Tradicionālā transkripcija

[atvàrs]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑtvɑrs]

[a] – īsais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[r] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

at-priedēklis

var- – sakne

-sgalotne

atvar- – vārda celms

atvars patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. atvar-s atvar-i
Ģ. atvar-a atvar-u
D. atvar-am atvar-iem
A. atvar-u atvar-us
I. ar atvar-u ar atvar-iem
L. atvar-ā atvar-os
V. atvar! atvar-i!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsŠis atvars ir dziļš.

2) izteicēja daļa – Tumšais plankums upē ir atvars.

3) galvenais loceklisMutuļojošs atvars.

4) apzīmētājsLaivinieki nepamanīja atvara iedobes.

5) papildinātājs – Plostnieki pēkšņi ieraudzīja atvaru.

6) vietas apstāklisAtvarā ūdens virpuļoja kā neprātīgā dejā.

acu atvari, izmisuma atvari, mūžības atvars, purva atvars, sirds atvars, upes atvars

 

atvara dziļums, atvara iedobes, atvara ūdeņi, atvara virpulis

 

aklais atvars, dziļš atvars, īpašs atvars, kluss atvars, liels atvars, mazs atvars, melns atvars, sekls atvars, skaists atvars, tumšs atvars

 

dzejot par atvaru, fotografēt atvaru, gleznot atvaru, iekrist atvarā, ieraut atvarā, iet uz atvaru, ievilkt atvarā, jautāt par atvaru, ķert atvarā, lūkoties uz atvaru, makšķerēt atvarā, meklēt atvarā, mutuļojošs atvars, nirt atvarā, nogrimt atvarā, noslīkt atvarā, skatīties uz atvaru, zīmēt atvaru

atvars

Dziļāka vieta upes līkumā; ūdens virpulis, straumei ieplūstot šādā vietā.

Dziļš atvars. Ieraut atvarā.

pārn. Izmisuma atvari.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv/]

atvars

Ievērojams padziļinājums, bedre (parasti upes līkumā).

Dziļš atvars. Melns atvars. Iekrist atvarā.

.. Gauja te izskalojusi atvarus un akačus, lielākas un mazākas iedobes, kur dziļums no viena metra pavisam negaidot nokrīt līdz četriem un vairāk metriem .. Zvaigzne 56, 20, 24.

Asākos līkumos, kur pāri straumei nokārās vītolu pelēkie zari, [upes] ūdeņi glūnēja melni un dziļi. Tur bija atvari. Vāczemnieks 1, 22.

Valija stāvēja pie pašas kraujas, kas lejā izbeidzās ar strauju kritumu. Ūdens, dobji gulgdams, veidoja iedobtus atvarus .. Grants 7, 310.

sal. Skatlogi melni Un dziļi kā atvari. Vācietis 3, 185.

pārn. .. [Mārtiņš] nogrimst domu un atmiņu atvarā. Upīts 6, 98.

pārn. Uz cilvēku lūpām smaidu ugunis plaukst, Un acu atvari tavu skatienu saista .. J. Plotnieks 1, 33.

// Ūdens virpulis, kas rodas šādā vietā.

Mutuļojošs atvars. Ieraut laivu atvarā.

Sildīdamies saulē, viņi vēroja skaisto ainavu: līčus ar leknajām pļavām, .. tumšos atvara ūdeņus, kas mutuļoja pie kraujas, un spēcīgo straumi. Bundzeniece 1, 19.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

atvars

der Abgrund, die Tiefe im Flusse, der Strudel, Wirbel; eine von Fluss gebildete, von Sträuchern umgebene tiefe Stelle

Lind. n. Mag. XIII, 2, 63; [in Warkland gleichbed. mit akacis 1]; eine Tiefe mit einem Strudel Konv. 1 Oft übertr., der Abgrund: debesis gaišas un klusas kā mūžības atvars Vēr. II, 172. es redzēju tavas acis, šuos divus tumšuos atvariņus Vēr. I, 602. Zu vir̂t [so auch nach Leskien Abl. 356 und Nom. 174]. [Sagatavots pēc: ME I : 207]

atvars – otuors

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/meklet.php?vrd=atvars&s=1&sais=0]

 

atvars –  otuors, otuoreņš (dem.); dzeļme (upē), dzeļmeite (dem.)

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

atvàrs otvàrs, vsk. ģ. otvara, ak. otvaru. Ļoti dziļa vieta upē. pùrvs ìr akači, upês – otvari, azarâ otvaru na, parasti ìr dziļumi, bet tì nasàucâs otvari. otvàrs ìr Olu upê, tùr beja vînâ vìtâ, kùr tuô grìzâs oûdèns, tuôc(-ds) otvàrs. [Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017 : 103]

atvars – ators apv., atvarums apv., vērags apv., atpals apv., nograba apv.

[LVSV 1972 : 46]

Nogrimt (pazust) kā atvarāpazust tā, ka nekas vairs nav uzzināms.

[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 98]

Celtniecībāatvars, purva atvars.

Vides zinātnēsatvars.

Priekšvārds – Atvars.

 

UzvārdiAtvars, Atvara; Atvarnieks, Atvarniece; Otvars, Otvare.

 

VietvārdiAklais atvars, atvars Sēlpils pagastā; Akmentiņu atvars, atvars Alūksnes novadā; Aldiņu atvars, atvars Salas novadā; Annes otvars, atvars Alūksnes novadā; Ausekļa atvars, atvars Alūksnes novadā; Atvara iela, iela Madonā; Atvari, mazciems Nīgrandē; Atvaru iela, iela Baldonē; Atvaru iela, iela Mārupē; Atvaru iela, iela Pļaviņās; Kļavu atvars, atvars Alūksnes novadā; Līkais atvars, atvars Dagdas novadā; Melnais atvars, atvars Alūksnes novadā; Smilšatvars, viensēta Salas novadā; Sozanu atvars, atvars Alūksnes novadā; Tilta atvars, atvars Alūksnes novadā; Zāles atvars, atvars Alūksnes novadā; Zirdziņu atvars, atvars Alūksnes novadā.

 

ErgonīmiAtvars, amatierteātris Lutriņos; Atvars, deju kolektīvs Jaunjelgavā; Atvars, kafejnīca Saldū; Atvars, Siguldas Valsts ģimnāzijas jauniešu koris; Atvari, brīvdienu māja Jūrkalnē; Atvari, Turlavas pagasta zemnieku saimniecība; Atvari, Vārmes pagasta zemnieku saimniecība; Durbes Atvari, atpūtas komplekss pie Durbes ezera; Vidrižu Atvari, SIA Vidrižos; Zaļie Atvari, viesnīca Līvbērzē; Kanu atvars, sporta biedrība Priekules novadā.

atvars, mantots vārds, leišu apv. ãtvaras ‘sprauga, atvere; lietus gāze’. Vārda sākotnējā nozīme ‘atvērums, sprauga, caurums (piem., ledū)’ → ‘dzīle; ūdens virpulis dziļā (upes) vietā’.
Vārds atvars darināts ar galotni -s no darbības vārda atvērt tagadnes formas atver, saknē notikusi skaņu mija.
Bijis arī adj. atvars ‘atvērts’: „plaši atvari vārti”. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 85]

angļu – whirlpool; maelstrom

baltkrievu – вір

igauņu – möllu

krievu – oмут; водоворот

lietuviešu – verpetas

somu – pyörre

ukraiņu – вир

vācu – der Wasserwirbel; der Untiefe

Klusā atvarā velni dzīvo.

 

Klusi atvari ir dziļi.

 

Draudzība skaidra, nedziļa upe – droši pa viņu brist, jo redzami oļi dibenā. Mīlā tik dziļi atvari, ka neredz dibena. [Rainis 1981 : 211]

Ūdens gars izskatās kā vecs vīrs. Viņš dzīvo upēs, ezeros, purvos un pārtiek no zivīm. Par dienu viņš nekur nerādās un iziet no ūdens tikai naktī. Citu garu viņš savā tuvumā necieš. Viņš ķer peldētājus pie kājām un velk tos atvarā, sevišķi tos, kas peldot nepārmet krustu. Visvairāk tas notiek pusdienā un pusnaktī. Viņš baida arī zirgus un lopus, dažreiz tos arī slīcinādams. Klusās naktīs viņš mēdz braukt tukšā laivā bez airiem. Burvji iet pie viņa ap pusnakti pēc ūdens, ar ko tie dziedē dažādas slimības. Viņam kalpo ūdens meitas.

Kad Gauja sākusi tecēt no Vecpiebalgas Alauksta ezera pa savu tagadējo vietu, Velnam tas ļoti nepaticis, viņš tāpēc gribējis Gauju aizdambēt. Velns salasījis kreklā akmeņus un nesis, lai iebērtu Gaujai ceļā. Te krekls Velnam ieplīsis un akmeņi sākuši birt Lazdu kalnā. Bet akmeņi Velnam vēl palikuši. Bet, tavu nelaimi, iedziedas gailis, un Velnam akmeņi izbirst Brežģu kalnā. Tā Velnam nekas neizdodas.

Jauna būdama, Gauja steidzas uz jūru. Bet Velns lielās dusmās pie Nēķenu muižas aizmetis kalnu priekšā. Gauja pagriezusies uz rītiem un domājusi tikt Peipusa ezerā, bet Velns atkal priekšā pie Lejas muižas. Tā Gauja no Sinoles atkal griezusies uz vakariem gar Valmieru un Cēsīm. Kad velns redzējis, ka ar kalniem un akmeņiem neko nevar līdzēt, sācis rakt bedres Gaujai priekšā. Bet Gauja, spēcīga būdama, piepildījusi visas bedres un devusies tik projām uz jūru. Velna raktās bedres ir tagadējie Gaujas atvari, kuros glūn velni un vēl tagad vienu otru peldētāju ierauj savos dziļumos. [Latviešu tautas teikas 1991 : 178–179]

 

Melnais atvars Tirzas upē

Senāk – kad velni staigājuši pa zemes virsu – viņu valdniekam Melnim iegribējies pabraukāt pa Tirzas upi. Melnis iesēdies elles lielajā katlā un sācis braukt. Upē pašreiz esot bērni mazgājušies. Kad viņi ieraudzījuši peldam gar upes malu lielu katlu un no tā izbāztu melnu ragainu galvu, tie bailēs iekliegušies: „Vai Dieviņ, kas tad tas?” Acumirklī Melnis ar visu katlu nogrimis, burbuļi vien noburbuļojuši. Un no tās reizes tur esot cēlies atvars. Savu nosaukumu arī atvars dabūjis no elles valdnieka Melnā. [Latviešu tautas teikas 1991 : 197]

 

Velna atvars

Daugavā pretī Pastmuižai ir Velna atvars. Šinī atvarā uz akmens sēdējis Velns. Velns vilcis visus plostniekus atvarāiekšā, sajaucis plostus, pašus nobeidzis. Reiz braucis ar plostiem jauns puisis. Citi tam to stāstījuši, šis nav ticējis. Bijis tikko saderinājies. Varen drošs. Piebraucis pie atvara. Kā tad, Velns rauj šo iekšā. Nogājis lejā un sācis cīnīties ar Velnu. Atņēmis Velnam zelta susekli vai ko tur. Uzvarējis Velnu. No tās reizes plostnieki varējuši braukt, nav rauti atvarā. [Latviešu tautas teikas 1991 : 175–176]

Biedinājums

 

Gan dzīves laime ziedēs,

Kad atdzims cilvēce,

Bet vai tā brūces dziedēs,

Kas sistas pagātnē?

Vai zelta plīvurs velsies

Pār asins laukumiem –

Un kalns uz kalna celsies

Pār tumšiem atvariem?

Par upuriem, kas krita

Tiem simtiem tūkstošiem,

Vai nākamība cita

Liks otrreiz dzīvot tiem? [Aspazija 1985 : 62]

 

Burvība

 

Kur tu šodien slēpies pati,

Kam tu mīkstu gultu klāj?

Tavi liepu ziedu mati

Man no gadu miglas māj.

 

Augstu lido bezdelīgas,

Bet tām arī saule riet:

Kā gan sīkas matu stīgas

Var tik ilgi sirdi siet?

 

Vai par vienu acumirkli,

Kas nav zila vēja vērts,

Zvejnieks krācēs lauzīs irkli

Un tad brauks, kur atvars vērts?

 

Vai par vienu vārdu liegu

Cilvēks mūžu neaprims –

Zirgus dzīt pa dziļu sniegu,

Kamēr sabruks vecs un slims?

 

Kas gan sirdi izdibinās,

Kas gan teiks, kur slēpjas malds?

Asins straumes dzīslās tinas

Un kā meži vējā šalc.

 

Kur tu šodien slēpies pati,

Kam tu mīkstu gultu klāj?

Tavi liepu ziedu mati

Man kā zelta migla māj. [Aigars 1995 : 107]

 

***

Viņam teica,

Lai mežā neiet,

Jo mežā dzīvojot čūskas.

 

Bet viņš domāja par tiem riekstiem,

Kas mežā aug.

 

Viņam teica,

Lai sargās no atvariem.

Atvars var ieraut dzelmē.

 

Bet viņš zināja pats,

Ka dziļākā vietā

Ir vieglāk peldēt.

 

Viņam teica,

Ka iet pa kāpnēm

Vajaga lēnām,

Jo citādi elpas trūkst.

 

Bet viņš nezināja

Ne aizdusu, ne elpas trūkumu.

 

Viņu baidīja no simt nāvēm,

Kas slēpjas ikvienā pažobelē.

Bet viņš zināja,

Ka nāve, tāpat kā dzīvība,

Ir tikai viena.

 

Ja viņš klausījis būtu,

Tad mēs līdz pat šai dienai

Nezinātu, kā viņu sauc.

 

Viņu sauca –

Gastello. [Vācietis 1978 : 70]

 

Mīlas vārdi Salacai

 

Un atkal pa kājām, pa ceļam,

caur Vidzemi zigzagiem dzīta,

staipekne, dulbure, ložņa –

Salaca – mantrausīte.

 

Kur tu sarausi ievas tik rūgtas,

kur tu sarausi pilsētiņas,

kā tu iekrāpsi viņus

ievās – div cilvēciņus!

 

Ko tu gribi no manis

savā atvarā saltā,

velna kancele, bībele,

mīlas plintniece saldā,

 

ūdenszāļu orķestra bedre,

pirmā latviešu opera,

provinces palaidne, Rīgas

avīzēs nenopērkama,

 

tur kritiķiem aizliegtā spēle,

jandālu spēle drošā,

kāds eņģelis tevi ir radījis,

bazūne izaicinošā?

 

Ja velns tavus atvarus diriģē,

tad tas nav bez dieva ziņas.

Tu – lībju un igauņu brūte,

Salaca, Salaciņa… [Peters 1989 : 347]

 

Sōpu soldonums

 

Reiz sōpes prūjom aizdzynu

Un prīcā apreibt sōku,

Un dzeives ceļā meklēju

Sev vītu radzamōku.

 

Maņ apkōrt smīkli čalōja

Un dzīsmes nanūstōja,

Sirds krostus jyutas skolōja

Un jaunom kaislem mōja…

 

Bet dvēsele dreiž pagura

Šū saklū strautu brist.

Nu myglas zvaigzne iznyra,

Kas draudēja jau dzist.

 

Ņyu maņ uz sapnu oltora

Zyls skumu zīdeņš zīd.

Pi dzidrō sōpu otvora

Maņ taka otkon īt. [Madsolas Jōņs 1998 : 32]

Plostnieki viņu pazina. Pavasaros tas grieza virpuļos palu ūdeņus. Ja kāds neuzmanījās pirmās lāviņas cieši novilkt gar sēkļa krastu, atvars ierāva plostu savās ūdens dzirnavās, sarāva jūgus, sagrūda kokus kārtu kārtām. Vīri lamādamies strādāja līdz vēlam vakaram.

Sausās vasarās atvars gan norima, sarāvās šaurs, bet dziļš kā aka starp kalmju un meldru pieaugušiem krastiem. Ūdens vēl arvien griezās, maldams sīkus burbuļus, laizdams lejup putu ziedus.

Rudeņos atvars kļuva melns kā darvas katls. Aukstajā ūdens klēpī tas ilgi auklēja kritušās koku lapas, bērzu, kārklu un pīlādžu vasaras rotu, līdz vēja brāzma vai draiskuļi viļņi tās iedzina upes straumē.

Ziemās atvars likās norimis, kā atpūzdamies gulēja zem sniega un ledus. Bet lai kāds cilvēks vai lops mēģina tam iet pāri! Melnais āliņģis viltīgi grozīja mūžam dzīvo ūdens aci. No tās sargājās cilvēki, tai meta līkumu sniegā iespiestie meža kustoņu pēdu raksti.

Kādēļ to sauca par Dārtas atvaru? Ja kādam mežiniekam jautāsim, neviens droši nepateiks. Tikai nostāsti gāja no mutes mutē – meita ielēkusi, galu meklēdama. [Dziļums 2007 : 221]

 

Kaspars tikām gāja taisni jeb tiešām tēvam pretī, izmezdams labi lielu līkumu. Ne reizes viņš neskatījās atpakaļ un arī citur nekur neapstājās kā vien uz kāda augsta tilta, kuram bija lejas pusē liels, dziļš atvars. Kaut gan lielums no pavasara ūdeņiem bij jau noskrējis, tomēr prāvākās upītes tecēja vēl diezgan stipri un arī šī upe, uz kuras tilta tagad Kaspars apstājās, lūkodamies tumšā un mutuļojošā atvarā. Daudz reizes viņš bij gājis pār šo tiltu, bet nekad tas nebij spējis viņu tā apturēt kā šai reizē. Tumšs kā nemierīgais atvars bij arī viņa sejs. Jo ilgāk Kaspars tanī šausmainā dziļumā lūkojās, jo patīkamāks tas viņam izlikās. [Kaudzītes 1964 : 198]

 

Šai malā sen laikiem nav neviens izzvejots. Pērn pie Stukmaņiem esot gan pašu veci izvilkuši. Kad situši nost – bļāvis kā vērsis! Bet te jau reti kad zvejo ar tīklu un tāpēc arī nekad sama nenoķer. Viņus arī grūti izzvejot: tie dikti gudri, malā gandrīz nekad nenāk, dzīvo vienmēr dzelmē. Tikai pavasaros kādreiz ledi iztramda, vai arī neskaidrā ūdenī paši iemaldās kādā atvarā. Ja tad pagadās tīkls, tad var izvilkt. Bet mums tīrā laime, ka sami tik reti nāk malā! [Valdis 1983 : 40]

 

Straujas upes, lēni atvari, klusi meža ezeri, kam krasti līgojas kā palagi, jūras ziemeļos un dienvidos – tie visi bieži mani uzņēmuši savos spoguļos. Neviens draugs, neviena draudzene nav man snieguši tik ilgstošu labsajūtu kā šie ūdeņi, kuru devīze ir: mūžam atjaunoties![..]

Kad apnikušas klusās meža pļavas, es pāreju uz kādu lielāku upi. Arī tā vēl ir tāda, ka braslos, bikses atraitījis, vari pāri tikt, bet vietām tai ir tumši atvari, virs kuriem saulē zalgo vasaras putekļu plēve kā eļļa. [Jaunsudrabiņš 1982 : 7–11]

 

Grunduļa dzīve nekad nebij burbuļojusi kā jautrs, atklāts strauts. Ja to tomēr gribēja kaut kādi salīdzināt ar zemes ūdeņiem, tad tā varbūt bij, sevišķi tagad, savā pēdējā posmā, kā piesērējusi dūņupe, kuras tecēšanu varēja vērot vienīgi no ūdenszāļu locīšanās. Neraugoties uz to, ka šiem ūdeņiem, gluži kā visiem, reiz bij jūra jāaizsniedz vai jāpaceļas debesīs kā mākoņiem, tie tikko vilkās. Tie tikko slīdēja, tie griezās atvaros kā pa katlu, gar vienu krasta malu taustīdamies uz priekšu, gar otru bīdīdamies atpakaļ.

Raibs bij Grunduļa mūžs un tomēr, ņemot visā visumā, sīks, nenozīmīgs, bez kādas vērtības. [Jaunsudrabiņš 1982 : 388]

 

Neviens nestrīdas ar sevi. Visi strīdas ar citiem. Upe strīdas ar krastiem un akmeņiem. Vanags strīdas ar vēju. Viena mēle ar otru mēli. Acs pret aci un zobs pret zobu. Bet nav zoba, kas – pret sevi, un acs, kas – pret sevi.

Kas ar sevi nestrīdas, kā tas pratīs ar citiem?

Grauzīs. Tas nepratīs strīdēties, bet grauzt. Upe grauzīs krastu, ķirmis galdu, suns kaulu un cilvēks cilvēku. Tā būs tā lielā grauzēju armija, kas ar sevi nestrīdēsies.

O, es saprotu, ka upe krācēs ar sevi nedrīkst strīdēties – tad viņa neuzvar. Zobs nedrīkst ar sevi strīdēties, kad pret zobu, – tad neuzvar.

Acs nedrīkst sevi apšaubīt, kad viņa grib aizdedzināt, – tā savu spēku zaudē degpunkts. Bet – pirms! Bet – pēc!

Pirms krācēm lēni griežas atvari: vai tur upe nedomā? Un pirms tavas acis uzvarēja cita acis, vai viņas ar sevi nestrīdējās?

Nestrīdējās? Tad tu esi muļķis. Un tava uzvara ir muļķa uzvara.

Kad upē nav atvaru, kad ūdens ir remdens, kad alus ir novadējies un cilvēki ar sevi nestrīdas, uzvar muļķi. Nešaubīgi. Nešaubīdamies. [Ziedonis 1971 : 59]

NORMUNDS.

Vij rozes ap galvu

Un aizmirsti,

Vai esi, vai būsi,

Vai dzīvoji!

Un smejies un smejies,

Un aiznesties ļauj,

Kur straume tevi

Uz atvaru rauj…

 

VIESI (korī piebalso).

Tik smejies un smejies,

Un aiznesties ļauj,

Kur straume tevi

Uz atvaru rauj…

 

DZELZS JAUNAVA (baletam beidzoties).

Tas jautri gan, bet pārāk strauji,

Kā purva liesmas sīc un trīc priekš acīm.

Lai labāk tagad sākam citu ko. [Aspazija 1986 : 495–496]

 

ZANE.

(Nu gluži apmierināta, uzlēkdama kājās.)

Ak tu prieku! tavu prieku!

Nu vairs krastā nesēdēšu.

Nāc i tu! nesēd’ še!

BARBA.

(Apsēzdamās.)

Es jau varu, man nekait.

ZANE.

Nesēd’, nesēd’! labi nau:

Atvars griežas, dzirnas rūc,

Dzelmē dzirnu melna acs:

Graudus rīj, putas met, –

– Es kā graudiņš iekritīšu

Ūdensdzirnu melnā acī:

Kā miltiņu mani mals,

Zivīm ēst atmetīs.

(Atiedama nost no Daugavas un vezdama līdzi Barbu.)

Man tik bail, kājas stinga,

Nu lokanas projām bēgt.

– Nāc, māsiņ, tekam prom. [Rainis 1980 : 457–458]

 

Vārds atvars izmantots Alvja Lapiņa lugas nosaukumā Atvari.

Niršana atvarā un skaistā Bauska

Mežotnes vasaras bija ļoti foršas. Peldējāmies Lielupē, kas bija turpat blakus. [..]

Tur patiešām bija atvars… Mēs [Uldis Dumpis] ar Pēteri [bērnības draugu] bijām tā piešāvušies, ka spējām ienirt tik dziļi, lai ar kāju pirkstiem uzķertu kādu māla pikuci. Uznesām to virspusē un parādījām, ka esam tikuši līdz dibenam, bet dziļums tur tiešām bija liels. Kā šodien atceros, ka nirstot baigi spieda deniņos. Faktiski dulli puikas, bet mums patika demonstrēties, ka mēs to varam, un par šito atrakciju mums vienmēr kādu kārumu iedeva. Es domāju, ka ne mana, ne Pētera mamma par mūsu izklaidēm nezināja. Skaidrs, ka tās mums uzreiz būtu aizliegtas. [Blaua 2015 : 37]

 

Gauja augšgalā

Gauja [..] iztek kā mazs strautiņš no Alauksta ezera Vecpiebalgā. Šis strautiņš, iziedams caur Lodes un Taurenes ezeriem, ieiet Dzērbenes robežās jau kā paprāva upe. Esmu apbraukājis gandrīz visas Latvijas upes un ezerus, bet nezinu ideālākas spiningošanas vietas, kā no Dzērbenes Kurmjiem līdz Jaunpiebalgas dzelzceļa stacijai. Gauja še iet līku loču gandrīz visu laiku, tomēr dzelzceļa tuvumā, t. i., no Dzērbenes līdz Piebalgas stacijai. Pati upe še vēl nav plata, 3–4 asis [ass – garuma mērvienība – 2,13357 metri], bet par to daži atvari ir krietna ezera lielumā. Upe pieaugusi ar lēpu lapām un zirnājiem, tāpat arī atvaru gali, pašam atvaram gar malām ir arī zāles, bet vidus tukšs, dziļums dažās vietās 3–5 asis, – īsta līdaku noliktava. Šur un tur ir akmeņainas krāces, kurām atkal seko dziļie atvari. Krasti visur stingri, viegli pieejami, arī krūmi retās vietās un palaikam tik ap seklām krācēm, kur tā kā tā nevar rīkoties ar spiningu. Tiešām spiningotāja paradīze, kura bez tam taisnā līnijā velkas ap 20 km. [Inesietis 1930 : http://gaujasfonds.lv/raksti/gauja-augsgala/]

Gauja ir viena no bīstamākajām Latvijas upēm. To nosaka relatīvi lielais straumes ātrums un smiltīm klātā gultne. Ātrā plūduma vietās straume paceļ no gultnes sanešus vai pat to padziļina. Te rodas dziļi iedobumi – dzelmes. Nereti ūdens šādās vietās sāk riņķot – veidojas atvari. Citā vietā, varbūt tepat blakus dzelmei, kur straume kļūst lēnāka, saneši nogulst – rodas sēklis. Gaujai raksturīgi, ka bieži mainās sēkļu un atvaru novietojums, kas rada lielas briesmas peldētājiem. [Nikodemus : http://latvijas.daba.lv/ainava/]

 

Ūdensteču un ūdenstilpju daļu nomenklatūras vārdi

Hidrogrāfisko apelatīvu [sugasvārdu] grupā 86 nomenklatūras vārdi apzīmē kādu nelielu ūdenstilpes vai ūdensteces daļu vai raksturo kādu ūdensobjekta daļas pazīmi – tie ir apelatīvi, kas nenosauc vai neraksturo objekta piederību kādai noteiktai fizioģeogrāfiskā objekta klasei. Lai gan šo grupu var klasificēt vairākās apakšgrupās, tās iedalījumu nav iespējams izveidot viendabīgu, jo ūdens tiek raksturots no visdažādākajiem aspektiem – šie apelatīvi nosauc vai nu kādu ūdens pazīmi (piemēram, ātrumu, dziļumu), vai specifisku hidroobjekta daļu (kā atvars, grunts), vai objekta formu (piemēram, līkumus), vai izmantojuma mērķi (zvejvietas) utt.

Visbiežāk gan toponīmijā, gan ģeogrāfiskajā nomenklatūrā sastopami dažādi atvaru nosaukumi, kuri, izņemot metaforiskos nosaukumus elle, ellīte, ir deverbāli atvasinājumi (no tiem lielākā daļa saistāmi ar darbības vārdiem virt ‘vārīties’, vērpt, griezt): antuors, antvars, antors, atvars, dziemulis, grīzeknis, grīzulis, mutulis, vārpata, vārpats, vērpata, vērpeta, vērpete, vērpis, vērputs, versme, virpata, virags, virpalis, virpata, virpals, virpats, virpulis, vieksta, vieksts, virtenis, virulis.

Ar atvaru bieži saistīti dažādi dziļumi un bedres ūdenī, kurām ģeogrāfiskajā nomenklatūrā daudz atšķirīgu nosaukumu: abra, aizbuoda, auda, auga, buņģis, duoms, duomis, duburs, dzedrums, dzelmājs, dzelve, dzelme, dziļums, dzīle, juoma, kalte, kulka, kuma, lasmenis, plasa, plēsa, rāja, rāva, sietava. [Rapa 2013 : 75–76 : https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/4573/15408 Sanda_Rapa_2014.pdf?sequence=1]

Oforts Labāk Gaujas atvarā. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Autors – Rihards Zariņš. [https://enciklopedija.lv/meklet/atvars]

Skulptūras „Atvars” (Kandava) centrālais tēls ir no ūdens iznirstoša zivs, kas veidota granītā. Apļveida bruģa klājumu noslēdz baļķu soli, kuri ataino atvarā ierautus koka zarus. Skulptūra „Atvars” lieliski papildina labiekārtoto skvēriņu, kas atrodas blakus Kandavas tiltam un Abavas vecupei. Skulptūra atklāta 2012. gada janvārī. To Kandavas novadam dāvinājis uzņēmējs Ivars Marašinskis. Objekta idejas autors un izpildītājs ir pazīstamais tēlnieks Ojārs Feldbergs. [https://www.redzet.eu/photo/skulptura-atvars-kandava-V-1429-20/view/Skulpt%C5%ABra_%22Atvars%22]

Bronzas auskari Atvars. Rotu mākslinieks Edgars Skulte. [https://www.skaistarota.com/veikals/params/category/52109/item/227564/]

Pļaviņas Daugava pie Pļaviņām. Velna atvars. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/19769/]

 

Velna atvars Daugavā pie Pļaviņām. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/13384/]

 

Pļaviņas Velna atvars. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/14270/]

 

Pļaviņas Velna jeb Trakais atvars. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/32490/]

 

Pļaviņas Pagara atvars. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/44040/]

 

Pagara atvars. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/19769/]

 

Kluša Atvaru virpuļi Gaujā (viens liels atvars un vairāki sīciņi). [https://dziedava.lv/daba/izveleta_daba.php?ftips1=187&parsk]

 

Žīgurs Bendes atvars. [https://www.historia.lv/vietas/bendes-atvars]

Dziesma Es esmu atvars, nebaidies. A. Deguma vārdi, A. Gedroviča mūzika, izpilda grupa „Sestā jūdze”.

Dziesma Mīlas atvari (no izrādes „Kaupēn, mans mīļais!”). M. Zālītes vārdi, J. Lūsēna mūzika, izpilda M. Freimanis.

Dziesma Atvars. A. Baltača vārdi, AGA mūzika, izpilda grupa „Baltie lāči”.

 

Grupa Baltie lāči izveidojusi koncertprogrammu „Atvars”. Mūziķi dzied par to, ka atvars dabā ir padziļinājums upes vai ezera gultnē, virs kura var veidoties ūdens virpuļi un zemūdens straumes. Cilvēkam no tādām vietām jāturas tālāk. Taču no dzīves atvariem nav pasargāts neviens un bieži tie ierauj cilvēku savā varā. [Sagatavots pēc: http://kandava.lv/notikumi/5983/grupas_baltie_laci_koncertprogramma_atvars]

Atvara iela

Atvara iela atradās Rītabuļļos Rīgā. No 1924. gada tai bija nosaukums Laivas iela; 1930. gadā pārdēvēta par Atvara ielu. 1936. gadā tā slēgta satiksmei, jo Buļļumuižas izbūves plānā bija paredzēta ielas likvidācija. Tagad svītrota no ielu sarakstiem. [Rīgas ielas 2001 : 199]

 

Atvaru iela

Atvaru iela atrodas Rīgā, Latgales priekšpilsētā, Dārziņos. Nosaukums piešķirts 2000.