avīze

avīz- – sakne, vārda celms

-e – galotne

avīzes aplauzums, avīzes atvērums, avīzes burti, avīzes cena, avīzes datorsalikums, avīzes fonds, avīzes formāts, avīzes fotogrāfs, avīžu iespiedkrāsa, avīžu iespiedmašīna, avīžu iespiešana, avīžu izdevniecība, avīzes izmaksas, avīžu kartotēka, avīžu kiosks, avīzes lapas, avīzes malas, avīzes matrice, avīzes noformējums, avīzes nosaukums, avīžu ofsetiespiedums, avīžu puika, avīzes raksts, avīzes redakcija, avīzes redaktors, avīzes reģistrācijas kartīte, avīžu salikums, avīžu savērums, avīžu sējums, avīžu sieva, avīzes tirāža, avīžu zēns, avīzes žurnālisti

bezmaksas avīze, dienas avīze, gaismas avīze, mēneša avīze, nedēļas avīze, novada avīze, pašvaldību avīze, rīta avīze, sienas avīze, skolas avīze, vakara avīze

bieza avīze, dzīvā avīze, liela avīze, maza avīze, nacionālā avīze, pedagoģiska avīze, plāna avīze, reģionālā avīze

abonēt avīzi, gatavot avīzi, iedot avīzi, iespiest avīzi, izbalējusi avīze, izdot avīzi, izmest avīzi, lasīt avīzi, nolikt avīzi, nopirkt avīzi, paņemt avīzi, pārdot avīzes, veidot avīzi

Nosist ar avīzi.

Jau vairuokus godus „Latgalīšu Kulturys Gazeta” aba portals lakuga.lv kasdīnys viestej par latgaliskom nūtikšonom. LaKuGā pīejama informaceja par Latgolys regiona i cytur Latvejā i pasaulī dzeivojūšūs latgalīšu profesionalū kulturu, pošdarbnīku aktivitatem muzykā, literaturā, teatrī i cytuos mokslys formuos. Vārts atzeimuot, ka LaKuGa ir vīneigais portals, kura saturs teik veiduots tikai latgalīšu volūdā. Portala asameiba ir aplīcynuojums tam, ka latgalīšu volūdai ir vīta na tikai kasdīnys saziņā saimē ci ar draugim, bet ari globalajā teimeklī – latgaliskais var byut laikmeteigs. Ar kotru godu sabīdreibā aug interese par latgalīšu volūdu, izmontojūt tū latgalīšu kulturys jaunradis procesā, rodūt jaunys dzīsmis, stuostus i dzeju, kinys i teatra izruodis, kai ari eistynojūt cytys rodūšys aktivitatis.

LaKuGys saturs veiduots desmit sadaļuos – muzyka, literatura, redzīni, volūda, cylvāki, viesture i religeja, folklora, muoksla i omoti, teatris i kina i cytys viests. [Vilcāne 2016 : http://www.lakuga.lv/2016/01/06/kaida-byus-lakuga-2016-goda/]

●

Ziņas mēs turpinām gaidīt, saņemt, ņemt vērā un paturēt prātā vēl šobaltdien, taču kopš šiem hipotētiskajiem un stilizētajiem laikiem ir nākušas visādas pārmaiņas. Lai atkratītos no izdomājumiem, tagad pārlēksim pāri vairākiem gadsimtiem un nonāksim pagātnē, kuru liela tiesa mūsu vēl atminas. Manā bērnībā ziņas tika piegādātas vai nu pa kādu no trim televīzijas kanāliem (ja mājās bija televizors), tās skanēja radio ēterā vai radio translācijā (vai kāds vēl šo dīvaino internetu, kas daudzos mājokļos un kantoros pa vadiem nogādāja radio pārraides, maz atceras?), vai ik dienas tika atnestas avīžu veidā – mūsu mājās bija pasūtināta „Padomju Jaunatne” (jo „Cīņā”, kā uzskatīja mani vecāki, bija tas pats, taču vēl mazāk) un reizi nedēļā iznākusī Rīgas rajona avīzīte „Darba Balss”.

Kaut kādā apgaismības brīdī pasts vai citas varas iestādes bija izgudrojušas, ka pastkastes standartizētā vertikālu atvilktņu skapīšu formātā ir jānovieto katras ielas galā, un tā nu man reizi dienā visos gadalaikos bija jākāto pēc dienišķajām ziņām. Par to, ka avīzēs, – vienalga, vai tā bija „Cīņa”, „Padomju Jaunatne” vai krievu valodā iznākusī „Sovetskaja Latvija”, – galvenokārt bija viens un tas pats, maniem vecākiem un visiem pārējiem bija taisnība. Un tas bija saturs, ko tolaik arī varēja dēvēt par ziņām, proti – viss, ko varas iestādes uzskatīja par pietiekami svarīgu, lai darītu zināmu pēc iespējas daudziem. Plēnumu lēmumi un tādā garā.

Man kā bērnam daudz interesantāka šķita šajos preses izdevumos publicētā informācija, kas drīzāk būtu pieskaitāma vai nu vēsturei, vai teiksmām. Tāda bija „Darba Balsī” turpinājumos publicētā Vasīlija Peskova grāmata par Sibīrijas taigā nejauši uzieto vecticībnieku ģimeni „Strupceļš taigā”, tādas bija arī Edgara Skultes regulārās atskaites no klātienē nekad neredzētajām F1 sacīkstēm vai tobrīd vēl Radio 101 formāta vecuma Klāsa Vāveres stāsti par rokmūzikas ābeces patiesībām. Ziņas tās nebija, taču interesanti bija pilnīgi noteikti.

Kaut kāds šāds iekārtojums preses izdevumos un citos medijos turpinājās līdz pat 20. gadsimta 80. gadu nogalei, kad politiskās pārmaiņas jau esošajām vai vēl topošajām redakcijām atnesa ne vien ASV par stratēģiski svarīgiem un tātad uz padomju teritorijām neeksportējamiem uzskatītos Apple Macintosh datorus ar iespēju visu avīzi vai žurnālu sataisīt gatavu uz ekrāna, bet arī pilnīgi jaunus priekšstatus par to, kas vispār avīzēs vai žurnālos ir drukāšanas vērts. [Bankovskis 2012 : http://www.satori.lv/raksts/4308/Pauls_Bankovskis/Meza_avize]

Latviešu avīžniecības sākumi

Latviešu pirmā periodika radās kā apgaismības gadsimteņa atbalss Baltijā. Šejienes muižnieku un mācītāju dēli, nākdami no visturīgākām aprindām, lielāko tiesu izglītojās Vakareiropā, kur viņi tika ierauti 18. gs. apgaismības un racionālisma strāvās. Pēc studiju laika atgriezušies Latvijā, šie izglītotie vācieši, Bēkona, Voltēra un Herdera ideju ietekmēti, sāka nodarboties ar literatūru, sevišķi ar latviešu literatūras kopšanu, lai arī latviešus kā zemnieku kārtu vestu „pie prāta apgaismības”. Apgaismības idejās ieaugušo dažu vācu mācītāju darbība šai virzienā bija sekmīga, piemēram, Sērpils mācītājs Vecais Stenders uzskatāms pat par latviešu laicīgās literatūras nodibinātāju. Šiem apgaismības gadu simteņa mācītājiem un dažādiem liberālajiem muižniekiem latviešu tauta bija „mīļi latvieši, kuru cienīgiem kungiem un mācītājiem ļoti patīkama lieta iraid, to redzēt un manīt, ka viņi pēc labām atzīšanām, mācībām un gudrībām dzenas, un, jo dienas, jo gudrāki un labāki kļūst”. Šādā nolūkā tad arī vienu gadu pēc Vecā Stendera nāves ir dibināti pirmie latviešu periodiskie izdevumi. [..]

Divdesmit piecus gadus pēc pirmā latviešu žurnāla [„Latviska Gada Grāmata”] iznākšanas nodibināja arī pirmo latviešu laikrakstu „Latviešu Avīzes”, ko izdeva un rediģēja Lestenes mācītājs K. Fr. Vatsons. Jaunais laikraksts, kas bija tikai 4 kvarta formāta lpp. biezs, ar 1822. g. 5. janvāri sāka iznākt Jelgavā kā nedēļas avīze. Laikraksta programma raksturota tā ievadvārdos: „Mēs gribam latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātenes un tālenes atnesdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības izpaudēdami, ir brīžam pasmiedamies kaut ko labu mācīt un tā, cik spēdami, piepalīdzēt pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklāšanas. Latviešu valodu un latviešu tautu mēs no sirds mīļojam.” No vienas puses, tātad „Latviešu Avīzēs” sprausts tāds pats mērķis, kāds pirmajam latviešu žurnālam, t. i., apgaismot latviešu tautas prātu apgaismības gadsimteņa ideju garā. Bet, no otras puses, atzīmējams vēl kāds ļoti svarīgs motīvs „Latviešu Avīžu” izdošanas nolūkos. 19. g. s. sākumā, īsi pēc dzimtbūšanas atcelšanas, daži Baltijas mācītāji diezgan aktīvi sāka propagandēt uzskatu, ka latviešu tauta pārvācojama. Tā 1819. gadā Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā par šo jautājumu noturēti 7 priekšlasījumi. Aktīvākais latviešu pārvācošanas idejas paudējs bija Zaļgales mācītājs Konradijs. Bet pret latviešu pārvācošanu sevišķi nostājās Lestenes mācītājs Vatsons, kurš, lai arī pats vācietis, aiz idejiskiem motīviem latviešu tautu tiešām mīlējis. „Latviešu Avīzes” izdodot, viņām daudz laika un upurus ziedojot, Vatsona galvenais nolūks bija apkarot ģermānomāniju un latviešu pārvācošanas tieksmes. To Vatsons noteikti uzsver kādā privātā vēstulē, piezīmēdams, ka viņš nav varējis skaidri pateikt paziņojumā par avīzes iznākšanu, ka viņa īstais nolūks ir bijis „darīt latvietim viņa tautu kā nāciju, viņa zemnieku kārtu un skaisto valodu mīļu un dārgu; sargāt latviešu tautas īpatnību un valodu un apkarot ģermānomāniju, tādēļ, ka tāds, kas savu tautu nicina, ir pats nicināms…” Tas izpaužas arī visā avīžu saturā Vatsona laikā, kurš no mūsu laiku viedokļa ir gan ļoti primitīvs, bet tolaik bija apmierinošs, jo sniedza dažādus pagastu iestāžu ziņojumus, aprakstus un rakstus „par latviešu ļaužu prāta cilāšanu un sirds labošanu”. Lasītāju avīzēm nebija daudz, vispirms jau tāpēc, ka lasīt mācētāju latviešu vispār bija maz, otrkārt, arī naudas bija maz, ko avīzes pasūtīt. Lai avīzēm nebūtu jāapstājas, pēc Vatsona lūguma Kurzemes pārvalde 1823. g. izsludināja obligatorisku „Latviešu Avīžu” abonementu visām pagastvaldēm. Pēc Vatsona nāves „Latviešu Avīžu” vadību uzņēmās mācītājs Kēlers (1826–1831) un tad mācītājs Rihters (1831–1835). Viņu laikā avīžu saturs stipri vienmuļš, jo redaktori paši ir vāji literāti un darbs latviešu labā tiem nav sirds, bet amata pienākuma lieta. [..]

1912. gadā „Latviešu Avīzes” pārņēma savā izdevniecībā J. Bisenieka vadītā Latviešu lauks. ekonomiskā sabiedrība Jelgavā, bet 1915. gadā kara apstākļu dēļ viņas izbeidza savas gaitas. [..]

„Vidzemes Latviešu Avīzes” sāka iznākt divus gadus pēc „Latviešu Avīzēm” Limbažos, kur viņas izdeva līdz 1854. g., pēc kam pārcēla uz Valmieru, kur viņas turpināja iznākt līdz 1889. g. [..]

„Tas Latviešu Ļaužu Draugs” ir trešā latviešu avīze klaušu laikos, bet pirmā latviešu avīze Rīgā. Viņu vienreiz nedēļā no 1832. līdz 1846. g. izdeva un rediģēja Jāņa draudzes mācītājs Hermanis Treijs, kurš jau agrāk bija ņēmis dalību latviešu kalendāru sastādīšanā. [..]

No 1846. līdz 1850. gadam „Latviešu Avīzes” bija palikušas par vienīgo latviešu laikrakstu, bet latviešu tauta savā attīstībā un izglītībā pa to laiku bija gājusi krietnu soli uz priekšu. Bija jau saradies prāvs pulciņš paskolotu latviešu, arī studentu un studējošo latviešu bija jau vairāki desmiti. [..]

„Latviešu Avīžu” redaktors Šulcs bija vājš latviešu valodas pratējs, viņa raksti uzrakstīti kropļainā valodā. Attīstības spējīgi šie latviešu „draugi” nebija, un viņi arī negribēja, ka tāļāku attīstītos latviešu tauta. Bet tautā un sevišķi viņas jaunajā inteliģencē bija stipri augušas prasības pēc drukāta vārda. No vienas puses, to veicināja arī Krimas kara apraksti, kurus sniedza „Latviešu Avīzes”. Tā kā „Latviešu Avīzes” bija sākušas diezgan stipri izplatīties un pieprasījumi arī pēc grāmatām bija lieli, tad Rīgas grāmatu iespiedēji Hartungs un Plāte aiz tīri veikaliskiem motīviem sadomāja izdot jaunu latviešu avīzi „Mājas Viesi”. Par redaktoru uzaicināja latvieti Ansi Leitānu (1815–1874), kurš jau bija pazīstams kā „Tā Latviešu Ļaužu Drauga”, „Latviešu Avīžu” un kalendāru īpašnieks un bija arī Jelgavas Latviešu literāriskās biedrības biedrs. [..]

„Mājas Viesa” tuvākajos līdzstrādniekos jau no pirmajiem numuriem redzam Ernestu Dinsberģi, Fr. Mekonu, Šēnberģi un Tērbatas latviešu studentu vakarniekus Juri Alunānu, Kr. Baronu u. c. Šo pēdējo raksti bija tie, kas no Tērbatas pauda „Mājas Viesī” jaunu garu, radīja jauna laikmeta ieskaņu. [..]

Jauns laikmets latviešu avīžniecības un kultūras vēsturē sākās ar „Pēterburgas Avīzēm”. Latviešu tautiskās kustības vadoņi jeb jaunlatvieši, kā vācu mācītāji tos bija sākuši saukt, nu nostājās atklātā un drošā cīņā par latviešiem ne vairs kā zemnieku kārtu, bet kā par tautu, kas attīstāma un tiesībās nostādāma līdzās citām tautām. Tāds bija jaunlatviešu centienu mērķis, kas sāka noskaidroties sešdesmitos gados un par kura rādītāju kļuva Kr. Valdemāra  „Pēterburgas Avīzes”. [..] Kr. Valdemāra „Pēterburgas Avīzēm”, kuras sāka iznākt 1862. g. 14. jūlijā, nu pieder lielais gods un vēsturiskais nopelns, ka viņas iesāka latviešu tautisko centienu cīņas un plašākās masās lika pamatus tautiskai kustībai. Rīgā šos pamatus nevarēja likt, jo tam bija daudzi šķēršļi ceļā. [..]

1862. g. 27. septembrī ģenerālgubernators, pēc muižnieku un mācītāju piegādātiem materiāliem, par „Pēterburgas Avīzēm” iekšlietu ministrim iesniedza sūdzību un pieprasīja avīžu cenzūru pārcelt uz Rīgu un pakļaut viņam. Ar 16. numuru „Pēterburgas Avīzes” tad arī cenzēja Rīgā, kas satura un tehniskā ziņā radīja lielas grūtības. 1863. g., atsaukdamies uz dažiem nemieriem Baltijā un likdams tos uz „Pēterburgas Avīžu” konta, Līvens lika priekšā iekšlietu ministrim „Pēterburgas Avīzes” slēgt uz 8 mēnešiem un izsūtīt no Baltijas kaitīgas personas. Avīzes atļāva slēgt uz 4 mēnešiem, no 16. maija līdz 10. oktobrim. Šādi spaidi „Pēterburgas Avīzēm” samazināja lasītājus un aizžņaudza viņu nacionālo garu. Kr. Valdemāram avīžu izdošanas turpināšana sagādāja ārkārtējas grūtības, un tāpēc ar 1865. g. 17. jūniju avīzes apstājās. [..]

Strauju uzplaukumu un attīstību latviešu avīžniecība uzrāda septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Visi iepriekš minētie latviešu izdevumi ātri apstājās, izņemot „Latviešu Avīzes” un „Mājas Viesi”. Sešdesmito gadu beigās bez pirmajām vēl tikai bija Braunšveiga „Draugs” un „Biedrs”, kurš 1869. gadā arī apstājās. Visas šīs nebija nacionālās avīzes, bet septiņdesmitajos gados, līdztekus tautiskās kustības augstākajiem sasniegumiem un lielajai rosmei, sāka dibināties īsti nacionāli laikraksti, kuru skaits aizsniedz jau 8 (!). Pirmais no šiem laikrakstiem ir „Baltijas Vēstnesis”, kas sāk iznākt 1869. g. janvārī divreiz nedēļā. [..]

„Baltijas Vēstnesis”, kura redaktors Bernhards Dīriķis bija arī Latviešu biedrības priekšnieks, turpināja visas „Pēterburgas Avīžu” sāktās cīņas par latviešu tautiskās apziņas modināšanu, nacionālu, kulturālu un saimniecisku nostiprināšanos. Latviešu tautai šis laiks bija rosīgs augšanas laiks. [..]

Ar „Baltijas Zemkopja” iznākšanu (1875. g. 30. aprīlī, Jelgavā) latviešu avīžniecības vēsturē parādās jauns, spilgts un ļoti apdāvināts žurnālistikas spēks. Tas ir Māteru Juris, „Baltijas Zemkopja” izdevējs un redaktors. [..]

Pēc šķiršanās no „Baltijas Zemkopja” Māteru Juris kā ļoti aktīvs žurnālists bez laikraksta tomēr dzīvot nevarēja. Tāpēc viņš nodibināja un 1880. gadā sāka izdot jaunu nedēļas avīzi „Tiesu Vēstnesi”, kurš iznāca līdz 1884. g. vidum, gan ar lieliem pārtraukumiem, jo Māters bija spiests bēguļot no parādniekiem un kādu laiku sēdēja par parādiem pat cietumā. [..]

Reizē ar Māteru Jura „Baltijas Zemkopi” Rihards Tomsons Rīgā sāka izdot un rediģēt nedēļas avīzi „Darbs” (1875. g. aprīlī), kuru nosauca par zemkopības laikrakstu ar bildēm. [..]

Nedēļas laikraksts „Pasaule un Daba” sāka iznākt 1875. gadā (5. jūlijā). Pēc lielās nacionālo spēku parādes pirmajos dziesmu svētkos bija stipri audzis laikrakstu lasītāju skaits. Šo apstākli tad nu centās izmantot tie latvieši, kuri nebija apmierināti ar Rīgas Latviešu biedrības un „Baltijas Vēstneša” vadošo ģenerāllīniju. [..] Visas latviešu avīzes līdz septiņdesmito gadu beigām iznāca tikai 1–2 reizes nedēļā. Šo izdevumu skaits nebija mazs, jo, inteliģencei un izglītībai vairojoties, latviešu laikrakstu lasītāju skaits auga, bet dzīves temps vēl bija stipri gauss, tāpēc dienas avīzes neradās. Pirmā latviešu dienas avīze „Rīgas Lapa” nodibinājās tikai 55 gadus pēc pirmā latviešu laikraksta iznākšanas. To 1877. gadā sāka izdot Bernhards Dīriķis, kurš parakstījās arī par avīzes redaktoru, bet faktiskais avīzes vadītājs bija Fr. Veinbergs [F. Veinbergs]. [..]

Astoņdesmitajos gados par tautiskās avīžniecības spilgtāko ceļvedi izvirzījās „Balss”. Šī laikraksta dibinātājs ilggadīgais redaktors Aleksandrs Vebers pēc tautības bija vācietis, bet, Jelgavas ģimnāziju apmeklēdams, viņš pārlatviskojās, piedalījās latviešu skolnieku vakaros un vēlāk kā aktīvs darbinieks iestājās tautībnieku rindās. [Latviešu literatūras vēsture 1935 : 136–154]

Žurnālistika un publicistika 19. gs. beigās

Otra latviešu dienas laikraksta „Dienas Lapas” nodibināšana un izdošana apliecina latviešu dziļākos sabiedrības slāņos notikušās pārmaiņas: nobrieduši jauni spēki, kas prasās līdzdalības sabiedrības veidošanā un atklātības mērķu noteikšanā. 1885. gadā bija apklususi Māteru Jura opozicionārā balss. [..] Noteicošās, valdošās bija lielpilsoņu un inteliģences aprindas, kas grupējās ap Rīgas Latviešu biedrību un laikrakstiem „Baltijas Vēstnesi” un „Balsi”. Bet jau astoņdesmitos gados, Rīgai dienu no dienas vairāk uzplaukstot, arvien vairāk uzsūcot latviešus lauciniekus, pieaug latviešu sīktirgotāju, amatnieku un kalpotāju aprindas, kas jūtas atstumtas no vispārības darba. Tāpēc jau 1885. g. sāka organizēties pulciņš, lai ar 5 rubļi lielām pajām nodibinātu paju sabiedrību, kas uzņemtos jaunās avīzes izdošanu. 1886. g. 3. septembrī iznāca „Dienas Lapas” parauga numurs, bet ar 1. oktobri laikraksts uzsāka savas kārtīgās gaitas. Par jaunās dienas avīzes izdevējiem parakstījās Pēteris Bisnieks [..] un Dr. Ādams Butuls, Krišjāņa Valdemāra laikabiedrs un dedzīgs jaunlatvietis. Par redaktoru parakstījās Fricis Bergmanis [..]. Jaunais laikraksts bija noteikti tautiska virziena, bet pretim Rīgas Latviešu biedrībai un „Baltijas Vēstnesim”… [..] Jau 1888. gada oktobrī avīzei par redaktoru nāca Stučka (1865–1932), tās akcijas lielā mērā saplūda P. Bisnieka rokās, bet par avīzes finanču atbalstu kļuva Rīgas latviešu amatnieku krājaizdevu kase. Stučkas vietā 1891. g. beigās nāca Rainis-Pliekšāns, kurš laikiem mainījās ar izdevēju P. Bisnieku, bet, sākot no 1896. g. janvāra – atkal P. Stučka. Šīs biežās redaktoru maiņas liecina par dažādām tendencēm, kas valdīja pašu izdevēju starpā, kuriem grūti bija atrast laikrakstam vadošo līniju. [..]

Tā bija „Dienas Lapas” stiprā puse, ka tā negribēja noslēgties šaurā māju dzīves lokā, bet meklēja latviešu sabiedriskā dzīvē iepludināt jaunas domas un idejas, kas sakustināja cilvēku prātus Vakareiropā. Tur bija darba attiecības ar kapitālu, tur bija sociālie (ne sociālistiskie!) jautājumi, sieviešu emancipācija, iedzimtības un citi jautājumi. Sniedzot Zudermaņa, Hauptmaņa un Zolā daiļdarbu tulkojumus, „Dienas Lapa” iepazīstināja latviešu lasītāju ar kapitālistiskās iekārtas ēnas pusēm lielpilsētu centros Vakareiropā, Ibsena „Nora” un citas drāmas deva vielu plašām pārrunām par sieviešu emancipācijas jautājumu, Dostojevska romāni [..] skubināja pārdomāt dziļas dvēseles problēmas…

1899. g. janvārī „Dienas Lapa” pārgāja Plātes firmas īpašumā ar Dr. P. Zālīti kā avīzes faktisko redaktoru. Krievu valdība [..] 1903. g. decembra beigās par jaunu aizliedza avīzi uz 8 mēnešiem. Vairāk uzmanības „Dienas Lapa” ieguva 1905. g. oktobra dienās, kad tā nonāca Jansona-Brauna redakcijā, ejot revolucionārās domas priekšgalā.

[..] izdevējs Jānis Klāviņš šinīs apstākļos dabūja jaunas dienas avīzes „Vārds” koncesiju, kas sāka iznākt 1901. gadā. Bet simpātijas tautā nevarēja iegūt arī šis izdevums, jo tas savu koncesiju bija pircis par pārāk dārgu maksu – ar atklātu latviešu pārkrievošanas tendenci. [..]

1901. g. novembra beigās iznāca „Pēterburgas Avīzes” parauga numurs. Par Kr. Valdemāra vēsturiski ievērojamo avīzi bija labas atmiņas tautā, un šīs avīzes vārda atjaunošana atgādināja pirmo „Pēterburgas Avīžu” programmu. Par politiskās daļas redaktoru Rāviņš saistīja Vili Olavu, kurš bija pazīstams kā dedzīgs nacionālists…

Ar 1901. g. 15. decembri „Pēterburgas Avīzes” uzsāk kārtīgu gaitu, tomēr dažu tehnisku iemeslu un izdevēja nolaidības dēļ avīzes izdošanā bieži notika traucējumi.

[..] mācītājs Juris Rozens (1869–1927) ar 1902. g. decembri izdeva Rīgā žurnālu „Apskatu” „Baznīcas Vēstneša” vietā, bet no 1903. g. decembra pārvērta par parastu politisku avīzi, kas iznāca 2 reiz nedēļā. (Jauns nedēļas avīzes veids, kas liecina par lauku dzīves tempa paātrināšanos un tuvāku piesliešanos vispārējai kultūras dzīvei. Arī „Latviešu Avīzes” Jelgavā Pavasara Jāņa vadībā agrākās nedēļas avīzes vietā pārvērtās no 1901. g. sākot par pusnedēļas avīzi.) [..]

Deviņdesmitos gados sāk nodibināties, resp., stabilizēties, arī latviešu aroda prese. [..] Kā zemkopju tautai lauksaimniecība latviešiem bija pirmais svarīgākais arods, tāpēc dibināti, ka prasība pēc zemkopības aroda laikraksta bija visjūtamākā. Taču pirmie mēģinājumi tādu izdot iesakņojās grūti. [..] „Baltijas Zemkopim” (1875) drīz bija jāpārvēršas par vispārīgu politisku laikrakstu, lai glābtu eksistenci. Arī 1882. g. nodibinātais „Arājs” pastāvēja tikai pāris gadus. Tad 1892. g. pie „Austruma” nodibinājās zemkopības pielikums, kurš 1893. gadā izvērtās par patstāvīgu aroda laikrakstu „Zemkopis”. Desmit gadus vēlāk tam piebiedrojas otrs lauksaimniecības laikraksts „Lauksaimnieks”… „Tēvijai” šinīs laikos nāca līdz „Biškopības” pielikums, „Balsij” jūrniecības pielikums, pa laikiem iznāca pat sava drēbnieku avīze. [Latviešu literatūras vēsture 1935 : 99–127]

Avīžniecība un publicistika divdesmitā gadsimta sākumā

Asās un garās polemikas latviešu avīžniecībā nerimās arī, jaunam gadu simtenim sākoties. [..]

Revolūcijas laikā saradās arī diezgan daudz jaunu laikrakstu. Tā A. Gulbis Pēterpilī sāka izdot dienas laikrakstu „Pēterburgas Latvietis” ar K. Zvingeviču kā atbildīgo redaktoru. [..]

1905. g. decembrī J. Kreicberga un J. Janševska vadībā sāka iznākt Rīgā dienas laikraksts „Dzimtene”, bet jau 1906. g. janvārī apstājās. Jaunu dienas laikrakstu „Latvija” 1906. g. 3. janvārī sāka izdot Latviešu konstitucionālā demokrātiskā partija. [..]

„Latvija” kopā ar „Rīgas Avīzi”, „Latviešu Avīzēm” un „Tēviju” bija vienīgie latviešu laikraksti, kurus neķēra nekādi reakcijas spaidi. [..]

„Baltijas Vēstneša” vietā izdeva „Balsi” kā dienas laikrakstu, bet arī to ģenerālgubernators slēdza 1907. g. 21. maijā, pēc kam „Baltijas Vēstneša” vietā iznāca „Vēstnesis”, „Plēsums” un visbeidzot „Dzimtenes Vēstnesis”.

Arī sociāldemokrāti mēģināja slēgtā „Pēterburgas Latvieša” vietā izdot citus laikrakstus Rīgā un Pēterpilī, bet visus tos slēdza jau pēc dažiem numuriem. Tādi bija: „Gaisma”, „Diena”, „Darbs”, „Biedris”, „Brīvais Vārds”, „Darba Vēstnesis”, „Atbalss”, „Darba Balss”, „Tautas Balss”, „Strādnieks”. [Latviešu literatūras vēsture 1936 : 109–137]

Žurnālistika un rakstniecība latgaliešu izloksnē

Paši pirmo laikrakstu izdevēji atzīstas, ka rakstu aizlieguma atcelšana viņiem nākusi negaidīta. [..]

„Gaisma”, pirmā latgaliešu avīze, iznāca 1905. g. 27. novembrī. Laikraksts uzstādīja mērķi: tautas, ticības un dzimtās valodas sargāšanu, latgaliešu saimnieciskā stāvokļa nostiprināšanu, izglītības veicināšanu un saticības uzturēšanu kaimiņu un svešu cilšu starpā. Sākumā laikraksts iznāca nenoteikti, bet, jau sākot ar 3. numuru, vienu reizi nedēļā. [..]

„Gaismas” apstāšanos paātrināja arī vēl kāds cits apstāklis. Nedaudzie latviešu garīdznieki, kas bija sākuši tautiskās kustības darbu Latgalē, nevarēja samierināties ar „Gaismas” radikālo toni un vietvietām saskatāmām sociālistiskām simpātijām. Viņi atrāva materiālo un morālisko atbalstu „Gaismai” un nolēma izdot jaunu laikrakstu, kuru vadītu Fr. Trasuns. [..]

Ja „Sākla” atņēma „Gaismai” labu tiesu lasītāju, tad viņu pašu galīgi izspieda Fr. Trasuna vadītais laikraksts „Auseklis”, kas sāka iznākt 1906. g. 17. martā. [..]

Pēc „Ausekļa” apstāšanās izloksnē īsu laiku neiznāca neviens laikraksts. [..]

1908. g. 15. maijā iznāca pirmais „Drywas” numurs, sākumā reizi mēnesī, vēlāk 2 un 3, bet jau ar 1911. g. „Drywa” kļuva par nedēļas avīzi ar pielikumiem atsevišķu brošūru veidā. [..]

„Jaunas Zinias” pirmais numurs iznāca 1912. g. 3. novembrī. [..]

Pasaules karš pārtrauca „Jaunu Ziniu” iznākšanu, jo gandrīz visus līdzstrādniekus iesauca kara dienestā. Turpināja iznākt vienīgi „Drywa”, kurā tad atkal draudzīgi sadevās rokās garīdzniecība ar laicīgo inteliģenci. [..]

„Breiwais Wōrds” sāka iznākt 1917. g. 10. martā. [Latviešu literatūras vēsture 1936 : 401–411]

Latvju prese pēcrevolūcijas laikā (līdz pasaules karam)

Laikmetā pēc 1907. gada latvju prese sāk pamazām atpūsties no niknās reakcijas žņaugiem… [..]

Galvas pilsētas prese daudziem bija vēl arī par „gudru”, rakstīja par pārāk augstām tēmām un modernās zinātnes valodā. Arī par dārgu bija galvas pilsētas laikraksti un, ik dienas lielā formātā iznākdami, sniedza tik daudz lasāmās vielas, ka nevaļīgais laucinieks nemaz nevarēja lāgā orientēties. [..]

Laikraksti, kas šinīs gados stabilizējās un ieguva lielāko iespaidu tautā, bija: „Dzimtenes Vēstnesis” kā bezpartejisks centra domu paudējs [..]; „Latvija” – vairāk pa labi, tuvāk krievu „oktobristu” frontei; „Rīgas Avīze” – pilnīgi konservatīvs organs, kas visur un vienumēr zvērēja uzticību absolūtai monarhijai; „Jaunā Dienas Lapa” – kreisā novirziena pussociālistisks organs, cik nu tas toreizējos apstākļos bija iespējams. [Latviešu literatūras vēsture 1936 : 7–8]

Latvju prese pasaules kara un Latvijas valsts laikā

Pasaules kara laikā latvju laikraksti un žurnāli pamazām izsīkst, pa daļai kara stāvokļa, pa daļai iedzīvotāju izvākšanās un saimniecisko grūtību dēļ. [..] Jaunu triecienu dod Kurzemes un Rīgas okupācija, kas ieņemtos apgabalos pārtrauc vēl atlikušos laikrakstus, pie kam vācu okupācijas vara iedzīvotāju informācijai atļauj nodibināt tikai vienu laikrakstu Jelgavā „Dzimtenes Ziņas” un divus latviešu laikrakstus Rīgā: „Rīgas Latviešu Avīzi” un „Baltijas Ziņas”. [..]

No latviešu dienas laikrakstiem Rīgā līdz vācu okupācijas laikam palika tikai A. Benjamiņa „Jaunākās Ziņas”, B. Dīriķa firmas „Rīgas Ziņas” un demokrātiskais „Jaunais Vārds”. Lielie Rīgas dienas laikraksti „Latvija” un „Rīgas Avīze” 1915. g. apstājās. [..]

„Baltijas Vēstnesis” 1918. gada maijā atjauno [..] pārtraukto iznākšanu, no sākuma Jura Kalniņa, bet 1918. g. rudenī J. Akmeņa vadībā. 1920. gada vidū to pārdēvē par „Latvijas Vēstnesi”, pieaicinot par līdzredaktoru Kārli Skalbi. [..]

1926. gada beigās nodibinājās liels politisks dienas laikraksts „Pēdējā Brīdī”, kuru sākumā vadīja rakstnieks Pāvils Rozītis, vēlāk Oļģerts Liepiņš. Laikraksts iznāca no rītiem un sniedza plašu, daudzpusīgu lasāmvielu, bet, pakļaudamies lielpilsētas publikas gaumei, palika drīz sensāciju kārs un sekls. [Latviešu literatūras vēsture 1937 : 7–27]

●

Bēgļu nometņu laiks iezīmīgs ar daudzajiem preses izdevumiem, kalendāriem, gadagrāmatām, biļeteniem, informatīvām nometņu ziņām, kuriem mazāk saistības ar kultūru, tomēr tie kļuvuši par laikmeta liecību. Tika izdota virkne laikrakstu, literāri mēnešraksti, kuros vieta rasta arī literatūrai un kultūras dzīves procesiem. Izdevumu veidošanā, redkolēģijās (arī trimdas posmā) iesaistījās paši rakstnieki. Vēlākajā trimdas posmā tāda periodisko izdevumu daudzskaitlība nav vērojama, jaunajās mītnes zemēs galvenokārt bija viens latviešu laikraksts. Vēl šobrīd turpina iznākt: ASV – „Laiks” (kopš 1949), Kanādā – „Latvija Amerikā” (kopš 1953), Lielbritānijā – „Londonas Avīze” (kopš 1947, turpina iznākt ar nosaukumu „Brīvā Latvija”), Austrālijā – „Austrālijas Latvietis” (kopš 1949) un laikraksts „Latvietis” elektroniskā formātā (jauns izdevums), žurnāls „Jaunā Gaita” (kopš 1955).

Bēgļu nometņu laika un trimdas posma periodiskie izdevumi šodienas lasītājam sniedz plašu ieskatu latviešu tālaika kultūras dzīvē, t. sk. mūzikā, teātra norisēs un literatūrā. Tajos publicēti jauntapuši literārie teksti (daļa palikusi vienīgi periodikā), recenzijas par jaunākajām grāmatām, apceres par literārajiem procesiem un rakstnieku portretējumi. [Latvieši un Latvija 2013 : 573]

Latvijas preses valoda valstiskās neatkarības atjaunošanas procesā: sociolingvistiskais aspekts

[..] periods [1986–1991], saukts arī par Atmodas jeb Trešās atmodas laiku, valodas transformācijas ziņā bija visnozīmīgākais. [..] Lai prese varētu pastāvēt, vajadzēja izmantot gan valodisku drosmi, gan kompromisus. Lai tauta spētu noticēt saviem spēkiem un kļūtu drosmīgāka, presei bija jārunā par visu – it īpaši par agrāk noklusēto. Preses valodā arvien mazinājās piesardzība vārdu izvēlē. 1988. gadā, kad jau sāka runāt ne tikai maskētās izteiksmes formā, tiek diskutēts par samilzušām, sasāpējušām problēmām, par šo problēmu sastrēgumu, tiek atmaskoti noklusējumi, puspatiesības, baltie plankumi un pusperestroika. Preses valoda jau bija kļuvusi drosmīgāka, maskētās izteiksmes veids kļuvis skaidrāks, emocionālāks un tēlaināks. [..]

Analizējot rakstu fragmentus sintakses līmenī, redzams, ka šajos tekstos ir daudz stilistisku aprāvumu un parcelātu. Īpaši daudz ir tādu teikumu, kuru struktūra un tās saturs tiek realizēts divās vai vairākās saturiski intonatīvās vienībās, kas seko viena aiz otras.

Otrajā periodā pēc valstiskās neatkarības atgūšanas no 1991. gada līdz 90. gadu beigām Latvija bija spiesta piedzīvot un pārdzīvot dažādus notikumus: valodas izteiksmes dažādību un pielāgošanos lasītājam (skatītājam) noteica jau 1991. gada beigās sāktais mazās privatizācijas process un cenu liberalizācija. [..]

Trešais periods iestājas gadsimtu un tūkstošgades mijā, kad nosacīti var runāt par stabilu un demokrātisku plašsaziņas līdzekļu sistēmu. [..] Gan Latvijā, gan visās pārējās posttotalitārajās valstīs vērojami identiski valodas pārmaiņu procesi saistībā ar jauno politisko un ekonomisko realitāti. „Neatkarīgi no revolūcijām visās Austrumu bloka valstīs, par pirmo to sasniegumu jāuzskata iegūtā valodas brīvība – tas, ka varēja brīvi izteikties par vecajā režīmā aizliegto un nepieņemamo.” [..] (Oschlies 1990, 1–5). [..] Mainoties politiskajai situācijai, plašsaziņas līdzekļi kopumā arvien vairāk kļuva par jaunās valodas izvēles modes noteicēju un audzinātāju. [..] Kopš 20. gadsimta 60. gadiem latviešu valodniecībā ir nostiprinājusies funkcionālo stilu koncepcija un klasifikācija. [..]

Publicistikas valodas stilā dominē valodas ekspresīvā vai cilvēku ietekmēšanas funkcija. Konkrēta preses izdevuma stilu nosaka plašsaziņas līdzekļa mērķi un uzdevumi, vispārīgais veidols, piem., oficiāls parlamenta vai valdības izdevums, elitārs žurnāls vai raidījums, dzeltenā prese. [..]

Preses valodas analīzē ir svarīgi rast atbildi uz jautājumu, cik tālu konstatētās valodas iezīmes ir raksturīgas publicistikas valodas stilam kopumā, ciktāl – konkrētam preses izdevumam, un ciktāl tās uzskatāmas par autora individuālās valodas elementu. Valodniecības vēsturē sociālā un individuālā faktora mijiedarbība vienmēr bijusi aktīvu diskusiju objekts. [..]

Latvijā beidzamajos gados valodas kvalitātes nozīme sāk atjaunoties. Par to liecina redakciju darba sludinājumi un atjaunotās redaktoru un korektoru darbavietas gan redakcijās, gan interneta portālos. Palielinājusies arī teksta autoru loma un atbildība auditorijas priekšā.[..]

Tā nepārprotami ir žurnālista valodas specifika un būtība – autora personība, subjektivitāte, patiesīgums un dokumentalitāte, kas atspoguļojas viņa valodā – katram attiecīgās situācijas izpratnē ir sava pieeja un vērtējums. Tādējādi žurnālists lasītājam vēlas kļūt „savējais”, tas, kura stāstītajai (un interpretētajai) versijai tic un var (varēs) uzticēties arī nākotnē. [..]

Valoda un tās vārdu krājums visstraujāk reaģē uz politiskām, ekonomiskām un sociālām pārmaiņām sabiedrībā, kas tikai aktivizē un intensificē valodas attīstības procesu. [..] Beidzamajās divās desmitgadēs notikušās pārmaiņas preses valodā skaidri atspoguļo tendenci uz autora individuālā stila (valodas) izkopšanu, izmantojot plašās vārddarināšanas un leksisko vienību aizgūšanas iespējas un apzināti attīstot t. s. valodas spēles praksi. Nereti vienlaikus tiek izmantoti vairāki leksikostilistiskie paņēmieni, padarot sarežģītāku jauninājumu klasifikāciju.

Jaundarinājumu derivācijas process norāda uz vārddarināšanas sistēmas neizmantoto vai mazizmantoto potenču aktivizēšanu, kā arī vērš tekstu dzīvāku, interesantāku, piesaista mērķauditorijas uzmanību un norāda uz katra indivīda radošo potenciālu valodas līdzekļu izmantošanā un piemērošanā komunikatīvām vajadzībām (Saukāne 2008, 277–278). [..] Aizvien lielāku popularitāti iegūst arī sintaktiskais vārddarināšanas paņēmiens, ar kuru tiek darināts saliktenis, apvienojot divus vai vairāk vārdus, resp. celmus. [..]

Samērā bieži preses valodā nākas sastapties ar greizi producētu realitāti. Kā norāda A. Šalme, patvaļīgas spēles ar valodu (piem., neīstiveiksmes atbildība, militāreksotiska bižutērija, ņirdzamgabals, gangsterlaupītājbandītfilma, poļ-zviedr-vācieš-latvieš-juku-laiki) ne vienmēr liecina par žurnālistu profesionālo spēju kvalitāti (Šalme 2007, 255). Jaundarinājumu lietderīguma un funkcionāli semantiskās kvalitātes izvērtēšanai laika pārbaude nav vajadzīga. Svarīgi ir tas, vai darinājums nodrošina autora komunikatīvā mērķa sasniegšanu, vai tiek radīts prognozētais tēls, atklātas izjūtas, attieksme utt., kā arī vai tas attiecīgi iespaido adresātu. [..]

Gadījumos, kad parādās jauna reālija vai jēdziens un savlaicīgi netiek ieviests tā apzīmējums no mantotiem elementiem, valodā ienāk leksēmas, kas pilnībā vai daļēji aizgūtas no citām valodām. Kā atzinis J. Baldunčiks, „nepieciešamība pēc leksiskajām inovācijām ir valodas būtiska īpašība, kura tiek apmierināta gan ar iekšējo resursu, gan ar citu valodu leksikas palīdzību. Šī īpašība ir vispārīgākais leksikas aizgūšanas motīvs” (Baldunčiks 1989, 10). [..]

Līdz ar Latvijas atgriešanos Eiropā mēs esam pakļauti ne tikai Eiropas, bet arī pasaules problēmu un norišu kontekstam, tāpēc svešvārdu iekļūšana leksiskajā apritē ir neizbēgama. Svešvārdu lietojums ir dažāds: daži preses sacerējumi ir uzrakstīti sarežģītā un svešvārdiem pārbagātā valodā, ko, kā atzīst A. Tabuns, „neviens cits, izņemot mūs pašus [rakstītājus], nesaprot. Mēs visbiežāk neriskējam šos tekstus pārtulkot ielas valodā, jo esam norūpējušies par tulkojuma korektumu” (Rozenvalde 2004, 7). Tas skar gan sarežģītākus, gan ikdienišķus preses tekstus. Īpaši bieži tiek lietoti tādi aizguvumi kā diskurss, inovācijas, audits un auditors, sfēra, ofšori (ārzonas bankas), vīzija (redzējums), kapacitāte (spējas, ietilpība), koordinators, multiplikators, moderators, virtuāls u. c. [..]

Aizgūtā neliterārā leksika veido ievērojamu daļu no preses valodā izmantotajiem sarunvalodas elementiem (Ernstsone 2006, 370–379; Brēde 2006). Latvijā aizguvumu lietošanu vairāk nosaka nevis indivīdu svešvalodas prasme, bet tieši kontakti ar attiecīgās valodas pratējiem (Tidriķe 2004, 17). [..]

M. Brēde analizējusi laikraksta Diena publikācijas par kultūras jautājumiem un norāda uz aizguvumiem no angļu (vīkends, striptīzgērlas, rimeiks, kolors, mesidžs u. c), vācu (stute, smeķis, feinšmekers, štrunts, šīberis, klačas, kreftīgs u. c.), krievu valodas (lampočkas, komunalkas, zubrilkas, spravočņiks, duraks, baņa, tusovka u. c.). Latviešu valodā neliterāro slenga leksiku gan kvalitatīvi (barbarismu sortimenta ziņā), gan kvantitatīvi (barbarismu lietošanas biežuma ziņā) krievu valoda joprojām ietekmē daudzkārt spēcīgāk nekā angļu valoda. Rusismi tiek lietoti aptuveni trīs reizes biežāk nekā anglismi. [..] Kā norāda paši rakstītāji, slengs tiek lietots, lai kaut kādā veidā izceltos, lai aktualizētu klausītāja (lasītāja) uzmanību, lai pielāgotos saziņas apstākļiem, bet dažkārt tikai tāpēc, lai izbēgtu no ikdienas rutīnas. [..] Latvijas lielākajos dienas laikrakstos (Diena, NRA) korektori uzmanību pievērš galvenokārt ortogrāfijas, nevis leksikas vai stila kļūdām, tādējādi rakstot un runājot ne tikai jauniešiem ierastajā slengā. Izdevējiem svarīga ir saikne ar auditoriju, tās uzticība, visbeidzot − abonentu skaits (tas īpaši attiecināms uz jaunatnei adresētajiem preses izdevumiem). [..]

Virsrakstam ir jāatspoguļo teksta būtība, dažkārt tajā iekļaujot arī teksta atslēgas vārdus. Varbūt tieši tāpēc žurnālisti savu darbu virsrakstos izmanto tieši frazeoloģismus un parēmijas, dažādas idiomas, latīņu spārnotos teicienus (ko dēvē par netulkotiem frazeoloģismiem). Virsraksti veic pārliecināšanas funkciju – tie tiek veidoti, lai pievērstu lasītāja uzmanību un ieinteresētu viņu materiāla izlasīšanā (pirmās lappuses virsraksti liek laikrakstu iegādāties). Virsraksti ar savas izvēlētas struktūras palīdzību arī noraida vai mazina kāda cita viedokļa nozīmīgumu – lasītājam virsrakstā sniegtais viedoklis noraida jebkuru citu. [..] Kā izplatītākos valodas spēles elementus var minēt t. s. ritmizēto atbalsi, fonētisko deformāciju, „jautro gramatiku”, runas maskas paņēmienu, asprātību vai dzēlību un citus. [..]

Valodas spēles nolūkā bieži tiek izmantots ritma paņēmiens. Šādā veidā sarunvaloda tiek tuvināta ritmizētam daiļdarbam – dzejai. Tātad dzejot jeb vārsmot iespējams ne tikai daiļliteratūrā, bet arī sadzīvē. Šis paņēmiens līdzīgs tā saucamajiem bērnu skaitāmpantiem. [..]

Reizēm atskaņas tiek veidotas vienīgi atskaņu pēc, un sarunu biedrs nevar just runātāja attieksmi pret izteikuma saturu, piem., Populārākais februāra hīts – bronhīts (Diena, 26.02.1999.), Auzulejam bēduleja (Diena, 10.08.1999.)… [..]

Fonētiskās deformācijas veids metatēze ir skaņu vai zilbju pārstatījums vārdā vai pat visā teikumā. Šie teicieni ir radušies pārsacīšanās rezultātā vai arī tad, ja cilvēkam ir grūti izrunāt kādu vārdu vai lasīt tekstu svešvalodā. Taču dienas piemēri liecina, ka tie drīzāk ir radušies apzināti, aplami pārstatot skaņas vai zilbes. Piem., Siens uz suņu kaudzes, Latviešu-naglu sarunvārdnīca, Blatkom GSM... [..]

Otrs fonētiskās deformācijas veids ir iespraustu skaņu vai zilbju lietojums jeb epentēze. Šis fonētiskās deformācijas veids ir izplatīts kursiskajās izloksnēs (patskaņa iespraudums aiz patskaņa), zemgaliskajās izloksnēs, kur vērojams iesprausts patskanis. Tā vērojama arī daļā Vidzemes izlokšņu, bet augšzemnieki šādu fonētisku parādību neizmanto. Piem., Krūšturkurvis (Diena, 26.03.1999.), Bārmeņu patversme (Diena, 1.04.1999.)… Vienas vai vairāku skaņu apzināta aizstāšana: Pārdod dīvānu geišā krāsā (Diena, 5.02.1999.), Mans pods ir mana tauta (Diena, 1.04.2000.), Saeimas tikumdošanas komisija (Diena, 12.02.1999.), Liepājas parka šovieši (Diena, 26.02.1999.), Lapklājības ministrija (Diena, 26.02.1999.), Latvijā viesosies starptautiskā valūtas fonda mesija (Diena, 5.03.1999.), MK lēnums (Diena, 5.03.1999.)… [..] Skaņu vai atsevišķu zilbju pievienošana, piemēram: Pērc zelta zivtiņu un nerunā (Diena, 5.02.1999.), Kikbobsleja etaps Siguldā (Diena, 5.02.1999.), Siļķe puskažokā (Diena, 19.02.1999.), Valsts pieņēmumu dienests (Diena, 26.03.1999.)… [..]

Jautrās gramatikas nolūks ir radīt jautrību – izraisīt klausītāja smieklus vai smaidu, papriecāties. Valodas spēles nolūkā ļoti bieži tiek mainīta vārda morfoloģiskā forma, respektīvi, tiek veidotas nepareizas deklinācijas vai konjugācijas formas. [..]

Jautrā gramatika piedāvā, pirmkārt, apzināti izmainītu lietvārda dzimti vai deklināciju, īpaši spēlējoties ar retāk lietojamo deklināciju formām (III, VI deklinācija) vai izņēmumiem. Piemēram: Lielā zive mazo zivi – tikai pabaidīja (Diena, 10.08.1999.). Otrkārt, var tikt veidotas nepareizas lietvārda locījuma formas vai neparastas izskaņas: Vannasistabene (Diena, 30.04.1999.)… [..] .. iespējama lietvārda skaitļa formas mainīšana. Daudzskaitlinieki tiek pārveidoti par vienskaitliniekiem un otrādi. [..]

Valodas spēlē ļoti bieži tiek izmantoti personvārdi. Tas pārsvarā tiek darīts ar separācijas (vārddarināšanas paveids, kurā par patstāvīgi lietojamu vārdu kļūst vārda daļa), piem., Dalailama dala laimi (Diena, 29.06.–6.07.2001.), Ko kalis Valentīns? (Diena, 15.09.2000.)…  Ne tikai ar apelativācijas paņēmienu, bet arī dažādiem strupinājumiem, slenga izmantojumu sabiedrībā pazīstamu cilvēku vārdi un uzvārdi tiek izmantoti ļoti plaši. Latvijas sviests ar Šķēli – kas var būt labāk?! (No rītiņ’ reklāma) [..] Joahima parādīšanās tautai (Jete Burkānciema), Mutes Bojārs, (Miers), Baltie plankumi Klintona biogrāfijā (Moņa)…

Kā stila figūra tiek izmantotas stilistiskas figūras paronomāze – skaniski līdzīgu, bet semantiski atšķirīgu vārdu blakus lietojums (VPSV 2007, 288) – un kalambūrs – vārdspēle, kas balstīta uz viena vārda dažādām nozīmēm vai dažādu vārdu vienādu vai līdzīgu skanējumu (VPSV 2007, 178). Piemēri: Frizūra ar Latvijas celiņu (Diena, 19.02.1999.), Kā maldījās Kamaldiņš (Diena, 26.03.1999.), Mans būs māns (Diena, 26.03.1999.), Parēks banka un nomierināsies (Diena, 19.03.1999.), Lāču ledus laikmets Latvijā (Diena, 4.09.1999.)…

Valodas spēlē tiek izmantota homonīmija: Profilakses pasākumi Meitenes robežpunktā (Diena, 5.03.1999.), Šķēli graužot, Krišs top plāns (Diena, 5.03.1999.)…

20. gadsimta 90. gados visām Austrumeiropas un Centrāleiropas posttotalitārajām valstīm raksturīgas kopīgas iezīmes plašsaziņas līdzekļu valodas paradigmas maiņā, kas izpaužas kā atkāpes no stingri kontrolētajiem tradicionālajiem preses valodas kanoniem. Latvijas preses valodai analizējamajā periodā ir raksturīgas gan tipiskas valodas demokratizācijas tendences, gan Latvijas plašsaziņas līdzekļu telpai specifiskas iezīmes – intensīvs folkloras un tradicionālās literatūras elementu un reminiscenču izmantojums, kā arī dažādu valodas spēles paņēmienu liela popularitāte.

Sagatavots pēc: Liepa 2010 : https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/4754/27793-Dite_Liepa_2010.pdf]

Rokrakstu un iespiestās avīzes

Rokrakstu un iespiestās avīzes

Avīžu dzimšanu vēsturiski saista arJohana Gūtenberga iespiešanas tehnikas izmantojuma sākumu. Taču būtībā rakstu informācijas pārdošana tika uzsākta jau krietni agrāk, jo visās agrīnajās valstīs un centralizētajās sabiedrībās bija pieprasījums pēc tiražētas, publiskas informācijas.

Viena no pirmajām šādām valstīm bija Romas impērija, kurā pirms 2000 gadiem bija izveidotas profesionālas „rakstītāju fabrikas”. Tajās vergi diktāta formā pierakstīja dažādus ziņojumus, vēstis un informāciju. Pierakstītās (rokrakstā tiražētās) ziņas pēc tam tika pārdotas personām, kurām šāda informācija bija regulāri nepieciešama un kuras ģeogrāfiski atradās samērā tālu no varas sēdekļa. Ar laiku vergu pierakstītie ziņojumi tika piegādāti klientiem ar zināmu regularitāti, un šajā brīdī (pateicoties periodiskumam) ziņu avots tika nodēvēts par „avīzi”, kuras nosaukums bija „Acta Diurna” („Dienas Jaunumi”).

Viduslaikos eksistēja līdzīgi izdevumi, taču mediju vēsturē tie nav saglabājuši būtiskas sekas vai arī nav izcēlušies ar īpašiem jauninājumiem.

Par nākamo posmu avīzes attīstībā kļuva grāmatizdevēju iespiestā teksta izmantojums praksē. Gūtenberga atklājums bija būtisks pagrieziena punkts masu avīzes attīstībā. Taču šis solis tika sperts gausi, jo bija nepieciešams ilgs laiks no brīža, kad Gūtenbergs 15. gadsimta vidū sāka izmantot iespiedtehniku, līdz šīs tehnikas praktiskam izmantojumam avīžniecībā 17. gadsimta vidū.

Avīze kā medijs attīstījās laikā, kad sabiedrībā radās pieprasījums pēc ekonomiskas un politiskas informācijas. Pirmie avīzi pieprasīja tirgotāji, kuriem laikraksts kļuva par tirgus un tirdzniecības ceļu orientieri.

Politiskā situācija būtiski veicināja avīžu iznākšanu. [Veinberga 2007 : 92]

●

Latvijas presei PSRS okupācijas laikā formāli bija iespaidīgas tirāžas. Piemēram, pirms Atmodas perioda, t. i., no 1960. gada līdz 1983. gadam, Latvijā avīžu skaits no 85 izdevumiem (latviešu valodā 61) pieauga līdz 107 (latviešu valodā 64), tātad bija vērojams gandrīz dubults tirāžas kāpums.

PSRS mērogā Latvijā avīžu lasīšanas izvēles iespējas (1983. gadā) bija it kā milzīgas, jo uz katriem 100 iedzīvotājiem tika nodrošinātas 66 avīzes. [..]

Vienlaikus, sākot ar 1985. gadu, Latvijā bija vērojams pakāpenisks preses demokratizācijas procesa sākums, kas 1991. gadā līdz ar valsts neatkarības atgūšanu sasniedza savu kulmināciju.

Par pirmo neatkarīgo izdevumu šajā periodā kļuva Latvijas Tautas frontes izdevums „Atmoda”.

1990. gadā sākās avīžu tehniska pārkārtošanās jaunajiem apstākļiem. Vispirms bija vērojama esošo avīžu komunistisko nosaukumu mainīšana ar neitrālākiem formulējumiem, jo tādiem izdevumiem kā „Padomju Zeme”, „Sarkanais Karogs” vai „Komunists” nebija iespējas turpināt savu eksistenci neatkarīgas Latvijas apstākļos. Paralēli „pārkausētajiem” nosaukumiem tika radīti arī jauni: „Nedēļas Lapa”, „Jaunais Laiks”, „Neatkarība”, „Pilsonis” u. c. [Veinberga 2007 : 125–127]

krakstu un iespiestās avīzes

Avīzes un pasaule

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā 20. gs. 90. gados bija saglabājusies avīžu lasīšanas tradīcija. Pārticības gados laikrakstiem mūsu valsts iedzīvotāji veltīja aptuveni 15 minūšu dienā, kas ir uz pusi mazāk nekā, piemēram, zviedriem vai norvēģiem. Visvairāk avīzes valstī lasīja cilvēki pēc 45 gadu vecuma, pārsvarā vīrieši (64,9 %), mazāk – sievietes (61,6 %). [..]

Latvijai (tieši tāpat kā Ziemeļvalstīm) raksturīgs centralizēts, līdzsvarots avīžu sistēmas modelis.

Avīžu sistēma Latvijā ir:

• ar plašāku satura kontakta virsmu,
• ar spēcīgu bāzi – reģionālajiem laikrakstiem,
• ar centralizētiem, valsti aptverošiem nacionālajiem laikrakstiem,
• ar divu dažādas aptveres avīžu komplektu (vietējā + nacionālā avīze). [Veinberga 2010 : 67–68]

Sistematizācijas principi

Avīžu tirgus sistematizācija dažādās valstīs mēdz atšķirties, taču pamatā šķirošanas principi ir līdzīgi. Vērā tiek ņemts avīžu iznākšanas biežums, vieta, laiks un pārdošanas veids.

Tāpēc avīzes vispirms tiek iedalītas divās grupās: augsti un zemi frekventajos izdevumos. Šajā gadījumā tiek ņemta vērā iznākšanas frekvence jeb intensitāte. Augsta iznākšanas frekvence raksturīga dienas (rīta) laikrakstiem – iespiestiem, periodiskiem izdevumiem, kas iznāk vismaz sešas reizes nedēļā. Šo avīžu loma preses tirgū ir noteicošā, jo tām ir ne tikai lielākā tirāža (gada metiens), bet arī lielākā daļa reklāmas ienākumu.

Nākamā avīžu grupa ir zemas frekvences izdevumi, kuru iznākšanas regularitāte ir vismaz reizi nedēļā. [..]

Līdzās frekvencēm nodalāma arī iznākšanas vieta, šķirojot lielpilsētu un reģionālo presi, un izdošanas laiks.

Ietekmes secībā pirmā ir lielpilsētu rīta avīžu grupa, nākamās ir reģionu avīzes un lielpilsētu vakara avīzes, bezmaksas avīzes, zemas frekvences lielpilsētu un reģionu avīzes, „nišu” laikraksti.

1990. gadā strauji uzplauka t. s. „nišu” laikraksti. Pieauga reliģisko izdevumu skaits un apjomi. Īpaši atzīmējami ir „Svētdienas Rīts” un „Pakāpieni”.

1993. gadā dienas avīžu aina Latvijā bija šāda: „Diena” (81 000 eks. latviešu val. un 18 000 eks. krievu val.), „Neatkarīgā Cīņa” (90 000 eks.), „Latvijas Jaunatne” (15 000 eks.), „Panorama Latviji”, krievu val. (10 000 eks.), „Rīgas Balss” (36 000 eks. latviešu val., 19 000 eks. krievu val.).

Nedēļas avīzes: „Lauku Avīze” [..], „Nakts” [..], „Rīgas Viļņi” [..], „Atmoda Atpūtai” [..]. [Veinberga 2007 : 128–129]

Internets avīzei un avīze internetā

Vairums avīžu kopš 90. gadu beigām tiek izplatītas divās versijās – drukātā veidā un internetā. Sākumā interneta „variants” nozīmēja drukātās avīzes teksta kopēšanu, taču vēlāk izdevēji secināja, ka šāda prakse neveicina drukātās avīzes pārdošanu. [..]

Latvijā dažādas avīzes šo problēmu risina atšķirīgi. Gandrīz visas avīzes internetā publicē ziņas, svarīgākās publikācijas pilnā vai saīsinātā veidā. [..] Patlaban vadošo avīžu vajadzībām eksistē divas redakcijas: viena – drukātajai avīzei, otra – interneta variantam. [Veinberga 2007 : 142]

Vakara avīžu (tabloīdu) rašanās un attīstība

Par tabloīdiem vakara avīzes sāka saukt avīžlapu izmēru dēļ – tie bija mazāki nekā kvalitatīvajai presei. Vakara avīzes sauc arī par bulvāru presi, jo tās pārdod uz ielas un lielākā ienākumu daļa tiek nodrošināta nevis ar abonentu maksām, bet gan no ikdienā pārdotajiem numuriem.

Tabloīdu izmērs ir piemērotāks, ja izdevumu lasa ārpus mājas – sabiedriskajā transportā, uz ielas, izbraukumā. Tas ir brošēts un viegli pāršķirams, salokot avīzi, to iespējams ievietot virsdrēbju kabatā. [Veinberga 2007 : 113]

Laikraksta loma reģiona kopienā

Atskatoties uz ikgadējiem preses patēriņa datiem, redzams, ka reģionālie izdevumi ir vieni no lasītākajiem Latvijā. Pēc pētījumu aģentūras TNS datiem, gandrīz katrā reģionā lasītāko preses izdevumu vidū ir sastopams kāds vietēja mēroga laikraksts (Krūze, 2012). Tehnoloģiju attīstības radītās tendences mediju patērēšanā un pieejamībā ir mainījušas drukāto izdevumu nozīmi cilvēku ikdienā, tomēr vietējie laikraksti joprojām spēj uzturēt un saglabāt lasītāju interesi. [..]

Šādi mediji, kur viena no to pazīmēm ir ģeogrāfiskā atrašanās vieta, teorētiskajā literatūrā tiek dēvēti par kopienas medijiem, savukārt to darbības prakse – par kopienas žurnālistiku, kas reprezentē īpašu ziņu vākšanas, veidošanas un izplatīšanas paņēmienu nelielos, ģeogrāfiski noteiktos reģionos, uzsverot vietējās ziņas un informāciju par kopienas dzīvi. Ilgu laika posmu jēdziens “kopienas žurnālistika” tika lietots kā sinonīms apzīmējumam mazas pilsētas avīze (Reader, 2012, 3). Šobrīd kopienas žurnālistikas jēdziena nozīme ir kļuvusi plašāka, jo ir mainījušās kopienas robežas un izpausmes.

Būtiska loma vietējo mediju kontekstā ir kopienai, kura konkrēto mediju patērē. Tā var būt gan ģeogrāfisku, gan citu faktoru noteikta. Tiek izdalītas vairākas pazīmes, kas norāda uz mediju korelāciju ar kopienu. Pirmkārt, mediji identificē problēmu un informē par to lokālo sabiedrību, otrkārt, ļauj apzināties, ka kopiena var paust savu viedokli, treškārt, palīdz noteikt iespējamās sadarbības grupas jeb biedrus, lai uzsāktu kāda jautājuma risināšanu, kā arī atgādina, ka, patērējot vietējos medijus, tiek domāts par lokālajiem notikumiem un kopienas dzīvi (Stamm, Emig, Hesse, 1997; Hoffman, Eveland, 2010). Tādēļ būtiska kopienas mediju pazīme ir to tuvums un pieejamība vietējiem iedzīvotājiem. [Murinska: http://aurora.turiba.lv/editor/Conference14/vBook/proceeding/pages/LV038_Murinska/LV038_Murinska.htm]

Spēlfilma Pie bagātās kundzes (1969). Režisors L. Leimanis.

Dziesma Rīta avīze. P. Brūvera vārdi, A. Voitišķa mūzika, izpilda grupa „Lādezers”.

Dziesma Par kiosku. E. Šubrovska vārdi un mūzika, izpilda grupa „Hospitāļu iela”.

Dziesma Ai nu lai. „Prāta vētras” vārdi un mūzika, izpilda grupa „Prāta vētra”.

Dziesma Kliedziena attālumā no sirds. K. Dimitera vārdi un mūzika, izpilda K. Dimiters.

Dziesma Pasaule ir tāda skola. K. Dimitera vārdi un mūzika, izpilda K. Dimiters.

Dziesma Vēstule no Parīzes. G. Rača vārdi, J. Strazda mūzika, izpilda A. Ērglis.

21. gs. Latvijā tiek izdots daudz nacionālo un reģionālo laikrakstu latviešu un krievu valodā, piemēram, ikdienas avīzes  „Diena”, „Neatkarīgā Rīta Avīze”, „Latvijas Avīze”, „МК–Латвия” u. c.; nedēļas avīzes, piemēram, „Alūksnes Ziņas”, „Ievas Padomu Avīze”, „Kultūrzīmes”, „Kas Jauns Avīze”, „Latvijas Televīzijas Programma”, „Новая Газета”; mēneša izdevumi, piemēram, „Izglītība un Kultūra”, „Meža Avīze”, „Atbalsts. Avīze Senioriem”, „Tautas Veselības Avīze”; biznesa avīzes, piemēram, „Dienas Bizness”; reģionālās avīzes, piemēram, „Bauskas Dzīve”, „Dzirkstele”, „Jūrmalas Vārds”, „Kursas Laiks”, „Kurzemnieks”, „Latgales Laiks”, „Druva”, „Staburags”, „Stars”, „Zemgales Ziņas”, „Ziemeļlatvija”, „Вентас Балсс” u. c., novadu avīzes, piemēram, „Iecavas Ziņas”, „Neatkarīgās Tukuma Ziņas” u. c. [Sagatavots pēc: https://abone.pasts.lv/lv/katalogs/page_23]

●

Prese un citi plašsaziņas līdzekļi ir avīzes, žurnāli, biļeteni un citi periodiskie izdevumi (iznāk ne retāk kā reizi trīs mēnešos, vienreizējā tirāža pārsniedz 100 eksemplārus), kā arī televīzijas un radio raidījumi, kinohronikas, informācijas aģentūru paziņojumi, audiovizuāli ieraksti, programmas, kas paredzētas publiskai izplatīšanai (likums „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”).

Periodisks izdevums – noteikta satura un konkrētai mērķauditorijai virzīts preses izdevums (produkts), kurš nāk klajā pēc noteikta laika perioda reizi pusgadā, reizi ceturksnī, reizi divos mēnešos, reizi mēnesī, reizi divās nedēļās, reizi nedēļā un reizi dienā.

Metiens (tirāža) – katra atsevišķa poligrāfiska vai elektroniska izdevuma eksemplāru skaits (Poligrāfisko un citu izdevumu bezmaksas obligāto eksemplāru piegādes likums). [Sagatavots pēc: http://www.lpia.lv/?id=50]

Papīra vēsture

Grūti iedomāties cilvēka dzīvi šodienas civilizētajā pasaulē bez papīra. Pavisam ikdienišķi šķiet lietot rakstāmo, zīmēšanas un piezīmju papīru, pierastas ir tapetes un dāvanu saiņošana. Un preču iepakojums – kastes, kārbas, tūtas. Laikrakstu, žurnālu, grāmatu papīrs glabā un sniedz informāciju.

Papīrs savu nosaukumu ieguvis no niedrei līdzīga auga – papirusa. To senie ēģiptieši hieroglifu rakstīšanai izmantoja jau vairāk nekā pirms pieciem tūkstošiem gadu. Romiešu vēsturnieks Plīnijs atstājis aprakstu, kā tika izgatavots papiruss. Vispirms papirusa niedru stiebrus sagrieza garās sloksnēs. Tad tās sapina kopā, salīmēja ar Nīlas dūņaino ūdeni vai kviešu miltu klīsteri un nolīdzināja ar gludu akmeni. Saskatāmās stiebru sloksnes veidoja dabiskas rindas, uz kurām rakstīt. Kādu laiku papiruss bija sevišķi svarīga ēģiptiešu prece. Daudzus gadsimtus, līdz tika izgudrots pergaments, ko izgatavoja no miecētas kazas vai aitas ādas, tikai uz papirusa rakstīja diplomātiskos dokumentus un senos rokrakstus.

Tādu papīru, kādu lietojam mēs, izgudroja Ķīnā 105. gadā zīda skalotājs Cajs Luņs (Cai Lun). Viņš izdomāja, kā papīru izgatavot no zīdkoka mizas iekšējās šķiedrainās daļas. Lai atdalītu mīkleņu koka lūksnes šķiedras, tā mizu berza, mērcēja un mīcīja ūdenī. Iegūto masu izlēja uz plātēm ar sietu. Kad ūdens bija notecējis, mīkstās lapas žāvēja uz līdzenas virsmas. Vēlāk veidojuma kvalitāti uzlaboja, tam pievienojot cieti. Šis garšķiedrainais papīrs bija ļoti izturīgs.

Eiropā daudz sīku papīra dzirnavu darbojās kopš 13. gadsimta. Tās ražoja augstvērtīgas papīra šķirnes, kā izejvielu izmantojot linu un kokvilnas lupatas. Sašķirotas, atputekļotas lupatas sasmalcināja vai nu ar nažiem, vai arī starp dzirnakmeņiem, ko darbināja ūdens vai vējdzirnavas. Saberztās lupatas lielos kublos sajauca ar ūdeni, tā izveidojot papīra masu. Lai nospiestu lieko ūdeni, papīra loksnes ar tūbu presēja un pēc tam žāvēja. Rakstāmpapīru, lai neizplūstu tinte, papildus apstrādāja ar dzīvnieku līmi. Ar grāmatu iespiešanas tehnoloģijas rašanos 15.–16. gs. bija nepieciešams aizvien vairāk papīra. Arvien biežāk izejvielām sāka pietrūkt lupatu, un process kļuva par dārgu. 19. gs beigās vācietis Kelners izgudroja mašīnu, kurā, beržot pret akmeni un aplejot ar ūdeni, slīpēja nomizotus baļķus. Tā radās kokmasa.

Vēsturiskās ziņas par papīra izgatavošanu Latvijā ir no 16. gs. Pirmās zināmās papīra dzirnavas tika uzceltas Tomē. Līdz 19. gs. vidum Latvijā darbojās vairāk nekā 20 papīra dzirnavu. Tad arī Latvijas papīrrūpniecībā līdztekus lupatām sāka lietot koksnes šķiedru un smeļamo papīra masu nomainīja lejamā, tika iepirktas pirmās papīrmašīnas. Latvijas lielākais un ievērojamākais uzņēmums bija 1895. gadā dibinātā Baltijas Celulozes rūpnīca (vēlāk Slokas Celulozes un papīra kombināts). Savukārt Juglā ražoja augstas kvalitātes rakstāmpapīru, kā arī dažādu šķirņu tehnisko papīru, bet Staicelē – brūno ietinamo papīru, tehnisko pergamentu, avīžu papīru, Jaunciemā – kartonu.

Taču vecākā (dibināta 1814. gadā) Latvijas papīrfabrika Līgatnē sākotnēji saražoja 1050 pudus (17,2 tonnas) papīra. Un 1894. gadā saņēma Lielo zelta medaļu Viskrievijas izstādē Pēterburgā. Latvijas Republikas laikā Līgatnē ražoja aptuveni simt šķirnes ļoti augstvērtīga papīra, ko izmantoja īpaši svarīgiem iespieddarbiem – grāmatām, žurnāliem, vārdnīcām.  [Sagatavots pēc: Urtāne 2001 : http://www.videsvestis.lv/papira-vesture/]

„Latviešu Avīzes”. Visgarākais mūžs Latvijas presē

„Latviešu Avīzes” bija ne tikai pirmais laikraksts latviešu valodā, bet arī tā mūžs – 93 (!) ziemvasaras – ir pats garākais visā Latvijas preses vēsturē. Arī tā saturam bija savs racionāls kodols, lai gan to nodibināja un ilgus vadus vadīja vācu mācītāji un baroni. No viņu vidus nāca arī izdevuma pirmais redaktors. [Sagatavots pēc: Treijs 2012 : http://www.la.lv/latviesu-avizes-visgarakais-muzs-latvijas-prese-2/]

●

Pētījumu aģentūra TNS katru gadu veic iedzīvotāju aptaujas par visvairāk lasītajiem preses izdevumiem, piemēram, 2016. gadā 74 % Latvijas iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem pēdējā mēneša laikā ir lasījuši kādu Latvijā izdotu laikrakstu. 2016. gadā lasītāko laikrakstu sarakstā pēc viena numura vidējās auditorijas ir vērojamas izmaiņas. Pirmās trīs vietas kopš 2015. gada saglabāja iknedēļas laikraksts „MK Latvija” un TV programmu avīzes „Televizor / MK Latvija” un „Latvijskaja TV-Programma”, izmaiņas ir ceturtajā vietā, kur ierindojas dienas laikraksts „Latvijas Avīze” un krievu valodā iznākošais nedēļas laikraksts „Latvijskie Vesti”. [Sagatavots pēc: TNS Latvia 2016 : http://www.zz.lv/vietejas-zinas/zemgales-zinas-klust-par-biezako-latviski-iznakoso-avizi-218860]

Daži fakti par avīzēm

Reklāmas avīzes ir populārākais iespiesto reklāmas materiālu veids (regulārs izdevums), ko izmanto dažāda veida tirdzniecības tīkli un veikali un kas paredzēts liela patērētāju skaita informēšanai. Uzņēmumi regulāri izdod šāda veida reklāmas, jo to ražošanas izdevumi uz vienu vienību ir ļoti mazi, bet atdeve attiecībā pret ieguldījumu ir vairākas reizes lielāka. Tiek izdotas arī kāzu un pasākumu avīzes. Parasti šādas avīzes iespiež lielās tirāžās uz lēta papīra; lapas var būt vienkārši saliktas kopā, salīmētas vai saskavotas. [Sagatavots pēc: http://poligrafija.lv/lv/poligrafija-produkcija/katalogi-brosuras-edienkartes/avizes]

●

Latvijā regulāri notiek dažādas izstādes, kas saistītas ar presi, piemēram, preses vēsturei, Preses ballei, laikrakstu mākslinieku jubilejām veltītas izstādes.

No 2016. gada 13. decembra līdz 2017. gada 18. martam Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā skatāma izstāde „Izgaisušo prieku ainas”, kas stāsta par leģendārajām Preses ballēm 20. gadsimta 20.–30. gadu Rīgā. Preses balles bija Rīgas 20.–30. gadu sabiedriskās dzīves kulminācija. Svinīgā pasākuma tradīcija aizsākās 1922. gadā un turpinājās katru gadu decembrī vai februārī līdz 1939. gadam. Pirmā balle notikusi par godu Latvijas preses simtgadei, atceroties 1822. gadu, kad tika izdota pirmā avīze latviešu valodā („Latviešu Avīzes”, 1822–1915).

Balles norisinājās Virsnieku namā (ēka vairs nav saglabājusies, bet atradās aptuveni Kongresu nama teritorijā), un tās apmeklēja prezidenti, ministri, sūtņi, direktori, fabrikanti, rakstnieki, mākslinieki, žurnālisti u. c. Zāles dekorēja atzīti un pazīstami gleznotāji, starp kuriem arī Rīgas mākslinieku grupas dalībnieki Romans Suta, Ludolfs Liberts, Niklāvs Strunke, Konrads Ubāns, Valdemārs Tone.

Visvairāk materiālu izstādē ir tieši par 1927. gada Preses balli, jo tajā dekoratora pienākumus uzņēmās Romans Suta. Izstādē eksponētas lielformāta izdrukas ar fotogrāfijām, kurās iespējams novērtēt Sutas radošo un moderno piegājienu balles telpu izskaistināšanai. Tāpat apmeklētāji ieraudzīja vairākus greznus apģērbus, jo gan dāmas, gan kungi pievērsa īpašu uzmanību tam, kā ballē tērpties. Dāmas, tikko atnākušas no vienas Preses balles, steidzās jau domāt par nākamā gada tērpu. Preses ballēs notika loterijas. Tajās balles sponsori piedāvāja visdažādākos laimestus, sākot no ogļu maisiem un beidzot ar dzīvniekiem, piemēram, apgāda „Grāmatu Draugs” īpašnieks 1929. gada ballē izlozēja pērtiķīti. [Sagatavots pēc: http://www.lnmm.lv/lv/apmekle/izstades/2283-izgaisuso-prieku-ainas-preses-balles-riga-20-gadsimta-2030-gados]

„Gaisma” – pirmā latgaliešu avīze

Latgalē arī mūsdienās atceras pirmos preses izdevumus, piemēram, Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā 2010. gadā bija skatāma pirmajam latgaliešu laikrakstam veltīta izstāde.

Pirmās latgaliešu avīzes nosaukums bija „Gaisma”. Laikraksts tika izdots Pēterburgā, tas bija nedēļas izdevums, kura redaktora pienākumus bija uzņēmies Francis Kemps.

Avīze „Gaisma” tagad ir digitalizēta, un to ikviens interesents var lasīt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. [Sagatavots pēc: http://www.rezeknesbiblioteka.lv/index.php/centrl-bibliotka/izstazu-apskati/507-gaisma-pirma-latgaliesu-avize]

Izstāde „Latvijas preses vēsture”

Salaspils novada bibliotēkā 2012. gadā bija skatāma tematiskā izstāde „Latvijas preses vēsture”. [http://www.aprinkis.lv/afisa/item/509-izstade-%E2%80%9Elatvijas-preses-vesture]

Talsu mākslinieku – jubilāru – izstādes pilsētas svētkos

Talsu muzeja telpās 2016. gadā iekārtotās karikatūrista un gleznotāja Friča Makstnieka un scenogrāfa un gleznotāja Arņa Zupiņa izstādes stāsta un atgādina par aizgājušo laiku, kad viņi bija asprātīgas un neordināras personības Talsu sabiedriskajā dzīvē. Fricis Makstnieks iemēģināja roku satīrisku sienas avīžu izrotāšanā ar karikatūrām, un tās tad sāka publicēt vietējās avīzes. [Sagatavots pēc: Millersone 2016 : http://www.talsumuzejs.lv/talsu-makslinieku-jubilaru-izstades-pilsetas-svetkos/]

Laikrakstu arhīvs internetā

2008. gada jūlijā Latvijas Nacionālajā digitālajā bibliotēkā tika prezentēta digitālā kolekcija „Periodika”.  Avīžu digitalizēšana bija aizsākusies jau 1999. gadā. Avīžu apstrādes process tika uzticēts starptautisku atzinību ieguvušam uzņēmumam Olive Software, kas specializējas vēsturisku avīžu digitālo arhīvu veidošanā. Digitālās avīžu kolekcijas veidošana ir ļoti darbietilpīgs process: bija „ar rokām” jāatlasa gandrīz 40 000 avīžu no bibliotēkas krājumiem, jādigitalizē, digitālais izejmateriāls vairākās partijās diskos un uz magnētiskajām lentēm jāsūta uz Izraēlu, kur notika avīžu arhīvdatņu apstrāde, attīrīšana, segmentēšana, teksta atpazīšana un indeksēšana. Visbeidzot jau apstrādātais materiāls nonāca atpakaļ Latvijā, kur tas bija jāuzstāda LNB serveros. Digitalizēti 39 izdevumi = 38 000 izdevumu numuri = 300 000 lapas. Perspektīvā plānots līdzīgā veidā apstrādāt ap 6 miljoniem Latvijā un trimdā izdotu avīžu lappušu. Pirmie tika digitalizēti tie laikraksti, kas ir ļoti pieprasīti vai ir ļoti sliktā stāvoklī. Bez avīzēm apstrādātas arī Latvijas 1. brīvvalsts laika Saeimas stenogrammas, Izglītības ministrijas un Iekšlietu ministrijas mēnešraksti. [Sagatavots pēc: Žogla 2008 : https://lndb.wordpress.com/2008/07/02/jaunums-laikrakstu-arhivs-interneta/]

No vecmāmiņu receptēm – avīzē cepta siļķe

Savulaik ļoti iecienīts lēts un sātīgs ēdiens. Siļķi var cept gan ugunskura oglēs, gan virtuvē – plītī vai cepeškrāsnī –, gan grilā. Ja uztrauc tas, ka no avīzes var rasties kāds kaitējums veselībai, siļķi tin cepampapīrā.

Nepieciešamie produkti:

• siļķe,
• ķiploku laksti,
• baziliks,
• dilles,
• svaigi malti melnie pipari.

Pagatavošana

Tātad – treknu, sālītu siļķi ar visu galvu un asti ietin kārtīgi saslapinātā avīzē vairākās kārtās. Ja gadās ļoti sāļa, vispirms to var izmērcēt ūdenī. Tālākais atkarīgs no tā, kā cep.

Ugunskurā vai plītī vīstokli ar siļķi liek uz oglēm un, apgrozot no abām pusēm, kārtīgi apcep, tā ka papīrs pat nedaudz apgruzd. Apmēram 15–20 minūtes.

Cepeškrāsnī cep līdz 220 grādiem ~30 minūtes.

Klāt piekož vārītu vai ugunskurā izceptu kartupeli, biezpienu ar skābo krējumu, uzdzer kefīru vai rūgušpienu. [Sagatavots pēc: http://apollo.tvnet.lv/zinas/no-vecmaminu-receptem-avize-cepta-silke/678963]

●

Laikrakstu redakcijas rīko konkursus dažādām mērķauditorijām, visaktīvākā ir avīze „Diena”. Viens no populārākajiem ir konkurss „Kas notiek?” devīto klašu skolēniem. Tā mērķis ir veicināt jauniešu interesi par pēdējā gada politiskajiem, sabiedriskajiem, kultūras, sporta un citiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Konkurss ir individuāla spēku pārbaude vienā kārtā, kurā katrs jaunietis var pārbaudīt savas zināšanas un atmiņu. 16 gadu laikā savas zināšanas konkursā „Kas notiek?” ir pārbaudījuši vairāk nekā 370 000 Latvijas skolu 9. klašu skolēnu. Pirmais konkurss notika 1999. gadā. Konkursā tika noteiktas piecas zinošākās klases un pieci individuālie uzvarētāji – pa vienam no Latgales, Kurzemes, Rīgas, Vidzemes  un Zemgales. [Sagatavots pēc: http://www.diena.lv/raksts/kas-notiek/jaunumi/zinami-vislatvijas-9.-klasu-konkursa-_kas-notiek_-uzvaretaji-14118168]