Tradicionālā transkripcija

[balti]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[bɑlːti]


[b] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

Divzilbju vārds.



balt-sakne, vārda celms

-igalotne 




austr-um+balt-i

riet-um+balt-i

vid-us+balt-i

balt-o+log-s, balt-o+loģ-e




baltipatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

Daudzskaitlinieks. 

 

vsk.
dsk.

N.

balt-i

Ģ.

  balt-u

D.

balt-iem

A.

balt-us

I.

ar balt-iem

L.

balt-os

V.

balt-i!


Teikumā var būt:

      1) teikuma priekšmetsBalti apdzīvoja plašas teritorijas Baltijas jūras reģionā.

      2) izteicēja daļa – Šeit dzīvojošie cilvēki bija balti.

      3) galvenais loceklisBalti senatnē.

      4) apzīmētājsBaltu ciltis veidojušas mūsdienu baltu tautas.

      5) papildinātājs – Arī tālākas austrumu tautas pazina baltus.

      6) pielikums – Kurši un latgaļi – balti – bija vareni karotāji un labi amatnieki.



baltu amatnieki, baltu apbedījumi, baltu apģērbs, baltu apmetnes, baltu arheoloģija, baltu ciltis, baltu darbarīki, baltu etnoģenēze, baltu filoloģija, baltu folklora, baltu gēni, baltu hidronīmi, baltu ieroči, baltu izcelsme, baltu īpašvārdi, baltu kultūra, baltu lopkopība, baltu mitoloģija, baltu mūzika, baltu pagānisms, baltu pašapziņa, baltu raksti, baltu rotas, baltu saktas, baltu simboli, baltu tautas, baltu tirgotāji, baltu tradīcijas, baltu trauki, baltu valodas, baltu vēsture, baltu zemes, baltu zemkopība, baltu zīmes drosmīgi balti, kareivīgi balti, stipri balti, strādīgi balti tirdzniecības sakari ar baltiem, pētījums par baltiem, došanās pie baltiem



balti, dsk., v.

Pie Baltijas jūras dzīvojošu nelielu tautu (lietuviešu, latviešu) un vairāku izmirušu cilšu grupa, kuru valodas veido vienu no indoeiropiešu valodu saimes grupām.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 155]


balti, -u, v.; tikai dsk.

Indoeiropiešu tautu grupa, pie kuras pieder, piemēram, latvieši, lietuvieši, senprūši.

Baltu tautas. Baltu valodas. Baltu valodniecība.

Baltu valodas kopā ar slāvu, indoirāņu, armēņu, albāņu, grieķu u. c. valodām veido indoeiropiešu valodu saimi. Endzelīns 1, 18.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/


balti balti

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html] 


Vēsturēbalti, baltu ciltis.

Valodniecībābaltu valodas, baltu pirmvaloda, baltu filoloģija, baltisms, baltistika.

Literatūrzinātnēbaltu literatūra.

Folklorābaltu folklora.


VietvārdiBalti, mājvārds.

ErgonīmiBalti, Baltu retrīta centrs; Baltu ozoli, viesnīca un restorāns; Baltu valodu katedra; Balti, Babītes novada koklētāju ansamblis.


balti, mantots vārds; lš báltai, ‘t.p.’ Pamatā vārda balts sakne attiecinājumā uz ūdeņu apzīmējumiem. Tā radies sens Baltijas jūras apzīmējums, kas atspoguļojas viduslaiku latīņu nosaukumā mare Balticum. Jau senāk (1. gs.) romiešu rakstnieks Plīnijs Vecākais (darbā „Naturalis historia”) minēja lielu salu Balcia, Baltia, bet nav skaidrs, kas tā par teritoriju un kāds ir nosaukuma sakars ar mare Balticum. Nosaukumu Baltija (resp., tā agrāko formu) nav devuši ne senie latvieši, ne lietuvieši, bet kāda cilts tālāk uz rietumiem. Iespējams, ka pr. *balt- vietvārdos vispirms attiecināts uz jūras jomu. Ne latviešu, ne lietuviešu valodā pirms 19. gs. vārds Baltija nav konstatēts un atvasinājumi no balt- attiecināti tikai uz ezeriem un purviem.

Valodnieks F. Neselmanis ieteica prūšu, lietuviešu un latviešu valodas kopējai apzīmēšanai no lat. balticus > v. Baltisch darināto nosaukumu die baltischen Sprachen, no kā la. baltiešu valodas, vēlāk baltu valodas un balti.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 103–104]

 

Saukt senos prūšus, lietuviešus un latviešus par baltiem ir ieteicis G. H. F. Neselmanis savā darbā „Seno prūšu valoda, izskaidrota pēc viņu pieminekļiem” (Berlīne, 1845), pamatojot savu domu ar to, ka minētās tautas dzīvo ap Baltijas jūru un ka ap šo jūru dzīvojošām ģermāņu, slāvu un Baltijas somu tautām ir jau savi kopnosaukumi, tā kā zinātnieku aprindās baltu vārds ar minēto nozīmi nevar būt pārprotams. Pirmais šo G. H. F. Neselmaņa ieteikto nosaukumu lietoja valodnieks K. N. Smits savā grāmatā „Par dažām baltu un slāvu valodu gramatikas nodaļām” (1857., 1859). Šis termins daudz maz ieviesās tikai 19. gs. pēdējā ceturksnī. A. F. Potam (1937) baltu valodu vietā bija linguae leeticae (latviešu valodas), J. Tūnmanim (1977) – letische Sprachen (latviešu valodas). V. Prelvics vēl 1891. g. publicēja grāmatu ar nosaukumu „Vācu valodas elementi latviešu valodās”. A. Fīkam bija latviešu-slāvu valodu krājums. A. Brikners vēl 1917. g. baltu valodas sauca par Litauisch (lietuviešu valodām). Lietuviešu, retumis arī citi valodnieki baltus dēvēja par aistiem jeb aistiešiem, bet Tacita minētie aisti bija laikam tikai seno prūšu senči. Baltu vārds tagad zinātnē jau pilnīgi ieviesies.

Baltijas jūras vārdu (mare Balticum) pirmais minēja 11. gs. dzīvojošais Bremenes Ādams savā Hamburgas arhibīskapu vēsturē. Šim nosaukumam laikam ir sakars ar dāņu Beltiem, kā sauc divus jūras šaurumus starp Dānijas salām. Dāņu Belt nav šķirami no dāņu belt ‘josta’, kam pamatā, kā domāja J. Endzelīns, tās pašas nozīmes latīņu substantīvs balteum. Ar to saskan fakts, ka Kirhbergas Ernsts savā Meklenburgas hronikā latīnisko mare Balticum tulkoja ar Gortelmer (=Gürtelmeer) (sal. arī vidusaugšvācu Beltemere ‘Baltijas jūra’). Ka Brēmenes Ādamam bija adjektīvs Balticus, Balticum un ne Belticus, Belticum, tas, pēc J. Endzelīna domām, varbūt ir izskaidrojams ar to, ka viņš, izjuzdams sakaru starp vārdiem Belt, belte un belteum, latīniski rakstīdams, gribējis vokālisma ziņā latinizēt dānisko Belt vai varbūt viņš dzirdējis kādus senlejvācu vārdu balt (=senaugšvācu palz ‘josta’).

G. Bonfante u. c. sprieda, ka Baltijas jūras vārds esot rada ar sensl. блато, kr. болото ‘purvs’. Illīriešu, slāvu un baltu valodas aizņēma lielus Eiropas apgabalus, un, kā norāda V. Toporovs, leksēmas sakne balt- ‘peļķe’ ir izplatīta areālā, kas stiepjas no Baltijas jūras dienvidu krastiem līdz Vidusjūras krastiem. Bet, ja tā, tad nav pamata atvasināt Baltijas jūras vārdu no illīriešu vārda. Daudz vienkāršāk šā vārda izcelsmes avotu meklēt pie pašas Baltijas jūras un pašās baltu valodās.

Baltu ciltis jau no seniem laikiem dzīvoja pie Baltijas jūras. Tāpēc pilnīgi iespējama arī Baltijas jūras vārda baltiska izcelsme. [Sagatavots pēc: Breidaks 2007 : 483–484]


angļu – Balts

baltkrievu – балты

čehu – baltové

franču – les Baltes

igauņu – balti

lībiešu – Vēna

krievu – балты

lietuviešu – baltai

poļu – bałtowie

somu – baltit

ukraiņu – балти

vācu – Balten

zviedru – balter



Krustadatas Latvijā

Rotu un to atsevišķo veidu pētīšanai ir ievērojama nozīme seno cilšu un tautību vēstures problēmu risināšanā, jo rotas kopumā ir viens no spilgtākajiem materiālās kultūras rādītājiem. Rotas atspoguļo augstākos tehniskās un garīgās domas sasniegumus, parādot dažādu amatniecības nozaru līmeni – sākot ar melnā metāla apstrādi un beidzot ar juveliermākslu. Rotas ir būtisks sociālo slāņu diferenciācijas rādītājs.

Vienas no skaistākajām baltu tautu rotām dzelzs laikmetā un viduslaiku sākumposmā ir krustadatas. Latvijas teritorijā lielākais šo rotadatu formu izplatības un atradumu areāls ir Lielupes baseins. Atsevišķos gadījumos krustadatas ar važiņām populārzinātniskajā literatūrā un akadēmiskajos izdevumos tiek sauktas vispārinātā terminā – par važiņrotām, kur viena no šīs rotas sastāvdaļām ir bronzas vai dzelzs važiņas.

Krustadatas ir vienas no tām rotām, kuras atsevišķos reģionos, dažādos laika posmos un atsevišķās maztautās (ciltīs) tika nēsātas pa vienai vai pārī, kur divas krustadatas savienotas ar vienu vai vairākām dažādas formas, materiāla un garuma važiņām. Krustadatas var būt papildus dekorētas ar važturiem, važiņām un to sadalītājiem, dažādu veidu piekariņiem, dzintara krellēm, nažiem un gredzeniem.
[Sagatavots pēc: Jērums 2014 : 56]



Ja latvieši vaid, ka iznīkstam, ka valoda aiziet nebūtībā, tad labākais apliecinājums latviešu izturībai noturēties vienā zemē ir ceļojums uz Turcijas dienvidaustrumiem, uz Marašu, Gaziantepi, Mardinu. Tad latviešiem kā baltu cilšu pēctečiem būs lepnums, ka esam noturējušies pēdējos piecus tūkstošus gadu vienā vietā un, dažādām ietekmēm tomēr nepakļaujoties, esam izdzīvojuši, visādas ietekmes kā krupjus norijuši un zināmā mērā tomēr neasimilējušies.
[Kota 2012 : 215]

 

Aizmugurē atskanēja augsta balss: „Ko tu viņos klausies, tautiet?! Tie jau neredz tālāk par savu vēderu! Dubļos dzīvojuši, dubļos arī nomirs. Prātiņš tiem savtīgs, viens tāds uzkāps tev kukaragā un nojādelēs līdz pašam spēku izsīkumam!”

Lists neatskatījās, viņš zināja, ka atsparu gūs, ka teicēji ir jaunekļi, kam rūp brīvas debesis virs savas dzimtenes un kas gatavi spēku lietā likt pret visiem, kuri tā nedomā. Lists iebāza zobenu atpakaļ makstī. Karognesējs priecājās. Taurētājam acīs parādījās asaras – viņš kā jūtīgs cilvēks nespēja novaldīt savu pārdzīvojumu, saskatot savējos. Lai gan tie runā savādā izloksnē un ne visus vārdus taurētājs īsti saprot, viņš sapratīs, kad atslēgsies ar jaunkareivjiem rindā, kad aicinās baltu asinsbalss.
[Einfelds 2005 : 33]



Senās baltu rotas izstādē „Baltu māksla” 

2011. g. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā bija apskatāma izstāde „Baltu māksla”, kas bija veidota par godu Lietuvas tūkstošgadei. Tas bija pirmais projekts Eiropā, kas izsmeļoši iepazīstināja ar seno baltu cilšu mākslas mantojumu. Izstādes eksponāti sniedza priekšstatu par baltu kultūras pirmsākumiem un evolūciju, sākot ar akmens laikmetu, un uzskatāmi parādīja, kā senās tradīcijas ir saglabājušās līdz mūsdienām un tiek izmantotas laikmetīgās mākslas darinājumos. Izstādē bija apskatāmas no dažādiem materiāliem (dzintara, sudraba, dzelzs) darinātas arheoloģiskās un etnogrāfiskās rotaslietas un audumi, kas atrasti seno baltu ģeogrāfiskajā teritorijā. Bija aplūkojamas iespaidīgas rotas, ko nēsājuši mūsu senči, piemēram, lielas saktas, aproces, gredzeni, pat matadatas.

Īpaša vieta izstādē bija atvēlēta metāla laikmeta baltu mākslai, laika posmam, kad iezīmējās atšķirības starp austrumu un rietumu baltiem, kad jau sāka veidotas atsevišķas baltu ciltis ar tām raksturīgām kultūras un mākslas īpatnībām. Interesants bija arī izstādes modernais noformējums, jo ekspozīciju papildināja arī audiovizuālie materiāli, kas sniedza daudz plašāku ieskatu seno baltu mākslā. Notika arī dažādas lekcijas par baltu mākslas tematiku, piemēram, Valda Celma lekcija „Latvju raksts un zīmes – simbolika un tēli”.
[Sagatavots pēc: Vucina 2010 : 6]

Par kursenieku valodu kā lingvistisko fenomenu

Ar lingvistisko fenomenu, ko latviski dēvē par kursenieku valodu, saistās vairāki paradoksi, un viens no tādiem paradoksiem ir šim latviešu valodas paveidam veltīta ziņojuma uzklausīšana seminārā par rietumbaltiem un rietumbaltu valodām. Ģeogrāfiski gan kursenieki patiešām bija meklējami uz rietumiem no pārējiem baltiem – jau tad, kad viņi vēl dzīvoja Kuršu kāpās, un vēl jo vairāk tagad, kad pēdējie šīs baltiskās idiomas zinātāji atrodami vairs tikai Vācijā (ja izcili laimējas, tad Kuršu kāpās var sastapt kādu kursenieku pēcteci, kas spēj atcerēties dažas bērnībā dzirdētas frāzes vai dziesmiņu par trim plekstēm „laivelē”). Taču lingvistiski kursenieku valoda ir nevis kuršu (kas, domājams, bijuši rietumbalti, kaut gan arī šis apgalvojums ir hipotēze, nevis vispāratzīta aksioma), bet gan latviešu valodas apakšsistēma, un latviešu valoda, kā labi zināms, tiek uzskatīta par austrumbaltisku. Pat neiedziļinoties analītiskajos argumentos, par kursenieku valodas latviskumu viegli pārliecināties, iepazīstoties ar senākajiem tekstiem, kas atrodami 1888. g. publicētajā Adalberta Becenbergera pētījumā Sprache der preussischen Letten. Lūk, neliels teksta fragments: „Bija rudiņa laiks, ir es gribiju pi kāda laba cilēka par nakti palikt, ir jau tie lauži, kur es gribiju iejieti iekšā, tie gulija, ir es duomāju – iešu pic māju. Es tik esu zaldāts un sava keizeru siedzis [=uzticību zvērējis – O. Bušs], man nieks nieka nepadarīs. Ir es duomāju, kad es tapu uz kaln..: va grīzti, va ne? Kad ma .. bišķi ir baimes bī..”

No it kā pretējā redzes punkta kursenieku un latviešu valodas tāpatību apliecina 1955. g. kāda kursenieka teiktais un valodnieces Mildas Graudiņas pierakstītais: „Tie leti [=latvieši – O. Bušs], kad atiet, tie runa kursisku. Mēs runajam kursisku, bet tā valoda tāda kā salāpeta.”

Būdami Kuršu kāpu iemītnieki, kursenieki nereti gan aplam dēvēti arī par kuršiem, tomēr latviešu lingvistiskajā literatūrā šie jēdzieni – kurši un kursenieki – ir nepārprotami nodalīti vismaz kopš pagājušā gadsimta 20. g. beigām un 30. g. sākuma, kopš Jura Plāķa raksta „Kursenieku valoda”, kas 1927. g. iznāca arī kā atsevišķa itin pabieza brošūra, un vairākām Jāņa Endzelīna publikācijām (īpaši 1933. g. raksta „Kurši un kursenieki”).

Pirmais, ko par kursenieku valodas vēsturi jeb cilmi iemācās latviešu filoloģijas students un ko visstabilāk zina arī dialektoloģijā nespecializējies latviešu valodnieks, ir tas, ka kursenieku valoda ir zemgalisko izlokšņu turpinājums. Jo kursenieki lielākoties ir ieceļotāji no Dienvidrietumkurzemes, bet Dienvidrietumkurzemē – Nīcā, Rucavā un citos tuvākajos pagastos –, kā zināms, tiek runātas zemgaliskās izloksnes (šis fakts savukārt tiek skaidrots ar kādas seno zemgaļu cilts daļas ieceļošanu). Par kursenieku valodas ģenētisko saistību ar zemgaļu valodu lingvistisku liecību dod, piemēram, zemgaliskā tipa anaptikse (patskaņa iespraudums aiz -r- vai -l- pirms sekojoša līdzskaņa), kuru jau A. Becenbergers saklausījis Nidā un Kuršu kāpu ciemos uz ziemeļiem no Nidas.

Taču kursenieku valoda nav bijusi gluži vienāda visā Kuršu kāpu garumā; kā saka viņi paši, „katraš ciems tur sava valodu”. Ir ciemi, piem., Pilkopa, Sarkava, Melnraģe, Kārkle, kuros, kā secinājis jau J. Endzelīns, kursenieku kodols ienācis no īstās Kursas apgabaliem, un tātad te runātā kursenieku valodas izloksne bijusi tuvāka Kurzemes vidienes (bet Sarkavā – tāmnieku) izloksnēm un līdz ar to pastarpināti – arī kuršu valodai. Kursenieku valodā var pamanīt arī vienu otru Kurzemē nezināmu vai vismaz nefiksētu vārdu, kas varētu būt pārmantots no kuršu valodas (kaut arī to nevar droši pierādīt), piemēram, laicat ‘turēt’, plūdums ‘krastmala’, sprēgt ‘rēkt’ (sal. latviešu sprēgāt!).
[Sagatavots pēc: Bušs 2003 : http://news.lv/Latvijas_Vestnesis/2003/12/30/par-kursenieku-valodu-ka-lingvistisko-fenomenu]

Intervija ar Raisu Deņisovu

Jūsu mūža darbs ir baltu kā vienu no senāko cilvēces pārstāvju, kuriem, starp citu, kā pēcteči esam pieskaitāmi arī mēs, latvieši, pamatīga pētīšana. Kas jūs pamudināja pievērsties tieši tam?

– Jā, balti man ir sevišķi mīļi… Savulaik Maskavā man piedāvāja turpināt cilvēka evolūcijas jautājumus Āfrikas institūtā Maskavā. Es to nevarēju, jo tādā gadījumā būtu vispār jāpaliek Maskavā. Gribēju mājās, atpakaļ uz Latviju, kur ir manas saknes – tēvs un māte, visi mani radinieki. Turklāt pavērās iespēja Latvijā strādāt etniskās antropoloģijas lauciņā, kas paredz pētīt tautu, to veidošanās vēsturi ļoti dziļā izpratnē. Tagad esmu absolūti pārliecināta, ka antropoloģija ir zinātne, kas mums var sniegt vislielāko informāciju par etnisko vēsturi. Jo – pats cilvēks ir šīs etniskās vēstures dalībnieks. Mēs, antropologi, varam ļoti uzskatāmi aplūkot visu šo attīstību – kā atsevišķās teritorijās šie etnosi attīstījās, kas tur nāca iekšā, kas gāja prom un kas palika. To visu var lieliski noskaidrot pēc hronoloģiski secīga materiāla, kas pats par sevi ir ārkārtīgi informatīvs.

Bet pievērsāties tieši baltiem?

Baltiem un arī somugriem, kuri šajā teritorijā dzīvojuši ļoti ilgi, vēl pat pirms baltiem. Pirmo reizi Eiropā balti ienāk Dņepras baseinā aptuveni astotajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Un tad viņi jau noteikti runā baltu valodā. Mums vairs neder tas laika novērtējums, kuru vēl gluži nesen uzskatīja par to, kad indoeiropiešu valodu saime kā tāda pašķiras uz visām pusēm un izklīst uz vairākām Eiropas teritorijām. Līdz ar to pārskatīšanai pakļauta arī problēma par indoeiropiešu pirmdzimteni. Iepriekš uzskatīja, ka tie ir Tuvie Austrumi. Ja antropoloģija konstatē, ka astotajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Dņepras baseinā ienāk cilvēki, kuriem ir tik ļoti liela līdzība ar mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša baltiem, tad mums tie senatnes ļaudis jāuzskata par baltiem. Un nekur citur šis antropoloģiskais tips tik ilgstoši noturīgs nav bijis, tikai šeit, Eiropā.

No kurienes tad viņi īsti ienākuši? No tiem Tuvajiem Austrumiem?

– Nē, no Dņepras baseina.

Un no kurienes viņi tur uzradās?

– Lūk, tas ir vislabākais jautājums… Tas ir ļoti garš stāsts. Viss jau iesākās ar to, ka es pilnībā noskaidroju, kādas pazīmes raksturīgas baltiem un pēc kurām pazīmēm varu baltus atšķirt jebkurā kranioloģiskajā sērijā. Nolieciet man uz galda visus iespējamos galvaskausus, un es nekļūdīgi norādīšu uz baltiem. Nesen interesantus arheoloģiskos izrakumus veica Krievijā, Vologdas apkaimē, netālu no Oņegas ezera. Tur vispār tā dēvētais LWB gēns, kas raksturīgs tikai baltiem un nevienai citai tautai visā pasaulē, mūsdienu iedzīvotājiem konstatēts ar 2 % sastopamību. Kā zināms, visaugstākais tas ir Latvijā un Lietuvā – 6 %. Lūk, un es speciāli aizbraucu uz Maskavu, lai tur apskatītu iegūtos galvaskausus no diviem kapulaukiem. Un tieši tā arī bija – uz galda izlikti daudzie izraktie galvaskausi, bet es staigāju un nekļūdīgi izlasīju baltu galvaskausus…

Piedodiet, bet kas ir šis sevišķi specifiskais gēns, ko, kā var noprast, varbūt arī es nesu sevī?

LWB gēns tātad raksturīgs tikai un vienīgi baltiem. Neviens pagaidām skaidri nevar atbildēt, kā tāds izveidojies un kāpēc raksturīgs tikai baltiem. Lai gan dažas versijas, protams, ir. Tas, iespējams, saistīts ar gluži konkrētām cilvēka īpašībām, šajā gadījumā, piemēram – ļoti izteiktu altruismu, kas baltiem savulaik pietiekami ilgā laika posmā bija ļoti nepieciešams. Tāpēc nav izslēdzams, ka tieši šīs īpašības nostiprināšanās baltos arī izraisījusi konkrēta gēna rašanos.

Kāpēc baltiem tik ļoti nepieciešams varēja būt tieši altruisms?

– Lai izdzīvotu tur, kur viņi tajā laikā dzīvoja.

Kur viņi dzīvoja?

– Kalnos. Ļoti augstos kalnos.

Vai augstos kalnos pie Dņepras?

– Nē, pie Dņepras viņi ieradās jau ar šo gēnu un ar savu ārējo veidolu.

 [Sagatavots pēc: Terzens 2011: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/arnis-terzens-vai-balti-pelnijusi-tiesi-sadus-latviesus-saruna-ar-raisu-denisovu-fragmenti.d?id=41937510Kabinets]

 

Baltu areāla vidusdaļu, acīmredzot – to kodolu, veidoja ciltis, kas pazīstamas kā agrā dzelzs laikmeta švīkātās keramikas kultūras ciltis. Šis apgabals aptver mūsdienu Lietuvas austrumdaļu, Dņepras augšteces labā krasta baseinu un Nemunas augšteci.

Švīkātās keramikas kultūra izveidojās reģionā starp Žucevas un Vidusdņepras auklas keramikas kultūru apdzīvotajām teritorijām. Daudzie kaujas cirvju atradumi šajā reģionā pilnīgi skaidri liecina, ka tur dzīvojoši senindoeiropieši. Taču Vidusdņepras un Žucevas kultūras areālā ienācēji stājās kontaktā ar vietējām vēlā neolīta ciltīm un galu galā tās asimilēja (Žucevas kultūras veidošanās jau pati par sevi ir auklas keramikas un Nemunas kultūras mijiedarbības rezultāts), turpretī vidusbaltu formēšanās apgabalā situācija bija nedaudz citāda. Tur 2. gt. pirmajā pusē vērojamas vēl diezgan lielas kultūretniskās atšķirības. Līdzās seneiropiešiem – auklas keramikas kultūras pārstāvjiem – Austrumlietuvā saglabājās iepriekšējie iedzīvotāji, kuri pārstāv Narvas kultūru, kā arī ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras ciltis, kas acīmredzot pārstāv somugru etnosu. Mežainais apvidus bija samērā reti apdzīvots, tādēļ dažādas etniskās piederības ciltis ilgstoši sadzīvoja kopīgā teritorijā, turklāt to savstarpējiem sakariem pārsvarā bija miermīlīgs raksturs.
[Sedovs 2004 : 31–32]

 

Kaut gan parasti runā par baltu mitoloģiju, Valdis Muktupāvels piedāvā lietot apzīmējumu baltu reliģija.

Kāpēc reliģija, nevis mitoloģija? Meklējot enciklopēdijās un citās publikācijās materiālus par latviešu garīgo dzīvi, visbiežāk lietots termins latviešu mitoloģija. Parasti tur ir aprakstītas dievības, arī dažādi kulti, rituāli utt., bet tas viss kopā veido reliģiju; arī nopietni mūsdienu pētnieki nelieto vienmēr šo vārdu mitoloģija. Tā galu galā paredz līdzību ar sengrieķu panteonu: tur ir stāsti par dieviem un dievietēm, par to, kā viņi dzīvo, cīnās, mīlējas, kādi bērni rodas utt. Šādu mitoloģiju, šādu grieķu panteona līdzinieku var, protams, meklēt arī baltu tradīcijā, tomēr šeit ir vairāk nekā pasakas par dievu gaitām. Te ir arī kults, rituāli, reliģiskā prakse, tātad te ir lietas, kas ir vairāk nekā mitoloģija, līdz ar to būtu jārunā par baltu reliģiju.

Un vēl kas: sakot baltu reliģija, tiek pieņemts, ka ir tāda viena baltu reliģija, kas ir kopīga visām baltu tautām un kas nav mainījusies, kopš pastāv balti. Tomēr pētījumi rāda, ka tā tas nav. Reliģija veidojas, mainās, attīstās, tai ir savi dažādi dialekti un formas. Galu galā reliģiskā pieredze ir atšķirīga ne tikai dažādās zemēs un laikos, tā atšķiras pat vienas kopienas dalībniekiem. Piemēram, vismaz nomināli mēs esam kristiešu sabiedrība, un tomēr katram no mums ir savs garīgums, sava reliģiozitāte. Vienam tā ir dziļa, intensīva, citam kristietība saistās ar tīri formālu piederību kristiešu draudzei, varbūt ar kaut kādu simbolu lietošanu un nēsāšanu. Ja jau tās atšķirības ir tik lielas vienā reliģiskajā kopienā, tad ko var sagaidīt attiecībā uz lielākiem reģioniem, lielākiem laika periodiem? Tāpēc runāt par baltu reliģiju var tikai nosacīti. Faktiski ir bijušas dažādas reliģijas tradīcijas dažādos laikos. Latviešiem par to ir diezgan maz pētījumu, bet, piemēram, Lietuvā 1995. g. Gintars Beresnevičs (Gintaras Beresnevičius), aktīvs reliģiju pētnieks, publicēja grāmatu „Baltu reliģiskās reformas”. Tajā viņš raksturoja vismaz divas fundamentālas reliģiskas reformas rietumbaltu zemēs un daļēji arī Lietuvas teritorijā. Reformas – tas nozīmē, ka iepriekšējā reliģiskā prakse, reliģiskās tradīcijas tika fundamentāli pārveidotas, izmainītas. Arheologi ir konstatējuši, ka zināmos vēstures laika posmos ir diezgan strauji mainījušās apbedīšanas paražas: tā, piemēram, vienu brīdi bija uzkalniņa veida kapi, un pēkšņi tos nomainīja tā sauktie ugunskapi. Parasti tradicionālajās sabiedrībās vienkārši tāpat neapbērēja, tas viss bija saistīts ar pasaules uzskatu, ar reliģisko praksi. Šādas reformas baltu zemēs ir konstatētas pat vairākas, tādējādi te nevar runāt par vienu noteiktu reliģiju. Lietodami terminu baltu reliģija, mēs ar to domāsim visus dažādos reliģijas veidus, kas dažādos laikos pastāvējuši baltu areālā. Amerikāņu zinātniece Marija Gimbutiene (Marija Gimbutienė) ir starptautiski atzīta bronzas laikmeta vēstures pētniece, kas ir daudz pētījusi sieviešu kārtas dievības, to atveidus ornamentikā, ikonogrāfijā visā pasaulē. Amerikā ir publicētas vairākas viņas grāmatas – par Lielo Pirmmāti, par senās Eiropas dievību svētajiem tēliem un simboliem. Dažādi ar baltu mitoloģiju saistīti fakti sastopami viņas lielajos darbos, bet vesela baltu reliģijai veltīta nodaļa atrodama grāmatā The Balts (1963). Šis darbs, pārstrādāts un papildināts, ir tulkots, protams, lietuviski un arī latviski un kā grāmata ar nosaukumu „Balti aizvēsturiskajos laikos” publicēts „Zinātnes” izdevniecībā Rīgā 1994. g. Marija Gimbutiene uzskata, ka baltu – prūšu, lietuviešu un latviešu – mitoloģijā ir divi vēsturiski atšķirīgi slāņi. Pirmo viņa ir nosaukusi par matricentriskās senās Eiropas mitoloģiju. Šajā senās Eiropas mitoloģijas slānī ietilpst htoniskās dievības jeb saistītās ar zemi un lunārās dievības jeb saistītās ar sievišķajiem, mēness un dabas atjaunošanās cikliem, kā arī otršķirīgās, ar zemi, ūdeņiem, dzīvniekiem saistītās dievības.

Apcerot jautājumu par senās Eiropas galvenajām dievībām, Marija Gimbutiene ir attīstījusi domu par vienu lielo dievieti – Lielo Pirmmāti jeb Dievieti Māti. Nosaukumu ir daudz, bet katrā gadījumā ar to ir domāta gan Zeme kā dievība, gan arī vispār sievišķais, radošais aspekts kā tāds. Taču šī Lielā Pirmmāte ir pazīstama trijās hipostāzēs kā Dieviete Jaunava, Dieviete Sieviete un Dieviete Vecene. Baltu reliģijas senajā slānī skaidri saskatāmas visas trīs Lielās Pirmmātes hipostāzes. Dieviete Jaunava, saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir Laima. Tā ir dieviete, kas pazīstama gan latviešu, gan lietuviešu tradīcijā, acīmredzot arī prūšiem tā ir bijusi. Laima ir dzimšanas un likteņa dieve, viņa nosaka to, kas būs mūžā, ar viņu dzemdētāja ir tiešā kontaktā tajā brīdī, kad laiž pasaulē jauno dzīvību. Kā likteņa lēmēja Laima parādās dzeguzes izskatā, kūkodama tā pareģo laimi vai nelaimi. Nereti tautasdziesmās ir minētas vairākas Laimas, parasti – trīs, un tad tām mēdz būt arī katrai savs vārds: Laima, Dēkla, Kārta. To varētu uzskatīt par zināmu Laimas specializāciju, jo parasti visu triju dievību funkcijas nedaudz atšķiras. Dieviete Sieviete, saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir Ragana. Marija Gimbutiene runā par Raganu kā par lunāro nāves un atdzimšanas dievieti, dabas cikliskuma sargātāju. Vārda sakne rag- ir etimoloģiski saistīta ar latviešu vārdu redzēt, lietuviešu regėti, no tā izriet raganas etimoloģija – ‘tā, kas redz vairāk nekā citi, tā kas redz, zina, paredz nākotni’. Viņa ir arī tā, kas ārstē, kas zina vairāk par dabas spēkiem, par to, kā tos likt lietā. Protams, tas var būt vērsts gan pozitīvi, gan arī, teiksim, ļauni un ārdoši. Tādējādi Ragana atgādina par to, ka līdzās dzīvībai ir arī nāve, ka dzīvības spēks ir jāatdod atpakaļ nāvei, lai tā cikliski atjaunotos. Ne velti Raganas izskats ir divdabīgs: tā ir gan neparasti skaista, gan arī baisa un bīstama.

Dieviete Vecene, saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir Zemes Māte latviešu tradīcijā, Žemīna – lietuviski, Zemīna – prūsiski. Viņa ir zemes auglības dieve, dzīvību dodoša, augu augšanu un ražību veicinoša. Zemes Mātes pārziņā ir arī pazemes mirušo valstība, jo viņa sagaida mirušos un glabā tos. Tai pašā laikā Zemes Mātei ir arī citi nosaukumi: tā, piemēram, ir arī tādas dievības kā Kapu māte, Veļu Māte, Smilšu Māte, Rūšu Māte, un vispār – to māšu latviešiem ir ļoti daudz. Šai ziņā latviešu tradīcija stipri atšķiras no lietuviešu tradīcijas, jo lietuviešiem ir samērā maz sieviešu kārtas dievību, pārsvarā tikai tās, ko Gimbutiene saista ar senās Eiropas mantojumu, toties latvieši pazīst Meža Māti, Lauka Māti, Vēja Māti, Jūras Māti, Ūdeņu Māti, Bangu Māti, Gausa Māti utt., mitoloģisko dziesmu tekstos to ir vairāk nekā piecdesmit. Tas viss tik rāda, ka matricentriskajam pasaules modelim un ar to saistītajai reliģiskajai praksei zināmā laika posmā ir bijusi liela nozīme, un tās ietekme ir saglabājusies folklorā tādā relikta veidā kā šīs te dažādās sieviešu kārtas dievības – mātes. Otrais baltu mitoloģijas slānis, saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir „indoeiropeiskas izcelsmes dievības”. Tas, kā rāda apzīmējums, ir saistīts ar noteiktu lingvistisku un, domājams, arī ar etnisku kopību – ar indoeiropiešiem. Kā zināms, indoeiropeisko baltu kultūras izplatība dienvidaustrumu Baltijā saistās ar laiku divi līdz divarpus tūkstoši gadu pirms Kristus dzimšanas. Tad šajās zemēs ievērojami izmainījās iedzīvotāju antropoloģija, dzīves, saimniekošanas veids un acīmredzot arī pasaules uzskats, reliģija un ar tās praktizēšanu saistītie uzskati un norises. Varētu teikt, ka Baltijā ieradās baltiski runājošās tautas ar savām dievestībām. Indoeiropiešu dievības ir saistītas ar kosmisko sfēru, ar debesīm, debesu spīdekļiem un parādībām. Galvenās dievības, kā likums, ir vīriešu kārtas, sekundārās jeb otršķirīgās var būt arī sieviešu kārtas. Te nu skaidri redzama atšķirība starp senās Eiropas sievišķajām dievībām, kas ir saistītas ar zemi un ūdeņiem, un vīrišķajām indoeiropiešu dievībām, kas ir saistītas ar gaismu, sauli, zvaigznēm, mēnesi, pērkonu.

Saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir trīs galvenie indoeiropiešu izcelsmes dievi. Jāatzīmē tas, ka viņu vārdiem ir ļoti interesantas paralēles citās indoeiropiešu valodās, dažās tie ir pazīstami mazāk, varbūt pat pavisam fragmentāri, citās saglabājušies labāk. Pirmais, galvenais indoeiropiešu panteona dievs ir Dievs, mirdzošo dienas debesu dievība, par viņu runā arī kā par taisnīguma, gudrības, augu augšanas veicināšanas dievību. Dievam ir daudz līdzinieku citās indoeiropiešu un visupirms jau baltu valodās: lietuviski viņš ir Dievas, prūsiski – Dēiws, un baltu pirmvalodā viņš ir bijis *Deivas, te šo vārdu līdzība ir skaidri redzama. Latīņu valodā ir Deus, cēlies no senāka *Deivos, grieķiski – Zeus, kas, valodniekuprāt, senākos laikos ir bijis *Djēus, ģermāņiem – *Tīwaz. Sanskritā ir divi vārdi – dyaus ‘dienas gaisma’ un deva ‘debesu dievišķais, dievišķa būtne’, šo vārdu kopīgā, senākā nozīme ir ‘mirdzošo dienas debesu Dievs’.

Otra indoeiropiešu izcelsmes dievība baltu panteonā ir Pērkons, lietuviešu Perkūnas, prūšu *Perkūns. Tāpat kā Dievam, arī Pērkonam ir līdzinieki citās indoeiropiešu valodās, te var minēt senskandināvu Fiorgyn, skandināvu Thor, vācu Donner, kā arī slāvu Perun. Zīmīgi ir tas, ka vārdi ar saknēm per-, par- nereti ir saistīti ar ozola, ozolu birzs vai kalna virsotnes, kas ietiecas debesīs, apzīmējumu, tādi ir hetu perunas un sanskrita parvatas  ‘kalna virsotne’, ķeltu herc ‘ozolu birzs’, latīņu quercus ‘ozols’, kas attīstījušies no senākā *perkwus ‘ozols’. Cits sanskrita vārds Parjanyah nozīmē ‘Lietus dievs’, arī ‘lietus mākonis’. Te redzamā saistība starp debesīm, Pērkonu un ozolu ir mantota jau no indoeiropiešu senlaikiem: ozols ir Pērkona svētais koks, tā tas ir daudzās indoeiropiešu tradīcijās. Pērkons ir aktīva, ar debesīm saistīta dievība, pērkondārdu dievs, zemes auglības veicinātājs, arī taisnīguma dievs.

Trešā svarīgā indoeiropiešu izcelsmes dievība baltu panteonā ir Velns, kas ir pazemes valstības un mirušo dievs. Latviešu valodā velnam ir zināms kopsakars ar vārdiem, kas pirmajā brīdī nešķiet ar to saistīti, kā piemēram, velēna, velis, veļu valsts, veļi (mirušo dieva dienas). Zināmas kopsakarības tur tomēr ir: velēna ir kā robežšķirtne, kas nodala dzīvo pasauli no veļu valsts, savukārt Velns ir pirmais starp veļiem. Attiecīgie lietuviešu valodas vārdi ir ļoti līdzīgi: Velns – Velas jeb Velinas, velēna – velėna, velis – vėlė, veļu valsts – veliona, veļi– vėlinės, turklāt lietuviski nelaiķis ir velionis, un vēl 16. gs. šim vārdam bijusi arī nozīme ‘veļu dievs’. Svarīgi piebilst, ka baltu Velns nelīdzinās elles valdniekam Sātanam kristīgajā mitoloģijā, tam pietrūkst Sātana varenības un absolūtā pretnostatījuma vienīgajam, mūžīgajam Dievam. Baltu Velns gan ir ļauns, tomēr ir arī naivs un lētticīgs, viņš dzīvo purvos, ezeros un akmeņainās vietās. Velns var mainīt savu izskatu, pārvēršoties par dzīvniekiem, taču viņš ir arī liellopu sargātājs, viņam pašam pieder ganāmpulki. Kopumā var teikt, ka vārda sakne vel-, val- ir produktīva gan baltu, gan arī citās indoeiropiešu valodās un parasti ir saistīta ar mirušajiem vai mirušo valstību, attāls sakars tai ir arī ar paredzēšanu, maģiju, mūziku un ganībām. Slāviem ir lopu dievs Veles, Volos, galliem – Vellaunus. Senīru dzejnieka un dziesminieka apzīmējums ir filivārds, kas radies no senākā velitas. Senskandināvu Valhalla ir mirušo valstība jeb ‘veļu halle’, valr – ‘kara laukā kritušais’, valkyrja – ‘dēmoniska mirušo pasaules būtne’, kas mūsdienās vairāk pazīstama varbūt no Riharda Vāgnera muzikālās drāmas ar tādu pašu nosaukumu. Seno indiešu Varuna pirmajā brīdī nevedina domāt par saistību ar baltu Velnu, tomēr, papētot tuvāk, šāda līdzība atklājas gan. Pirmkārt, abi ir pazemes, nakts, ūdeņu un akmeņu valdnieki, saistīti ar auglību, liellopiem un bagātību, viņi ir arī melnu dzīvnieku radītāji. Otrkārt, sanskrita -ar- atbilst baltu valodu -el-, un tad jau abi vārdi izrādās līdzīgi arī fonētiski. Līdzās šīm galvenajām dievībām Marija Gimbutiene piemin arī otršķirīgās, kas lielākoties ir debesu dievības – Mēness, Saule, Saules meita, Auseklis, Kalvis, – un arī tādas dievības kā Dieva dēli, Gabija (uguns dievība).

 Baltu reliģijas kristīgajā laikmetā tika dēvētas par  „pagāniskām”, arī baltu valodas izpelnījās apzīmējumu „pagānu valodas” (pogańskie gwary, kā tas ir fiksēts attiecībā uz jātvingu valodu kādā, domājams, 17.–18. gs. dokumentā). Baltu reliģijas savā kodolā ir bijušas gan panteistiskas, gan politeistiskas, tomēr daži pētnieki tur saskata arī viendievības elementus. Šā uzskata pamatā ir Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina vēstule pāvesta delegātiem, rakstīta 14. gs. pirmajā trešdaļā, un tajā viņš ir uzsvēris domu par vienu Dievu, ko katra tauta pielūdz savā veidā.
[Sagatavots pēc: Muktupāvels : http://www.music.lv/mukti/Baltu%20mitologija.htm]

Latvijas Universitāte izdod baltu valodniecības zinātnisko rakstu žurnālu Baltu filoloģija.


Grāmatas:

Suniti Kumārs Čaterdži Balti un ārieši (1990);

Marija Gimbutiene Balti aizvēsturiskajos laikos (1994);

Valentīns Sedovs Balti senatnē (1992);

Pjetro Umberto Dini Baltu valodas (2000);

Baltu valodu atlants (2013);

Laura Skruže (sak.). Baltu pasakas (2013).


Baltu zīmes, kas mūsdienās arvien biežāk ir redzamas iestrādātas rokassprādzēs un jostās, ieadītas šallēs, cepurēs un cimdos, arī uztetovētas uz ķermeņa:

Dieva zīme, kas  simbolizē debesjumu, vīrišķo spēku, gaismu, tiekšanos uz augšu. Plaši pazīstams Dieva zīmes veids ir tradicionālais trijstūris ar vienu aplīti (t. s. Dieva acs) vai trim aplīšiem virsotnē. Šai zīmei ir ļoti liela simboliskā jēga, tā piesaista dievišķos un radošos spēkus;

Saules zīme – auglības, mūžīgās kustības un dzīvības simbols. Visvienkāršākā Saules zīme ir aplis. Visiem atvasinātajiem un sarežģītākajiem Saules simboliem grafiski uzsver vidusdaļu. Saules zīmi bieži izmanto sieviešu rotās un apģērbos;

Laimas zīme jeb slotiņa – veiksmes un laimes simbols. Šī ir ļoti sena zīme – Laima folklorā ir tēlota kā būtne, kas izvēlas cilvēka likteni, pārrauga mūža gājumu. Laimas slotiņa aizslauka visu slikto, palīdz beigt vienu dzīves posmu un sākt nākamo;

Māras krusts – zīme cieši saistīta ar uguni, māju un auglību, jo Māra ir ģimenes pavarda sargātāja un sievietes aizbildne. Senie latvieši ticēja, ka visa materiālā pasaule, tostarp maize, uguns un tās saglabāšana, ir Māras pārziņā. Tāpēc krustu vilka uz maizes klaipiņa un vakarā ielika pavarda pelnos. Sargā laulību un labklājību, bieži izmanto sieviešu rotās;

Zalktis – mājas aizsardzības un gudrības simbols. Laika            zīme – starpnieks starp daudzām pasaulēm. Ūsiņa zīme – auglības simbols, zirgu aizgādnis un bišu Dievs. Senākajos priekšstatos Ūsiņš pieder pie debesu dievībām;

Jumis – auglības simbols, ģimenes pavarda sargātājs. Grafiski Jumja zīme atgādina divus sakrustotus kāšus. Viena no versijām vēsta, ka šī zīme veidojusies, savienojot Māras zīmi un Dieva zīmi;

Māras zīme – sieviešu un ģimenes labklājības simbols. Gādā par materiālo pasauli. Saistība ar zemes un dabas spēkiem, drošību un mieru.

[Sagatavots pēc: Lapsa 2015 : http://www.la.lv/stipras-latvju-zimes/7/

Baltu zīmes un simboli ir aplūkojami http://valoda.ailab.lv/kultura/kultura/orn01.htm


Latviešu valodnieks Jānis Endzelīns ir norādījis uz baltu valodu sakariem ar ģermāņu, slāvu un indoirāņu valodām. Valodnieks ir atzinis, ka leksikas jomā baltu valodām atšķirībā no slāvu valodām ir mazāk kopēju iezīmju ar indoirāņu valodām. Taču J. Endzelīns nenoliedza varbūtējas ciešākas saites starp indoirāņiem un galējiem austrumu baltiem – galindiem, kā arī, iespējams, citām baltu ciltīm, par kuru valodu mums nav ziņu.

Vēl būdams students, J. Endzelīns pievērsās baltu un slāvu valodu kontaktu izpētei. Viņš ir norādījis uz to, ka latviešu aizguvumi no slāvu valodām ir senāki nekā lietuviešu aizguvumi, jo daļa no latviešu aizguvumiem attiecas uz to laiku, kad slāvu valodās vēl nebija zuduši senie garumi un divskaņi.
[Sagatavots pēc: Nītiņa 2016 : 124;127]

Vissenākais rakstu avots par baltu ciltīm ir vēstures zinātnes „tēva” Hērodota 450. g. pr. Kr. sarakstītā „Vēsture”, kurā viņš min neuri – neurus, varbūt neruvjus, kas dzīvojoši uz rietumiem no mordviešiem un uz ziemeļiem no „skitu” zemkopjiem”. [..] Saknes ner-, nar-, nur-, ir pazīstamas abām – baltu un slāvu – valodu grupām.
[Gimbutiene 1994 : 13]

 

Baltu un somugru mitoloģijā ir saskatāmas līdzības: somu perkele, igauņu pergel un latv. Pērkons, liet. Perkūnas, somu vārds taivas ‘debess’ un baltu *deivas ‘gaiša debess, debesu gaismas dievs’. Somu kauko ‘nāve’, igauņu koe ‘vīriņš, vīrs’ un liet. kaukas, latv. kauks. Somu Kaleva ‘milzis, stiprs vīrs’, kā arī igauņu Kalevipoeg tiek saistīti ar latv. kalvis, t.i., mitoloģiskais debesu Kalvis; arī liet. kankles, latv. kokle, somu kantele, igauņu kannel.
[Sagatavots pēc: Gimbutiene 1994 : 26]

 

Dzīvās un mirušās baltu valodas

Baltu valodas veido atsevišķu indoeiropiešu valodu grupu. Pēc tradicionālās indoeiropiešu valodu klasifikācijas baltu valodas pieder pie austrumu jeb satem valodu grupas. Kā liecina hidronīmi, apmēram pēdējā tūkstošgadē pirms Kristus un pirmajos gadsimtos pēc Kristus baltu valodas runātas plašā teritorijā Viduseiropā un Austrumeiropā: no Baltijas jūras līdz Maskavai, Kurskai, Kijevai. Dienvidos šī areāla robežas sniedzās līdz Žitomirai, Rovnai, Varšavai un Baltijas jūrai uz rietumiem no Persantes upes (Vislas baseinā). Hidronīmijas pētnieku secinājumus asptiprina arī arheoloģijas dotumi.

Baltu valodu nosaukums valodniecībā zināms kopš XIX gs. vidus, pirmais to ir ieteicis vācu valodnieks Georgs Heinrihs Ferdinands Neselmanis. Savukārt G. H. F. Neselmaņa ieteikumu pirmais ņēmis vērā un terminu baltu valodas savā darbā izmantojis dāņu valodnieks Kaspars Vilhelms Smits 1857. g.

Laiks, kad baltu pirmvaloda sadalījās dialektos, no kuriem ar laiku izveidojās vēlākās valodas, šodien grūti nosakāms. Daudzas no šīm valodām nav saglabājušās. Nav atstāti arī rakstu pieminekļi. Izņēmums ir tikai baltu rietumu nomale (apmēram ceturtā daļa no kādreizējās baltu teritorijas), kurā izveidojās mūsdienu latviešu, lietuviešu un XVIII gs. sākumā izzudusī prūšu valoda.
[Sagatavots pēc: Stafecka 2009 : 15]



Konference Baltu sakrālais mantojums (2012). Etnomuzikologa, komponista un mūziķa Valda Muktupāvela ziņojums Baltu kultūras telpa. Mīts vai realitāte?

[https://www.youtube.com/watch?v=IjWro0zjH7s] 



Top filma Baltu ciltis. Režisori Lauris Ābele un Raitis Ābele, Jāņa Lāča sižets. Pirmizrāde ir plānota 2018. gadā.

[https://www.youtube.com/watch?v=d8ZGDMOo-sY]


Pirmo iedzīvotāju, no kuriem vēlāk veidojās baltu ciltis, ienākšanu Austrumbaltijā un Latvijas teritorijā saista ar auklas keramikas un kaujas cirvju kultūras rašanos (3. gt. beigas pr. Kr.– 2. gt. sāk. pr. Kr.). Sajaukušies ar vietējiem Narvas kultūras un Nemūnas augšteces kultūras iedzīvotājiem, tie izveidoja Piemares kultūru, kuras pārstāvji jau uzskatāmi par baltiem. Pastāv arī cits uzskats, kas baltu ģenēzē daudz lielāku vietu ierāda senākajai Narvas kultūrai, uzsverot, ka tieši tās pārstāvjiem bijusi galvenā loma vēlāko baltu cilšu un tautību izveidošanā.

Bronzas laikmetā baltu ciltis aizņēma plašu teritoriju no Vislas upes rietumos līdz Dņestras baseinam austrumos. Ziemeļos baltu apdzīvoto teritoriju robežu iezīmēja Daugava, dienvidos tie dzīvoja līdz Pripetes upei, bet daļa austrumbaltu apmetās arī Okas baseinā, kur tie kā izolētas baltu saliņas turpināja dzīvot līdz pat 9. gs. (galindi). Jau tolaik iezīmējās baltu dalīšanās austrumu un rietumu kultūras apgabalos, tomēr atsevišķu cilšu grupu nodalīšanās notika tikai dzelzs laikmeta sākumā mūsu ēras pirmajos gadsimtos.

Sākot ar dzelzs laikmetu, baltu apdzīvotās teritorijas pakāpeniski samazinājās – dienvidos un austrumos tos izspieda vai asimilēja 2.–6. gs. ienākušās austrumslāvu ciltis. Neliela baltu apdzīvoto zemju paplašināšanās notika tikai tagadējā Latvijas teritorijā, kurā baltu ciltis, kurši un latgaļi, aizvien plašāk apmetās Vidzemes un Kurzemes ziemeļu daļā. Vācu krustnešu agresija 12. gs. beigās–13. gs. sākumā pārtrauca 2. gadu tūkstoša sākumā izveidojušos baltu tautību tālāko patstāvīgo attīstību – tika asimilēti senprūši un jātvingi, Livonijas teritorijā izveidojās vienota latviešu tauta, bet Lietuvas dižkunigaitijas zemēs – lietuvieši. [Sagatavots pēc: http://letonika.lv/groups/default.aspx?r=2&q=balti&id=965744&&g=1]

Baltu vienības diena

Baltu vienības diena tiek atzīmēta 22. septembrī, kad 1236. gadā Saules kaujā  lietuvieši, žemaiši un zemgaļi sakāva Zobenbrāļu ordeņa spēkus. Kopš 2000. gada Baltu vienības diena tiek svinēta Latvijā un Lietuvā.
[Sagatavots pēc: Jubels 2002 : 511]

Raisa Deņisova (1930)

Raisa Deņisova – antropoloģe, kuras nodarbošanās ir saistīta ar cilvēka izcelšanās un evolūcijas, rasu veidošanās un cilvēka fiziskās uzbūves izpēti.

Galvenā zinātnieces izpētes tēma ir Baltijas tautu senvēsture, etniskā vēsture, ģenēze no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Sākotnēji R. Deņisovai bijuši pieejami seši galvaskausi, kam noteikt īpašnieka izcelsmi, slimības u. c. pazīmes, bet šobrīd to ir vairāk nekā 4000.

Pārsteidzošākie secinājumi ir bijuši par Baltijas tautu ienākšanu no austrumiem vairākos migrācijas viļņos jeb posmos. Teritorijā, kuru ieskauj Dņepra, Urāli, Azovas jūra, vairākos periodos atrasts viens un tas pats cilvēka tips, kas ļoti līdzīgs baltu cilšu tipam.

Par nozīmīgāko R. Deņisovas atklājumu uzskatāms baltu etnosa ģenētiskais marķieris jeb tā sauktais baltu gēns. Tas ir Landšteinera–Vīnera asins grupas b gēns, kas visbiežāk sastopams latviešiem un lietuviešiem. Interesanti, ka Rietumeiropā šī gēna nav. Mazākā koncentrācijā tas atrasts arī igauņiem, somiem, krieviem ziemeļrietumu poļiem un Gotlandes zviedriem.
[Sagatavots pēc: Murinska 2012 : 53]