Tradicionālā transkripcija

[atmuôda]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑtmu͜odɑ]


[a] – īsais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[m] – ’skanenis’.’]

[uo] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[d] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.



at- priedēklis

mod-sakne

atmod- – vārda celms

-agalotne



atmodapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

Vienskaitlinieks.

 

vsk. dsk.

N.

atmod-a  

Ģ.

atmoda-s  

D.

atmod-ai  

A.

atmod-u  

I.

ar atmod-u  

L.

atmod-ā  

V.

atmod-a!  

 

 


Teikumā var būt:

      1)  teikuma priekšmetsLatvijā pirmā tautas atmoda ir jaunlatviešu darbības galvenais nopelns kultūras vēsturē.

      2)  izteicējsPavasarī skaista ir dabas atmoda.

      3)  galvenais loceklisPavasara atmoda.

      4)  papildinātājs – Zinātnieki pēta Trešo tautas atmodu.

      5)  vietas apstāklisDabas atmodā plaukst lapas un ziedi.

 



atmodas darbinieki, atmodas gadi, atmodas gars, atmodas idejas, atmodas laiks, atmodas simboli

dabas atmoda, nacionālā atmoda, tautas atmoda, zemes atmoda



atmoda, s. lietv. poēt.

1. Miera perioda, sastinguma izbeigšanās; atmošanās.

Varenā dabas atmoda pavasarī. Pilsētas atmoda rītā.

2. Sākums aktīvai tautas masu darbībai (piem., cīnoties par nacionālu neatkarību).

Tautu nacionālā atmoda. Atmodas gars. Atmodas gadi.

Tautiskās atmodas laiks – 19. gadsimta otrā puse Latvijā, kad darbojās jaunlatvieši – Auseklis, Andrejs Pumpurs u. c.

Atmoda (arī trešā atmoda) – 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigas Latvijā, kad aktivizējās tautas kustība par Latvijas neatkarības atgūšanu.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv]


atmoda, -as, s.; parasti vsk.; poēt.

1.  Sastinguma un miera stāvokļa izbeigšanās (dabā). Atmošanās.

Pavasara atmoda dabā. Zemes atmoda pēc ziemas. Kad pavasaris klāt, zeme elpo atmodā un silti kūp. Vīlips II, 402.

.. bet atmoda sākas, un, kausējot pelēko sniegu, tīrumos tveicīga elpo aprīļa otrā nakts. Breidaka 3, 14.

2. Sākums aktīvai, apzinīgai darbībai.

Lodes [1905. gadā] gan spēja izdzēst cilvēku dzīvības, bet nevarēja noslāpēt darba tautas atmodu taisnīgai cīņai par savu nākotni. Padomju Jaunatne, 59, 241, 2.

Dzejolī „Rīts” Juris Alunāns skata agro tautas atmodu no feodālā miega. Niedre 9, 130.

refl. Process → atmosties (1) Atmošanās.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

 


atmuôda, das Erwachen: sapnis bez atmuodas, Baltijas Vēstnesis, atmuodas diena, der 25. Mär, weil an diesem Tage nach der Vorstellung der Letten alle Käfer und erwachen sollen Konv. 2, 653, R. Kr. VI, 34.

[Sagatavots pēc: ME I : 179]


atmoda – atdzimšona; atmūda

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


VietvārdiAtmoda, māju nosaukums Līksnas pagastā, Atmodas, māju nosaukums Otaņķu pagastā; Atmodas iela, iela Rīgā; Atmodas iela,iela Dobelē.

 

ErgonīmiAtmoda, zemnieku saimniecība Gaigalas pagastā; Atmodas, zemnieku saimniecība Siguldas pagastā; Atmoda, dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība Jelgavā; Atmodas rītausma, Vasarsvētku draudze Salaspilī; Bebru atmoda, biedrība Jēkabpilī; Dabas atmoda, biedrība Smārdes pagastā.

 

PreseAtmoda, laikraksts (1988–1994).


angļu – awakening

baltkrievu – адраджэнне

franču – réveil

igauņu – ärkamine

krievu – возрождение

latīņu – gentem

lietuviešu – pabudimas

poļu – przebudzenie

somu – elpyminen

spāņu – despertar

vācu – das Erwachen

zviedru – återupplivandet




Ziedoņa atmoda

 

Iz ledus naktīm atdzimis,

Iz tumsas dziļumiem izkāpis,

Nāk ziedons ar jaunām zvaigznēm rokā

Un svaigas, zaļas rītausas.

Un sarkanotas saulrietas

Ap zemes lodi vij atkal lokā.

 

Plūst siltas strāvas iz Nekurienes,

Kas jaunu dzīvību pasaulē ienes;

Un straujā upe savu tiesu

Ar visu plūdu niknumu

Ir pārrāvusi haosu,

Šo laisko, pūstošo zemes miesu.

 

Un, svinot plūdu uzvaru,

Sit viņa pērļu mūziku

Kā austrumniece savu tamburīnu,

Un urdziņas un tērcītes vijas

Kā lielās himnas variācijas,

Kas sumina augšāmcelšanās brīnu.

 

Uz svētkiem ziedoņa steidzīgās rokas

Auž zaļa auduma lokanas krokas

Un apauž drupas ar stīgu vīnu.

Tām palīgs – audējs zirneklis,

Kas, gaisā metus izstiepis,

Auž plīvursmalku muselīnu.

 

Neviens no dabas nava šķirts,

Pukst vienā taktī katra sirds

Ar visu viņas lielo saimi.

Un vējš, kas ziedus nes un skauj,

Tas arī tevi projām rauj

Uz tālu, nezināmu laimi.

 

Pilns rituma, pilns kustības,

Kā vilnis vilnī iegāžas,

Tu ierauts tiec Visumā iekšā:

Kas nāve vairs! kas dzīvība!

Aiz tevis šalc straume varena,

Bet varenāka vēl priekšā! [Aspazija 1986 : 33–34]

 

              

Sirds atmoda

 

Mana sirds tik atmodās

Nakti, kad bij acis cieti,

Mēmi smagā miegā sieti

Kad bij visi locekļi.

 

Mana sirds tik atmodās,

Lai no sāpēm atkal stingtu.

Visas asins dzīslās rinktu –

Ak, kur esi? kur tu esi? [..] [Rainis 1978 : 331]  

                                    

     

Parādība

 

Kas tur runāja sniegainos gaisos

Lēni, drebošu balsi kā gars?

Vai tu sauci, lai ceļā es taisos,

Visas zemes un debesu cars?

 

Jauna dzīve kā teikā man rādās:

Balti tēli tur klusumā sēd.

Ne tiem sāpes, ne kaislības kādas,

Ne tiem šaubas vairs dvēseli ēd.

 

Redzu dīvainu Saturna loku,

Drīz tas ēnu, drīz spožuma vīts:

Dzīve – sapnis, pilns fatālu moku,

Nāve – mūžīgas atmodas rīts. [Ziemeļnieks 1928 : 91]

 

          

 Cīruļa kritiens

 

Kā cīrulim pie savas dziesmas –

           tik neciešami augstu,

Ka sāp un reibst, un jāraujas

            no stāvās dziesmas nost,

Un jākrīt drošā mēmumā,

             un dziesma jāpazaudē,

Līdz atmodai, līdz brīdim tam,

             kad bezdziesmības posts

Ar nātres spīvo dzēlumu

             pa visiem pieciem prātiem:

Vai tiešām tu reiz varēji

             tik augstu uzdziedāties,

Kur saule salta, svelots gaiss

             un dobjumzila diena,

Kur tava dziesma palika

             tik nesniedzami viena,

Tik nodota, ka mūžam vairs

              tev dziesmai nepiederēt?

 

Sēž zāļu saujā cīrulis

un siltas olas perē. [Belševica 2000 : 112]

 

              

 Rīts

 

Aizmirst, ka šī dzīvība īsa, 
kāda drosme, kāda bērnišķa drosme, 
mīlot paļauties 
mūžībai. 
Atmodas nojautā dusēt, 
kāds spēks, –
uzticēt dzīvību miegam, 
elpojot mīlestībā 
vienu dvašu –
Viens otra bērns, 
glāsainā gaismā guris. 
Gars no viena gara, 
kas tev to teica? 
Putns uz zara, 
rasa zālē, 
ziedi, kas bālē –
Ka dzīvosim mūžam 
viens otra pīšļos? – 

[Toma 1959: 28]


      Gaida soļoja uz priekšu ritmiskos soļos, kā pēc takts, viegli – viegli, tikko zemi aizskārdama un klausīdamās dabas atmodas lielajā orķestra koncertā. Viņai likās, ka viņa pati būtu šī orķestra kapelmeistars, pati šās simfonijas komponētāja… Ar sausu zariņu tā sita takti, trallinādama dabas dziedātāju korim līdz savu dziesmiņu. Viņa dzirdēja katru klusāko skaņu, viņai bija tik dzirdīgas ausis – pat zālīti augam tā būtu varējusi sadzirdēt, tik viņai nebija vaļas uz vietas stāvēt un klausīties. Jautri viņai bija, bet arī tik skumji brīžiem. It kā ko gaidīja, it kā pēc kā ilgojās…  [Kaija 1958 : 34]



      Ja vien kāda tauta reiz ir bijusi nobriedusi otrā veida revolūcijai, kad viena kārta ceļas pret otru ar nāvējošu zobenu, tad latvieši ir tādi. Laikmeti, kuros mainās labklājība un posts, žēlsirdība un necilvēcība, kā arī atrodama atmodas ausma – no apgaismes viņi vēl ir tālu, – latviešiem nav gan devuši cēlu pašapziņu, toties jo dziļāku viņu nelaimes izjūtu. No likumiem, kurus tiem izdeva, viņi saprata, ka tiem pienākas tiesības, un ļoti skaidri redzēja, kas pie tā vainīgs, ka viņi šīs tiesības nebauda. Viņus aicināja meklēt aizsardzību tiesās, un iznākums tiem māca, ka par viņiem tikai ņirgājas. Daudzi no viņiem, kas agrāk kā kroņa zemnieki ir pieredzējuši likumīgu un laipnu apiešanos, ar muižu dāvinājumiem nospiesti zem tā paša jūga, kuru nes viņu brāļi. Viņi, tāpat kā tie, kuri senāk pie labiem kungiem varēja iegūt turību, redz, ka, apstākļiem mainoties, viņus izsūc, izputina un ka nekur, nekur nav glābiņa no harpiju nagiem, kas tos satvēruši. Viņiem vajag izmist; un kādu padomu dod izmisums? Agrāk, ja spaidi kļuva pārāk nepanesami, viņi bēga uz Kurzemi vai Lietuvu; bet tagad, kad Krievija ieņēmusi šīs zemes, arī šis patvērums tiem zudis. Šis apstāklis, par kuru dzimtkungi gavilē, viņiem pašiem var izrādīties visļaunākais. Visu dusmu uguni tas koncentrē tai punktā, kur tā iededzināta; tas cietējiem neļauj ķerties pie gļēvuma un vājuma līdzekļiem; tas viņus spiež meklēt glābiņu savā spēkā, sevišķi enerģiskos soļos. Šādi soļi ir iespējami, varbūt pat ļoti tuvu, un tos vairs neuzskatīs par nenozīmīgiem, ja apdomās, ka visa skaitliski lielā latviešu tauta tagad ir apvienota un cīnīsies par vienu un to pašu lietu. Kas tad pret to būtu muižniecība? Tā līdzinās ziloņa vadītājam, kas lepni sēž mugurā savam zilonim un moka to ar dzelzs iesmu, kamēr dzīvnieks, kas taču ir stiprāks, viņu nenorauj un ar vienu kājas spērienu nesadragā. [Merķelis 1999 : 117]

 

Man liekas (ja tas tā nav, tad ļoti atvainojos), ka esmu bijis pirmais, kas, Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā runādams, lietoju terminu „trešā atmoda”, iekšēji oponējot tiem, kas toreiz runāja par „otro atmodu” un tautiskās atmodas jēdzienu saistīja vienīgi ar jaunlatviešiem 19. gadsimta 60.–70. gados. Manuprāt, arī 1915.–1919. gads, latviešu strēlnieku pulku organizēšanās, Šveices emigrācijas un Krievijas bēgļu komitejas darbošanās, Latvijas Republikas proklamēšana un brīvības cīņas ietveramas jēdzienā „otrā tautiskā atmoda”, jo latviešu tautas vairākumam toreiz bija jāmostas no nacionālās apātijas un nihilisma, tāpēc ka ceļu lauza sākumā autonomijas, bet drīz vien (jau pēc 1–1,5 gadiem) Latvijas neatkarības ideja. Esmu dzirdējis un lasījis arī citus viedokļus, proti, atmodas vārds jāsaistot arī ar jaunstrāvniekiem un Piekto gadu, tāpat ir runāts par atmodu Latvijā 1956.–1959. gadā. Ja tā, tad mēs pašreiz pieredzētu jau „piekto atmodu”. Jaunās strāvas laikā un 1905. gadā, bez šaubām, plaši tautas slāņi modās aktīvai darbībai, revolūcijai, tā varbūt bija politiska atmoda, bet nez vai bija nacionālā atmoda. 1956.–1959. gads skāra vairāk valdošo virsotni (nelielu sabiedrības daļu, kā toreiz atzina Vilis Lācis), ne plašus tautas slāņus, un notikumi Latvijā labi iekļāvās vispārējā tā sauktajā Hruščova „atkušņa” (pēc Iļjas Erenburga stāsta „Atkusnis”) koncepcijā, un varbūt arī šajā gadījumā runāt par atmodu nebūtu vietā. Tāpēc, ja gribam un varam runāt par tautisko atmodu ar nacionālo ideju kā dominējošo (kaut gan, protams, ne vienīgo – jo jaunlatviešu darbībā vispārdemokrātiskās un saimnieciskās turības idejas bija ne mazāk nozīmīgas par nacionālo ideju), varbūt trešās atmodas vārds būtu tas piemērotākais. Atliek piebilst, ka visas trīs latviešu tautiskās atmodas sakrīt ar krīzes momentiem Krievijas impērijas vēsturē. [Stradiņš 1992 : 7–8]

 

Tautiskās atmodas laikmetā tīrīta un izkopta latvju literāriskā valoda, sākusies mūsu sabiedriskā dzīve un likti droši pamati latvju nacionālai rakstniecībai, avīžniecībai, teātrim, biedrību kultūrai, kora dziedāšanai un citām mākslām. Arī latviešu nacionālās politikas šūpulis kārts šai auglīgajā laikmetā. Rīgas Latviešu biedrība un vesels dziedāšanas un palīdzības biedrību tīkls provincē vienoja tautiešus jauniem centieniem – tie atbalsojās vistālākos latvju zemes stūrīšos.

Latvju tautiskā kustība tikai savā sākumā bija inteliģences lieta, bet drīz vien tā izvērtās plašā tautas kustībā. Nacionālais un liberālais gars vienoja vadoņus un tautu, un šai ciešajā vienībā meklējams arī atmodas kustības lielais spēks. Apmēram trīs gadu desmitus, ko aizņem mūsu pirmās atmodas kustība, nav noliedzama šī tautas un vadoņu vienība. Uz tās auga savstarpējā saprašanās, un katra jauna cīņa un uzvara šo vienību vēl vairāk nostiprināja. Tautiskās kustības vadoņiem laiku pa laikam radās gan pašiem savā starpā nelielas rīvēšanās un nesaskaņas, bet, kamēr tās neizpaudās tautā, tik ilgi šo kustību nekas neapdraudēja. Dzejnieku cildinātā, avīžnieku propagandētā un vadoņu modinātā tautas vienprātība tad nebija tukša skaņa, bet gan patiesa dzīves parādība, kas radās nopietnā un pārdomātā sabiedriskā darbībā. Vai gruntnieki nevarēja uzticēties un padoties gruntniecības nodibinātājiem, vai kalpi bezzemnieki – muižniecības apkarotājiem un agrārreformas cīnītājiem, un visi mazie latviešu ļaudis – saviem aizstāvjiem un modinātājiem? [Blanks 1935 : 10–11]

 

Agrākos laikos, Latgales atmodas gados, latgaliešu pirmie rakstnieki, materiāli nabagi būdami, krievu melnā ērgļa asos nagus savā mugurā ciezdami, savā garā ir bijuši bagātāki un bez viskādiem honorāriem rakstījuši tīrāk un sirsnīgāk nekā jaunlaiku rakstnieki, kas materiālā ziņā nostādīti nesalīdzināmi labākā stāvoklī. Latgales atmodas rakstniekus tauta lasīja, sajūsminājās un patiesi bija modusies no gadusimteņu miega uz nacionālo dzīvi. Tauta bez savas nacionālās skolas, gandrīz bez viskādas skolas, bez vadošās inteliģences uz laukiem, pusanalfabētu tauta, tomēr ar aizrautību lasīja savus pirmos nacionālos rakstniekus un publicistus. Tie pirmie rakstnieki gan nedaudz ir devuši tautai drukas lokšņu un sējumu, bet devuši daudz satura, daudz jaunu dzīvinošu ideju. Tie pacēla savu tautu līdz nacionālai pašapziņai un sagatavoja Latgali uz lielo latviešu tautas aliansi, kas izpaudās apvienotā neatkarīgā Latvijā. Atmodas laiku laikraksti, žurnāli, grāmatas glabājās tautā kā dārgā piemiņa no „pirmo gaiļu” laikiem. Bet no jaunāko latgaliešu dzejnieku ražojumiem reti kurā latgaliešu sētā var ko atrast. [Kemps 1938 : 148–149]

 


Trešās atmodas laikā Auseklis (auseklītis) simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu.


 

Pirmās tautiskās atmodas darbinieki – jaunlatvieši – izvirzīja mērķi izcīnīt latviešiem tiesības pastāvēt kā tautai, atbrīvoties no vācu muižnieku saimnieciskās un politiskās kundzības, vākt un popularizēt dzimtenes vēsturiskās un garīgās vērtības, kopt latviešu valodu, veidot zinātni un mākslu, atmodināt tautu kulturālai un saimnieciskai darbībai. Par tautiskās atmodas sākumu uzskata 1856. gadu, kad Tērbatas Universitātes studenti Juris Alunāns, Krišjānis Barons un Krišjānis Valdemārs rīkoja latviešu studentu vakarus un veidoja atmodas laikmeta uzskatus. Spilgtākie tautiskās atmodas darbinieki: Auseklis, Matīss Kaudzīte, Reinis Kaudzīte, Atis Kronvalds, Jēkabs Pilsātnieks, Andrejs Pumpurs, Andrejs Stērste.

Pirmās atmodas darbinieki sāka latviešu folkloras kustību – tautasdziesmu vākšanu (Krišjānis Barons), aizsāka latviešu zinātnes terminoloģijas veidošanu, viņi ir arī vairāku zinātņu nozaru celmlauži (Jānis Ilsters – botānikas, Krišjānis Barons – astronomijas u. c.), publicistikā un dzejā jaunlatvieši propagandēja izglītības un skolas nozīmi. Krišjānis Valdemārs ietekmēja jūrniecības attīstību Baltijas piekrastē un jūrskolu dibināšanu (Ainažos pirmā jūrskola dibināta 1867. gadā). Juris Alunāns tulkoja un sagatavoja latviešu valodā pirmo mākslinieciski nozīmīgo pasaules dzejas klasikas kopojumu „Dziesmiņas, latviešu valodā pārtulkotas” (1856).  



Vilhelms Purvītis Pavasara ūdeņi (Maestozo) (ap1910. gadu).

Vilhelms Purvītis Pavasarī (Ziedonis) (ap 1933–1934).

[https://kulturaskanons.lv/archive/vilhelms-purvitis/]

 

Jānis Valters Peldētāji zēni (ap 1900. gadu).

[https://kulturaskanons.lv/archive/johans-valters/]

 

Jānis Rozentāls Agrs pavasaris Kurzemē (1909).

[http://www.gallery.lv/classic/Rozentals/ainava.htm]


Kārlis Zemgals, Pēteris Ārends. Jāņa Raiņa kapa piemineklis (1932).

K. Zemdegas piemineklī jauns vīrietis (jauneklis) tiecas uz sauli, simbolizējot atmodu.

[http://commondatastorage.googleapis.com/static.panoramio.com/photos/original/9560746.jpg]


Nozīmīte – Trešās atmodas simbols – Auseklis, Rīta zvaigzne.

[https://twitter.com/frontes_muzejs/status/863386570572914689]


Fotogrāfiju galerija ATMODA.

[https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=atmoda&id=2694279&&g=3]



Dokumentālā filma Atmodas antoloģija (2013). Režisors Askolds Saulītis, kinostudija „Terra Europa”.


Dziesma Atmostas Baltija. Borisa Rezņika mūzika, Valda Pavlovska vārdi.


Trešo atmodu nereti atceramies arī kā Dziesmoto revolūciju, un viena dziesma visu trīs Baltijas valstu iedzīvotāju atmiņās iespiedusies īpaši spēcīgi. Borisa Rezņika un Valda Pavlovska kopdarbs „Atmostas Baltija”, kas kļuvis par neoficiālo Baltijas ceļa himnu, unikālās akcijas laikā trīs tautu vienotību iezīmēja vēl skaidrāk, izskanot latviešu, lietuviešu un arī igauņu valodā. To izpildīja Viktors Zemgals, Tarmo Pihlaps un Žilvins Bubēlis.

Gadu pirms Baltijas ceļa ar meldiņu uz papīra un ideju par dziesmas kodolu – Lietuva, Latvija, Igaunija – komponists Boriss Rezņiks vērsās pie drauga Valda Pavlovska. „Viņš lūdza, lai es uzrakstu kaut ko. Es tur kādas pāris nedēļas marinēju, kā jau parasti. Tad kaut kāds tinkšķis uznāca, un, sēžot un gaidot automašīnā pie Gaiļezera slimnīcas, atradu cimdu nodalījumā vienu papīra lapiņu un sāku kaut ko čibināt. Kad es rakstīju, es domāju – bet vai es pareizi saucu? Lietuva, Latvija, Igaunija. Vai kāds vēsturnieks vai ģeogrāfs pēc tam man neteiks, ka vajag saukt savādāk,” stāsta „Atmostas Baltija” teksta autors Valdis Pavlovskis. Latviešu dziedātājs Viktors Zemgals „Eolikas” komponistam nebija tālu jāmeklē. Caur paziņām izdevās sarunāt arī igauni. Bet lietuviešu puisis atradās tepat Rīgā – Padomju armijas karavīru ansamblī „Zvaigznīte”. „Toreiz es dienēju Padomju armijā Rīgā. Boriss sazinājās ar mani un jautāja, vai es gribētu dziedāt šo dziesmu kopā ar abiem pārējiem dziedātājiem. Un man jau tā bija tikai vēl viena iespēja tikt prom no armijas – protams, es piekritu nedomājot, lai arī man nebija ne jausmas, kam tieši. Man dziesma patika, uzreiz to iemīlēju. Tā bija vienkārša, tieša, radīja tik daudz asociāciju, kā mostas Baltijas jūra un cilvēki līdz ar to,” stāsta lietuviešu dziedātājs Žilvins Bubēlis.

[Sagatavots pēc: Bērtule : https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/atmostas-baltija-neoficiala-baltijas-cela-himna.a95597/]

 

Latvijas Tautas frontes (LTF) muzejs atrodas Rīgā.

Muzejā ir izmantotas jaunākās tehnoloģijas, kas paver iespējas aplūkot atmodas laika dokumentus, dzirdēt audioierakstus, kā arī skatīties vēsturiskos videomateriālus. Muzeja veidotāji cer, ka modernā ekspozīcija ieinteresēs par LTF vēsturi arī jauniešus, kuri tajā laikā vēl nebija piedzimuši.

LTF muzejs atrodas LTF vēsturiskajā ēkā Rīgā, Vecpilsētas ielā, kurā aplūkojams arī LTF priekšsēdētāja kabinets. „Esmu izģērbts pliks,” nesen jokojot sacīja Dainis Īvāns, kurš ir atdevis muzejam ne tikai savu vēsturisko džemperi ar auseklīšiem, bet vēl vairākas tā laika relikvijas un dokumentus. „Es nolēmu džemperi atdot LTF muzejam, jo tas jau īstenībā nav mans īpašums, bet kā laikmeta karogs,” teica Dainis Īvāns.

[Sagatavots pēc: Egle : https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/ltf-muzeja-apskatams-ari-ivana-vesturiskais-auseklisu-dzemperis-14027498]

 

Atmoda” – nedēļas laikraksts, kas iznāca 1988.–1994. gadā Rīgā. Izdeva Latvijas Tautas fronte Latvijas kompartijas CK izdevniecībā. Redaktori: Elita Veidemane un Uldis Augstkalns (no 1991). Avīze iznāca arī krievu valodā.