bārenis

bār- – sakne

-en- – piedēklis

-is – galotne

bāren- – vārda celms

-enis – izskaņa

bāreņa dzīve, bāreņa liktenis, bāreņu nams, bāreņa pabalsts, bāreņa tiesības

apaļš bārenis, mazais bārenis, pilnīgs bārenis

kļūt par bāreni, palikt bāreņos

Ai, bārene, bārenīte,

Tavu dārgu vainadziņu:

Tā man bija piektā reize,

Kumeliņu seglojot. [LD 5074-0]

Še rugaji, te rugaji, 

Visa zeme rugajos;

Še bāreņi, te bāreņi,

Visa zeme bāreņos. [LD 4227-0]

Kas bāreni godinaja,

Kas bāreni slavinaja? 

Dieviņš godu godinaja,

Laimit’ slavu slavinaja. [LD 5004-0]

Ai, bāreni, bāreniti,

Kas tev’ daiļu darinaja?

– Viegli soļi, mīļi vārdi,

Tie man’ daiļu darinaja. [LD 4458-1]

Ai, bārene, bārenite,

Tavu daiļu augumiņu?

Ni tev tēva, ni māmiņas,

Kas tev’ daiļi audzinaja? [LD 4462-0]

Asariņu upe tek

Gar bāreņu nama doru:

Raud atraitne, raud bāreņi,

Raud nabadze darbenīce. [LD 27835-0]

Kad tu biji vītoliņis,

Kam aug’ dārza maliņā?

Kad tu biji dižens puisis,

Kam bāreni bildinaji? [LD 5123-1]

Bārenitis pats es biju,

Bāren’ ņēmu līgaviņu;

Ne bārenei mātes pūra,

Ne man tēva tīrumiņa. [LD 4871-0]

Bārenite bēdajās,

Kas bāreni lietā liks.

Nebēdā, bārenite,

Laime tevi lietā liks. [LD 4971-0]

Trīs diženas santa rozes

Uz bārenes pūra vāku;

Trīs diženi tēva dēli

Gaid’ bāreni uzaugot. [LD 4949-0]

Laime sēd ābelē,

Bārenite pazarē.

Saka Laime uz bāreni:

Vij, bārene, vaiņaciņu!

– Ei, Laimiņa licejiņa,

Kam vajaga vaiņaciņa?

– Vij, bārene, nevaicā, –

Tautas ņems vaiņaciņu.

– Ei, Laimiņa licejiņa,

Ko dos tautas par vaiņaku?

– Ei, bārene, nevaicā, –

Tautas kārs šūpoliti.

– Ei, Laimiņa licejiņa,

Es nemāku žužināt.

– Ei, bārene, nebēdā,

Vaj tu viena žužinaji?

Mīļa Māra, Madaliena,

Abas divas žužinaja. [LD 5026-0]

Es bārenis tautu dēls,

Man bārene līgaviņa;

Lai Dieviņš palīdzeja

Bāreņam dzīvojot. [LD 5098-0]

Buoriņe pīaugdama,

Na buoriņe dzeivuodama:

Man Laimeņa apsaguse

Na buoriņu sedzeņiņu. [LD 4858-1]

Jauni bruoļi, mozys muosys

Jau nu maņa vysi tuoļi,

As buoriņe, še byudama,

Vīna sļeikstu osorās. [LD 4050-0]

Ai, priedit, ai, eglit,

Tev neauga atvasites;

Ai bārene, bārenite,

Tu nedzirdi laba vārda. [LD 3924-0]

Bārenišu laiva gāja

Pa jūriņu, līgodama.

I saulite Dievu lūdza,

Kad tik tiktu maliņā. [LD 4350-0]

Bārenite gauži raud,

No rītiņa cēlusies;

Saulit’, balta tecedama

Asariņu skaititaja. [LD 4351-0] 

Nasasmēju buoriņam,

Pi māmeņis dzeivuodama;

Saule kolna naaptecēje,

Kad es poša buorineite. [LD 4823-6]

Lai buoriņs, kas buoriņs,

Es ļeluoka bòuorineite:

Nava tāva, ni māmeņas,

Ni eistūs buoļeļeņu. [LD 4229-2]

Velni nogalina cilvēkus

Vagārs gājis no savām mājām uz muižu un ceļā saticis velnu. Gājuši reizē sarunādamies un ieraudzījuši puisēnu ceļa malā cūkas ganām. Puisēnam lielais vepris bijis iegājis kartupeļu gabalā, un, kā nu pamanījis vagāru, skrējis veprim pakal, kliegdams: „Kaut tevi velns parautu, tādu negantu vepri!” Vagārs, to dzirdēdams, piebikstījis velnam: „Klausies, tev sola vepri, un tu neņem; es viņu tūlīt paņemtu.”

Velns atsacījis: „Lai stāv vepris! ganiņš ir bārenis; ja es paņemšu vepri, saimnieks gaužām pērs un dauzīs, un viņam nav neviena, kas aizstāv; bez tam puisēns jau to nerunāja no visas sirds.”

Vagārs palicis klusu. Gājuši tālāk un dzirdējuši bērniņu gauži raudam. Māte pļāvusi rudzus, nebijis vaļas mierināt, tādēļ dusmās izsprucis tas vārds: „Kaut tevi velns parautu! Rudzi birst ārā, tēvs kalpo muižā, nav, kas rudzus pļaun, un tu mani neliec mierā pļaut.”

Vagārs, to dzirdēdams, piebikstījis velnam: „Klausies, tev sola bērnu un tu neņem; es viņu tūlīt paņemtu.”

Velns atbildējis: „Tik mātei ir, kā tā vienīgā meitiņa, un es vēl to pašu atņemšu; bez tam viņa šos vārdus nemaz nerunāja no tiesas, no visas sirds.”

Vagārs palicis klusu. Gājuši tālāk, muižas laukos darbinieki strādājuši un tiklīdz vagāru pamanījuši, tūliņ lādējuši, spļaudami: „Vagārs klāt atkal, kaut velns viņu parautu, to cilvēku bendi! nu jau būs atkal kādam ar koku pa muguru.”

Velns, to padzirdējis, vaicājis vagāram: „Klausies jel, tie runā nu vienreiz no visas sirds! Vai dzirdēji?”

„Ko tie!” vagārs īgdams atteicis, „tā jau ir suņu tauta: ne viņi klausa, ne viņi strādā!”

„Lai viņi šāda tauta, tāda tauta, bet patiesību viņi runā; no visas sirds runā, un tādēļ tu piederi man!”

To teicis, velns sagrābis vagāru, apgriezis galvu uz otru pusi, saspiedis čukurā, iegrūdis savā ādas somā un, sagriezies lielā viesulī, aizskrējis ar visu vagāru taisni uz elli. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140115002/lv]

●

Vacūs laikūs vīnu reizi guoja pa ceļu vīna naboga buorine. Iz ceļa jei īraudzeja lelu pili, kurā jei sadūmuoja aizīt un papraseit gabaleņu maizis, tai kai jei nabeja āduse kaidys div dīnys. Tikū buorineite daguoja pi tuos leluos un skaistuos piļs vuortu, tai jei dzierdēja bolsu: „Ej nu šanis paceļu, te nikas par breivu maizis nadūd.”

Lai buorineite lyudze tuo gabaleņa maizis cik lyugdama, nivīns jai nadeve, i jei ar osorom guoja tuoļuok. Tai cik jei guoja naguoja, no golu golā jau natyka spāka vairuok īt, boda nūmūceita buorine atsasada zuoleitē ceļa molā un suoka rauduodama lyugt Dīvu, kab jis dreižuok atsyuteitu jai nuovi.

Na par garu laiku pazacēļa lels viejs un pārkiuns, un – nu kurīnis pazajēme – sīvīte ar boltom drēbem iz placu daguoja pi buorineitis un suoka runuot: „Kū tu, meitiņ, raudi?”

Buorine jū suoka praseit, kab jei jū nūnastu pi nūmyrušuos muotis. Itei sīvīte boltuos drābēs beja pate Nuove, kura, napasaceidama vairuok ni vīna vuorda, pajēme buoreneiti un nūnese pa gaisu. Cik tī jei nese un golu golā atnese iz skaistu dzelža pili. Tymā pilī meitiņa īraudzeja vysaidus duorgus iedīņus, un taipat tī beja daudz mozu bārnu. Buorine īguoja cytā kambarī, tī jei izdzierdēja bolsu: „Nuove, parkū tu atnesi iz šanīni munu bārnu? Es gribēju, kab muns bārns dzeivuotu iz zemis, a na te.”

Nuove jai atbildēja: „Es atrodu itū meitini iz ceļa, jei mūcejuos bodā, nikuo naāduse. Vējs un pārkiuņs jū kustynuoja, bet jei sauce mani un es jū pajēmu un atnešu pi tevis. Pajem tu jū un baroj, kai cytis muotis audzynoj sovus bārnus!”

Muote pajēme sovu meitini pi sevis. Tai juos suoka dzeivuot obejys tymā dzelža pilī zam zemis kūpā ar vysim nūmyrušim. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr05/0501003.htm]

Pūķis nosists

Reiz viena pamāte likusi bāreni vienmēr malt un malt; bet nevarējusi itin nekad dzirnavu aci izmalt. Te vienu svētdienas rītu ganos bārene satikusi kaimiņu Jurieni un stāstījusi tai, kādi ērmi viņai maltuvē: jo maļ, jo ronas!

Juriene smējusies: „Ai, mīļā, tad jau tur pūķis! Apskaties tikai maldama, vai kaut kur netup kāds gailis, kas nebūt. Un, ja ir, sit maltuves milenu pār kreiso plecu atpakaļ, būs beigts, es galvoju.”

Labi. Pārdzinusi lopus, iegājusi maltuvē – jā: zem maltuves tup gailēns itin saputējis. Tā šī paķērusi maltuves milenu, atsitusi pār kreiso plecu atpakaļ un vairāk neko. Bet gailēns par to nieka sitienu nosprādzis, un nu dzirnavu acs palikusi izmaļama. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/132105017/lv]

●

Arī tāds zinot apraktu naudu atrast, kas mazās papardes ziedu iemantojis. Mazās papardes aug pļavās, ganībās un ziedot tikai Jāņu naktī. Bet kas šo ziedu lūkojot plūkt, tam jāpārciešot visādas briesmas. Tā reiz bijis bārenis. Un tam bijis dikti bargs audžu tēvs. Ļaunuma vien dzirdējis nabaga zēns no audžu tēva un pat ne Jāņu naktī nadabūjis miera: kad visi priecājušies, šim bijuši jāgana zirgi vienam pašam. Un tā nu ganījis, ganījis, beidzot atzvēlies pusguļus pie cintiņas, iesācis raudāt un tik dikti nobēdājies, ka labāk pēc nāves ilgojies, nekā tādā grūtumā vārgt. Kamēr tā domājis, te sāks tikai nākt viens nezvērs, otrs nezvērs kas nekas šim virsū. Bet bārenis nebaidījies: lai nāk, jo nāvi tik tā kā tā vēlējies. Tomēr nezvēri neaizkāruši vis šo, un nu tai vietā gadījies cits kas: apbruņoti kara vīri ar zvērīgiem zirgiem rindām gribējuši šim virsū gāzties, bet bārenis nebaidījies, lai nāk! Tomēr arī tie, kā nenākuši, tā nenākuši, un pēc brīža visi trakuļi pārtrakojušies. Bet bārenim tagad uznācis salds miegs. Viņš aizmidzis un sapņojis: pienākot laipns vecītis un sakot, ka zem galvas patlaban ziedot papardīte, lai noplūcot ziedu un aizbāžot kaut kur aiz ādas. Bārenis atmodies un patiesi atradis ziedu. Tūdaļ noplūcis ziedu, aizbāzis aiz zābaka liela un iemidzis par jaunu.

Kad saule patecējusi, gājis uz mājām. Pagājis gabaliņu – tavi brīnumi – viena kāja daudz smagāka par otru. Šis neko. Pārgājis mājā, vilcis istabā zābakus nost – kas ir – no smagā zābaka izbirst liela čupa zelta naudas. Bet gan dusmīgais audžu tēvs nopratis, kur nauda gadījusies, tūliņ paķēris papardes zieda un paturējis. Tik tad nu bijis bārenim, kā tā nauda, to labāko, papardes ziedu, nekad vairs nedabūjis redzēt. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/150113010/lv]

Jāņa Riekstiņa dokumentu krājums „Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni” (2015) stāsta par grupu bērnu, kuri 1944. gadā tika atrauti no savas dzimtenes un piecus gadus vēlāk no savas dzimtās tautas. Grāmatas virsraksts apliecina pirmo faktu, bet dziļākā traģika saistīta ar otro nodarījumu – abpusīgu zaudējumu, kura smagumu neiespējami objektīvi aplēst. Sakopotie dokumenti un atmiņu pieraksti stāsta par Latvijas bāreņu namu audzēkņiem, ko liktenīgajā 1944. gada rudenī vācu okupācijas iestādes evakuēja uz Vāciju un kuri, karam izbeidzoties, nonāca britu okupācijas zonā. Drāma noslēdzas piecus gadus vēlāk, kad dzīvi palikušie – gandrīz pēkšņi – vārda pilnā nozīmē pazūd bez vēsts Amerikas, Kanādas un Austrālijas „kausējamos katlos”. Vāka attēls rāda bērnu grupu, kāpjot lidmašīnā: „Latviešu bāreņu aizvešana uz Ameriku.” Vēsturnieks Riekstiņš priekšvārdā rezignē: „Latviešu ģimenēs, latviskā vidē nokļuva tikai nedaudzi.” Kā pie tā viss nonāk, ir šī samezglotā stāsta galvenais pavediens.

Krājums – atšķirīgi no vairuma vēsturisku tēmu izklāstiem un monogrāfijām – ļauj no izmeklētiem pirmavotiem, sastādītāja priekšvārda, fotogrāfijām un nedaudz piezīmēm lasītājam pašam iztēloties notikumu ainu. Starp liecībām un dokumentiem tomēr vēl paliek tumšas neatbildētu jautājumu spraugas. Ap 400 bērnu (vairumā zīdaiņi vai pirmsskolas vecuma, daži vecāki) kopā ar daļu bāreņu namu personāla tiek kuģos evakuēti (1944. g. oktobrī) uz Vāciju. Viena daļa drausmīgos kara beigu apstākļos aiziet bojā vai nonāk krievu rokās un, jādomā, atpakaļ dzimtenē. Rietumvācijā nokļuvuši (1945. g. maijā) ap 250, novietoti vairākās vietās Lībekas un Hamburgas apkaimē, britu zonā. Par viņu stāvokli un likteni, turklāt neatlaidīgi, rūpi tur un mēģina ietekmēt latviešu trimdas organizācijas (īpaši savu darbību atsākušais Latvijas Sarkanais Krusts – LSK), Latvijas sūtniecība Londonā un britu labdarības organizācija Save the Children (Glābiet bērnus). Visiem gādniekiem un labvēļiem mērķi un taktika ne vienmēr sakrīt – dokumenti ataino konfliktus dažādos līmeņos. Lasām arī par padomju repatriācijas aģentu ieinteresētību latviešu bāreņos. Tomēr no fotogrāfijām varam secināt, ka pēc kara briesmu norimšanas tie ir labi kopti un veselīgi. Krājumā bijušo audzēkņu pašu atmiņu nav – „pazudušo” bērnu pēdas sadzīt pētniekam nav izdevies. Toties vairāki dokumenti un atmiņu liecības ir viņu audzinātāju dažādos laikos un nolūkos rakstīti.

1946. gadā latviešu sabiedriskie darbinieki bija panākuši atļauju no britu militārās pārvaldes bērnu nodošanai latviešu ģimenēm audzināšanā. Tas tika izziņots un īstenots, un daudzi bērni jau nokļuva ģimenēs, kad UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitaton Administration – Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas pārvalde) nāca ar pretēju rīkojumu – bērnus nekavējoties atgriezt bāreņu namos. Satraukumā Malentes (Lībekas tuvumā) latviešu bāreņu nama darbinieki apelē LSK priekšniekam: „Saņemot rīkojumu par bērnu atpakaļdošanu, lielākā daļa audžuvecāku iesniedz paši lūgumus 8. korpusa štābam, lai bērnus atstātu viņu audzināšanā, neskatoties uz to, tomēr visi bērni tika audžuvecākiem atņemti un nogādāti Malentē.”

Bērni palika bāreņu namos. „Sākoties bēgļu izceļošanai uz tālākām mītnes zemēm, dažas latviešu ģimenes jaunajās mājvietās atsāka centienus izsaukt un adoptēt bāreņus no Vācijas. Pētnieks atzīst, ka tas sekmējies tikai nedaudziem. 

Vēsturniekam Jānim Riekstiņam Latvijas bāreņi personiski ir tuvi – dzimis 1942. gadā, bārenis, aizvesto bērnu vienaudzis. Uzaug bāreņu namā Naukšēnos, kurš nav starp evakuētajiem un turpina darboties arī padomju okupētajā Latvijā. Par bāreņu aprūpi viņam iznāk grāmata „Bāra bērni” (1992) un 20 gadus vēlāk „Sauli dzīves pabērniem” – par bāreņu namiem Latvijas pirmajā brīvvalstī un 2. pasaules kara laikā. „Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni” priekšvārdu Riekstiņš nobeidz ar šādu atzinumu: „Mēdz teikt, un tam arī es pievienojos, ka arī bāreņi ir tautas nākotne. Par tādiem latviešu tautai vajadzēja kļūt arī tiem Latvijas bāreņiem, kuri tika aizvesti uz Vāciju. Tā diemžēl nenotika. Kāpēc? Uz šo jautājumu pārliecinoši atbild šajā grāmatā publicētie dokumenti un atmiņu stāsti.” [Sagatavots pēc: Šlesers 2015 : https://jaunagaita.net/jg283/JG283_gramatas.Slesers.htm]

Gundega Repše „Bāreņu nams”

Lasot Gundegas Repšes romānu „Bāreņu nams”, jau no pirmajām lappusēm šķiet, ka pagātne atgriežas (vai – autore atgriežas pagātnē): gan personāži, gan dekorācijas liekas jau manīti – „Stigmā” (krājumā „Septiņi stāsti par mīlu”, 1992), „Šolaiku bestiārijā” (1994) un – mazākā mērā – romānā „Sarkans” (1998). Grūti pateikt, cik apzināti tas darīts, bet paralēles un lāgiem tiešas sakritības ar Repšes deviņdesmito gadu prozu acīm redzamas, vismaz – tās ir krietni jūtamākas nekā saistība ar patlaban topošo triloģiju „Smagais metāls”. Tie paši eksaltētie ļauži, „Bāreņu namā” gan drusku novecojuši, bet tāpat apmargoti ar intelektuālām mežģīnēm un joprojām kāri pēc sirdi plosošām melodrāmām, jau pazīstamā mazā, daļēji izolētā pasaulīte, kas, norobežota no reālās esamības, stipri atgādina teātra skatuvi, tie paši mājieniem, pusvārdiem un noklusējumiem piesātinātie monologi.

„Bāreņu namā” apsviedīgs pāris, Pits un Migliņa, kas izklaidējas, labdarīgi pabalstot radošos cilvēkus, reanimējuši vecu muižu Marateli. (Atceroties Repšes noslieci iešifrēt īpašvārdos visādas slēptas nozīmes, uzreiz jautājums – vai tā ir nejauša sakritība, ka vācu valodā maratz ir purvs, muklājs? No tā loģiski izriet nākamais: kā šis purvs – un Marateles vide patiesi atgādina bezcerīgu purvu, kurā slīkst paši tā radītāji, – sabalsojas/konfrontējas ar romāna nosaukumā pieminēto „bāreņu namu”?) „Mēs ar Pitu uzcēlām Marateli, lai nebūtu jātiekas ar idiotiem,” sevī prāto Migliņa, bet, gandrīz komiski, pirmais, ko viņa izdara, – savāc šajā paradīzē ar hronisku idiotismu lēmētu apmākslas ļaužu šļuru. Kolekcija patiesi iespaidīga – vienvienīgi āksti, histēriķi, muldoņas, nejēgas, patoloģiski egoisti, meļi, nelieši, pietrūkst vēl kārtīga bandīta, kas varbūt pat drusku atsvaidzinātu ainu, toties izbijis čekists, čekista dēls, gan ir. Manuprāt, vietumis autore gan pāršāvusi pār strīpu un groteska pārtop prastā karikatūrā. Tostarp, piemēram, Klaudijas tēvamāsas pierakstu fragmentā, kas tekstā iestarpināts īsti neizprotamu iemeslu dēļ – liekas, lai ieskicētu dažas Klaudijas biogrāfijas epizodes, kas citādi paliktu aiz kadra. Savukārt citviet rodas iespaids, ka kaut kā pietrūkst – visvairāk tas jūtams Šķirstiņā, kas tēlots pārlieku primitīvs, bet var jau būt, ka te vienkārši autores nosliece uz lakonismu izspēlējusi nelabu joku – Šķirstiņa iekšējais monologs tik skops, ka nekādi neizraisa uzticību. (Starp citu, dīvainā kārtā tieši Šķirstiņš, lai arī liels maitasgabals, ir vienīgais, kas aplaimots ar loģiskas domāšanas iemaņām – salīdzinājumā ar pārējiem personāžiem, kuru apziņas defekti izspīlēti līdz plīšanai.) [..]

Tātad – visi personāži ir fonā, galvenā loma nav iedalīta nevienam. Bet kas tad ir priekšplānā? Kam adresētas šīs grēksūdzes? Lai arī pārsvarā tie ir itin klasiski iekšējie monologi, tomēr autore ir gana rafinēta proziste, lai neaprobežotos tikai ar pseidointelektuālām pļāpām. Klausītājs ir – ne velti pāris reizes tiek piesaukts kāds mistisks un bezpersonisks prokurors, pie kura vēršas tie stāstītāji, kas apveltīti ar saprāta paliekām; kam tādu nav – vienkārši aizmuldas līdz galīgai bezjēgai. Visticamāk, šis prokurors, advokāts, tiesnesis, mācītājs vienā personā varētu būt saistāms ar sirdsapziņu, Dievu vai vēl kādu augstāku spēku, kas nekādā veidā notiekošajā neiejaucas. Te atkal jāpiesauc „Stigma”, kur arī lāgiem skanēja monologi, veltīti kādam nezināmam klausītājam. Taču nav tikai šāda formāla līdzība vien. „Stigmā” cita starpā bija iepīts klasiskais grēku izpirkšanas motīvs (protams, ar treknu jautājumzīmi) – pasaule atdzīvojās pēc tam, kad mira viens no personāžiem, pats klusākais un neuzkrītošākais. Arī „Bāreņu namā” ir šāda nāve – viens no Marateles viesiem izdara pašnāvību. Tomēr Stigmā vēl varēja runāt par upura un upurēšanas jēgu, turpretī „Bāreņu namā” tas viss atstāj baisas bezjēdzības iespaidu – nāve ir tikpat stulba kā visi pārējie romāna personāžu sastrādātie pekstiņi. Pat kārtīga apokalipse vairs nav iespējama – ir tikai bezcerīgais purvs, kurā muļļājas ar mūžīgo vientulību nosodītie „bāreņi”.

„Bāreņu nams” laikam gan ir pati drūmākā un bezcerīgākā Repšes grāmata. Vienubrīd pavīdēja izteikums par „dzīvo uguni” un „mākslīgo apgaismojumu”, ko neviens Maratelē neizšķirot. Liekas, dzīvā uguns ir apdzisusi, turklāt jau sen atpakaļ – par ko liecina mazs, bet izteiksmīgi ironisks stāstiņš par vecmāmiņu, kas, jaunībā sabijusi Francijā trīs nedēļas, pēc tam līdz astoņdesmit gadu vecumam pūtusi vaļā „visīstākās francūzietes” stāstus. Laiki ir citi, stāsti ir mainījušies, vecmāmiņas vēriens, no mūslaiku skatpuntka raugoties, pagalam pieticīgs, bet būtībā tā pati. Atzīšos, manī šis Marateles īpatņu zvērudārzs izraisīja bezmaz iekšēju protestu – nu nevar tak būt, ka ļauži tik vienveidīgi melnā krāsā, kā tos mālē Repše, un, ja ne melni, tad ķerti, bet uzreiz arī jāatzīst, ka citādiem Marateles teātrī būtu grūti atrast kādu lomu, tāpēc spēles noteikumus nākas pieņemt.

Neņemos spriest, kas beigu galā saveidosies no triloģijas „Smagais metāls”, no kuras pagaidām iznākušas divas grāmatas, bet patlaban liekas, ka „Bāreņu nams”, manuprāt, ir spēcīgākā no Repšes beidzamo gadu grāmatām. [Berelis 2008 : https://berelis.wordpress.com/2008/06/01/gundega-repe-barenu-nams/]

Esam varoņu, ne „bāreņu tauta”

„Mūsu valsti neuzbūvēja nodevēji, gļēvuļi un kolaboracionisti. Mūsu valsti uzbūvēja varoņi,” teic Guntis Kalme.

Par varoņiem varam dēvēt arī tos, kurus agresīvā komunistu vara izrāva no mājām un aizmeta saltā svešumā. Varoņi ir tie, kuru gars un mīlestība nesalūst.

Miesa var salūzt, un tas daudzreiz notika. Bet viņi – 25. martā represētie – sirdī palika Latvijā un turpināja to būvēt. Ar atmiņām, asarām un cerību reiz atgriezties… Arī mana vecmāmiņa Eleonora atgriezās. Tas notika 1956. gadā. Acīs bija spītība, rokās – smaga darba rētojums. Arī viņa savā sirdī būvēja Latviju. Tāpat kā pārējie 42 322 cilvēki, kurus represēja 1949. gada 25. martā. Ir pagājuši 70 gadi kopš tās briesmīgās dienas.

Par 25. marta svarīgumu – saruna ar teoloģijas doktoru, Lutera akadēmijas docentu, mācītāju Gunti Kalmi.

– Represētie aiziet mūžībā… Tie, uz kuriem šī tēma neattiecas, nereti aicina par viņiem aizmirst, jo patlaban esot daudz citu, svarīgāku problēmu, ko risināt. Turklāt tas neesot politkorekti – visu laiku atgādināt par „kaut kādām” represijām. Vai politkorektums var būt sabiedriskā miera un līdzsvara avots?

– Vārds „politkorekti” sākotnēji bija domāts, lai veicinātu savstarpējo iecietību. Taču nu tas faktiski nozīmē izdabāšanu valdošajam politiskajam viedoklim. Ne velti Kārlis Markss savulaik sacīja, ka sabiedrībā valdošās domas ir sabiedrībā valdošo domas. Ja sāk dominēt apgalvojumi „mums to nevajag atcerēties, jo ir svarīgākas problēmas”, tad faktiski tas ir aicinājums atteikties no savas vēsturiskās atmiņas, aicinājums tapt par manipulējamiem viendienīšiem, mankurtiem. Jā, ir daudz aktuālu problēmu – pensijas, skolotāju, mediķu algas utt. –, bet tā ir apelācija pie Maslova piramīdas, pie pamatvajadzībām. Tas ir slēpts aicinājums atteikties no savas identitātes. Atmiņa taču ir cilvēka patības avots, tieši tāpat tautas identitāte ir tās vēsture, un no tās izrietošā spēja veikt secinājumus. Ja nav atmiņas, nav arī no kā secināt. Tad kļūstam par Homo Oeconomicus – cilvēkiem, kuru uzvedību veido tikai ekonomiskās noteiksmes, kuriem vajag tikai to, kas vēderā un kabatā, t. i., kļūstam par mietpilsoņiem. Šādi iedzīvotāji nav tauta, jo viena no būtiskām tautas pazīmēm ir vienota vēsturiskā atmiņa. Ja atmiņa tiek kropļota, tā vairs neveic savu uzdevumu, nesignalizē par draudiem, neuzrunā sirdsapziņu. Tad tauta fragmentējas. Un tad tā vairs nav tauta, tad šo kopumu var dēvēt tikai par demogrāfisko materiālu.

– Diez vai tas būs īstais mērķis, kuru mēs vēlētos.

– Tas ir aicinājums pārslēgt uzmanību no morāles (kurš ir upuris, un kurš – bende?) uz ikdienas problēmām. Tad arī vēsturiskā taisnīguma meklējumi tiek uzskatīti par nebūtiskiem. Ja lētticīgi sekosim šai viltībai, tad atteiksimies no atbilžu meklējumiem uz mūsu vēstures jautājumiem. Tad drīz mūsu bērni atteiksies no mums. Viņi teiks: jūs atteicāties no saviem senčiem, kāpēc lai mēs neatteiktos no jums? Tātad katrai paaudzei jāveic savs uzdevums, kopjot un sargājot Dieva mums uzticēto Dzimteni; tas ietver arī prasību ar cieņu izturēties pret vecāko paaudzi. Ar cieņas izrādīšanu represētajiem mēs iekļaujamies Dieva iedibinātajā kārtībā, kas pēc vienas paaudzes sargās mūs, bet vēl pēc vienas – mūsu bērnus. Turklāt mums jāveicina ne cietēju, bāreņu kults, bet jārāda, kā mēs kā tauta pārvarējām pagātnes drāmas un joprojām esam nesalauzti un spējam attīstīties. Esam dārgi maksājuši par savu valstiskumu, par uzdrīkstēšanos piedzimt, mācīties un runāt latviski, par tiesībām aizstāvēt savu valsti, kurā mēs, latvieši, esam valstsnācija.

– Ieklausieties oponentos: nacionālas valstis ir pagātne.

– Nepiekrītu: liberālisms pats ir novecojis. Tautas sāk mosties no šā tvana, tās nevēlas par globalizācijas lēcu virumu atteikties no sev svarīgā.

– Kas par to liecina?

– Piemēram, masu protesti Vācijā. Līdz mums nonāk tikai bālas atskaņas, to pasniedz kā populismu, radikālismu utt. Ar vieglu roku tur pieskaita arī tos, kuri nevēlas atteikties no savas nacionālās identitātes, kultūras un vēstures. Es arī negribu! Kāpēc lai atteiktos no sava vectēva – leģionāra, 19. divīzijas Ernesta Laumaņa bataljona rotas komandiera? Un kāpēc man atteikties no sava otra vectēva? Viņš bija Abrenes robežsardzes priekšnieks – viņš bija savā postenī arī tajā naktī, kad Latvijā ienāca krievi. Tēvs stāstīja: tajā naktī viņa tēvs ienāca istabā, šautene pār plecu, apkāries granātām, uzmodināja, piespieda sev klāt, noskūpstīja un teica – dēls, mēs vairs neredzēsimies. Kāpēc lai es viņus nodotu? Tāpēc, ka vienam otram piemeties maskavisms, briselisms vai cita baiļu slimība? Viņu fobijas nav manas problēmas.

– Šodien baiļu, necieņas un vēstures aizmiršanas paēnā nereti tiek vainoti paši represētie, sak, paši bijāt vainīgi, ka jūs izsūtīja: simpatizējāt nacistiem, bijāt pārlieku turīgi utt.

– Šī ir noziedznieku psiholoģija – noziegumos vainot upurus. Ja tam noticam, esam ļāvušies sevi apmuļķot. Bet inteliģences uzdevums ir atmaskot šo blēdību. Vēsturiskā loģika ir vienkārša: ne mēs šo karu izraisījām, bet starptautiskie bandīti – Staļins un Hitlers. Laiks noslaucīja abus režīmus vēstures mēslainē, bet mēs savu valsti atjaunojām. Savukārt tagad notiek hibrīdkarš, efektīvāks par parasto. Agrāk teritoriju vispirms ieņēma militāri, savukārt tagad hibrīdkarā mērķa valsti vispirms piepilda ar svešām vērtībām, bet politisko piederības maiņu veic pēc tam. Tas ir vienkāršāk, jo tauta vairs neredz savas vērtības, ko sargāt. Bet, ja runājam par „simpatizēšanu nacistiem”… Deportācijām ar to nebija nekādas saistības. Viens no 1949. gada 25. marta deportāciju mērķiem bija iznīcināt nacionālo partizānu atbalstu tautā. Partizāni traucēja padomju aktīvistiem zemniekus iedzīt kolhozos. Izsūtīšanai vajadzēja salauzt pretestības garu. Partizāni nebija bandīti, kā to stāsta Latvijas nīdēji. [..]

Bet zināt, kas mani tagad nodarbina… Patlaban mūsu kinocilvēki rada labas, artistiskas filmas…

– Filmu „Melānijas hronika”, piemēram?

– Jā, taču ir arī citas. Nesaukšu konkrēti. Kādam režisoram jautāju: par ko būs tava filma? Viņš atbild: par attiecībām, par nodevību. Jā, diemžēl ne visi iztur, daži kļūst par nodevējiem. Bet mūsu valsti taču neuzbūvēja nodevēji, gļēvuļi un kolaboranti. Mūsu valsti dibināja, izcīnīja, izveidoja un aizstāvēja varoņi. Kāpēc par viņiem netaisām filmas, dziesmas, lielus mākslas darbus? Kāpēc nav filmas par Oskaru Kalpaku, Kārli Ulmani, Žani Butku?

– Par Konstantīnu Čaksti, nacionālajiem partizāniem, Ludvigu Bolšteinu, Roberta Rubeņa bataljonu…

– Savus varoņus mēs varētu saukt simtiem. Bet par viņiem filmas netiek veidotas. Cik zinu, LTV nav rādīta lietuviešu filma Pūču kalns – tā ir par nacionālajiem partizāniem. Bet joprojām tiek rādītas komunistiskā režīma propagandas filmas, kas glorificē okupantus un apmelo mūsu cīnītājus un mūsu vērtības. Aiz kokiem neredzam mežu. Sīkumainības un maziskuma nolēmēti, mēs gribam kost lieluma ābolā… Tas nesanāks. Tāpēc beidzot vajadzētu saprast, ka mūsu pagātne ir dižas tautas pagātne. Vēsturnieks Uldis Ģērmanis sacīja: „Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.” Mēs taču vienmēr esam gribējuši būt mēs paši, mēs neesam bijuši gļēvuļi, latvieši vienmēr ir cīnījušies par savu brīvību. Labvēlīgos, nelabvēlīgos un neiespējamos apstākļos – VIENMĒR! Tad kāpēc mums uzspiež „bāreņu tautas” lomu?

– Es nejūtos kā „bāreņu tauta”.

– Es arī ne. Ja esam varoņtauta, tad mūs nevar uzvarēt. Gaudotājus un gļēvuļus – gan. Tātad kādam vajag, lai mēs būtu činkstētāji. Izejot no vēstures megafakta – Latvijas valsts nodibināšanas un atjaunošanas –, nenogurstoši jārāda mūsu vēstures pamatakcenti: nevis ciešanas, bet uzvaras. [..]

– Ko darīt, lai mēs katru rītu pamostos brīvā Latvijā?

– Vienkārši – divreiz dienā lūgt Dievu par Latvijas valsti. Un katru dienu ieplānot: ko konkrēti varu izdarīt, lai es, mani bērni un visi mūsējie rītdien pamostos brīvā valstī? Un ieplānoto līdz vakaram arī paveikt. Ikviens katru dienu varam dot savu ieguldījumu. Un katram tas arī jādod. [Kalme 2019 : https://dienaszinas.lv/guntis-kalme-esam-varonu-ne-barenu-tauta/]

●

2019. gadā Latvijas juvelierizstrādājumu uzņēmums „Grenardi” savas 20. dzimšanas dienas priekšvakarā sadarbībā ar Vairu Vīķi-Freibergu radīja īpašu, saules iedvesmotu piespraužu kolekciju, kas bija veltīta Latvijai 101. dzimšanas dienai. Sarunā ar žurnālisti Ievu Ikstrumu Vaira Vīķe-Freiberga skaidroja, kāpēc, viņasprāt, Saules zīme mūsu tautai ir tik svarīga, norādot:

„Laikam jau tāpēc, ka ilgus gadsimtus bijām bāreņu tauta. Es to domāju arī burtiskā nozīmē. Karu, mēra, dažādu slimību dēļ daudzi bērni kļuva par bāreņiem jeb sērdieņiem, kuri bija zaudējuši abus vecākus. Tautā šādu bērnu bija ļoti daudz. Turklāt tauta kopumā ilgstoši bija apspiesta, dzīvoja grūtos apstākļos. Mazus bērnus no rītiem sūtīja ganīt govis slapjās pļavās. Kad pārcēlos uz Latviju un sāku dzīvot arī laukos, tikai tad es konstatēju, cik auksta vasaras rītos ir rasa! Ne velti saulīte mūsu tautas dziesmās parādās kā māmulīte, kura sasilda un noglāsta.

Arī mūsu karavīri, cīnoties par Latvijas brīvību, pie cepures sprauda uzlecošas saules zīmi. Tā simbolizēja jaunas republikas rašanos. Saule mūsu tautai bijis nozīmīgs simbols dažādās nozīmēs.” [Sagatavots pēc: Ikstruma 2019 : https://grenazine.lv/sarunas/vaira-vike-freiberga-rotasanas-pacila-cilveka-garu/]

Vārdformula „tumšajā kaktiņā” bieži sastopama t. s. bāreņu dziesmās, kur tā norāda uz bāreņa sociālo zemumu, beztiesību. Laima vai Saule ir tā, kura tiek lūgta ienest istabā gaismu, resp., vieglināt bāreņa smago likteni:

Dedz’, Laimeņ, gaišu guni 

Ustubeņis dybynā;

Borineite sagšas aude 

Tymsajāi kakteņā. [LD 4976-1]

aaaa

Lec, saulīte, rītā agri,

Lec pa logu istabā:

Bārenīši sasēduši

Tumšajā kaktiņā. [LD 4362]

aaaa

Šķiet, ka bāreņu dziesmās tumšais kakts nenozīmē tikai zemo sabiedrisko stāvokli vien, bet simboliskā veidā rāda, ka bāreņi, palikuši bez vecākiem, paši ir it kā veļu valstī (tumšā kaktā bez uguns). Un Laima, Saule, kas nes uguni, gaismu (resp., dod dzīvības spēku bārenim), veic nomirušās mātes funkcijas. Virknē tautasdziesmu tekstu atrodam tiešas norādes uz to, ka Dievs un Laima (arī Māra, Saule) bārenim aizstāj vecākus:

Ej, Dīveņ, ej, Laimeņ,

Buorineiša gūdeņā:

Dīvs tāvs, Laime mote,

Dīva dāli buoleleņi. [LD 4985] [Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 182]

●

Bāreņu dziesmās Laima tiek saukta par bāreņa māti, Dievs – bāreņa tēvu, bet Dieva dēli – par bāleliņiem / brāleliņiem:

Saka mani bārenīti,

Es nebiju bārenīte:

Dieviņš tēvs, laime māte,

Dieva dēli bāleliņi. [LD 5055]

aaaa

Te, lai cik pirmajā brīdī liktos paradoksāli, saskatāmas paralēles ar t. s. Dieva zvēriem. Pēc seniem indoeiropiešu tautu uzskatiem, tie zvēri, kas mežā, ir dievību aizgādībā; tā latviešu folklorā vilku bieži sauc par dieva suni, meža zosis – par dieva zosīm, nepieradinātos meža vēršus – par dieva vēršiem u. c. Mājlopi paliek cilvēka aizgādniecībā. Savukārt cilvēku līmenī – tie bērni, kam vecāki dzīvi, ir vecāku pārziņā, bet tie, kas tēvu, māti zaudējuši, nonāk Dieva, Laimas (cituviet – Māras) un Dieva dēlu rokās. [Kursīte 1996 : 231]

●

[..] Nemītiskajos tautasdziesmu tekstos, īpaši bāreņu dziesmās, kakts (tumšs kakts) simbolizē sociālo zemumu iepretī vidum kā labvēlīgākajai vietai. Lai gan, iespējams, tam pamatā ir senāki – mītiski – priekšstati par kaktu (malas ekvivalentu) kā vietu, kas robežojas ar veļu valsti, kā dzīvībai bīstamu vietu. Bārenis kaktā, tāpat kā mirušais veļu valstī, ir statisks, tikai Laimas, Māras vai Dieva varā ir viņu izvest saulē, gaismā, t. i., dzīvībai labvēlīgā vietā.

Paradums, kas mūsu skolās eksistēja līdz pat pēckara gadiem, – nogrēkojušos skolēnu likt stāvēt klases kaktā, iespējams, tipoloģiski (ne ģenētiski, jo skolu tradīcijas mums nāk no vāciešiem) rada (=radniecīgs) bāreņu izolēšanai un nekustībai kaktā. [Kursīte 1996 : 188]

●

Vārds, kas izsaka cilvēkam piešķirtā likteņa ideju, ir arī tiesa. Jēdziens tiesa izsaka vienlīdzīgas daļas piešķiršanu, ko izdara vai nu likteņdievības, vai arī Māra. Visbiežāk šis jēdziens figurē bāreņu dziesmās. Bāreņiem nav vecāku, bieži arī aizbildņu, kas varētu pastāvēt par viņiem pienākošos daļu. Aizbildņa, lēmēja loma pieder Mārai vai Laimai:

Kur tu teci, svēta Māre.

Zīda svārkus saņēmuse?

– Es tecēju laidarēju

Sērdienei tiesu šķirt.

Sērdienei tiesu šķirt,

Kam nav tiesu šķīrējiņa. [LD 5019]

aaaa

Kā tika nošķirti šie līdzīgie jēdzieni daļa un tiesa senatnē, šodien grūti sniegt precīzu atbildi, bet šķiet, ka vismaz vienu no iespējamām atbildēm varam meklēt šo vārdu etimoloģijā. Proti, tiesa nozīmēja līdzīgu iespēju, ko visbiežāk bārenim, neesot vecākiem, nebija kam piešķirt, un tas bija jādara Laimai vai Mārai. Turpretī daļa nebija obligāti līdzīga, vienāda ar citām iespējamām daļām. Daļu dabūja, lūdzot dievību, izlozējot, cīnoties par to (piemēram, par laupījuma daļu karā). Arī senie grieķi šķīra daļu, ko iegūst ar lozes palīdzību (moira), no daļas, ko iegūst bez lozēšanas (nomos). Izlozē iegūto daļu nosaka katra liktenis. Likteņdievības pakļaujas lozes rezultātam, nav viņu varā to mainīt. [Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 205] 

●

Sena pateicības forma vai dievību labvēlības izlūgšana bija uguns sakuršana. To darīja tie, kuriem īpaši grūti klājās, visbiežāk bāreņi, kam nav vecāku siltuma. Ar uguns starpniecību viņi cerēja iegūt dievību siltumu un aizgādniecību:

Es guntiņu sakūros 

No deviņi žagariņi.

Sildās Dievs, sildās laime,

Mana mūža licējiņa. [LD 18 173] [Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 243]

Dziesma Bāreņa lūgšana. Kaspara Dimitera vārdi, Aigara Grāvera, Valtera Pūces, Uģa Prauliņa, Arņa Medņa mūzika.

Ministru kabineta 2005. gada 15. novembra noteikumi „Noteikumi par sociālajām garantijām bārenim un bez vecāku gādības palikušajam bērnam, kurš ir ārpusģimenes aprūpē, kā arī pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās” nosaka, kādas sociālās garantijas pienākas bārenim un bez vecāku gādības palikušajam bērnam, kurš ir ārpusģimenes aprūpē, kā arī bārenim un bez vecāku gādības palikušajam bērnam pēc pilngadības sasniegšanas. [Sagatavots pēc: https://likumi.lv/ta/id/121592-noteikumi-par-socialajam-garantijam-barenim-un-bez-vecaku-gadibas-palikusajam-bernam-kurs-ir-arpusgimenes-aprupe-ka-ari-pec-arp%E2%80%A6]

●

2020. gada 6. septembrī Likteņdārzā tika atklāta jauna piemiņas vieta, kas veltīta Latvijas valsts dibinātājiem un neatkarības atjaunotājiem. Atklāšanas pasākumā Sandra Kalniete, Kokneses fonda padomes priekšsēdētāja, Eiropas Parlamenta deputāte, teica:

„Mūsu valsts dibinātāju personības un dzīvesstāsti ir tikpat traģiski un cildeni kā mūsu valsts pirmās simtgades vēsture. 20. gadsimtā esam nežēlīgi svaidīti vēstures un ģeopolitikas satricinājumu viļņos, un tomēr daudzi ne tikai izdzīvoja, bet prasmīgi izmantoja katru mazāko iespēju, lai izrautos no šīs citu lemtās bedres. Tā bija ikdienas varonība. Tie ir nepadošanās stāsti, kas atkal un atkal ir jāstāsta, lai tie iedvesmo mūsu bērnus un bērnubērnus. Mēs neesam bāreņu un sevis žēlotāju tauta! Mēs esam sīksti izdzīvotāji – čakli, strādīgi un gudri! Un par mūsu tautas garīgās būtības saglabāšanu vislielākā pateicība pienākas mūsu vecākiem un vecvecākiem Sibīrijā, Padomijas Latvijā, Vācijā, ASV, Austrālijā un citur. Viņi sargāja un kopa savos bērnos latvietību. Bez viņiem nebūtu iespējams Atmodas brīnums un mēs neatgūtu mūsu Latviju pēc pusgadsimta nebrīves.” [Sagatavots pēc: Kalniete 2020 : https://www.liktendarzs.lv/kalniete-liktendarza-godinam-cilvekus-bez-kuriem-nebutu-latvijas-valsts/]