Tradicionālā transkripcija

[arãi̯s]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑrɑːi̯s]


[a] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[ā] – garais patskanis

[i̯]vokalizēts līdzskanis j

[s] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – āj.



ar-sakne

-āj-piedēklis

-sgalotne

arāj- vārda celms



arājs

→ar-āj+iņ-š




arājspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

vsk. dsk.

N.

arāj-s arāj-i

Ģ.

arāj-a arāj-u

D.

arāj-am arāj-iem

A.

arāj-u arāj-us

I.

ar arāj-u ar arāj-iem

L.

arāj-ā arāj-os

V.

arāj! arāj-i!


Teikumā var būt:

     1)  teikuma priekšmetsPavasarī arājs jau agri ir tīrumā un ar zemi.

     2)  izteicējsBrālis ir čakls arājs.

     3)  galvenais loceklisZemes arājs.

     4)  apzīmētājsArāja darbs ir smags un godājams.

     5)  papildinātājs – Arājam daudz darba gan pavasarī, gan rudenī.

     6)  vietas apstāklisVisi raudzījās arājā un gaidīja, ko viņš teiks.



arāja darbs, arāja rokas

jūras arājs, zemes arājs

čakls arājs



arājs,v. lietv.

Cilvēks, kas ar zemi.

Arājs dzen vagu.

// poēt. Zemkopis.

Jūras arājs – zvejnieks.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


arājs, -a, v.

Cilvēks, kas ar zemi (ar zirgu).

Vagu pēc vagas dzen arāji. Aiz zirga un arāja arvien platāka stiepjas uzartās zemes josla – spīdīga un melna maija saulē. Cīņa 55, 104, 3.

Viņš [milzis] meta līkumu, kur arājs ara un gani ganīja. K. Skalbe 1, 110.

Pusnaktī drusku nosnaudusies, [lakstīgala] dziedāja atkal – dziedāja, kamēr arājs nāca tīrumā art. LTP 91.

// poēt. Zemkopis.

Jūras arājs.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


arãjs, arẽjs,

1) der Pflüger: arājs apstājas vagas galā JK. V, 31; 2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi; 3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes: šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]

[Sagatavots pēc: ME I : 140]


arājsoruojs

[Sagatavots pēc: http://www.vuordineica.lv/]


 

aràjs, s. orùoŠś. 1. ka orùoŠś dźèiņa pỳrmù vàidźìe orùoju aplaîśÖÖ. 2. folkl. Precinieks; arī vīrs. paÖèik mapi šèi maĺeņa, pa prùotàm orùojèņč (tdz.).

[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 111]

 

arājs, subst. arãš, -ja, -jàm, -ju, dsk. ģen. –ju, demin. arãjĩc, -ĩna, – bet ta tak bija arãji! ka lika pa seši arãji ìekšã [tīrumā], paskat tik [cik daudz uzara]! arãjàm jàu jàzìn, kâ axklu nùoregulêt.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 96]


UzvārdiArājs, Arāja; Arājums, Arājuma; Kalnarājs, Kalnarāja; Mežarājs, Mežarāja; Milzarājs, Milzarāja; Silarājs, Silarāja.

 

VietvārdiArāja polderis, polderis Otaņķu pagastā; Arāji, māju nosaukums; Arāju dīķi Vesetas pagastā; Arāju kalns Embūtes pagastā; Arāju pilskalns Sventes pagastā; Auzarāji, viensēta Lutriņu pagastā; Birzarāji, viensēta Rumbas pagastā; Brīvarāji, viensēta Ēdoles pagastā; Ceļarājezers, ezers Ēdoles pagastā; Dižarāji, viensēta Bērzpils pagastā; Jaunarāji, viensēta Užavas pagastā; Jaunarāju ezers Kalvenes pagastā; Jaunarājupe Skrudalienas pagastā; Kalnarāji, viensēta Kombuļu pagastā; Krogarāji, viensēta Vārves pagastā; Krūmarāji, viensēta Kazdangas pagastā; Lejasarāji, viensēta Ģibuļu pagastā; Lieparāji, viensēta Ēdoles pagastā; Mazarāji, viensēta Dunikas pagastā; Mežarāji, viensēta Medzes pagastā; Muižarāji, viensēta Kurmāles pagastā; Muižarāju dīķis Kazdangas pagastā; Muižarāju valks, upe Lažas pagastā; Mālarāji, viensēta Ēdoles pagastā; Ošarāji, viensēta Snēpeles pagastā; Pilsarāji, viensēta Laucienas pagastā; Pļavarāji, viensēta Pelču pagastā; Prūšarāji, viensēta Rumbas pagastā; Pusarāji, viensēta Snēpeles pagastā; Salmarāji, viensēta Alsungas pagastā; Silarāji, viensēta Gaigalavas pagastā; Silarāju kapi Rumbas pagastā; Smilšarāji, viensēta Popes pagastā; Tiltarāji, viensēta Ēdoles pagastā; Vecjaunarāji, viensēta Gudenieku pagastā; Vecpļavarāji, viensēta Kurmāles pagastā.

Māju nosaukums Arāji, kā arī salikteņi ar vārdu arāji kā otro komponentu ļoti plaši sastopami visā Latvijā [sk. http://vietvardi.lgia.gov.lv/vv/to_www.saraksts?].

ErgonīmiArāji, zemnieku saimniecība; Arāji & Ko,  individuālais komersants, Arājs ABIM, SIA Priekulē, Arājs,vīru vokālais ansamblis.


arājsvārds atvasināts ar priedēkli –āj– no darbības vārda art.


angļu – ploughman

baltkrievu – пахар

franču – laboureur

krievu – пахарь

lietuviešu – artojas

poļu – oracz

somu – kyntäjä

spāņu – el arador

vācu – der Pflüger

ukraiņu – пахар

zviedru – plowman



Kāds arājs, tādi lauki.

Kāds arājs, tāds zirgs.

Arājs, arājs, ne lāču vadātājs.

Ja nav labs arājs, tad nav laba maize.

Arājam smaga pātaga.

Kad arājs nears, tad kungs ar kareiti nebrauks.

Arājam grūts darbs, bet salda dusa.

Kas dos arāja mētelim zīda oderi.


Ja arājs mazs un sīks no auguma, tad arī labība sīka augs.

Arājs nedrīkst ielāpainas drēbes valkāt, lai lauki neaugtu nevienādi.

Arājam nevajaga katla kasīt, citādi miežiem aug melnas vārpas.

Arājs sējamā laikā tik uz zirga siles drīkstot nosnausties.

Kad arājs ved arklu ačgārniski no lauka mājā, tad saved līdzi visādus mūdžus.

Arājs pēc pirmā cēliena jānolej, tad graudi tīri augs.

Kad pirmo reizi art iet, tad arājam lej ūdeni acīs, lai viņš ardams nesnauž.

Pavasarī, kad ejot pirmo reiz art, arājs esot jārumulē, lai viņš arot nesnaustu.

Pavasarī, kad pirmo reizi iziet art, tad saimniecei vajagot arāju apliet ar ūdeni un dot sieru, lai labi to vasaru viss augot.

Ja arājam pirmo reizi pavasarī nedod olas un neaplej ar ūdeni, tad saka, ka tas nespēs apart laukus.



Vīrs iet pa tīrumu, maizes rikas griezdams. – Arājs.

Abi gali dzīvi, vidus nedzīvs. – Arājs, arkls, zirgs.

Divas galvas, sešas kājas. – Arājs un zirgs.

Trīs galvas, trīs vēderi, desmit kājas. – Divi zirgi un arājs.

Četri velk, divi sper un viens grūž. – Zirgs un arājs.



Sirms zirdziņis, daiļš arajš
Ar viņā kalniņā.
Tur vien bija mans prātiņis
Pie ta daiļa arajiņa. [LD 0691-0]

 

Dod, Dieviņ, siltu sauli,
Sildi manu arajiņu:
Mans arajs laukā ara
Ar basām kājiņām. [LD 26752-0]

 

Es bij’ meita, es bij’ gudra,
Es dabuju arajiņu;
Arajs ēda launadziņu,
Es nojūdzu kumeliņu. [LD 9633-0]

 

Arajs ara kalniņā,
Avots tek lejiņā;
Netrūkst maizes arajam,
Ne ūdeņa avotam. [LD 27929-0]

 

Ganidama nolūkoju,
Arajs kūla kumeliņu.
Pie ta puiša es neiešu,
Tas kuls savu līgaviņu. [LD 9785-1]

 

Sirms zirdziņš, daiļš arajs
Viņā lauka galiņā;
Dod, Dieviņ, man aiziet
Pie ta daiļa arajiņa. [LD 28141-0]

 

Rudzits auga, vilni meta
Lielajā tīrumā;
Arajs prieka nevareja,
I araja līgaviņa. [LD 28112-5]

 

Grūti, grūti arajam,
Vēl grūtaki ganiņam:
Arajs sētas maliņā,
Ganiņš lauka galiņā. [LD 29272-0]

 

Zeme raud uz araja,
Vecainē guledama;
Arajs raud uz Dieviņa,
Nava laba kumeliņa. [LD 28136-0]

 

Arajs ara sila zemi,
Labus linus domadams.
Ar, araj, mālu zemi,
Tad tev būs labi lini. [LD 28273-0]

 

Arajs ara tīrumā,
Snauda arkla galiņā.
Ar līkumu garam gāju,
Es tam kaunu nedariju. [LD 20796-1]

 

Arajs, manis arajiņis
Aug sudraba kalniņā.
Laid, Dieviņ, zelta trepes,
Lai nonesu launadziņu.
Tur nonesu, tur paliku,
Tur mūžiņu nodzīvoju. [LD 27833-3]

 

Dod, Dieviņi, veselibu
Tīru rudzu arajam,
Tīru rudzu arajam,
Tīru rudzu sējejam. [LD 27960-0]

 

Dod, māmiņa, kam dodama,
Nedod mani arajam:
Arajam smagas kājas,
Pilnas smilšu piebirušas. [LD 9507-0]

 

Kas godiga mātes meita,
Paceļ krēslu arajam,
Arajam smagas kājas,
Pilnas smilšu piebirušas. [LD 28014-0]

 

Dieviņš gāja lauciņā
Ar zeltitu sētaviti;
Kungam gāja smilgas sēt,
Arajam miežus, rudzus. [LD 27953-0]

 

Tīri rudzi man maļot,
Tīri rudzi klētiņā;
Dod, Dieviņ, veselibu
Tīru rudzu arajam. [LD 28154-0]

 

Auga rudzi, auga mieži,
Kas neauga arajam?
Sudrabiņš, tas neauga,
Tas nedīga dīdzejams. [LD 27942-0]

 

Arajam karsta saule,
Rudzu guba tīrumā;
Zvejniekam tumša nakts,
Balta nauda maciņā. [LD 28255-0]

 

Dzīvo gudri, man’ māsiņa,
Tautiņās aizgājusi;
Pacel krēslu, noaun kājas
Savam maizes arajam. [LD 7730-0]

 

Ne pie viena es neiešu,
Līdz es savu sagaidišu.
Vēl memmiņa kājas āva
Manam maizes arajam. [LD 10357-0]

 

Kas man deve āra zemi
Sila zemes arajam;
Kas man deve kalpiņam
Mātes meitu līgaviņu! [LD 11218-0]

 

Tev, kundziņi, karā iet,
Tev neraud pakaļā;
Arajam māte raud,
Raud araja līgaviņa. [LD 31969-1]

 

Arajiņa līgaviņa,
Dod maizites atraiknei;
Dievs atdos arajam
Pa vadziņas galiņam. [LD 27831-0]

 

Vai, meitiņas, vai, māsiņas,
Godajat arajiņu!
Arajam kājas, rokas
Kā ābeļu ziedi zied. [LD 27902-0]

 

Puisim mutes es nedevu
Vainadziņu valkadama;
Lai stāv mana balta mute
Manam miežu arajam. [LD 10552-1]


Kā putni mācījušies dziedāt

Putniem sākumā nav bijis dziesmu. Tad tie devušies pie cilvēkiem mācīties dziedāt. Dažs laidies sētā pie saimniecēm, dažs tīrumā pie arājiem, kur nu kurais cerējis dzirdēt jaukāku dziesmu. Vārna laidusies uz kādām mājām. Līdzko ielaidusies sētā, dzird, ka saimniece bar bērnu, kas nolaizījis no maizes biezpienu, bet maizi neēd. Saimniece bārusies, teikdama:

– Kārs, kārs! Tu esi kārs! Ēd taču maizīti arī!

Vārna priecīgi steigusies projām, jo domājusi, ka nu mākot visskaistāko meldiņu. Ieraudzījusi ceļmalā nokaltušu bērzu, uzmetusies uz zara un sākusi dziedāt:

– Kārs, kārs, tu esi kārs!

Šo dziesmu vārna dzied vēl šodien.

Arī bezdelīga meklējusi dziesmu kādā sētā. Un gadījies tā, ka viņa ielaidusies izraudzītajās mājās tad, kad namamāte pašlaik aizgājusi pavadīt ciemiņus. Bērni palikuši mājās vieni. Nu tie uzdūruši uz iesma gaļu un cepuši krāsnī, ka tauki vien čurkstējuši ugunī. Kad māte pārnākusi, bezdelīga steigusies tai stāstīt par bērnu nedarbiem. Uzmetusies uz sētas mieta un saukusi:

„Kamēr māte viesus vada,

Tikmēr bērni gaļu cep.

Iztek tauki ugunī – Vidžu, vidžu, čirks!”

Māte nu bērnus sarājusi. Tas bezdelīgai bijis pa prātam, jo bērni iepriekšējā dienā draiskodamies nogāzuši viņas ligzdu. Kopš tā laika bezdelīga arvien stāsta mātēm par bērnu nedarbiem.

Dzeguze aizlaidusies pie arāja un teikusi, lai šis dziedot. Arājs bijis vecs un kurls un nav lāgā dzirdējis. Viņš vaicājis:

– Ko, ko tu sacīji?

Dzeguze atkārtojusi, ka vēloties, lai šis uzdziedot. Taču arājs tomēr nav sadzirdējis, pielicis roku pie auss un uzsaucis:

– Ko, ko tu teici? Saki skaidrāk!

Dzeguze sadusmojusies un laidusies projām, mēdīdama vecīti:

– Kū-kū! Kū-kū!

Tā viņa mēdās vēl šodien.

Cielaviņa aizlaidusies pie kāda cita arāja, kautri nometusies tam uz muguras un gaidījusi, kad šis sākšot dziedāt. Arājs bijis jauns puisis un, iedams aiz arkla, bieži dziedājis. Bet šodien arājam dziediens nenācis ne prātā. Puisis soļojis aiz arkla drūms un saīdzis, jo viņam bijis jāar ābolinājs, arkls nemitīgi jāvelk ārā no velēnas, lai notīrītu saknes, kas tam pielipušas. Cielaviņa klausījusies, klausījusies, bet nav dzirdējusi puisi dziedam. Vienīgi arkls dīvaini čirkstējis, kad arājs tam grūdis nost saknes. Cielaviņa laidusies projām un mēģinājusi puisi atdarināt. Gājusi gāzelēdamās kā arājs vagā un pa reizei iečirkstējusies kā arkls. Svētelis skatījies un smējies, uz vienas kājas stāvēdams. Cielaviņa noskaitusies un teikusi:

– Ko tu smejies? Tā ir mana dziesma!

Kopš tās reizes cielaviņa arvien tā staigā, gāzelēdamās no vienas kājas uz otru un reizi pa reizei iečirkstēdamās. [..]

[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/teikas/]



Pašapziņa

 

Uz šīs planētas maz mums ir dots –

tāda sērīte vien gar krastu,

un tomēr pat debesīs, brāli latvieti,

mēs neko labāku neatrastu.

Uz šīs sērītes daudz mums ir dots –

Daugava, Gaiziņš un jūra…

Nē, pasaules drūzmā mēs nestāvam

ar cepuri rokā aiz stūra.

Kamēr idejai vajadzēs strēlniekus,

kamēr zeme pēc arāja tieksies,

tikmēr ne grasim, ne pātagai

latvietis nenolieksies.

Uz šauras piejūras sērītes

stipras rudzu dvēseles sēsim

un mūžu pa mūžam – latvieti! –

uz šīs sērītes iesērēsim. [Vāczemnieks 1989 : 258]

***

Aparsim zemi rudenī, aparsim,

Vērsīsim apkārt velēnas, leknas un gludas,

Oktobris iekalis birzis jau kaparā,

Debesīs sniega mākoņi puto.

Aparsim zemi rudenī, aparsim,

Cik vien tālu un dziļi sniedz lemess.

Līdz pat nezāļu dzīvīgām saknītēm,

Līdz pat rudeņa dūmakā apvārsnim

Apvērsīsim šo auglīgo zemi.

Paši arāji, paši likteņa lēmēji

Aparsim rudenī, arsim kā katarsē

Paši savu līdz pēdējam kukurznim,

Līdz pēdējam smilšu graudiņam, aparsim

Rudenī sevi kā aramzemi. [Gūtmanis 2007 : 276]


 

Sējas laiks pienācis. Lapu mēnesis jau savā pirmajā pusē kokiem atnesis kuplas lapas. Arāji steigšus vien gatavo zemi vasaras sējai. Sen jau tie līdz ar ganiem norumulēti. Tīrumos un ganībās radusies jauna kustēšanās. Vagu pie vagas dzīdams, uzsvelpj zirdziņam vai arī uzsauc: „Nuk, nuk! – vagu, vagu! Vai tu re, ko! Nu tu, stīvais!” Ja viss tas nepalīdz, tad ķeras pie pātagas un iemet kādu reiz. Zirdziņš ar saraujas, vai nu aramā laikā auzas ēdis vai neēdis, jo nedrīkst jau arājam pretoties, kam savs cēliena gabals jānoar. Ganiņi stabulē un dzied, savus raibos pulciņus vadīdami pa zālainākām vietām. Saulīte spoži spīd zilajā debess klajumā, kur viegli, balti mākonīši kā ievu ziedā mazgātas aitiņas tekā un kustas pa bezgalīgo ganību.

[Apsīšu Jēkabs : http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/ApsJ/ApsJ04.htm]

Aiz Straumēnu saimnieka vēl pa lauku gāja pieci arāji, gandrīz nešus nesdami uz rokām koka arklus diviem asiem lemešiem, lai ieartu sēklu. Jau no pašas saules lēkšanas viņi še staigāja, vagas galos pārmainīdami vērstu­ves, un zirgu paslēpenes un kakli ap paugām bija saputojušies balti. Viņu garās ēnas jau­cās cita ar citu laukā krustām un šķērsām. Smaga un neredzama roka bij noliekusi uz zemi arāju un zirgu pakaušus, un viņu acis it kā lūgšanā stīvi raudzījās vagās, kas likās tikpat nebeidzamas kā pati zeme. Tā viņi mina cits cita pēdās, skatīdamies, kā nākošā vaga tās apbēra zemēm, nemaz nedomādami par kādu citu lielu arklu, kam būs kādreiz lemts apart viņus kā sēklu vēl nezināmām pļaujām. Beidzot pēdējais arājs, ar sava arkla ilksi aizskardams Straumēnu saimnieku, izara cieši gar ežas malu pēdējo vagu, apstājās, un pa­celdams uz augšu arklu, izkratīja no tā zemes. Tad visi pieci arāji devās uz liepu pie saimnieka un, atjūguši zirgus, ļāva tiem izvārtīties arumos.
[Virza 1989 : 73–74]

 

Vēl lielāks ir to dubļos gulētāju pulks, kas murgu miegā divkārt mana, cik skaista klusuma ir pilni latvju zemes lauki un viņas bērzu birztalas, kas apbirušas visas jau ar rudens lapu zeltu; padebešos nu mana gājuputnu klaigas, un sēru pilns ir kļuvis gaiss.

Iet arklam pakaļ arājs – lemeši vērš pasarkano mālu, un augstu padebešos dzērvju taurēšana skan.

Ceļmalā arājs aptur zirgu, liek roku sev virs acīm, un seja tam top skumja, jo, brizdams ceļa dubļus, iet uz rīta pusi, prom steigdams no savas zemes, latvju tautas spēks. [Grīns 1990 : 548]


ĶĒNIŅMEITA (svinīgi).

Teic: kas stiprāks ir par zemi?

BRIĢIS.

Nu es zinu: tas ir arājs!

GRUŅĶIS.

Tā ir maize!

LIDIS.

Tā ir saule,

Saule stiprāka par visu.

ĻAUDIS.

– Zemi arājs veic, bet viņu

Atkal maize: vīram jāēd! [Rainis 1981 : 76]



Ingmars Zemzaris. Arāju valoda*

Latviešu Vikipēdija mums joprojām saka, ka „valodas galvenā funkcija ir saziņa”. Pārbaudīsim vēlreiz svaru kausos šo apgalvojumu un ielūkosimies tālabad paši savas valodas vēsturē!

Tagad, kad mūsu valoda izkopta līdz augstam kultūras un valsts valodas līmenim, mums grūti iedomāties, kāda tā bija apmēram priekš pusotra gadsimta. Toreiz, XIX gs. vidū, izšķīrās mūsu valodas attīstības un pat pastāvēšanas jautājums. Un tie, kas toreiz teica latviešu valodu esam „arāju valodu”, nebūt nebija latviešu nicinātāji – savā ziņā viņiem bija taisnība. Mūsu valoda tiešām bija arāju valoda – vislabākajā nozīmē. Apbrīnojami skaista un veikla tā skanēja zemnieku sētā, tīrumā, pļavā, mežā, pieguļā. Tā prata sludināt mūžīgo priecas vēsti baznīcās un brāļu draudzes saiešanās. Un, zināms, tā sprēgāt sprēgāja krogos un tirgos. Taču tā izrādījās gluži nevarīga, tiklīdz kāds gribēja latviski runāt par jebkuŗu zinātņu vai mākslu nozari. Piemēra pēc tikai iedomāsimies, ka toreiz mūsu valodā nebija tādu vārdu kā atkārtot, apstāklis, būtība, cēlonis, dzeja, glezna, māksla, jauda, josla, loma, pagātne, tagadne, nākotne, priekšmets, raksturs, stāvoklis, vēsture, veids, viela, zinātne

Mūsu valoda stāvēja liktenīgās krustcelēs. „Arāji būs mūžam, kamēr zeme izdos augļus, bet nekur nav rakstīts, ka tādēļ arvienu vajaga būt arī latviešiem. Latvietim, t. i. viņa valodai vajaga mirt, pa īsu voi ilgošu. Žēl gan ir, bet ko tas palīdz?” 1858. gadā „Mājas Viesī” šos vācu tautības mācītāja Berkholca vārdus citē jaunlatvietis, mūsu lauksaimniecības literātūras pamatlicējs Kārlis Lepevičs. No Berkholca domām viņš nenorobežojas, tikai citāta beigās jautā: „Voi tā ir?” Arī pats Lepevičs savā rakstā dedzīgi aicina latviešus mācīt saviem bērniem vācu valodu.

Vai tie, kas vēlēja mūsu valodai bojā eju, tiešām vēlēja latviešiem ļaunu? Nav teikts. Starp tādiem droši vien bija pat sirsnīgi latviešu labvēļi. Tikai viņi valodas saziņas funkciju turēja galvenāku par nacionālās identitātes funkciju. Un lai nu kam, bet saziņai laikmeta prasību līmenī latviešu valoda, kāda tā toreiz bija, varēja būt drīzāk par šķērsli. Tā laika latviešu intelliģence savu izglītību bija ieguvusi vācu valodā un prata vācu valodu labāk, nekā mūsdienu latviešu intelliģence prot latviešu valodu. Saziņas pēc tai latviešu valodas nevajadzēja. Bet kopumā latviešiem vācu valoda būtu pavērusi durvis uz visiem Eiropas kultūras labumiem.

Taču laimīgā kārtā pārvācotājiem bija spēcīgi pretinieki. Un te nu pirmām kārtām ir godam jāmin Juris Alunāns. Turpat „Mājas Viesī” viņš spilgti atspēko Berkholca viedokli, starp citu rakstot: „… tā valoda, kuŗā mēs, bērni būdami, papriekš runājām un papriekš savu prātu uz Dieva cilājām, ikkatram arvien būs svēta. Un, ja mēs kādu dzirdam ar mums vienu valodu runājam, tad mēs viņu apsveicinām kā mīļu tautas brāli, mūsu sirdis vairāk mīlībā uz viņu sasilst un mēs viņam labprāt palīdzam, ja viņš ir bēdās.  .. Gan ļaudīm visu var paņemt, ko paši iekrājuši, bet no Dieva dotu valodu neviens nespēj tiem atraut.”

Tā Alunāns toreiz faktiski pateica, ka valodai nacionālās identitātes nesējas funkcija ir svarīgāka par saziņas funkciju. Tāpēc tas, ka mēs vēl šobaltdien runājam latviski, ir apzināts mūsu tautas lēmums: mēs negribējām upurēt savu valodu saziņas ērtību labad.

Taču, lai arāju valoda kļūtu par kultūras un valsts valodu, tai, protams, bija jāatbilst visām pilnvērtīgas saziņas prasībām. Un te nu mūsu valodas lietpratēji ir paveikuši titāna dabu. No šā darba darītājiem īpaši minami četri – Alunāns, Kronvalds, Mīlenbachs un Endzelīns.

* Respektējot autora vēlēšanos, rubriku „Tēvu valoda” publicējam negrozītā Endzelīna pareizrakstībā, kāda tā bija līdz 1946. un 1957. gada padomju valdības rīkojumiem.

[Zemzaris 2016 : http://www.la.lv/araju-valoda/]

 

Man pašam kungam būt, man pašam arājam

„Mana mīļā, drosmīgā arāju tauta! Drosmīgā, sīkstā, izturīgā – ja tu tāda nebūtu, tad nekad dainas nevēstītu mums tādus vārdus: „Man pieder tēvu zeme ar visām atmatām, man pašam kungam būt, man pašam arājam.”” Šādi latviešu strēlnieks, diženais aktieris Ēvalds Valters Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongresā uzrunāja Latvijas tautu.

Ir pagājuši turpat divdesmit pieci gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, kura sākās ar Atmodas laika sabiedrisko kustību dibināšanu (arī LTF), Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu un beidzās ar neatkarības atjaunošanas starptautisku atzīšanu. Toreiz ticējām, ka paši būsim savas zemes kungi un arāji. Ticējām, ka pēc ceturdaļgadsimta dzīvosim pašu vadītā, pārticīgā, patiesi demokrātiskā valstī, kurā likumpaklausība tiks godāta, korupcija, valsts izzagšana, ierēdņu patvaļa un izšķērdība – pelta un sodīta.

Labklājība ir patiesi brīvas, demokrātiskas, tiesiskas sabiedrības balva. Diemžēl mēs savā zemē esam kļuvuši par kungu kalpiem, labākajā gadījumā – arājiem, kuru galvenā misija ir apmierināt arvien pieaugošo kungu apetīti. Šoreiz kungi nav jāmeklē vācu baronos, krievos. Mūsu kaklakungi, patiesie mūsu tautas kangari, atrodas mūsu pašu vidū. Tā ir mūsu valsts vara, kura caur caurēm ir caurausta ar kādas bijušas valsts specdienestu, ideoloģisko sekretāru un partijnieku ordām, vara, kura stāv pāri likumiem un tikumiem.

[Sagatavots pēc: Landmanis 2015 : http://www.irlv.lv/blogi/politika/man-pasam-kungam-but-man-pasam-arajam]




Ādams Alksnis Arājs ar baltu zirgu (19. gs. 90. gadu vidus).

Ādams Alksnis Arājs (19. gs. 90. gadu vidus).

[http://www.makslasvesture.lv/1890._-_1915.g.]

Ādolfs Melnārs Kartupeļus lasot.

 

Teodors Ūders Arājs (ap 1910).


Romans Suta Arājs. Šķīvja mets.

[https://www.artembassy.lv/lv/2276-arajs.php?page=90]


Mūsdienu arājs (21. gs.).

[http://www.la.lv/arsanas-smalkumi-tepat-latvija-3/]