Tradicionālā transkripcija

[bedre]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[bedre]


[b] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[d] – balsīgais troksnenis

[r] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Divzilbju vārds.



bedr- – vārda sakne, celms

-egalotne



bedr-e

      → bedr+īt-e

      → bedr+ains, bedr+aina

 


būv+bedr-e

grants+bedre

 




bedrepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

bedr-e bedr-es

Ģ.

bedr-es bedr-u

D.

bedr-ei bedr-ēm

A.

bedr-i bedr-es

I.

ar bedr-i ar bedr-ēm

L.

bedr-ē bedr-ēs

V.

bedr-e! bedr-es!

 

 


N. Jānis BedreD. Jānim Bedrem


Teikumā var būt:

      1) teikuma priekšmetsBedre pie lielceļa bija ļoti dziļa.

      2) izteicēja daļa – Tumšais plankums pie kokiem patiesībā bija bedre.

      3) galvenais loceklisVarena bedre!

      4) apzīmētājsBedres dibens ir nesaskatāms.

      5) papildinātājs – Puiši raka kapa bedri ziemas saltumā.

      6) vietas apstāklisPazudušo kaķēnu mēs atradām bedrē.



bedres dibens, bedres mala, bedres racējs

atkritumu bedre, gaisa bedre, kalna bedre, kanalizācijas bedre, kapa bedre, kartupeļu bedre, komposta bedre, kūdras bedre, lamatu bedre, lāču bedre, mēslu bedre, orķestra bedre, smilšu bedre, šāviņa bedre, velna bedre, vircas bedre, zelta bedre, žurku bedre

bedre uz ceļa, bedre pie mājas, bedre aiz kūts

cita bedre, kāda bedre, sava bedre

dziļa bedre, jauna bedre, melna bedre, milzīga bedre, pamatīga bedre, tumša bedre, sekla bedre,  speciāla bedre

aizbērt bedri, atrast bedri, atstāta bedre, būt bedrē, gulēt bedrē, iekrist bedrē, izbetonēta bedre, izraktā bedre,  izsmeļama bedre, izvairīties no bedres, izvilkt no bedres, labot bedri, līdzināt bedri, meklēt bedri, rakt bedri, sēdēt bedrē



bedres. lietv.

Padziļinājums, iedobums (zemes virsmā). 

Dziļa bedre. Rakt bedri. Iekrist bedrē. Aizbērt bedri. Uz ceļa ir bedres.

Gaisa bedre – vieta, kur ir citāds gaisa slāņu blīvums nekā pārējā atmosfērā un kur lidaparāti strauji zaudē augstumu.

// Zemē izrakts un īpaši sagatavots padziļinājums (sakņu, lopbarības ieziemošanai). 

Kartupeļu bedre. Skābbarības bedre.

[Sagatavots pēc: www.tezaurs.lv/mlvv]


bedre, -es, dsk. ģen. -ru, s.

1. Padziļinājums, iedobums ar vairāk vai mazāk stāvām malām (parasti zemes virsmā – nelielā platībā).

Dziļa bedre. Sekla bedre. Lēzena bedre. Šāviņu izrautas bedres. Rakt bedri. Iekrist bedrē.

Gaisa bedre – atmosfēras apvidus, kur ir citāda temperatūra un gaisa slāņu blīvums nekā pārējā atmosfērā un kur lidaparāti strauji zaudē augstumu.

// Vieta, kur iegūst mālu vai granti; karjers.

// Zemē izrakts un īpaši sagatavots padziļinājums (sakņu, lopbarības ieziemošanai).

Kartupeļu bedre. Sakņu bedre. Skābbarības bedre.

2. Padziļinājums, izbraukta, izskalota vieta (ceļa virskārtā). Gramba.

Aizbērt bedres ar granti.

3. sar. Kaps.

4. sar. Dzīvnieka ala, midzenis.

Āpšu bedres.

// Apšaubāmu cilvēku uzturēšanās vai dzīves vieta; zaņķis.

5. apv. Dziļums jūrā (retāk citās ūdenskrātuvēs); akacis.

6. apv. Neliels padziļinājums, iedobums (kādā ķermeņa daļā).

7. apv. Neliels padziļinājums, iedobums (kāda produkta, ēdiena vidū, kur ievieto aizdaru).

[Sagatavots pēc: www.tezaurs.lv/llvv/]


bedre (zu best), 1) die Grube. Sprw.: kas citiem bedri ruok, pats iekrīt. rāceņu bedres, Kartoffelgruben Kand.; 2) das Grab: bedrē līst, ins Grab steigen; bedrē nuolaist, ins Grab senken; 3) ausgefahrene Stelle auf den Wege; 4) der Vorofen des Backofens od. des Ofens in der Riege: ve̦lns nuosēdies rijas krāsns bedrē LP. VII, 476; 5) lapsas bedre,die Fuchshöle;

[6) bada bedre Trik., Nacken].

[Sagatavots pēc: ME I 1923 : 276]

 

bedre (li. bẽdrė „Grube” Tiž. I, 355), 1): gar mālu bedri BW. 20196;
2): skauģis manim bedri (Var.: kapu) raka BW. 9110 var. guli … tumšā  smilkšu bedrītē! BW. piel.27625.

[Sagatavots pēc: EH  I 1934 : 211]


bedre – dūbe, (dem.) dūbeite, (dial.) dūbs (siev. dz. lietvārds), (dem.) dūbteņa

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


bedre, subst. bedre, -es, èi, -i, dsk. ģ. -ru, dem. bedrĩte.

1. izrùok bedri ùn nùorùok  [beigtos sivēnus]. saknes ùn kaxpeļus zìemu glabãja kaxpeļu bedrês; bedres sìlti nùosedza a sa`mìm ùn linu knitãjìm.

2. Kaps. ta àizveda [mirošo] us kaps¥tu, tùr bi mâcîtãš, bedre bi izrakta, a skujãm isspraûsta.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 158–159]


bedre – dobe, danga, gruva, gramba, grava, iedobe, dobulis, kaps; apv. dubra, grebe, greble, šūte (kad likās ritenis šūtē, tad vezums riņķī), raka

 


Lauksaimniecībāapkopes bedre, elevatora bedre.

 

Celtniecībāapskates bedre, atkritumu bedre, ceļa bedre, hidroģeoloģiskā bedre, izskalojuma bedre, izsmeļamā bedre, kaļķu bedre, metāla naftas bedre, naftas bedre, orķestra bedre, samazgu bedre, ūdens savākšanas bedre, zemē ierakta kaļķa bedre.

 

Fizikāefektīvā potenciāla bedre, eksponciālā potenciāla bedre, Gausa potenciāla bedre, meteorīta bedre, paraboliskā potenciāla bedre, potenciāla bedre, sfēriskā potenciāla bedre, taisnstūra potenciāla bedre.

 

Hidrometeoroloģijāgaisa bedre.

 

Tehnikājoda bedre, bedres domkrats, paceles bedre.

 

Arheoloģijākapa bedre, kulta bedre, pārtikas bedre, pavarda bedre.

 

Vieglatlētikā – lēkšanas bedre tāllēkšanā un trīssoļlēkšanā, piezemēšanās bedre, ūdens bedre.

 

Medicīnālielā virsatslēgas bedre, mazā virsatslēgas bedre, zematslēgas bedre.

 

Keramikas tehnoloģijā mālu izturēšanas bedre.

 

Ķīmijā un ķīmijas tehnoloģijā nostādināšanas bedre.

 

Agronomijā siltā bedre.


UzvārdiBedre; Bedrītis, Bedrīte.

 

HidronīmiBedres ezers, ezers Madonas novadā; Jūlas bedre, ezera līcis Burtnieku novadā; Kauguru bedres, nedefinēta ūdenstilpne Ozolnieku novadā; Kārniņu bedres, nedefinēta ūdenstilpne Jelgavas novadā; Lielā bedre, atvars Alūksnes novadā; Lielmātbedre, dziļums, dzelme Salacgrīvas novadā; Mazā bedre, atvars Alūksnes novadā; Naudas bedres, ieplaka Amatas novadā; Sviesta bedre, ezera līcis Burtnieku novadā.

 

VietvārdiBedres kalns Amatas novadā; Karūsu bedres, apvidus Jelgavas novadā; Kraukļu bedres, kalns Pārgaujas novadā.

 

MājvārdiGrantsbedres, Mālbedres.


bedre; lš. apv. bẽdrė ‘bedre, dumbrājs, ieleja’. Atv. no verba best (*bed-ti) ‘rakt’.

[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 118]


angļu – hole; pit

baltkrievu – яма

čehu – jáma

franču – fosse

grieķu – λάκκος

igauņu – auk

krievu – яма

lietuviešu – duobė

poļu – dół

somu – kuoppa

ukraiņu – яма

vācu – das Loch; die Grube

zviedru – grop



Kas citam (citiem) bedri rok, pats iekrīt.


Kapa iebrukšana ir nāves zīme, tāpat kā kapa darināšana, resp., bedres kašņāšana, ko var izdarīt, nekā ļauna nedomājot, bērni vai arī izkašņāt suns, izrakt citi dzīvnieki, jo šāda bedre ir kapa resp. nāves simbols.

Ja, kapu rokot, tas iebrūk, tad kāds no tuviniekiem drīz mirs.

Ja kapa mala iegruvusi, tad mirs kāds mirušā tuvinieks.

Ja kaps pēc apglabāšanas iegrimst vienā pusē, tad kāds tuvinieks mirs.

Cik reizes kaps iegrūst, tik daudz mirs pakaļ mirējam no viņa piederīgajiem.

Ja kapsētā atrada dobi piebrukušu, tad vēl kāds no tās pašas dzimtes miršot.

Kad kaps iebrūk labā pusē, tad mirst kāds vīrietis, ja kreisā, tad sieviete no piederīgajiem.

Kad bērni mājas tuvumā bedres rok, tad saka, ka viņi kapus rokot; saka arī tā: „Nerokait nu tēvam un mātei bedres (kapus)”.

Ja pie mājām kādreiz parādās kāda bedre, kuru neviens ar nolūku nav radījis, bet pati no sevis cēlusies, tad kādam no tās mājas būšot jāmirst.

[Straubergs 1944 : 292]



Kur lācis tup, tur bedre paliek. – Akmens.


Jo vairāk atņem, jo lielāks top. – Bedre.

 

Ņem nost – top lielāks,

Liek klāt, top mazāks. – Bedre.

 

Jo ņem, jo krājas. – Bedre.

 

Visapkārt mājai cūku ceļš. – Bedre.



Jānišam(i) brālišam(i)
Naudas bedre aizsaluse.
Dod, Dieviņi, siltu sauli,
Lai atkusa naudas bedre. [LD 1785-2]

 

Sabrauca vedēji
Akliem zirgiem,
Sakrita mūsu
Tupeņu bedrē. [LD 16266-0]

 

Māte savu meitu teica;
Kas to meitu nezināja?
Uz mūriņa gulēdama,
Bedrē brunčus svilināja. [LD 15604-0]


Attapīgais ganuzēns

[..] „Cik tu gribi?”

„Pilnu cepuri naudas!”

„Nu labi. Ja tu visus darbus izdarīsi, kādus likšu, došu pilnu cepuri naudas. Pirmā kārtā: iesim skrieties, otrā kārtā: metīsim akmeni gaisā, trešā kārtā: spiedīsim akmeni.”

Puika ar mieru.

„Tikai skrieties gan ar tevi neiešu,” viņš teic, „pa to laiku man lopi labībā saies. Bet manā vietā var skriet mans jaunākais brālis, viņš guļ tepat mežā zem paegļa. Es jau viņam teicu, ka būs jāskrienas. Pasauc tikai: „Jānīt, Jānīt, skrieties!”

Velns projām. Puika dzird, ka velns iesaucas: „Jānīt!” – un pa norām dip vien. Pēc laiciņa velns atpakaļ – zaķis velnu noskrējis.

Nu bija jāsāk otra derība. Velns saķer lielu akmeni un sviež gaisā. Tikai pēc trim stundām akmens nokrīt zemē un izsit trīs asis dziļu bedri. Tad puika izvelk no kabatas putniņu un uzsviež tik augsti, ka pat pēc trim stundām neatgriežas atpakaļ. Kur nu putniņš tev atpakaļ atgriezīsies! Atkal velns paspēlējis.

Nu viņš sagrābj akmeni un saspiež tā, ka putekļi vien noput.

„Kas par spiedienu,” iesmejas puika,” palūko, kā es spiedīšu, sula vien nostiepsies!”

Puika izņem no kulītes ābolu un saspiež kā nieku. Neko darīt – velns visas derības paspēlējis. 
[Trīs vēja mezgli 1988 : 413–414]

 

Kā velns no niknās sievas bēdzis

Vienam vīram bijusi briesmīgi nikna sieva, nevarējis nekā to valdīt. Reiz vīrs, no sievas piktuma bēgdams, aizgājis uz mežu mieru meklēt. Bet, mieru meklēdams, atradis vēl citu ko – dziļu, dziļu caurumu. Nu vīrs griezies uz māju un sacījis sievai: „Tu nezini, ko šodien atradu mežā! Uzgāju dziļu bedri ar lielu, lielu naudas podu.”

„Tā!” sieva iesaukusies.” Un to tu vēl saki man! Tu, nejēga! Vai nevarēji naudu mājā nest?”

„Nē, nē, sieviņ, es nelīdīšu naudai pakaļ, ja gribi, lien pati!”

No rīta vīram nebija miera ne koka šķirbiņā – sieva ēdusies virsū, lai vedot pie naudas poda. Vedis ar. Nogājuši pie dziļā cauruma, atkal nemiers kājās. Sieva ēdusies vīram virsū, lai pasakot, kā pie poda tikt.

„It kā es būtu vainīgs, ka pods tik dziļi!” vīrs atteicis. „Raudzi sniegties, varbūt izdodas sasniegt.” [..] 
[Trīs vēja mezgli 1988 : 416–417]

 

Gāganu kari

Vienam vīram bijusi tāda pamuļķīga sieva. Reiz vīrs atradis lielu podu naudas; bet sieva savā neprātībā izpļāpājusi kungam par naudu. Pienākusi ziņa: rītu jābūt vīram ar naudas podu muižā!

„Kad tevi deviņi vilki!” vīrs pukojies un gudrojis, gudrojis, kā vēl izlietais sasmeļams. Beidzot arī laba gudrība iešāvusies prātā: iestāstījis savai sievai, ka šopavasar gāganu kari gaidāmi. Labi. Bet sieva, to padzirdējusi, tīri nāves bailēs: „Kas – gāganu kari? Vai dieviņ!”

„Ko tur „vai dieviņ!”,” vīrs atteicis, „slēpies labāk laikus tur tupeņu bedrē, apsegšu ar ādu, tad paliksi dzīvotāja.”

„Vai, vīriņ, kur tad tu paliksi?”

„Par mani nebēdā, es kaušos līdz!”

Un nu vīrs ievadījis sievu bedrē, pārklājis sakaltušu govs ādu, uzbēris zirņus un tad atdzinis vistas. Vistas ņēmušās kaudamās pa ādu, un tas nu bijis tāds troksnis kā katrā karā; arī rungu vēl pagrābis un dauzījis pakšķus, lai arī kāds dumpis, kad tikai dumpis. Beidzot izlaidis sievu atkal pasaulē, teikdams: „Lec ārā! Gāganu kari beigušies.” [..]
[Trīs vēja mezgli 1988 : 452]


Adiņa kalns

Džūkstes  Knubju mājā dzīvojis vecs karavīrs, vārdā Adiņš. Reiz saimniecei pietrūcis sāls; viņa cēlusi Adiņam priekšā saldu putru un teikusi, lai nu strebjot, kā varot, jo acumirklī nevarot izlīdzēties. Vecais Adiņš atstājis saldo putru uz galda, paņēmis maisu, šķipeli un gājis uz kādu kalnu šaipus Apšupes sāli rakt. Otrs vīrs, par tādām blēņām smiedamies, līdis Adiņam pakaļ, tad paslēpies krūmā un gaidījis, kas tur iznāks. Kad vecais bijis ieracies pāri galvai, tad vīrs atstājis krūmu un līdis pie bedres skatīties. Bet, līdzko Adiņu bedrē ieraudzījis, tā acumirklī kalns nodimdējis, bedre sagruvusi un aprakusi veco Adiņu. Vīrs pārskrējis mājās bāls un bļāvis pilnā kaklā, ka nelabs gars viņa degunu raujot. Citi ļaudis tomēr redzējuši, ka viņa paša kreisā roka degunu žņaudz.

No tā laika minētais kalns, kas atrodas netālu no Džūkstes Apšupes muižas, dabūjis vārdu Adiņa kalns. Un vecie ļaudis vēl šodien tic, ka tur sāls atrodoties. 
[Sagatavots pēc: LTT 2001 : 59]

 

Tukuma ezers

Gailīšu mežā, netālu no Tukuma, dzīvojis Velns. Reiz Velns nesis lielu klēpi naudas. Te pakritis, izsizdams zemē lielu bedri; arī naudas klēpis tam izbiris. Naudas klēpis pārvērties par Tukuma kapukalnu, bet bedrē satecējis ūdens, un tur izveidojies Tukuma ezers. 
[Sagatavots pēc: LTT 2001 : 150]

 

Siļķu ieleja

Netālu no Doles pagasta skolas ir paprāva apaļa ieleja kalna vidū. Ieleja ir četrstūraina grava ar tumši iedzeltenu ūdeni. Ja gravā iegrūž koku, – cietu pamatu nesataustīt. Šo ieleju sauc par Siļķu ieleju jeb Siļķu bedri. Senāk ieleja bijusi pilna ar ūdeni, un tā bijusi savienota ar jūru. Ap to vietu, kur tagad Siļķu bedre, ūdens esot riņķī vien griezies. Kuģi un laivas šeit no jūras iegriezušies pa Kazpurva ceļu (Kazpurva ūdens šaurumu) un apstājušies tagadējā Siļķu ielejā. Bet reiz kāda liellaiva, pilna ar siļķēm, esot ierauta šajā ūdens virpulī un nogrimusi. No tā tad radies nosaukums Siļķu ieleja. 
[Sagatavots pēc: LTT 2001 : 187]


Bēru tradīcijas

Laikā no veļu dienas līdz pavasarim kapus centās bez vajadzības neapmeklēt, jo uzskatīja, ka šajā laikā traucēt mirušos nav labi. Pēc kapu apmeklēšanas vienmēr nomazgāja rokas. Ir arī paradums, ka no kapiem neko nedrīkst nest mājās, un ticējums, ka, ja putns ielido logā, tas liecina par kāda tuvinieka nāvi.

Pirms cilvēka miršanas centās aizdegt sveci, lai dvēselei ir gaišāks ceļš. Ja nepaspēja, aizdedza vēlāk un dedzināja visu laiku, kamēr mazgāja nelaiķi. Ja cilvēks jau bija tuvu savai nāvei, tuvinieki un kaimiņi blakusistabā skaitīja pātarus. Turpināja skaitīt arī mazgāšanas laikā līdz iezārkošanai. Logu atvēra, vai nu cilvēkam nomirstot, vai arī pēc mazgāšanas, lai cilvēka dvēsele varētu izkļūt no telpām. Ar mirušā mazgāšanu un ģērbšanu nodarbojās sievietes. Ja nomiris bija vīrietis, mazgājot tam nodzina bārdu. Ap kreiso roku aptina rožkroni, bet labajā ielika svētbildīti. Pēc iezārkošanas (zārks jau mājās bija sagatavots) vēl noskaitīja kādu lūgšanu un paēda vieglu maltīti (vakarā to sauca par naktslaunagu). Zārkam pa nakti, ja pie tā klāt nebija kāds no tuviniekiem, uzlika vāku. Taču, vāku uzliekot, atstāj nelielu spraugu, lai zārks vēdinātos. Ja mājās bija cilvēki, dienas gaišā laikā zārks tika turēts vaļā.

Bedri raka iepriekšējā dienā kaimiņi vai attāli radinieki. Racējiem deva līdzi tā saucamo „kapu šņabi”. Izrakto smilšu kaudzi nopušķoja ar egļu zariem un kādiem ziediņiem. Kapa iekšpusi izsprauda ar egļu zariem. Nelaiķa mājas ceļgalu, klēti un kapu vārtus (varēja arī citas vietas) rotāja ar eglītēm, kuru galotnēs iesēja melnas lentītes. Galotnes tika aizlauztas. Agrāk krusts dienu pirms bērēm tika izpušķots ar īpašu krusta vainadziņu, kas tika pīts no mirtēm, brūkleņu mēterām, istabas papardēm vai kā līdzīga. Tagad krustu apsien ar melnu lenti. 
[Sagatavots pēc: https://www.suitunovads.lv/lv/suitu_tradicijas/beru_tradicijas/]

 

Kartupeļus no ziemas sala pasargāja, novietojot tos pagrabā vai, ja tāda nebija, kartupeļu bedrēs un kapčās. Kartupeļu bedres raka apaļas, vīram līdz pleciem. Vietai izvēlējās stingru, sausu smilšu uzkalnu, kas parasti bija priedītēm un kadiķiem apaudzis. Bedrēs sabērtos kartupeļus nosedza ar salmiem un noklāja ar zemi, ventilācijai atstājot salmu kūlīti. 
[Sagatavots pēc: Bite : http://www.wsfz.com/alauktxt.html]

 



  Svešumā

 

  Vējš parka kailos zarus kuļ,

  Zilvara vālos mākoņi guļ.

  Aiz jūras zilgmes meži skumst,

  Aiz asarām tur acis tumst…

  Aiz jūras zilgmes meži skumst,

  Aiz asarām tur acis tumst.

  Kā bedrē mana dzimtene guļ,

  Vējš apkārt kailus zarus kuļ… [Skalbe 1997 : 37–38]

   

  

***

 

Bedres.

Bedres.

Bedres.

 

Lūžņu salas

klajumu vidū.

 

  Atrociet

  konservu bundžas,

  pataustiet,

  vai zeme nav tomēr sasalusi, –

  ka nenosalst arī

  valsts īpašums. [Vācietis 1982 : 108]


Pirkstiņš sāp

[..] Kājas Anneli aiznes, kur tā nekad vēl nav bijusi, tālu, tālu. Aiz klētīm, aiz dārza, kas viņai vairs daļas. Nu jau viņa pat aiz rijas. Jaunais rudzu lauks aizpeld, viļņodams kā zaļa upīte. Lai viņš peld! Annelei jābēg.

Bet pēkšņi rodas priekšā liela, liela bedre, vai uz kakla iekšā krītama. Nav vairs, kur likt soli. Annelei jāstāv.

Bet kas tur varētu spīdēt – dziļi, dziļi tai bedrē? Tas jāiet palūkot.

Annele noliekas uz vēdera un kopā ar lipīgu mālu spilvenu nošļūc lejā kā pa ledu.

Bet kas tur, lejā, ir? Tur ir brūns ūdens, vidū apgāzta muca un uz pašām ķimenēm liela, zaļa varde. Tā spīd saulē un kurkst:

     – Labrīt, Annele!

Annele vēl labi nezina, vai ar vardi ir pazīstama vai nav.

Viņai liekas, ka ir. Viņa notupjas uz sava mālu spilvena un sūkā:

–   Pirkstiņš sāp.

–   Zaļa zāle, zaļa zāle, – varde laiž caur vienu piepūsto nāsi. Annele pašķiebj galvu: – Kur?

Jā, ir gan. Bedres mala atrotīta mīkstu, samtainu velēnu. Būtu labi to aptaustīt, bet Annelei vēl smagi jānopūšas:

– Gaužām sāp!

–   Balti bērzi, balti bērzi, – varde laiž caur otru nāsi.

Annele atmet galvu pavisam atpakaļ.

Jā, turpat viņš stāv, bērza vīrs, ar vienu kāju tik ne bedrē iekāpis, un aiz viņa vēl pulka, pulka citu tādu vīru.

Bet pats pirmais bērzu vīrs ieaudzis debesu dzelmē tik dziļi, dziļi, ka gala nevar saredzēt, skaties, cik gribi. To tā nevar atstāt, jāiet tak meklēt,  kur viņam tas gals.

Bet bedres mala vairs nelaiž augšā. Kur kāju liek, lec mālu spilventiņi un, priecīgi kūleņodamies, liek lejā līdz ar visu Anneli.

– Nevar, – Annele raudulīgi sūdzas vardei.

–   Zaļa zāle, zaļa zāle, – varde pamāca.

Jā, kad ar zaļo zāli, tad var, tad tā lieta iet. Zaļā zāle pasniedz kumšķīti te vienai rokai, kur pieturēties, tur otrai, tur abām divām – un Annele ir augšā. [..] [Brigadere 1987 : 58–59]

 

Naudas racēji

Vecāmāte bija dzirdējusi, ka naudai vajagot būt zem tās vietas, no kuras pāri Ķišku kalnam varot redzēt baznīcas torņa gaili. Mēs kāpām un skatījāmies, un meklējām. Jā, te nu viņu varēja redzēt. Un te jau arī bija izrakņāts: bedre pie bedres. Dažās vēl līkņāja cilvēki un kasās aizvien dziļāk.

Vecāmāte ielaidās vienā bedrē. Nez kur viņai gadījās, kur ne – garais dedzeklis, ar kuru viņa ēkā žurkas badīja. Viņa dūra ar to smiltī no vienas vietas. Kad bedres dibens viss bij izbakstīts, tad arī sāni netika atstāti sveikā. Varbūt manta nebija nemaz tik dziļi. Kam tad kara laikos vaļa bija diez cik dziļi rakt, tad tikai noslēpa no ienaidnieka acīm.

Trešās bedres dibenā vecāsmātes dedzeklis atdūrās pret kaut ko cietu. Viņa paskatījās augšup man acīs un dūra otrā vietā. Atkal ciets! Viņa piedauzīja ar garo dedzekli. No zemes apakšas nāca dobja skaņa. Vecāmāte pavisam pārvērtās. Viņa pameta man ar acīm, iekladzinājās kā vista un metās ceļos. Deķīti, ar kuru bija apsegusies, viņa pasvieda man un tad sāka strādāt. Nez kur atkal viņai rokā gadījās veca ķelle. Ar to viņa raka kā ar šķipeli. Es cēlos kājās, sēdos pie zemes, stiepos guļus un cēlos atkal uz ceļiem; es nevarēju atrast savām sajūtām piemērīga stāvokļa.

„Te nu bij!” vecāmāte uzreiz iesaucās.

Es uztrūkos kājās. Ū – tur jau nu bij!

 „Saņem naudu!” viņa sauca, sviezdama no bedres plakanu radzes gabalu.

Vecāmāte mēģināja smaidīt, bet viņas ģīmis bij kā pārakmeņojies. Vēl viņa izbakstīja bedres sienas un tad kāpa laukā. [..][Jaunsudrabiņš 1971 : 255]

 

Lēksim bedrē, lēksim bedrē!… Dziedāja vardes bedres malā. Dziedāja droši, ieklausījās cita citā un, lielu vardību visapkārt juzdamas, dziedāja atkal.

Tireklene jau ielēkusi, Tireklis arī. Federkāja ielēca ar visiem bērniem, Federkājene vēl pati šaubījās, bet citus aicināja līdz – sauca par muļķiem: Lēksim bedrē!

Kvorkšķis bedres malā kvorkšķēja kaut ko savējai pretī, un Kvorkšķiene tam iespēra ar pakaļkāju pažoklē un iegāza bedrē atmuguriski.

Kobiņ no Kūrzem gāzās pa kakl pa galv kā dull bedre iekše. Un nāģs ar.

Jau runāja kaimiņu grāvī, ka tur esot vienreizēja bedre – ar mušām un odiem, tur esot pat universālveikals un visāda pārpilnība.

Bedres malā saradās simtiem „Moskviču” un „Žiguļu” kā pirmajās dienās purva malā.

Vardes lēca bedrē veselām ģimenēm, veseliem ciemiem, veseliem kolektīviem.

Tās stāvēja ap bedri ciešā masā, lēca iekšā no visām pusēm, un no visām pusēm lēca arvien jaunas klāt. Tās, kas pie bedres malas vēl netika, stāvēja pie kioskiem rindā pēc limonādes, alus jau bija izpirkts.

No bedres pacēlās visu kārotās mušas, un pāri varžu pulkam iedziedājās svēts un vienbalsīgs: lēksim bedrē! Ar katru lēcienu no bedres pacēlās odi un mušas un – kvāāāks! – bedrē steidzīgi iegāzās jauns varžu simts. [Ziedonis 1978 : 127]

 

Kaprači

[..] Sīmanis vairakkārt sakuka uz priekšu, atgāzās atpakaļ, sakuka atkal, vērodams joprojām nekustošo draugu, it kā viņam būtu kas svarīgs pētāms. Viņš stīvi raudzījās kaulainā sejā, kura tikpat neatlaidīgi, tomēr izaicinoši un bramanīgi slējās viņam pretī.

Likās, viņi mēroja viens otru.

Drēgns vēsums no jauna pielija bedrē. Ķīsis piespiedās Kāpostam.

„Pag! Vai tad tu pats tas būtu!” piepeši iesaucās Sīmanis, drudžaini saceldamies uz trepju pusi, bet noturējās un palika stingrs uz vietas.

Tagad puiši skaidri redzēja, ka viņš nemanot velkas savā kaktā, acu no ģindeņa nenolaizdams. Kāposts pavēra lūpas, lai kaut ko vaicātu, bet balss neklausīja. Tanī vietā viņš pavirzīja celi uz priekšu, lai noņemtu ģindenim cepuri, kad piepeši kauli paši no sevis vai smilšu satricinājuma grabot gāzās uz Sīmani, piebērdami viņa klēpi. Iesēkdamies un atgaiņādamies Sīmanis spēcīgi iesitās ar plecu dobes stūrī. Sitiens bija tik stiprs, ka acumirklī bedres stūris bruka un dobe piebira gandrīz līdz pusei. Ar lielām pūlēm Kāposts atsvabinājās no smiltīm pirmais un redzēja, ka Sīmaņa vairs nav, bet no Ķīša palikusi pāri tikai bāla, spīdīga seja, kura daudz neatšķīrās no ģindeņa galvas. Viņš atsvabināja tūdaļ Ķīsi, kaut gan liela palīga tālākam darbam no viņa neieguva. Ar steigu, atrauzdami smiltis, sadabūja vecā kaprača kreiso plecu. Pagāja minūtes divas, kamēr tika pie Sīmaņa galvas, pār kuru krustojās abas rokas, iedamas pāri acīm un mutei. Kā par brīnumu, Sīmanis neizrādīja vairs ne mazākās pretimnākšanas viņa atsvabināšanā, tādā kārtā sabojādams daudzus no saviem skaistiem sakāmvārdiem.

Viņš gulēja miris, neganti saviebtu seju, pirkstos stilba kaulu žņaugdams.

Teica taisnību, ka Sīmanis nezinot atracis vecā mātes brāļa kaulus. 
[Ezeriņš 1962 : 264–265]

 

Pārcēlājs taisījās nolādēt to dienu, kad bija piedzimis. Tad atcerējās, ka viņa dēlam jāmirst, un sirdi tam iesāka atkal mocīt izmisums. Un, pielūdzis turpat lielceļa sniegā Dievu, vīrs izgāja ar savu cirvi pret austrumiem, kur lielie sili. Tur viņam pagadījās kādā bedrē krist un tā piecelt lielu lāci no ziemas guļas.

Zvērs rūkdams nāca virsū, tiekdamies pārcēlāju saplosīt, un vīrs stājās tam pretī. Viņam un tā sievai nebija ko ēst, un izmisums deva cēlāja rokai milža spēku. Un, lāci noveicis, laivinieks ar acīm teica Dievu, ka tas tā namam sūtījis labu pavalgu. 
[Grīns 2016 : 96]


 

BRUNO. Vajadzētu mēģināt salabot autiņu.

ĒRIKS. Kādu?

BRUNO. Manu.

ĒRIKS. Nē, man tas patīk! Ar ko tad tu brauci uz kapiem?

BRUNO. Ar taksi. Tev kaut kur jābrauc šovakar?

ĒRIKS (nogroza galvu). Es taču jau vakar teicu!

BRUNO. Piemirsās.

ĒRIKS. Piemirsās!

ŽERMĒNA (neuzkrītoši). Būtu pats salabojis…

ĒRIKS. Kas? Es taču strādāju! Galu galā tā ir tēva mašīna.

ŽERMĒNA (joprojām savaldīgi, neskatīdamās uz Ēriku). Jā, tikai braukā ar to lielākoties tu un Magnuss. Cik reižu tēvam nav bijusi vajadzība kaut kur braukt, bet mašīnas nav.

ĒRIKS. Tu paskat tikai!

TAIGA. Neplēsieties. Gan jau salabosiet.

ĒRIKS. Es tikai nesaprotu, kāda Žermēnai gar to visu daļa.

ŽERMĒNA (ar pūlēm valdīdamās). Ak kāda man daļa? Nekāda.

ĒRIKS. Es arī tā domāju.

VERNERS (paklusi). Nevajag, buci.

ŽERMĒNA. Tikai tu ļoti labi zini, ka tēvam ir grūti staigāt. Un tikpat labi to zina tava sieva un Magnuss.

MAGNUSS (gandrīz ar ironiju). Nu mani tu labāk neaiztiec. Galu galā man tas ir viens no iztikas avotiem.

ŽERMĒNA. Kā tad!

MAGDA. Varbūt mums bendēt savu autiņu tādā laikā?! Pa bedrēm un dubļiem? Mums miljoni no gaisa nekrīt!

ĒRIKS. Labi jau, labi. Žermēnai varbūt ir daļa taisnības.

(Bruno ir aizvēris acis un sēž tā.)

ĒRIKS (Magnusam). Tu jau nu gan varēji kādreiz paskatīties. Rullē caurām naktīm. Vismaz benzīnu pēc tam ielietu.

MAGNUSS. Ko nu dziedi? Kad es neesmu ielējis? Vajag pašam skatīties. Starp citu, avārijas es vēl līdz šim neesmu taisījis kā dažs labs.

[Jurkāns 2000 : 167–168]

 

KAUPIŅŠ (ilgodamies). Ai, ai, ai!

SAMTCEPURE (ilgodamies). Ai, ai, ai!

MAIJA. Tad strautiņu – baltgalvi ieraudzīju. No kalna lēkdams, tas bij iekritis bedrē, nekā vairs izkāpt nesaprata. Lūdza, lai bedri atrokot. Atraku, strautiņu vaļā palaidu. Par to man putu gabaliņu iedāvāja.

VELĒNU VECĪTIS.

           Baltu putu gabaliņš,

           Ak, kā spīd un zaigo viņš!

           Kad ar tādu miesu kop,

           Tad tā atkal jauna top

           Tā kā caurspīdīgas, plānas,

           Mirdzin baltas zīžu drānas!

KAUPIŅŠ (saldi – kāri – ilgojoši). Ai, ai, ai!

SAMTCEPURE (saldi – kāri – ilgojoši). Ai, ai, ai!

[Brigadere 2003 : 40]

 

RUBENSS (atmezdams ar roku).

   Ak, ak! – Man jāiet (aiziet, galvu nokāris).

       

*

 JĀZEPS (viens; noskatās viņam pakaļ. Tad pieiet pie bedres malas).

    Ko tu tik mēmi draud? – Ko dziļi dves? –

    Cik dziļa tava rīkle?

    (Viņš paņem akmentiņu, met gravā un noskatās un noklausās pakaļ, kā akmentiņš lēkādams iekrīt bedrē).

     Krīt, – krīt, – krīt!

     

*

   (Ienāk brāļi; Juda, izbīdīts no citiem priekšgalā, tad Levijs, Simons, Rubenss, Dans, Naftalis; jaunākie brāļi turas iepakaļ, uztraukti, novērodami, kā gaidīdami.)

JUDA (uz Jāzepu).

    Tu te jau! Labi tā – un ganu drēbes,

    Mēs nācām teikt, ka vari ganīt še –

LEVIJS (pārtraukdams Judu, uz Jāzepu).

    Še ganīt būs! – Tik piesargi no bedres!

 NAFTALIS (ironiski).

    Viņš še jau bedri pētī.

SIMONS.

             Pētī, pētī!

LEVIJS (uz Jāzepu, pieteikdams).

    Tik skat, ka nenozūd: kā vakar trīs!

 JĀZEPS (taisās iet projām).

 LEVIJS.

    Ko neatbild? Kurp ej?

 JĀZEPS.

    Šurp padzīt aitas.

 DANS.

    Lai iet. Mums jāspriež vēl, kāds šodien darbs.

 [Rainis 1978 : 475–476]



Dārgākā bedre

Latvijas dārgākā bedre ir uz Liepājas–Klaipēdas šosejas. Apkopojot 2013. gadā izmaksātās atlīdzības par ceļu bedru automašīnām izraisītajiem bojājumiem, apdrošināšanas sabiedrība „BTA Insurance Company” secinājusi, ka lielākā izmaksātā atlīdzība šogad bijusi kādam autovadītājam, kura auto nodarīti bojājumi par vairāk nekā 700 latiem pēc tam, kad auto iebraucis bedrē Nīcas novadā uz Liepāja–Klaipēdas šosejas.

Vidējā izmaksātā atlīdzība KASKO polišu īpašniekiem par bedru radītiem zaudējumiem ir 195 latu. Savukārt BTA KASKO Bedres polišu īpašniekiem vidējā izmaksātā atlīdzība 2013. gadā bijusi 104 latu. 21 % no visiem pieteikumiem Rīgā saņemti par Salu tilta bedrēs gūtiem bojājumiem, tādēļ varam uzskatīt, ka tieši Salu tilts ir bijis visbedrainākais ceļa posms no centrālajām galvaspilsētas ielām. 

Tātad 2013. gadā Rīgas sliktāko brauktuvju TOP 3 veidoja – Salu tilts, Skanstes iela un Brīvības iela. Pēc atlīdzības pieteikumu skaita otra bedrainākā pilsēta ir bijusi Daugavpils, kur visvairāk zaudējumus radījušas bedres uz 18. novembra ielas. 
[https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/latvijas-_dargaka_-bedre-ir-uz-liepajas-klaipedas-sosejas-13998742]

 

Izvadīšanas izdevumi

Mazpilsētu un lauku kapsētā vietu nereti var dabūt par velti, tad vienkārša izvadīšana izmaksā tikai ap 120 eiro. Tajā ietilpst aizgājēja paņemšana no morga, aizvešana uz baznīcu un kapiem, bedres izrakšana, tās nostiprināšana un aizbēršana. Vienkāršs priedes koka zārks, apšūts ar audumu, maksā 60–80 eiro, labāk dekorēts zārks ir dārgāks, bet pavisam smalkam zārkam cena var būt vairāki tūkstoši (dārgs koks, kokgriezumi, zeltīti bronzas rokturi, koka skaidām pildīts spilventiņš utt.). Zārku parasti cenšas iztapsēt aizgājēja mīļākajos toņos.

Apbedīšanas rituālam piederas arī koka krusts (maksā 20–80 eiro), kura krāsu un apdari saskaņo ar zārku. Krustu uzliek pie kapu kopiņas līdz tam brīdim, kamēr izveido pieminekli. Parasti koka krusts bez jumtiņa iztur piecus gadus.

Parastu zārku nes četri vīri, ja tas ir pamatīgāks – seši. Zārku kapā laiž ar laižamajiem dvieļiem. Speciālisti iesaka – labāk zārku vispirms nolikt uz diviem krāģīšiem blakus kapa bedrei – tad no aizgājēja būs vieglāk atvadīties.

Tā kā bieži bēru mielastā piedalās tikai maza daļa no bēriniekiem, mazu aizgājēja pieminēšanas rituālu var paveikt turpat uz vietas un pacienāt bēriniekus ar vīnu vai brendiju un mazu uzkodu. Glāzīti tukšojot, pāris piļu var veltīt kapsētas zemei.

Lielākās pilsētās apbedīšanas pakalpojumi ir dārgāki un izsmalcinātāki. Toties mazākajās pilsētiņās bērēšana ir sirsnīgāka, jo tur cilvēki viens otru bieži vien pazīst personiski. Ja mirušais bija ticīgs, pieņemts aicināt mācītāju.

Laba apbedīšanas firma būs redzama pēc tās darbiniekiem. Tie ir iejūtīgi, stalti vīri, pieklājīgi, atbilstoši gadalaikam ģērbti un baltos cimdos. Pieredzējusi apbedīšanas firma tāpat nokārto visu – izvadītāju, piemērotu mūziku, vietu bēru mielastam. Piemēram, Varakļānos ir ļoti senatnīgi kapi ar interesantu vēsturi, kuros dus daudzu ļoti slavenu latviešu dzimtu piederīgie. „Nesen nācās apbērēt populārā Krievijas šovmeņa Valda Pelša tēvu, vietējo varakļānieti. Šovmenis bija ieradies ar visu savu producentu grupu. Pēc bērēm viņš atzīmēja, ka Maskavā tik labu apbedīšanas pakalpojumu neesot. Turklāt kapu uzturēšanas takse mūsu kapos ir mērena un neatkarīga no mantas stāvokļa,” stāsta Mārtiņš Zieds, Varakļānu pilsētas kapu pārzinis. 
[Sagatavots pēc: http://www.la.lv/cienigi-apberet/]

 

 


 

Skatot 1923. gadā dibinātās Pieminekļu valdes arhīvu un meklējot ziņas un norādes par Latvijas senkapiem un to apzināšanu, diezgan bieži iznāk saskarties ar tā laika norādījumiem, ka senkapu vietā ir bijušas kartupeļu glabāšanas bedres jeb, plašākā nozīmē, sakņu glabāšanas bedres. Respektīvi, senkapi ir lielākā vai mazākā mērā izpostīti, jo tur ierīkotas kartupeļu bedres. Tās rokot, atrasti kauli un senlietas. No 20. gs. 20. un 30. gadu ziņojumiem var saprast, ka šajā laikā kartupeļu bedres jau vairs nav tikušas izmantotas saviem sākotnējiem uzdevumiem. Dažkārt Pieminekļu valdes arhīva ziņās ir norādes, ka bedres lietotas ne tikai kartupeļu, bet arī citu sakņaugu uzglabāšanai.

Pagaidām nav veikti kādi plašāki apkopojumi, kas raksturotu senās kartupeļu bedres, to ierīkošanas priekšnoteikumus, izmērus un tehnisko izpildījumu. Tāpat nav veikti apkopojumi, cik senkapu vietās ir bijušas kartupeļu bedres vai kādi senkapi, kartupeļu bedres izmantojot, ir atklāti. [..]

Cilvēks un kapi ir nesaraujami saistīti no tā brīža, kad cilvēks sāk apdzīvot kādu teritoriju, bet attiecībā uz kartupeļu bedrēm šādas saistības nav, jo zināms, ka kartupeļi Eiropā parādījās samērā vēlu. Kartupeļus 16. gs. otrajā pusē Eiropā ieveda spāņi. Rietumeiropā kartupeļus masveidā sāka lietot pārtikā 18.  gs., bet Skandināvijā un Krievijā (un Latvijā) – nedaudz vēlāk. [..]

Kartupeļu raža ir jāuzglabā. Jaunākos laikos tas tiek darīts pagrabos vai kartupeļu virszemes stirpās. 19. gs. 40. gados pagrabi zemnieku mājās bija ļoti reti. Tas saprotams, jo labību, graudus un citus iepriekš plaši izplatītos pārtikas produktus un mantu bija ērti uzglabāt klētīs. Pēc pagrabiem nebija lielākas vajadzības, jo sakņaugu nebija daudz. Apkopojot 19. gs. rakstīto avotu ziņas par 45 Svētupes krastu vecsaimniecībām, kur minētas saimniecību būves, pagrabi nav nosaukti. Sākoties „kartupeļu laikmetam”, viena no iespējām kartupeļu ražu uzglabāt bija uz ziemu tos ierakt sausā, tātad smilšainā vietā. Pārdesmit gadus vēlāk, kad sākās gruntniecības laiki un māju iepirkšana dzimtsīpašumā, jaunie saimnieki pamazām sāka būvēt arī mūra pagrabus un vajadzība pēc kartupeļu bedrēm mazinājās. Pieminekļu valdes materiālos, kapu sakarībā pieminot kartupeļu bedres, tās tiek saprastas kā tādas, kas ļaudīm kā kartupeļu bedres gan ir zināmas, bet parasti vairs netiek lietotas. Varētu pieņemt, ka kartupeļu bedres Latvijā masveidā tika raktas un izmantotas samērā īsu laiku – no 19. gs. vidus līdz 20. gs. sākumam. 
[Sagatavots pēc: Urtāns 2017 : 141–142]

 

Dabas apstākļi un iedzīvotāji no akmens laikmeta līdz dzelzs laikmetam

Vidējā neolītā (4. g. t. otrajā pusē pirms Kristus) Latvijas teritorijā ienāca jauni iedzīvotāji: tie bija ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras pārstāvji, kuri jau vidējā neolītā bija izplatījušies visā Latvijas teritorijā. Šis kultūras nosaukums radies no māla traukiem, kas rotāti ar ķemmes un bedrīšu iespiedumu ornamentu.

Tie bija somugru tautu pārstāvji, kuri Latvijas teritorijā ienāca no austrumiem. To sākotnējā dzīvesvieta bijusi Urālos starp Volgu un Oku. Ienācējiem, tāpat kā pamatiedzīvotājiem, galvenā nodarbošanās bija medības un zveja. Tie ierīkoja savas apmetnes brīvajās vietās upju un ezeru krastos vai blakus vietējiem iedzīvotājiem, un tas veicināja kultūru mijiedarbību. 
[Latvijas kultūras vēsture 2003 : 12]



2010. gadā Cēsīs bija aplūkojama Andra Eglīša no dabas materiāliem radīta lielformāta glezna „Mākonis un bedre”.


Juris Popovs. Kartupeļu un lopbarības biešu bedre

 

2010. g. Latvijas Automoto biedrība (LAMB) organizēja fotokonkursu Bedre, bēdz – 2010,  lai aktualizētu nesaremontēto ceļu tēmu, kā arī palīdzētu autoceļu uzturētājiem, norādot uz bīstamākajām bedrēm.

[http://www.lamb.lv/?ln=ru&id=58]



Dziesma Mēs ejam. Igo vārdi, J. Strazda mūzika, izpilda Igo.

[https://www.youtube.com/watch?v=3yFmtLhmZ4s]

Dziesma Protesta dziesma pret apkārtējās dabas piesārņošanu. M. Melgalva vārdi, J. Kulakova mūzika, izpilda grupa „Pērkons”.

[https://www.youtube.com/watch?v=gaGDHPovrQQ]

Dziesma Dzeguzes balss. M. Čaklā vārdi, I.Kalniņa mūzika, izpilda grupa „Menuets”.

[https://www.youtube.com/watch?v=Ib-bnS8rxA8 ]

Dziesma Mančinīla. M. Zālītes vārdi, U. Marhilēviča mūzika, izpilda Dailes teātra aktieri.


Elles bedres

Elles bedres ir lielākās sufozijas kritenes Latvijā. Vairāku hektāru platībā Pārgaujas novada Straupes pagastā sufozijas procesos izveidojušās astoņas dziļas un plašas kritenes. 1984. gadā meliorācijas darbos trīs kritenes tika aizbērtas un nolīdzinātas.

Lielākās kritenes izmēri ir 30 x 20 m, dziļums – septiņi metri. Tīrumus virs pazemes tukšumiem aizliegts apstrādāt ar smago lauksaimniecības tehniku.

Kritenes liecina par simtiem metru garām pazemes eju sistēmām. Vietējie iedzīvotāji stāsta par ļoti dziļu alu, kas vedusi līdz lielceļam un vēl aiz tā.

Te bijusi arī smilšakmens arka: pēc aculiecinieku nostāstiem, tuvējā graviņā, pa kuru tagad upē ieplūst vircas ūdeņi, pirms vairākiem gadu desmitiem sabrucis ļoti skaists smilšakmens tilts – dabiski veidojusies milzīga smilšakmens arka.

[Sagatavots pēc: http://www.vietas.lv/objekts/elles_bedres/]

 

„Cita bedre”

Īrijā Latviešu biedrība 2009. gadā ir izveidojusi teātra studiju „Cita bedre”. Biedrības iestudētā pirmā izrāde bija „Nu riktīgs seriāls” pēc Astras Rancānes lugas ar tādu pašu nosaukumu.

[Sagatavots pēc: http://lbi.ie/teatra-studijas-cita-bedre-pirmizrade/]