, ka esat ēdis indīgas ogas.

15.45. Jūs izglābj.

16.05. Slimnīcā tiek izpumpēts kuņģis.

16.60. Jūs esat atpakaļ nometnē, lai atriebtos briežiem.

17.35. Dodaties biezoknī.

18.00. Atgriežaties pēc lodēm.

18.01. Pielādējat šauteni un vēlreiz dodaties biezoknī.

19.00. Iztukšojat visu aptveri pa vāveri, kas visu laiku jums seko.

20.00. Ierodaties nometnē un ieraugāt briedi, kas plūc zālīti.

20.01. Pielādējat šauteni.

20.02. Šaujat.

20.03. Esat sašāvis biedra džipu.

20.05. Ierodas medību partneri – katram pa nošautam briedim.

20.06. Apspiežat vēlēšanos nošaut medību partnerus.

20.10. Jums sadod pa galvu par sašauto džipu.

20.15. Iekrītat ugunskurā.

20.30. Pārģērbjaties, iesviežot sadegušo apģērbu ugunī.

20.45. Sēžaties mašīnā un pametat savus draugus ar visiem briežiem.

20.50. Mašīna nekust, jo esat tai cauršāvis benzīna tvertni.

21.06. Sākat iet.

21.30. Slīdat un ķepurojaties, iekrītat ar visu šauteni dubļos.

21.35. Uzduraties lācim.

21.36. Nomērķējat.

21.37. Atskan blīkšķis, un no stobra izlīst nedaudz dubļu.

21.40. Laimīgi un veikli uzrāpjaties kokā.

23.00. Lācis aiziet. Jūs apsienat savu sasodīto šauteni ap koku.

02.00. Beidzot esat mājās. Nākamā dienā jūs sēžat pie televizora un sākat mīlēt dzīvniekus, taču vēl nespējat skatīties „Dzīvnieku pasauli”.
[Sagatavots pēc: http://humors.lv/]

●

Čukča nāk no veiksmīgām medībām (lielu briedi nogāzis), stumj šo dzīvnieku pa priekšu un dudina pie sevis:

– Es eju, es eju pa tundru, un jurta man tuvāk nāk…

Pretī nāk ģeologs, novērtē nomocīto čukču un viņa medījumu, saka:

– Klau, čukča, ja tu briedi nevis stumtu, bet vilktu, tev būtu daudz vieglāk.

„Krievu ģeologs – gudrs ģeologs,” nopurpina čukča un ķeras briedim pie ragiem. Velk viņš briedi un dzied jau skaļāk:

– Es eju pa tundru, man vieglāk jau iet, tik jurta aizvien tālāk man paliek…
[Sagatavots pēc: http://www.anekdotes.eu/]

Baronu aploku iemītnieks

Izplatīts staltbrieža segvārds tautā ir „irsis”, kas cēlies no vācu Hirsch. Ļoti daudzās vietās Latvijā tieši šādi – vāciskoti – staltbriedi sauc, tā apliecinot, ka šis zvērs uz mūsu zemes mitis jau vācu baronu valdīšanas laikos. Starp citu – toreiz tas te dzīvojis iežogotās teritorijās jeb aplokos, ko dēvēja par iršu dārziem. Tagadējās Latvijas teritorijā staltbriežus sāka ievest jau 16. gadsimtā – galvenokārt no Vācijas un Polijas – kungu izpriecām. Iršu dārzos regulāri tika rīkota dzīvnieku apšaušana, ko tolaik dēvēja par medībām. Retumis dažiem briežiem izdevās no iežogotajām teritorijām izkļūt, bet brīvībā iedzīvoties tiem neizdevās līdz pat 19. gadsimta nogalei. Neizdevās, neizdevās, līdz beidzot – izdevās! Izdevās izdzīvot, iedzīvoties, pat veiksmīgi vairoties. Tas stimulēja cilvēkus veikt šo dzīvnieku tīšu introdukciju. Dažus gadus pirms Pirmā pasaules kara staltbrieži jau bija reaklimatizēti ne vienā vien vietā un manāmi savairojušies – līdz aptuveni pustūkstotim īpatņu. Kara apstākļos cilvēki ātri aptvēra, ka brieži ir ne tikai brieži, bet arī gaļa. Tāpēc, nodibinoties Latvijas valstij, tā pūrā saņēma vairs tikai aptuveni 100 dzīvnieku… Taču tie itin naski vairojās, un neilgi pirms PSRS iebrukuma veiktajā uzskaitē teikts, ka Latvijā mīt aptuveni 1300 briežu.

Tā kā Latvijā mītošā staltbrieža senči šurp savulaik atgādāti no dažādām Eiropas vietām, kurās pirms tam arī nereti bija nokļuvuši no dažādām vietām un paguvuši sajaukties, sākotnējās šo dzīvnieku ģeogrāfisko formu atšķirības ir pilnībā izzudušas. Tādēļ pieņemts, ka tagad pie mums sastopamais staltbriedis pieder pie tā sauktās pamatpasugas (Cervus elaphus elaphus).

Mūsdienu baroni, tāpat kā senlaiku baroni, grib justies kā baroni. Tāpēc Latvijā tagad, tāpat kā pirms vairākiem gadsimtiem, atkal ir briežu dārzi jeb aploki, no kuriem daudzi atrodas tādās vietās, kas vairāk vai mazāk, bet ir pieejamas arī vienkāršajiem mirstīgajiem; gandrīz katram iespējams šajos aplokos dzīvniekus aplūkot gaišā dienas laikā no samērā neliela attāluma.
[Sagatavots pēc: Tīrmanis: http://www.videsvestis.lv/]

Briedis simbolizē rītausmu, gaismu, tīrību, atjaunotni, jaunradi un garīgumu. Briedis ir Saules auglības simbols, Amerikas indiāņu un citu tautu tradīcijās tā žuburotie ragi saistās ar dzīvības koku, saules stariem, ilgmūžību un atdzimšanu, jo briedim pēc ragu nomešanas tie atkal ataug. Briedis ir saistīts ar vīrietību un degsmi, Ķīnā – ar bagātību un laimi.
[Sagatavots pēc: http://smilsuterapija.1w.lv/]

●

Briedis ir cīnītāju simbols, un, atsaucoties uz seno vācu tautu ticējumu, briedis tikai ar savu klātbūtni vien aizbaida čūsku un liek tai bēgt. Šāds ticējums ir licis pamatu brieža emblēmai, kas simbolizē cīņu ar visu ļauno, raksturo cēlo cīnītāju – kareivi, kas ir spēcīgs gan fiziski, gan savā idejiskā un morālā pārliecībā, kā arī garīgā spēkā, taču ir gana lēnprātīgs un atturīgs. Pat ja uz ģerboņa tika attēlots tikai viens rags, nozīme bija nemainīga – spēks.

Senajā ķeltu mitoloģijā brieži tika asociēti ar „feju govīm”, un tādējādi tie atradās mītiskajā telpā starp cilvēku pasauli un dievu pasauli.

Japāņi uzskatīja, ka briedis ir augstākās pakāpes Dieva dzīvnieks. Senā maiju tauta dēvēja sevi par Ahmaija jeb briežu cilvēkiem.

Alķīmijas pasaulē briedis ir cieši saistīts ar antīko mītu par mednieku Akteonu, kuru Diāna (Artemīda) dusmās pārvērta par briedi.

Ķeltu mitoloģijas miršanas un atdzimšanas dievs tika attēlots ar brieža ragiem. Briedis arī kā saules simbols.

Kristietības viduslaiku skulptūrā briedis atrodams uz vīnoga ķekara kā cilvēka simbols, kurš, vēl uz zemes esot, var daļēji sasniegt debesu svētlaimi.

„Kā briedis norij čūsku un attīrās no tās indes, ienirstot ūdenī, tā cilvēks attīrīsies no grēka, kad būs svētīts ar ūdeni kristībās.” Šī iemesla dēļ brieži bieži tiek attēloti kristāmo trauku akmens reljefos.
[Sagatavots pēc: http://lv.epsorin.com/]

Spēlfilma Tumšie brieži (2006). Režisors Viesturs Kairišs.

Dokumentālā filma Gana laiks (2007). Režisors Dainis Kļava.

Filmas pamatā ir mūsdienu sāmu izvēle: turpināt ierasto dzīvi, tradicionālos nomadu tautas klejojumus kopā ar ziemeļbriežu ganāmpulkiem nebeidzamajos tundras plašumos vai piemēroties mūsdienu ritmam un vajadzībām, radikāli mainot visu dzīves kārtību? Un vai šī tauta nav apmaldījusies laikā? Vai sāms var iedomāties savu dzīvi bez ziemeļbriežiem?

Dokumentālā filma Kā es braucu ziemeļmeitu lūkoties (2005). Režisors Aija Bleja (Bley).

Ceļojumu filma par piedzīvojumiem sniegotajā Krievzemē, ciemos pie Krievijas mazākās tautiņas – tofolāriem – pasaules aukstuma polā Oimjakonā. No ārpasaules nošķirtā Tofolārija, bagātā, skarbā Jakutija – tā ir sīkstu cilvēku mājvieta un ziemeļbriežu dzimtene, kas vilina ar savu skaudro romantiku.

Dziesma Lilioma dziesma. Māra Čaklā vārdi, Imanta Kalniņa mūzika.

Dziesma Pulkvedis Briedis. Grupas „Skyforger” vārdi un mūzika.

Ziemeļbriedis (Rangifer tarandus) savā būtībā ir unikāls dzīvnieks – gudrs, izturīgs un spēcīgs, spējīgs pielāgoties dzīvošanai skarbajos Sibīrijas plašumos. Pasaulē Jakutijas dabas klimatiskie apstākļi tiek raksturoti kā ekstremāli. Tas ir visaukstākais no pasaules apdzīvotajiem reģioniem, kur ziemā temperatūra sniedzas pat zem -70 grādiem Celsija. Krasi kontinentāls klimats ar karstām, bet īsām vasarām, kad temperatūras stabiņš sniedzas virs +40 grādiem.

Ziemeļbriežiem ir raksturīgi rūpēties citam par citu. Dažreiz barības vielu ir tik maz, ka pietrūkst nepieciešamo komponentu izdzīvošanai. Piemēram, sāls iegūšanai brieži dzer jūras ūdeni un ēd ūdenszāles. Ziemā, lai sarūpētu ēdienu, dzīvniekiem var nākties rakt sniegu līdz pat 70–80 cm dziļumam. Kā ikdienišķa parādība ziemeļbriežiem ir otra ragu zīžļāšana, kas nodrošina organismu ar nepieciešamajām barības vielām – kopumā vairāk nekā deviņdesmit bioloģiski aktīvo vielu savienojumu. Turklāt pasaulē ir atzīts, ka nevienā citā augu un dzīvnieku valsts izcelsmes izejvielā nav tik daudz sabalansētu komponentu kā pantos (nepārkaulotajos ragos). To unikālās īpašības ir zināmas jau gadu tūkstošus.

Brieža tēls vienmēr ir bijis pieprasīts, sevišķi senās pasaules kultūrā. Pamatojoties uz kāda franču pētnieka hipotēzi, vērojot ledus laikmeta alu zīmējumus, aizvēsturiskajos laikos briedis, periodiski mainot ragus, simbolizējis jaunības atdzimšanu un mūžību.

Labās puses ragiem esot lielāks spēks nekā kreisās puses ragiem.

Gadu simtiem brieža tēls plaši izmantots ģerboņos un pilsētu simbolos. Cēlā āriene, graciozitāte, skaistums un dzīvotspēja ierindo šo dzīvnieku populārāko dzīvnieku sarakstā, kas tiek plaši lietoti heraldikā.

Visbeidzot arī mūsdienās ziemeļbriedis ir tikai stiprinājis savu popularitāti pasaulē savas unikālās vēstures un īpašību dēļ, sākot ar John Deer traktoriem un beidzot ar Santaklausu, kuram uzticamākie palīgi dāvanu izvadāšanā Ziemassvētkos ir tieši ziemeļbrieži.

Galvenie atslēgas vārdi, kas visā pasaulē tiek veltīti šim vēsturiski unikālajam dzīvniekam, ir: tīrība, mūžība, dziedniecība, gaisma, spēks, radīšana, garīgā pasaule, dzīvība, veselība un atdzimšana.

Lai pilnībā būtu skaidrs, kāpēc tik bieži tiek minēta ziemeļbrieža izturība un spēks, ir jāatceras par vidi, kurā tas dzīvo.
[Sagatavots pēc: http://lv.epsorin.com/]

Paskaidrojums lēmuma projektam „Par Tukuma novada ģerboņa konceptuālo ideju”

Sudraba briedis zaļā laukā veidots, respektējot tās vēsturiskās tradīcijas, kas noteikušas Tukuma pilsētas un Tukuma apriņķa (arī rajona) ģerboņu veidolu. Briedis ir sena Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerboņa zīme, kas simbolizē stiprumu, veiklību un lepnumu. 19. gadsimtā  brieža zīme izmantota apriņķa ģerboņa veidošanā. Stilizētais briedis simbolizē novada bagāto faunu, bet zaļais lauks – floru.
[Sagatavots pēc: http://www.tukums.lv/]

●

Briedis ir attēlots vairāku pagastu, novadu un pilsētu ģerboņos:

Aknīstes pilsētas ģerbonī,

Aknīstes novada ģerbonī,

Drustu pagasta ģerbonī,

Kalsnavas pagasta ģerbonī,

Ugāles pagasta ģerbonī.
[Sagatavots pēc: http://neogeo.lv/]