Tradicionālā transkripcija

[aũstrumi]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

͜ustrumi]


[au] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[s] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[r] – ’skanenis’.’]

[u] – īsais patskanis

[m] – ’skanenis’.’]

[i] – īsais patskanis



austr-sakne

-um-piedēklis

-igalotne

austrum– – vārda celms

 

Trīszilbju vārds.



austr+um-iaustr-a

 →austr-um+niek-s, austr-um+niec-e

 →austr-um-niec+isk-s, austr-um-niec+isk-a

 


Austr-um+āzij-a

Austr-um+eirop-a

Austr-um+kur-zem-e

Austr-um+lat-gal-e

Austr-um+vid-zem-e

Austr-um+zem-gal-e

Austr-um+igaun-ij-a

Austr-um+lat-v-ij-a

Austr-um+liet-uv-a

Austr-um+pol-ij-a

Austr-um+prūs-ija-a

Austr-um+sibīr-ij-a

Austr-um+vāc-ij-a

austr-um+balt-i

austr-um+frīz-i

austr-um+krast-s

austr-um+slāv-i

austr-um+zem-es

 




austrumipatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

* Kā sugas vārds austrumi tiek lietots tikai daudzskaitlī, savukārt kā īpašvārds tas lietojams gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī.

 

Daudzskaitlinieks.

  vsk. dsk.
N.   austrum-i
Ģ.   austrum-u
D.   austrum-iem
A.   austrum-us
I.   ar austrum-iem
L.   austrom-os
V.   austrum-i!

 


Teikumā var būt:

      1) teikuma priekšmetsAustrumi ģeogrāfiskajās kartēs parasti ir labajā pusē.

      2) izteicēja daļa – Tie bija austrumi.

      3) galvenais loceklisAustrumi jeb rīti.

      4) apzīmētājsAustrumu preces Eiropā ilgu laiku šķita eksotiskas un nostāstiem apvītas.

      5) papildinātājs – Puisis sapņoja par austrumiem.

      6) vietas apstāklisAustrumos tagad ir nakts.



austrumu bloks, austrumu cīņas, austrumu filozofija, austrumu fronte, austrumu garšvielas, austrumu gudrības, austrumu horoskopi, austrumu literatūra, austrumu māksla, austrumu medicīna, austrumu mols, austrumu motīvi, austrumu mūzika, austrumu paklāji, austrumu partnerība, austrumu punkts, austrumu puse, austrumu rajoni, austrumu reģioni, austrumu reliģijas, austrumu robeža, austrumu saldumi, austrumu tirgus, austrumu vējš, austrumu virtuve, austrumu virziens, austrumu zemes

nostāsti par austrumiem, vējš no austrumiem

senie austrumi, tuvie austrumi, tālie austrumi

atrasties austrumos, skatīties uz austrumiem



austrumi,dsk. v. lietv.

1. Viena no četrām debespusēm, apvāršņa daļa, kur lec saule; teritorija, kas atrodas šajā debespusē, virzienā.

Austrumu vējš. Ēkas austrumu puse. Doties austrumu virzienā.

2. Teritorija, kas atrodas saules lēkta pusē, virzienā.

Valsts austrumu robeža. Dzīvot pilsētas austrumos.

// Zemes, kas atrodas Āzijā un tai tuvajos apvidos.

Austrumu tautas, valodas. Austrumu latvieši. Karnevāla kostīms austrumu stilā. Austrumu garšvielas. Austrumu cīņas. Gūt pieredzi austrumu tirgū.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


austrumi, -u, v.; parasti dsk.

1. Viena no četrām debess pusēm, apvāršņa daļa, kur lec saule. Teritorija, kas atrodas šajā pusē, virzienā.

Austrumu vējš. Doties austrumu virzienā. Mainīt kursu uz austrumiem.

Austrumu garums – ģeogrāfiskais garums, ko skaita uz austrumiem no sākuma meridiāna (nullmeridiāna).

2. Teritorija, kas atrodas saules lēkta pusē, virzienā.

// Zemes, kas atrodas Āzijā un tai tuvajos apvidos.

Austrumu tautas. Austrumu valodas.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


àustrums C., PS., ãustrums Kand., [Salis],
der Osten; austruma zeme, das Morgenland, der Orient: gudrie nuo austruma zemes. austrumuos, im Osten; pret austrumiem, gen Osten.[Zu * austrs.] [Sagatavots pēc: ME I : 229]

 

àustrums
aũstrums auch Salisb., plur. aũstrumi AP., (mit àu2) Zvirgzdine: Rīgā man lieli radi, austrumā bāleliņi BW. 34094.
[Sagatavots pēc: EH I : 188]


austrumi – austrumi, reiti

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


austrumi – rīti


Ģeogrāfijā Austrumu valstis, Tuvie Austrumi, Tālie Austrumi.

 

Tūrismā – Austrumu valstis, Tuvie Austrumi, Tālie Austrumi.


UzvārdiAustrums, Austruma.

 

VietvārdiAustrumu iela, iela Aizputē, Rīgā, Valmierā; Austrumi, mājvārds; Austrumi, skrajciems Kokneses novadā; Austrumu ezers, dīķis Stopiņu novadā; Ventspils Austrumu parks, dzelzceļa stacija Ventspilī; Austrumiņi, mājvārds; Austrumkursas augstiene; Austrumnieki, mājvārds.

 

ErgonīmiAustrumi, tekstilrūpnīca Saldus novadā; Austrumi, projektēšanas birojs Rēzeknē; Austrumi, mācību centrs Rēzeknē; Rīgas Austrumu izpilddirekcija; Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca; Rīgas Austrumu vidusskola; Austrumu robeža, teātra bārs, restorāns Rīgā; Austrumu sēta, skaistumkopšanas salons Tukumā; Austrumparka studija, audio un video profesionāļu apvienība.


austrumi, mantots vārds. No saknes vai no atvasinājumiem rīta blāzmas apzīmēšanai vairākās valodās darināts tās debespuses apzīmējums, kur gaisma aust: la austrumi (no adjektīva *austrs), sav. ōstan (< *austa-; sal. go. austan ‘no austrumiem’).

No darbības vārda àust (piem., par gaismu); lš. aũšti (< *austi) ‘t. p.’, bsl. za austra ‘agri no rīta’.

Pamatā ide. *aOes- ‘spīdēt’, no kā *āus-: *Oes- : *us- ‘aust’ un *(*)us-ōs ‘ausma, rīta blāzma’. Ide. *us– > b. *aus-, no kā la. *aus-ti > aust un *aus-rā > austra ‘rīta blāzma’. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 91]


angļu – east

baltkrievu – ўсход

čehu – východ

franču – est

grieķu – ανατολικά

igauņu – idas

krievu – восток

lietuviešu – rytai

poļu – wschód

somu – itään

ukraiņu – схід

vācu – der Osten

zviedru – öst



Ja, saulei rietot, austrumi kļūst sārti, tad labs laiks.

Ja pavasarī pirmais pērkons nāk ar ziemeļu vēju, tad būs auksts pavasaris; ja ar austrumu vēju, tad būs sauss un silts pavasaris; ja ar dienvidu vēju, tad būs silts laiks odiem, mušām, dunduriem un čūskām; ja ar vakara vēju, tad būs slapjš pavasaris.

Kad pavasarī pirmo reizi strautu redz, tad jāpieiet klāt, nostājoties ar seju pret austrumiem, jānoliecas un trīs reizes strautā ar elpu jāiepūš, jo tad strauts slimības aiznes.

Ja vasaras rītos debess austrumos sarkst, tad būs lietus.

Ja vasarā bieži lietus līst un starpā nepūš austrumu un ziemeļu vēji, tad būs daudz slimību.

Ja austrumi rītā iztvīkst, tad dienā līs lietus.


Milža gulta pie Ķoderes kroga

Senos laikos austrumos dzīvoja milzīgs vīrs. Šis savu lauku ražu uz Rīgu neveda ar zirgu, bet nesa pār pleciem. Putras vārīšanai viņš katru reizi no Rīgas nesa lielu nastu ar sāli. Reiz, ievu ziedu laikā, ap pusdienu pār Kangariem nākot, Lielo vīru smagā sāls nasta par daudz nogurdināja. Vienā gājienā ceļš no Rīgas līdz mājai šoreiz viņam šķita par garu. Nonācis gandrīz pie Ķoderes kroga, viņš nolēma atpūsties. Uztaisīja vietu un gulēja diendusu. No tā laika to vietu sauc par Lielā vīra gultu. Abi gali, kā jau gultai, ir stāvi, augstāki. Pati gulta ir līdzena, vairāk nekā simts soļu gara un četrdesmit soļu plata. Abās malās gultai ir stāvas piekrastes. Dienvidos apakšā tek Mazā Jugla, bet ziemeļos ir līdzens tīrums. Gultas virsa ir apaugusi ar bērziem, gali un malas – ar liepām, ievām, lazdām un bērziem. [Sagatavots pēc: LTT 2001 : 212]

 

Kā Auces pilsēta cēlusies

Kur tagad atrodas Auces pilsēta, tur sirmā senatnē bija purvs. Purva austrumu daļā bija augsts kalns, ko tagad sauc par Lāčkalnu. Senāk tas bija daudz augstāks.

Kādreiz kāds vecs vīrs, vārdā Aucis, aizgājis uz Lāčkalnu. Viņš bija paņēmis linus un gribēja vīt virvi. Bijis jau diezgan garu gabalu novijis, te atvērusies kalna apakša un no tā iznācis kungs garā cilindrā un melnās drēbēs. Viņš prasījis vīram: „Ē, ko tu te dari?” Vīrs atteicis: „Viju virvi, lai varētu to kalnu nogāzt.” – „Negāz vis to kalnu zemē, es tev došu, ko tu gribi,” melnais kungs lūdzies. – „Labs ir, atnes tu man veselu sieku zelta naudas!” Tad kungs pielika divus pirkstus pie mutes un trīs reizes asi iesvilpās. Tūlīt viņa priekšā atradās astaini puišeļi, kā no zemes izlīduši. Viņi prasīja, ko vajagot. „Atnesiet veselu sieku zelta naudas šim vīram,” sacīja melnais kungs, norādīdams uz Auci. Puišeļi tūliņ pazuda un melnais kungs arī, bet Auča priekšā bija vesels sieks zelta naudas.

Par naudu Aucis sāka celt namus un pārvērst purvu auglīgos tīrumos. Tā radās Auces pilsēta, bet vārdu viņa dabūja no Auča.

[Sagatavots pēc: LTT 1997 : 34–35]

 

Asins ieleja

Kādas verstis divas no Vecpiebalgas muižas uz austrumiem, necik tāļu no Upītes pamatskolas, ir kāda ieleja, eglēm apaugusi, ko sauc par Asinsieleju. Šai lejā esot notikušas lielas kaujas. Ielejā var atrast cilvēku kaulus. Cauri še iet lielceļš. Vienā pusē lielceļam atrodas kāds akmens ar divpadsmit krustiem, virsū iekaltiem. Šim akmeņam ir metala skaņa. Agrāk viņš esot atradies otrpus lielceļa, bet te kādās mājās, Akmentiņos, esot būvējuši kūti un gribējuši šo akmeni iemūrēt kūts mūrā. Bet akmens neesot stāvējis. Tad viņu atveduši atkal atpakaļ vecā vietā. Stāsta, ka ielejā esot aprakti divpadsmit virsaiši, kuriem par piemiņu esot uzlikts šis akmens un uzkalti virsū krusti.
[Sagatavots pēc: LTT 1961 : 368]

 

Mēra laiki

Lielajiem kariem plosoties pa Vidzemi un pēdīgi nākot Jānim Briesmonim, sācis plosīties mēris. Raunas apkārtnē un pašā Raunā, kura tajos laikos bijusi brīnum liela – no Baiškalna muižas līdz Cīruļkalnam un no Marījkalna līdz Cimzai, izmiruši visi cilvēki, tikai divi vien palikuši dzīvi: viens vīrietis pie Marījkalna un viena sieviete aiz Cīruļu mājas uz austrumiem. Tie tad nu sagājuši kopā un cīnījušies ar badu un trūkumu. Tajos laikos cilvēki mētājušies miruši gar ceļmalām ar siena kušķiem mutēs. Bads bijis šausmīgs, ka pat līķi tikuši ēsti un visi dzīvnieki un lopi. Dievs latviešus piemeklējis. Raunas pils visa līdz pamatiem nopostīta, bet pagrabi atradušies pilni ar zelta un citām dārgām mantām, kuras turpat palikušas, pils mūriem sagāžoties.
[Sagatavots pēc: LTT 1988 : 378]



Kā man bez tevis salst…

 

Jūlija pirtsnaktī.

Madaru tvanā.

Miglā,

kam zaķi

ganās pa apakšu.

 

Kā man nemaz nav balss…

 

Skaņas kā bērni

lielajos svētkos

uz rīta pusi

sāk saldi

snaust.

 

Tikai nekam nav gals…

 

Reibīgs un nepazīstams

pasauli nomodā tura

tavs tuvais

tālums

un apturēts

laiks.

 

Austrumos palst.

Austrumos

gaisma svīst. [Vācietis 1983 : 310]                           

                                    

                 

Mana mūza

   

Viņa atnāca rītā,

Kad austrumi liesmās dega,

Uz viņas pleciem klājās

Blāzmas purpura sega.

 

 Iedegās ugunspuķes

 Aiz ataudziņas pļavā,

 Kvēloja sarkanās klintis

 Virs rūcošās krāces gravā.

 

 Pie lauztas egles celma,

 Klāta ar zaļām sūnām,

 Ietinies pagātnes miglā,

 Es gulēju

 Uz pasaciņu dūnām.

 

 Un noliecās viņa pār mani,

 Un no viņas acīm, kur dega

 Tautas skumjas un sāpes,

 Viņas ilgas un slāpes,

 Divas asaras karstas,

 Karstas kā izkausēts sudrabs

 Manā dvēselē krita.

 

 Un it kā vētras šalka

 Priežu vainagos smagos

 Skanēja no viņas mutes:

 „Ej un par viņiem raudi!”

 

 Tad viņa mirdzošu āvu

 Iespieda manā labā,

 Degošu pagali deva

 Manā kreisajā rokā.

 

 Un, it kā bazūnes skaņā

 Rītā priekš nāves kaujas,

 Skanēja no viņas lūpām:

 „Ej un par viņiem cīnies!…”

 

 Aiz kalna dimd kaujas dziesmas,

 Šķind āvas, plūst sarkanas liesmas.

 Tur brāļi jau cīnās. Uz priekšu,

 Kur tumsa saulē sadeg!…

 

 Ar Dievu, ikdienas laime,

 Ar dobītēm mīļām uz vaigiem!

 Vadā tu savas lelles

 Pa ziedošām noriņām… [Skalbe 1997 : 26–27]

      

 

Ciemos

IV

Saules ausa

 

 Iris mēness pinums

 Sen jau krēslas kliedā,

 Austrumi nu plaisā

 Kā pusviru ziedā.

 

 Noklaudz kaut kur durvis,

 Sadrebinās māja;

 Prom pa cietu granti

 Aizdim basa kāja.

 

 Pārskrej purpuršaltis,

 Viegli spārni žvīgo,

 Zaru baltā jumā

 Simtu kokļu stīgo.

 

 Saskandinās dziedi,

 Nejaud sirds, ko klausa –

 Liesmo visi ziedi,

 Liesmo saules ausa! [Brigadere 2001 : 119–120]

 

   

 Daba

 Rīts

 

 Meži, lauki klusā dusā,

 Dzidri zila debess telts;

 Austrumos gar debespusi

 Stiepjas agrās saules zelts…

 Nebūs ilgi, skanēs dziesmas,

 Brīvi dziedās cīrulīts:

 Klāt jau rīts! [Stūrmanis-Jaunstrauts 2000 : 163]

     

 

 Laika ziņas

 

 Rītdien laiks būs mākoņains,

 Vietām lietus līs,

 Tikai retais saules stars

 Zemei pasmaidīs.

 

 Pūtīs vējš no austrumiem,

 Migla vālot sāks,

 Dienas kļūs vēl īsākas,

 Salnas ciemos nāks.

 

 Saule grims aiz apvāršņa,

 Gaismu nodzēšot;

 Putni baros pulcēsies,

 Lai var aizlidot. [Vīksniņa-Driķe 2004 : 130]

      

 

No rīta

 

„Nāk!” – zvaigznes iemirdzas un mēness brīnas,

Mežs tumsā nopurina zaļo galvu.

Nakts šaubās vēl kā kavēdamās cīnas,

Bet rītens spējš klāj austrumus ar alvu.

 

„Nāk, saule nāk!” trīc dzelmē zvaigžņu tīkli,

Melns mākons steigā pārskrien nokavējies,

Sārts gaismas šķēps kā taustot gaisos slējies

Un tumsas nezvērs bezspēkā vāž rīkli.

 

Tad – sabrūk pīšļos. Putni mostas koros

Un zvēri apsveikt balto karalieni

Nāk meža stigu zaļos koridoros.

 

Tik akli ūpji paslēpušies vieni

Guļ tumšos dobumos kur garo prauli

Un nespēcīgi ienīst sauli. [Ziemeļnieks 2003 : 12]


Magdas tuvums viņu patīkami satrauca. Tur viņa sēdēja – rokas stiepiena attālumā – gaiša, nenopietna un jauna. Iedarbojās iztēle, un karstās šķērītes iedūrās asāk. Anna, atspiedusi apaļos vaigus plaukstās, pie sevis dungoja un skatījās Magdā sapņainām acīm. Vilis smēķēja tepat virtuvē. Tas arī skaitījās atļauts, kad meita atbraukusi. Ieņurrājās Mīce, staipīdamās uz mūrīša, un, pavērusi vienu aci, it kā norādīja, ka arī piedalās. Pasaule bija noslēgusies sevī. Neeksistēja nekas ārpus šīs telpas, taukainās gaismas un veselīgajām sejām. Nebija rietumu un austrumu, nebija ne mirušo un notiesāto. Ņurrāja Mīce, Vilis sūdzējās par meža problēmām, Anna brīžiem kaut ko klusi pavaicāja meitai, Magda tramīgi grozījās uz visām pusēm, bet Kārlis, mēmi mājot ar galvu, reibinājās no karavadžiskajām gaismēnām un tēliem, kuri dzīvi sēdēja viņam līdzās.

[Repše 2014 : 75]

 

Sala stindzinātajā gaisā iezumzas elektroniska skaņa, nākdama kaut kur no augšas, kur šobrīd nav nekā – ne lidmašīnu, ne putnu un pat ne mākoņu. Tikai maigi sārts stikla jumols. Un dīvainā melodija maz pamazām izslīd no dzirdamības un pārtop atpakaļ par klusumu.

Kas tas bija, ko es dzirdēju? Kā saule atrāvās no apvāršņa?

Pretpusē, rietumos, iemirdzas kailo bērzu galotnes, visupirms pašas augstākās, un gail skumji un vientulīgi kā tāli kalngali, kamēr austrumos cauri priežu kroņiem saule izdur šķēpus un pīķus, zobenus un īlenus, tīksminādamās ar savu spozmi, apburta no sevis, nespēdama izrauties no pašas apspīdēto vainagu skavām. Un šajā brīdī maģiskā staru spēlē debesīs uzzied auseklītis.

Vai tas bija? Vai es to redzēju? Vai tikai iztēlojos? Jo, beidzot izlauzusies no zarotņu gūsta, saule viegli un ripeniski aizslīd pār egļu plēsonīgajiem līdaku zobiem, kas cērtas viņas zaigojušajā miesā. [Ezera 1994 : 46–47]

 

Bet, tāpat kā cilvēkiem, arī dieviem ir savi nelabvēļi un skauģi, kas nevar paciest, ka otram drīkst būt kaut kas labāks. Zivis, peldēdamas no austrumiem uz rietumiem, aiznesa turp ziņu par Kēfisa un Leiriopes dēla skaistumu un gudrību, līdz par to kļuva zināms gorgonai Medūzai. Un, tā kā viņas pašas dēls bija neglīts, ļauns un muļķis, tad, uzdzirdot Narcisa labo slavu, Medūzu pārņēma tāds niknums, ka čūskas, kas matu vietā auga uz viņas galvas, sacēlās stāvus un sāka šņākt. Viņas mute sašķobījās greiza kā veca sandale un gārgdama izdvesa lāstu:

– Lai tavs skaistums, tavs labums un tavs gudrums tevi pazudina! Lai tu iemīlies pats savā skaistumā, lai tu dari labu tikai slavas dēļ, lai tu tiecies pēc gudrības, gribēdams būt pārāks par citiem! Ar to brīdi, kad tu ieraudzīsi sevi spogulī, sāksies tava bojā eja!

Zivis, kas peldēja no rietumiem uz austrumiem, izplatīja vēsti par Medūzas lāstiem arī upē, kur valdīja Kēfiss. Viņš lika savā pilī sadauzīt visus spoguļus un to lauskas izmest krastā. [Sakse 1987 : 190]

 

Rietumos debesis deg vienās ugunīs. Drīz viens, drīz otrs stars pārlaižas no turienes pār pakrasti un atspīd tālajos austrumos, zilajā Daugavā un arī pašā pakrastē.

Viss laistās vienās liesmās. Smalki, lokani stari liekas plūstam no zaļo lapiņu maliņām. Viņi izlaužas caur ceru ceriem un kā ūdens viļņi plūst pakrastē no puķītes uz puķīti, no zālītes uz zālīti.

Tas ir pēdējais gaišais saules smaids, lai katrs, kam dusa vajadzīga, redzētu atrast savu atpūtas vietiņu.

Un paskaties, kā visi saprot mājienu!

Mazais putniņš pārlaižas steigšus pār zālaino klajumu un iegrimst kuplajā cerā. Tajā iekustas zariņš un tūliņ otrā cerā cits: zariņi met viens otram mazajām galviņām un samirkšķinās actiņām – viņi priecājas par putniņu, kas tik droši uzticas viņiem.

Gar liepu aizlaižas, smagi dūkdama, pēdējā bitīte. Viņa aizkavējusies bagātajā lejā, kur medus tik daudz, ka žēl viņu pa nakti tur atstāt…

No Daugavas atskan lēna šalkoņa. Tur nemierīgie viļņi vēl tērzē un čalo savā starpā kā pārgalvīgie skolēni, dusā iedami.

Krūmiņi vēlreiz sakustas: viņi ietinas ciešāk savos lapu mētelīšos, jo rietumblāzma sāk jau dzist.

Tad piepeši viss paliek kluss, tik kluss kā zilās debesis…

[Valdis 1983 : 58]

 

Kažoku plati vaļā un cepuri labi pakausī Dauka soļoja mātei līdzās liela cilvēka soļiem, nebēdādams, ka mantojums no tēva tam svarīgi vien nospieda plecus. Nosarkušiem vaigiem un galvu augsti pacēlis, viņš aplūkoja sniega vilnainē ietīto pasauli savā priekšā. Jo tālāku tie gāja, jo vairāk sāka pārvērsties skats. Šur tur, sniega neapklāti, stāvēja jau kadiķi, apkārt zaķu nomīdīti no vietas. No viena krūma tiem gandrīz vai no kāju apakšas pacēlās liels leitāns un, pārlicis ausis pār muguru, laida ļekas vaļā uz kāpu pusi.

– Vai tu redzi, kāds zaķis! – māte iesaucās. – Tad ta aizskrien cepetis!

Dauka paskatījās viņā un jautāja mātei, vai tālu vēl ko iet līdz baznīcai un vai ziemu ceļš vedot turpat caur mežu.

– Caur mežu, caur mežu, – atteica māte.

Jo tuvāk tie mežam nāca, jo vairāk kažoks zēnam novilka plecus, bet viņš saņēmās par jaunu, – neba liels tas upuris, kuru nesa patiesībai par godu. Viņš bija pārliecināts, ka mācītājs tam izteiks visu, kā ir.

Pēdīgi tie mežam bija gluži tuvu. Tur viņš stāvēja, stiepdams stīvās galotnes aukstā, skaidrā dzidrumā; pie kājām viļņiem līdzīgas sniega kupenas, pāri bāli zilganā debess velve. No sacietējušu, dažādi izlīkumotu sniega segu apakšas atsvabinājušies zari sniedza tiem pār galvām savas par ledus adatu čemuriem pārvērtušās skujas, bet sīkas kristāla zīlītes, sastādījušās dažādās puķītēs, apvija brūnos stuburus no celma līdz pazarēm. Šurpu no austrumu puses neielauzās neviens saules stars, tāpēc viss bija balts, vienāds, bez mirdzuma un vizuma, un, likās, arī bez dzīvības. Bet, lai gan tas stāvēja dziļi sniegā, lai bija pilns auksta, klusa gaisa un no vietas apklāts ar sarmu, mežs tomēr dzīvoja. [Sudrabu Edžus 1968 : 30–31]

 

Kā agrāk klajs, bet izmiris viss, tukšs bez gala gar vagonlogu tagad joņo mums pretim Zemgales tīrumu izplatījums. Un, redzot dzimtās zemes lielo postu, kāds neredzams ar kaulainiem un aukstiem pirkstiem žņaudz man kaklu, iesāpas sirds un skumīgs paliek prāts.

Kur agrāk snauda ošu un kļavu segtas, ābeļdārzu zediņsētu joztas mājas, redz tagad tikai krāšņatas un aplauzītus koku stumbrus, zaru kaltumu, ar kuru cīnās savā vaļā salapojis zaļums, un dažiem ceriņu un sērmūkšu lenktiem pagalmiem, kur it nekā vairs nava, skrien cauri bēdīgs skats un pasilts maija vējš, neķerdamies nekur, bez aptures un stājas.

Kur citgad ap šo laiku zaļi sazēluši kviešu lauki aizstiepās līdz pašai debess malai, satikdamies ar dienvidiem, austrumiem un rītiem, redz tikai dadžu audzes vīra augumā, kupli sazaļojušas noru smilgas, nomana plaši augošas jaunu apšu un kuslu bērzu birztalas.

Tad vilciens pietur, atstāj mūs dzelzceļa uzbēruma malā, un, vagonratu klaudzēšanai aizdārdot uz leišu zemes malu, mēs esam palikuši vieni – apkārt lielas Kapsētas klusums, gandrīz vai skanīgs, mazliet baiss.

[Grīns 1990 : 773–774]

 

Apmēram tur, kur vakaros tā kā zvani zvana, tā kā suņi rej – kur vakaros diktā balsī kūko sarkanvēdera ugunskrupis, tur Ilgu pils apkārtnē sākas Latvijas austrumu robeža. Kad ugunskrupis mēdz zvanīt, kūkot un riet, tas ir labi dzirdams trijās valstīs. Nav zināms, ko domā viņpus robežai, kad mūsu ugunskrupji sāk trokšņot, iespējams, viņi domā, ka tur Latvijā zvana kādi kapu vai baznīcu zvani, varbūt viņpus domā, ka tur gan ir daudz suņu. Šai pusē ilgi nebija skaidrs, kas tās par mītiskām skaņām. Vesels pasakainu nostāstu krājums būtu savācams par ugunskrupju un Ilgu apkārtnes ļaužu attiecībām. Versijas ir dažādas, sākot ar to, ka kliedz kādas meža dvēseles, kādi gari, un beidzot ar to, ka tās ir kādas skarbākas lakstīgalas. Cilvēki šai pusē krupi ir dzirdējuši paaudžu paaudzēm. Pat iesauca par leišu vardi. Leiši savukārt vardi iesauca par peļķu lakstīgalu. Kamēr kāds, krupju nogurdināts, piezvanīja zinātniekiem un tie, neticēdami savām acīm, beidzot kādos meliorācijas grāvjos un dīķos konstatēja, ka tas taču ir bombino, bombino, cienījams NATO un ES aizsargāts abinieks. Mēs nezinām, vai ugunskrupji nesadarbojas ar robežsargiem, kad tā zvana un rej. Galu galā te ir NATO, Eiropas Savienības, vispār Rietumu pasaules austrumu robeža. [Ziedonis 2008 : 6]


1. ZIRNEKLIS. Balles laukums. Mēs viņiem tādu balles laukumu parādīsim, ka visu mūžu citu nevajadzēs!

2. ZIRNEKLIS. Jā, laukums diezgan liels. Daudz tīmekļu vajadzēs.

1. ZIRNEKLIS. Nevaimanā nu, ne jau no taviem krājumiem jāņem. Mūsu boss lika ņemt no viņa noliktavas.

2. ZIRNEKLIS. Tas ir labi, tas ir labi. Savu mantu jau tā nevar šķiest, kaut arī priekšniecības labā.

1. ZIRNEKLIS. No kuras puses jāsāk aust – no austrumiem vai rietumiem?

2. ZIRNEKLIS. Varbūt pagaidīsim pašu bosu, viņš vadīs šo operāciju.

1. ZIRNEKLIS. Tā ir. Ka neizdarām ko aplam. Tīklam jābūt varen biezam un stipram, lai visus ballētājus varētu sadzīt iekšā.

2. ZIRNEKLIS. Tas tik būs ķēriens. Nez, kur vecais tādas ziņas ķēris? Gudrs vecis.

1. ZIRNEKLIS. Nesaka, bet varbūt dēls būs pačukstējis.

 [Frīdenfelde 2000 : 40]

 

Praurimas svētnīca uz jūras krasta.

Apaļa, velvēta telpa ar vairāk durvīm. Vidū, drusku uz kreiso pusi, Praurimas statuja ar svēto ugunskuru. Gar sienām gari soli; dibenam aizklāts biezs segs, aiz kura ir skats uz jūru. Kreisajā pusē logā iesprausta deglāpa. Pusnakts pāri.

1. Skats

ASJA (viena).

        Drīz gaismas stari svīdīs austrumos,

        Jo gaiļu laiks jau pāri, vaidelotes

        No miega celties sāks, un atkal velti

        Šo nakti gaidīju uz Laimonu.

        Kas kunigaikšti beidzamajās dienās

        Tik bieži spēja kavēt, ka tas šurpu

        Pie savas Asjas nesteidzās, kas viņu

        Tik nepacietīgi, tik karsti gaida?

        Te mūsu norunātā zīme, logā lāpa,

        Tā vēsta: ceļš ir svabads un neviens

        Mūs netraucē. – Bet tagad jāsteidzas

        Man viņu izdzēst.

        (Izdzēš lāpu.)

        Kas gan noticis

        Ar Laimonu? Man nemiers sirdi moca;

        Nekādas ziņas nekļūst šurp pie manis.

        Tur, ārpasaulē, kustas, nāk un iet,

        Kā jūras bangas dzīves strāva veļas,

        Bet še ir mūžīgs klusums – še kā dzīva

        Es kapā aprakta… Ko noziedzos,

        Ka izpostīta mana dzīves laime?

        Man lielu godu teica piešķirtu,

        Kad izvēlēta es no visām citām

        Par zinātāju tiku Praurimai;

        Ar varu mani vilka, saistīja

        Pie dievu ziedokļiem, kad mana sirds

        Vairs nebij brīva. Manim sargāt nolemts

        Šās bālās dieves uguni, kur liesma

        Jau manas pašas krūtīs deg.

        (Pie svētnīcas durvīm klauvē.)

        Kas tur?

        Tas Laimons nevar būt?

Ienāk karaļa vēstnieks ar diviem kareivjiem, kuri nes kādus saiņus.

        [Aspazija 2015 : 5–6]

 

MEITENES (nokopušas projām ratiņus un darba rīkus, atnes sudraba un zelta dzeramos traukus).

LIELVĀRDS.

Es atkal mājās dodos, Aizkraukli,

Mans dēls lai paliek vēl un paviesojas,

Un tad lai iet ar dieva palīgu

Uz Burtniekpili. –

(Uz Lāčplēsi.)

Esi tikls, dēls,

Un klausi manus padomus, tie labi.

No liktens lemts, – tā teica vaidelots,

Kas tevi mežā rastu atnesa, –

Tev karot būs pret visu ļaunumu,

Vai naidnieks rietumos vai austrumos.

Mums dzimtu kungu nau, mēs paši

vēlam

Sev mierā soģus, karā vadoņus,

Bet pārāks nau neviens par otru;

Tas mūsu spēks. – Ej, sargi Latviju

Un pacel viņu citu zemju starpā.

Bet cieti turies tēvu ierašā,

Mēs – arāji, tas arī mūsu spēks.

Ardievu, mīļais dēls.

LĀČPLĒSIS (kā no sapņa atmozdamies).

Jā, tēvs, es eju.

(Piesit uz grīdas ar garo zobenu.)

AIZKRAUKLIS.

Tad vēlreiz, Lielvārd, tukšosim šos

kausus! –

LIELVĀRDS.

Dievs veselību dod šī nama tēvam

Un skaistai zeltenei, lai dievs ar jums!

AIZKRAUKLIS.

Mēs, vecie, iesim; paliekat jūs še.

(Aiziet ar Lielvārdi un pavadoņiem.)

[Rainis 1980 : 188–189]



Pierobežas velomaršruts

Daudzi transportlīdzekļu vadītāji droši vien jau ir pamanījuši uz Dagdas novada ceļiem jaunu ceļa zīmi – uz zila fona ir attēlots balts velosipēds, bulta un Nr. 36. Tā ir 857. papildzīme „Velomaršruts”, kas informē par konkrētu velomaršrutu – „Pierobežas veloceļš Nr. 36”.

Šis ceļš ir 154 km garš. Tā maršruts: Kārsava–Ludza–Dagda–Zilupe– Kārsava.

Vairāku Latgales novadu tūrisma speciālisti sadarbībā ar Latvijā zināmo veloaktīvisti Santu Paegli ir uzsākuši darbu pie apļveida pierobežas velomaršruta izveides, kas vedīs caur pieciem novadiem austrumu pierobežā.

Pierobežas velomaršruts ir domāts tiem, kurus vilina neskartās Latgales dabas ainavas un tās bagātības, lielais kultūras, vēstures un tradīciju kopums, kā arī Latgales kulinārā mantojuma labumi.

Tuvākajā laikā tiks izdota karte, kurā tiks iezīmēts velomaršruts, kā arī veloceļa tuvumā esošie apskates objekti, naktsmītnes u. c. svarīga informācija.

[Soloha 2017 : http://news.lv/Dagdas-novada-zinas/2017/09/07/pierobezas-velomarsruts]


Austrumu robeža

Austrumu rūbežs, Rytų siena, Eastern Border, Усходняя мяжа

Robeža – senākajā nozīmē ‘eža, kas atdala vienu saimniecību no citas’, krievu valodā рубеж. Robežu galos parasti novietoja robežstabu, kuru sauca par kapču (kapčs) ‘kupica’, lietuviešu – kāpčius, krievu valodas izloksnēs – конец, poļu – kopiec. Austrumu robeža: 1. Vēsturiski krustceļu un ES robeža. 2. Skarbā dzīves realitāte mākslā. 3. Tūrisma piesaistes objekts.

Austrumu robeža bija un ir nozīmīga šķirtne, kas daļēji iezīmē divu pasauļu, kultūru (rietumu un austrumu), reliģiju ietekmes sfēru krustpunktus. Tā ir simboliska – bailes no citādā to pastiprina. Traģiskākais tajā visā ir Latgales latviešu liktenis. Par pirmo austrumu robežas neveiksmi var uzskatīt vācu krustnešu iebrukumu, kas apstājās ar Ludzas pils uzcelšanu 1394. gadā. Dažādi avoti liecina, ka Polocka 11. gs. bijusi baltu pilsēta, pie kuras 13. gs. bijusi slāvu un baltu robeža, taču vācu apstāšanās pie Ludzas par robežu padara Sīnupi (Zilupe). Turpmāk sekojuši: 1) kari (Napoleona karagājiens, Pirmais, Otrais pasaules karš) un cīņas par varu, kuros fiziski ir iznīcināti tūkstošiem cilvēku, 2) 1920. gada robežlīgums ar Padomju Krieviju, kā rezultātā Latgales teritorija saruka un tūkstošiem Drisas apriņķa latgaliešu palika Krievijas teritorijā, laika gaitā tika iznīcināti vai asimilēti.

Pēc neatkarības pasludināšanas 1991. gadā un vēlāk, pēc iestāšanās ES (2004), austrumu robeža atkal kļūst par nozīmīgu robežšķirtni starp Eiropu un Krieviju. Daži robežpunkti slaveni ar garajām rindām, piemēram, Terehova, Grebņeva.

Robežas sargāšanā lielākā nozīme ir profesionāliem robežsargiem. Latvijā vienīgā robežsargu koledža atrodas Rēzeknē.

Austrumu robeža ir interesants tēls mākslā. Spilgts piemērs ir Rimanta Ziedoņa grāmata „Austrumu robeža” (2008). Skaudri un patiesi Pasienes pagastu ieskicē īsmetrāžas filma „Zemes austrumu robeža. Latvijas laikmets” (2000), kas atklāj viena no galējiem Latvijas punktiem kā skaistumu, tā skarbumu.

Austrumu robeža piesaista tūristus. Tā, piemēram, ir izveidota tūrisma taka „Cibla – ES austrumu robeža”, Ludzas tūrisma informācijas centrs piedāvā maršrutu „Apceļo Latvijas austrumu robežu”, kas savā ceļojumā ietver nozīmīgus pierobežas objektus – Pasieni, Grebļa kolnu, Draudzības kurgānu, Austras koka zīmi u. c.

[Sagatavots pēc: Gusāns 2012 : 52–55]



Zīle Ziemele Rietumu Austrumi (2015), finieris, jauktā tehnika.



Dokumentālā filma Austrumu robeža (1991). Režisors Andrejs Edvīns Feldmanis, kinostudija „Telefilma-Rīga”.

Dokumentālā filma Zemes austrumu robeža. Latvijas laikmets (2000). Režisors Romuals Pipars, kinostudija „Ģilde”.


Grupas „Credo” mūzikas albums Austrumu motīvs. Vārdu autors Leons Briedis, mūzikas autors Raimonds Pauls.


Ludzas pilsdrupas

Pilsdrupas ir interesantākais, par pilsētas simbolu kļuvušais Ludzas tūrisma un atpūtas objekts, kas atrodas starp Mazo un Lielo Ludzas ezeru un no kura paveras skaistākā pilsētas panorāma. Šeit saglabājušies vācu bruņinieku viduslaiku pils (uzbūvēta 14. gs. gotikas stilā) fragmenti. Viscēlāk slejas divas Citadeles torņa sienas, kas ir iecienīta fotografēšanās vieta pilsētas viesiem un kāziniekiem. Pilsdrupas ir kļuvušas par ikgadējā pirmsjāņu pasākuma – Lielā latgaļu tirgus – rīkošanas vietu.

Mūra pils kā Rēzeknes fogta palīgpils celta ap 1399. gadu seno baltu koka pils vietā Livonijas ordeņa austrumu robežu aizsardzībai. Tā bija 3 stāvus augsta pelēko laukakmeņu un sarkano ķieģeļu celtne ar 6 torņiem, 3 vārtiem, 2 priekšpilīm un aizsarggrāvjiem. [Senkāne 2012 : 232]

 

„Austrums” bija izglītojošais „zinības un rakstniecības mēnešraksts”, kas tika izdots no 1885. līdz 1906. gadam. Tā ilggadējs izdevējs un redaktors bija Jēkabs Velme, viens no pirmajiem latviešiem ar filologa izglītību. Viņš žurnālā ir publicējis „Vēstules par valodu un valodniecību”, kas ir pirmais vispārīgās valodniecības jautājumu izklāsts latviešu valodā.

„Austrumā” tika publicēti literārie darbi (piem., Apsīšu Jēkaba „Pie pagasta tiesas” un „Bagātie radi”, Ausekļa, Friča Brīvzemnieka un Sudrabu Edžus dzeja), kā arī raksti par sadzīvi, izglītību, vēsturi, mūziku un notikumiem ārvalstīs.

 

„Austrums” ir tradīcijām bagāta latviska, akadēmiska un draugu biedrība nacionālam, kultūras un sabiedriskam darbam, kas atbalsta Latvijas valstiskumu un demokrātiju. Biedrība ir trešā vecākā latviešu akadēmiskā mūža organizācija – Jāņa Čakstes dibināta, tā nepārtraukti darbojas kopš 1883. gada. Tās devīze ir „Augt un dzīvot Latvijai”. 
[Sagatavots pēc: http://www.austrums.lv/sakums]