Tradicionālā transkripcija

[bḕrnĩba]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[beːrniːbɑ]


[b] – balsīgais troksnenis

[ḕ] – šaurais, garais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[n] – ’skanenis’.’]

[ĩ] – garais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogrammas – ē, ī.



bērn-sakne

īb-piedēklis

-agalotne

 bērnīb- – vārda celms

-ībaizskaņa



bērn-īb-a

bērn-īb+iņ-a

 




bērnībapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

Vienskaitlinieks.

 

vsk. dsk.

N.

bērnīb-a  

Ģ.

bērnīb-as  

D.

bērnīb-ai  

A.

bērnīb-u  

I.

ar bērnīb-u  

L.

bērnīb-ā  

V.

bērnīb-a!  

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsBērnība bija gaiša un saulaina.

2) izteicēja daļa Šis vecumposms ir bērnība.

3) galvenais loceklisMana laimīgā bērnība.

4) papildinātājs – Māte stāstīja par vecmāmiņas bērnību.

5) vietas apstāklisBērnībā visas nedienas ir viegli pārvaramas.

6) apzīmētājsBērnības sapņi bieži piepildās.



bērnības atmiņas, bērnības blēņas, bērnības darbi, bērnības dārzs, bērnības dienas, bērnības draugi, bērnības dzejoļi, bērnības dziesmas, bērnības filmas, bērnības fotogrāfijas, bērnības gardumi, bērnības garša, bērnības grāmatas, bērnības iespaidi, bērnības laiks, bērnības mājas, bērnības nedarbi, bērnības nedienas, bērnības pasakas, bērnības paradumi, bērnības pārdzīvojums, bērnības periodizācija, bērnības periods, bērnības prieki, bērnības raizes, bērnības rotaļas, bērnības rotaļlietas, bērnības sapņi, bērnības spēles, bērnības svētki, bērnības takas, bērnības trauma, bērnības varonis, bērnības zeme

brāļa bērnība, drauga bērnība, māsas bērnība, mātes bērnība, tēva bērnība, vecāsmātes bērnība, vecātēva bērnība

agrā bērnība, agrīnā bērnība, bezrūpīga bērnība, brīnišķīga bērnība, burvīga bērnība, gaiša bērnība, jauka bērnība, laimīga bērnība, mīļa bērnība, rūgtā bērnība, saulaina bērnība, skaista bērnība

atcerēties bērnību, domāt par bērnību, dziedāt par bērnību, pavadīt bērnību, priecāties par bērnību, runāt par bērnību, sapņot par bērnību



bērnība, vsk., s.

Dzīves sākuma posms līdz pusaudža gadiem.

Laimīga, bezrūpīga bērnība. Bērnības draugi. Bērnības atmiņas.

No bērnības līdz sirmam vecumam – visu mūžu.

No pašas bērnības.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 164]


bērnība, -as, s.; parasti vsk.

Cilvēka mūža pirmais posms, bērna gadi.

Agrā bērnība. Laimīga bērnība. Bērnības rotaļas. Bērnības draugi. Bērnības atmiņas. Pirmie bērnības iespaidi. Bezrūpīgi pavadīt bērnību.

Bērnam pieder bērnība, laimīgs laiks, kad jaunais pilsonis zinātkārs iepazīstas ar apkārtējo pasauli.. Zvaigzne 52, 11, 5.

Šoreiz stāstu viņai [mazmeitai] par savu bērnību. „Bērna gados man bija jāgana cūkas.” Birznieks-Upītis 2, 6.

Es zinu to māju, kur šūpulis kārts Zem bērza tev šūpojās viegli, Kur atskanēja tavs pirmais vārds Un tavi bērnības smiekli. Ķempe 2, 23.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


bḕrnĩba, 1) die Kindheit: bērnību savā dzimtenē pavadīt; [2) Fruchtbarkeit L.]

[Sagatavots pēc: ME 1923 : 290]


bērnība, par. vsk. – bierneiba; mozūtne, mozys dīnys

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


bḕrnîba, s. – ìerńeîba, vsk. Bērnība. kuôda kuràm myûs èi ìerńeîba jìr ejuś.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 172]


bērnība – bērna gadi, bērnu dienas, mazotne, mazatne, maziene, mazās dienas (kopš mazām dienām)


Pedagoģijābērnība, agrā bērnība, bērnības periods.

 

Psiholoģijābērnība, agrīnā bērnība, vēlīnā bērnība.


ErgonīmiBērnība ir, SIA, bērnu preču un rotaļlietu mazumtirdzniecība; Bērnība.lv, veikals; Bērnība – cerība, bezpeļņas organizācija, labdarības SIA; Liepziediņa bērnība, biedrība Liepājā; Saulainā bērnība, SIA Mārupes novadā.

 

Preses izdevumiBērnība, žurnāls (1945–1964).


bērnība, darināts ar piedēkli -īb- no vārda bērns; lš. bérnas ‘jauneklis, neprecēts vīrietis; bērns; puisis, kalps’, narev. barnaj (< *bernai) (dsk.) ‘bērni’, go., zv. barn ‘bērns’.

[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 121]


angļu childhood

baltkrievu дзяцінства

franču enfance

grieķu παιδική ηλικία

igauņu lapsepõlv, lapseiga

krievu детство

latīņu pueritia

lietuviešu vaikystė

poļu dzieciństwo

somu lapsuus

ukraiņu дитинство

vācu die Kindheit

zviedru barndom



Ko bērnībā neiemācās, to vecumā nepanāks.

Mācies no bērnības, atradīsi vēlāk.

Bērnība – dzīves stūrakmens.

Kas bērnībā prāto, tas vecumā sapņo.



Bērnība

Bērnība! tu esi zelta ābols,
kas pie paradīzes koka zara
augi mirdzēdams kā pati saule.

Varavīksnas nāca tevi raudzīt,
septiņrožu dvieļos satinušās,
septiņupju pērlēm apkārušās.

Tās tev teica spožas pasaciņas,
kas kā septiņupju pērles dedza
un kā septiņrožu sārti dzisa. – –

Vējš notrieca tevi melnā upē,
kur nav pērļu, kur nav varavīksnu;
tagad tevi melni viļņi svaida.

Reti kādreiz bezgalīgā tumsā
pazib viļņos stars no senās mirdzas –
sena atmiņa no senās paradīzes… [Bārda 1959 : 241]

Vienīgā aina

Piepeši saraujas sirds:
Es vēl nezinu, es tikai drausmīgi jūtu –
Bērnības lauki ir tuvu!
Ko pazaudēju, vai atkal to atrodu šeit!

Tik nesagatavota ir mana sirds,
Kaut gaidīju slepen mūžiem, ik dien’,
Bet domāju vairāk uz dzimteni visu,
Uz darbu, tāli un cilvēci, cīņu un sauli –
Un nu –
Viens ieslīps saules stars,
Caur bieziem mākoņiem lauzdamies cauri,
Uz viņu vietu krīt
Un viņu man apspīd pusspodrā zeltā!

Ak, zinu, zinu, ko, stars, tu man rādi:
To vienīgo vietu, to vienīgo ainu,
Vienīgo visā pasaulē man!

Tā nemūžam nau atmaināma,
Ne pārlabojama, ne izdzēšama –
Spožākā zeltā viņa man spīd
Klusi sirdī –
Tu, manas bērnības atmiņas saule. [Rainis 1978 : 189]

 

Saulains stūrītis

 

Ja daudzi ziedi neplauka

Un citus ēnā nomāca

Tas melnais dzīves mūrītis,

Tad zini – viena vietiņa

Tev palika vēl: bērnība

Kā mazs un saulains stūrītis.

 

Gan augļi viņā nenobriest,

Ne sulu var iz ogām spiest,

Ne vīt vēl rožu vītes!

Bet, lai tu tukšā nepaliec

Un ērkšķiem vien tik plosīts tiec,

Tad ņem kaut – vijolītes. [Aspazija 1985 : 129]

Ceļa jūtīs

Vai zvans jau skan? Vai miegā dzirdu?
Vai jāpošas?… Jā, tiešām sauc.
Ai, jaukais sapnis, tevī mirtu,
Kur piedzimis, kur prieku daudz!

Jau aicina uz miera telti,
Kur varenais man aires sniegs;
Pār jūru jābrauc, viļņi celti
Kā kalni, kurus skūpsta sniegs.

Ai, bērnība! Ai, saules dienas,
Vai tikai reizi spīdat jūs?
Vai neredzēšu vairs nevienas,
Vai tikai mācies debess būs?

„Jau šķīries!…” čukstu vēl uz sevi
Pie altāra, kur svētums mirdz;
Ai, bērnība, es skūpstu tevi,
Tev pieder mana bērna sirds! [Poruks 1984 : 12–13]

 

Kas mums ir bērnība

 

Salda, tāla,

vēl neatdzisusi tēja

ar vēl nekad neapciemotas

dienvidu zemes citronu.

 

Bet citureiz –

dzīvs, dzīvē ielecošs parašutists,

pieneņu pūka

vējā.

 

Bet vējainā, tumšā vakarā,

kad kokiem zosāda uzmetas

salā,

kad apvelkas sirds

ar sāpīgu stīpu, –

bērnība mums ir

tas tālais un baltais skals,

pie kura mēs sēdāmies,

izgudrodami elektrību. [Vācietis 1978 : 29]

 

 

Būtu…

 

Bērnībā

no dziļas akas

gribēju es

tur to lejā

mazo

sevi

ārā izsmelt.

 

Būtu ar ko paspēlēties… [Vācietis 1980 : 120]

 

 

Manas bērnības mājas

 

Tālu no lielceļiem

Dārdošiem, dimdošiem,

Tālu no trokšņa, kur putekļi klājas,

Klusas un vientuļas

Pie Mēmeles, māmuļas,

Mājat jūs man, manas bērnības mājas.

Aizupē tumšzils sils

Stāv it kā dūkņu pils;

Un, kad dzeguze iesmejas klusajā sētā,

Tad viņas smējiens man

Kā dūkņu smiekli skan, –

Es sveicu tev’, vieta, manai sirdij tik

svētā!

Te klusums ar brīnumu rokrokā iet

Un ved man’ pa tekām, zelta sapņi

                                             kur zied. [Plūdonis 1995 : 65]

 

 

Rekviēms sētai

 

Aļņu noplēstas ābeles krusts.

Trunošu siju prauli.

Apakšā mana bērnība dus

Ar mežvidu spalgo sauli,

 

Ar ganītes soļiem basajiem

Tur, zem kūtiņas gruvām.

Neskaties.

Bāri puplakši brien

Pa bijušām pļavām un druvām,

 

Un viņdienu taka dārzmalā

Dzegužu aizraudāta –

Tik zili zarotas asaras lās

No izmisus taisnā kāta.

 

Nelūkojies, kā sakrupis bērzs

No mazotnes ķērpī aujās.

Tev bērnību savu gribēju sniegt,

Ne aizpļautu putnu saujā.

 

Novērs vaigu, līdz aizkritīs

Velti pavērtās atmiņu durvis.

Nekas te nav bijis.

Te nav nekā.

Meža kuiļu un aļņu purvi. [Belševica 2000 : 109]

 

 

***

 

un velk arvien zaļākus velkus

un drīz būs bērzs aizausts

ar zaļu un drīz būs pīlādzis pieausts

ar zaļu un ieva ar

balti zaļu un tad ieaudīs vēl

lakstīgalas un vālodzes un vienu

dzeguzi un sāksies

lielas kaislības

 

zaļumos kuri vairs nebūs caurredzami

 

viena bērnība būs aizgājusi un

aizmaskējusies

tāpēc es saku runājieties ar bērniem

kamēr tie nav

aizausti

ciet [Ziedonis 1983 : 195]

 

 

Patētiskās kvartas

 

O, jūs, ormaņi mīļie uz stūriem,

Ceļa jūtīs es vienmēr kā jūs!

Nevar būt, ka starp jums un šiem mūriem

Sirds kā peļķe tik ātri man žūs.

 

Dziesmas ilgi no kakla vēl guldzēs,

Ne tik drīz rietos palodzes sarks,

Ne tik drīz gaisma iezagsies spuldzēs

Un ar atslēgām nāks vārtu sargs.

 

Kāds gan neredzēts mirdzums šais ielās,

Un kā ūdeņi renstelēs skan!

Jā, no jums kā no pasaules lielās

Laikam mūžīgi neaiziet man.

 

Līdz ar auto un tramvaju zvaniem,

Līdz ar dziesmām, ko akmeņi kliedz,

Sveikas jānes arvien pantiem maniem, –

Ielas, jums, kur no bērnības skriets. [Čaks 1971 : 21]

 

 

Pusnakts stundā

 

Dievs, šai klusā pusnakts stundā –

Ļauj mums Tevis lūgties tā,

Kā reiz dziļā paļāvībā

Lūdzām agrā bērnībā!

 

Tu jau zini, ko mēs alkstam,

Tu to zini neminot –

Tur to mazo Sapņu zemi,

Lūdzam, atpakaļ mums dod!

 

Vai lai mūžu mūžos klīstam

Sveši, izdzīti no tās,

Kur ik sīva sāpju smeldze

Krāšņā dziesmā pārvērtās? [Zāle 1959 : 73]

 

 

Lūgums jaunībai

 

Jaunība, neaizej,

Pirms neesi devusi man

Savu atvadu skūpstu!

 

Tavās rokās palika

Mani kautri zilie bērnības vizbuļi

Un vasaras sulas pilnie,

Jūlija mīkstajā tumsā nogrimušie

Krūmu rozīšu baltie ziedi

Un pusdienas saulē tvanošie

Jasmīni. [..] [Madsolas Jōņs 1998 : 147]

Ik godu, ik myužu (dālam) 

Ik godu jauns myužs rūžu kryumam.

Ik godi jauns lopu zaļums rūžu kryumam.

Ik godu jauns zīdu klieps rūžu kryumam.

Ik godi jauns kamaņu aplidojums rūžu kryumam.

Ik godi jauns apreibynūšīs smuords rūžu kryumam.

Ik godu jauns meilātuoju puors rūžu kryumam.
Viņ –

Saknis tuos pošys i duorzeņs tys pats,

I zedeņu sāta gar celi tei poša,

I muojis syltums pi rūžu kryuma tys pats.

A –

Myužs to cyts i laiks jov cyts,

I cyti leiti nas volgumu zemei,

I cytys zvaigznis kreit naktīs nu myužeibys tuoļuos,

I cytys dzīsmis dzīd meilā dagūšuos sirdus.

Tai –

Mainuos myuži – nūzīdūt, sadagūt

i otkon – iz sakņu vacūs ataugūt

I siejūt pasaulē zīdu smuordu,

Siejūt sāklys i rudiņa lopu tryudu…

Mainuos myuži, lai myužeigi zīdātu

Smuordeigs rūžu kryums aiz zedeņu sātys,

Pi ustobys dīnvydugola lūga

I, meilā dagūšūs siržu, rūkuos…

Tai – mainuos myuži, lai jaunīs var turpynuot vacū,

Lai jaunīs var sakūpt vacū tai vītā,

Kur iz krinceiša slīkšņa vokorā syltā

Sied sierma bierneibys puosaceņa…

Ik godu jauns myužs rūžu kryumam.

Ik godu jauns zīdu klieps meilīšuom sirdiem,

Ik zīdā sapyns par myužeigū zīdeišonu.

   [Slišans: http://www.bibliotekas.lv/upite/pages/apsveikumi.php]


Manai bērnībai ir aveņu lūpas un melleņu acis, iesārtu lāceņu krelles ap kaklu. Agros rītos viņa skraida pa siliem un tīreļiem ar sēņu grozu, mijkrēšļos uzmeklē naktsvijoļu takas, piesaulē dejo bezdelīgactiņu pļavās.

Viņa rotaļājas ar ēveļu skaidām, ēd rūgtenu maizi bez sviesta un piedzer kazas pienu.

Viņas tērps darināts no krāsotas matrača drēbes, un viņas kurpēm ir koka pazoles.

Vienmēr viņa dzird dārdoņu: pavisam tuvu būvē kuģus, pavisam tuvu grand jūra, pavisam tuvu rēc lielgabali. [..]

Mana bērnība paņem grāmatu rokās, noliec galvu un ierauga bezgalīgas pasaules.

[Ķempe 1968 : 15]

 

Tā paša gada pavasarī tēvs atnāca no Taivas ciema uz Zemgali atpakaļ. Dzīve starp tādiem mežoņiem, kā viņš palaikam mēdza Taivas ciemniekus saukt, tam bija līdz kaklam apriebusies.

To ziemu tam reiz bija uzlauzta klēts un izzagta visāda manta. Un citā reizē – sagraizīts pie tiesas mājas jauns, tikko pataisīts zirgu aizjūgs.

Viņš iepirka Zemgalē kādas kroņa mājas un drīz pēc tam nomira.

Taivas ciemu nekad vairs neesmu redzējis. Bet tā laika bērnības iespaidi, kā arī kalējs Klāvs, paliks man mūžam atmiņā. [Plūdonis 1956 : 433]

 

Vārdi un soļi

Visu dienu snieg. Man kārojas bērnības kā piena saldējuma. Šajā dienā kā vēl nekad kārojas bērnības. Laikam pārslas nerimtīgi kustošās liek domāt par laika biezo aizkaru, kas piesedz kailus augumus no vārda „īstenība”. Bērnība arī ir vārds. Bērnība arī ir piena saldējums. Un aizkars. Bet visvairāk bērnība ir aizvien tālāk tumsā zūdošu cilvēku soļi. [Ābele 2006 : 21]

 

Kai bierneibā

Ībrisšu vēļreiz snīgā boltā, lai, kai bierneibā, pacaltu golvu vāruotu zvaigznis debesīs un vieja stabulē pyustu, cik spāka. Lai pasauļs nūdreb, kod klusys eņgeļu dzīsmis apkuort skaņ! Lai snīgputiņs vīgls grīž, kai apreibis, un naatvairams breinums, kas nūlīk molā svešys suopis un, atpakaļ nasavārdams, aizplyust garom kai strauts, izgaistūt mīrā un klusumā, kurā vēļ vīglā snaudā īkreit kaids vieja uzstuojeiguos stabulis nūlauzts eglis zors, kas, tikai vīgli apsnidzis, uz zemis dus kai nūslāpumaina Zīmassvātku puosoka.

Tī vuordi vēļ dzeivi un nu bierneibys atmiņā maņ, kur es skrīnu pretim viejam pa snīguotu ceļu un mutē maņ kyust muotis captuo pypurkūka. Ejūt šūreit pa vīgli snīguotū ceļu, es otkon īsaklausu dīvnoma aicynūšajuos zvonu skaņuos un eņgeļu dzīsmēs, kas sirdī maņ skaņ. [Keiša 2016 : 165]

 

Vārds bērnība izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Helēnas Dāles romāns Princeses bērnība (2014),

Viļa Plūdoņa stāsts Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas (1901),

Ilmāra Šalta atmiņu grāmata Nolaupītā bērnība (2001),

Jura Zvirgzdiņa stāsts Tobiasa bērnības stāsti (2010).


 

2. SKOLĒNS. Mums lācis uz auss uzkāpis.

1. SKOLĒNS (patiesā izbrīnā). Kad?

 2. SKOLĒNS. Kā – kad? Jau kopš bērnības.

1. SKOLĒNS (līdzjūtīgi). Nabadziņš. [Frīdenfelde 2001 : 7]

 

ELĪZA. Tikai nedrīkst cerības zaudēt

Tā kā zuda

Mums bērnībā spīdīgie nieki.

Tikai nedrīkst

Cerība zust.

 

Beidzot atkal esam mēs kopā!

Mūsu drānās

Vairs neatmirdz sudrabs, ne zelts.

Mūsu acis

Kā senāk mirdz.

 

Tālab jau mēs esam šai saulē,

Lai ik mirkli

Par cilvēkiem vēlētos būt. [..]

 

Tikai nedrīkst cerības zaudēt

Tā kā zuda

Mums bērnībā spīdīgie nieki.

Tikai nedrīkst

Cerība zust. [Zālīte 2001 : 311]



 

Jaunāko skolas vecumu mēdz dēvēt par bērnības maksimuma punktu – pilnziedu. Bērnā vēl ir pietiekami daudz bērnišķības valdzinājuma – naivuma, vieglprātības, skata uz pieaugušo kā gudrāko, stiprāko, ideālo, taču parādās arī jaunas īpašības – cita loģika, spriešanas spēja, bērns sāk zaudēt savu bērnišķīgo tiešumu, mainās viņa intereses, sociālais statuss, viss dzīves ritms.

Šajā vecumā bērni ir īpaši kustīgi, iegūst daudz vairāk traumu nekā citos vecumos, tāpēc pieaugušajiem:

·  nevajadzētu bērniem likt ilgstoši sēdēt mierā,

·  atrasties bērnu tuvumā, lai tā kompensētu bērniem iztrūkstošo paškontroles spēju.

Ja attīstība norit normāli, tad 7 gadu vecumā bērnam ir raksturīga asa un svaiga uztvere, viņš ir zinātkārs, ar spilgtu iztēli. Dominējošo vietu kognitīvajā sistēmā sāk ieņemt domāšana. No domāšanas attīstības līmeņa ir atkarīga citu funkciju attīstība.

Šā vecuma bērni spēj koncentrēties darbam uz 10–20 minūtēm. Apgrūtināta ir arī uzmanības pārslēgšana no viena mācību uzdevuma uz otru.

 Bērnam ir jānodibina uzticības pilnas attiecības ar skolotāju, skolotājam ir jāpalīdz bērnam iemācīties vadīt savus psihiskos procesus, nevis prasīt, lai viņš iemācītos kādus konkrētus faktus. Mācību rezultāti ir atkarīgi no bērna motivācijas, no tās kultūras, mikrovides, kurā viņš aug, vērtībām.

 Skolas sākums ir emocionāli saspringts brīdis visiem bērniem neatkarīgi no tā, vai viņi to ārēji izrāda vai ne. Tā izpausmes var būt gan kaprīzes, gan agresivitāte, raudulība, miega traucējumi u. c. Bērnam normāli adaptējoties skolas vidē, šiem simptomiem būtu jāizzūd 1,5–2 mēnešu laikā. Ja šajā laikā tie neizzūd, tad ir jāmeklē speciālista palīdzība, lai noskaidrotu, kāpēc tā notiek.

[http://www.bti.gov.lv/lat/metodiska_palidziba/metodiskie_ieteikumi_darba_ar_berniem/?doc=818]

 

Mans patiesais dzīves stāsts. Mana bērnība

Visvisskaistākais, kas manā dzīvē ir bijis, ir mana bērnība, kas pavadīta Nīcas Pērkongalā. Tur klusā, sakoptā „Ķeru” sētā, kur augsts bija darba tikums, saticība, labestība, lielā cieņā tika turēti vecāki gan šai sētā, gan ārpus tās. Laipni un saticīgi kaimiņi. Daudzi nāca pie maniem vecākiem pēc padoma, atbalsta, vienmēr to saņemdami. Nekad mūsu sētā nedzirdēja skaļas klaigas vai rupjas valodas, bet gan dziesmas un draiskus smieklus. [..]

Svētvakaros, kad pāri laukiem atskanēja baznīcas zvani, apklusa ikdienas trokšņi un steiga, aizvērās pirts durvis, tad pāri sētai kā sidrabains gulbis nolaidās vakars. Uz mājas lieveņa iznāca māmuļa, rokas kā lūgšanā salikusi, apsēdās. Tēvs bija pārnācis no Līča pļavas, kur, apskatījis zirgus, apsēdās līdzās māmuļai un saņēma viņas roku. Tā abi sēdēja klusumā. Varēja redzēt, ka viņu sejās staroja mīlestība. Es kā maza meitenīte vienmēr centos būt viņu tuvumā. Man patika viņu rāmā valoda un mīlestība, ko paņēmu līdzi savā gultiņā. Kad rītos saules stari rotaļājās ābeļu zaros un zāle pilna rasas mirdzuma, es pamodos sprigana. Basām kājām skrēju gar upes malu pa ganību taku uz ziedošo pļavu, izmetu kūleni, piekļāvos zemei un vēroju, ka pļava pilna mazu, sīku dzīvībiņu. Tur bitīte, mārīte, taurenītis, pāri aizlido kamenīte uz blakus ziedošo linu druvu, mājup devos gar viļņojošo rudzu lauku. [..]

Manās bērnības atmiņās vienu lielu daļu aizņem atmiņas par vecmammu, kas baltā lakatiņā, mīlestības un sirsnības pilna, vienmēr bija kopā ar mums, bērniem. Saviem vecākiem bijām deviņi bērni – pieci dēli un četras meitas.

Kad paaugos un pratu zīmēt, solījos, ka ar otiņas palīdzību attēlošu šo savu bērnības idilli vēl krāsaināku, un, lai arī kur es būtu, es atgriezīšos, jo mīlēju šo sētu. Bet liktenis lēma citādi. [..] Pienāca 1941. gads, laiks, kad apklusa dievnamu zvani, vairs neskanēja Līgo dziesmas, kad mūsu Dievzemīti pārkāpa bezdievīgi, nežēlīgi, svešu zemju zābaki un rūpju ēna ienāca ikvienā sētā. Ar šo gada skaitli sākās lielās Aļļu ģimenes posta ceļš. Manas mīļās vecmāmuļas un vecāku sejās iegūlās dziļas rūpes un raizes.

[Stalovska 2010 : www.nica.lv/wp-content/uploads/2013/09/maiga-stolovska-08.07.1926.-Gsh.pdf] 

 

Pusaudžu agresivitātei cēloņi meklējami bērnībā

Kļūdas, kas pieļautas bērna audzināšanā, sāk parādīties tieši pusaudža vecumā. Lai izvairītos no agresīvas uzvedības tīņa vecumā (un vispār), jau kopš agras bērnības jāmāca, ka agresīva uzvedība nav pieļaujama. Ja mazi bērni rotaļājoties cits citam kož vai sit, vecākiem šī situācija ir jāpārtrauc un jāizskaidro, ka šāda rīcība nav pieļaujama. Ja bērns sit vecākiem vai kaujas ar citu bērnu, nevajadzētu bērnam sist pretim, lai nodemonstrētu, ka agresīva uzvedība ir slikta, jo bērni pārņem agresīvos rīcības modeļus un vēlāk tos atdarina savā uzvedībā. [..] Vēl viens būtisks faktors, kas veicina agresivitātes rašanos bērnos, ir tas, kā pret viņiem izturas vecāki – kādu audzināšanas stilu viņi izvēlējušies, vai un kādā veidā bērni tiek sodīti. Vardarbība pret bērnu var izpausties ne tikai kā pēriens, tā var būt arī psiholoģiska ietekmēšana – kliegšana, apsaukāšana. Tikpat smagas sekas rada vecāku vienaldzīgā attieksme un bērna ignorēšana. Bērnā var rasties agresija arī tad, ja vecāki neiemāca savai atvasei tikt galā ar dusmām vai liek šīs emocijas sevī apspiest. Piemēram, mācot dēlam: puikas neraud! Kāpēc neraud? Gan puikas, gan meitenes dusmojas, bēdājas, apvainojas un raud. Tas ir normāli un dabiski. Svarīgi iemācīt bērnam, kā ar šīm nepatīkamajām izjūtām tikt galā un kā neizgāzt dusmas uz citiem cilvēkiem.
Nevar noliegt arī televīzijā, kino un datorspēlēs redzamās vardarbības ietekmi uz bērniem un pusaudžiem, tāpēc vecākiem vajadzētu rūpīgi izvērtēt, vai bērnam patiesi jāļauj skatīties multiplikācijas filmas, kurās redzama agresīva izturēšanās. Ilgtermiņā ekrānā vērojamā vardarbība notrulina bērnu un pusaudžu jūtas un liek domāt, ka vardarbība ir vispārpieņemta norma.

[Kleinberga 2016 : http://www.godagimene.lv/Jaunumi/agresivs-pusaudzis-mekle-celonus-berniba-2947/ ]


 

Lai indivīda attīstību visas dzīves garumā varētu zinātniski aprakstīt un pētīt, zinātnieki ir izveidojuši nosacītu cilvēka dzīves dalījumu posmos, ko sauc par vecumposmiem. Posmu robežas un tiem piešķirtie nosaukumi nav vispārpieņemti, tie ir atkarīgi no pētnieku un citu speciālistu vienošanās un kopīgi izveidotiem priekšstatiem, piemēram, attīstības teorijām. Visbiežāk attīstības psiholoģijā Rietumos cilvēka mūžs tiek dalīts astoņos posmos:

1)      prenatālais attīstības posms – pirms dzimšanas,

2)      zīdaiņa vecums un mazbērna posms – no dzimšanas līdz 3 gadiem,

3)      agrīnā bērnība – no 3 līdz 6 gadiem,

4)      vidējā bērnība – no 6 līdz 11 gadiem,

5)      pusaudža un jaunieša vecums – no 11 līdz 20 gadiem,

6)      agrīnais pieaugušā vecums – no 20 līdz 40 gadiem,

7)      vidējais pieaugušā vecums – aptuveni no 40 līdz 65 gadiem,

8)      vēlīnais pieaugušā vecums – virs 65 gadiem. [..]

Bērnība ir posms no dzimšanas līdz pusaudža vecumam. Skaitliski tie ir tikai 11–12 gadi, bet šajā dzīves periodā notiek ļoti straujas izmaiņas gan fiziskajā, gan kognitīvajā, gan sociāli emocionālajā attīstībā. [..]

Lielākajai daļai cilvēku pirmās bērnības atmiņas atspoguļo laika posmu, kas sācies pēc triju gadu vecuma sasniegšanas, tomēr tas nenozīmē, ka iepriekš viņu dzīvē nav noticis nekas atcerēšanās vērts. Pētnieki mūsdienās iegūst arvien vairāk informācijas par jaundzimušo spējām – ko viņi redz, ko dzird, kā uztver pasauli un ko atceras. [..]

Visu bērnību bērnus aizrauj aktīvas kustības – viņi ļoti labprāt rāpjas, lec, skrien, spēlē bumbu, iesaistās dažādās sportiskās nodarbēs. Tiesa, meitenes sporta aktivitātēm velta mazāk laika nekā zēni. Meitenēm vairāk patīk spēles ar verbālām izpausmēm un ritmisku skaitīšanu, savukārt zēni labprātāk spēlē fiziski aktīvas spēles.

Fiziskā attīstība norit arī ārēji neredzamā veidā. Piemēram, agrīnā vecumā ļoti strauji attīstās smadzenes. [..]

Kad bērns ir nācis pasaulē, visbiežāk vecāki uzņemas rūpes par viņu un apmierina viņa vajadzības. Jau kopš pirmās dzīves dienas mijiedarbībā ar aprūpētāju (visbiežāk māti) notiek bērna sociāli emocionālā attīstība, kas ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi un attiecības. Šo īpašo emocionālo saikni starp mazuli un viņa aprūpētāju sauc par piesaisti. [..]

Agrīnajā bērnībā izveidojusies piesaiste ir nozīmīgs pamats visai turpmākajai indivīda attīstībai, tā darbojas kā iekšējā regulācijas sistēma, novērtējot ar attiecībām saistīto pieredzi un vadot uzvedību. Piemēram, bērni un pusaudži, kurus ar māti vieno drošā piesaiste, veiksmīgāk veido attiecības ar vienaudžiem, viņiem piemīt augstāka sociālā kompetence, izteiktāka spēja pielāgoties un empātija. Skolas vecuma bērni ar drošo piesaisti uzrāda augstākus akadēmiskos sasniegumus un ir populārāki vienaudžu vidū, turklāt viņi efektīvāk veic izzinošas darbības un ir labāk motivēti nekā vienaudži ar nedrošo piesaisti. Pieaugušā vecumā cilvēki, kuriem bērnībā izveidojusies drošā piesaiste, veido veiksmīgākas romantiskās attiecības – vairāk atklāj sevi attiecībās un drošāk uzticas partnerim, ir mazāk greizsirdīgi. [Psiholoģija 2015 : 290–309]

 

Bērnība – dzīves sākumposms, kurā galvenokārt notiek sabiedriskās pieredzes apgūšana. Bērnība beidzas ar pusaudžu vecumu, kad indivīds sāk aktīvi piedalīties savas dzīves organizācijā un lemšanā. Bērnībā indivīds vēl ir pasīvs dzīves norises plānošanā un noteikšanā, vairāk vai mazāk apmierināts ar atkarīgo un vadīto lomu un paļaujas uz pieaugušo. Sakarā ar to, ka cilvēka ontoģenēzes patstāvīgās darbības sagatavošanai ir nepieciešams daudz ilgāks laiks nekā dzīvniekiem (bērns daudz ilgāk ir bezpalīdzīgs), bērnība ir primārais un galvenais socializācijas posms, kurā nepieciešama vecāku vai viņus aizvietojošu personu apgādība un audzināšanas nodrošināšana. Cilvēces vēsturē notiek pakāpeniska bērnības pagarināšana. Sakarā ar to, ka bērniem trūkst pašregulācijas mehānisma un sociālo motīvu (viņiem dominē tādas īpašības kā impulsivitāte un nepacietība), gandrīz visu valstu likumdošanā ir paredzēta bērna aprūpe no vecāku vai to aizvietojošo personu puses, viņu atbildība par bērna rīcību un bērnu tiesību aizsardzība.

[Psiholoģijas vārdnīca 1999 : 29]

 

Bērnības spēļu un rotaļu vērtējums

pieaugušo atmiņās

Bērnība nav iedomājama bez spēlēm un rotaļām, to nozīme ir ārkārtīgi liela. [..] Bērnu spēļu un rotaļu izpētei pievērsušies daudzi pētnieki – pārsvarā no bērna attīstības viedokļa (Karls Gross, Herberts Spensers, Daniels Elkoņins, Eriks Eriksons u. c.). Ir savākti tradicionālo, zemnieku kultūrā bāzēto rotaļu apraksti, tiek analizēta atsevišķu tradicionālo kustību rotaļu transformācija līdzi laikam un to īpatnības informācijas laikmetā. Socioloģijā ir vairākas koncepcijas par bērnības transformāciju nākotnē – bērnības krīze, bērnības individualizācija, bērnības emancipācija, pārrāvums starp agrīno un vēlīno bērnību, bērnības izzušana, robežu nojaukšana starp bērnību un pieaugušo dzīvi. Bērnības problēma, iespējams, kļūs par globālu problēmu. Līdz ar to mūsdienu sabiedrībā arvien pieaug pieprasījums pēc daudzpusīgām zināšanām par bērnību. Tāpēc svarīgi ir izzināt arī bērnu spēles un rotaļas – tās ir bērnības laika piepildījums,audzināšanas, fiziskās un intelektuālās attīstības nosacījums, tās raksturoģimenes iespējas, attiecības, vērtību sistēmu, tās ir tautas kultūras mantojums,kas pāriet no paaudzes uz paaudzi. [..]

Spēles, it sevišķilomu spēles, rodas, mainoties bērna vietai sabiedrisko attiecību sistēmā. [..] Zēnu un meiteņu spēles lielākoties atšķiras, meitenes biežāk iesaistās zēnu spēlēs nekā zēni – meiteņu spēlēs, ir arī daudz kopīgu iezīmju spēļu un rotaļu izvēlē. [..] Savu bērnību pieaugušie bieži vērtē saistībā ar bērnības laika iespējām, ar vecāku attieksmi, un pārsvarā bērnība ir bijusi jauka – gan vecāki labi, gan rotaļu biedru daudz, gan saulīte silta. [..]

Vecākā paaudze, kura savu bērnību atceras tikai kā darbu, īpaši neskumst par to, ka bijis maz spēļu, maz rotaļlietu: bija tāds laiks. Bērnība vienkārši bijusi īsa. Viņi nemēdz to salīdzināt ar savu bērnu vai mazbērnu dzīvi, savukārt bērnu un mazbērnu stāstos par vecāku un vecvecāku bērnību izskan doma – mums bija labāk. [..]

Par padomju laiku tiek uzsvērta drošība un iespēja spēlēties kopā ar daudzstāvu māju bērniem. [..] Daudzi pieaugušie ar prieku atceras dziedāšanu, tā bērnībā ir pašsaprotama. [..] Ievērības cienīgs ir fakts, ka mājās bērniem dziedājuši arī tēvi. [..] Ar dziedāšanu kā spontānu darbību – dziedu, kad gribu! – ir līdzīgi kā ar spēlēm – bērnu nevar piespiest dziedāt un nevar piespiest spēlēties. Dziedāšana ir emocionāls piedzīvojums un kultūras parādības pārmantošanas komunikācija.

Savās bērnības atmiņās pieaugušie uzsver vecāku lomu viņu brīvā laika piepildīšanā, pasaules izzināšanas procesā. [..] Bērniem ir paticis spēlēties kopā ar vecākiem, ar prieku viņi atceras volejbola spēlēšanu pilsētas nomalē privātmāju rajonā, izbraukumus ar velosipēdiem, ceļojumus uz Lietuvu un Igauniju, galda spēles. [..] Daudz tiek pieminēti vecvecāki, viņiem par padomu, līdzdalību bērna dzīvē veltīts daudz labu, patiesi sirsnīgu vārdu. [..]

Bērniem ir bijis svarīgi, ja rotaļlietas tika pietuvinātas reālajai dzīvei. [..] Bērnības aprakstos uzsvērtas kustību spēles un rotaļas un tiek stāstīts, cik daudzveidīgas tās bijušas kā vasarā, tā ziemā, tās sagādājušas daudz prieka un devušas fizisko rūdījumu. [..] Spēles var dot ierosmi profesijas izvēlē, ja vien bērniem ļauj izpaust savu fantāziju un arī mazliet ievirza, spēles apvieno paaudzes. [..] Spēles un rotaļas cilvēku pavada visu mūžu, mainās to nozīme, izvēles nosacījumi, veidi. Ikvienam no pieredzes ir zināms, ka spēles un rotaļas palīdz mācīties. Jaunākajā laikā dažādu komunikācijas problēmu apzināšanai, mentālu slimību ārstēšanai izmanto spēļu terapiju. [..]

[Markausa 2007 : http://lulfmi.lv/zurnals-letonica-numuri?page=2&per-page=15] 

 

Bērnu rotaļlietas, spēles un vaļasprieki

20. gadsimtā Latvijā

Bērnu rotaļlietas ir aktuāls bērnības atribūts jebkurā laikmetā. Apgalvojums, ka rotaļlietas ir tikpat senas kā cilvēce, nebūt nav pārspīlēts. Arheoloģiskajos izrakumos atrasti gan akmens jo-jo, gan dzīvnieku figūriņas. Senajā Grieķijā un Romā bērni rotaļājās ar bumbām, māla grabuļiem, koka zirdziņiem un stīpām. [..] Viduslaiku un renesanses apcerējumi, kas saistās ar bērnu un viņa iekšējo pasauli, lielākoties ir pedagoģiska vai reliģiska satura raksti.

Līdz pat 19. gadsimta beigām bērnības laiks, kad bērns varēja atļauties rotaļāties, bija visai īss. Līdzko bērni spēja noturēt rokās darbarīkus (un reizēm arī ieročus), laika rotaļām un spēlēm vairs neatlika. [..]

Rotaļlietu vēsturi var pētīt gan kā sociālantropoloģisku, gan kultūrfilozofisku un vēsturisku parādību. Rotaļlietu vēstures pētniecībai pievērsušies izglītības zinātnes speciālisti, psihologi, antropologi un vēsturnieki Eiropā un ASV. Latvijā šī tēma būtībā nav pētīta. [..]

Vairāk materiālu ir par vecuma posmu no sešiem septiņiem līdz piecpadsmit gadiem. [..] pilsētās zemāko sociālo slāņu bērnu darba gaitas aizsākās agri. Rotaļlietas un rotaļas bija greznība un svētku sastāvdaļa. Līdz pat 20.–30. gadiem rotaļlietas lauku bērniem galvenokārt gatavoja vecāki. Tās bija lupatu un koka lelles, stīpas, svilpes, vilciņi, lēkātāji, rūcēji. Rotaļlietu pagatavošanai izmantoja turpat saimniecībā atrodamus materiālus – auduma un kažokādu atgriezumus, dziju, dzīvnieku kaulus, koku, mālu. Rotaļlietas, sevišķi pirktās, tika labotas, atjaunotas un nodotas nākamajām bērnu paaudzēm. Turīgajās ģimenēs bērnu audzināšanā un skološanā piedalījās aukles, guvernantes un mājskolotājas. Bērni apguva klavierspēli, zīmēšanu, svešvalodas.

20. gadsimta sākumā populārākās „smalko” aprindu rotaļlietas bija porcelāna lelles, alvas zaldātiņi, mehāniskais dzelzceļš. Šīs rotaļlietas tika pasūtītas ārzemēs, galvenokārt Lielbritānijā un Vācijā. Tā laika fotogrāfijās redzamas Francijā izgatavotās modes lelles – tā sauktās Bebē, ko ražoja Zimē rūpnīca. Bebē porcelāna galvu greznoja garu cirtu parūka, caurdurtajās ausu ļipiņās bija ievērti auskari. Bebē var droši uzskatīt par mūsdienu Bārbijas priekšteci, jo kopš 19. gadsimta beigām lelles bērnišķo ķermeni nomainīja jaunas sievietes figūras atveidojums ar korsetē iežņaugtu vidukli. [..]

19. gadsimta beigās gan pedagoģijas zinātnē, gan sabiedrībā kopumā vairāk uzmanības sāka pievērst personības audzināšanas jautājumiem. Rotaļas vairs neuzskatīja tikai par laika kavēkli un izklaidi, bet arī par bērna personību attīstošu elementu. Arvien vairāk parādījās attīstošās rotaļlietas – mozaīkas un klucīši ar dažādiem uzdevumiem un mīklām. [..]

20. gados [20. gs.] parādījās pirmās rotaļlietas, kurās izmantoja sintētiskos materiālus. [..] Neskatoties uz celuloīda rotaļlietu plašo izplatību, Latvijā lelles ar porcelāna galvu bija sastopamas vēl līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem. [..] Rotaļlietas varēja iegādāties specializētos veikalos, kā arī rūpniecības veikalu bērnu preču nodaļās. Sevišķi iecienīts bija universālveikals „Bērnu pasaule” Rīgā, kur iepirkšanās saistījās ar īpašu piedzīvojumu – uzbraukšanu augšējos stāvos ar eskalatoru. Latvijā rotaļlietas ražoja rūpnīcā „Straume”. [..]

70. gados parādījās spēļu „Konstruktori” – dažādas metāla detaļas, kuras sastiprinot pārtapa automobiļos, lidaparātos, traktoros. Bez veikalā pirktajām rotaļlietām bērni dažādas lietas izgatavoja paši. [..]

20. gadsimta sākumā iemīļota bērnu rotaļa bija „Diena un nakts”. [..]

No 60. līdz 70. gadiem gandrīz katrs bērns kaut neilgu laiku bija krājis pastmarkas, daudziem bija konfekšu papīrīšu vai etiķešu kolekcijas. 70. gados visiecienītākais kolekcionēšanas objekts bija kabatas kalendāri. [..] Iecienītas galda spēles, kas varētu pretendēt uz „mūžīgo” nomināciju no 20. gadsimta līdz mūsdienām, – „Cirks”, „Riču raču”, „Domino”, „Loto”, dambrete.

70. gadu beigās Latvijā parādījās no ārzemēm ievestā galda spēle „Monopols”. [..]

Visu 20. gadsimtu bērnu rotaļas un spēles bijušas aktīvas, sportiskas, un bērni daudz uzturējušies svaigā gaisā.

 [Sarma 2007 : http://lulfmi.lv/zurnals-letonica-numuri?page=2&per-page=15]

 

Kristību ceremonijas analogi

padomju tradīcijās

Ar bērna piedzimšanu saistītie padomju svētki – Bērnības svētki un svinīga vārda reģistrācija – stājās iepriekšējo – baznīcas kristību – vietā. Kā vienas, tā otras svinības ir godi, kuros bērns var piedalīties tikai vienreiz dzīvē. Pirmie kolektīvie Bērnības svētki tika rīkoti 1956. gadā Tukuma rajona [tagad novada] zvejnieku kolhozā „Selga”. [..] Jauno Bērnības svētku dalībnieku vecums bija no viena līdz diviem gadiem, dažkārt arī lielāks (līdz septiņiem gadiem). Tomēr šajā vecumā svētku dalībnieki jau tika saukti savā vārdā, vārda došana Bērnības svētkos faktiski vairs nenotika. [..]

20. gs. 60. gados svinīgo uzdevumu paziņot bērna vārdu pārņēma cita ģimenes svētku  forma – vārda došanas svinības. Lai gan Bērnības svētkiem trūka skaidras motivācijas, tie turpināja pastāvēt, kļūdami par vieniem no iemīļotākajiem ģimeņu svētkiem. Vēlāk Bērnības svētku teorētiskam pamatojumam tika minēta bērna ievešana sabiedrībā, kolektīva lomas apzināšanās bērna audzināšanā u. c. [..]

Jau 60. gadu otrajā pusē gan Bērnības svētki, gan svinīga vārda reģistrācija bija sistemātiski kopti un organizēti pasākumi. [..]

Bērnības svētku dalībnieki ir jau paaugušies bērni pirmsskolas vecumā (mazo dalībnieku skaits dažāds – no pieciem līdz vairākiem desmitiem). Piedalās gan vienā gadā dzimušie (piemēram, visi ciema četrgadnieki un piecgadnieki), gan jaunāki un vecāki bērni kopā (divgadīgam brālim un piecgadīgai māsai svētkus var svinēt vienā reizē). Svētki ir publiski, ar lielu viesu (skatītāju) skaitu. [..] ceremonijā piedalās bērna kūmas jeb (laicīgie) krustvecāki, kuru funkcijas ir gandrīz tādas pašas kā kristībās iegūtajiem krustvecākiem – līdz ar vecākiem rūpēties par sava krustbērna (pādes)audzināšanu, izglītošanu, nepieciešamības gadījumā uzņemties tēva unmātes pienākumus (laicīgo krustvecāku pienākumos, saprotams, nav bērnareliģiskās audzināšanas). [..]

Bērnības svētkus parasti atzīmēja vasarā. Par to norises datumu tradicionāli izvēlējās kādu no jūnija pirmās puses dienām – ap Starptautisko bērnu aizsardzības dienu 1. jūnijā. Tradīciju sākumposmā svētkus rīkoja arī rudenī (līdz ar ražas novākšanas svinībām atzīmēja arī bērnu „birumu”) un ap Jaungadu. Par svinību telpām izraudzījās plašas klubu iestādes (retāk brīvdabas estrādi), un tās – piemēroti gadalaikam – rotāja ar zaļām meijām, ziediem, puķu un lapu vītnēm, kā arī baloniem, rotaļlietām, zīmējumiem. [..]

[..] mūsu dienās, kad ģimenes godu vidū ar cieņu ir atgriezušās bērna kristības, ne svinīga vārda reģistrācija, ne Bērnības svētki nav pavisam izzuduši. Daļa ģimeņu labprāt saņem jaundzimušā dzimšanas apliecību svinīgos apstākļos. Sporādiski Latvijā tiek organizēti arī no padomju tradīcijām mantotie Bērnības svētki.

[Treija 2007 : http://lulfmi.lv/zurnals-letonica-numuri?page=2&per-page=15]



A. Annus Bērnība (1939).

 

J. Pauļuks Ineses bērnība.

 

I. Kalvāne Ceļā uz bērnību.

 

H. Dannenhirša Bērnība (1949).

 

Latgales vēstniecības GORS Mākslas galerijā 2016. gadā bija skatāma Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas absolventu diplomdarbu izstāde „Gudrs, brīvs un radošs”, arī silti skumjais Kristīnes Šubrovskas bērnības „Logu stāsts”.  Gleznu sērija ir veidota uz veciem logu rāmjiem, kuri atvesti no nojauktās radinieku mājas. Garu lauku dzīvi pieredzējušais loga rāmis jau vien ir dziļš vēstījums, un stikla pildījuma vietā ir jauna meitene un sirma māmuļa. Tikai nojausma par divu sieviešu kopējo dzīvi – loga rotājums, saules vai vakara blāzmas atspīdums un ilgas. Brīva vieta pašam skatītājam turpināt stāstu par savu bērnību un atmiņām. 

[Sagatavots pēc: Groce 2016 : http://www.latgalesgors.lv/lv/rezeknes-jauno-makslinieku-izstade]


Šķīvji ar Annas Vaivares zīmējumiem

Grafikas dizainere Madara Krieviņa sadarbībā ar ilustratori Annu Vaivari radījusi četru porcelāna šķīvju kolekciju. Pieaugušajiem tie atsauks atmiņā bērnību, bet mazajiem palīdzēs tikt galā ar brokastu putru.

„Gandrīz visi, taujāti par bērnības pirmo šķīvi, ar smaidu atceras tieši zīmējumu,” stāsta idejas autore Madara Krieviņa.

[Sagatavots pēc: Ozola 2016 : http://www.fold.lv/2016/11/skivji-ar-annas-vaivares-zimejumiem/]


Pulkveža, 1. latviešu atsevišķā bataljona komandiera Oskara Kalpaka pēdējā atdusas vietā Visagala kapsētā 1927. gadā atklāja Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkala veidoto pieminekli, kura izveidei līdzekļus bija saziedojusi tauta. Piemineklī attēlots senlatviešu karavīrs, kuram abās pusēs ļimst cīņu biedri; kareivja skatiens ir vērsts uz to pusi, kur atrodas pulkveža dzimtās mājas „Liepsalas”. Piemiņas zīme ir veidota no gaiši pelēka granīta akmens, uz kura bērnībā O. Kalpakam esot paticis sēdēt.

[Sagatavots pēc: https://www.lubanaspuse.lv/piemineklis-kalpakam]


 Koka figūriņas Bērnība.

 

Lote’s Toys koka rotaļlietas kā atmiņas par bērnību.


 

Fotostāsts: M. Rozenberga Daukšas – Aspazijas bērnība Zemgales plašumos.

 

Tirdzniecības centra Spice Home telpās 2013. gadā bija skatāma Natālijas Petruhinas fotogrāfiju izstāde „Krāsainā bērnība”. Fotoizstādē bija aplūkojamas krāsainas Latvijas bērnu portretu fotogrāfijas. N. Petruhinas mērķis – atspoguļot skaisto un krāsaino bērnību un parādīt, cik daudz prieka ģimenē un pasaulē spēj ienest bērniņa piedzimšana.

[Sagatavots pēc: http://www.mammamuntetiem.lv/articles/23873/atklata-natalijas-petruhinas-foto-izstade-krasaina-berniba/]

 



Dokumentāla filma Skan bērnības pasakas (1976). Režisore L. Ikere.

Dokumentālā filma Laimīgā bērnība (1976). Režisors L. Gaigals.

Kinožurnāls Bērnība Nr. 1 (1966). Režisors I. Kraulītis.


Dziesma Reiz manā bērnībā. A. Krūkļa vārdi, J. Sildega mūzika, izpilda M. Krievkalne.

Dziesma Bērnības smaids. M. Ritovas vārdi, M. Ritovas mūzika, izpilda grupa „Zvaigžņu zagļi”.

Dziesma Bērnībā dzirdēts motīvs. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika.

Dziesma Vasara sauc. A. Auziņa vārdi, E. Īgenbergas mūzika, izpilda J. Zābers.

Dziesma Dāvāja Māriņa meitiņai mūžiņu. L. Brieža vārdi, R. Paula mūzika, izpilda A. Kukule un L. Kreicberga.

Dziesma Atziedi, dvēsele. L. Brieža vārdi, R. Paula mūzika, izpilda M. Zīvere un koris.

 

Atminis par bierneibys godim

[..] vosorā vīnā nu šmukuokajom Latvejis vītom – Aglyunā – tika nūfilmāts videoklips dzīsmei „Atmiņas par bērnības gadiem”. Dzīsmis autors i izpiļdeituojs ir pazeistamuos grupys „Patrioti.lg” dalībnīks Jurs Ostrovskis, kurs itūreiz jiems tolkā šlagermuzykys debitantus nu Algyunys – grupu „Migla”, ar kurim sadarbeiba aizasuokuse ituo goda [2011] vosorā Preiļūs. Dzīsme stuosta par pošu bezryupeiguokū laiku cylvāka myužā – bierneibu.

[http://www.lakuga.lv/2011/11/21/atminis-par-bierneibys-godim/]


Senās rotaļas un spēles

Latgales Kultūrvēstures muzejs izveidojis 17 dažādas muzejpedagoģiskās programmas. Pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem ir iespēja ieskatīties rotaļlietu vēsturē, praktiski darboties, pagatavojot rotaļlietas, kā arī spēlēt piemirstas vecmāmiņu bērnības dienu kustīgās rotaļas.

[Sagatavots pēc: http://futureofmuseums.eu/lv/latgalian-cultural-museum/museum-educational-programs/]

 

Izstāde „Bērnība”

Ogres Vēstures un mākslas muzejā 2013. gadā bija skatāma izstāde „Bērnība”, kas ar rotaļlietām, spēlēm un fotogrāfijām vēstīja par vairāku paaudžu bērnības laiku no 19. gs. līdz 20. gs. 90. gadiem.

Izstādē bija iespējams aplūkot rotaļlietas gan no Ogres Vēstures un mākslas muzeja, Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un Ķeipenes kinostacijas krājumiem, gan privātām kolekcijām. Neparastākie izstādes eksponāti – 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma pīti leļļu rati, koka šūpuļzirgs ar rotātiem ādas sedliem un dzelzs kāpšļiem.

[Sagatavots pēc: Smiltniece 2013 : http://www.ogrenet.lv/ogre/kultura/25604/?sq=fotogr]

 

Cēsu pils Viduslaiku dienas „Bērnības zeme Livonija”

2016. gadā Cēsu pils Viduslaiku dienās vēsturi varēja izzināt ar bērna acīm, atklājot, cik pārsteidzoša un daudzveidīga bijusi bērnības pasaule pirms 500 gadiem. Cēsu bērnu sagatavotajās lekcijās varēja rast atbildes uz jautājumiem: kā bērni pavadīja brīvo laiku, kādus pienākumus tiem uzticēja vecāki, cik īsa bija bērnība viduslaikos?

Neaizmirstamus stāstus par bērnu ikdienu laukos un pilsētā atklāja viduslaiku skolmeistars, bērnaukle, virēja un citi seno amatu un prasmju zinātāji.

[Sagatavots pēc: http://cesupils.lv/event/cesu-pils-viduslaiku-dienas-bernibas-zeme-livonija/]

 

Video: Rakstniece Nora Ikstena stāsta par bērnību

Videofilma par rakstnieces bērnību, skolas gadiem, attiecībām ar klasesbiedriem.

[http://nra.lv/video/4980-rakstniece-nora-ikstena-stasta-par-bernibu.htm]

 

Saldējuma kokteilis „Bērnība”

Sastāvdaļas: plūmju sula, plombīra saldējums.

Saldējumu un sulu sakuļ blenderī un – gatavs! Plūmju laikā noteikti var pievienot svaigas plūmes.

[Sagatavots pēc: http://www.mammamuntetiem.lv/articles/7925/saldejuma-kokteilis-berniba/]

 

„Bērnības garša” – rūjienietes Gunas Ķiberes cepts svētku kliņģeris

Guna Ķibere no Rūjienas Ģimenes studijā cep sarkano biešu bagetes un kliņģeri, kam dots nosaukumsBērnības garša”.

Kliņģeris „Bērnības garša”.

Sastāvdaļas: 0,5 l silta piena, naža gals sāls, 8 ēdamkarotes cukura, 30 g Rīgas rauga vai 15 g sausā rauga, 1 ola, apmēram 1 kg miltu, 200 g skāba krējuma, 2 saujas rozīņu, 8 marmelādes konfektes, 200 g izvārīts, sablenderēts dzeltenais ķirbis (var aizstāt ar 3 olu dzeltenumiem), 2 ēdamkarotes sviesta.

Pagatavošana.

Visu samīca un raudzē kādas 40 min. Mīklu izveltnē uz galda taisnstūra formā. Uzsmērē 100 g mīksta sviesta un pārkaisa ar 150 g cukura. Sarullē un savij apmēram 60 cm garā „virvē”. Izveido kliņģera formu. Liek uz cepamās pannas, kurā ieklāts cepampapīrs. Apsmērē ar sakultu olu un pārber ar drupatām. Raudzē siltumā vēl kādas 20 min, tad liek krāsnī 200 grādu temperatūrā un cep apmēram 35 min. 

[Sagatavots pēc: Znotiņa 2016 : http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/gimenes-studija/bernibas-garsa-rujienietes-gunas-kiberes-cepts-svetku-klingeris.a78735/

 

Trīspadsmit neaizmirstami bērnības saldēdieni

Bieži nācies dzirdēt: „O, ēdiens ar bērnības garšu! Šādu saldo mamma bieži gatavoja! Šis saldais man atgādina bērnību! Šo mums deva bērnudārzā!” Kas tad ir šī bērnības garša? Saldo ēdienu, kas kutina mūsu garšas kārpiņas un liek kavēties tāltālās un mīļās atmiņās, noteikti ir daudz, piemēram, buberts ar bērnības garšu, melleņu zupa ar klimpām, maizes zupa, rupjmaizes kārtojums, pankūkas u. c.

[http://www.mammamuntetiem.lv/articles/17878/trispadsmit-neaizmirstami-bernibas-saldedieni]