Tradicionālā transkripcija

[baltvãciẽtis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[bɑlːtvɑːːʦi͜eːtis]


[b] – balsīgais troksnenis

[a] –  īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[ā] – garais patskanis

[c] – nebalsīgais troksnenis

[ie] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Četrzilbju vārds.

Ortogramma – ā



balt– – vārda sakne

vāc- – vārda sakne

-iet-  – piedēklis

-isgalotne

balvāciet- – vārda celms

-ietis – izskaņa



baltvācietispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds,  sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

baltvāciet-is baltvācieš-i

Ģ.

baltvācieš-a baltvācieš-u 

D.

baltvāciet-im baltvācieš-iem

A.

baltvāciet-i baltvācieš-us

I.

ar baltvāciet-i ar baltvācieš-iem

L.

baltvāciet-ī baltvācieš-os

V.

baltvāciet! baltvācieš-i!

 


Teikumā var būt:

     1) teikuma priekšmetsBaltvācietis atcerējās dzīvi Latvijā.

     2) izteicēja daļa – Muižas īpašnieks ir baltvācietis.

     3) galvenais loceklisSenās dzimtas baltvācietis.

     4) papildinātājs –  Latviešu zemnieks nesaprata baltvācieti.

     5) pielikums – Pālens, baltvācietis, ir viena no A. Kļavja romāna „Piesmietais karavīrs” personām.

     6) vietas apstāklis – Daudzos baltvāciešos ir skumjas par zaudēto dzimteni.



baltvāciešu biedrība, baltvāciešu devums, baltvāciešu dzimta, baltvāciešu izceļošana, baltvāciešu īpašums, baltvāciešu literatūra, baltvāciešu mantojums, baltvāciešu mācītājs, baltvāciešu muižas, baltvāciešu pilis, baltvāciešu prese, baltvāciešu vēsture, baltvāciešu zemes

lepnais baltvācietis, vecais baltvācietis

izglītots  baltvācietis



baltvācietis, -ša, v. baltvāciete -es, dsk. ģen. -šu, s.

Baltijas vācietis.

„.. ir dzīvokļi, kurus manā rajonā atstājuši baltvācieši, repatriēdamies uz fāterlandi [tēvzemi].” Grīva 9, 96.

vācbaltietis, -ša, v. vācbaltiete -es, dsk. ģen. -šu, s.

Baltijas vācietis. Baltvācietis.

.. vācbaltieši Latvijas vēsturē līdz šim lielākoties aplūkoti nevis kā atsevišķa parādība, bet tikai tiktāl, ciktāl viņu darbība skārusi latviešus, to kultūru, īpaši izceļot G. Manceli, E. Gliku, Veco un Jauno Stenderu, G. Merķeli. Literatūra un  Māksla, 1990. gada 2. janvārī.

.. latviešu un vācbaltiešu kultūra Latvijas vēsturē palaikam ir atradusies sacensības un pat konfrontācijas attiecībās. Literatūra un Māksla, 1990, 43. nr., 15.lpp.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


baltvācietis – Baltijas vācietis, baltietis, vācbaltietis 


Vēsturēbaltvācietis, vācbaltietis.


baltvācietis – salikteņatvasinājums no Baltijas vācietis, izmantojot motivētājvārdu sakni un pievienojot vārddarināšanas galotni


angļu – Baltic Germans 

baltkrievu – Балтыйскія немцы

ivritā  – גרמנים-בלטים

franču – Germano-Baltes

grieķu – Γερμανοί της Βαλτικής

igauņu  – Baltisakslased

krievu – Балтийские немцы

lietuviešu – baltvokiečiai

poļu – Niemcy bałtyccy

somu – Baltiansaksalaiset

ukraiņu – Балті́йські ні́мці

vācu – Baltendeutsche, Deutschbalten, Deutsch-Balten

zviedru – Balttyskar



Latviešu folklorā, arī sakāmvārdos, visbiežāk par kungu sauc baltvāciešu muižnieku, mācītāju u. c.
Kas kungs, tas muižnieks.
Kad muižā kungu trūkst, kad ellē velnu.
[Kokare 1957 : 131]

Kad arājs nears, tad kungs ar karieti nebrauks.
[Kokare 1957 : 132]

Kāds jau pats muižas kungs, tāds i vagars.
[Kokare 1957 : 133]



Mīklās izmantoti tautas sarunvalodas baltvāciešu sieviešu sociālie un ģimenes stāvokļa apzīmējumi.

Tieva gara preilenīte,

Ik rītiņu dancināma. – Slota. [LTM 2982.a]

 

Lielmāte caur piedurkni pīpē. – Skurstenis un dūmi. [LTM 2955]

 

Balta jumpraviņa,

Brūna cepurīte. – Sēne. [LTM 2724a]



Latviešu tautasdziesmās baltvāciešu muižnieki tiek saukti tikai par vāciešiem.

 

Vācietis raudaja,
Rāceni grauzdams.
Neraudi, vācieti,
Vels tevi neraus. [LD 31899–1]

 

Es vācieti dancinaju
Uz sarkanu ķieģeliti;
Jo vācietis augstu lēca,
Jo pakūru uguntiņu. [LD 31867]

 

Kad (Kaut) man būtu ta naudiņa,
Kas guļ jūras dibenā,
Es nopirktu Rīgas pili
Ar visiem(i) vāciešiem.
To daritu vācietim,
Ko vācietis man darija.
Dienu liktu mežā braukt,
Nakti riju kuldināt,
Svētdienā pēc pusdienas
Liktu cūkas paganīt. [LD 31874]


Latviešu pasakās un teikās baltvācieši saukti par kungiem, lielkungiem, baroniem, muižniekiem u. c.

 

Čiks

Kādam kungam ceļā salūza kariete. Laime vēl, ka turpat bija kalējs. Kungs lika karieti sataisīt, un kalējs par darbu noprasīja veselu rubli.

 „Par tādu nieku paņem veselu rubli! Cik tad šis te strādāja? Tad jau kalējs pelna vairāk nekā kungs. Ja labi apdomā, arī es varu kalēja darbu strādāt un bāzt rubļus kabatā,” kungs pukojās. Mājās pārbraucis, kungs nu ik dienas iet pie sava kalēja smēdē un paslepus glūn, kā kalējs kaļ. Tā kādu laiku kalēja amatu ar acīm mācījies, viņš dzen kalēju no smēdes ārā un pats ar savu kučieri paliek kalēja vietā. Otrā dienā atnāk no kaimiņu pagasta kāds saimnieks ar lielu dzelzs gabalu – lemešus kalt. Kungs paņem dzelzi, ieliek ēzē, uzber lielu kaudzi ogļu virsū un saka: „Kučier, pūt nu!”

 Kučieris, nabadziņš, pūš atspēries, kamēr dzelzs balta. Nu kungs uzsviež dzelzi uz laktas un uzsauc saimniekam: „Sit nu!”

 Saimnieks paķer lielo veseri un sit arī, ka dzirksteles šķīst, līdz dzelzs melna.

Beidzot saimnieks negrib vairs sist, sacīdams: „Tā mēs dzelzi izdedzināsim vien, te vairs lemeši neiznāks.”

„Un kā vēl iznāks, tikai tu, muļķi, neproti labi sist. Kučier, tu labāk proti, sit tu! ”

 Pienāk kučieris, kaļ, kaļ, bet lemeši neiznāk vis. „Nu, kaliet cirvi, arī cirvis mājā noder,” saka saimnieks.

„Vadzi, saimniek, cirvis te arī neiznāk, kalšu nazi.” Labi, kals nazi. „Vadzi, saimniek, nazis te arī neiznāk, kalšu īlenu.”

Labi. Dedzina atkal un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs saka: „Vadzi, saimniek, īlens te arī neiznāk, kalšu čiku.” To sacījis, kungs paņēma to, kas bija palicis, nokarsēja baltu un iemeta ūdenī. Čiks! – mazais nieciņš nospurkšķēja, un čiks bija gatavs. Kungs nu prasa maksu par padarīto darbu – veselu rubli. Saimnieks atsaka: „Naudas man nav, bet kvieši gan mājā! Atbrauciet vien, kalēja kungs, es jums godīgi samaksāšu.”

Ceļā kungs pamāca kučieri:  „Es pats iešu klētī ar maisu, bet tu paliec ārpusē klausīties. Kad saimnieks saka – diezgan, tad sauc: ber manu daļu arī, man bija grūti sist!”

Aizbrauc turp, saimnieks tūdaļ ved jauno kalēju klētī. Bet aizdurvē paslēpušies daži stipri puiši, tie sagrābj kalēju, nostiepj gar zemi un šauj šim ar spruktos izgozētu vicu. Šis, negribēdams, lai kučieris dzird, ka viņu per, cieš, zobus sakodis. Beidzot saimnieks saka: „Diezgan!”

Bet kučieris ārā atsaucas: „Ber, ber manu daļu arī, – man bija grūti sist!” Saimnieks saka puišiem: „Nu, manis pēc, dosim arī!”

Mājās braucot, kungs saka kučierim: „Lai velns tevi parauj, kučier! Kāpēc tu sauci, lai vēl ber?”„Vai, kungs, jūs jau pats tā pavēlējāt. Es arvien daru to, kas man likts.” „Nu jā, jā! Bet, līdzko būsim pārbraukuši, dedzini nost to sasodīto smēdi.”
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.lv/]

 

Gāgānu kari

Vienam vīram bijusi tāda pamuļķīga sieva. Reiz vīrs atradis lielu podu naudas; bet sieva savā neprātībā izpļāpājusi kungam par naudu. Pienākusi ziņa: rītu jābūt vīram ar naudas podu muižā!

„Kad tevi deviņi vilki!” vīrs pukojies un gudrojis, un gudrojis, kā vēl izlietais sasmeļams. Beidzot arī laba gudrība iešāvusies prātā: iestāstījis savai sievai, ka šopavakar gāgānu kari gaidāmi. Labi. Bet sieva, to padzirdējusi, tīri nāves bailēs:

„Kas, gāganu kari? Vai Dieviņ!”

„Ko tur vaidieviņ!” vīrs atteicis, „slēpies labāk laikus tur tupeņu bedrē, apsegšu ar ādu, tad paliksi dzīvotāja.”

„Vai, vīriņ, kur tad tu paliksi?”

„Par mani nebēdā, es kaušos līdz!”

Un nu vīrs ievadījis sievu bedrē, pārklājis sakaltušu govs ādu, uzbēris zirņus un tad atdzinis vistas. Vistas ņēmušās kaudamās pa ādu, un tas nu bijis tāds troksnis kā katrā karā; arī rungu vēl pagrābis un dauzījis pakšķus, lai arī kāds dumpis, kad tikai dumpis. Beidzot izlaidis sievu atkal pasaulē, teikdams: „Lec ārā! gāgānu kari beigušies.”

 Tas nu tas.

Bet rītā vīrs iejūdzis zirgu, iesēdinājis sievu ratu priekšā, pats ratu pakaļā uz sēžamā un tad laiduši pie kunga.

Bet ceļā vīrs slepeni izvilcis veģi no kabatas un iesviedis sievai pār galvu pašā klēpī. Šī tūliņ: „ Kas te?”

„Are, trakā! Nu jau esam piedzīvojuši tos laikus, kad baltmaize no debesim krīt. Kad tu arī ko zinātu, viss mutē iebāžams.”

Braukuši atkal. Bijis šķūnis ceļmalā, kur āzis vēkšķējis. Sieva tūliņ: „Kas tur brēc?”

„Atkal jau nezini. Are, muļķīgā! Tur jau velns moca mūsu kungu pa šķūni.”

Nobraukuši muižā, kungs pretim: „Kur tā nauda?”

„Kāda nauda?”

„Vai vēl liegsies: paša sieva teica, ka naudas podu atradis.”

„Prasi tad sievai, ko es.”

Kungs saucis sievu priekšā: „Saki tu man, kad tavs vīrs atrada to naudu?”

„Ače, tas tā bija par nedēļu, iepriekš gāgānu kariem.”

„Kad tad tādi gāgānu kari te bijuši?”

„Ače, tad, kad baltmaize no debesim krita.”

„Kad krita? kas krita?”

„Ače, tad, kad tevi velns tur šķūnī mocīja un man tik žēl bija, kad tu tur brēci vairāk pēc kazlēna nekā pēc cilvēka.”

„Ej, tu trakā, pati pie velna!” kungs uzbrēcis un aizdzinis ar visu vīru pa vārtiem. Tādā gudrībā vīram palikusi nauda pašam. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]


Alsungas kungs (Johans Ulrihs fon Šverīns Kurzemes un Zemgales maršals no 1632. g.) esot dzīvojis ilgāku laiku pa poļiem un ielūkojis vienu kundzi, kas ātrāki pie viņa negājusi, kamēr neesot apsolījies pats katoļu ticību pieņemt un arī alsundzniekiem likt pieņemt. To viņš arī labprāt izdarījis (1634. g.). Alsungas Lutera ticības zemnieki gandrīz visi ļāvušies katoļu ticību pieņemt; tikai mazs pulciņš palicis pie vecās ticības un labāk no tejienes gājis projām. Pašu beidzamo reizi šis pulciņš netālu no muižas apakš vienas liepas vēl ar savu Lutera mācītāju baudījis svēto vakariņu, un tad visi izklīduši pa pasauli. Cits vēl stāstīja: mācītājs esot pareģojis teitan, ka katoļi tikām Alsungā būšot, kamēr šī liepa zaļošot; bet, ja tā kādreiz kaltīšot, alsundznieki atgriezīšoties, pieņemdami atkal evaņģēlija ticību. Tāpēc tad arī šo liepu Alsungas katoļi dēvējot par svētu, neviens to neaiztiekot, neievainojot, lai šī vēl labi ilgi zaļotu un uzturētos. Šī svētā liepa ir ļoti veca, bet ne pārmēram augsts koks.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

 

Salaspils muiža atrodas Vidzemē, Daugavas malā, 16 verstis no Rīgas. Kaut gan Daugava ir vispārīga robeža starp Vidzemi un Kurzemi, tad tomēr Salaspilij ir ap 2000 pūra vietu liels zemes gabals Kurzemes pusē Daugavai. Un šinī gabalā ir Karātavu kalns. Senāk P. muižā bargi kungi valdījuši, kas nežēlīgi tiesājuši dzimtļaužu pārkāpumus vai pat mazākos. Reiz lielkundzei nozudis zīda lakats un, kad, pavirši meklējot, nebijis atrodams, tad viena muižas kalpone nākusi aizdomā, ka to zagusi. Kad meitene pastāvīgi liegusies, neatdevusi lakatu, tad nospriests jauno noziedznieci pakārt. Divi verstis no muižas, kalnā, uzcēla karātavas un pakāra jauno meitu. Bet, tikko meitas gars bija atšķīries no miesām, te jātnieks ataulekšojis, paziņodams, ka lielkundze atradusi lakatu, pati bijusi nolikusi kaut kur. Pēc šā notikuma minētais kalns izpelnījies uz mūžīgiem laikiem drūmo vārdu Karātavu kalns. Šis kalns arī vēl tanī ziņā ievērojams, ka 1812. gadā bijis par kara pulka nometnes vietu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]


Senās Rīgas saviesīgās dzīves kulminācija bija Vastlāvji (latviešu tradīcijā – Meteņi, Vācijā – Fastnacht). Tos februārī ar gavēņa laiku pirms Lieldienām organizēja Melngalvju brālība un Lielā ģilde. Svētkus svinēja divas nedēļas. Vastlāvju svinēšana un dejas Jaunajā namā minēti jau 1354. g. Jaunā nama (Melngalvja nama sākotnējais nosaukums) tirgotāju kompānijas šrāgās. Īpaši Vastlāvju mielasta un turnīra noteikumi bijuši jau 1416. g., bet ap 1500. g. tika izstrādāts vesels Vastlāvju svētku reglaments, ko 17. gs. vēl papildināja rātes izdoti svinēšanas noteikumi. Dažas dienas bija tādas, kur visiem ģilžu un brālību locekļiem piedalīšanās bija obligāta, bet bija dienas, kur katrs varēja izvēlēties – piedalīties vai ne. Vastlāvju svētki sākās pirmdienā pirms Vastlāvjiem ar mazo mielastu. Tajā pašā dienā notika alus nogaršošana. Arī otrdienā notika mazais mielasts – tikai bez viesiem. Svētku kulminācija sākās trešdien un ilga 8 dienas ar grezniem svētku mielastiem, daudziem viesiem, mūziku, izjādēm, turnīriem tirgus laukumā (16. gs. gan turnīrus vairs nerīkoja), parādēm, dejošanu un atkal ar plašu dzīrošanu. Dejošana notika gan tirgus laukumā, gan pašā Melngalvju namā.[Sagatavots pēc: Johansons 1994  : 7702; https://pasvaldiba.riga.lv/LV/Channels/About_Riga/History_of_Riga/Stories/DziveRiga/Svetki.htm]

 

Maija grāfa svētki Latvijā atnāca viduslaikos no Vācijas, Skandināvijas, Gotlandes un Anglijas, kur tie no seniem laikiem tika svinēti kā pavasara svētki. Maija grāfs, kurš simbolizēja pavasari, ar lielu svītu ieradās pilsētās un ciemos. Visagrākās ziņas par Maija grāfa svētkiem Rīgā saglabājušās kopš XV gadsimta, kad Maija grāfs ir vēlēts pilsētas rātes klātbūtnē kādā klajumā ārpus pilsētas. Savu titulu Maija grāfs ieguva uz gadu, un tas vienmēr bija kāds no Lielās ģildes brāļiem. Svētku dalībnieki devās svinīgā gājienā uz Lielo ģildi, kur sekoja dzīres.

Rīgas Melngalvji sākumā vēlēja paši savu Maija grāfu, bet 1477. gadā tika panākta vienošanās, ka par Maija grāfu tiks iecelts Lielās ģildes pārstāvis, bet viņa galminieki būs melngalvji. Arī dzīres tika pārceltas uz Melngalvju namu, kurās Maija grāfa pienākums bija pacienāt Rīgas dāmas. Maija grāfs ir goda tituls, kas tiek piešķirts turnīra uzvarētajam uz vienu gadu un apliecina, ka titula īpašnieks ir labākais pilsētas aizstāvis.
[Sagatavots pēc: http://www.maijagrafs.lv/]



Latviešu literatūrā baltvācieši saukti par kungiem, lielkungiem, baroniem, muižniekiem u. c., baltvāciešu jēdziens parādās literatūrā 20. gadsimta vidū, vācbaltieša jēdziens – pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, abus lieto paralēli.

 

Ir 1780. gada 22. oktobris.

Ģenerālgubernatora patents

atceļ 11 Vidzemē svinamas

dienas, starp tām arī Jāņus,

Miķeļus un Mārtiņus.

 

Slēpies, Jāni, papardē!

Tikai neuzziedi!

Zvaigžņu rasā neatstāj

Dzirksteļotu sliedi.

Noliec rūgto vaiņagu

Tā, lai neierauga:

Ka ne ēnas, ka ne jausmas

Vidū mēma lauka.

Mums ar tevi nelīgot, tevi nepieminēt.

Gan jau kungi pasacīs, kādu nakti svinēt.

Atstāj stallī, Miķeli,

Savu baltu zirgu.

Ne tev druvā Jumi dzīt,

Nevest medu tirgū.

Zilu ziedu, zelta aci

Šogad neuzplauksi.

Kāda kunga vārdā tagad

Miķelīti sauksim?

Vairs, ne puķi uzbilstot, tevi nepieminēt.

Gan jau kungi pasacīs, kādu vīru svinēt.

Neved raibos budēļus

Māju ceļā, Mārtiņ!

Bargu ļaužu aizcirsti

Mums uz tevi vārti.

Nenes ziemu zobenā,

Pirmā ledus dzēlu.

Mūsu mūžam pelēkot

Aizrudeni vēlu.

Alus kausā, slokātnī tevi nepieminēt.

Gan jau kungi pasacīs, kādus svētkus svinēt.

Bez saulītes – kādu dienu,

Bez zvaigznītes – nakti.

Tumšos kaktos bērnu smiekli,

Un tie paši – zagti. [Belševica 1987 : 108–109]


Viņa rāmi kārtoja grāmatas bibliotēkā, līdz kādu dienu tur iegriezās vācietis Volfgangs Vengers. Precīzāk sakot, baltvācietis. Ar saknēm Latvijā, bet bez zariem un atvasēm. Darbinieces izbrīnā saskatījās, kad pajaunais vīrietis sāka nākt pēc lasāmvielas vai katru otro dienu. Kā viens cilvēks spēj tik ātri lasīt? Mamma nebrīnījās, viņa saprata. [Bērziņš 2015 : 20]

 

Pilī nebija runājamas istabas priekš zemniekiem, un tādēļ barons ar tiem satikās koridorā. Tā tas bija noticis viņa tēva, tā viņa tēvatēva laikos. Barons gan nāca iz galvaspilsētas zemes smalko ierašu augstskolas, un viņa pašcienība viņam iesākumā nebij atļāvuse pa pus un pa veselām stundām sarunāties ar saviem saimniekiem ganģī, kur vējš vilka cauri un istabas meitas, sulainis un ķēkša katru vārdu varēja noklausīties. Bet ēdamistabā, kurp viņš pirmā laikā zemniekus bij licis aicināt, tie atstāja grūti aizdzenamu zābaksmēra, siena un mitrā vietā stāvējušu drēbju smaku, tā ka līdz sevišķas istabas ierīkošanai bij jāpaliek pie tēva un tēvatēva paraduma. [Blaumanis 1994 : 7]


SUTKA. Trīs vārdos es gluži nevarēšu, baronlielkungi…

BARONS. Nu tad četros.

SUTKA. Nāksies arī tā grūti. Bet kad baronlielkungi tā pavēlē: es gribu precēties, baronlielkungi.

BARONS. Precēties! Ā! Nu labi, labi. Ar ko tad?

SUTKA. Ar to pašu moderi.

BARONS. Piena vai lopu moderi.

SUTKA. Piena, cienīgi baronlielkungi. Jūs jau varbūt, ziniet… jave…

BARONS. Es nekā nezinu. Kas tur ko zināt? [Blaumanis 1997 : 248]



Bez šaubām, Garlībs Merķelis un Vecais Stenders ir vēlējuši latviešiem tikai labu. Arī Augusts Bīlenšteins un Vācu-latviešu literārā biedrība. Taču kopš pirmās latviešu tautiskās atmodas mūsu vācu līdztautieši nav izpratuši latviešu emancipācijas, garīgās, saimnieciskās un politiskās pašnoteikšanās centienus. Neizpratne un neiecietība no abām pusēm kavējusi mūsu zemes evolucionāru attīstību. Protams, tā ir ne tikai Latvijas vai Baltijas, bet visu Austrumeiropas nacionālo attīstību īpatnība 19.–20. gs., šāda lietu gaita varbūt pat ir „dabiska”. Taču tā mums traucējusi saskatīt vācu kultūras devumu šajā reģionā, arī vācbaltiešu devumu latviešiem un Latvijai, ienesusi mūsu vēstures izpratnē klišejas un stereotipus, kavējusi Latvijas tuvināšanos Rietumiem. Tas nav pārmetums, bet paskaidrojums. [Stradiņš 1993 : 40]


 

Baltvāciešu ģerbonis

 

 

Baltu krusts (das Baltenkreuz), Veimāras Republikas apbalvojums, ko piešķīra baltvāciešiem, ja viņi 1918.–1919. gadā Baltijas teritorijā vismaz trīs mēnešus bija cīnījušies pret boļševikiem.

 

 

Katrai baltvāciešu dzimtai bija dzimtas ģerbonis ar noteiktu simboliku. Līveni ir baroni, grāfi un firsti (vāciski von Lieven) – viena no senākajām un dižciltīgākajām vietējās izcelsmes baltvāciešu bruņniecības dzimtām. Pēc leģendas, dzimtas aizsācējs Gerards Livonietis (Gerardi Lyvonis), kurš 1269. gadā minēts kā Rīgas arhibīskapa vasalis, bijis līvu vadoņa Kaupo (miris 1217. gadā) brāļa vai māsas dēls (par Kaupo ģimenes pēcnācējiem sevi uzskata vēl pāris Livonijas bruņniecības dzimtas, tai skaitā Ungerni-Šternbergi). Saskaņā ar leģendu Līvenu ģerboņa trīs zelta lilijas sarkanā laukā nāk no Kaupo brauciena uz Aviņonu, audienci pie pāvesta. 1631. gadā dzimta iekļauta Kurzemes bruņniecības matrikulā.
[Sagatavots pēc: http://vesture.eu/index.phh.liveni]

 

Līvenu dzimtas ģerbonis:

[http://ub-goobi-pr2.ub.uni-greifswald.de/viewer/image/PPN730871967_1902/23/LOG_0014/]

 

Nespēdami cīnīties pret maskaviešu militāro spiedienu Livonijas kara laikā (1558–1582), Livonijas valdošās aprindas bija spiestas meklēt palīdzību pie sabiedrotajām kaimiņvalstīm. Rezultātā Ziemeļigaunija padevās Zviedrijas karalim, bet pārējā Livonija – Polijas karalim un Lietuvas lielkņazam Sigismundam II Augustam. Saskaņā ar tā noteikumiem pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers ieguva bijušos ordeņa īpašumus Kurzemē un Zemgalē kā mantojamu lēņa hercogisti, kamēr pārējā teritorija uz ziemeļiem no Daugavas nonāca tiešā Sigismunda II Augusta pārvaldībā. 1561. g. 28. novembris uzskatāms par Kurzemes un Zemgales hercogistes (Ducatus Curlandiae et Semigalliae) de iure dibināšanas dienu. [http://www.archiv.org.lv/hercogiste/index.php?id=11]

 

Kurzemes ģerbonī lauva personificēja Kurzemi, bet alnis – Zemgali.

 

 

 

[Zeichnung von Carl Meißner, Das schöne Kurland, 1917, Einband]
[http://www.archiv.org.lv/hercogiste/index.php?id=11]


Baltvāciešu kopiena sāka veidoties XII gadsimtā, pēc citiem uzskatiem XIV–XVI gadsimtā, saplūstot Latvijas un Igaunijas teritorijā vācu, zviedru, franču, britu, skotu, krievu u. c. ieceļotājiem, kā arī vietējo lībiešu, latviešu un igauņu elites pēctečiem vācvalodīgā kopienā, kura veidoja sabiedrības augšslāņus laukos (muižnieki, mācītāji, muižas pārvaldnieki u. c.) un pilsētās (tirgotāji, amatnieki, mācītāji, skolotāji u. c.).
[Sagatavots pēc: http://vesture.eu/index.php/V%C4%81cbaltie%C5%A1u_izce%C4%BCo%C5%A1ana]

 

Vidējos viduslaikos – 12. gs. otrajā pusē – uz Baltiju vācieši devās divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā bija tirdzniecība. Daugavas grīvā arvien biežāk sāka ierasties tirgotāji no Brēmenes, Lībekas (pārsvarā Ziemeļvācijas) un tolaik vāciskās Visbijas. Vācu tāltirgotāji sāka veidot šajā reģionā savas apmetnes jeb tirdzniecības punktus ar lībiešiem, senlatvjiem, kā arī senkrievu un lietuviešu ciltīm. Otrkārt, 12. gs. beigās Ziemeļvācijas misionāri sāka periodiski organizēt krusta kara gājienus uz Līvzemi, lai pievērstu Baltijas pagānus kristīgajā ticībā. 1199. g. trešajam Līvzemes bīskapam Albertam Bukshēvedenam (Buxhoeveden) beidzot izdevās pakļaut lībiešus un senlatvjus. Vācu ienācēji sāka celt nocietinātas pilis un lika pamatus Rīgas pilsētai. Lai gan vācu ieceļotāji veidoja tikai 7–8 procentus no Baltijas iedzīvotāju kopējā skaita (ap 20 tūkstoši vācu ieceļotāju, ap 160 tūkstoši senlatvju, ap 20 tūkstoši lībiešu, ap 15 tūkstoši igauņu) tiesiskajā, politiskajā un saimnieciskajā ziņā viņi dominēja. Izveidojot piecas vācu valstis tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā – Ordeņa valsti, Rīgas, Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas bīskapijas –, vācieši nostiprināja feodālo kārtību Baltijas reģionā. Livonijas vācu iedzīvotāju pamatsastāvs pakāpeniski sadalījās muižniekos un pilsētniekos. Vācu pilsētnieki, kuri iesaistīja Rīgu un citas Livonijas pilsētas Hanzas savienībā, kļuva arvien turīgāki, visādi ierobežojot vietējo pilsētnieku tiesības un iespējas. No bīskapiju un Ordeņa vasaļiem veidojās Baltijas vācu muižniecība. Sabiedrība viduslaiku Livonijā dalījās uz „vāciem” un „nevāciem”, taču šo abu slāņu atšķirība bija ne tikai nacionāla, bet arī sociāla.

14. gs. muižnieki sāka celt „kungu mājas” blakus zemnieku sētām, pārņēma vai lēti iepirka zemnieku zemi un ieguva tiesības nodot lēni pēcnācējiem. Kopš 15. gs. muižnieki sāka apvienoties novadu brālībās, kuras vēlāk pārtapa par „bruņniecībām”. Muižnieku starpā jau tajā laikā izdalījās lielas un bagātas dzimtas, piemēram, Tīzenhauzeni. Runājot par zemnieku un kungu attiecībām, ir jāatzīmē, ka 13.–14. gs. vasaļu attieksme pret zemniekiem bija lojāla un pat draudzīga, zemnieks tika dēvēts par „kaimiņu”. Taču 15. gs. beigās attiecības starp zemniekiem un kungiem ir kļuvušas sarežģītākas: muižnieki tika dēvēti par apspiedējiem, zemnieki uzskatīja sevi par apspiestajiem un izmantotajiem. Turklāt 16. gs. Baltijas zemnieki tika piesaistīti zemei, līdz ar to tika likti pamati dzimtbūšanai un attiecības starp zemniekiem un kungiem pārvērtās par sociālo konfrontāciju. Lai gan baznīcas reformācijas periodā jaunā Baltijas vāciešu paaudze tiecās uz humānāku attieksmi pret vietējiem iedzīvotājiem, kopumā Livonijas pastāvēšanas laikā palēnām auga sociālā nevienlīdzība un kārtu norobežošanās.

Kopš 16.–17. gs. var runāt par plašu vācu kopienu Baltijā, 19. gs. beigās ir iespējams nodefinēt desmit lielas grupas, kas līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam veidoja vācbaltiešu diasporu. Tās ir vācu tāltirgotāji (Fernhändler), vācu garīdznieki, vācu pilsonība – tirgotāji un amatnieki, vācu vasaļi, vācu literāti –, mazvācieši (Kleindeutsche) – amatnieki, mežsargi, sīkie tirgotāji, kas nepiederēja pie muižnieku kārtas, – Katrīnas II valdīšanas laikā Iršu pagastā dibinātā vācu zemkopju kolonija (Hirschenhöfer), „ģermanizētie” latvieši un igauņi, valstsvācieši (ieceļotāji no vācu zemēm pēc 1871. g.) un vācu kolonisti no Volīnijas. [Baranovska 1991 : 21–23]

 

Vēl 20. gadsimta vācbaltiešu sociālais stāvoklis bija ļoti augsts un ietekmīgs. 1905. gadā Latvijā 48,1 % lauku zemes piederēja muižniekiem, 87,7 % privāto muižu platības piederēja 1114 bruņinieku dzimtām. Saglabājās arī daudzas vācbaltiešu muižnieku privilēģijas: tiesības iecelt lauku draudžu mācītājus, neierobežoti medīt un zvejot visā teritorijā, lauku apgabalos – monopols tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu atvēršanā, spirta tecināšanā un alus brūžu atvēršanā, degvīna un alus tirgošanā u. tml. [Sagatavots pēc: Dribins, Spārītis 2000 : 55]

 

1939. gada 30. oktobrī pēc Vācijas iniciatīvas Latvija noslēdza līgumu par baltvāciešu izceļošanu (Umsiedlung) uz Lielvāciju. Vairums šeit paaudzēs dzīvojošo baltvāciešu izceļoja. Tā 1934. gadā Latvijas statistikā bija uzrādīti 69 855 vācieši, kas veidoja 3,68 % no iedzīvotājiem, 1939.–1940. gadā Latviju atstāja aptuveni 47 000–50 000 baltvāciešu.
[Sagatavots pēc: http://vesture.eu/index.php/V%C4%81cbaltie%C5%A1u_izce%C4%BCo%C5%A1ana]

 

Laikmeta gara ietekmē mainās arī vācbaltiešu kopienas apzīmējums. Pēc iekļaušanas Krievijas sastāvā (18. gadsimtā), veidojoties Latvijas teritorijā vienotai saimniekošanas un sabiedriskās dzīves sistēmai, kā arī kultūras politikai, Baltijas vāciešu vidū uzsvērti atšķirīgo Kurzeme, kurzemnieks un Vidzeme (ar to saprotot kā latviešu, tā igauņu apdzīvotās teritorijas), vidzemnieks nomaina apzīmējums Baltija, baltieši. Tas arvien biežāk parādās arī grāmatu un periodisko izdevumu nosaukumos, tā, piemēram, 1859. gadā Rīgā nāk klajā zinātniskā žurnāla „Baltijas Mēnešraksts” (Baltische Monatsschrift) pirmais numurs. Vārdi Baltija, baltieši atrodami gandrīz visu vācbaltiešu dzejas antoloģiju nosaukumos līdz Otrajam pasaules karam – „Baltijas dzeja” (Baltische Dichtungen) u. c. Savukārt apzīmējums vācbaltieši (Deutschbalten) parādās līdz ar Lietuvas, Igaunijas un Latvijas neatkarības iegūšanu 1918. gadā, kad Baltija kļūst par vienotas kultūrtelpas un baltieši par vienotas pamattautas (lietuvieši, igauņi, latvieši) apzīmējumu. Pēc Pirmā pasaules kara viens no Veimāras republikas politikas virzieniem ir solidaritātes apziņas veidošana ar visām ārpus Vācijas dzīvojošajām vācu kopienām. Kā pierādījums tam tiek radīts arī kopienas apzīmējums Baltijas vācieši jeb īsākā forma baltvāciešipēc analoģijas ar Sudetijas vāciešiem, Galicijas vāciešiem, Besarābijas vāciešiem (sal. Baltendeutsch, galiziendeutsch, bessarabiendeutsch). Taču Baltijas vācieši paliek pie sava nu jau ierastā kopienas apzīmējuma vācbaltieši. Apzīmējums baltvācieši Baltijā praktiski netiek lietots līdz pat 30. gadu otrajai pusei, kad to aktīvi popularizē nacionālsociālisti. Paši vācbaltieši to sāk plašāk lietot tikai pēc izceļošanas 1939. gadā. [Grudule 2005 : 415–416]

 

Jau Latvijas laikā tradicionālais nosaukums bija vācbaltieši vai vienkārši vācieši, nevis baltvācieši. Pierādījuma labad var norādīt uz vācbaltu politisko partiju un dažādo biedrību nosaukumiem. Piemēram, centrālā organizācija vācbaltiešiem bija „Vācbaltu kopa” (deutschbaltische Volksgemeinschaft). Bet tās nosaukums mainījās, kad Vācijā pie varas nāca nacisti. Viņi mēģināja vienādot nosaukumus vāciešiem, kas dzīvoja ārpus Vācijas, un uzspieda Gleichschaltung – unifikāciju, nosakot, kādu terminu lietot. Nacistiskās ideoloģijas rezultātā vācbaltieši kļuva par baltvāciešiem. 1945. gadā vācbaltieši atgriezās pie sava vecā un tradicionālā nosaukuma.

Nikolajs Valters, kura tēvs bija Latvijas Senāta priekšsēdētājs, trimdā ir rakstījis par baltiešu valstu nākotni, un šajā sakarā viņš runā par četrām Baltijas valstu tautām: ne tikai igauņiem, latviešiem un leišiem, bet arī par vācbaltiešu kopu. Šis uzskats sasaucas ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa viedokli par vācbaltiešiem kā savdabīgu kopu.
[Sagatavots pēc: Lēbers : https://www.vestnesis.lv/ta/id/42230]

 

Tā kā baltvācietis un vācbaltietis ir 20. gadsimta jēdzieni, latviešu literatūrā un folklorā baltvāciešu kopienas pārstāvji dēvēti par vāciešiem vai dažādu tipu kungiem – baroniem, muižniekiem, lielskungiem, atsevišķos gadījumos arī par kolonistiem u. c. Folkloras un literatūras tekstos, īpaši ar Vidzemi un Kurzemi saistītos tekstos, vēsturiskais konteksts nosaka personas tautību: kungs ir vācietis, zemnieks ir latvietis.



Johans Lēberehts Eginks. Pašportrets (1844).

Jūliuss Dērings. Firsta Johana Līvena portrets (1849).


J. Broces darbi atrodami digitālajā arhīvā.


Latvijas kultūras kanonā ir iekļauts baltvācieša Nikolausa Sefrensa jaunākā (1662–1710) veidotais Liepājas Sv. Annas baznīcas altāris. Tas ir Latvijas lielākais un mākslinieciski vērtīgākais baroka koktēlniecības darbs. Tā nozīme pārsniedz Latvijas robežas, altāris pieder pie Baltijas reģiona izcilākajiem baroka mākslas pieminekļiem. Ar šo darbu Kurzemes baroka monumentāli dekoratīvā māksla radīja etalonu vietējai baznīcu mākslai; tas kalpojis par paraugu arī paša N. Sefrensa nākamajam lielākajam darbam, Lestenes baznīcas altārim, kas saglabājies fragmentu veidā.

Monumentālais (9,7 x 5,8 m) Sv. Annas baznīcas altāra retabls komponēts kā arhitektoniska uzbūve trīs stāvos, ko augšā noslēdz izliekta dzega ar volūtām. Altāra pirmā stāva centrā atrodas „Golgātas” grupa, kur Kristu pie krusta ietver Marijas un Jāņa figūras, bet virs „Golgātas” grupas atrodas kokā griezts birģermeistara Plandera ģerbonis. Starp kolonnām stāv Vecās un Jaunās Derības tēli ar saviem atribūtiem: kreisajā malā – Jānis, Kristus, Pēteris, labajā – Jēkabs, Mozus un Tomass. „Kapā guldīšanas” cilni retabla otrā stāva centrā ietver apustuļi, bet uz abiem ārējiem dzegas izvirzījumiem stāv „Ticības” un „Mīlestības” alegoriskās figūras. Trešā stāva „Kristus augšāmcelšanās” cilni tur eņģeļi, sānos atrodas apustuļu figūras, bet visu retabla kompozīciju vainago „Kristus, Pasaules Glābējs”. Altāra retabla līdzsvarotajā tektonikā izmantotas korintiskā ordera kolonnas, kas divos augšējos stāvos ir savītas kopā ar augļu un ziedu vītni. Vītnes kopā ar bagātīgi variētiem akanta lapu vijumiem, ziedu un augļu grupām klāj postamentus, frīzes, karājas nišās, bet skulptūras ar bībelisku patosu  iznāk no savām nišām vai akcentē retabla sānu siluetu. N. Sefrensa tēlniecībai ir tieksme uz dramatismu, figūras ir monumentālas un svinīgas, noskaņa –  saspringta un padrūma.
[Sagatavots pēc: Lancmanis : http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/5/38/]


Kafijas tasītes. 20. gs. sākums, Rīga, Jesena Porcelāna fabrika.

Jūgendstila tērps.


Rīgas Doms.

 

Velēnas Luterāņu baznīca.

 

Apriķu Evaņģēliski luteriskā baznīca.

 

Ēdoles pils.

 

Jaunpils.

 

Ungurmuiža.

 

Cesvaines pils.

 

Dikļu pils.

 

Līksnas pils.

 

Trīs brāļi.

 

Lielā Ģilde pirms pārbūves (ārskats) un Minsteres zāle.

 

Rīga, Škūņu iela 10/12 Arhitekti 1902., Fridrihs Šefels, Heinrihs Šēls.

 

Rīgas Vācu teātris (tagadējā Latvijas Nacionālā opera un balets).

 

Akademia Petrina.



Mākslas filma  Das blaue vom Himmel („No zilām debesīm”), režisors  Hanss Šteinbihlers (Hans Steinbichler), operatore Bella Halbena (Bella Halben).

Filmas sižets – dzimtene un ģimene vēstures griežos. Tās darbības laiks ir 1991. gada janvāris, bet atmiņās redzami dažādi vēsturiskie laiki – neatkarīgās Latvijas pēdējā desmitgade pirms Otrā pasaules kara, baltvāciešu izceļošana, padomju gads un pirmā deportācija. Telpa: Vācija (Berlīne un Vupertāle) un Latvija (Jūrmala, Kurzeme, Rīga). Filmas norise balstīta laika un telpas maiņās, kad Sofijas mātes Margas vecuma demences traumētajā psihē cits pēc cita uzpeld tālas pagātnes notikumi un viņas jaunības traumatiskā pieredze. Meita ar māti, aizbraucot uz Rīgu, pamazām uzzina savu izcelšanās stāstu: Sofijas īstā māte ir latviete Ieva, nevis baltvāciete Marga, kura aiz greizsirdības nodod Ievu čekai. Marga paliek kopā ar Juri un viņa un Ievas meitu Sofiju, kuru nekad neiemīl patiesi.

 

Mākslas filma Baiga vasara, režisors Aigars Grauba, operators Gints Bērziņš.

 Filmas sižets – 1940. gada jūnija dienas Rīgā. No pilsētas izceļo baltvācieši. Pēc dažām dienām jāaizbrauc arī Izoldei (Inese Caune) ar tēvu, bet plāni mainās, kad Izolde iepazīstas ar radio reportieri Robertu (Artūrs Skrastiņš). Kopā ar baltvāciešiem valsti atstāt pošas arī latviešu ārlietu ministrs Vilhelms Munters (Uldis Dumpis). Par to nezina nedz Latvijas valdība, nedz Muntera sieva Natālija (Maija Apine). Muntera pretstats ir ģenerālis Celmiņš. Padomju tanku iebraukšana Rīgā ir visu personu izpostītās dzīves sākums. 


1905. gads pārsteidza vācbaltiešus. Revolūcija Latvijā faktiski pārvērtās par pilsoņu karu starp vācbaltiešu mužniecību un latviešu strādniecību, kurai piebiedrojās arī daļa zemniecības. Pēc vācu datiem, Latvijā tika nodedzinātas 184, bet Igaunijā – 90 pilis, ap 90 vācbaltiešu gāja bojā no revolucionāru lodēm. Pēc reakcināro vācbaltiešu muižnieku lūguma 1905. gada decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijas armijas soda ekspedīcijas. Vācu vēsturnieku savāktie dati liecina, ka tika nošauti 908 latvieši un igauņi, 2652 izsūtīti uz Sibīriju un 1871 atņemta Krievijas pavalstniecība. Pēc citiem datiem, Latvijā nošāva 1615 kreisi noskaņotus cilvēkus. Nodedzināja 300 zemnieku mājas.
[Sagatavots pēc: Dribins, Spārītis 2000 : 56–58]

 

Piedaloties Baltijas brīvības cīņās pret boļševismu, vācbaltieši no jauna bija izcīnījuši tiesības uz savu dzimteni abās republikās, kas 1918. gadā tika nodibinātas Baltijas teritorijā. Taču viņiem bija grūti samierināties ar to, ka no vadošās nācijas kļuvuši par nacionālu minoritāti. Tāpēc arī vācbaltiešiem bija grūti veidot pozitīvu attieksmi pret jaunajām valstīm, kuru pilsoņi viņi bija kļuvuši. [..]

Vācbaltiešiem, kas bija augstāko slāņu pārstāvji un aktīvi cīnītāji pret boļševistisko Krieviju 1918.–1920. g. bija jābaidās no padomju ietekmes un sovetizācijas (Baltijas republiku padomju okupācijas), tāpēc viņi masveidā pakļāvās A. Hilera 1939. gada 6. oktobra lēmumam – pārcelt „vācu tautas neizturīgās lauskas” uz Lielvācijas teritoriju (uz okupētajām Polijas teritorijām, kur viņiem piešķīra poļiem atsavinātos īpašumus).
[von Taube, Thomson 1993 : 32; 34–35]

 

Atmiņu grāmatas autore Brigita Cimmera 1939. gadā bija maza meitene. Viņa atceras, ka baltvāciešu aizbraukšana notika ar lieliem pasažieru kuģiem un bērniem tas šķitis liels piedzīvojums. Kad viņu luksuskuģis „Gneisenau” atgāja no krasta, bērnu sirdīs pirmo reizi ieskanējās atvadu sāpes. “Kad mēs atgriezīsimies?” – tā baltvācieši sev aizbraukdami jautāja.

„Pēkšņi spontāni kāds sāka dziedāt:

„Dievs svētī Latviju, mūs’ dārgo tēviju…”

 Arvien vairāk cilvēku sāka dziedāt Latvijas himnu. Retam palika sausas acis, kad garām lēni slīdēja pazīstamie torņi: Pētera baznīca, Doms, Jēkaba, Aglikāņu un Jēzus baznīca. Vecās ordeņa pils dzeltenie mūri mirdzēja zeltaini vakara saulē un sveica mūs. Dūcošais koris skanēja pāri Daugavai, skatoties uz krastu, kas attālinājās.”
[Sagatavots pēc: Umsiedlung der Deutschbalten: Heim ins Reich. http://www.spiegel.de/einestages/umsiedlung-der-deutschbalten-a-949843.html]

 

Ar baltvāciešu literatūru apzīmē rakstniecību, kuras radītāji ir Baltijas teritorijā dzimušie un skolojušies vācieši un kas sacerēta vācu valodā. No vienas puses, Baltijas vāciešu literatūra atspoguļo vācu rakstniecības attīstības tendences un tātad ir piederīga vācu literatūrai, bet, no otras puses, kā rakstniecība, kuras autori ir Baltijas iedzīvotāji, tā atspoguļo nelielai kopienai raksturīgās iezīmes:

 

  • daudz autobiogrāfisku darbu, daudz mākslinieciski viduvēju vai pat vāju publikāciju; daudz rakstītāju, maz rakstnieku;
  • tā ir cieši saistīta ar vietējo vēsturisko apstākļu atspoguļojumu;
  • līdz pat 19. gadsimta beigām vācietis, tāpat kā latvietis, nozīmē ne tikai nacionalitāti, bet arī piederību noteiktai sabiedriskai kārtai, baltvāciešuliteratūrai gandrīz nekādu savstarpēju ietekmju ar latviešu literatūru nav;
    • no Baltijā runātās vācu valodas viedokļa tai ir noteiktas lingvistiskas iezīmes.
      [Sagatavots pēc: Grudule 2005 : 411]
 
 

Johans Kristofs Broce (1742–1823) ir dzimis Vācijā, Gerlicā, studējis Leipcigas un Vitenbergas universitātēs teoloģiju un filozofiju un tur apguvis tehnisko zīmēšanu. 1768. gadā Broce pārnāk uz Rīgu un strādā par mājskolotāju, bet no 1769. gada ir pedagogs Rīgas Ķeizariskajā licejā, kur nostrādā 46 gadus.

Broce krāja vēsturiskus materiālus, zīmēja visu, kas viņam likās nozīmīgs: cilvēkus, celtnes, monētas, ģerboņus, pilsētu plānus, tehniskus jaunievedumus utt., turklāt visu fiksēdams ar lielu precizitāti un zīmējumiem vienmēr pievienodams rakstītus paskaidrojumus, kas reizēm iekļaujas dažās rindās, bet reizēm aizņem vairākas lappuses. Zīmējumi ir sakopoti darbā „Sammlung verschiedner Liefländischer Monumente..”, krājumu veido 10 ādā iesieti sējumi. Krājums ir viens no nozīmīgākajiem baltvāciešu  kultūras devumiem un tās vēstures fiksējumiem Latvijas kultūrvēsturē.
[Sagatavots pēc: http://cesupils.lv/event/johana-kristofa-broces-1742-1823-livonijas-zimejumu-un-aprakstu-kolekcija/]

  

Iršos, Kokneses pagastā, 2016. gadā tika svinēta baltvāciešu  kolonijas 250. gadadiena. 1637. gadā Zviedrijas karaliene Kristīne daļu no Kokneses zemēm uzdāvināja kapteinim Hiršam, no šejienes šīs vietas latviskais nosaukums – Irši (Hirschenhof). Pēc Ziemeļu kara muiža nonāca kroņa valdījumā.

Pēc Katrīnas II lēmuma pirmie kolonisti no Vācijas ieradās jau 1765. gadā, bet 1766.–1769. gadā uz Latvijas teritoriju kopumā pārcēlās 262 cilvēki – 81 zemnieku ģimene. Irši bija vācvalodīga sala latviešu vidū. 1900. gadā bija 2000 Iršu kolonistu, kas dzīvoja ciemā kā zemnieki, bet ārpus tā viņi bija amatnieki. Viņi pierādīja, ka, dzīvojot vairākus gadsimtus noslēgtā ciemā bez jebkādiem sakariem ar Vāciju, ir iespējams saglabāt nacionalitāti un valodu. Ieceļotāju lielākā daļa bija analfabēti, bet 19. gadsimta sākumā kolonijā jau bija skolas, kurās skolotāji bija paši vietējie kolonisti. Ārpus kolonijas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta mijā kolonisti ieņēma dažādus amatus (reti labi amatnieki, ierēdņi, tirgotāji, namu pārvaldnieki, ormaņi u. c.); labu arodu un profesiju viņi vērtēja augstāk par augstāko izglītību. 1939. gadā viņi emigrēja uz Vāciju.
[Sagatavots pēc: http://www.koknese.lv/?o=6280; Dobele 2009 : 26]

 

Kaut gan vācbaltieši nav nacionalitāte, bet izcelsmē un reģionalitātē balstīta diaspora, kā arī ņemot vērā to, ka vairākos kultūras un vēstures aspektos viņi atšķiras no valstsvāciešiem, ir iespējams definēt dažas vācbaltiešiem raksturīgas iezīmes. Vācbaltieši, kuri atbildēja uz aptaujas jautājumiem, bija vienisprātis par savām tipiskajām iezīmēm. Tādējādi S. Baranovska varēja definēt šādu „tipisku vācbaltieti”: tēvzemi mīlošs, konservatīvs, pieticīgs, atklāts, ar lielu pienākuma apziņu, apzinās savas tradīcijas, nosvērts, melanholisks, romantisks, „ar plašu vērienu”, pašapzinīgs, dzimteni mīlošs, labsirdīgs, dabu mīlošs, godīgs, uzticības cienīgs, izpalīdzīgs, optimistisks, humorpilns, asprātīgs, jautrs, pieklājīgs, patstāvīgs, uzticīgs, arogants, valdītkārs, lepns. Atbildot uz atvērta tipa jautājumu Nosauciet, lūdzu, trīs īpašības, kas, pēc jūsu domām, raksturo vācbaltiešus visvairāk, visbiežāk saņemtās atbildes bija: sabiedriskums, komunikabilitāte, savas kopienas tradīciju apziņa un kopšana (labas manieres un etiķete), nosvērtība, goda izjūta, viesmīlība, atbildības izjūta, cieņa pret ģimenes vērtībām, izpalīdzība, drosme, omulība, iekšējais miers, uz pagātni orientēts domāšanas modelis. Kā vācbaltiešu „tikumi” tika minēti liberālisms, saliedētība, protestantisma ētikā balstītā atbildības un goda izjūta, spēcīga pašapziņa, kas ļauj pastāvēt uz savu, neatkāpties no saviem principiem, turēties pretī vairākumam, izturēt to, ko vairākums nespēj, individualitāte, ticība saviem principiem, uzticamība, atsaucība, atklātība, pieklājība, humora izjūta, pašironija, sirsnība, „plašs vēriens”, tiekšanās pēc redzesloka paplašināšanas, intelektuālais bads, daiļrunība. Savukārt kā vācbaltiešu „grēkus” respondenti visbiežāk norādīja šādas iezīmes: iedomība, augstprātība, plātīšanās, lielīšanās, dižciltīgo arogance, šķiriska domāšana, sevis pārvērtēšana, nenoteiktība, pārmērīgs godīgums, dažreiz netaktiskums (piemērus var atrast specifiskajās vācbaltiešu anekdotēs (Pratchen)), runīgums, plītēšana, izšķērdība.

vācbaltiešu identitāti konstruējošie simboli aptaujas atbildēs visbiežāk tika minēti: Baltijas (tajā skaitā Rīgas, Kuldīgas, Jelgavas, Liepājas, Tallinas, Tartu, Kivilo un citu pilsētu) ainava, vecāku un vecvecāku stāsti par kādreiz viņu dzimtai piederējušiem īpašumiem – pilīm un muižām – Baltijā, baznīcas (vairāku respondentu radinieku vidū bija mācītāji), Baltijas jūra (Ostsee), vācbaltiešu ģerbonis un moto „In Treuen fest” (Uzticībā stiprs), Baltijas krusts (Baltenkreuz), ko parasti vācbaltieši velk ballēs, Baltijas universitātes (Latvijas Universitāte, Tartu Universitāte), vācbaltiešu biedrībās izdotās avīzes un žurnāli, piem., „Baltische Briefe”, „Mitteilungen aus baltischem Leben”, biedrošanās un tīklošanās studentu korporācijās, vācbaltiešu dejas (Tourenwalzer, Vengerka, Troika un Française), reliģiskā dziesma „Svētī, kungs, un sargi” (Segne und behüte), landesvēra/Dzelzsdivīzijas cīņas (Eiserne Division). Būtiskākie notikumi, kas, pēc respondentu viedokļa, ir vācbaltiešu identitātes komponenti: landesvēra cīņas, vācbaltiešu saliedētība Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, latviešu dziesmu un deju svētki, 1905. gada revolūcija Krievijas Impērijā un tās atbalss Baltijā, pārcelšanās (Umsiedlung) uz Vartegavu, bērnība vecāku mājā, vasaras brīvdienas vasarnīcās Baltijā, skolas apmeklējums Latvijā vai Igaunijā, regulāri plaši ģimenes salidojumi pie Baltijas jūras, Kārļa Šīrena diena (Carl-Schirren-Tag) 24. septembrī ar „Jaunās paaudzes stundu” (Stunde der jungen Generation), kuras laikā vācbaltiešu organizāciju rīkoto semināru dalībnieki jaunieši prezentē savus referātus par iepriekš izvēlētām tēmām (vēstures, politikas, socioloģijas, kultūras jomās) vecāko vācbaltiešu biedrību locekļu priekšā.
[Sagatavots pēc: Baranovska 2016 : 75–76]

 

Vācbaltu runā bija raksturīgas šādas īpatnības: biežs mīkstinājuma formu lietojums (Hund– > Hundchen; Jungchen), vācu literārajai valodai (Hochdeutsch) neraksturīga lēnā intonācija, pilnībā vārdos izrunājams ’burts’, [ō], [uo]. ‘] „r”, aizguvumi no latviešu valodas un krievu valodas. Spilgtākie balticismi, ko vēl atceras (lielākoties vecākās paaudzes) vācbaltieši, ir galvenokārt vairāku vācbaltiešu aprindās populāro ēdienu nosaukumi: „Kümmelkuckel” (Kümmel – ig. Köömen / latv. ķimenes, kumīns/ķimeņmaizītes, ig. kukkel – apalītis (maizīte)), „Pascha” / „Pasxa” (kriev. Пасха), „Sakuska” (kriev. закуска), „Kotlettchen” (fr. côtelette, latv. kotletes, kriev. котлеты), „Rosa Manna” (ig. roosamanna – deserts ar mannas putru), „Burkanen” (latv. burkāni / ig. porgand), „Pirogge” (latv. pīrāgs, ig. pirukas), „Bļini” (kriev. блины – pankūkas), „Soljanka” (kriev. солянка, latv. soļanka), „Rossol” (kriev. рассол), „Speckkuchen” (latv. speķis, speķa pīrādziņš), „Goggelmoggel” (latv. gogelmogels, ig. koogelmoogel) u.c.
[Sagatavots pēc: Baranovska 2016 : 95]

 

Baltvāciešu  kultūra Latvijā tiek apzināta, pētīta un popularizēta, regulāri to dara Latvijas Radio, piemēram, Latvijas Radio 3 raidījumā  „Vācbaltiešu kultūra Latvijā un tās slavenākie pārstāvji” klausītājus iepazīstināja ar Johana Gotfrīda Mītela, Johana Valentīna Mēdera, Franča Ādama, Frīdriha Vilhelma Brederlo un  Vilhelma Bergengrīna devumu Latvijas kultūrā.
[Sagatavots pēc: http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/musu-legjendas/vacbaltiesu-kultura-latvija-un-tas-slavenakie-parstavji.a56609/]

 

Latvijas kultūras kanonā ir minēts komponists un taustiņinstrumentu spēles supervirtuozs Johans Gotfrīds Mītels (1728–1788), viens no spilgtākajiem pārstāvjiem baltvācu mūzikas kultūrā, kas dominēja Latvijas teritorijā pirms nacionālās profesionālās mūzikas vides veidošanās 19. gadsimta otrajā pusē.

 Latvijas kultūras kanonā var noklausīties programmas „Klasika” 2009. gada 2. augusta radioraidījumu par Johanu Gotfrīdu Mītelu. [Sagatavots pēc: http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/7/86/]

 

Baltvāciešu kopiena Vācijā ir  izveidojusi mājaslapu: Deutsch-Balten.
[http://www.deutsch-balten.info/index.php/k-e-v-baer-stiftung]


Baltvācietis,

arī vācbaltietis