Tradicionālā transkripcija
[avuõc]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ɑvu͜oːʦ]
[a] – īsais patskanis
[v] – balsīgais troksnenis
[uo] – divskanis
[c] – nebalsīgais troksnenis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ts.
avot- – sakne, vārda celms
-s – galotne
avot+kaļķ-i
avot+ūden-s
avot+veid-a
avot+veid+īg-s
avots – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
–
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
avot-s | avot-i |
|
Ģ. |
avot-a | avot-u |
|
D. |
avot-am | avot-iem |
|
A. |
avot-u | avot-us |
|
I. |
ar avot-u | ar avot-iem |
|
L. |
avot-ā | avot-os |
|
V. |
avot! avots! | avot-i! |
–
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Meža biezoknī paslēpies dzidrs avots.
2) izteicēja daļa – Jānis domāja, ka gar taku tekošais ūdens ir maza upīte, bet izrādījās, ka tas ir īpašs
avots
3) galvenais loceklis – Kalnu avots.
4) papildinātājs – Aizaugušu avotu ir grūti atrast, it īpaši, ja tas atrodas pļavā vai mežā.
5) apzīmētājs – Avota vēsais ūdens dod veldzi karstā vasaras dienā.
6) apstāklis – Jānis avotā iemeta pāris centu – tas uz atgriešanos.
avota ūdens
–
enerģijas avots, infekcijas avots, peļņas avots, ziņu avots
–
dzidrs avots, karstie avoti, mazs avots
–
izsīcis avots, nonākt pie avota, smelt no avota
avots, v.
1. Apakšzemes ūdens dabiskā izteka virs zemes.
Sērūdens avots. Karstie avoti. Auksts avota ūdens.
2. Tas (priekšmets, parādība), no kā iegūst (ko), kas rada, izraisa (ko).
Siltuma, gaismas avots. Infekcijas avots. Peļņas avots. Ziņu avots. Dzejnieka ierosmes avots. Spēka, naida avots.
3. Dokuments, grāmata, raksts, kas izmantots kādam mērķim, nolūkam.
Citāta avots. Disertācijā izmantotie avoti.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 149–150]
1. Pazemes ūdeņu izplūdes vieta.
Saldūdens avoti. Kalnu avoti. Minerālūdens avoti. Sērūdens avoti. Zemūdens avoti. Avota ūdens.
Karstie avoti – avoti ar augstu ūdens temperatūru.
No klints nemitīgi laužas ārā pazemes avotu kristāldzidrās, aukstās ūdens straumītes. Zvaigzne 57, 12, 21.
// Materiālu vērtību resursi.
Mantu pārlūks: Jau visi avoti ir izsmelti, Mums kasē nav nekā, viss tukšs. Aspazija 3, 340.
// Tas, kas izraisa radošu darbību, sniedz ierosmi, zināšanas u. tml.
Mākslinieka ierosmes avots.
.. objektīvā pasaule, tās priekšmeti un parādības ir mūsu zināšanu vienīgais avots .. Padomju Latvijas Skola 62, 9, 19.
2. Tas (priekšmets, parādība u. tml.), no kā iegūst (ko), kas apgādā, nodrošina (ar ko).
Enerģijas avots. Siltuma avots. Izstarojuma avots. Skaņas avots.
Kapilāro ūdeni sakņu sistēma izmanto brīvi, tas arī ir augiem galvenais ūdens avots. Sudrabs 1, 96.
// Cēlonis (kādam procesam, norisei).
Sajūtu avots. Infekcijas avots.
Galvenais tuberkulozes izplatīšanās avots ir tuberkulozes slimnieks, kas izdala .. tuberkulozes nūjiņas. Veselība 64, 4, 9.
// Tas, kas nodrošina (kā) esamību, noteicējs faktors, arī cēlonis.
Ļaužu turības avots .. ir aroda prasme, rūpība un pūles darbā. Zvaigzne 59, 9, 6.
// Tas, kas dod (peļņu, ienākumus u. tml.).
.. zveja arī tiem [sīksaimniekiem] bija galvenais iztikas avots. Lācis 11, 178.
// Pamats, arī sākums (ziņām, baumām u. tml.).
No drošiem avotiem – saka par ziņām, kuras uzskata par pamatotām, ticamām.
3. Dokuments, raksts, grāmata, ko izmanto pētniecības darbā.
Citāta avots.
Pēc arhīviem, pirmpublicējumiem, autoru dienas [grāmatām] un piezīmju grāmatām un vēl citiem avotiem viņi [literatūrzinātnieki] izcēluši gaismā krietni daudz aizmirstu vai noklusētu literāru darbu .. Literatūra un Māksla 56, 14, 2.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
avots – olūts; avota ūdens – olūta iudiņs; rakstītie avoti – raksteitī olūti; avots var izsīkt – olūts var izsaust
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
avuõts, demin. avuõtĩc. avuõti a agrâk bi, viênc nùo tĩruma pi¡ka`nĩtes skrèja laũkã; tamĩ avuõtã laps, aũksc ûdènc bi, bìeži us tùo avuõtĩnu gãja pêc ûdènc.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 144]
Arheoloģijā – svētavots, kulta avots.
–
Informātikā – datu avots, barošanas avots.
–
Ģeoloģijā – avots, īslaicīgais avots, daudzizteku avots, karsta avots, karstais avots, krītošais avots, iesāļavots, minerālūdens avots, mineralizētais avots, naftas avots, pastāvīgais avots, pulsējošais avots, siltais avots.
–
Jurisprudencē – aizguvuma avots, civilsprieduma avots, tiesību avots.
–
Enerģētikā – atkarīgais avots, barošanas avots, alternatīvs enerģijas avots, avārijbarošanas avots, elektrībbarošanas avots, elektroapgādes avots, enerģijas avots, ķīmiskais strāvas avots, līdzsprieguma avots, līdzstrāvas avots, lauka avots, maiņsprieguma avots, mērstrāvas avots, siltuma avots.
–
Hidrometereoloģijā – apūdeņošanas avots, augšupplūdes avots, aukstais avots, denutācijas avots, derivācijas avots, hidrotermālā šķīduma avots, lejupplūdes avots, saldūdens avots, sāļūdens avots, sērūdeņraža avots, sūrūdens avots, termālais avots, virsotnes avots, verdošais avots, zemūdens avots.
–
Bibliotēkzinātnē – apraksta avots.
–
Fizikā – daļiņu avots, elektriskās enerģijas avots, gaismas avots, punktveida avots, rādija-berilija avots, strāvas avots.
–
Ekonomikā – finansējuma avots, ienākuma avots, ieņēmumu avots.
Uzvārdi – Avots, Avota; Avotiņš, Avotiņa.
–
Vietvārdi – Avotu iela, iela Rīgā; Avotkalnu iela, iela Rīgā; Avoti, viensētas; Avota leja, pļava Brocēnu novadā; Avotciems, savrupvieta Ventspils novadā; Avotiņa, upe Rugāju novadā; Avotiņi, mazciems Pļaviņu novadā; Avotiņi, viensētas; Acu avotiņš, avots Alūksnes novadā; Avotene, pļava Dobeles novadā; Avotkalni, mazciems Salacgrīvas novadā un viensētas; Avotleja, pļava Kandavas novadā, Avotmaļi, viensēta; Avotnieki, viensētas; Avotnieku kapi, kapsēta Kuldīgas novadā; Avotnīca, pļava Salas novadā; Avotu dīķis, dīķis Vaiņodes novadā; Avotu kalni, kalns Alūksnes novadā; Avotu mežs, liegums Alūksnes novadā; Avotu purvs, mežs Amatas novadā; Baltavots, avots Kuldīgas novadā; Bezdibeņa avots, avots Priekuļu novadā; Bolēnu Veselības avots, avots Madonas novadā; Dainavoti, viensēta Madonas novadā; Dižavotu dīķis, dīķis Talsu novadā; Dzidravoti, viensēta; Elles avots, avots Brocēnu novadā; Jaunavotiņi, viensēta; Kalnavoti, viensēta; Krastaavotiņi, viensēta; Ķīļavots, avots Tukuma novadā; Lielavotiņi, viensēta; Mežavoti, viensētas; Prūšavots, pļava Talsu novadā; Ruņģu avots, avots Kuldīgas novadā; Rūdavots, avots Priekuļu novadā; Sarkanavots, upe Ventspils novadā; Sēravots, avots Engures novadā; Silavoti, viensēta; Tēraudavots, avots Kuldīgas novadā; Vecavoti, viensētas; Vēršavots, avots Talsu novadā; Zeltavotiņš, avots Saldus novadā; Zilokalnu avots, avots Dundagas novadā.
–
Ergonīmi – Avota nami, SIA; Avotiņš, pirmsskolas izglītības iestāde; Avots, antikvariāts; Avots, aptieka; Avots, filiālbibliotēka; Avots, ģimenes atbalsta centrs; Avots un partneri, SIA; Avotu beķereja, kafejnīca; Avots, izdevniecība; Ķekavas avots, dzeramais ūdens; Vangažu Avots, SIA; Ātrā finanšu palīdzība Avots, SIA.
avots, mantots vārds; apv. avotis; si. avatḠ‘aka’, aváni¸ ‘gultne, straume’, senirāņu aoda– ‘avots’. Pamatā ide *aO(e)- ‘apslacīt, mitrināt, tecēt’, atv. *aOent- / *aOont- ‘plūstošais’ > b. avant- > la. avot-s.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 93]
angļu – spring
baltkrievu – крыніца
čigānu – kreņica; hāningori
grieķu – πηγή
igauņu – allikas
itāļu – fonte
krievu – источник
latīņu – fons
lietuviešu – šaltinis; versmė
lībiešu – ovāt
poļu – źródło
somu – lähde
ukraiņu – джерело
vācu – die Quelle
zviedru – källa
Avots nav izsmeļams.
Kur avots tek, tur viss zaļo un zied.
Ja avoti izsīkst, tad arī strautos ūdens beidz savu gaitu.
Esi līdzīgs avotam ar skaidru ūdeni.
[..] kur ir dzīvs kultūras cilvēks, tur viss ap viņu uzplaukst, jo cilvēks vien jau ir visu vērtību avots. [Kārlis Skalbe]
Ja pēc lietus avoti kūp, tad otrā dienā būs vēl lietus.
Ja avoti kūp, tad gaidāms slikts laiks.
Avoti izsīkst priekš lietus.
Ja jaunas meitas mazgā muti avotā, tad viņas būs skaistas.
Māras dienā sievas un bērni, bet īpaši jaunavas, iet priekš saules uz avotu vai upi mazgāties, lai ģīmis cauru gadu būtu sārts un skaists un lai miegs nenāktu.
Miežu kalns, zelta avots vidū. – Biezputra.
Zelta avots māla kalnā. – Biezputra.
Četri mazi avotiņi
zem viena kalniņa. – Govs tesmenis.
Vasarā sasalst avotiņš. – Sarūdzis piens.
Dzidrs avotiņš, krūmiem apaudzis. – Acis.
Avots kūsā kalniņa galā. – Skudru pūznis.
Katliņš vārās purva malā. – Avots.
Mātes pūra nevar izcilāt. – Avots.
Avotiņa lejiņāje
Trīs avoti rindiņā.
Vienā dzēra raibas goves,
Otrā bēri kumeliņi,
Tai trešāje avotāje
Velē baltas velētājas. [LD 31022-1]
Jāņa mātes pagalmā
Trīs avoti Jāņu nakti.
Pie tā viena govis dzēra,
Pie tā otra kumeliņi,
Pie trešā Jāņu māte
Ik rītiņus mazgājās. [LD 32570-3]
Tādu ņēmu līgaviņu,
Kas baroja kumeliņu,
Kas aizgāja rītā agri
Uz avotu ūdenī. [LD 11480-0]
Tekam abi mēs, māsiņas,
Uz avotu ūdentiņa.
Tur noslīka Saules meita,
Zelta kannu mazgādama. [LD 34012-0]
Kad man tāda līgaviņa,
Kas barotu kumeliņu,
Kas tecētu naktsvidā
Iz avotu ūdentiņa. [LD 3497-1]
Sapinām brūverīti
Ar sudraba pinekliņu,
Lai tas daudzi nestaigāja
Uz avotu ūdentiņa. [LD 19803-1]
Tīrs ūdens avotā,
Tīrs avota dibinā;
Tīrs i manis augumiņis
No tām ļaužu valodām. [LD 8963-0]
Arājs ara kalniņā,
Avots tek lejiņā,
Netrūkst maizes arājam,
Ne ūdeņa avotam. [LD 27929-0]
Salts ūdens avotā,
Salts avota maliņā;
Dod, Dieviņ, tā nosalt
Mun’ auguma pālājam. [LD 8866-0]
Uz avota malku cirtu,
Zem avota atskanēja;
Tautās raud mūs’ māsiņa,
Brāļos bira asariņas. [LD 23882-0]
Brāļa govu neganīju
Sausajā dzedziedā;
Ābolā paganīju,
Avotā padzirdīju. [LD 28975-0]
Lieldiena vaicāja,
Kur kārs šūpules.
Avota kalnā
Siltajā saulē. [LD 32273-0]
Ūdentiņš, akmentiņš
Manas varas vilcējiņš:
Ūdens tāļu avotā,
Akmens brāļa maltuvē. [LD 6941-0]
Zila, zila man gotiņa
Kā zilā cielaviņa;
Pie avota dzirdīt dzinu,
Upē kājas nomazgāt. [LD 29048-0]
Avotā guni kūru,
Caur akmeni dūmi kūp;
Caur mēnesi diegu vēru,
Tur zied zelta pureniņi. [LD 34109-0]
Nākat šurp, ciema gani,
Te ir laba ganīšana,
Te ēd govis baltābulu,
Dzer avota ūdentiņu. [LD 29382-0]
Dzerat, mani bāleliņi,
Skaidr’ avota ūdentiņu,
Kam jūs mani iedevāt
Tai nabaga vietiņā. [LD 19617-0]
Gan gribēja mūs’ māsiņa
Tīras maizes, tīr’ ūdeņa;
Brāliņam tīra maize,
Tīrs ūdens avotā. [LD 25968-0]
Nej mūžam balta puķe
Zied avota lejiņā;
Nej mūžam, bāleliņ,
Māsa tava kalponīte. [LD 17550-0]
Ēdat, manas raibas govis,
Vaj es jūsu neganīju?
Ābolā pieganīju,
Avotā padzirdīju. [LD 29010-0]
Ai, māršiņa, brāļa sieva,
Nedzer manas asariņas!
Vaj tev trūka salda alus,
Vaj avota ūdentiņa? [LD 23663-0]
Ne mūžam zaļa zāle
Aug avota maliņā;
Ne mūžam, bāleliņi,
Māsa jūsu kalponīte. [LD 17550-4]
Sētā dzinu raibas govis
Dubļainām(i) kājiņām;
Pie avota dzirdīt dzinu,
Upē kājas nomazgāju. [LD 28893-0]
Melnīts mans kumeliņš
Kā ūdens vaguliņš.
Ni tas ēda purva siena,
Ni dzer purva ūdentiņa,
Tam vajag āboliņa,
Tīr’ avota ūdentiņa. [LD 29678-6]
Ūdentiņš, akmentiņš,
Manas varas vilcējiņš:
Grūts akmins maltuvē,
Tāls ūdens avotā. [LD 6941-4]
Nekur bija skaidrs ūdens,
Kā vienāi avotā;
Nekur bija daiļas meitas,
Kā Ēdoles novadā. [LD 5451-0]
Attapīgais ganuzēns
Reiz ganuzēnam noslīcis jērs avotā. Zēns palicis pavisam bēdīgs. „Ko nu es darīšu?” sacījis viņš. „Saimniece bārsies, saimnieks nedos pastalu. Ai, velns!”
Tikko puika pēdējos vārdus izteicis, viesulis pārskrējis pār koku galotnēm un velns bijis klāt.
„Ko tu gribi, puika?”
„Gribu, lai tu aizmaksā jēru, pats avotā to esi ievilcis!”
„Cik tu gribi?”
„Pilnu cepuri naudas!”
„Nu labi. Ja tu visus darbus izdarīsi, kādus likšu, došu pilnu cepuri naudas. Pirmā kārtā: iesim skrieties; otrā kārtā: metīsim akmeni gaisā; trešā kārtā: spiedīsim akmeni.”
Puika ar mieru.
„Tikai skrieties gan ar tevi neiešu, pa to laiku man lopi labībā saies. Bet manā vietā var skriet mans jaunākais brālis, viņš guļ tepat mežā zem paegļa. Es jau viņam teicu, ka būs jāskrienas. Pasauc tikai: „Jānīt, Jānīt, skrieties!”
Velns projām. Puika dzird, ka velns iesaucas: „Jānīt!” – un pa norām dip vien. Pēc laiciņa velns atpakaļ – zaķis viņu noskrējis.
Nu bija jāsāk otra derība. Velns saķer lielu akmeni un sviež gaisā. Tikai pēc trim stundām akmens nokrīt zemē un izsit trīs asis dziļu bedri. Tad puika izvelk no kabatas putniņu un uzsviež tik augsti, ka pa pēc trim stundām neatgriežas atpakaļ. Kur nu putniņš tev atpakaļ griezīsies! Atkal velns paspēlējis.
Nu viņš sagrābj akmeni un saspiež tā, ka putekļi vien noput.
„Kas tas par spiedienu,” iesmejas puika, „palūko, kā es spiedīšu, sula vien nostiepsies!”
Puika izņem no kulītes ābolu un saspiež kā nieku. Neko darīt, velns visas derības paspēlējis.
„Nu, laid ļekas uz elli,” saka puika, „gādā naudu šurp!”
Velns projām. Pa to laiku puika izdur cepurē caurumu un nostājas pie tupeņu dobes. Velns atnāk ar naudu, ber, ber, bet cepure nemaz netiek pilna – visa nauda izbirst tupeņu dobē.
„Kur tev tik liela cepure!” brīnās velns.
„Nepļāpā daudz! ber tik pilnu!”
Deviņas reizes velns skrējis uz elli pēc naudas, kamēr ir cepure, ir tupeņu dobe bijusi pilna.
Nu ganu zēnam bijis tik daudz naudas, ka varējis samaksāt saimniekam noslīkušo jēru, ir pašam palicis atliku likām.
[LTP 1989 : 31–32]
Avots – Raganītes izteka
Ļaudonā un Mārcienā pazīstami šādi nostāsti: kādreiz Laimai, ejot gar Bolēniem, izkritusi un saplīsusi krūze. Tā bijusi skaista krūze, un Laima par to raudājusi. No viņas asarām izcēlies avots un no tā iztekošā upīte Raganīte.
Dzirdēts arī citāds stāstījums: Laima nesusi krūzē veselības ūdeni. Pie Bolēniem, ejot gar grāvi, no krūzes izlidojusi lāse ūdens. Tai vietā tad radies avots ar veselīgu ūdeni.
[LTT 1991 : 308–309]
Avotiņš pie Velna alas
Pie Skaņākalna, Salacas krastos, atrodas Velna ala, par kuru teika stāsta, ka tur esot dzīvojis Velns. Velns, tur dzīvodams, esot darījis lielu postu. Braucējiem tur vienmēr notikušas dažādas ķibeles: salūzušas ilksis, izjūgušies zirgi, apgāzušies vezumi un cits kaut kas. Velnu vienreiz sākuši dzīt ārā. Pie alas durvīm Velnam atradies dzeramais trauks. Ārā skrienot, Velns šo trauku apgāzis. Tagad pie alas ieejas ir avotiņš. Šis avotiņš nemitīgi burbuļo, ziemu un vasaru. Ūdens avotiņā ir auksts un garšīgs.
[LTT 1991 : 309]
Teika par Rēznas ezera izcelšanos
Vecos laikos tajā vietā, kur tagad Rēznas ezers, dzīvojusi svētmeita vai avota laumiņa Rēzna. Viņa gājusi ik rītus uz avotu ūdeni smelt. Kādā laimes brīdī tā gavilēdama apgāzusi šai ielejā krūzi, kur tā radies šis ezers, kurš mirdz vēl šodien visiem par prieku.
[LTT 1991 : 269]
Kā cēlusies Gūtmaņala
Lībiešu virsaitis Ringolds jājis karā. Mājās viņš atstājis skaistu sievu, piekodinādams, lai tā uzticīgi gaidot viņu pārnākam no kara. Sieva gaidījusi, gaidījusi un tomēr kļuvusi neuzticīga. Kad vīrs atgriezies, sieva visu rūgti nožēlojusi un lūgusi piedošanu. Bet Ringolds nav piedevis. Viņš licis sievu dzīvu ierakt zemē. Tur pazemē viņa raud vēl tagad joprojām nožēlas asaras. Avotiņā pārvērtušās tās iztek zemes virsū. Šis avotiņš tecēdams ar laiku izskalojis Gūtmaņalu.
[LTT 1991 : 132]
Par Mežotnes pilskalnu
Tur, kur tagad atrodas Mežotnes pilskalns, senāk bijusi smuka pils. Kādreiz pils nogrimusi zemē, un tajā vietā palikusi bedre, pilna ar ūdeni. Pa ūdens virsu peldējusi pīle. Kad cilvēki sanākuši skatīties, pīle palīdusi zem ūdens un izlīdusi tur, kur tagad atrodas avotiņš. Pēc tam pīle izskrējusi atvarā un pazudusi. Bet tur, kur pīle izlīdusi no zemes, sācis tecēt ūdens. Kad pīle pazudusi, ūdens no bedres uz pilskalna pazudis, bet avotiņā turpinājis tecēt un tek vēl šodien.
[LTT 1989 : 61]
●
Zviedru-krievu kara laikā kāds virsnieks bijis grūti ievainots. Viņš izbraukājis pa dažādiem ārstiem, bet nevarējis izveseļoties. Beidzot tas griezies pie kādas vecenītes pēc padoma. Vecenīte teikusi, ka cita šī nevarot darīt, tik tādu padomu varot dot, lai uzmeklējot tādu avotiņu, kas atrodoties ceļa malā un pie kādas kapsētas. Tad lai nomazgājoties un vecās drēbes atstājot turpat pie avotiņa. Virsnieks paklausījis un meklējis pēc tāda avotiņa. Beidzot tas atradis tagadējo Dzīvības avotiņu. Tad viņš tā izdarījis, kā vecenīte mācījusi: nomazgājies un vecās drēbes atstājis turpat pie avotiņa. Nu virsnieks palicis pilnīgi vesels. No tā laika slimnieki sākuši apmeklēt šo avotiņu, un viņš palicis par plaši pazīstamo Dzīvības avotiņu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Ūdeņi, īpaši avoti un upes, arī akas ūdens, no seniem laikiem cilvēku priekšstatos apveltīti ar dziednieciskām vai citādām pārdabiskām spējām.
Skaidravota ūdens dzeršana piešķir īpašu spēku un gudrību.
Mazgāšanās avota ūdenī ir uzskatāma par skaistuma līdzekli. Par skaistu uzskatīja cilvēku ar baltu vai sārtu seju, un šādu seju varēja iegūt, katru rītu mazgājoties avota ūdenī. Skaistumam ļoti palīdzot arī rituālā mazgāšanās, kas saistīta ar ticējumiem par ūdens sevišķo spēku noteiktās dienās, īpaši pavasarī, kad mostas zeme un ūdens – Māras dienā sievas un bērni, bet it īpaši jaunavas, iet pirms saules uz avotu vai upi mazgāties, lai seja visu gadu būtu sārta un skaista un lai miegs nenāktu; ja Lieldienu rītā priekš saules nomazgājas skaidrā avota ūdenī, tad to vasaru nav karsti un arī neviens nekā ļauna nevar padarīt.
Arī pirtīžās jeb pirmajā mātes un bērna kopējā mazgāšanās reizē bērna mazgāšanai skaidru ūdeni smeļ upītē pret straumi, arī avotā.
[Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 240; Latviešu tautas paražas 1944 : 336]
Brūces
–
Debesu brūces
mākoņi aizsmērēs,
pārsies migla,
dūmaka sapūtīs.
–
Vissliktākajā gadījumā –
jauni zibeņi
sadiegs ar diegiem.
–
Zemes brūces var pārsiet,
krātiņam izrautu ķepu
laizīt no rīta līdz vakaram.
–
Tikai
ūdeņus nedrīkst ievainot.
–
Aizcirst avotu,
nokaut strautu.
Tērcīti izdedzināt.
–
… Lieli, rētaini ūdeņi skalojas.
Un ne gala, ne malas. [Čaklais 2000 : 170]
Pilnīgi slepeni
–
Nenodod iedvesmu avotus
paturi šifrus pie sevis
tikai tev viņi derēs
Dievs viņus tev vien devis
–
Parole ved uz elli
ceļi izved uz lielceļiem
neceļi recē par ceļiem
čukstiens recē par rēcienu [..] [Čaklais 2000 : 171]
Kalnu avots
–
Ja arī kalnu avotu
Jūs vienā vietā aizbērtu,
Vai cerat to jau pazudušu?
– Viņš otrā vietā lauž klintis pušu. [Aspazija 1959 : 214]
–
***
Vai avots kādreiz apmaldījies plūzdams?
Vai koks sev vietu izvēlējies lūzdams?
Ej, neatskaties!
Esi tiešs un patiess!
Ik vējš būs ceļavējš, – pat pretī pūzdams. [Martuževa 2005 : 126]
***
No visām pusēm lēnīgi
Nāk meži, pilni viršu,
Un viņu acīs zilajās
Es izlasu, ka miršu.
–
Ir pienākusi stunda tā –
Ne mirt, ne nāvi zināt.
Nāk rudenīgi meži to
Bez vārdiem pasludināt.
–
Un avots rūgtens, sāļš un auksts
Sāk dziļi dvēselē rietēt –
Skaidrs, neizbēgams noskārtums,
Kam mūžam mani biedēt.
–
Bet viņa krastā roze aug.
Tā izplaukst sirdī manā
Un baltas, saldas lapas met
Šai sūrā zināšanā! [Cielēna 1988 : 58]
„Tur… es pakritu uz sava deguna… varbūt ne gluži burtiski. Bet – pakritu uz deguna! Tad tā kā sāku mosties. Vairums cilvēku dzīvē dabū atmosties tā pa īstam, kad tie saņem belzienu pa degunu. Līdz tam tie ir redzējuši un skatījušies tikai pāri par savu degunu un redzējuši tikai sevi pašu. Belziens sāk palīdzēt redzēt arī citus…” Lai Milce nesāktu pavaicāt vairāk, viņš sāk bērt ātri: „Pēc tās Rīgas balles, tas ir… toreiz es dzīvoju Avotu ielā… drāzos uz Daugavpils pusi, pie tā dekāna Floriāna Skrūzes.” [Klīdzējs 1992 : 407]
–
●
Es pacilāju savu mazo grāmatiņu dzeltenā vākā „Bērnu prieks”, bet šo prieku es jau biju izpriecājusies cauri, un es arī vairs nejutos kā tik mazs bērns, jo nākošajā mēnesī es jau paliku septiņus gadus. Izlasīta un izsmelta bij arī mana otra grāmatiņa sārtā vākā „Marija Refararvo”, kuru mācītājs Žaks man viņuziem bij iedāvinājis. Mans garīgais avots tagad bija tukšs, un jaunā dvēsele slāpa kā mazs gliemezītis, kas tausteklīšus stiepj, lietus laika gaidīdams. [Aspazija 1968 : 74]
––
●
[..]
Aiziet pa ielu kalns. Viņā ir zelts, aprakti
dārgumi un minerāli. Karsti avoti. Kurš līdzenums
to lūgs palikt? „Nolauz manu virsotni, sasprindzini
mani un nolīdzini ielejā! viņš lūdz.
„Nolīdzini sev pie kājām!” Uzroc manus avotus!”
viņš lūdz. [..] [Ziedonis 1978 : 18–19]
–
●
Vārds avots izmantots Andreja Upīša romāna nosaukumā Jauni avoti (1909).
NORMUNDS. Es tevi lūgties nācis neesmu,
Es zinu, tu nekad ar nepiedotu,
Priekš manis tava mīla mirusi.
GUNA. Ne es, tu pats to nonāvēji – tu
To samini!
NORMUNDS. Jā gan, es pats tas biju;
Bet, viņu samīdams, – vai arī zini –
Ko līdzi saminu? Vai tu to zini?
GUNA. Kā man to zināt, – es ar neprasu.
NORMUNDS. Tu neprasi – jā, tā tas vienmēr bijis,
Nekad pēc mana „es” tu neprasīji.
Tu biji devēja, es tikai ņēmējs;
Nekā no manis tevim nevajadzēja;
Tu mani apbēri līdz matu galiem
Ar savām mantām, līdz vairs nespēju
Ne elpot – – tad – es tevi nokratīju!
Bet, tevi samīdams, es saminu
Pats sevi līdz! – to sacīt gribēju,
Nu tu to zini.
(Guna izbrīnījusies atkāpjas.)
NORMUNDS. Brīnies vien! – jo tādu
Vēl mani nepazini – dzīves drudzis,
Kas manī kaist, šīs slāpju sausās lūpas …
Tu nepazīsti dzīves nolādētos,
Kas slāpstot dzer iz visiem avotiem
Un veldzes vietā dzer sev tikai ģifti –
Tu radi pasaules, tu viņas sagāz,
Tas tev viss viens – tu pati vari krist,
Bet krītot tu vēl paliec neaizsniegta. [Aspazija 1959 : 406–407]
–
●
MADĀMA. No jums iznāktu labs svētdienas mednieks! Liekat nu tās tirgus ziņas mierā un palasiet labāk, kas stāv jaunākajās telegrammās.
PAVĀRS (ir pārlaidis acis pār avīzi. Iesaukdamies). Ujā!
MĀDĀMA. Nu, nu?
PAVĀRS. Vai gribat to visjaunāko dzirdēt? Klausāties, klausāties: „Kristīne Avotiņ, Edgars Bērzkoks – saderinājušies.”
MADĀMA. Es nesaprotu. Tā tur avīzē stāv?
PAVĀRS. Melns uz balta. Pats pirmais sludinājums. [Blaumanis 1983 : 264]
Un beidzot – literatūra. Arī tā manī veidojusi laukus. A. Brigaderes „Dievs. Daba. Darbs”, J. Jaunsudrabiņa darbi, E. Virzas „Straumēni” u. c. Neuzskatu šos darbus tikai par skaistiem pieminekļiem mūsu laukiem. Nē, tie aktīvi veido arī šodienas apziņu. Šie darbi ir latviskās ētikas rokasgrāmatas, latviskās estētikas skola, latviskās mentalitātes patvertnes un reizē arī avots. [Zālīte 1997 : 168]
Ar avotu parasti saista dzīvinošo spēku sākumu, tas tiek uzskatīts arī kā skaidrības simbols. Bībelē avots minēts kā atdzimšanas un mūžīgas dzīvošanas simbols. Ienirt avota ūdenī simboliski nozīmē to pašu, ko nobaudīt eliksīru, kas nodrošinās nemirstību un veselību.
[Sagatavots pēc: HSV 1994 : 19]
Janis Rozentāls Pie avota (1914).
Jūlijs Feders Avots (1894).
Vija Maldupe Pie Liepavota (20. gs. 90. gadi).
Gustavs Šķilters Pie Avota (1921).
Sēravota paviljons Ķirzaciņa Ķemeros.
Dziesma Princesīte un trubadūrs. V. Kalniņa vārdi, I. Kalniņa mūzika.
Dziesma Upe un cilvēka dzīve. K. Barona vārdi, J. Vītola mūzika.
Dziesma Nepalikt vienai tumsā (arī Lūgums). J. Petera vārdi, R. Paula mūzika.
Latviešu tautasdziesma Mazs bij’ tēva novadiņis.
Latviešu tautasdziesma Meita gāja uz avotu.
Dziesma Dzirdi, Gauja. A. Novickas vārdi, A. Šica mūzika.
Latviešu tautasdziesma Dzeltens manis kumeliņis.
Latviešu tautasdziesma Visas upes klusi tecēj.
Dziesma Piena ceļš. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika.
Svētavoti
Svētavots ir avots, kas izplūst no pazemes dzīlēm sanitāri tīrā lielā dabiskā baltas smilts iezī. Tas izplūst no 88 metru zemes dziļuma, un avota ražība ir 3 litri ūdens vienā sekundē.
[Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/]
Ķeveles trejdeviņi avoti
Pasaulē ir miljoniem avotu, daži tūkstoši no tiem ir uzskatāmi par minerālavotiem, daļa – par svētavotiem.
Vītiņu pagastā, netālu no Auces, no Ķeveles Kambaru kalna augšas 10 m garā posmā iztek deviņi spēcīgi avoti, kas saplūstot veido strautu. Tālāk strautā ietek vēl divtik avotu, kas kopumā veido Ķeveles Trejdeviņu avotu grupu. Tomēr visērtāk pieejami un tādējādi arī visvairāk cilvēku apmeklēti ir pirmie deviņi avoti.
Ķeveles svētavotu grupa pārsteidz ar to, ka samērā blīvi cits pie cita izvietotie avoti ir tik atšķirīgi. Lai arī tie visi ir bez krāsas un smakas, pēc garšas katra avota ūdens un tā dziednieciskās īpašības ir atšķirīgas.
Protams, var šo ūdeni dzert kā dzeramo ūdeni un var vārīt tajā tēju vai zupu, bet dziedniecībā pietiek ar mazumiņu.
[Sagatavots pēc: http://turismagids.delfi.lv/; http://www.e-ezoterika.lv/]
–
Bārbeles svētavots
Bārbeles svētavots atrodas 2 km uz dienvidiem no Bārbeles, Dreiju pagalmā, 50 m no Iecavas labā krasta. Tas ir maz mineralizēts sērūdeņradi saturošs avots.
No 2 m dziļas karsta piltuves avots ieplūst Iecavā pa 100 m garu un 2 m dziļu strautu.
Avots minēts dokumentos jau kopš 1739. gada. Pēc hercoga Bīrona pavēles no 1739. gada līdz 1940. gadam te darbojās sērūdens vannu dziedniecības iestāde – pirmā Latvijā. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamiņš Teofils Grofs uz Bārbeles svētavotu veda dziedināt 10 karavīrus. Kad viņi nonākuši galā, vesela diena pagājusi, līdz avotu atbrīvojuši no drēbju gabaliem, ko ūdenī sametuši – ziedojuši iepriekšējie slimnieki. Izveseļojušies visi karavīri, izņemot vienu, kam bijusi lauzta kāja. Grofs pateicībā ziņojis avota īpašniekam Kurzemes hercogam Ernestam Johanam Bīronam, ka avots ir palīdzējis labāk nekā visas Rīgas zāles. Hercogs licis nopirkt zemi ap Bārbeles avotu un uzcelt tur ārstniecības iestādi. 18. gs. Bārbeles sēravots bija slavenākā šāda tipa iestāde Latvijā, līdz attīstoties Ķemeri un Baldone to aizēnoja. 19. gadsimtā sērūdens koncentrācija avotā kritās. 20. gs. sākumā Bārbelē tika ārstēti reimatisma slimnieki – Latviešu sieviešu palīdzības korpuss tur iekārtoja procedūru ēku un viesnīcu, iekopa parku un atklāja deju laukumu. Kūrorts tika izpostīts 2. pasaules kara laikā.
Tagad apkaime labiekārtota, bet ārstniecības iestādes vairs nav.
(Bārbeles svētavota koordinātes: N 56°26’07,2″ E 24°35’29,7″)
[Sagatavots pēc: http://www.dabasretumi.lv/]
–
●
Informācija par avotiem atrodama http://www.dabasretumi.lv/Pieminekli/avoti.htm