Tradicionālā transkripcija
[atvàrs]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ɑtvɑrs]
[a] – īsais patskanis
[t] – nebalsīgais troksnenis
[v] – balsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[r] – skanenis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Divzilbju vārds.
at- – priedēklis
var- – sakne
-s – galotne
atvar- – vārda celms
atvars – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
| vsk. | dsk. | |
| N. | atvar-s | atvar-i |
| Ģ. | atvar-a | atvar-u |
| D. | atvar-am | atvar-iem |
| A. | atvar-u | atvar-us |
| I. | ar atvar-u | ar atvar-iem |
| L. | atvar-ā | atvar-os |
| V. | atvar! | atvar-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Šis atvars ir dziļš.
2) izteicēja daļa – Tumšais plankums upē ir atvars.
3) galvenais loceklis – Mutuļojošs atvars.
4) apzīmētājs – Laivinieki nepamanīja atvara iedobes.
5) papildinātājs – Plostnieki pēkšņi ieraudzīja atvaru.
6) vietas apstāklis – Atvarā ūdens virpuļoja kā neprātīgā dejā.
acu atvari, izmisuma atvari, mūžības atvars, purva atvars, sirds atvars, upes atvars
atvara dziļums, atvara iedobes, atvara ūdeņi, atvara virpulis
aklais atvars, dziļš atvars, īpašs atvars, kluss atvars, liels atvars, mazs atvars, melns atvars, sekls atvars, skaists atvars, tumšs atvars
dzejot par atvaru, fotografēt atvaru, gleznot atvaru, iekrist atvarā, ieraut atvarā, iet uz atvaru, ievilkt atvarā, jautāt par atvaru, ķert atvarā, lūkoties uz atvaru, makšķerēt atvarā, meklēt atvarā, mutuļojošs atvars, nirt atvarā, nogrimt atvarā, noslīkt atvarā, skatīties uz atvaru, zīmēt atvaru
atvars
Dziļāka vieta upes līkumā; ūdens virpulis, straumei ieplūstot šādā vietā.
Dziļš atvars. Ieraut atvarā.
pārn. Izmisuma atvari.
[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv/]
atvars
Ievērojams padziļinājums, bedre (parasti upes līkumā).
Dziļš atvars. Melns atvars. Iekrist atvarā.
.. Gauja te izskalojusi atvarus un akačus, lielākas un mazākas iedobes, kur dziļums no viena metra pavisam negaidot nokrīt līdz četriem un vairāk metriem .. Zvaigzne 56, 20, 24.
Asākos līkumos, kur pāri straumei nokārās vītolu pelēkie zari, [upes] ūdeņi glūnēja melni un dziļi. Tur bija atvari. Vāczemnieks 1, 22.
Valija stāvēja pie pašas kraujas, kas lejā izbeidzās ar strauju kritumu. Ūdens, dobji gulgdams, veidoja iedobtus atvarus .. Grants 7, 310.
sal. Skatlogi melni Un dziļi kā atvari. Vācietis 3, 185.
pārn. .. [Mārtiņš] nogrimst domu un atmiņu atvarā. Upīts 6, 98.
pārn. Uz cilvēku lūpām smaidu ugunis plaukst, Un acu atvari tavu skatienu saista .. J. Plotnieks 1, 33.
// Ūdens virpulis, kas rodas šādā vietā.
Mutuļojošs atvars. Ieraut laivu atvarā.
Sildīdamies saulē, viņi vēroja skaisto ainavu: līčus ar leknajām pļavām, .. tumšos atvara ūdeņus, kas mutuļoja pie kraujas, un spēcīgo straumi. Bundzeniece 1, 19.
[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]
atvars, der Abgrund, die Tiefe im Flusse, der Strudel, Wirbel; eine von Fluss gebildete, von Sträuchern umgebene tiefe Stelle
Lind. n. Mag. XIII, 2, 63; [in Warkland gleichbed. mit akacis 1]; eine Tiefe mit einem Strudel Konv. 1 Oft übertr., der Abgrund: debesis gaišas un klusas kā mūžības atvars Vēr. II, 172. es redzēju tavas acis, šuos divus tumšuos atvariņus Vēr. I, 602. Zu vir̂t [so auch nach Leskien Abl. 356 und Nom. 174]. [Sagatavots pēc: ME I : 207]
atvars – otuors
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/meklet.php?vrd=atvars&s=1&sais=0]
atvars – otuors, otuoreņš (dem.); dzeļme (upē), dzeļmeite (dem.)
[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]
atvars – ators apv., atvarums apv., vērags apv., atpals apv., nograba apv.
[LVSV 1972 : 46]
Nogrimt (pazust) kā atvarā – pazust tā, ka nekas vairs nav uzzināms.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 98]
Celtniecībā – atvars, purva atvars.
Vides zinātnēs – atvars.
Priekšvārds – Atvars.
Uzvārdi – Atvars, Atvara; Atvarnieks, Atvarniece; Otvars, Otvare.
Vietvārdi – Aklais atvars, atvars Sēlpils pagastā; Akmentiņu atvars, atvars Alūksnes novadā; Aldiņu atvars, atvars Salas novadā; Annes otvars, atvars Alūksnes novadā; Ausekļa atvars, atvars Alūksnes novadā; Atvara iela, iela Madonā; Atvari, mazciems Nīgrandē; Atvaru iela, iela Baldonē; Atvaru iela, iela Mārupē; Atvaru iela, iela Pļaviņās; Kļavu atvars, atvars Alūksnes novadā; Līkais atvars, atvars Dagdas novadā; Melnais atvars, atvars Alūksnes novadā; Smilšatvars, viensēta Salas novadā; Sozanu atvars, atvars Alūksnes novadā; Tilta atvars, atvars Alūksnes novadā; Zāles atvars, atvars Alūksnes novadā; Zirdziņu atvars, atvars Alūksnes novadā.
Ergonīmi – Atvars, amatierteātris Lutriņos; Atvars, deju kolektīvs Jaunjelgavā; Atvars, kafejnīca Saldū; Atvars, Siguldas Valsts ģimnāzijas jauniešu koris; Atvari, brīvdienu māja Jūrkalnē; Atvari, Turlavas pagasta zemnieku saimniecība; Atvari, Vārmes pagasta zemnieku saimniecība; Durbes Atvari, atpūtas komplekss pie Durbes ezera; Vidrižu Atvari, SIA Vidrižos; Zaļie Atvari, viesnīca Līvbērzē; Kanu atvars, sporta biedrība Priekules novadā.
angļu – whirlpool; maelstrom
baltkrievu – вір
igauņu – möllu
krievu – oмут; водоворот
lietuviešu – verpetas
somu – pyörre
ukraiņu – вир
vācu – der Wasserwirbel; der Untiefe
Klusā atvarā velni dzīvo.
Klusi atvari ir dziļi.
Draudzība skaidra, nedziļa upe – droši pa viņu brist, jo redzami oļi dibenā. Mīlā tik dziļi atvari, ka neredz dibena. [Rainis 1981 : 211]
Kad Gauja sākusi tecēt no Vecpiebalgas Alauksta ezera pa savu tagadējo vietu, Velnam tas ļoti nepaticis, viņš tāpēc gribējis Gauju aizdambēt. Velns salasījis kreklā akmeņus un nesis, lai iebērtu Gaujai ceļā. Te krekls Velnam ieplīsis un akmeņi sākuši birt Lazdu kalnā. Bet akmeņi Velnam vēl palikuši. Bet, tavu nelaimi, iedziedas gailis, un Velnam akmeņi izbirst Brežģu kalnā. Tā Velnam nekas neizdodas.
Jauna būdama, Gauja steidzas uz jūru. Bet Velns lielās dusmās pie Nēķenu muižas aizmetis kalnu priekšā. Gauja pagriezusies uz rītiem un domājusi tikt Peipusa ezerā, bet Velns atkal priekšā pie Lejas muižas. Tā Gauja no Sinoles atkal griezusies uz vakariem gar Valmieru un Cēsīm. Kad velns redzējis, ka ar kalniem un akmeņiem neko nevar līdzēt, sācis rakt bedres Gaujai priekšā. Bet Gauja, spēcīga būdama, piepildījusi visas bedres un devusies tik projām uz jūru. Velna raktās bedres ir tagadējie Gaujas atvari, kuros glūn velni un vēl tagad vienu otru peldētāju ierauj savos dziļumos. [Latviešu tautas teikas 1991 : 178–179]
Melnais atvars Tirzas upē
Senāk – kad velni staigājuši pa zemes virsu – viņu valdniekam Melnim iegribējies pabraukāt pa Tirzas upi. Melnis iesēdies elles lielajā katlā un sācis braukt. Upē pašreiz esot bērni mazgājušies. Kad viņi ieraudzījuši peldam gar upes malu lielu katlu un no tā izbāztu melnu ragainu galvu, tie bailēs iekliegušies: „Vai Dieviņ, kas tad tas?” Acumirklī Melnis ar visu katlu nogrimis, burbuļi vien noburbuļojuši. Un no tās reizes tur esot cēlies atvars. Savu nosaukumu arī atvars dabūjis no elles valdnieka Melnā. [Latviešu tautas teikas 1991 : 197]
Velna atvars
Daugavā pretī Pastmuižai ir Velna atvars. Šinī atvarā uz akmens sēdējis Velns. Velns vilcis visus plostniekus atvarāiekšā, sajaucis plostus, pašus nobeidzis. Reiz braucis ar plostiem jauns puisis. Citi tam to stāstījuši, šis nav ticējis. Bijis tikko saderinājies. Varen drošs. Piebraucis pie atvara. Kā tad, Velns rauj šo iekšā. Nogājis lejā un sācis cīnīties ar Velnu. Atņēmis Velnam zelta susekli vai ko tur. Uzvarējis Velnu. No tās reizes plostnieki varējuši braukt, nav rauti atvarā. [Latviešu tautas teikas 1991 : 175–176]
Biedinājums
Gan dzīves laime ziedēs,
Kad atdzims cilvēce,
Bet vai tā brūces dziedēs,
Kas sistas pagātnē?
Vai zelta plīvurs velsies
Pār asins laukumiem –
Un kalns uz kalna celsies
Pār tumšiem atvariem?
Par upuriem, kas krita
Tiem simtiem tūkstošiem,
Vai nākamība cita
Liks otrreiz dzīvot tiem? [Aspazija 1985 : 62]
Burvība
Kur tu šodien slēpies pati,
Kam tu mīkstu gultu klāj?
Tavi liepu ziedu mati
Man no gadu miglas māj.
Augstu lido bezdelīgas,
Bet tām arī saule riet:
Kā gan sīkas matu stīgas
Var tik ilgi sirdi siet?
Vai par vienu acumirkli,
Kas nav zila vēja vērts,
Zvejnieks krācēs lauzīs irkli
Un tad brauks, kur atvars vērts?
Vai par vienu vārdu liegu
Cilvēks mūžu neaprims –
Zirgus dzīt pa dziļu sniegu,
Kamēr sabruks vecs un slims?
Kas gan sirdi izdibinās,
Kas gan teiks, kur slēpjas malds?
Asins straumes dzīslās tinas
Un kā meži vējā šalc.
Kur tu šodien slēpies pati,
Kam tu mīkstu gultu klāj?
Tavi liepu ziedu mati
Man kā zelta migla māj. [Aigars 1995 : 107]
***
Viņam teica,
Lai mežā neiet,
Jo mežā dzīvojot čūskas.
Bet viņš domāja par tiem riekstiem,
Kas mežā aug.
Viņam teica,
Lai sargās no atvariem.
Atvars var ieraut dzelmē.
Bet viņš zināja pats,
Ka dziļākā vietā
Ir vieglāk peldēt.
Viņam teica,
Ka iet pa kāpnēm
Vajaga lēnām,
Jo citādi elpas trūkst.
Bet viņš nezināja
Ne aizdusu, ne elpas trūkumu.
Viņu baidīja no simt nāvēm,
Kas slēpjas ikvienā pažobelē.
Bet viņš zināja,
Ka nāve, tāpat kā dzīvība,
Ir tikai viena.
Ja viņš klausījis būtu,
Tad mēs līdz pat šai dienai
Nezinātu, kā viņu sauc.
Viņu sauca –
Gastello. [Vācietis 1978 : 70]
Mīlas vārdi Salacai
Un atkal pa kājām, pa ceļam,
caur Vidzemi zigzagiem dzīta,
staipekne, dulbure, ložņa –
Salaca – mantrausīte.
Kur tu sarausi ievas tik rūgtas,
kur tu sarausi pilsētiņas,
kā tu iekrāpsi viņus
ievās – div cilvēciņus!
Ko tu gribi no manis
savā atvarā saltā,
velna kancele, bībele,
mīlas plintniece saldā,
ūdenszāļu orķestra bedre,
pirmā latviešu opera,
provinces palaidne, Rīgas
avīzēs nenopērkama,
tur kritiķiem aizliegtā spēle,
jandālu spēle drošā,
kāds eņģelis tevi ir radījis,
bazūne izaicinošā?
Ja velns tavus atvarus diriģē,
tad tas nav bez dieva ziņas.
Tu – lībju un igauņu brūte,
Salaca, Salaciņa… [Peters 1989 : 347]
Sōpu soldonums
Reiz sōpes prūjom aizdzynu
Un prīcā apreibt sōku,
Un dzeives ceļā meklēju
Sev vītu radzamōku.
Maņ apkōrt smīkli čalōja
Un dzīsmes nanūstōja,
Sirds krostus jyutas skolōja
Un jaunom kaislem mōja…
Bet dvēsele dreiž pagura
Šū saklū strautu brist.
Nu myglas zvaigzne iznyra,
Kas draudēja jau dzist.
Ņyu maņ uz sapnu oltora
Zyls skumu zīdeņš zīd.
Pi dzidrō sōpu otvora
Maņ taka otkon īt. [Madsolas Jōņs 1998 : 32]
Plostnieki viņu pazina. Pavasaros tas grieza virpuļos palu ūdeņus. Ja kāds neuzmanījās pirmās lāviņas cieši novilkt gar sēkļa krastu, atvars ierāva plostu savās ūdens dzirnavās, sarāva jūgus, sagrūda kokus kārtu kārtām. Vīri lamādamies strādāja līdz vēlam vakaram.
Sausās vasarās atvars gan norima, sarāvās šaurs, bet dziļš kā aka starp kalmju un meldru pieaugušiem krastiem. Ūdens vēl arvien griezās, maldams sīkus burbuļus, laizdams lejup putu ziedus.
Rudeņos atvars kļuva melns kā darvas katls. Aukstajā ūdens klēpī tas ilgi auklēja kritušās koku lapas, bērzu, kārklu un pīlādžu vasaras rotu, līdz vēja brāzma vai draiskuļi viļņi tās iedzina upes straumē.
Ziemās atvars likās norimis, kā atpūzdamies gulēja zem sniega un ledus. Bet lai kāds cilvēks vai lops mēģina tam iet pāri! Melnais āliņģis viltīgi grozīja mūžam dzīvo ūdens aci. No tās sargājās cilvēki, tai meta līkumu sniegā iespiestie meža kustoņu pēdu raksti.
Kādēļ to sauca par Dārtas atvaru? Ja kādam mežiniekam jautāsim, neviens droši nepateiks. Tikai nostāsti gāja no mutes mutē – meita ielēkusi, galu meklēdama. [Dziļums 2007 : 221]
●
Kaspars tikām gāja taisni jeb tiešām tēvam pretī, izmezdams labi lielu līkumu. Ne reizes viņš neskatījās atpakaļ un arī citur nekur neapstājās kā vien uz kāda augsta tilta, kuram bija lejas pusē liels, dziļš atvars. Kaut gan lielums no pavasara ūdeņiem bij jau noskrējis, tomēr prāvākās upītes tecēja vēl diezgan stipri un arī šī upe, uz kuras tilta tagad Kaspars apstājās, lūkodamies tumšā un mutuļojošā atvarā. Daudz reizes viņš bij gājis pār šo tiltu, bet nekad tas nebij spējis viņu tā apturēt kā šai reizē. Tumšs kā nemierīgais atvars bij arī viņa sejs. Jo ilgāk Kaspars tanī šausmainā dziļumā lūkojās, jo patīkamāks tas viņam izlikās. [Kaudzītes 1964 : 198]
●
Šai malā sen laikiem nav neviens izzvejots. Pērn pie Stukmaņiem esot gan pašu veci izvilkuši. Kad situši nost – bļāvis kā vērsis! Bet te jau reti kad zvejo ar tīklu un tāpēc arī nekad sama nenoķer. Viņus arī grūti izzvejot: tie dikti gudri, malā gandrīz nekad nenāk, dzīvo vienmēr dzelmē. Tikai pavasaros kādreiz ledi iztramda, vai arī neskaidrā ūdenī paši iemaldās kādā atvarā. Ja tad pagadās tīkls, tad var izvilkt. Bet mums tīrā laime, ka sami tik reti nāk malā! [Valdis 1983 : 40]
●
Straujas upes, lēni atvari, klusi meža ezeri, kam krasti līgojas kā palagi, jūras ziemeļos un dienvidos – tie visi bieži mani uzņēmuši savos spoguļos. Neviens draugs, neviena draudzene nav man snieguši tik ilgstošu labsajūtu kā šie ūdeņi, kuru devīze ir: mūžam atjaunoties![..]
Kad apnikušas klusās meža pļavas, es pāreju uz kādu lielāku upi. Arī tā vēl ir tāda, ka braslos, bikses atraitījis, vari pāri tikt, bet vietām tai ir tumši atvari, virs kuriem saulē zalgo vasaras putekļu plēve kā eļļa. [Jaunsudrabiņš 1982 : 7–11]
●
Grunduļa dzīve nekad nebij burbuļojusi kā jautrs, atklāts strauts. Ja to tomēr gribēja kaut kādi salīdzināt ar zemes ūdeņiem, tad tā varbūt bij, sevišķi tagad, savā pēdējā posmā, kā piesērējusi dūņupe, kuras tecēšanu varēja vērot vienīgi no ūdenszāļu locīšanās. Neraugoties uz to, ka šiem ūdeņiem, gluži kā visiem, reiz bij jūra jāaizsniedz vai jāpaceļas debesīs kā mākoņiem, tie tikko vilkās. Tie tikko slīdēja, tie griezās atvaros kā pa katlu, gar vienu krasta malu taustīdamies uz priekšu, gar otru bīdīdamies atpakaļ.
Raibs bij Grunduļa mūžs un tomēr, ņemot visā visumā, sīks, nenozīmīgs, bez kādas vērtības. [Jaunsudrabiņš 1982 : 388]
●
Neviens nestrīdas ar sevi. Visi strīdas ar citiem. Upe strīdas ar krastiem un akmeņiem. Vanags strīdas ar vēju. Viena mēle ar otru mēli. Acs pret aci un zobs pret zobu. Bet nav zoba, kas – pret sevi, un acs, kas – pret sevi.
Kas ar sevi nestrīdas, kā tas pratīs ar citiem?
Grauzīs. Tas nepratīs strīdēties, bet grauzt. Upe grauzīs krastu, ķirmis galdu, suns kaulu un cilvēks cilvēku. Tā būs tā lielā grauzēju armija, kas ar sevi nestrīdēsies.
O, es saprotu, ka upe krācēs ar sevi nedrīkst strīdēties – tad viņa neuzvar. Zobs nedrīkst ar sevi strīdēties, kad pret zobu, – tad neuzvar.
Acs nedrīkst sevi apšaubīt, kad viņa grib aizdedzināt, – tā savu spēku zaudē degpunkts. Bet – pirms! Bet – pēc!
Pirms krācēm lēni griežas atvari: vai tur upe nedomā? Un pirms tavas acis uzvarēja cita acis, vai viņas ar sevi nestrīdējās?
Nestrīdējās? Tad tu esi muļķis. Un tava uzvara ir muļķa uzvara.
Kad upē nav atvaru, kad ūdens ir remdens, kad alus ir novadējies un cilvēki ar sevi nestrīdas, uzvar muļķi. Nešaubīgi. Nešaubīdamies. [Ziedonis 1971 : 59]
NORMUNDS.
Vij rozes ap galvu
Un aizmirsti,
Vai esi, vai būsi,
Vai dzīvoji!
Un smejies un smejies,
Un aiznesties ļauj,
Kur straume tevi
Uz atvaru rauj…
VIESI (korī piebalso).
Tik smejies un smejies,
Un aiznesties ļauj,
Kur straume tevi
Uz atvaru rauj…
DZELZS JAUNAVA (baletam beidzoties).
Tas jautri gan, bet pārāk strauji,
Kā purva liesmas sīc un trīc priekš acīm.
Lai labāk tagad sākam citu ko. [Aspazija 1986 : 495–496]
●
ZANE.
(Nu gluži apmierināta, uzlēkdama kājās.)
Ak tu prieku! tavu prieku!
Nu vairs krastā nesēdēšu.
Nāc i tu! nesēd’ še!
BARBA.
(Apsēzdamās.)
Es jau varu, man nekait.
ZANE.
Nesēd’, nesēd’! labi nau:
Atvars griežas, dzirnas rūc,
Dzelmē dzirnu melna acs:
Graudus rīj, putas met, –
– Es kā graudiņš iekritīšu
Ūdensdzirnu melnā acī:
Kā miltiņu mani mals,
Zivīm ēst atmetīs.
(Atiedama nost no Daugavas un vezdama līdzi Barbu.)
Man tik bail, kājas stinga,
Nu lokanas projām bēgt.
– Nāc, māsiņ, tekam prom. [Rainis 1980 : 457–458]
●
Vārds atvars izmantots Alvja Lapiņa lugas nosaukumā Atvari.
Niršana atvarā un skaistā Bauska
Mežotnes vasaras bija ļoti foršas. Peldējāmies Lielupē, kas bija turpat blakus. [..]
Tur patiešām bija atvars… Mēs [Uldis Dumpis] ar Pēteri [bērnības draugu] bijām tā piešāvušies, ka spējām ienirt tik dziļi, lai ar kāju pirkstiem uzķertu kādu māla pikuci. Uznesām to virspusē un parādījām, ka esam tikuši līdz dibenam, bet dziļums tur tiešām bija liels. Kā šodien atceros, ka nirstot baigi spieda deniņos. Faktiski dulli puikas, bet mums patika demonstrēties, ka mēs to varam, un par šito atrakciju mums vienmēr kādu kārumu iedeva. Es domāju, ka ne mana, ne Pētera mamma par mūsu izklaidēm nezināja. Skaidrs, ka tās mums uzreiz būtu aizliegtas. [Blaua 2015 : 37]
Gauja augšgalā
Gauja [..] iztek kā mazs strautiņš no Alauksta ezera Vecpiebalgā. Šis strautiņš, iziedams caur Lodes un Taurenes ezeriem, ieiet Dzērbenes robežās jau kā paprāva upe. Esmu apbraukājis gandrīz visas Latvijas upes un ezerus, bet nezinu ideālākas spiningošanas vietas, kā no Dzērbenes Kurmjiem līdz Jaunpiebalgas dzelzceļa stacijai. Gauja še iet līku loču gandrīz visu laiku, tomēr dzelzceļa tuvumā, t. i., no Dzērbenes līdz Piebalgas stacijai. Pati upe še vēl nav plata, 3–4 asis [ass – garuma mērvienība – 2,13357 metri], bet par to daži atvari ir krietna ezera lielumā. Upe pieaugusi ar lēpu lapām un zirnājiem, tāpat arī atvaru gali, pašam atvaram gar malām ir arī zāles, bet vidus tukšs, dziļums dažās vietās 3–5 asis, – īsta līdaku noliktava. Šur un tur ir akmeņainas krāces, kurām atkal seko dziļie atvari. Krasti visur stingri, viegli pieejami, arī krūmi retās vietās un palaikam tik ap seklām krācēm, kur tā kā tā nevar rīkoties ar spiningu. Tiešām spiningotāja paradīze, kura bez tam taisnā līnijā velkas ap 20 km. [Inesietis 1930 : http://gaujasfonds.lv/raksti/gauja-augsgala/]
Gauja ir viena no bīstamākajām Latvijas upēm. To nosaka relatīvi lielais straumes ātrums un smiltīm klātā gultne. Ātrā plūduma vietās straume paceļ no gultnes sanešus vai pat to padziļina. Te rodas dziļi iedobumi – dzelmes. Nereti ūdens šādās vietās sāk riņķot – veidojas atvari. Citā vietā, varbūt tepat blakus dzelmei, kur straume kļūst lēnāka, saneši nogulst – rodas sēklis. Gaujai raksturīgi, ka bieži mainās sēkļu un atvaru novietojums, kas rada lielas briesmas peldētājiem. [Nikodemus : http://latvijas.daba.lv/ainava/]
Ūdensteču un ūdenstilpju daļu nomenklatūras vārdi
Hidrogrāfisko apelatīvu [sugasvārdu] grupā 86 nomenklatūras vārdi apzīmē kādu nelielu ūdenstilpes vai ūdensteces daļu vai raksturo kādu ūdensobjekta daļas pazīmi – tie ir apelatīvi, kas nenosauc vai neraksturo objekta piederību kādai noteiktai fizioģeogrāfiskā objekta klasei. Lai gan šo grupu var klasificēt vairākās apakšgrupās, tās iedalījumu nav iespējams izveidot viendabīgu, jo ūdens tiek raksturots no visdažādākajiem aspektiem – šie apelatīvi nosauc vai nu kādu ūdens pazīmi (piemēram, ātrumu, dziļumu), vai specifisku hidroobjekta daļu (kā atvars, grunts), vai objekta formu (piemēram, līkumus), vai izmantojuma mērķi (zvejvietas) utt.
Visbiežāk gan toponīmijā, gan ģeogrāfiskajā nomenklatūrā sastopami dažādi atvaru nosaukumi, kuri, izņemot metaforiskos nosaukumus elle, ellīte, ir deverbāli atvasinājumi (no tiem lielākā daļa saistāmi ar darbības vārdiem virt ‘vārīties’, vērpt, griezt): antuors, antvars, antors, atvars, dziemulis, grīzeknis, grīzulis, mutulis, vārpata, vārpats, vērpata, vērpeta, vērpete, vērpis, vērputs, versme, virpata, virags, virpalis, virpata, virpals, virpats, virpulis, vieksta, vieksts, virtenis, virulis.
Ar atvaru bieži saistīti dažādi dziļumi un bedres ūdenī, kurām ģeogrāfiskajā nomenklatūrā daudz atšķirīgu nosaukumu: abra, aizbuoda, auda, auga, buņģis, duoms, duomis, duburs, dzedrums, dzelmājs, dzelve, dzelme, dziļums, dzīle, juoma, kalte, kulka, kuma, lasmenis, plasa, plēsa, rāja, rāva, sietava. [Rapa 2013 : 75–76 : https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/4573/15408 Sanda_Rapa_2014.pdf?sequence=1]
Oforts Labāk Gaujas atvarā. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.
Autors – Rihards Zariņš. [https://enciklopedija.lv/meklet/atvars]
Skulptūras „Atvars” (Kandava) centrālais tēls ir no ūdens iznirstoša zivs, kas veidota granītā. Apļveida bruģa klājumu noslēdz baļķu soli, kuri ataino atvarā ierautus koka zarus. Skulptūra „Atvars” lieliski papildina labiekārtoto skvēriņu, kas atrodas blakus Kandavas tiltam un Abavas vecupei. Skulptūra atklāta 2012. gada janvārī. To Kandavas novadam dāvinājis uzņēmējs Ivars Marašinskis. Objekta idejas autors un izpildītājs ir pazīstamais tēlnieks Ojārs Feldbergs. [https://www.redzet.eu/photo/skulptura-atvars-kandava-V-1429-20/view/Skulpt%C5%ABra_%22Atvars%22]
Edgars Skulte Bronzas auskari Atvars.
Pļaviņas Daugava pie Pļaviņām. Velna atvars. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/19769/]
Velna atvars Daugavā pie Pļaviņām. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/13384/]
Pļaviņas Velna atvars. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/14270/]
Pļaviņas Velna jeb Trakais atvars. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/32490/]
Pļaviņas Pagara atvars. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/44040/]
Pagara atvars. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/19769/]
Kluša Atvaru virpuļi Gaujā (viens liels atvars un vairāki sīciņi). [https://dziedava.lv/daba/izveleta_daba.php?ftips1=187&parsk]
Žīgurs Bendes atvars. [https://www.historia.lv/vietas/bendes-atvars]
Dziesma Es esmu atvars, nebaidies. A. Deguma vārdi, A. Gedroviča mūzika, izpilda grupa „Sestā jūdze”.
Dziesma Mīlas atvari (no izrādes „Kaupēn, mans mīļais!”). M. Zālītes vārdi, J. Lūsēna mūzika, izpilda M. Freimanis.
Dziesma Atvars. A. Baltača vārdi, AGA mūzika, izpilda grupa „Baltie lāči”.
●
Grupa Baltie lāči izveidojusi koncertprogrammu „Atvars”. Mūziķi dzied par to, ka atvars dabā ir padziļinājums upes vai ezera gultnē, virs kura var veidoties ūdens virpuļi un zemūdens straumes. Cilvēkam no tādām vietām jāturas tālāk. Taču no dzīves atvariem nav pasargāts neviens un bieži tie ierauj cilvēku savā varā. [Sagatavots pēc: http://kandava.lv/notikumi/5983/grupas_baltie_laci_koncertprogramma_atvars]
Atvara iela
Atvara iela atradās Rītabuļļos Rīgā. No 1924. gada tai bija nosaukums Laivas iela; 1930. gadā pārdēvēta par Atvara ielu. 1936. gadā tā slēgta satiksmei, jo Buļļumuižas izbūves plānā bija paredzēta ielas likvidācija. Tagad svītrota no ielu sarakstiem. [Rīgas ielas 2001 : 199]
Atvaru iela
Atvaru iela atrodas Rīgā, Latgales priekšpilsētā, Dārziņos. Nosaukums piešķirts 2000. gada 29. februārī. Līdz tam neoficiālais nosaukums Dārziņu 7. iela. Dārza māju apbūve sākusies 20. gs. 60. gados. [Rīgas ielas 2001 : 200]
●
Sasniedzot Rūjienu, upe Rūja vietām kļūst platāka, ar prāvām dzelmēm, asiem līkumiem un zālēm aizaugušiem seklumiem. Rūjā šalko vairākas krāces. Rūja pie pamatskolas ir aptuveni 50 m plata, ūdeņiem bagāta upe. Augšpus krācēm ir liels atvars. Aiz pilsētas upe līkumo pa pļavām, bet Rūjas krasti apauguši krūmiem un kokiem. Upē sēkļi bieži mijas ar krācēm un straujtecēm.
Rūja ir zivīm bagāta upe. Rūjā un tās pietekās dzīvo foreles, līdakas, asari, raudas, sapali, vēdzeles un plauži. [Lebuss 2006 : http://www.videsvestis.lv/rujas-upes-vizitkarte/]
●
Pirms Pļaviņu HES uzcelšanas, kad Pļaviņās Daugavas ūdens atradās savā dabīgajā līmenī, viena no populārākajām vietām peldētavai bija Daugavas labajā krastā pie Lorelejas klints, kur lejaspusē ūdens griezās pa apli – tā sauktais Velna atvars jeb Trakais atvars. No klints uz pretējo krastu visā garumā stiepās klints paaugstinājums, pār kuru brīvi plūda ūdens, veidojot ūdens kritumu, zem kura peldētājs, turoties pie klints, varēja brīvi elpot, bet krastmalā esošajiem skatītājiem palikt neredzams. Krasta lēzenā mala bija noklāta ar plakaniem laukakmeņiem, kas saules iespaidā sasila un peldētāji ar labsajūtu varēja uz tiem sildīties. [https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=atvars&id=2675108&&g=3]
●
Video: Plūdu laikā Dvietes pagastā izveidojas iespaidīgs atvars (2013).
[https://www.delfi.lv/aculiecinieks/news/novados/pludu-laika-dvietes-pagasta-izveidojas-iespaidigs-atvars-video.d?id=43250299]
●
Valmieriešu pieejamākā peldvieta ir Gauja, bet tā vienmēr ir bijusi bīstama un viltīga upe, prasot daudzu dzīvību. Upes gultne vēsturiski ir veidojusies, kūstot ledājiem. Tās senleja ir piesērējusi ar Gaujas sanestajām smiltīm, vietām pat vairāku metru dziļumā. Šīs smiltis līdz ar upes straumi ceļo uz priekšu līdzīgi kā kāpas, mainot gultnes reljefu un atvaru vietas. Smilšu sanesumi ir dažāda augstuma, birstoši un ļoti nestabili, radot risku, ka Gaujā var noslīkt arī smiltīs. Tāpat Gaujā sastopami atvari, kas veidojas gan blakus augstajiem smilšu sliekšņiem, gan upes līkumos. Upes gultnē vērojami arī koku sanesumi, pret kuriem peldētājs var gan sasisties, gan tikt parauts apakšā. Tādēļ, peldoties Gaujā, ir jāievēro īpaša piesardzība, pārbaudot arī upes gultni, kas pēc ziemas un peldsezonas laikā var mainīties. [Bieziņa 2016 : https://www.eliesma.lv/gauja-viltiga-un-bistama-upe]
●
Harijs Marnics, Latvijas vācietis no Ikšķiles, ārsts, ceļotājs, laivinieks, neskaitāmas reizes izbraucis Daugavas krāces, grāmatā „Mūsu baltā Daugava: stāsts ar attēliem par Daugavu, laivām un laiviniekiem”, kas izdota 1966. gadā Bruklinā, sīki aprakstījis to, kā izskatās Daugava, kā arī izstrādājis shēmu ar zudušajiem krāču, krauju un atvaru nosaukumiem, kas reiz kalpoja par navigācijas līdzekli plostniekiem. Šo grāmatu viņš rakstīja kā protesta kliedzienu pret Kokneses kanjona un Staburaga iznīcināšanu Pļaviņu HES „jūrā”, lai gan pats tai laikā dzīvoja Vācijā un ietekmēt notikumu gaitu Latvijā, kas atradās aiz dzelzs aizkara, nevarēja. Taujāts, kāpēc viņš, būdams vācietis, raksta grāmatu latviski, viņš atbildēja, ka citā valodā Daugavu nav iespējams saprast.
[Sagatavots pēc: https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/radioaparats-protesta-vestules-un-svetbilde-daina-ivana-pieturas-izstade-daugavai-but.d?id=49524595&page=2]
Milzu virpuļi (atvari)
Atvarus jeb riņķveida kustību ūdens augšējos slāņos, ko visbiežāk rada divu pretstraumju sadure, šķiet, zina ikviens, kas vasarā pavada laiku pie kādas ūdenstilpes. Milzu atvari jeb virpuļi ir daudz bīstamāki, jo var sevī iesūkt teju jebko, sākot ar dzīvniekiem un beidzot ar neliela izmēra kuģiem. Piemēram, par spēcīgāko plūdmaiņu (paisumu un bēgumu) radīto straumi (virpuli) tiek uzskatīta Saltstraumena Norvēģijas ziemeļos, kas veidojas 150 metru platā šaurumā starp Norvēģu jūru, Saltenfjordu un Šestardfjordu. Tās ātrums sasniedz 37 km/h, un veidojas vairākus metrus dziļi virpuļi, kuru diametrs sasniedz 12 metrus. Savukārt Moskstraumenā (Malstrēmā), kas atrodas atklātā jūrā pie Lofotu salām, netālu no Norvēģijas krastiem, plūsmas ātrums var sasniegt 32 km/h.
[https://www.tvnet.lv/6134131/septinas-intrigejosas-un-mazliet-mistiskas-dabas-paradibas-okeanos]
Sēkļi un atvari Daugavā no Aiviekstes līdz Jaunjelgavai
Teicējs Teodors Eglītis, plostnieks.
- Pogars atrodas pie Aiviekstes grīvas Daugavā. Augšpus un lejpus Pogara ir liela straume. Tad nāk dzelme.
- Trakais atvars jeb Velna atvars ir taisni pie Grūbas krācēm Pļaviņu pusē, t. i., Daugavas labajā krastā. No tā baidās lielā ūdenī.
- Kokneses atvars pretī Koknesei, ap 3 km garš.
- Poļu atvars pretī Mūkukalnam, tas sakarā ar Poļu krogu šosejas malā. Poļu atvarā ar enkuru kādreiz turējuši plostus fabrikai.
- Sērenes atvars ir pretī Sērenes skolai.
[Urtāns 1960 : http://garamantas.lv/en/file/1354115]
●
Luga „Atvari” ir oriģināldramaturģijas darbs, ko sarakstījis populārais kino scenārists Alvis Lapiņš un kas savu pirmiestudējumu Valmierā piedzīvoja 2008. gadā. Režisors Varis Brasla.
Izrāde par latviešiem, latviešu raksturiem, izjūtām un attiecībām pēc kara 1949. gadā. Izrāde tika nominēta Latvijas Teātra gada balvai 2007./2008. gada sezonā kategorijās: „Gada latviešu autora darba iestudējums”, „Gada aktrise otrā plāna lomā” un „Gada jaunais skatuves mākslinieks”.
[Sagatavots pēc: https://vdt.lv/lv/izrade/atvari un https://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/pazinoti-teatra-balvas-spelmanu-nakts-20072008-nominanti.d?id=21302889]
●
Kad žurnāliste Aiva Alksne jautāja bijušajam Rundāles pils saimniekam Imantam Lancmanim: „Gleznošanu bijāt upurējis par labu pilij?” – viņš atbildēja:
„Un tad 1963. gadā nāca piedāvājums strādāt Rundāles pilī, kas radikāli izmainīja manu dzīvi. Tiku nodots pils un tās problēmu rokās. Zināmā mērā pils kļuva par manu apsēstību. Tas bija bezgalīgs izaicinājums un arī iespēja. Es kā atvarā biju iekritis – kāda tur vairs doma par glezniecību? Sapratu, ka man tā ir jāupurē, jo pils ir svētāks uzdevums, īsta misija.” [Sagatavots pēc: Alksne 2021 : 23]