asns

Tradicionālā transkripcija

[asns]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑsns]

[a] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[n] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ns.

asns – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

Teikumā var būt:

aaaa1) teikuma priekšmets – No sēklas parasti izdīgst viens asns.

aaaa2) izteicēja daļa – Šie baltie kartupeļu dzinumi ir asni.

aaaa3) galvenais loceklis – Zaļais asns.

aaaa4) apzīmētājs –  Asna spēks ir apbrīnojams.

aaaa5) papildinātājs – Pat vislielākais koks sākas ar mazu, sīku asnu.

aaaa6) vietas apstāklis –  Asnos ir daudz vērtīgu vielu.

asns

Dīglis, kas izdīdzis no sēklas, bumbuļa, sakneņa; tikko izdīgusi auga virszemes daļa ar vēl neizveidotām lapām.

Kartupeļu asni. No zemes izlīduši zāles asni. Dzīt asnus.

pārn. Pirmās, sākotnējās pazīmes (kādai parādībai).

Jaunās dzīves asni.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]

asns

1. Auga daļa tā attīstības sākumstadijā (no sēklas, bumbuļa, sakneņa) ar vēl neizveidotām lapām.

Biezai un sausai pērnējai kūlai neatturamā spēkā auga cauri jaunās zāles smailie asni. Zvaigzne 58, 5, 6.

Kurzemes auglīgos līdzenumus pārstaigāja pirmais pērkona lietus. Un it visur, kur vien tas pieskārās, no zemes izlīda zāles asni .. Grīva 4, 3.

// pārn. Pirmās, sākotnējās pazīmes (kādai parādībai).

Jaunās dzīves asni.

Rūpīgi lielais dārznieks [rakstnieks] kopis reālisma asnus, līdzējis uzdīgt proletāriskās un vēlāk sociālistiskās literatūras sēklai. Cīņa 57, 285, 1.

2. Dīgļi, kas attīstījušies no sēklām, tās diedzējot.

Miežu graudu asni.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]

asns, der hervorbrechende Keim, Demin. asniņš: uz asniem oder uz jauniem asniem dzert, auf die zu hoffende Ernte hin trinken und Schulden in der Schenke machen. Übertr.: ikdienība sažņaudz katru brīvu dzīvības asnu Vēr. I, 1233. [Zu ass „scharf”, wie žem. ašnis „Schneide; die im Herbst aufkeimende Saat” bei Tratmann Wrtb. 15 (und russ. оснъ „Spitze, Stachel”, wenn dies nicht mit aksl. остьнъ, russ. остенъ, gen. остна dass. identisch ist), s. Möller KZ. XXIV, 448 f. und Leskien Nom. 362.]
[Sagatavots pēc: ME I : 144]

●

asns: demin. asniņas BW. 32559, 4: mietu asniem BW. 2298, 2. dz¥lt¥niem asniņiem 20511, 1 var. [Sagatavots pēc: EH I :131]

asns – osnys, (dem.) asneņš; (puorn.) deiglis, deigle

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

ìsâdynòi aṕêiņa sakńi, tot aṕêiņć laîš osnys. nu osnu iźît śÖeîgys. pavasarâ bùļìm aplaûž osnys.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 114]

asns – dīgsts, dzinums, dzīne, dziets

Uzvārdi – Asniņš, Asniņa.

Vietvārdi – Asni, mājvārds; Asni, mazciems Ošupes pagastā; Asnu iela, iela Rīgā; Asniņi, mājvārds.

Ergonīmi – Asns, biedrība Saldū; Asni, viesu nams Lilastē; Asni, laikmetīgās mākslas mākslinieku grupa Kuldīgā; Asni, bērnu vokālais ansamblis; Asniņš, Rīgas pirmsskolas izglītības iestāde.

asns, mantots vārds; leišu asnìs, ašnìs ‘(dzīvnieka spalvas) akots; rudzu asns; asmens’. Pamatā indoeiropiešu *a– ‘ass, smails, šķautnains’. Par asna vai dīgsta raksturīgāko pazīmi uzskatīts tā smailums. [Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 78–79]

angļu – braird

baltkrievu – парастак

čigānu – vigijibén

franču – rejet

igauņu – võrse

krievu – росток

lietuviešu – dáigas

lībiešu – idūkõl

somu – verso

vācu – der Keim

Tu, brālīt, guli sapūdams, es iešu saules vārtos. – Asni.

***

Kaut kas ir kartupelī

No asnu baltā ceļa.

Kas varēja to gaidīt

No tāda kartupeļa!

Kas varēja to gaidīt

No tāda maza grauda,

Ka viņa zaļā asnā

Ir arī mana tauta!

Kas varēja to gaidīt

No maijvaboles mēslos,

Ka sēdēs maijrozītē

Tik gleznos, baltos krēslos?

No burbuļa kas spēja

Tik tālu iedomāt –

Ka pārplīsīs un paņems

Sev debesis vēl klāt! [Ziedonis 1988 : 129]

***

[..]

Re, kartupeļa asns slaiks,

Kas tiecas, ilgojas un manās,

Tiek nolauzts nost pirms stādīšanas.

Un pareizi! Viss zemei līdzēs,

Kas laikā būs un neizstīdzēs.

Cik mana jušana ir droša,

Kad brīdi pastāvu zem oša!

Pirms salnām osis neizšausies,

Tas savam gudram mieram ļausies.

Un nekad prātā nesajuks. [..] [Ziedonis 1988 : 114]

***

Tas notiek dziļi manā tumsas zemē –

Tur iekrīt sēkla, briest un saknes laiž,

Un asns caur augsni izspraucas un meklē,

Kur saulessilts un saulesgaišs.

Un sakne aizvien alkatīgāk irdni

Tver taustekļiem, kā spurgaliņa stīdz,

Līdz zemzemē viss asna vārdā,

Viss dzieta vārdā sakņu iztaustīts.

Vienalga, kas es kļūšu – dārzenis vai puķe,

Vai nezāle – viss notiek tā,

Kā ierakstīts jau mūžu mūžiem

Ir visgudrā dabas grāmatā

Vēl strīdas savā starpā saknes, asni dzieti:

Kur pirmsākums? Vēl strīdas stāds

Ar savu zemzemi, bet man vienalga,

Ja vien es atkal esmu sēkliņā.

Un strādāju caur augsnes kārtām

Uz virszemi, uz debesīm; un vēl

Tik daudz ir iespēju te, manā tumsas zemē,

Te, manā dīgtspējīgā dvēselē. [Gūtmanis 2007 : 265]

●

Vārds asns izmantots Jāņa Sirmbārža dzejoļu krājuma „Asnu zobeni” nosaukumā (1962).

Tupeņu laukā vairs neredzēja nevienu pliku plankumu vagu mugurās, laksti pa vienu nakti pastiepu­šies garāki un sasprogājušies. Tomēr viss tas nebij nekas pret auzu lauku viņpus tērces aiz ozola. Pelēkā nokūlājusi roza palikusi koši zaļa, aizcietušies graudi ar skubu izlai­duši spēcīgus asnus, visa nogāze pēkšņi kā ar mīkstu vad­malu noklāta. Stārķis staigāja, garos stilbus augsti cilā­dams un galvu grozīdams, droši vien no velēnām un dobuļu dibeniem izlīdušas, pa slapjo zelmeni jau rāpoja svaigas brokastis. Priekšstrādnieks līgsmi nopurināja galvu, viņam šķita, ka visu nedēļu nav šaubījies, zinājis noteikti un citiem teicis, ka svētdienas rītā būs taisni tā, kā tas patlaban redzams. [Upīts 1945 : 116]

●

Caur vārtiem, pāri sētām un no gaisa nāk­dams, pavasaris atkal iegāja Straumēnu sēt­vidū, un tam pretī nokūpēja jumtu muguras un iemāvās govis, un atskanēja ļaužu priecīgas valodas kā tikko izmauktas vītola stabules. Vispirms parādījās zeme pie istabas pamata, un ļaudis to apskatīja līksmāki nekā kuģinieks sengaidīto krastu. Zaļu asnu gali jau še bija izlīduši, ko Straumēnu zeme bija izsūtījusi gaismā, lai tie izlūkotu, vai ir atnā­cis īstais laiks. Ļaudis še iznāca vaļas brīžos pasēdēt un pasildīties, un ceplī apdedzināšanai iemesta krūze tik ātri neapvelkas ar brūnumu, cik ātri ar to aprāvās viņu sejas, un kad va­karos viņi ielikās gultā, tās dega it kā uguns svelmētas. Lai gan pavasaris nāca ātri, bet vēl ātrāki tam steidzās pretī Straumēnu ļaužu nepacietība, un viņi izņēma dubultos logus, un ziemas dvēsele izlidoja pa tiem laukā, un tikai lielā krāsns ierāvās dziļāki kaktā, lai apslēptu savas pasakas līdz nākamai ziemai. [Virza 1989 : 221–222]