Tradicionālā transkripcija
[apcìrknis]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ɑpʦirknis]
[a] – īsais patskanis
[p] – nebalsīgais troksnenis
[c] – nebalsīgais troksnenis
[i] – īsais patskanis
[r] – skanenis
[k] – nebalsīgais troksnenis
[n] – skanenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Trīszilbju vārds.
ap- – priedēklis
cirkn- – sakne
-is – galotne
apcirkn- – vārda celms
apcirknis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
| vsk. | dsk. | |
| N. | apcirkn-is | apcirkņ-i |
| Ģ. | apcirkņ-a | apcirkņ-u |
| D. | apcirkn-im | apcirkņ-iem |
| A. | apcirkn-i | apcirkņ-us |
| I. | ar apcirkn-i | ar apcirkņ-iem |
| L. | apcirkn-ī | apcirkņ-os |
| V. | apcirkn-i! | apcirkņ-i! |
aaaa
Teikumā var būt:
aaa1) teikuma priekšmets – Pēdējais apcirknis ir pilns.
aaa2) izteicēja daļa – Šis ir puspiebērtais (nepabeigtais) apcirknis.
aaa3) galvenais loceklis – Salauztais apcirknis.
aaa4) apzīmētājs – Skolēni mācījās noteikt apcirkņa tilpumu.
aaa5) papildinātājs – Traktors piepildīja kārtējo apcirkni.
aaa6) vietas apstāklis – Apcirknī netīšām tika sajaukti graudi.
apcirkņa tilpums
auzu apcirknis, cukurbiešu apcirknis, graudu apcirknis, kartupeļu apcirknis, miežu apcirknis, rudzu apcirknis
pilns apcirknis, tukšs apcirknis
iebrucis apcirknis, iztīrīt apcirkni, piebērt apcirkni, piebērts apcirknis, piepildīt apcirkni, sabērt apcirknī
apcirknis
Nodalījums (klētī vai pagrabā) graudu, miltu, sakņu u. tml. uzglabāšanai.
Graudiem pilni apcirkņi. Sabērt kartupeļus apcirknī.
// pārn. Krātuve, glabātava.
Tautas daiļrades apcirkņi. Ielūkoties tautasdziesmu apcirkņos.
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]
apcirknis
Nodalījums (parasti klētī vai pagrabā graudu, miltu, sakņu u. tml.) uzglabāšanai.
Miežu apcirknis. Kartupeļu apcirknis. Iztīrīt apcirkņus.
// parasti dsk.; pārn. Krātuve, glabātava.
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]
apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst):
1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten, in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;
2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;
3) übertragen wie das deutsche Schrein: dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;
4) Brunnenbrüstung: stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.). [Sagatavots pēc: ME I : 79]
●
apcìrknis
mit ir 2 Aahof, Saikava, mit ir̂ 2 Iw., Orellen. Siuxt, Strasden, mit ir̂ N.-Wohlfahrt, Wolmarshof: miežu, rudzu apcirknī BW. 18583. vis˙dziļā apcirknī 28521, 1.
[Sagatavots pēc: EH I : 75]
apcirklis – orūds
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
arùods s. – orùc. Apcirknis. šùgot p′ìļn′i orùd′i àr màiz′i. mozajâ orùd′eņâ ìb′ìeru kv′ìšs. orùdâ gùļd′eît′ – saka par mājlopu (parasti cūku), kas ir grūti nobarojams. [Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 113]
apcirknis – arods (novec.)
Lauksaimniecībā – glabāšanas apcirknis, graudu apcirknis, vēdināmais apcirknis.
Vietvārdi – Apcirkņi, mājvārds Krustpils novadā.
apcirknis, atvasināts no verba cirst ar priedēkli ap un piedēkli -nŠo-; *apcirtnis > apcirknis. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 71]
angļu – corn-bin; grain bin
baltkrievu – засек
franču – le coffre à blé (vairāk kā auzu kaste, apcirknis)
krievu – закром
lībiešu – tõ’udõd
ukraiņu – засік
vācu – der Kornkasten
Kāda labība, tāds apcirknis.
Netaisns grauds apēd taisnu apcirkni.
Pilnā apcirknī pele badu nemirst.
Apcirkni nedrīkst nekad galīgi iztukšot, lai būtu vienmēr pilnība.
Kartupeļi apcirknī jāber ziemeļu vējā, jo tad tie ziemā nepūstot.
Lai peles kartupeļus neēstu, tad ar sagrauzdētu vilnainu lupatu jāapvelk ap apcirkni.
Lai peles kartupeļu neēstu, tad pirms kartupeļu bēršanas apcirknī jāieslapina.
Ja nabagam maizi dod, tad klētī Dieva svētība, ja nedod, tad tukši apcirkņi.
Labībai, kad saber apcirknī, uzliek virsū pīliņģa krustiņu.
Rudenī, kad labību klētī saber, tad jāņem trīs saujas labības un pār plecu uz ziemeļu pusi jāmet atpakaļ apcirknī, tad žurkas labību netērējot.
Kad pirmo gaili kauj, tad saiminiekam jātecina gaiļa asinis klētī – apcirknī auzās; pēc tam, kad gaļa apēsta, kauli jāsamet siekā, kurā iegrābtas ar gaiļa asinīm aptraipītās auzas. Sieks jānoliek zem galda, kur maltīti tura. Gaiļa kaulus un auzas pēc tam atdod zirgam.
Lai ziemu peles labību neēstu, tad no ikkatras labības pa saujai jāmet apcirknī pret ziemeļiem, tad peles būs par ziemu kā sastingušas un knapi sauju noēdīs.
Jaunu maizi cepot, jāsaviļā mazs kukulītis un jāiemet atpakaļ apcirknī, lai nekad netrūktu maizes.
Kad no jauniem rudziem izcepot pirmo maizi, tad viens kukulis jāiemetot apcirknī. Un šī maize jāēdot tikai saimniekam ar saimnieci, tad nekad netrūkstot maizes.
Ja priekš ziemsvētkiem vēl nav bijis putenis, tad nākamā rudenī klētīs apcirkņi būs tukši.
Kam tāds pūķis mājās atrodoties, tam visās malās esot diezgan bagātības; jo pūķis pienesot ne vien naudu, bet arī labību apcirkņos, pienu govīm, treknumu zirgiem u. t. jpr.
Kartupeļi un saknes apcirkņos jāber pret ziemeļiem, lai peles neēd.
Jumīšam klēti taisu
Deviņiem apcirkņiem,
Ka varēja ielīgot
Deviņām galviņām. [LD 28529-0]
Jumīts bēga runiņā,
No runiņas gubiņā,
No gubiņas klētiņā,
No klētiņas apcirknī. [LD 5584-2]
Baltas, baltas tās meitiņas,
Kas tās baltas balsināja?
Žiglas mātes kājas, rokas,
Tēva rudzu apcirkņi. [LD 5584-2]
Audz, rudzīti rogainīti,
Deviņām ieliņām,
Es uzcirtu sav klētiņu
Deviņiem apcirkņiem. [LD 28128-1]
Līgo rudzu tīrumiņš
Deviņiem ielejiem;
Muns brālits klēti cirta
Deviņiem apcirkņiem. [LD28037-0]
Ziedej’ viena rudzu vārpa
Deviņām rindiņām;
Mans brālitis klētis taisa
Deviņiem apcirkņiem. [28128-3]
Bēdz, jumīti, bēdz, jumīti,
Meitas dzina pakaļā;
Nebēdz purā, nebēdz mežā,
Ielec rudzu apcirknī!
Dažādi laimes un nelaimes gadījumi
Vienreiz bijuši divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātais dzīvojis priekos un ēdis, kas tikai bijis gardākais; nabagais turpretim dzīvojis ļoti nabadzīgi. Kad nu bagātais brālis precējies, tad arī nabagais izcepis drusku sēnalu karašas un aiznesis bagātajam; bet tas atteicis: „Ej pie velna uz elli ar savām sēnalu karašām!” Nabags gājis arī. Iedams saticis vecu sirmgalvi:
„Kurp iesi?” „Uz elli!” tā un tā.
Vecītis sacījis: „Ej, bet es tev došu padomu. Kad pie elles aiziesi, velni tev skries pretim, prasīdami, lai tu atdodi karašas, bet tu ātrāk neatdod, kamēr neesi iemērcis pirksta galu lielajā katlā, kas nemitēdamies vārās un vārās. Tās ir cilvēku dvēseles, kas tur katlā. Ja neklausīsi, tad tava dvēsele arī tur vārīsies.”
Nabags paklausīja vecīša padomu. Pie elles vārtiem nonācis – velni pretim: lai atdodot karašas. Šis ne, kamēr nebūšot pirkstu katlā iemērcis. Un tā nu iemērc, velns paliek traks (nedabūjis nabaga dvēseli) un cērt šim pa sāniem, ka izskrēja cauri sienai un – kā bija, kā nebija – atradās sava paša lauka galā pie tā paša vecīša. Vecītis pasmējies un teicis: „Vai nebija labi, ka mani klausīji? – Ej nu tikai mājā un skaiti savu naudu, apcirknis būs pilns!”
Jā, pāriet – apcirknis patiesi pilns zelta naudas. Gan gribējis izskaitīt – kur tu izskaitīsi – sūtījis pie bagātā brāļa pēc sieka – mērīs siekiem. Bet bagātais domājis: „Diezin, ko nu plukata mērīs: vai nu atlikušās sēnalas, vai smiltis?”
Nabags mērījis, mērījis, kā no agra rīta, tā līdz vēlam vakaram, bet vēl nevarējis izmērīt. Vakarā sūtījis sieku atpakaļ un ielicis siekā piecus zelta dalderus. Bagātais, dalderus ieraudzījis, palicis vai ārprātā – tūliņ pie nabaga šurp: „Kur tu zelta naudu grābi?”
„Kur grābu? Tu jau man liki ar karašām uz elli iet, un tur man velns iedeva.”
Un tūliņ bagātais arī licis cept sēnalu karašas un skrējis ar tām uz elli. Ceļā saticis to pašu vecīti: „Kur iešot?”
„Kur gribēšu, tur iešu. Kas tev ko prasa?” atteicis.
Vecītis sacījis: „Ej, ej, gan tu mani pieminēsi!”
Bagātais nelicies ne dzirdot un tikai gājis. Aizgājis pie elles vārtiem – velni pretim: „Dod karašas, dod karašas!”
Atdevis. Bet nu velni tūliņ sakampuši šo un iemetuši vārošā katlā.
Nu paskatījies pār katla malu un ieraudzījis vecīti; tas teicis: „Piemini nu mani!”
Beidzot velni nodīrājuši bagātnieku un ādu uzspīlējuši uz sētu. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr09/0902615.htm]
Gailis vēderā
Vecos laikos bijis viens nabaga saimnieks, kam nav bijis nekā ko ēst. Tas staigājis pa klēts tukšiem apcirkņiem un tad atradis tik vienu pašu pupu. Domājis, ko darīt. Un to iestādījis pirts palāvē.
Otrā rītā gājis to raudzīt un atradis, ka tā bijusi līdz lāvai izaugusi. Viņš izcirtis lāvai caurumu, un trešā rītā tā bijusi līdz griestiem izaugusi. Kad griestus izcirtis cauri, tad ceturtā rītā tā izaugusi līdz jumtam, un, kad jumtam pataisījis caurumu, tad tā beidzot izaugusi līdz debesim.
Nu saimnieks kāpis pa pupas zariem uz augšu, pupas šķīdams. Pašā augšā, debesīs, viņš ieraudzījis vecu vīriņu, kas viņam iedevis tādas dzirnaviņas, kad ar viņām maļ, tad nāk nauda ārā. Nu saimnieks, pupu nozarojis, piepildīja visus apcirkņus ar pupām, mala ar dzirnaviņām naudu un labi iedzīvojās.
Kad kungs muižā dzirdēja, ka saimniekam ir tādas dzirnavas, ar kurām var naudu malt, tad viņš aizsauca saimnieku muižā un atprasīja viņam tās dzirnaviņas. Gan saimnieks negribēja dot, bet viņam tās atjēma ar vari. Nu saimnieks staigāja atkal un teica gailim, kas sētā dziedāja: „Ja tu, gailīti, man dzirnavtiņas pārnestu, tad dotu tev pupas ēst, cik gribi.”
Gailis aizgāja uz muižu un dziedāja: „Ķikurigu! kundziņu bariņu, atdod manas dzirnavtiņas! Ja tu neatdosi, velns tevi raus!” Kungs lika sulainim to gaili noķert, nokaut un izvārīt un viņam dot šo ēst, jo viņš gribēja to labi smalki saēst. Kad kungs bija gaili apēdis, tad tas dziedāja kungam vēderā. Kungs lika sulainim pajemt zobenu un, kad gāja ķembriķenā nosēsties un kad gailis tad galvu pabāzis dziedāja: „Ķikurigu! kundziņu bariņ, atdod manas dzirnavtiņas! Ja tu neatdosi, velns tevi raus,” tad sulainis cirta tam ar zobeņu pa kaklu, bet iecirta tā kungam, ka tam bija jāmirst.
Nu gailis izlēca ārā, pajēma dzirnavtiņas un gāja uz mājām pie sava saimnieka atpakaļ dziedādams. Nu saimnieks, savas dzirnavtiņas atpakaļ dabūjis, iecēla priecīgs savu gaili pilnā pupu apcirknī un dzīvoja laimīgi. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr09/0902101.htm]
Sieva šķirstā
Reiz bijuši divi kaimiņi: viens dikti bagāts, otrs tik nabags, ka nebijis ko ēst. Tad neviļot pie nabaga atnācis ļoti liels vīrs, kas daudz ēdis un gribējis saderēt par puisi, bet nabags teicis: „Tu esi lielēdējs, ar ko es tevi pieēdināšu? Man nava pašam ko ēst.”
„Kas par niekiem!” lielēdējs pasmējies, „es tev nopelnīšu trīs lietas: labību klētī, baltu maizi uz galda un naudu kabatā!”
Labi, saderējis.
Un tai laikā bagātajam saimniekam nomirusi māte, laba ragana. Tā mans lielēdējs izņēmis māti no zārka, iesēdinājis bagātā saimnieka labības apcirknī, iespraudis liekšķeri rokā un vairāk nekā.
Rītā bagātais ieraudzījis māti apcirknī, sauc vaimanas: ceļoties no miroņiem augšā, sanižģinot labību, apburot – lai metot tādu labību laukā.
Bet nabags klāt: kamēr laukā metot, lai atdodot viņam sanižģināto labību. Atdeva, un nu šim labības, vai cik.
Pienāca bēru diena, cepa raušus pa bagātā mājām, ka kūpēja vien. Bet lielēdējs bēru naktī iepriekš izņem atkal veceni no zārka, nosēdina sēdus un veselu pusrausi iebāž tai mutē. Rītā meita ies klētī, sauc vaimanas: „Saimnieka māte uzcēlusies, saimnieka māte raušus apnižģinājusi!”
Saimnieks grūž māti zārkā atpakaļ, sūta pēc mācītāja, lai nāk velna pilno māti apsvētīt, bet raušus liek mest laukā. Te nabaga kaimiņš klāt: kamēr raušus metot laukā, lai atdodot viņam. Atdeva – un nu šim baltā maize, vai cik. Atbrauca mācītājs, apglabāja māti. Bet kamēr vēlā vakarā vēl mācītājs pa bērēm, lielēdējs izracis māti, uzsēdinājis mācītāja zirgam mugurā un palaidis, lai skrien. Zirgs, labi noturēts, skrien arī ar tādu ķēmu mugurā kā ārprātā un nemaz nezin, kādā mežā noduras. Bet mācītājs tādās briesmās pārskrien kājām mājā, aizslēdz durvis un nelaiž neviena iekšā. Baidījies, ka velna mātīte vēl viņa istabā neieklūp.
Te pa brīdim lielēdējs klauvē pie durvim: „Cienīgs mācītājs, ielaidiet iekšā! Es jūsu zirgu atdošu sveiku rokā, saķēru mežā, bet to velna mātīti nogremdēju purvā, tur tā nu var gulēt gan!”
Mācītājs par tik krietnu puisi aplam priecājies un par to labumu pilnas kabatas tam piebēris ar naudu. Lielēdējs atdevis naudu savam saimniekam, un no tās dienas tam nekā vairs netrūcis. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr12/1201604.htm]
Vilce
Reiz viens saimnieks Rīgā nopircis vilci. Pārdevējs teicis saimniekam, kad tas vilci mājā pārvedīšot, tam katru rītu būšot jāsakot: „Velns tavā sirdī, velns manā sirdī!” un tad vilce saimniekam visu labu pienesīšot.
Kad saimnieks atbraucis mājā un bijis vilci klētī novietojis, tad sācis pārdomāt par Rīgas kunga vārdiem un nolēmis ar velnu nesasieties. Otrā rītā saimnieks aizgājis uz klēti un teicis: „Velns tev pie vienas vietas, velns man pie vienas vietas!”
Tūliņ arī vilce aizskrējusi. Kad saimnieks vakarā uz klēti gājis, tad atradis vienu apcirkni pilnu ar dažādiem mēsliem. Tas bijis vilces darbs.
Nākamā rītā saimnieks teicis tā, kā Rīgas kungs pavēlējis. Kad vakarā saimnieks uz klēti gājis, tad atradis labu tiesu svešu graudu savā apcirknī. No tās dienas saimnieks uz vilci teicis tā, kā Rīgas kungs pavēlējis. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13K0102.htm]
Pūķis apvainots
Viens saimnieks reiz izdzirdējis mazu cālīti bļaujam. Cālītis bijis pūķis, bet saimnieks to nezinājis, tādēļ pārnesis cālīti mājā, nolicis klēts priekšā un pabēris vēl graudus, lai ieknābājas. Drusku vēlāk saimnieks ies skatīties, vai noēdis visu, bet – kas ir – ierauga: cālītim blakus liela naudas čupa – savs sieks droši.
Ko nu gaidīt? Ielicis tūliņ cālīti apcirknī, lai tikai nu dēj. Un rītā atradis pilnu apcirkni naudas.
Tā nu saimnieks labu laiku dzīvojis vienā laimē un turējis savu cālīti labi jo labi. Bet vienreiz cālītis sācis saimniekam uzstāt, lai pērkot muižas, lai dzīvojot izšķērdīgi un kā nekā. Tas saimniekam nebūt nepaticis un tā gribot negribot bijis jāsanaidojas ar cālīti. Bet ko cālītis sadomājis? Tas tūliņ atriebties par to.
Vienu dienu saimnieks redzot: nāk melna švītra pa gaisu un melnajam pa acim šaujas uguns ārā. Beidzot melnais taisni uzgriežas viņa mājām virsū un aizdedzina visas ēkas.
Cits to pašu atstāstīja Džūkstē tā. Reiz sieviņa ganījusi govis. Bijis liels lietus. Te itin neviļot ieraudzījusi rugājā mazu cāli salijušu. Sieviņa pārnesusi cāli mājā un uzlikusi krāsns augšā, lai izžāvējas pa nakti. No rīta ies cāli skatīties – redz: pie cālīša laba čupa rudzu gadījušies. Nu paņēmusi cāli, ieslēgusi klētī. No rīta ies atkal skatīties – redz: pie cālīša liels maiss rudzu gadījies. Nu viņa sapratusi, ka cālis ir pūķis, jo bija dzirdējusi, ka pūķis varot pārvērsties, par ko vien tikai gribot. Sieviņa tīri vaimanājusi: kā nu atkratīties no tāda? Bet tas vēl nekas. Otrā dienā cālis sācis uzplīties vēl, lai sieviņa ejot tur un tur zagt. To, zināms, viņa nedarījusi. Par to cālis aplam saniknojies un tūliņ nācis ar uguni un nodedzinājis klēti. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13V0224.htm]
Pūķa iegūšana un darbība
Priekš kādiem trīsdesmit pieciem gadiem, kad apmeklēju Rūjienas toreiz slaveno draudzes skolu, man veci ļaudis stāstīja, ka senāk Rūjienas apgabalā daudz saimniekiem bijuši pūķi, kas viņiem sanesuši naudu un mantu. Pūķus viņi pirkuši Rīgā, bet tagad tos tur vairs nevarot dabūt. Tikai kādam Juratiešu saimniekam vēl esot pūķis, ko saimnieka tēvtēvs Rīgā esot apgādājis. Viņš to rūpīgi glabājis, un tas viņam sanesis naudu un mantu. Mirdams viņš pūķi atstājis savam dēlam, un tas atkal savam dēlam. Pēdējais to rūpīgi glabājot klētī kādā šķirstā. Bet šis pūķis vecuma dēļ tikai vēl reti kad izejot saimniekam pārnest mantu, un tās saimniekam arī vairs neesot vajadzīgs, tādēļ ka viņš no sava tēva esot mantojis papilnam bagātības.
Kad šis vecais saimnieks braucis uz Rīgu, tad ceļā bija dabūjis zināt, ka Rīgā varot dabūt pirkt pūķus, kas sanesot naudu un mantu. Viņš arī nodomājis pirkt tādu pūķi un Rīgā meklējis pūķu pārdevēju, ko beidzot arī atradis. Pārdevējs viņam pūķi iedevis zilā, biezā papīrā ietītu un piekodinājis, lai to netaisa ceļā vaļā, bet, mājā pārbraucis, lai papīra aizsainīti ieliekot klēts apcirknī. Tad pūķis viņam sanesīšot labību un mantu. Mājās pārbraucis, viņš tomēr bijis ziņkārīgs redzēt, kāds tas pūķis īsti izskatās, un viņš tādēļ attaisījis papīra aizsainīti un tajā vairāk neko neatradis kā pavecu zirga pineklu, par ko ļoti dusmojies, ka rīdzinieks viņu piekrāpis, par sudraba rubli pūķa vietā iedodams tikai šo valga gabalu. Viņš tomēr pineklu nenometis, bet uzmetis to zirgu stallī uz redeles. Bet, kad viņš nākošā rītā gājis zirgus ēdināt, tad ieraudzījis, ka zirgu siles bijušas pilnas labāko auzu. Viņš par to ļoti brīnījies, bet nevarējis saprast, kā tik daudz auzu ticis zirgu silēs. Gājis uz dzīvokli un izbāris kalpus, ka tie zirgiem uz reizi devuši tik daudz auzu; bet kalpi nodievojušies, ka viņi par auzu došanu zirgiem neko nezinot. Otrā rītā viņš zirgu siles tāpat atradis pilnas auzu un zirgi tās ēduši visu dienu. Uz to redeli paskatījies, uz kuras bija uzmetis no Rīgas pārvesto pineklu, viņš tur ieraudzījis kādu melnās drēbēs ģērbtu puisēnu sēžam un smejamies.
„Kas tu tāds esi?” viņš jautājis.
„Esmu tas valga gabals, ko tu no Rīgas pārvedi!” puisēns atbildējis.
Tagad saimnieks sapratis visu un zinājis, ka pinekls patiesi bijis pūķis. Viņš puisēnu noņēmis no redeles, aiznesis uz klēti un ielicis apcirknī, kur puisēns atkal pārvērties par pineklu.
No tās reizes saimnieka apcirkņi vienmēr bijuši pilni labības, tā ka viņam visu gadu bijis no tās ko pārdot, tādēļ ka pārdotās labības vietā pūķis sanesis atkal citu. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13V0147.htm]
Cilvēks labprāt pārvēršas par vilkatu
Vienam saimniekam ir bīš pulk naud. Viņš ir bīš vilkacs. Ja viņam pirtī kāds uzliejis ūdeni, izlaidis tādu asti kā vilks un ierūcies. Viņam apcirknis bīš pilns ar naud. Ja kāds aizņēmies, tad ar liešķeri iegrābis un teicis: „Līdz nosacītam laikam nauda jāatdod.” Vecais palicis slims un nomiris, citi cilvēki gājuš pie apcirkņa un ieraudzīš tikai apšu lapas. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15B0123.htm]
Velns zārkā
Reiz dzīvojis viens saimnieks, kas bijis ļoti skops un skaudīgs cilvēks. Kad viņš nomiris, tad viņu nolikuši līdz bēru dienai klētī.
Beidzamā vakarā priekš bērēm mājas puisis gājis uz klēti zirgiem pēc auzām. Iekāpis apcirknī, viņš izdzirdis savādu troksni un ieraudzījis, ka klēts pienāk pilna ar velniem. Puisis paslēpies apcirknī un no bailēm nezinājis, ko darīt. Pa dēļu šķirbu viņš redzējis, ka velni izņem saimnieku no zārka un noplēš viņam ādu. Viens velns nu ielīdis noplēstā ādā un iegulies zārkā priecādamies: „Tad ta nu rītu mani bučos!”
Citi velni nu aizgājuši un paņēmuši mirušā saimnieka miesu līdz.
Puisis tūlin steidzies uz istabu un visu izstāstījis, ko klētī redzējis. No rīta nu ļaudis nokarsējuši vārotu ūdeni un lējuši līķim mutē, un zili dūmi vien izskrējuši no mutes laukā. Tad aizsituši zārku ar naglām, pakāruši to kādā bērzā, pakrāvuši sārtu apakšā un aizdedzinājuši. Tā nu ļaudis tikuši vaļā no velna, kurš būtu tos baidījis un mocījis. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr03/0300513.htm]
Šķesteru klēts
Celta 19. gadsimta 50. gados. Pārvesta no Cēsu apriņķa Vaives pagasta ,,Šķesteru” mājām un atkal uzstādīta muzejā 1930. gadā. Celta guļbūvē – krusta pakšos. Būvkoki apstrādāti tikai ar cirvi, bez zāģa palīdzības. Zem pakšiem pavelti atsevišķi lieli laukakmeņi. Trīsslīpju jumts ar salmu segumu. Spāres darinātas no izmeklētiem kokiem, kam galos atstāta saknes daļa. Zelmiņa pusē jumtam vēja dēļu augšējie gali izveidoti kā kraķi vai āži. Raksturīgs ir vēja dēļu piestiprināšanas veids – ar koka tapām.
Klēts ir vientelpa ar lieveni ieejas priekšā. Klēts priekšā izvirzītie pakšu gali veido sānsienas (labajos sānos siena vēlākos laikos pa daļai izzāģēta, atbalstam ieliekot stabu). Lieveņa griesti – ,,luktiņa” – noder satiksmei ar klēts augšu. Uzkāpšanai lietotas senu senās bluķa trepes. Augšējo durvju palodai ar nolūku ielikts līks koks. Pie priekšējās ārsienas labā pakša redzama ietaise loku un ragavu slieču liekšanai. Klēts iekšsienas pietēstas, grīda apaļkoku, nolīdzināta māliem.
Griesti līdz 1921. gadam bijuši plēstu grodu ar pietēstu apakšpusi, tagad – zāģētu dēļu, kas likti ,,trinītī”. Klēts celta un lietota labības uzglabāšanai ar iebūvētiem apcirkņiem graudu iebēršanai. Klēts bijusi viena no vecākajām Vaives pag. „Šķesteru” māju celtnēm. Uzglabājies nostāsts, ka tagadējā saimnieka tēvs klētiņā un tās augšā svinējis savas kāzas. Tas noticis apm. 19. gadsimta 60. gados. Toreiz „Šķesteros” istabas nebijis, bet dzīvojuši rijas kambarī. Klētij vienas zemas durvis, aizkrampējamas ar lielu lauku kalēja kaltu dzelzs krampi un noslēdzamas ar dzelzs ,,caurdurvju atslēgu”. Durvju apakšējā stūrī ierīkots neliels caurums – ,,kaķa durvis”, lai kaķis netraucēti varētu tikt klētī un ķert tur žurkas un peles. Gar sienmaļiem klētī iebūvēti guļkoku apcirkņi, katrai labības šķirai savs. Lielākais rudziem, vidējais miežiem un auzām, mazākie mistram un citām labībām. Virs apcirkņiem saliktie dēļi veido plauktveida ierīces, uz tiem salikti dažādi koka trauki: gan vilnas grozs, gan apiņu, kaņepāju, zirņu tīnes, gan arī daži retāk vajadzīgi darba rīki, piem., sviesta kuļamais, susekļi. Pie sienām uz koka vadžiem pakārti kurvji, bezmēni. Gar apcirkņiem novietotas vairākas lielas koka tīnes miltu un putraimu glabāšanai. Turpat arī miltu liekšķerītes. Dažiem priekšmetiem iegrieztas vai iededzinātas īpašumu zīmītes. Tā ļoti sena etnogrāfiska parādība – apzīmēt savu mantu ar kādu noteiktu, tikai zināmai ģimenei īpatnēju piederuma zīmi. [Sagatavots pēc: http://www.tournet.lv/page.php?id=2354]
Līdumnieka šķiršanās
Mana dzimtenes sēta, mans mīļais nams,
Ardievu, uz mūžu atstājams!
Ar jaunekļa sparu še ienācu
Un mežus par tīrumu pārvērtu,
Par plašu, saulainu tīrumu
Ar graudainu vārpu svētību,
Un tagad no mājas es aizeju
Vecs, gaudens, ar ubaga nespēku.
Kur ir mana zaļā jaunība,
Mans spēks, mana mūža centība?
Tur, kalnā, sīkstuļa pagrabā,
Tā dzelžu lādēs guļ ieslēgta.
Pa pilieniem viņu tur aiznesu,
Viņa bagātos kausos salēju,
Tad ņēma mani un izmeta
Kā augli, kam sula ir izsūkta.
Manas vārpas, manas rudzu vārpiņas,
Man aizejot, skumji noliekušās.
Cits jūsu graudus vētīs un svērs,
Cits manos ozola apcirkņos bērs.
Mani lauki, kur katra smiltiņa,
Katra saknīte bij man pazīstama!
Manas rokas jūs vairs neirdinās,
Jūsu smiltīs sēklu nebirdinās.
Ak zemīte, dieva svētītā,
Kas mani no tevis atrāva?
Kā zaru no ābeles dārziņā,
Tā mani no tevis noplēsa.
Un, kā viņš tur novīta, kājām mīts,
Tā miršu es, vientulis, svešumā dzīts. [Skalbe 1957 : 45–46]
No tādiem pat kokiem kā kūts bija taisīta arī klēts, liela ēka divām telpām, vecu un kuplu ābeļu apēnota. Plats, it kā kāpšanai no pašas dabas radīts akmens veda klēts priekšā, uz baltiem stabiem atbalstītā nojumā ar griestiem. Te pārlaboja visādus saimniecības rīkus dienās, kad lija lietus un nevarēja iet laukā. Vienā no klēts telpām atradās apcirkņi, no resnām priežu plankām taisīti, un vēl smaržojošus pēc rijas dūmiem še sabēra kviešus, rudzus, auzas un miežus. Tādās reizēs klēts stenderes apvija vēlām rudens puķēm, un apcirkņi drīz vien apputēja un nogrima savā mierā, glabādami visu to, kas bija audzis, briedis un nogatavojies laukos. Visi šie graudi, kas gulēja un nesa sevī auglības un dzīvības neizdibināmo noslēpumu, lai atkārtotu visas dabas lokveidīgo ritēšanu. No apcirkņiem nākuši, viņi sējēju rokas nesti bija nogulušies zemes dziļumā, cēlušies augšā no tās kā zaļi asni, savienodamies ar sauli, bija atkal kļuvuši par graudiem, un, iziedami cauri rijas mokām un vētītāju šķīstītavai, bija atkal nonākuši apcirkņos. Tā tie ritēja no gada gadā, un visi mūži bija to tecēšanas nedzirdamā trokšņa pilni. [Virza 1991 : 16]
●
– Mums tagad tiešām nav nekādas pārtikas. Nupat, ūdeni nodzērušies, nācām druvā un gribējām drusku papļaut rudzu, tūliņ tos izkult un pusdienas tiesai pavārīt tāpat kādu mēriņu graudu. Bet tu nu mūs aplaimo ar tādu paša dieviņa audzētu un Laimītes dotu maizīti. Ja nebūtu tevi jau pirmīt redzējuši atnākam kopā ar kaimiņu saimnieku, patiesi mēs tagad domātu pašu Laimes mātes meitiņu nākušu mūs apciemot. Paldies, paldies par tādu dižu, dārgu maizīti. Tiklīdz iekulsim, samalsim un pacepsim, atdosim tev ar mīļu patenci.
– Nav nekas jāatdod. Tā no mums tikai kukuļa tiesa mīļiem, labiem kaimiņu sētas iemājniekiem, – noraidīdamās atteica Irbe.
– Bet, kad nu mēs būsim nopļāvuši savus rudzus un sabēruši klētī apcirkņos, tad tev, kas mūsu izpostītā dzīvē esi parādījusēs kā pate Laime, jāatnāk pie mums ciemā, jāpasēd pie mūsu apcirkņiem un gudri ar mums jāparunājas: tev jābūt arī mūsu Gausas mātei, lai tas, kas gāts un krāts, ir gausīgs un svētīgs mūsu dzīvē, – runāja tas pats vīrietis, maizi un gaļu griezdams, dodams māsai un brālim un arī pats ēzdams, bet otrs brālis vaicāja Irbei:
– Kas tad tu, diži labā meitiņ, esi tāda? Laikam saimnieku pašu bērns, un to prāvo maizes kukuli ar gaļas pavalgu sūta taču māte. Saki savai mātei daudz paldies no mums visiem, tāpat arī tēvam. Tavu māti gan vēl nepazīstam, tomēr, kaimiņos dzīvodami, gan jau nu iepazīsimies; ar tēvu jau iepazināmies, ir sarunājāmies; valodā pakluss cilvēks, bet laba sirds un goda prāts – to jau var no izskata vien lemt. [Janševskis 1951 : 160]
●
Slātavas sudmalas stāvēja tanīs dienās arvienu malēju pilnas, jo tagad bij jau iekulti jauni rudzi, un tāpēc ikkatrs steidzās, lai tiktu atkal pie mīļās maizītes, bez kuras bij dažs pavadījis vairāk dienu un pat kādu nedēļu. Šis mazais piemeklējums – laikam, lai cilvēki neaizmirst, kas ir maize, – bij uznācis ne tikvien nabagākiem, bet arī dažam turīgam saimniekam, kuram nebij vien iekrāts labs maizes padoms uz priekšu, jo pagājušais gads bij drusku skopāks nekā citi gadi tanīs laikos, tādēļ nākošā ziema iztukšoja jau pati vien savu krājumiņu jeb savus piebērtos apcirkņus, tā ka šā – nākošā gada pavasarim bij jālied jau vecos krājumos un magaziņās, bet vasarā lasīja kaut kādus naudas grasīšus kopā un meklēja graudiņu tāļumos, tomēr pēc auga arī tāļumi arvienu lielumā un nebij pēdīgi vairs pārsniedzami, kaut gan tos nevarēja nebūt līdzināt ar Jēkaba laiku maizes zemes tāļumiem. [Kaudzītes 1980 : 255]
●
Bet, kamēr vietnieki kavēja laiku ap Ilzītes pabalstu, kuru tā nebij ne lūgusi, ne domāja lūgt, viņa pati klīda pa vasarīgo Joču silu, staigāja pa izcirtumiem un vēroja, kādas pārgrozības mežā ienesusi beidzamā ziema. Tāds ir viņas pavasara darbs – klejot pa mežiem, gravām, celmājiem un uzmeklēt visu, kas zied, bet vasarā ienāk augļos. Kur zemeņu mētras ap celmiem vai žagaru gubām par daudz ēnā, viņa aplauž zarus; kur piezāļojis – izravē, kur liekas par sausu – aplaista no tuvākā ūdens. Tad nokrīt ceļos starp baltiem ziedu laukumiem, saceļ rokas pret debesīm un skaita:
„Kungs, tu vēl manas druvas sēj,
Kad vecums mans vairs neiespēj.”
Vasarā vēl viņa apstaigā visas mājas un dala zemenes saviem maizes devējiem. Un tad notiek tas lielais brīnums, ka viņai nepietrūkst ne priekš vienas sētas un ne priekš vienas mutes. Kad citi jau velti izskraida mežus un pārnāk tukšām kārbām, Ilzīte iet kā uz pilniem apcirkņiem, pieber kurvi pa jokam un dodas laukā, iegriezdamās sētās visvairāk pa dienvidiem, kad lielie guļ un vienīgi bērni ar kucēniem kūleņo pagalmos. Tikai uz launaga laiku mātes ievēro bērnu ogotās mutes un vaicā:
„Vai Ilzīte bij?”
„Bij! Bij!”
Un viņi saķeras mātēm strīpainos lindrakos, lūgdamies:
„Uztaisiet mūsu mājās ar Joču pirtiņu, lai Ilzīte dzīvo pie mums!” [Ezeriņš 1962 : 267]
●
„Māt, es esmu ar sevi skaidrībā! Mīlas laime no dzīves laimes ir pavisam šķirama lieta. Viena mīl slepenību klusā nomalītē, otra atklātību greznā pilī. Es ļoti savā jaunības neprātā maldījos, šīs divas laimes gribēdama sakausēt par vienu. Maz tādu laimes lutekļu, kam tas izdodas. Var gluži labi augstu gaisos uzlidināties un tad zemes līdzenumos ganīties. Tagad es zinu, kāda lieta dzīve par sevi ir, un lielas lietas es gaidu no mūsu kārtas lielās gadskārtīgās balles, tamdēļ man nepieciešami jāiegādā jauns zīda ģērbs, vislabāk jūras ūdens zaļumā, sudraba lāsumiem, tāds manai sejas plutai un matu krāsai piedien,” viņa mierīgi un priecīgi paziņoja savu galīgo nolēmumu mātei, lai māte viņas jaunizgudrojumam līdz priecātos, bet Lebersteinietes atbilde meitu aplēja kā ar aukstu ūdens šalti: „Ļoti skaisti izdomāts, kaut arī spēja būtu tā izdarīt, bet tās mums nav, mīļo meitiņ! Kamēr Auriķu labprātīgie pabalsti mitējās un arī Tusneldas devīgā roka mūs aizmirsusi, es tiešām nezinu vairs sagudrot, kā visus galus muižā kopā sakabināt, lai sveša acs mūsu trūkumu nepamanītu. Viss, kas šogad maz atlicināms, ir jau pārdots. Ja tu nopietni paliec pie savas iegribas, tad citu padomu es nezinu kā pārdot tavu jājamo ķēvi Fortunu, tā tik un tā velti robu ēd muižas auzu apcirknī un siena pūnē.” [Zeiboltu J. 1985 : 355]
KAUKĒNS.
Labdien jūsmājā! Labdien, māt, labdien, Juri! Nudie – vasarā
Indrānos grūta ietikšana.
MĀTE.
Labdien, Kaukēn.
TĒVS.
Labdien. Ceļš tak labs.
KAUKĒNS (apsveicinājies).
Bet aiz tiem kokiem, tiem zariem nemaz neredz, kur istabai durvis.
Ienāc kā mežā.
TĒVS.
Mežā?
KAUKĒNS.
Dārzā, dārzā – ienāc kā lielkunga dārzā! Nupat gribēju apgrēkoties.
Žēl, ka neesmu amatnieks, te tuvumā dzīvodams, es tev pa vētrainām
naktīm vai sniega putenī nočieptu dažu labu lietu koku.
TĒVS.
Tad es tev par to pateiktos ar dūšīgu lādiņu skrošu.
KAUKĒNS.
Šautu gan laikam?
MĀTE.
Un pašu plinti arī vēl aizsviestu pakaļ. Tie koki jau viņam kā nezin kas…
Piesēsties, Kaukēn!
KAUKĒNS (smejas).
Jā, jā … (Apsēstas.) Skaisti rudzi jums šogad. Brangi pārziemojuši. Un auzas arī uz manas robežas tā smuki sadīgušas.
MĀTE.
Tad jau labi. Tad jaunajam saimniekam rudenī būs pilni apcirkņi.
KAUKĒNS.
Ak tad šitā gan! Tad jau mans nākums par velti. Vai tad jau viss notaisīts?
TĒVS.
Vēl nekas nav notaisīts. [Blaumanis 1997 : 111]
Un atveras trimdas grāmatu klēts ar jaunu apcirkni
Lielvārdes Kultūras namā 2000. gada 18. augustā tika uzņemta un atklāta Viļa Miķelsona „Grāmatu klēts”. Šo neparasto grāmatu krātuvi sāka veidot 1992. gadā, kad Lauberē pienāca pirmais literatūras sūtījums no Kalamazū. Vilis Miķelsons, kuru trimdinieka gaitas aizvedušas uz ASV, vēlējās dāvināt grāmatas savai pirmajai skolai un sastapa atsaucīgu dāvinājuma saņēmēju pagasta kultūras nama vadītājas Daces Jansones personā. Pa šiem gadiem Vilis Miķelsons atsūtījis simtiem grāmatu saiņu. Tos saņēmušas ne tikai Lauberes, bet arī Dobeles, Bauskas un daudzu citu pilsētu un pagastu skolas un bibliotēkas. 1994. gadā Lauberē tika iesvētīta no Kalamazū saņemtās trimdas literatūras bibliotēka, kam Vilis Miķelsons deva „Grāmatu klēts” nosaukumu. Grāmatas lasa gan lauberieši, gan ciemiņi no dažādām Latvijas malām. Tālab arī radās doma bibliotēkas lielāko daļu pārcelt uz Lielvārdi, ar kuru ir labāka satiksme. Mazsvarīgi nebija arī tas, ka Dace Jansone kļuvusi par Lielvārdes pilsētas domes kultūras darba koordinatori. Un tā 2000. gada 18. augustā mācītāja Vaira Bitēna deva svētību jaunajai Viļa Miķelsona „Grāmatu klētij”, kas radusi mājvietu Lielvārdes kultūras namā. Bibliotēkas atklāšanas sarīkojums kļuva par grāmatas un gara gaismas slavinājumu. Grāmatu nereti sauc par garīgo maizi, un grāmatā rodamās gudrības salīdzina ar zelta graudiem. Tālab arī Viļa Miķelsona ieteiktais „Grāmatu klēts” nosaukums tik dabiski uzņemts gan Lauberē, gan tagad Lielvārdē. Un zelta graudi no tās apcirkņiem kaisīti labi koptā un auglīgā zemē, kādu to Lielvārdē uztur tās skolas, bibliotēkas, Andreja Pumpura muzejs, kultūras nams un lielā tautas mākslas tradīciju kopēju saime. [Sagatavots pēc: https://www.vestnesis.lv/ta/id/10214]
Apcirkņi
2017. gadā savus apcirkņus atver arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, izdodot kaleidoskopisku prezentācijas albumu un tā priekšvārdā rakstot: „Esam salīdzinoši neliela augstskola, bet lepna!” Pašapziņai ir pamats, jo tvartā iekļautie mākslinieki patiešām sevi apliecinājuši un novērtēti gan Latvijā, gan aiz tās robežām. Izdevuma iecere ir vienkārša: 12 gadu laikā augstskolai ir bijusi sadarbība ar Swedbank, ik gadus godinot labākos studentus un mācībspēkus. Ir izveidota arī īpaša Gada balva – tā tiek pasniegta sarīkojumā ar laureātu koncertu. Kārtējais albums apkopo pēdējo četru gadu (2012–2015) balvas ieguvēju ieskaņojumus. Jaundarbus. Operu fragmentus. Korus un orķestrus. Klasiku, džezu, avangardu… Ideja skaidra – demonstrēt sasniegumus, raksturot katru personību (un balvas saņēmēju šajā albumā ir veseli 13!). Labi domātā iecere gan nodevīgi pavēršas pati pret sevi – reprezentācijas vajadzība aprij vienotas mākslinieciskās koncepcijas rašanās iespēju, jo mozaīka izrādās pārlieku pretrunīga un drupana. Tas gan būtu pārvarams, stilistiski grupējot ierakstu fragmentus, tos veidojot apjomīgākus un nākamreiz varbūt izšķiroties par dubultalbuma veidošanu. [Sagatavots pēc: http://www.la.lv/apcirkni/]
Klēts iekšskats
No kreisās: gar sienām apcirkņi jeb arodi labībai, uz apaļkoku grīdas – tīnes drēbēm un kubls pārtikas uzglabāšanai.
[https://visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/metmat/vesture_6_9/bildes31.shtml]
Dokumentālā filma Apcirkņi (1973). Režisors Ivars Seleckis, kinostudija „Rīgas kinostudija”.
Ojāra Grinberga daiļrades tālākie apcirkņi
Pētot mūžībā aizgājušā dziedoņa Ojāra Grinberga plašo ieskaņojumu klāstu, kas glabājas Latvijas Radio arhīvā, nākas uzdurties pavisam nezināmiem ierakstiem, kas savulaik veikti, kā saka, ķeksīša dēļ – pildot obligāto padomju autoru skaņdarbu ieskaņojumu klāstu. Kaut gan šo dziesmu melodijas ir gluži jaukas, arī vārdi sirsnīgi, aranžējumi un priekšnesums – lieliski, tās ikdienā nav skanējušas un arī neskanēs radio, taču, izvērtējot Ojāra Grinberga milzīgo darba apjomu, ir vērts ieklausīties arī šajās dziesmās. Dziesma ar sirsnīgo nosaukumu „Aiz mākoņiem debesis” tapusi 1974. gadā, kad Grinbergs uz īsu brīdi atkal bija Rīgas estrādes orķestra solists. [Sagatavots pēc: http://lr2.lsm.lv/lv/raksts/zelta-graudi/ojara-grinberga-dailrades-talakie-apcirkni.a68085]