Tradicionālā transkripcija

[bĩbele]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[biːbele]


[b] – balsīgais troksnenis

[ī] – garais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[l] – skanenis skanenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogrammas – B, ī.



Bībel-sakne, vārda celms

-egalotne




Bībel+stāst-s
sūdz-am+bībel-e (sarunv.)




Bībele patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

aaaa

vsk. dsk.

N.

Bībel-e Bībel-es

Ģ.

Bībel-es Bībeļ-u

D.

Bībel-ei Bibel-ēm

A.

Bībel-i Bībel-es

I.

ar Bībel-i ar Bībel-ēm

L.

Bībel-ē Bībel-ēs

V.

Bībel-e! Bībel-es!

aaaa


Teikumā var būt:

aaaa1) teikuma priekšmets – Bībele ir Eiropas kultūras pamatteksts.

aaaa2) izteicēja daļa –  Grāmatu grāmata ir Bībele.

aaaa3) galvenais loceklis – Ernesta Glika tulkotā latviešu Bībele.

aaaa4) apzīmētājs – Pirmais Bībeles izdevums latviešu valodā svēra četrus kilogramus.

aaaa5) papildinātājs – Bērni lasīja Bībeli.         

aaaa6) vietas apstāklisBībelē ir pieminēti dažādi augi un dzīvnieki.



Bībeles analīze, Bībeles citāti, Bībeles izpēte, Bībeles lasīšana, Bībeles sižeti, Bībeles skaidrošana, Bībeles stāsti, Bībeles teksti, Bībeles tēli, Bībeles tulkojums,  Bībeles valoda

aaaa

ģimenes Bībele

aaaa

grezna Bībele, smaga Bībele, veca Bībele

aaaa

lasīt Bībeli, tulkot Bībeli



Bībele

1. Jūdaisma un kristietības reliģijas Svēto Rakstu krājums (Vecā Derība un Jaunā Derība); attiecīgā grāmata.

Lasīt Bībeli. Bībele ādas vākos.

2. sar. Liela, bieza grāmata.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 169]


Bībele

Tekstu krājums (Vecā Derība un Jaunā Derība), kuri jūdaismā un kristietībā ieguvuši reliģisku nozīmi. Attiecīgā grāmata.

Lasīt Bībeli.

Bībeles stāsts  –  Bībelstāsts.

Pārmeldera sieva, viņa, ja atcerējās, allaž runāja bībeles valodā.. Upīts 4, 246.

.. visā [sludinātāja] mājā nav nevienas grāmatas? Vismaz Bībelei taču kaut kur jābūt. A. Grigulis 13, 246.

// pārn.; sarLiela, bieza grāmata.

Kas nu tādu bībeli var izlasīt!

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Bĩbele, die Bibel [ME I : 303]


Bībele – rel. Bibleja.

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


bĩbele, subst. bĩbele-es, -èi, -i, dsk. ģen.-ļu, demin. bĩbelĩte.

bĩbele bi tã svētã grãmata, sàimni¡ks viê·nâ lasija bĩbeli.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1977 : 167]


Bībele – grāmatu grāmata, Svētie Raksti


Kultūrā – Bībele. 

 

ReliģijāBībele.


ErgonīmiBaltijas Bībeles grāmatas, biedrība; Bībeles draugu līga, starpkonfesionāla organizācija; Latvijas Bībeles biedrība, starpkonfesionāla organizācija; Latvijas Bībeles centrs,  nekonfesionāla mācību iestāde; Rīgas reformātu Bībeles draudze, draudzes nosaukums. 


Bībele ir aizguvums no vācu val. Bibel, kas savukārt aizgūts no  latīņu valodas  biblia, tajā vārds ienācis no grieķu bíblos ‘grāmata, raksts’ < býblos ‘papirusa augs, papirusa šķiedra, tīkstolis’. Papirusa augs tā iedēvēts pēc feniķiešu ostas pilsētas Biblosas (Byblos), no kurienes papiruss vests uz Grieķiju. Aizguvums minēts 18. gadsimta vārdnīcās. [Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 124]


angļu – Bible

baltkrievu – біблія

ivritā – התנ”ך

franču – Bible

grieķu – Αγία Γραφή

igauņu – piibel

krievu – библия

latīņu – Bible

lietuviešu – Biblija

lībiešu – bībõl

poļu – Biblia

somu – raamattu

ukraiņu – біблія

vācu – die Bibel

zviedru – Bibeln



Iespējams, ka Bībele runā patiesību, bet nevar teikt, ka visu patiesību un tikai patiesību.

[http://www.aforismi.lv/aforisms/9295]


Kas visu bībeli izlasa, tas zaudē prātu.

 

Kas gada laikā Bībeli izlasa, tas paliek dumjš.

 

Ja, bībeli lasot, tā paliek vaļā, tad to ļauni gari lasot.

 

Ja sapnī lasa bībeli, tad lasītājs mirs.

 

Vecā gada vakarā jāienes istabā bļoda ar ūdeni un jāpieliek dvielis. Pašai meitai jānosēžas pie galda, jāuzliek spogulis un grāmata (bībele). Jālasa grāmata un jāskatās spogulī, bet atpakaļ skatīties nav brīv. Tad spogulī redzēs, ka ienāks tas cilvēks, kas šo meitu apprecēs. Viņš bļodā mazgāsies un dvielī slaucīsies. [Straubergs 1944 :  404]


Velna vajātais vīrs top par mācītāju

Viens vīrs meklējis pa mežu pazudušu zirgu, bet nekur nevarējis atrast. Saīdzis viņš griezies atpakaļ uz mājas pusi un izsaucies: „Velns zina, kur tas zirgs palicis. Nekur vairs nevar sameklēt.”

Pēc šiem vārdiem ieradies kāds svešs vīrs un jautājis meklētājam: „Ko tu meklē, kaimiņ?”

„Man ir zirgs pazudis, meklēju to,” vīrs atbildējis. „Vai tu varbūt neesi to redzējis?”

„Es varētu gan tev pasacīt, kur tavs zirgs atrodas, ja tu man apsolītu to atdot, kas tev mājā pirmais nāks pretim,” svešais sacījis.

Vīrs pārdomājis, ka viņam vecais suns arvien pirmais nākot pretī, un tas no liela vecuma nekam vairs nederot. Tādēļ, nemaz nebaidīdamies, atbildējis: „Esmu arī ar mieru pirmo pretim nācēju atdot.”

Tad svešinieks iegājis biezos krūmos, izvedis pazudušo zirgu un atdevis to vīram, sacīdams: „Še tavs zirgs! Pēc septiņiem gadiem nākšu pēc solījuma pakaļ.” To teicis, svešinieks iegājis krūmos un pazudis.

Vīrs pārdomājis: „Pēc septiņiem gadiem mans vecais suns jau būs nosprādzis. Labāk būtu jēmis tūliņ!”

Mājā pārnākot, vīram nenācis vis vecais suns pretī, bet gan viņa dēlēns, kas jau bijis pieci gadi vecs. Viņš nu ļoti izbijies un tūliņ arī sapratis, ka tas svešais vīrs bijis pats ļaunais. Tādēļ sācis prātot, kā savu bērnu glābt. Viņš aizgājis pie baznīckunga, izstāstījis tam savu nelaimi un lūdzis no viņa padomu. Baznīckungs viņu apmierinājis un sacījis: „Paliec tagad gluži mierīgs, bet pēc septiņiem gadiem atved savu dēlu pie manis, tad redzēsim, kas būs darāms.”

Pagājuši septiņi gadi, svešais vīrs arī tiešām atnācis pēc apsolītā puisē

na. Bet kamēr tēvs ar ļauno sarunājies, tamēr māte slepeni aizvedusi puisēnu pie baznīckunga. Tēvs atkal izlicies dēlu meklējam, it kā tas nezkur būtu aizgājis.

„Es gan zinu, kur puisēns atrodams, gan es viņu dabūšu rokā!” Tā draudēdams, velns aizgājis.

Baznīckungs aizvedis puisēnu baznīcā, ielicis altārā, apvilcis visapkārt krustus, iedevis tam bībeli rokā un piekodinājis visu nakti lasīt un ne uz ko neklausīties.

Naktī arī velna kalpi aizgāja uz baznīcu, bet nevarēja puisēnam nekā klāt tikt. Viens velns pārvērtās par puisēna tēvu, otrs par māti, trešais par brāli, un lūkoja viņu piemānīt, bet puisēns nevienu neievēroja.

Rītā iet baznīckungs uz baznīcu un redz, ka puisēns arvien vēl sēd sveiks un vesels altārā un lasa bībeli. Baznīckungam tāds puisēns ļoti patīk, viņš to patura pie sevis un liek izmācīt par baznīckungu. Tā nu velnam bija jāatsakās no izmānītā jaunekļa. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr10/1001501.htm]


Melnā grāmata

Bībelē senāk esot bijušas septiņas Mozus grāmatas. Tā kā sestā un septītā grāmatā esot bijušas visādas burvības, tad mācītāji esot tās nolieguši. Šī grāmata tomēr esot dabūjama uz melna papīra ar baltiem burtiem, kādēļ to saucot par melno grāmatu. Tāda melnā grāmata reiz bijusi vienam kungam. Kad kungs reiz izbraucis uz lauku, tad arī viņa sulainis uzgājis to grāmatu un sācis lasīt. Lasot pienākusi pilna istaba miroņu, kas mākušies sulainim virsū un prasījuši, kādēļ šos esot saucis. Sulainis nu nezinājis, kā no miroņiem vaļā tikt un ko darīt. Drīzumā par laimi atbraucis kungs mājā un, redzēdams sulaiņa nelaimi, paņēmis melno grāmatu, uzšķīris citu lapu, izlasījis vajadzīgos vārdus un tā aizsūtījis miroņus atkal projām. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr14/14B0701.htm]


Svētdienas skolas bērniem tiek mācīts par attieksmi pret dzīvniekiem.

„Iedomāsimies, ka kāds ļauns cilvēks vēlas nocirst kaķītim asti. Kādu Bībeles pantu jūs izmantotu, lai pastāstītu šim cilvēkam, cik nepareizi viņš rīkojas?”

„Es teiktu tā: ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt!” atbild Pēterītis.

aaaa

Svētdienas skolas skolēns šķirsta veco, lielo ģimenes Bībeli, un pēkšņi no tās izkrīt starp lapām ielikta sakaltusi koka lapa.

„Mammu, mammu, paskaties, ko es atradu!”

„Hm… un kas tas ir?”

„Nezinu, bet man liekas, ka Ādama apenes.”

aaaa

Pavecam pārim bija liels dēls. Vecāki nolēma noskaidrot, kādam arodam dēls galu galā varētu pievērsties. Kādu dienu, kad dēla nebija mājās, abi virtuvē uz galda nolika desmit latu, Bībeli, pudeli degvīna un klāt zīmīti: „Neesam mājās.” Paši noslēpās aiz skapja, teikdami:

„Ja dēls paņems naudu, tad viņš kļūs par biznesmeni. Ja Bībeli – par mācītāju. Ja pudeli, tad jau laikam viņam lemta tikai pļēgurošana.”

Pārnāk dēls. Pieiet pie galda, izlasa zīmīti. Paņem desmit latus, paceļ pret gaismu, paskatās un iebāž kabatā. Paņem Bībeli, pašķirsta un iebāž azotē. Paņem pudeli, paklunkšķina un dodas ar to uz savu istabu. Vecīši saskatās:

„Tavu nelaimi – dēls gatavojas kļūt par politiķi…”



***

Caur ko tike vērgu laikos

Pavieglotas grūtības?

Caur ko sūros bēdu tvaikos

Remdētas tiek sirsniņas?

Un, kad knapās bada maizes

As’rās jaucēs pelavās, –

Kas tad iepriecēja raizēs? –

Dieva vārds iekš grāmatas!

Gūtenbergera skunstes lieta

Gādāja, ka Bībele

Lēti plešas pasaulē,

Spīd ir tukšā vietā. [Līventāls 1840 : 67]

 

Baltais pavediens

 

Tā resnā mieta sakne Bībele,

No kuras gribot negribot mēs augām

(Un dainu spurgaliņas – pātagu un rīkšu,

Un klaušu darba sakapātais eps),

Tā melnā kakla sieksta Bībele –

Tev būs… tev nebūs… Visupirms: tev nebūs!

Nemūžam nebūs. Neklausies, ko spurdz

Tās spurgaliņas – cīruļi pret mūri.

Pret melnu mūri.

Piektais Gads. TEV BŪS.

Īss liesmas kāpiens.

Nagaikas: TEV NEBŪS!

Un lodes: NEBŪS! NEBŪS!

Cīrulim to BŪS triec pakavs rīklē.

Aizkrīt melnais vāks ar klaudzošu

TEV NEBŪS. [Belševica 1987 : 29]


Kamēr vēl citi turējās un runāja, ka zeme negriežoties, tikām atkal tas vecītis, kurš bij to lietu uzsācis, aizstājās Kasparam priekšā un jautāja: „Vai tu arī tici, ka zeme griežas? Jo, ja tā ir, kam tā Bībele vairs der? Tad tā jāsadedzina.” „Ja Bībeles lētākas par malku, tad dedzini, kas to liedz?”

Kaspars kā atsvabinādamies atteica un pagāja viņam garām savā gaitā. [Kaudzītes 1940 : 128]

aaaa

Jā, tiešām Vējš pilnā kaklā lasīja Bībeli. Tāds bija viņa ieradums. Viņš pilnā balsī rīkoja saimi, viņš pilnā balsī runāja ar mācītāju un lielkungu, viņš pilnā balsī lūdza Dievu? Kādēļ ne? Ja Dievam nebūtu paticis, tad jau viņš diktas balss nemaz nebūtu devis. [Blaumanis 1994 : 191]

aaaa

Pagalam Billes raibā sienu grāmata, ko viņa lasīja, kad diensvidū nenāca miegs vai tāpat brīžiem piestāja. Grāmatu mīļotantei nebija, ja neskaita kalendārus, Bībeli un vēl šo to no dievvārdiem. Un skapja plauktā ruļļos satītus un ar dzīparu nosietus turpinājumu romānus no „Jaunākajām Ziņām”, tikai tos viņa Billei nedeva, neesot bērniem. It kā Billei vajadzētu bērnu grāmatas! [Belševica 1996 : 20]

aaaa

Mācītājs nolika bļodiņu uz balti klātā galda, izņēma no čemodāna sudraba krustu, svečturus, sveci un Bībeli. To darīdams, viņš bija tāds kā iepīcis. Īpaši liekot svečturī sveces un aizdedzinot, jo pirmais sērkociņš nolūza, un degošā galviņa sprakstēdama ielēca talāra piedurknē. Purināšanās vairs nepavisam nebija svarīga. Bille norija spurcienu, jo laikus dabūja no mammuča elkoni sānā. [Belševica 1995 : 170]



Bībeles tulkojumi

Sākotnēji daļa Bībeles tekstu bija uzrakstīti senebreju valodā, daļa  – aramiešu, vēl daļa – sengrieķu valodā.

Pirmie Vecās Derības tulkojumi grieķu valodā parādījās 3. gs. pr. Kr.

1. un 2. gs. Veco Derību iztulkoja sīriešu valodā, šo tulkojumu pazīst ar nosaukumu „Pešita”.

No 15. līdz 19. gs. Bībeles tulkošana un izdošana strauji palielinājās. To sekmēja:

1) tipogrāfisko iekārtu izgudrošana – tādējādi grāmatas kļuva lētākas un ātrāk un vieglāk izdodamas;

2) reformācija, kas akcentēja vajadzību cilvēkiem lasīt Bībeli savā valodā.

Pirmais Bībeles tulkojums latviešu valodā cieši saistīts ar Zviedrijas īstenoto politiku – saliedēt Zviedrijas lielvalsts sastāvā nonākušās jaunās teritorijas, kuru iedzīvotāji runā dažādās valodās, ar vienotas luteriskās baznīcas starpniecību. Igaunijā un Latvijā zviedru laiki bija vēsturiskais laikposms, kad Igaunija (1561–1721) un Vidzeme (1629–1721) ietilpa Zviedrijas lielvalsts sastāvā.

Pirmās latviešu Bībeles tulkojumu veicināja trīs personības – Zviedrijas karalis Kārlis XI (1660–1697), Vidzemes ģenerālsuperintendents Johans Fišers (1636–1705) un Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks (1652–1705).

Kārlis XI lielu uzmanību pievērsa baznīcai un skolai, līdz ar to labprāt piešķīra līdzekļus (7500 dālderu) Bībeles tulkošanai un izdošanai latviešu valodā. Par šī darba tiešo organizētāju kļuva J. Fišers, kurš tajā laikā Rīgā bija nodibinājis tipogrāfiju.

E. Gliks pārtulkoja Bībeli astoņos gados. Viņam palīdzēja viens pārrakstītājs. E. Gliks Bībeli tulkoja no oriģinālvalodām – ebreju un grieķu –, tās viņš bija apguvis, sešus gadus studējot Hamburgā. Bībeles tulkojums tika pabeigts jau 1689. gadā, taču Kārlis XI Bībeles izplatīšanas atļauju parakstīja tikai 1694. gadā, kad arī pirmā Bībele latviešu valodā tika izdota 1500 eksemplāru lielā tirāžā.

E. Glika tulkotā bele ir pamatā visiem pārējiem Bībeles revidētajiem izdevumiem līdz 20. gadsimta sākumam.

Otrais Bībeles tulkojums latviešu valodā iznāca 1965. gadā trimdā.

Trešais Bībeles tulkojums iznāca 2012. gadā. Tulkojums pirmo reizi piedāvā mūsdienu lasītājam Bībeli mūsdienu valodā, un pirmo reizi to ir veidojuši kopā Bībeles pētnieki un literāti. [Sagatavots pēc: http://www.bibelesbiedriba.lv/Bibeles_tulkojumi_Latviesu_valoda]


Bībeli iedala divās daļās.

Vecā Derība – teksti, kas sacerēti pirms Kristus dzimšanas un galvenokārt saistīti ar Dieva attiecībām ar Viņa izredzēto tautu. Daudzas aplūkotās tēmas ir universālas – iedrošinājums bēdās un grūtībās (psalmi), padomi ikdienas situācijās (sakāmvārdi), filozofiskas pārdomas par dzīvi (mācītājs), iestāšanās par sociālo taisnīgumu (praviešu grāmatas), un šīs tēmas nav zaudējušas aktualitāti arī mūsdienās.

Jaunā Derība – teksti, kas sarakstīti pēc Jēzus nāves un kuros aplūkota Viņa nāve un mācība, kristīgās Baznīcas dibināšana, pirmdraudzes vadītāju vēstules.

Kristieši nav vienoti izpratnē par Vecās Derības grāmatu skaitu. Protestanti atzīst 39 grāmatas, katoļi – 46, Etiopijas pareizticīgie – 54 (citiem pareizticības novirzieniem ir mazāks autoritatīvo Vecās Derības  grāmatu skaits). Mūsdienās starpkonfesionālos Bībeles izdevumos (arī jaunajā Bībeles tulkojumā latviešu valodā (2012. g.)) šīs strīdīgās grāmatas bieži ievieto starp Veco un Jauno Derību ar nosaukumu „deiterokanoniskās grāmatas”. Protestanti parasti lieto nosaukumu „Vecās Derības apokrifi”. [..]

Bībeles atsevišķās grāmatas sarakstītas vairāk nekā 1000 gadu laikā. Veco Derību pirmo gadsimtu kristieši pārņēma no jūdaisma. Pirmās piecas Bībeles grāmatas (ebreji tās sauc par Toru) savu pašreizējo formu ieguva persiešu valdīšanas laikā Palestīnā (538.–332. pr. Kr.). Šajā laikā tapušas arī senākās Ījaba grāmatas daļas un daļa psalmu, lai gan precīzu atsevišķu tekstu tapšanas laiku ir neiespējami noteikt. Vecā Derība pirmajiem kristiešiem galvenokārt bija pazīstama tās grieķu tulkojumā (Septuaginta). Jaunās Derības teksti tapuši m. ē. 1.– 2.  gs. 4. gs. vairākas kristīgās baznīcas sinodes lēma par autoritatīvo (kanonisko) Bībeles grāmatu sarakstiem (piemēram, Hipo sinode 393. g.), kuri sākotnēji nedaudz atšķīrās viens no otra, jo pirmbaznīcā noritēja diskusijas par tās vai citas grāmatas piederību kanonam. Jēdziens „Jaunā Derība” Bībelē vispirms sastopams Jeremija grāmatā (31: 31): „Redzi, nāk dienas,” saka Kungs, „kad es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un Jūdas namu.” [Sagatavots pēc: http://www.bibelesbiedriba.lv/par_bibeli]



Vizuālajā mākslā, īpaši glezniecībā, reti gleznota Bībele kā grāmata, bet bieži mākslā ir izmantoti Bībeles sižeti un tēli.

aaaa

Imants Vecozols Bībele (1992). Audekls, eļļa, 80 x 67 cm.

aaaa

Janis Rozentāls Dundagas baznīcas altārglezna Lieldienu rīts (1912). [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/11645/]

aaaa

Janis Rozentāls Kristus un grēciniece (1893). [http://www.laikmetazimes.lv/2016/09/05/latviesu-makslas-klasiki-janis-rozentals/]


19. gadsimta pirmajā pusē Latvijā sakrālās literatūras izdevumu ilustrācijas bija tradicionālas – reliģiski simboli, Bībeles stāstu ainas, M. Lutera portreti. A. Leitāna tulkojumā iznāca neliela grāmatiņa „Cilvēka sirds” (1853, pēc tam izdota arī latgaliski – 1859. gadā) ar reliģiskās morāles pamācībām desmit litografētu attēlu veidā. Izņēmums bija sprediķu krājuma „Svētas patiesības liecinieks” (1843) frontispiss ar grāmatas autora un finansētāja K. Kaktiņa portretu (Augusta Mīes (August Mühe) litogrāfija). Latgaliešu grāmatu (tajās rodami tikai reliģiski attēli) vidū uzmanību saista T. Kosovska Bībeles stāstu krājums „Grōmata apgōdōšonas breinīgu nūlikšonu Dīva” (1845) ar poļu grafiķa J. Ozemblovska (J. Oziębłowskich) litogrāfiju „Sv. Marijas pasludināšana” un anonīmu asējumu „Svētais vakarēdiens”, datēts ar 1738. gadu. [Sagatavots pēc: http://www.makslasvesture.lv]


Bībeles, sprediķu un dziesmu grāmatas 19. gadsimta vidū iesēja arhaiskos, ar teļādu apvilktos koka vākos. Raksturīgākais rotājums – vienkāršs, ādā iespiests bezkrāsains salikuma ornaments vai ar grāmatu iesējēju velci ievilktas līnijas.
19. gs. 50. gadu vidū kulmināciju sasniedza šo grāmatu vāku apkalšana, kas sākotnēji parādījās Kurzemes dienvidrietumos (piejūras apvidos). Impulss šādai tautas daiļradei, iespējams, nāca no Morāvijas un tai pieguļošajām teritorijām, kurās, tāpat kā Kurzemē, līdzīga grāmatu apdare bija visai populāra. Domājams, ka ar to nodarbojās (sākotne tai meklējama 19. gadsimta 30. un 40. gadu mijā) nedaudzi amatnieki. Izveidojās divi apkalumu kompozīcijas tipi. 1. tips – ar punktēti ornamentētām misiņa plāksnītēm (visbiežāk kvadrātiskām) tika apkalti visi vāku stūri. Katra vāka centrā novietota analogas formas vai rombveida plāksnīte, kuras stūri pavērsti pret vāka malām. 2. tips – metāla sloksnītes, kurās iepunktēts ģeometrisks vai augu raksts, piestiprinātas gar vāka augšējo un apakšējo malu, reizēm arī gar ārmalu un iekšmalu blakus muguriņai. Centrā ievietota sirds, āboliņa četrlapītis, krusta, biķera vai kādas citas formas metāla aplikācija. Vāku apkalšana bija pirmā plašākā latviešu, galvenokārt zemnieku, gaumes izpausme grāmatu mākslinieciskajā apdarē. [Sagatavots pēc: http://www.makslasvesture.lv]



Spēlfilma Cilvēka bērns (1991).  Režisors Jānis Streičs, kinostudija „Trīs”.

Spēlfilma Vella kalpi (1970). Režisors Aleksandrs Leimanis, „Rīgas kinostudija”.

Spēlfilma Cīrulīši (1980). Režisors Oļģerts Dunkers, „Rīgas kinostudija”.


19. gadsimta otrajā pusē Dobeles mācītājs Augusts Bīlenšteins dalījās ar saviem novērojumiem:

„.. latviešu tautas attieksme pret Svētajiem rakstiem būtiski atšķīrās no vācu tautas attieksmes. Visā visumā latviešu tauta līdz šim ir bijusi ticīga un dievbijīga, bet tā nav tik cieši saaugusi ar Bībeli kā vācu tauta; Bībele nekad nav kļuvusi par tautas grāmatu, un tās ietekme uz latviešiem ir drīzāk netieša nekā tieša. Latvietis nav pārņēmis savā ikdienas lietošanā tos daudzos spārnotos teicienus un sakāmvārdus, tēlus un līdzības kā vācietis, jo latvietis Bībeli vispār mazāk lasījis. Dziesmugrāmata latvietim spēlē tādu pašu lomu kā Bībele vācietim. Savu dziesmugrāmatu latvietis sauc vienkārši par „grāmatu”, tāpat kā Rietum- un Dienvideiropas senie kristieši Svētos rakstus sauca par Bībeli, t. i., grāmatu.” [Bīlenšteins 1995 : 271]

aaaa

Alūksnē atrodas Ernsta Glika Bībeles muzejs. Muzejā  ir iespējams iepazīties ar Bībeles publicējumiem – sākot no paša pirmā latviešu valodas Bībeles publicējuma līdz mūsdienu izdevumiem. E. Gliks dzīvoja, strādāja un tulkoja Bībeli latviešu valodā Alūksnē. Ekspozīcijā ir Bībeles 38 pasaules valodās, dažādi sprediķu un dziesmu grāmatu izdevumi.

Alūksnē aug arī divi ozoli, kas saistīti ar E. Glika darbu pie Bībeles tulkošanas: 1685. gadā tika pārtulkota Jaunā Derība, bet 1689. gadā – Vecā Derība. Par piemiņu paveiktajam darbam Ernsts Gliks mācītājmuižas parkā pretim dzīvojamai ēkai iestādīja divus ozolus, kas zaļo vēl šodien. Blakus tiem atrodas piemiņas akmens ar uzrakstu „Glika ozoli. 1685–1689”, kas simbolizē Svēto Rakstu pārtulkošanas laiku. [Sagatavots pēc: http://visitaluksne.lv/?page_id=4576]

aaaa

Bībele vai kāda tās daļa iztulkota 2500 valodās, tās tulkojums sākts  vēl 2000 valodās.

[Sagatavots pēc: http://www.bibelesbiedriba.lv/Bibeles_tulkojumi]

aaaa

Jaunais Bībeles tulkojums ir daudz latviskāks. Salīdzinājumam: „Nelieto Kunga, sava Dieva, vārdu velti, jo Kungs neatstās nesodītu to, kurš velti lieto viņa vārdu” (2012. gada tulkojumā), „Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā” (1965),  „Tew ne buhs ta Kunga, tava Deewa wahrdu welti walkaht, jo tas Kungs to nesohditu ne pamettihs, kas wiņņa wahrdu welti walka” (Gliks). [Sagatavots pēc: Jundze 2012 : http://nra.lv/viedokli/arno-jundze/82195-jaunais-bibeles-tulkojums.htm]

aaaa

Bībele ir adaptēta atšķirīgām iedzīvotāju vecuma grupām, īpaši domāts par bērniem, izdodot dažādus Bībeles izdevumus.

Nesen izdotajā krāšņi ilustrētajā „Bībelē bērniem” iekļauti visi svarīgākie Vecās un Jaunās Derības stāsti. Grāmatas sagatavošanā izmantots Bībeles jaunākais tulkojums latviešu valodā (2012). Ikviens, kurš vēlas uzzināt kaut ko vairāk, var ielūkoties grāmatas pielikumos: Bībelē sastopamo personu rādītājs ar paskaidrojumiem, ieskats Bībeles uzbūvē un vēsturē, uzziņas par Jēzu kā vēsturisku personu, Jaunās Derības svarīgāko vietu karte un Bībeles teicienu vārdnīca. [Sagatavots pēc: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/96682-bibele_berniem.html]

aaaa

Latvijas Mākslas muzejā atrodas gleznas, kas saistītas ar Bībeles tematiku un iekļautas 100 lielāko muzeja dārgumu skaitā.

Kristofs Jākobss van der Lāmens Pazudušais dēls; 

Pīters Pīterss Ārtsens Kristus pie krusta. 

aaaa

Latvijas Radio ieraksts „Latvijas pērles”:  Glika Bībeles muzejs, ozoli un Kanceles kalns Alūksnē. [http://www.lsm.lv/lv/raksts/vesture/dzive/latvijas-perles-glika-bibeles-muzejs-ozoli-un-kanceles-kalns-aluksne.a172286/]

aaaa

Bībeles svētku zinātniskās konferences (20.08.2015.) lekcijas:

Dr. art. Guntara Prāņa lekcija „Bībele kā skanošs Vārds” [https://www.youtube.com];

Lic. theol. Modra Lāča lekcija „Bībeles sižeti viduslaiku mākslā” [https://www.youtube.com];

Mg. art. Ievas Rozenbahas lekcija „Bībele un Latvijas mūzika” [https://www.youtube.com].