Tradicionālā transkripcija

[atslga]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑtslæːˀɡɑ]


[a] – īsais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[l] – ’skanenis’.’]

[ē] – garais, platais patskanis

[g] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – ē.



at-priedēklis

slēg-sakne

-agalotne

atslēg- – vārda celms




at-slēg+caur-um-s

at-slēg+vārd-s

priekš+at-slēg-a




atslēgapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

atslēg-a atslēg-as

Ģ.

atslēg-as atslēg-u

D.

atslēg-ai atslēg-ām

A.

atslēg-u atslēg-as

I.

ar atslēg-u ar atslēg-ām

L.

atslēg-ā atslēg-ās

V.

atslēg-a! atslēg-as!


N. Kārlis AtslēgaD. Kārlim Atslēgam


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsDzīvokļa atslēga ir manā somā.

2) izteicēja daļa – Cietais metāla priekšmets mammas kabatā ir mašīnas atslēga.

3) galvenais loceklisRīgas atslēga.

4) papildinātājs – Mazais brālis pazaudēja spēļu lādītes atslēgu.

5) apzīmētājsAtslēgas zeltainais spīdums žilbināja acis.

6) apstāklisZelta atslēgā var redzēt savu atspulgu.



atslēgas kauls, atslēgu saišķis

aizdedzes atslēga, basa atslēga, dzīvokļa atslēga, metāla atslēga, pagraba atslēga, panākumu atslēga, Rīgas atslēga, vārtu atslēga, vijoles atslēga, zelta atslēga

liela atslēga, smaga atslēga

atrast atslēgu, nolauzt atslēgu, nomest atslēgu, pazaudēt atslēgu, piekaramā atslēga, slēgt ar atslēgu, saliekt atslēgu



atslēga,s.

1. Rīks, (parasti metāla), ar kuru aizslēdz vai atslēdz (telpas vai priekšmetus). 

Dzīvokļa, čemodāna, klavieru atslēga. Atslēgu saišķis. Atstāt atslēgu durvīs.

2. Slēdzene.

Atslēgas bulta. Piekškaramā (arī piekaramā atslēga) atslēga.

3. Darbarīks (piem., uzgriežņu) griešanai; rīks (mehānismu) regulēšanai, iedarbināšanai. 

Pārbīdāmā uzgriežņu atslēga. Slidu atslēga. Uzvelkamas rotaļlietas atslēga. Aizdedzes atslēga.

4. Paņēmienu kopums šifrēta vai ar nepazīstamām zīmēm rakstīta teksta izlasīšana; sistēma šifra veidošanai. 

Šifra atslēga.

5. Galvenais faktors, pareizā pieeja, pareizais līdzeklis kā izprašanai, atrisināšanai, sasniegšanai u. tml. 

Panākumu atslēga.

6. Mūzikā grafiska zīme, kas nosaka skaņu augstumu un apzīmējumu līnijkopā. 

Vijoles, basa atslēga.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 127]


atslēga, -as, s.

1. Rīks (parasti metāla), ar kuru aizslēdz vai atslēdz (telpas vai priekšmetus).

Dzīvokļa atslēgas. Vārtu atslēgas. Čemodāna atslēgas. Atvilktnes atslēgas. Atslēgu saišķis. Pievīlēt atslēgas. Apgriezt atslēgu durvīs. Atstāt atslēgu durvīs. Pilsētas atslēgas.

Ruta uzkāpa pa kāpnēm un sameklēja rokas somiņā atslēgu. Bet viņai nenācās atslēgt durvis. Tās atvērās pašas. Lācis 6, 460.

2. Iemontēta ierīce, mehānisms (durvīs, atvilktnē u. tml.) aizslēgšanai.

Atslēgas caurums. Atslēgas bulta.

Piekaramā (retāk priekškaramā) atslēga – atslēga, ko noslēdzamai vietai piekar priekšā.

Smēdes durvis bija ciet. .. tās bija aizslēgtas ar lielu priekškaramo atslēgu. Plūdonis 2, 421.

3. Darba rīks (skrūvju, uzgriežņu) griešanai.

Strādājot ar atslēgām, nepieciešams, lai atslēgas atvērums labi aptvertu skrūves galvu vai uzgriezni .. Atslēdznieku darbi 16.

Paņemu savus amata rīkus: āmuru, cirvi, atslēgas un eju. Preilis 1, 12.

// Instruments (kā) atvēršanai, nostiprināšanai, regulēšanai u. tml.

Slidu atslēga. Loga atslēga. Klavieru skaņojamā atslēga.

// Instruments atsperes saspriegšanai.

Ar atslēgu uzvelkams pulkstenis. Uzvelkamā rotaļu automobiļa atslēga.

4. Ar roku darbināms kontakta slēdzis elektriskās strāvas ķēdes ieslēgšanai un pārtraukšanai.

Telegrāfa atslēga. Atslēgas rokturis.

Viņas [telegrāfistes] uzdevums tekstu ar Morzes atslēgu noraidīt tālāk, bet pienākušo atšifrēt. Zvaigzne 62, 14, 4.

5. Priekšnosacījums, lai ko iegūtu, panāktu, sasniegtu.

Laimes atslēga.

Dziļa ieinteresētība, nemitīga degsme.. ir katra jaunrades darba būtiskais pamats un panākumu atslēga. Cīņa 55, 8, 3.

// Pareizā pieeja, veids, kas ļauj piekļūt (kam), izprast, apgūt, atrisināt (ko).

Paiet gadi, un pēkšņi kāds notikums.. palīdz [rakstniekam] rast atslēgu, lai izprastu līdz šim it kā nedzīvā materiāla jēgu, lai liktu tam dzīvot .. Literatūra un Māksla 60, 33, 1.

6. Šifra veidošanas sistēma.

Atslēga teksta šifrēšanai. Atrast šifra atslēgu.

// Paņēmienu kopums nepazīstamu raksta zīmju un raksta sistēmas atšifrēšanai.

.. 1952. gadā atklāja maiju rakstības pamatus, kā arī atšifrēja daudz vārdu, pat veselas frāzes. Tātad atslēga seno maiju rakstiem atrasta. Zvaigzne 60, 1, 23.

7. mūzGrafiska zīme nošu sistēmā, kas nosaka skaņu augstumu un nosaukumu līnijkopā.

Vijoles atslēga. Basa atslēga. Atslēgas zīme.

Zemāko oktāvu skaņu apzīmēšanai lieto fa atslēgu, ko sauc arī par basa atslēgu .. Gailis 1, 73.

anat. Atslēgas kauls – kauls, kas savieno lāpstiņu ar krūšukaulu. Viņam divās vietās lauzta kreisā roka un atslēgas kauls… Meldere 1, 53.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


atslēga – atslāgs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


atsl¥ga, demin. atslêdzĩna. acsl¥ga durìm prìekšã nebi, tâ·pat a kùoku stut¡ja [durvis]. pìekaramã atsl¥ga – slēdzene, ko noslēdzamai vietai piekar priekšā. es nùopìrku viênu acsl¥gu, pìekaramã acsl¥ga – viņu àisspiêda ciê. mùms viņu sàuc pa sprêdzi.

(kâ) mãjas atsl¥ga – saka par cilvēku, kas dzīvo mājās, sargā māju. pa v¥cu cìlv¥ku saka, ka tas i tik·pat kâ mãjas acsl¥ga. tas i vêl vaĩrâk kâ mãjas acsl¥ga. tu vari iêt vai kùr, tèu i kas mãjã palìek. acsl¥ga tâ nenùosaxgã mãju kâ v¥càis cìlvêks. 

turêt zèm atsl¥gas – turēt ieslēgtu; nedot citam (ko), sargāt (no kā). ka vaĩ nàu usticĩbas tâdàm [zaglīgam] cìlv¥kàm, ta i viss jàtùr zèm acsl¥gas, viss jàslêdz ciêti.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 124]


atslēga – slēdzene


Turēt aiz atslēgas (arī deviņām atslēgām) turēt ieslēgtu, nedot citam (ko); arī slēpt, nerādīt.

 

Stāvēt (arī būt) aiz atslēgas (arī deviņām atslēgām) būt ieslēgtam; tikt sargātam, slēptam (no kā).

 

Aizslēgt ar deviņām atslēgām  glabāt tā, ka citi nevar piekļūt; glabāt lielā slepenībā.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Burvju atslēga (atslēdziņa) – līdzeklis, ar kuru var iegūt vēlamo rezultātu.

 

Kā caur atslēgas caurumu izvilkts (arī izrauts) ļoti novājējis.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 95–96]


Arheoloģijāatslēga.

 

Medicīnāatslēgas kauls.

 

Tehnikāaizdedzes atslēga.

 

Celtniecībāangļu atslēga, blīvslēga atslēga, cauruļu atslēga, izliektā uzgriežņu atslēga, franču atslēga, greizā uzgriežņu atslēga, kokskrūvju atslēga, kvadrātatveres atslēga, pārbaudes atslēga, vienkāršā atslēga.

 

Pedagoģijāatbildes atslēga.

 

RadiotehnikāMorzes atslēga.


UzvārdiAtslēga; Atslēdziņš, Atslēdziņa.

 

ErgonīmiAtslēga, bārs; Atslēgu centrs, SIA; Atslēgu pasaule, darbnīca; Zaļā atslēga, ekosertifikācijas sistēma.


atslēga ir atvasinājums no mantota vārda slēgt, un tas minēts 17. gs. vārdnīcās. G. F. Stenders lieto vārdu atslēga un atslēgas bērns jeb spals. 20. gs. terminoloģijā atslēga un slēdzene.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 854–855]


angļu – lock; (slēdzene) key

baltkrievu – ключ

čigānu – klidin

grieķu – πλήκτρο

igauņu – võti

itāļu – chiave

krievu – ключ

latīņu – clavis

lietuviešu – raktas; spyna

lībiešu – võţīm

poļu – klucz

somu – avain

ukraiņu – ключ

vācu – der Schlüssel

zviedru – nyckel



Ar atslēgu nevar aizslēgt to, ko ar vārdiem.

Kāda atslēga, tāda slēdzene.

Ar un sēj gan labi, bet atslēgas netur labi – viss velti.


Ja atslēga pazūd, tad tās nevajag meklēt, jo viņa pati atkal atradīsies.

Ja zemē dabū atslēgu, tad atradējs dabūs mantojumu.

Kad atrod atslēgu, tad būs laime.

Ja pūš caur durvju atslēgas caurumu, tad ausis sāp.

Bērnam nedrīkst dot ar atslēgām spēlēties, tad viņam grūti iemācīties runāt.

Kad caur atslēgas caurumu skatoties, tad paliekot akls.

Pliku atslēgu nevar likt uz pliku galdu, tad būs strīdi un nemieri mājā.

Atslēgas nevajag uz galda likt, jo tad jāķildojas.

Atslēgas nedrīkstot skandināt, tad saucot zagļus.

Ja jaungada laimes lejot izlejas atslēga, tad nākošā gadā būs daudz maizes.

Ja meita sapnī atrod atslēgu, tad viņa kļūs par saimnieci.



Pakulu klētiņa, linu atslēga. – Maiss.

Lielais velns aiz trijām atslēgām. – Alus.

Sarkana klētiņa, balta atslēga. – Avene.


Meita klētī, bize ārā. – Atslēga.

Saimniecei viena acs. – Atslēga.

Mazs, mazs sunīts, kluss kā akmens, bet tomēr lielu lielais mājas sargs. – Atslēga.

Ne rej, ne kož, bet māju sargā. – Atslēga.

Ne pats ēd, ne otram dod. – Atslēga.



Uguntiņa, atslēdziņa,
Abas labi glabājamas:
Uguntiņa sasildīja,
Atslēdziņa pamieloja. [LD 18183-1]

 

Visu laiku atslēdziņa
Pasolē mētājās;
Nu atveda saimenieci,
Atslēdziņu glabātāju. [LD 34519-1]

 

Kas grib manu pūru slēgt,
Lai dod ziņu māmiņai:
Māte pūru aizslēguse,
Pie māmiņas atslēdziņa. [LD 25142-2]

 

Ai, Dieviņ, nu es būšu
Kara vīra līgaviņ’:
Man māmiņa ielikusi
Pūrā plintes atslēdziņ’. [LD 9304-0]

 

Es to savu mīļu tēvu
Ar važām aizvažoju,
Ar atslēgu vārtus slēdžu,
Lai nenāca ciemoties. [LD 27514-0]

 

Visi tēva kalpi raud,
Kad es gāju tautiņās.
Neraudiet, tēva kalpi,
Neb atslēgu līdzi vedu. [LD 17659-5]

 

Dēlu māte mani vīla,
Klēts atslēgu solīdama;
Nu aizgāju, neierauga,
Klēts celiņu staigājot. [LD 23220-0]

 

Precēj’ mani pērn bagāts,
Šogad vēl bagātāks:
Pērn precēja zirgu zaglis,
Nu atslēgu mūķētājs. [LD 15631-4]

 

Maizē auguse
Mūs’ māsiņa,
Nebūs tautām
Maizītes liegt,
Būs dot atslēgu,
Lai ņemās pate,
Lai gāja klētī,
Lai kambarī. [LD 26077-0]

 

Uzaugu dižmaņa,
Brammaņa meita,
Velk’ svārku uz svārka,
Jož’ platu jostu,
Aizbāžu aiz jostas
Atslēgu buntu;
Jo lecu, jo šķind,
Jo tika lēkt. [LD 24198-0]


Slinkā līgava

Reiz vecos laikos dzīvojušas māte ar meitām. Kaimiņu Andrejs iecerējis vienu par līgavu un sācis viņu apciemot. Bet cilvēki stāstījuši, ka viņa esot ļoti slinka. Bet viņš, to neticēdams, gribējis pats izprovēt. Viņš aizgājis vakaros arvien to apciemot. Tad viņa līgava arvien vērpusi lielu kodeļu. Andrejs novērojis, ka kodeļa katru vakaru izskatoties tāda pati. Tad iedomājis sevišķu joku.

Vienā vakarā, ilgāk palikdams, paņēmis klēts atslēgu un, nevienam nemanot, ielicis kodeļā. Un tad kādu laiku viņas neapciemojis. Ja nu viņa to kodeļu novērpšot, tad atslēgu atradīšot. Bet nekā, kodeļa kā stāvējusi, tā stāvējusi. Bet klētī nevarot tikt. Māte aizgājusi uz kaimiņiem un stāstījusi savu nelaimi. Vai nebūšot Andrejs līdz aiznesis?

Māte gājusi pie Andreja apvaicāties. Andrejs atbildējis, vai tad viņas neesot atslēgu atradušas. Šis gan zinot atslēgu, tikai viņu pašu mājās.

Tad viņa lūgusi Andreju, lai nāk palīgā atslēgu atrast. Andrejs aizgājis un izņēmis atslēgu no kodeļas, teikdams: „Nu es zinu, ka mana līgava ir slinka.”

Pateicis ardievu, aizgājis un vairs nekad neatnācis.
[LTP 1989 : 271]

 

Vienā aukstā, aukstā ziemas dienā viens zēns brauca mežā malku cirst. Viņš, nabadziņš, dikti bija nosalis. Ko nu darīs? Sadomāja sniegu nogrūst un uguni uzkurt, ka var sasildīties. Nu un, sniegu rakdams, – ko domājiet – viņš uzraka zelta kastīti.

„Bet, pag!” viņš atminējas. „Kur kaste ir, tur arī atslēgai vajag būt.” Un nu meklēja atslēgu. Par labu laimi, atrada gan atslēgu un nu tūliņ slēgs vaļā.

Gaidīsim tad nu, kad viņš atslēgs, tad redzēsim, kas tur labs iekšā būs!
[http://www.pasakas.net/]


Par Augstrozes pili

Augstrozes pils būvēšanai bijuši sasaukti visi pagasta iedzīvotāji. Pakalna virsotne tikusi paaugstināta, nesot zemes no kalna pakājes. Lai vieglāki būvmateriālu dabūtu kalnā, tad cilvēki tikuši nostādīti strēķī, un, no rokām rokās dodot, tas darbs bijis jāpaveic. Smagu materiālu vilkuši cilvēki ar striķiem, kuri sevišķi tam nolūkam bijuši pagatavoti. Pasākumā pils būvēšana nav veikusies. Kas dienā uzbūvēts, tas naktī nogrimis. Pēdīgi amatnieki novērojuši, ka cilvēks jāupurē, to pils sienā iemūrējot. Pats Augstrozes lielskungs gājis pa saviem ļaudīm un saucis: „Kurš vēlas pils atslēgas nēsāt?” Pieteikusēs kāda jauna meita. Lielskungs devis tai dzert saldu vīnu. No vīna tā apdulluse un tikuse iemūrēta pils sienā. Trīsas dienas un trīsas naktis bijuse dzirdama viņas gaudošana pils mūrī. Tagad pils nav vairs grimuse, un darbs ticis vairākos gados pabeigts. Pils sienas bijušas sevišķi stipras, un ienaidnieki nav varējuši pili ieņemt, kaut gan tie lietojuši visādus līdzekļus pils mūru ārdīšanai.
[LTT 1989 : 118]


Vīrs un sieva izmisuši stāv pie sava dzīvokļa durvīm.

Kaimiņš jautā, kas noticis.

Abi stāsta:

– Garāžas atslēgas aizmirsām dzīvoklī,dzīvokļa atslēgas ir automobilī, bet automobilis garāžā…



 ***

 

Un, re, kā nolādēts suns

atkal no rokām raujas;

un, re, kā pasaule mums

atkal nepakļaujas.

 

Nu, re, kā mākonis nāk

sauļošanās laikā;

un tu gribi gulēt, bet sāk

pagalmā bērni klaigāt.

 

Sprediķis vēl nav beidzies,

bet lien jau man ausī mušas;

un kā tīšām, tieši kad steidzies,

atslēgas pazudušas.

 

Arī tagad biju nodomājis

valdīt vārdus stipri un krietni,

bet iznāk vāji.

Un skan kaut kā nenopietni.

 

Nu, re, kā pasaule bez manis

aizplūst brīvos vējos:

negrib, ne ka to lauž,

ne ka es uzkundzējos. [Ziedonis 1995 : 232]

 

 

***

 

[..]

Vēl nav nekā.

Motoatslēga guļ uz galda,

Benzīns kannā guļ,

Un braucējs guļ miegā grūtā,

Bet uz ceļa seguma melnā

Ar pirmo rīta rasu,

Ar vēl neskarto rīta rasu

Nolaižas priekšsajūta. [Ziedonis 1983 : 44]


Saule krāso aizkarus okerā. Varbūt nomesties ceļos basām kājām pie datora, rakstīt? Nē, no tās istabas mani izstumj ārā, kad esmu vēl tikai uz sliekšņa. Varbūt doties uz tiltiem un ienirt pilsētā? Velti, visi tilti pacelti, atslēgas nolauztas. Anglijas aizslēgtas. Ritenis pilnīgi lieki dīžājas pie savas slitas. [Ābele 2006 : 44]

 

Pienāca puspieci, un es pirmais atstāju māju. Nebija – vai ziniet – slikti dzīvot pie latviešiem. Tādā reizē kā šovakar pat aizmirsās, ka esi trimdā.

Pie ieejas Draudzes zālē mani gaidīja Paparde. Viņam bija atslēga, un mēs iegājām drūmā barakveidīgā telpā ar krēsliem un dēļu galdiem gar sienām. Aiz maza skatuvveidīga paaugstinājuma, uz kura stāvēja klavieres, bija vēl vairākas istabas, pēc gāzes smirdoša virtuve un garderobe. Liels uzraksts un bulta uz sienas rādīja uz aizdomīga paskata piebūvi sētā. [Janovskis 1993 : 227]

 

Es tikai gribu apmierināt mazu ziņkārību un nieka dēļ sevi nomocu ar šaubām.

Lieta bija izšķirta. Tagad tikai vajadzēja dabūt rokā kumodes atslēgu. Māte to tagad cieši glabāja aiz jostas un tikai vakarā, gulēt iedama, pabāza zem sava pagalvja.

Nogaidīju arī nakti un, kad nomanīju, ka māte aizmigusi, es izkāpu no savas gultiņas un tuvojos lēni, elpu aizturēdama, viņas gultai. Ak, kāds nejauks gājiens! Es drebēju aiz bailēm un sāku pat aizmirst, kādēļ man īsti atslēgas vajadzīgas. Bet es atrados kā hipnozē, un melnais dēmons mani bīdīja tikai uz priekšu. [..]

Vēl pēdējais mēģinājums mani vilka atgriezties atpakaļ. Bet ko tas līdzēja! Ja nu es arī atgriežos atslēgas neņēmusi un māte tomēr pamostas, tad man tā kā tā jāmelo un jāslēpj īstais iemesls, kādēļ es viņas gultai esmu tuvojusies.

Viens vienīgs solis jau mani bij valgos sapinis, un dēmons nelaida vairs mani vaļā: ja nu jāmelo, tad par to vajag kaut ko panākt. Aši es pabāzu rociņu zem spilventiņa un tūdaļ atradu atslēgas. Viegli es tās izvilku, un māte nepamodās. [Aspazija 1968 : 180–181]


MIĶELIS.

[..]

Kaut reizi saēsties un sajust sātu!

Tas galdauts…

Ja zinātu, kur viņu meklēt,

Kam ir šis brīnumainais galdauts…

(Parādās Māra.)

MĀRA. Man ir.

MIĶELIS. Tfu, kas tur māžojas!

Un kā nav kauna noklausīties!

MĀRA. Es nenoklausos, tomēr dzirdu visu.

(Žvadz atslēgas.)

MIĶELIS. Kas tās par atslēgām?

Vai slēdzi durvis?

Nekad tās neslēdzam.

Te nav ko zagt.

MĀRA. Es slēdzu kapu.

Paši lūdzāt.

MIĶELIS. Ak, nejoko. Man nav uz jokiem.

Tēvs nomiris. To likām Māras klēpī.

MĀRA. Jā, viņu pieņēmu.

MIĶELIS. Es nespēju tam ticēt…

Tu esi…

MĀRA. Es esmu. [Zālīte 1996 : 10]

 

ZAIGA. Laima nāk!

(No debesu kalna nāk Laima mirdzēdama, Saulenīšu un Varvīksnīšu pavadīta.)

LAIMA. Kur ir tā, kas atnesa galotnīti?

ZAIGA. Tur viņa ir. Tur viņa stāv. (Paņem Maiju pie rokas un pieved Laimai.)

LAIMA. Tu veici lielu darbu un atnesi lielu balvu. Kādu algu gribi par atradumu?

MAIJA. Ak daiļā Laima – –

LAIMA. Saki vien, lai tas būtu virs zemes vai debesīs, gaisā vai ūdenī.

MAIJA. Ne virszemē, ne debesī, ne gaisā, ne ūdenī – tas daiļās Laimas rociņā. Dod man elles vārtu atslēgu!

LAIMA. Elles vārtu atslēgu? Kas teica, ka man elles vārtu atslēga?

MAIJA. Gudrais Velēnu vecītis devītajā pazemē.

LAIMA. Ja gudrais Velēnu vecītis to teicis, tad tā gan būs. Ko tu tur gribi?

MAIJA. Tur ir viens tāds puisis, dzīvs puisis, labs puisis, tikai drusku paslinks, to es gribu izvest saulītē.

[..]

LAIMA. Tev tik viena žēl, man daudz. Tev jāizved arī tie, kuru man žēl.

[..]

MAIJA. Labi. Es to darīšu. Es visus izvedīšu.

LAIMA. Tad ņem šo gaismas staru no mana vaiga. Tad atslēdz elles vārtus. [Brigadere 1956 : 159–161]

 

ROBERTS. Tu esi traks!

FRĪDIS. Kāpēc?

ROBERTS. Vispirms – ar kādām tiesībām tu drīksti ielauzties manā mājā? Un, otrkārt, – kā tu drīksti te ievest sievieti, man neprasot atļauju?

(Frīdis kļūst dusmīgs – sašutis pārtrauc Robertu.)

FRĪDIS. Stop, stop, stop, stop! Nu man arī reiz pietiek. To es neesmu pelnījis. Es uzņemos neiedomājamas pūles, lai tevi – savu labu draugu – reiz atgrieztu normālā dzīvē, bet kā pateicību par to saņemu uz galvas spaini samazgu… Tagad klausies tu! Vispirms – es te neesmu ielauzies. Tu jau sen esi man pateicis, kur glabājas tava rezerves atslēga. Un patiesībā katrs muļķis to var iedomāties, ka tā ir ārpusē zem tava kājslauķa.
[Grieze 1995 : 295]

 

JUKUMS. Bet, saprotiet, kungs, es nekādā ziņā nedrīkstu jums izpaust, ka baronese šovakar samainījās tērpiem ar savu kalponi.

NARIŠKINS. Ko tu saki?

JUKUMS. Un tad iznāk tā, ka tā, kas bija viena, patiesībā ir otra, bet tā, kas bija otra, – tā arī ir otra. Vai to es drīkstu jums stāstīt?

NARIŠKINS. Nekādā ziņā! – Bet vai tev var ticēt?

JUKUMS. Kam tad varētu ticēt, ja ne man. Es taču pats savām acīm redzēju, kā viņas pārģērbās. Tad viņas pamanīja, ka kāds glūn pa atslēgas caurumu, un man tikko neizbadīja aci. [Zīverts 1996 : 144]

 

VEŠERIENE. Vai tu sevi lai pārdod? Tas ir tāds iedaudzināts vārds: pārdot, sevi pārdot! Tas jauniem ļaudīm tūliņ pie rokas, kad tās karstās patikšanas trūkst. Vai tad tu Akmentiņam sevi patiesi pārdosi? Vai viņš kāds nejēdzīgs vecis, kas tev par tavu augumu nekā cita nevar dot kā tikai savu lielo mantu! Tad viņš gan tevi gribētu nopirkt! Bet viņš ir jauns, stalts, krietns un izskolots puisis. Viņš visu, kas tam ir, i savu mūžu, i savu laimi grib atdot tev par tavu mūžu un tavu laimi. Viņš neliek naudas maisa, viņš liek cilvēku pret cilvēku…

KRISTĪNE. Un es gribu sirdi pret sirdi. Mīlestību drīkst pirkt tikai ar mīlestību. Cits viss ir veikals un noziegums.

VEŠERIENE. Tā runā tas jaunības karstums. Tā runā, kas nezin, cik nedroša manta tā mīlestība ir. Naudu tu vari ieslēgt skapī. Tur viņa ir, un tur viņa paliks. Aiz kādām atslēgām tu mīlestību vari aizlikt? To es tev saku par biedinājumu. Bet to es tev saku arī par mierinājumu. [Blaumanis 1983 : 285]



Atslēgas simboliskā nozīme tiek saistīta ar tās spēju gan kaut ko atdarīt, gan aizslēgt. Japānā atslēgu uzskata par veiksmes simbolu, jo ar to var atvērt durvis uz noliktavu, tātad arī uz apslēptiem dārgumiem. Kristietībā Svētajam Pēterim ir divas atslēgas: ar tām var atvērt gan paradīzes, gan elles vārtus. Viduslaikos atslēgas nodošanu interpretēja kā pilnīgu varas pārņemšanu (piemēram, pilsētas atslēgas atdošana). Pasakās un teikās atslēga simbolizē kādus šķēršļus, kas jāpārvar, lai uzzinātu noslēpumu, savukārt paražās un tautasdziesmās tā ir kā erotisks simbols.
[Sagatavots pēc: HSV 1994 : 17–18]



Kristaps Ģelzis Rīgas atslēgas (2007).



Spēlfilma Pilsētas atslēgas (1973). Režisors Imants Krenbergs.

Spēlfilma Paradīzes atslēgas (1975). Režisors Aloizs Brenčs.


Rīgas atslēgas kalšana

Ziņas par īstās Rīgas atslēgas atrašanās vietu ir dažādas un neskaidras, daži avoti vēsta, ka tā tiek slēpta kaut kur Krievzemes arhīvos, citi, ka tā zudusi Zviedru zemēs, tāpēc Rīgas 810. gadadienā rīdzinieki un Rīgas viesi tika aicināti visi kopā izliet jaunu atslēgu, tā apliecinot savu piederību, spēku un mīlestību Rīgai. Rīdzinieki un pilsētas viesi tika aicināti piedalīties atslēgu vākšanā, lai no tām varētu izkalt jaunu.

Atslēgu lāde, kurā ikviens interesents varēja atstāt savu atslēgu, līdz Rīgas svētku rītam atradās Rātslaukumā. Svētku laikā lāde ar atslēgām tika svinīgi nogādāta krastmalā, kur jau bija uzstādīta metāla kausēšanas krāsns. Tajā metālmākslinieks Kārlis Alainis visas ziedotās atslēgas sakausēja kopā vienā lielā un stiprā atslēgā.

Saņemot pilsētas varenības simbolu, pilsētas mērs Nils Ušakovs pavēstīja, ka tā izgatavošanai savas atslēgas ziedojuši gandrīz 53 000 rīdzinieku.
[Sagatavots pēc: http://liveriga.com/; http://www.ir.lv/]

 

Konfektes „Zelta atslēdziņa”

„Zelta atslēdziņa” ir īrisa konfektes ar kukurūzas nūjiņām un riekstiem.

Tās visai vienkārši var pagatavot arī mājās.

Nepieciešams: 250 g kukurūzas nūjiņu, 600 g īrisa konfekšu, 250 g sviesta, 1 ēdamkarote eļļas un 1 sauja riekstu.

Mīkstā sviestā liek īrisa konfektes un, nepārtraukti maisot, izkausē uz nelielas uguns. Izkusušajā masā kārtīgi iemaisa kukurūzas pārslas un riekstus.

Uz ietaukotas virsmas veido nelielas bumbiņas. Ja masa ir pārāk karsta, tad uzvelk gumijas cimdus vai maisiņus uz rokām. Pagatavotās konfektes atdzesē.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]

 

Pasaka par Atslēdziņu

(fragmenti)

1.

Tur aiz meža,

Saules pļavā,

Dzīvoja reiz gaišā māte

Ar savu meitu – Atslēdziņu,

ar putnu, vārdā Mākoņspārnis,

ar tēti – zvaigžņu skaitītāju.

Ik rītu tētis zvaigznes sedza

Mātes miglas lakatā,

Lai tās dienā atpūšas

No nakšu gaismas sūruma.

Bet brīvā meita Atslēdziņa

Skaidru rasu pļavās sēja;

Lai dzer zāles, nezālītes,

Lai dzer cietās vabolītes.

Tā simts dienas aizripoja

Līdzi Saulei apvārsnī.

Un simts nakšu māmuliņa

Sapņu sagšu ritināja…

 

2.

Bet jau drīz, ap pusdienlaiku,

Atslēdziņas pagalmā,

Ieauļoja spoži zirgi,

Apzeltītām kājelēm.

Un no dzelkšņu ratiem diži

Kāpa ārā četri brāļi –

Vēja dēli. Dūmu zeļļi.

Karstas putras strēbēji.

Gaišā māte pretī nāca,

Taujāt viņu vajadzību,

Bet šie atbild lepnu muti:

„Gribam precēt Atslēdziņu.”

Atslēdziņa, padzirdusi

Tādu rupju valodu,

Iznāk droši viņiem pretim.

Skaistās acis zibeņo.

– Ei, jūs, tukšie Vēja dēli,

Mēriet ceļu atpakaļ!

Šeit nav tādas līgaviņas,

Ar zobenu aizvedamas!

Dižmanīšiem juku jukām

Nu bij projām jāsijājas;

Nelīdzēja skaļie lāsti,

Ne zobenu plātīšana.

 

3.

Kā sariebt Atslēdziņai?

Kā tai gauži atdarīt?

Kā pārcirst viņas laipu,

Kā atņemt vainadziņu?

Domāja, līdz izdomāja,

Jādodas pēc palīga –

Šausmu Pūķa – Viesuļa –

Visu vēju ķēniņa.

 

4.

Uzklausījis Vēja dēlu

Kauna pilnās žēlabas,

Viesul’s ņipri spārnos cēlās

Atslēdziņu pārmācīt.

Nepaglāba vaska vārti

Divtrejāda kalumiņa.

Pūķis pūta. Asti vēza.

Kā ar slotu aizslaucīja.

Otrreiz pūta. Durvis gāza.

Atslēdziņu ārā rāva.

Pirms tā atmodās no miega,

Dziļi savā alā slēpa.

 

5.

Ne trīs dienas nepagāja,

Mākoņspārnis alai klāt.

Nenobijās. Iekšā laidās.

Atslēdziņa jāizglābj

Pašā alas dibenā

Vara restu cietumā

Ķēdēs kaltā Atslēdziņa

Draugus gaida palīgā.

– Ai-lā, manu Mākoņspārni,

Viesuli jums neuzveikt!

Steidzies projām zibens gaitā,

Sūti ziņu Auseklim.

Mākoņspārnis – zaļā šautra –

Acumirklī aizzibēja.

Atslēdziņai dziļi sirdī

Pavīdēja cerībiņa…

 

6.

Bet pēc brīža Pūķis nāca

Naudas vamzī ietērpies.

Priecīgs, zobus šņakstinādams,

Atslēdziņu uzrunāja:

– Klausies nu, ko tevim teikšu:

Kļūsti mana līgava!

Zeltu pilnām mucām došu

Un bez skaita dārglietas.

– Nevajag man tavu zeltu,

Ne to spīgo dārglietu;

Labāk Veļu taku eju

Nekā tumsu turpinu.

 

7.

Bet te troksnis dārdos vēršas,

Pazibēja gaismas šķēps:

Auseklis pa alu steidzas

Tumsu ārā dedzināt.

Pūķis, viņu ieraudzījis,

Paķēra simts pudu cirvi

Un ar joni pretī triecās

Darīt galu Auseklim.

Auseklis tad beidzot cieši

Pūķi tver aiz deguna.

Paceļ gaisā. Triec pret zemi –

Dzirksteles lai pašķiļas.

Sasien Pūķim kājas mezglā,

Liek pār sētu kaltēties.

Un tad ātri dziļāk steidzas –

Atslēdziņu brīvē vest.
[Arvīds Ulme 2005 : http://www.videsvestis.lv/]

 

20. gs. 60. un 70. gados latviešu terminoloģijā notika diskusija par vārdiem atslēga un slēdzene. Par abu vārdu nozīmi tika publicēti vairāku valodnieku ieteikumi un diskusija „Latviešu valodas kultūras jautājumos” (5. un 6. laidienā). Lai gan sākotnēji tika ieteikts līdzņemamo daļu (rīku) dēvēt par slēdzeni, bet pašu ierīci (durvīs iestiprināto daļu) par atslēgu, šis ieteikums ikdienas praksē neieviesās. 1970. gadā V. Skujiņa rakstā „Ar ko atslēdz un aizslēdz durvis” skaidroja: „[..] ar vārdu atslēga būtu apzīmējama līdzņemamā daļa, un šis vārds būtu vienmēr lietojams tādos vārdu savienojumos kā atslēgt durvis ar atslēgu, iebāzt atslēgu kabatā, pazaudēt atslēgu, pievīlēt atslēgu, atslēgas zobs”. V. Skujiņa savu ieteikumu pamatoja ar vārda atslēga jau nostiprinājušos un biežāk lietotu nozīmi, semantisku nepārprotamību un atbilstošu vārda morfoloģisku struktūru. Savukārt vārds slēdzene arvien vairāk nostiprinājās mehānisma nosaukšanai. Arī mūsdienās saglabājies šāds nozīmju šķīrums.
[Sagatavots pēc: Skujiņa 1970 : 80–90]