Tradicionālā transkripcija

[apse]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑpse] 


[a] – īsais patskanis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[e] – šaurais, īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



apssakne, vārda celms

-egalotne




apš-u+bek-a

apš-u+grav-a

apš-u+kaln-s

apš-u+lap-a

apš-u+lej-a

balt+aps-e




apsepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

aps-e aps-es

Ģ.

aps-es apš-u

D.

aps-ei aps-ēm

A.

aps-i aps-es

I.

ar aps-i ar aps-ēm

L.

aps-ē aps-ēs

V.

aps-e! aps-es!


N. Jānis ApseD. Jānim Apsem


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmetsŠī apse ir satrūdējusi.

2)  izteicēja daļa – Viens no lapu kokiem ir apse.

3)  galvenais loceklisApse ceļmalā.

4)  papildinātājs – Tēvs nocirta veco apsi.

5)  apzīmētājsApses malka krāsnī čurkstēja.

6)  vietas apstāklisApsē bija ielaidušies vairāki mazi putniņi.



apses celms, apses dēļi, apses granulas, apses infekcija, apses koksne, apses lapa, apses malka, apses miza, apses skaidas, apses stāds, apses suga, apses sula, apses tēja, apses zars

 

nocirst apsi



apse, dsk. ģen. -šu, s.

Vītolu dzimtas lapu koks ar garkātainām lapām un ziediem nokarenās spurdzēs.

Parastā apse, baltā apse, piramidālā apse.

Apšu beka – beka ar sārtu vai dzeltenīgi brūnu cepurīti. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 79]


apse, -es, dsk. ģen. -šu, s.

Vītolu dzimtas lapu koks ar garkātainām lapām.

Parastā apse. Spilvaugļu apse. Kanādas apse. Balzama apse. Smaržīgā apse. Ātraudzīgā apse. Apses koksne.

Apšu beka – ēdama sēne ar iesarkanu cepurīti.

Trīc (arī dreb) kā apšu lapa – ļoti trīc.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


apse – apse

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


apss – apśś, arī apse – apśä. Apse. apśiś lopa drap i nu moza ìejeņa.

[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 105]


BotānikāAmerikas apse, hibrīdā apse, baltā apse, parastā apse, ātraudzīgā apse.


ErgonīmiApse, SIA; Apse, individuālais uzņēmums; Apse, SIA; Apses, zemnieku saimniecība; Apses auto, SIA; Apses briketes, SIA; Apsēni, zemnieku saimniecība; Apšenieki, zemnieku saimniecība.

 

VietvārdiApses, māju nosaukums; Apses calma pūrs, purvs Krāslavas novadā; Apses ezers, ezers Alūksnes novadā; Apses kalns, kalns Alūksnes novadā; Apses purvs, pļava Alūksnes novadā; Apšu iela, iela Rīgā, Liepājā; Kalna apses, māju nosaukums; Apseskalns, kalns Madonas novadā; Apsītes, mājas nosaukums; Sidrabapses, pļava; Zarvāļapses, māju nosaukums.


apse, mantots vārds; lietuviešu ẽpušė, apv. ãpušė, prūšu abse, krievu, ukraiņu осúна (<*opsīna; pirmslāvu *opsa), baltkrievu acíна, bulgāru осúka, poļu osa, osina. Pamatā ide. *apsā ‘apse’, kam formas ziņā pilnībā atbilst latviešu apvidvārds apsa.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 73]


angļu – asp

baltkrievu – гадзюка

franču – asp

igauņu – mürkmadu

krievu – осина

latīņu – áspidis

lietuviešu – drebulė

lībiešu – ōbõz

poļu – żmija

somu – aspiskyy

spāņu – áspid

ukraiņu – гадюка

vācu – die Espe

zviedru – absid



Apse na kūks, i auza na maize.


Ja pavasaros apses lapas stipri trīc, tad vasarā zirgi būs paēduši.

Apse jāgriež jaunā mēnesī, jo tad atvases neaug.

Ja apses cērt augošā mēnesī, tad tās nevar lietot malkā, jo tā paliek vienmēr slapja.

Ja pavasarī apsēm lieli pumpuri, tad gaidāma laba auzu raža.

Ja rudens laikā mājas apsei ir sarkanas lapas, tad tai gadā būs kāzas.

Ja apse krīt ar galotni pret ziemeļiem, tad ne stirna, ne briedis neiet pie tāda koka.

Ja pavasarī apsēm daudz ziedu, tad vasarā mieži labi izdosies.

Kuru gadu daudz apses zied, būs labs vasarāju gads.



Mūsu māsiņai ik vasaras svārki trīc. – Apse.

 

Vīrs stāv purvā, mati dreb. – Apse.

 

Pelēka lapsa vienmēr nosabīdusi: stāv viena – bīstas, stāv pulkā – bīstas. – Apse.



Visi koki Dieva doti,
Apse viena velna dota.
Visi koki čaukstēt čaukst,
Apse viena grabēt grab. [LD 30631-0]

 

Eita, puiši, skatīties,
Kur sarkana apse zied;
Kur sarkana apse zied,
Tur būs brūte šoruden. [LD 11758-0]

 

Brauc’ uz mežu apses malku,
Kazas gaļa jāvārī;
Cieta bija kazas gaļa,
Slapja bija apse malka. [LD 30556-0]


Reiz kara laikā viena sieva ar mazu bērniņu pamukusi apakš apses saknes. Bet apse kliegusi: „Še cilvēks! Še cilvēks!” Kad nu karš laimīgi tomēr pagājis secen, tad sieva nolādējusi apsi, sacīdama: lai nu apse tā drebot, kā šī bailēs drebējusi! No tās dienas apsei lapas drebot.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Par klieni (klijānu)

Kad visi putni un zvēri rakuši Daugavu, ka būtu ūdens, ko sausā laikā padzerties, tad klienis pie rakšanas nepiedalījies un teicis: “Es varu padzerties uz apses lapas jeb arī skriedams pēc lietus.” Bet Dievs licis apses lapai tik tievu kātiņu, ka viņa pie visu mazākās vēsmiņas dreb un tur nekāda rasa virsū nestāv, lai nebūtu klienim kur dzert.

Un vēl tagad karstā laikā klienis, gaisā lidinādamies, kliedz pēc lietus.
[Ancelāne 1991 : 435]



Apses šalkšana

 

Šalc apses vakarā,

Šalc rītā spodrā

Un sidrablapām vizuļo,

Un stāsta teikas tā

Kā aukle modrā

Par laiku to –

Reiz bijušo.

 

Dzied vecus nostāstus

Par kuplām ciltīm,

Kas darbā kļuva diženas, –

Par tiem, kas sen jau dus

Zem kapu smiltīm

Pēc sēšanas

Un pļaušanas.

 

– Ja čakls un liels pie tam

Tu darbā tapsi,

Tavs mūžs būs salds un piepildīts, –

Tā dzirdu žūžojam

Es veco apsi,

Ar lapām vīts

Un apbārstīts.

 

Koks pielijis kad smags,

Nes varavīksni,

Daudz rotājies ar zibeņiem;

Kā zeltains vērša rags

Viz mēness līksmi

Starp zariem šiem

Simtgadīgiem.

 

Šalc apse vakarā,

Šalc rītā spodrā

Un viz viscauri sudrabā –

Dzied liktens dziesmu tā

Kā aukle modrā,

Līdz ieaijā

Tā mūžībā. [Ādamsons 2002 : 41]

 

 

Uz tilta 

 

Uz tilta starp diviem krastiem

kāds vēro: viļņos grimst zvaigznes.

Viņš spārno skumjas ar ilgām,

tiekdamies gadsimtiem pāri

pret pilsētām jaunām un torņiem,

kur dzīve skrien līksma un gaiša

bez varas ar asiņu slavu,

bez nāves – rasotā rītā.

 

Sirds straujā un trīsošā apse

tiecas pret dienvidu sauli,

kaut saknes dziļi guļ zemē

un veldzi dzer, jauktu ar sāpēm…

 

Uz tilta starp diviem krastiem

kāds vēro, kā sapņu kuģi

nāk ostā nolaistām burām.

Kapteinis

purina galvu un saka:

– Pat Āfrikas džungļos

ziloņus nonāvē lodes,

Gangas ūdeņi brūnie

slēpj mēri zem lotosa lapām,

un nava tautas,

kas nemirtu badu. –

 

Uz tilta starp diviem krastiem

sirds kāda traucas kā putns

uz laiku pār gadsimtu dzelmēm.

Iet ļaudis garām

un rāda ar pirkstu:

– Muļķis! [Skujiņa 1978 : 21]

 

 

Ziedoņa nakts

 

Apses sudrabainās lapas

Zvaigžņu mirdzai līdzi trīs

Un kā sapņodamas nočaukst

Ūpja vaidu atbalsīs.

 

Nenoteiktām, smagām jūtām

Miglas tēli garām slīd;

Mēnesnīcā zīda tīkli

Varavīksnes krāsās spīd.

 

Pieguļnieku uguns plīvo,

Zvaniņš notinkšķ, atskan sils,

Un aiz bālās baznīciņas

Drupās trūvē senču pils.

 

Veca, pazīstama bilde:

Spirgtā maija vakars vēls,

Un ceļa malā sēdu –

Bezmiegainais sāpju tēls. [Poruks 1984 : 19]


Es grib’ rītā mežā braukt

Un pie apses pieķerties.

Šo pazīstamo ziņģi mēs nez cik reižu netikām pa ziemas vakariem skandinājuši. Viņas bēdīgās beigas man iedvesa drusku bailes, bet lielie puisieši no tām taisni dabūja lielu dūšu. Un tā kādā briesmīgā puteņa naktī pēc šās ziņģes pusgraudnieks Jorģis ieminējās, ka vajadzētu tagad jūgt baltiņu ragavās un braukt uz Ķīķeru apsēm. Jā, patiesi, govīm siles bija pavisam satrunējušas. Ja nu vienu apsi nogāž un sazāģē līdz pat tievgalim pienācīgā garumā klučos un ar prātu pāršķeļ, tad tur varēja iznākt siļu bez sava gala.

Ķīķeru apses bija no mūsmājām kādu versti. Viss lielais mežs jau bija nogāzts. Bet apses auga pavisam staignā vietā. Un, tā kā no rudeņa līdz pat Ziemas svētkiem nebij krietna aukstuma, tad apses bija atlikušās kā maza birze, jo cirtēji negribēja bradāt pa dūņām. Nu šai birzei varēja pienākt gals kaut kuru brīdi, jo februāra sals bij sastindzinājis visas dūņupes un purvus. [Jaunsudrabiņš 1971 : 374]


Saime nupat kā paēduse brokastu. Daži vēl pie galda. Elīna rīkojas ap traukiem. Kārlēns pāraun kājas. Aleksis rotājas ar Toniju. Visi dzied.

 

Es grib’ rītā mežā braukt

Un pie apses pieķerties,

Vai, vai, vai man’ dieniņ,

Un pie apses pieķerties.

Iet tas cirvis šņikt un šņakt,

Lūst tā apse brikt un brakt,

Vai, vai utt.

Meža kungs, to sadzirdējs,

TūIiņ balto noķīlā!

Vai, vai utt.

 

KĀRLĒNS (ar apavu kārtībā ticis, uzsit kāju uz zemes). Tā. Nu līdz pusdienai atkal varēšu stupāt!… Bet šī ziņģe tak ir varens gabals, kad apdomā!

ELĪNA. Kādēļ?

KĀRLĒNS. Tādēļ, ka viņa ir tik bezdievīgi gara. Kamēr nonākam pie – “dod tam vīram piecpadsmit un tai sievai sešpadsmit”, tikām jau krietna pusstunda pagalam. Vai neuzrausim vēl šitās peršas? Man tas tā sevišķi iekrīt (ar jocīgu uzsvaru, roku rakstā kustinādams): dod tam vīram piecpadsmit, ralalalalalala!
[Blaumanis 1949 : 147–148]



Apsi pārvērš interjera un mēbeļu detaļās

Pagājušajā gadsimtā [20. gs.] apse tika izmantota jumta skaidu un sērkociņu ražošanai (pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija trīs sērkociņu fabrikas), taču liela daļa šīs koksnes tika uzskatīta par derīgu vien malkai. Deviņdesmito gadu sākumā nereti augošu koku cirsmu izsoļu dalībnieki, ieraugot sarakstā apses cirsmas, rauca pieri un nezināja, ko ar tām darīt: neko daudz ar apses sortimentu nopelnīt nevarēja, jo tobrīd Latvijā esošās sērkociņu fabrikas – a/s “Komēta” un SIA “Liepājas sērkociņi” – iepirka tikai kvalitatīvāko apaļkoksnes sortimentu daļu, savukārt papīrmalkas tirgus bija un ir ļoti svārstīgs. Lai arī jau vairākus gadus Latvijā sērkociņu fabriku vairs nav, tomēr apses apaļkoksnes eksports nav pieaudzis, jo vietējie kokrūpnieki to cenšas pārstrādāt produktos. Nedaudz pārsteidzoši, taču ar apses pārstrādi neaizraujas arī ziemeļvalstu lielie koncerni. Iespējams, ka iemesls ir ne visai lielais pieprasījums tieši pēc apses koksnes produktiem, kā arī apses komplicētāka apstrāde.

To, ka apsi var pārstrādāt ne tikai tarā, bet arī produktos ar augstu pievienoto vērtību, pierāda SIA “4 Plus”, kas ražo ne tikai materiālus pirtīm, saunām, bet arī mēbeļu sagataves. “Jā, apse ir grūtāk apstrādājama koksne nekā skujkoki vai bērzs, tomēr galaproduktam ir savas priekšrocības, kuru nav citu koku sugu izstrādājumiem,” stāsta SIA “4 Plus” līdzīpašnieks Druvis Paeglis. Viņš savu teikto pamato ar to, ka apse ir piemērota saunu materiālu, interjera un mēbeļu elementu ražošanai, jo tās augstā izturība, vieglums un baltā krāsa ļauj to izmantot ļoti plaša spektra izstrādājumu ražošanai. “Esam veikuši izstrādājumu izturības testus gan Latvijā, gan ārzemēs, un tie rāda, ka izstrādājumi no apses ir ne tikai vieglāki, bet vairākos parametros arī izturīgāki par analogiem skujkoku izstrādājumiem,” stāsta D. Paeglis. Uzņēmums ražo mēbeļu sagataves no apses, kuras tālāk savos izstrādājumos izmanto mēbeļu ražotāji gan Latvijā, gan ārzemēs.

Pagaidām gan “4 Plus” nākotnes plānos neietilpst ražot mēbeles no apses, kaut arī daudzi izstrādājumi, ko pārdod ārvalstu pircējiem, tiek izmantoti mēbeļu ražošanā. “Pircēji no Itālijas un Ķīnas mūsu izstrādājumus izmanto mēbeļu ražošanā, savukārt vienam no Latvijas lielākajiem mēbeļu ražotājiem SIA “Daiļrade koks” piegādājām ēvelētas mēbeļu sagataves; iespējams, daudzi pircēji nemaz nenojauš, ka konkrētā detaļa ir no apses, kaut arī izskatās pēc cita koka,” skaidro D. Paeglis. Viņaprāt, apse nav piemērota galdu un citu mēbeļu virsmu ražošanai, taču fasādēm apse ir piemērota.
[Ķirsons: http://www.db.lv/]


Apse (Populus) – vītolu rindas vītolaugu dzimtas ģints. Ziedi nokarenās spurdzēs, zied pirms lapu plaukšanas. Auglis – pogaļa, sēklas ar zīdainu matiņu pušķi. Izplatīts Eirāzijā, Ziemeļāfrikā, Ziemeļamerikā. Apses ģintī ir 45–100 sugu, Latvijā savvaļā ir sastopama tikai parastā apse. Tā ir līdz 40 m augsts koks. Lapas ieapaļas, ar garu, plakanu kātu, tādēļ mazākajā vējā šūpojas.

Jau 19. gs. sākumā ieviesta baltā apse. Lielāko daļu introducēto sugu var pavairot ar spraudeņiem, tās sauc par papelēm.
[Sagatavots pēc: Kavacs 2007 : 35]

 

Parastā apse

Apšu audzes aizņem 3 % no Latvijas mežu kopplatības. Ciršanas vecums – 41 gads. Koksni izmanto sērkociņu un celulozes ražošanai, mājturības priekšmetu izgatavošanai, jumtu klājuma skaidām, pirts iekštelpu apdarei. No tās var iegūt viskozes zīdu, etiķskābi, koka spirtu.

Apsei ir taisns stumbrs, spēcīgi zari un skrajš, apaļīgs vainags, līdz pat 35 m augsts, apkārtmērs krūšu augstumā dažreiz sasniedz pat metru, reti aug ilgāk par 90 gadiem, taču trupes nebojāti īpatņi – līdz pat 150 gadiem. Stumbra miza pelēkzaļa, rūgta.

Apses ir pieticīgas un aug dažādos apstākļos, bet labāki koksnes pieaugumi ir trūdvielām bagātās, mēreni mitrās smilšmāla augsnēs. Tās ir saulmīles, aug tīraudzēs vai kopā ar pārējo sugu kokiem. Apsēm nekaitē ne salnas, ne sals, toties jaunos kociņus apgrauž meža dzīvnieki – zaķi, stirnas, aļņi, brieži – , bet lielajiem noloba mizu.

Apses malkai maz siltuma, toties, to dedzinot, no dūmvadiem iztīrās sodrēji.
[Sagatavots pēc: Zviedre 2002 : 38–41]

 

Ārstnieciskā iedarbība

Apses pumpuru uzlējums – 1 tējkarote pumpuru, 1 glāze verdoša ūdens. Aplej, nostādina slēgtā traukā 15 minūtes. Atdzesē 45 minūtes, izkāš. Lieto 1 ēdamkaroti 3 reizes dienā pirms ēšanas. Lieto podagras un urīna nesaturēšanas gadījumos. Izmanto kā urīndzenošu līdzekli urīnpūšļa gļotādas iekaisumu ārstēšanā. Izmanto arī ārīgai lietošanai komprešu veidā.

Apses mizas novārījums – 1 ēdamkarote sasmalcinātas mizas, 2 glāzes karstā ūdens. Aplej ar karstu ūdeni, vāra slēgtā traukā ūdens peldē 30 minūtes, izkāš un pievieno ūdeni līdz sākotnējam līmenim. Lieto saldinātu 1–2 ēdamkarotes 3 vai 4 reizes dienā ēšanas laikā. Šo novārījumu izmanto arī ārīgai lietošanai.
[Sagatavots pēc: http://www.latvijaspirts.lv/]