atmoda

at- priedēklis

mod- – sakne

-a – galotne 

atmod- – vārda celms

atmodas darbinieki, atmodas gadi, atmodas gars, atmodas idejas, atmodas laiks, atmodas simboli

dabas atmoda, nacionālā atmoda, tautas atmoda, zemes atmoda

Ja vien kāda tauta reiz ir bijusi nobriedusi otrā veida revolūcijai, kad viena kārta ceļas pret otru ar nāvējošu zobenu, tad latvieši ir tādi. Laikmeti, kuros mainās labklājība un posts, žēlsirdība un necilvēcība, kā arī atrodama atmodas ausma – no apgaismes viņi vēl ir tālu, – latviešiem nav gan devuši cēlu pašapziņu, toties jo dziļāku viņu nelaimes izjūtu. No likumiem, kurus tiem izdeva, viņi saprata, ka tiem pienākas tiesības, un ļoti skaidri redzēja, kas pie tā vainīgs, ka viņi šīs tiesības nebauda. Viņus aicināja meklēt aizsardzību tiesās, un iznākums tiem māca, ka par viņiem tikai ņirgājas. Daudzi no viņiem, kas agrāk kā kroņa zemnieki ir pieredzējuši likumīgu un laipnu apiešanos, ar muižu dāvinājumiem nospiesti zem tā paša jūga, kuru nes viņu brāļi. Viņi, tāpat kā tie, kuri senāk pie labiem kungiem varēja iegūt turību, redz, ka, apstākļiem mainoties, viņus izsūc, izputina un ka nekur, nekur nav glābiņa no harpiju nagiem, kas tos satvēruši. Viņiem vajag izmist; un kādu padomu dod izmisums? Agrāk, ja spaidi kļuva pārāk nepanesami, viņi bēga uz Kurzemi vai Lietuvu; bet tagad, kad Krievija ieņēmusi šīs zemes, arī šis patvērums tiem zudis. Šis apstāklis, par kuru dzimtkungi gavilē, viņiem pašiem var izrādīties visļaunākais. Visu dusmu uguni tas koncentrē tai punktā, kur tā iededzināta; tas cietējiem neļauj ķerties pie gļēvuma un vājuma līdzekļiem; tas viņus spiež meklēt glābiņu savā spēkā, sevišķi enerģiskos soļos. Šādi soļi ir iespējami, varbūt pat ļoti tuvu, un tos vairs neuzskatīs par nenozīmīgiem, ja apdomās, ka visa skaitliski lielā latviešu tauta tagad ir apvienota un cīnīsies par vienu un to pašu lietu. Kas tad pret to būtu muižniecība? Tā līdzinās ziloņa vadītājam, kas lepni sēž mugurā savam zilonim un moka to ar dzelzs iesmu, kamēr dzīvnieks, kas taču ir stiprāks, viņu nenorauj un ar vienu kājas spērienu nesadragā. [Merķelis 1999 : 117]

●

Man liekas (ja tas tā nav, tad ļoti atvainojos), ka esmu bijis pirmais, kas, Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā runādams, lietoju terminu „trešā atmoda”, iekšēji oponējot tiem, kas toreiz runāja par „otro atmodu” un tautiskās atmodas jēdzienu saistīja vienīgi ar jaunlatviešiem 19. gadsimta 60.–70. gados. Manuprāt, arī 1915.–1919. gads, latviešu strēlnieku pulku organizēšanās, Šveices emigrācijas un Krievijas bēgļu komitejas darbošanās, Latvijas Republikas proklamēšana un brīvības cīņas ietveramas jēdzienā „otrā tautiskā atmoda”, jo latviešu tautas vairākumam toreiz bija jāmostas no nacionālās apātijas un nihilisma, tāpēc ka ceļu lauza sākumā autonomijas, bet drīz vien (jau pēc 1–1,5 gadiem) Latvijas neatkarības ideja. Esmu dzirdējis un lasījis arī citus viedokļus, proti, atmodas vārds jāsaistot arī ar jaunstrāvniekiem un Piekto gadu, tāpat ir runāts par atmodu Latvijā 1956.–1959. gadā. Ja tā, tad mēs pašreiz pieredzētu jau „piekto atmodu”. Jaunās strāvas laikā un 1905. gadā, bez šaubām, plaši tautas slāņi modās aktīvai darbībai, revolūcijai, tā varbūt bija politiska atmoda, bet nez vai bija nacionālā atmoda. 1956.–1959. gads skāra vairāk valdošo virsotni (nelielu sabiedrības daļu, kā toreiz atzina Vilis Lācis), ne plašus tautas slāņus, un notikumi Latvijā labi iekļāvās vispārējā tā sauktajā Hruščova „atkušņa” (pēc Iļjas Erenburga stāsta „Atkusnis”) koncepcijā, un varbūt arī šajā gadījumā runāt par atmodu nebūtu vietā. Tāpēc, ja gribam un varam runāt par tautisko atmodu ar nacionālo ideju kā dominējošo (kaut gan, protams, ne vienīgo – jo jaunlatviešu darbībā vispārdemokrātiskās un saimnieciskās turības idejas bija ne mazāk nozīmīgas par nacionālo ideju), varbūt trešās atmodas vārds būtu tas piemērotākais. Atliek piebilst, ka visas trīs latviešu tautiskās atmodas sakrīt ar krīzes momentiem Krievijas impērijas vēsturē. [Stradiņš 1992 : 7–8]

●

Tautiskās atmodas laikmetā tīrīta un izkopta latvju literāriskā valoda, sākusies mūsu sabiedriskā dzīve un likti droši pamati latvju nacionālai rakstniecībai, avīžniecībai, teātrim, biedrību kultūrai, kora dziedāšanai un citām mākslām. Arī latviešu nacionālās politikas šūpulis kārts šai auglīgajā laikmetā. Rīgas Latviešu biedrība un vesels dziedāšanas un palīdzības biedrību tīkls provincē vienoja tautiešus jauniem centieniem – tie atbalsojās vistālākos latvju zemes stūrīšos.

Latvju tautiskā kustība tikai savā sākumā bija inteliģences lieta, bet drīz vien tā izvērtās plašā tautas kustībā. Nacionālais un liberālais gars vienoja vadoņus un tautu, un šai ciešajā vienībā meklējams arī atmodas kustības lielais spēks. Apmēram trīs gadu desmitus, ko aizņem mūsu pirmās atmodas kustība, nav noliedzama šī tautas un vadoņu vienība. Uz tās auga savstarpējā saprašanās, un katra jauna cīņa un uzvara šo vienību vēl vairāk nostiprināja. Tautiskās kustības vadoņiem laiku pa laikam radās gan pašiem savā starpā nelielas rīvēšanās un nesaskaņas, bet, kamēr tās neizpaudās tautā, tik ilgi šo kustību nekas neapdraudēja. Dzejnieku cildinātā, avīžnieku propagandētā un vadoņu modinātā tautas vienprātība tad nebija tukša skaņa, bet gan patiesa dzīves parādība, kas radās nopietnā un pārdomātā sabiedriskā darbībā. Vai gruntnieki nevarēja uzticēties un padoties gruntniecības nodibinātājiem, vai kalpi bezzemnieki – muižniecības apkarotājiem un agrārreformas cīnītājiem, un visi mazie latviešu ļaudis – saviem aizstāvjiem un modinātājiem? [Blanks 1935 : 10–11]

●

Agrākos laikos, Latgales atmodas gados, latgaliešu pirmie rakstnieki, materiāli nabagi būdami, krievu melnā ērgļa asos nagus savā mugurā ciezdami, savā garā ir bijuši bagātāki un bez viskādiem honorāriem rakstījuši tīrāk un sirsnīgāk nekā jaunlaiku rakstnieki, kas materiālā ziņā nostādīti nesalīdzināmi labākā stāvoklī. Latgales atmodas rakstniekus tauta lasīja, sajūsminājās un patiesi bija modusies no gadusimteņu miega uz nacionālo dzīvi. Tauta bez savas nacionālās skolas, gandrīz bez viskādas skolas, bez vadošās inteliģences uz laukiem, pusanalfabētu tauta, tomēr ar aizrautību lasīja savus pirmos nacionālos rakstniekus un publicistus. Tie pirmie rakstnieki gan nedaudz ir devuši tautai drukas lokšņu un sējumu, bet devuši daudz satura, daudz jaunu dzīvinošu ideju. Tie pacēla savu tautu līdz nacionālai pašapziņai un sagatavoja Latgali uz lielo latviešu tautas aliansi, kas izpaudās apvienotā neatkarīgā Latvijā. Atmodas laiku laikraksti, žurnāli, grāmatas glabājās tautā kā dārgā piemiņa no „pirmo gaiļu” laikiem. Bet no jaunāko latgaliešu dzejnieku ražojumiem reti kurā latgaliešu sētā var ko atrast. [Kemps 1938 : 148–149]

Pirmās tautiskās atmodas darbinieki – jaunlatvieši – izvirzīja mērķi izcīnīt latviešiem tiesības pastāvēt kā tautai, atbrīvoties no vācu muižnieku saimnieciskās un politiskās kundzības, vākt un popularizēt dzimtenes vēsturiskās un garīgās vērtības, kopt latviešu valodu, veidot zinātni un mākslu, atmodināt tautu kulturālai un saimnieciskai darbībai. Par tautiskās atmodas sākumu uzskata 1856. gadu, kad Tērbatas Universitātes studenti Juris Alunāns, Krišjānis Barons un Krišjānis Valdemārs rīkoja latviešu studentu vakarus un veidoja atmodas laikmeta uzskatus. Spilgtākie tautiskās atmodas darbinieki: Auseklis, Matīss Kaudzīte, Reinis Kaudzīte, Atis Kronvalds, Jēkabs Pilsātnieks, Andrejs Pumpurs, Andrejs Stērste.

Pirmās atmodas darbinieki sāka latviešu folkloras kustību – tautasdziesmu vākšanu (Krišjānis Barons), aizsāka latviešu zinātnes terminoloģijas veidošanu, viņi ir arī vairāku zinātņu nozaru celmlauži (Jānis Ilsters – botānikas, Krišjānis Barons – astronomijas u. c.), publicistikā un dzejā jaunlatvieši propagandēja izglītības un skolas nozīmi. Krišjānis Valdemārs ietekmēja jūrniecības attīstību Baltijas piekrastē un jūrskolu dibināšanu (Ainažos pirmā jūrskola dibināta 1867. gadā). Juris Alunāns tulkoja un sagatavoja latviešu valodā pirmo mākslinieciski nozīmīgo pasaules dzejas klasikas kopojumu „Dziesmiņas, latviešu valodā pārtulkotas” (1856).

Trešās atmodas laikā Auseklis (auseklītis) simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu.

Dokumentālā filma Atmodas antoloģija (2013). Režisors Askolds Saulītis, kinostudija „Terra Europa”.

Dziesma Atmostas Baltija. Borisa Rezņika mūzika, Valda Pavlovska vārdi.

Trešo atmodu nereti atceramies arī kā Dziesmoto revolūciju, un viena dziesma visu trīs Baltijas valstu iedzīvotāju atmiņās iespiedusies īpaši spēcīgi. Borisa Rezņika un Valda Pavlovska kopdarbs „Atmostas Baltija”, kas kļuvis par neoficiālo Baltijas ceļa himnu, unikālās akcijas laikā trīs tautu vienotību iezīmēja vēl skaidrāk, izskanot latviešu, lietuviešu un arī igauņu valodā. To izpildīja Viktors Zemgals, Tarmo Pihlaps un Žilvins Bubēlis.

Gadu pirms Baltijas ceļa ar meldiņu uz papīra un ideju par dziesmas kodolu – Lietuva, Latvija, Igaunija – komponists Boriss Rezņiks vērsās pie drauga Valda Pavlovska. „Viņš lūdza, lai es uzrakstu kaut ko. Es tur kādas pāris nedēļas marinēju, kā jau parasti. Tad kaut kāds tinkšķis uznāca, un, sēžot un gaidot automašīnā pie Gaiļezera slimnīcas, atradu cimdu nodalījumā vienu papīra lapiņu un sāku kaut ko čibināt. Kad es rakstīju, es domāju – bet vai es pareizi saucu? Lietuva, Latvija, Igaunija. Vai kāds vēsturnieks vai ģeogrāfs pēc tam man neteiks, ka vajag saukt savādāk,” stāsta „Atmostas Baltija” teksta autors Valdis Pavlovskis. Latviešu dziedātājs Viktors Zemgals „Eolikas” komponistam nebija tālu jāmeklē. Caur paziņām izdevās sarunāt arī igauni. Bet lietuviešu puisis atradās tepat Rīgā – Padomju armijas karavīru ansamblī „Zvaigznīte”. „Toreiz es dienēju Padomju armijā Rīgā. Boriss sazinājās ar mani un jautāja, vai es gribētu dziedāt šo dziesmu kopā ar abiem pārējiem dziedātājiem. Un man jau tā bija tikai vēl viena iespēja tikt prom no armijas – protams, es piekritu nedomājot, lai arī man nebija ne jausmas, kam tieši. Man dziesma patika, uzreiz to iemīlēju. Tā bija vienkārša, tieša, radīja tik daudz asociāciju, kā mostas Baltijas jūra un cilvēki līdz ar to,” stāsta lietuviešu dziedātājs Žilvins Bubēlis. [Sagatavots pēc: Bērtule : https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/atmostas-baltija-neoficiala-baltijas-cela-himna.a95597/]

●

Latvijas Tautas frontes (LTF) muzejs atrodas Rīgā.

Muzejā ir izmantotas jaunākās tehnoloģijas, kas paver iespējas aplūkot atmodas laika dokumentus, dzirdēt audioierakstus, kā arī skatīties vēsturiskos videomateriālus. Muzeja veidotāji cer, ka modernā ekspozīcija ieinteresēs par LTF vēsturi arī jauniešus, kuri tajā laikā vēl nebija piedzimuši.

LTF muzejs atrodas LTF vēsturiskajā ēkā Rīgā, Vecpilsētas ielā, kurā aplūkojams arī LTF priekšsēdētāja kabinets. „Esmu izģērbts pliks,” nesen jokojot sacīja Dainis Īvāns, kurš ir atdevis muzejam ne tikai savu vēsturisko džemperi ar auseklīšiem, bet vēl vairākas tā laika relikvijas un dokumentus. „Es nolēmu džemperi atdot LTF muzejam, jo tas jau īstenībā nav mans īpašums, bet kā laikmeta karogs,” teica Dainis Īvāns. [Sagatavots pēc: Egle : https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/ltf-muzeja-apskatams-ari-ivana-vesturiskais-auseklisu-dzemperis-14027498]

●

„Atmoda” – nedēļas laikraksts, kas iznāca no 1988. līdz 1994. gadam Rīgā. Izdeva Latvijas Tautas fronte Latvijas kompartijas CK izdevniecībā. Redaktori: Elita Veidemane un Uldis Augstkalns (no 1991). Avīze iznāca arī krievu valodā.