Tradicionālā transkripcija

[àlga]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑlɡɑ]


[a] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[g] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

Divzilbju vārds.



alg-sakne, vārda celms

-agalotne



alg-a

→aldz+iņ-a

→alg+o-t

→alg-ā+dz-is

→alg-o+tn-is

→alg-o+tāj-s, alg-o+tāj-a

→ne+alg-o-t

→at+alg-o-t

→at-alg-o-j+um-s

→at-alg-o+šan-a

→at-alg-o+tāj-s

→ne+at-alg-o-t

→no+alg-o-t

→no-alg-o+šan-a

→ne+no-alg-o-t

→ap+alg-o-t

→iz+alg-o-t

→bez+alg-as


akord+alg-a

amat+alg-a

dubult+alg-a

gabal+alg-a

god+alg-a

mēneš+alg-a

pa-mat+alg-a

pa-pild+alg-a

pus+alg-a

vien+alg-a




algapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

vsk. dsk.

N.

alg-a alg-as

Ģ.

alg-as alg-u

D.

alg-ai alg-ām

A.

alg-u alg-as

I.

ar alg-u ar alg-ām

L.

alg-ā alg-ās

V.

alg-a! alg-as!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsAlga par paveikto darbu bija atbilstoša nozares darba tirgum.

2) izteicēja daļa – Rokās sažņaugtās banknotes bija viņas pirmā darba alga.

3) galvenais loceklisBeidzot alga!

4) apzīmētājsAlgas diena ir pēc trim dienām.

6) papildinātājs – Sākot darbu slimnīcā, Ivars vismazāk domāja par algu.

7) vietas apstāklisVita problēmu nesaskatīja algā.



algas aprēķins, algas diena, algas griesti, algu grupas, algas ieņēmumi, algu izlīdzināšana, algas izmaiņas, algas izmaksa, algas kalkulators, algas lielums, algas likme, algas nodoklis, algas paaugstinājums, algas pielikums, algu plānošana, algu salīdzinājums, algas samazinājums, algas samērīgums, algu saraksts, algu sistēma, algas statistika, algu vienādošana, algas veidi

aplokšņu alga, bruto alga, darba alga, darbinieku algas, gada alga, ikmēneša alga, māmiņu alga, mātes alga, neto alga, piemaksa pie algas, stundas alga, tarifa alga, tēva alga, vecāku algas, viesstrādnieka alga

trīspadsmitā alga, pirmā alga

jūsu alga, mana alga, mūsu alga, viņa alga, viņas alga, viņu alga, tava alga

individuālā alga, laba alga,liela alga, maza alga, minimālā alga, naturālā alga, nominālā alga, reālā alga, vidējā alga

aizkavēt algu, aprēķināt algu, atbilstoša alga, atlikt no algas, dalīties ar algu, ieturēt algu, izdzīvot līdz algai, izmaksātā alga, iztikt ar algu, maksāt algu, neatbilstoša alga, paaugstināt algu, piemērota alga, nepietiekama alga, vienoties par algu



alga, s.

1. Maksa, atlīdzība par darbu (pēc noteiktas likmes vai līguma).

Dienas alga. Mēneša alga – mēnešalga. Gabaldarba alga. Algas diena. Algas izmaksa. Algu saraksts. Vidējā darba alga valstī. Saņemt algu. Paaugstināt algas. Kāds darbs, tāda alga. folk.

2. parasti vsk. Atalgojums par paveikto; atzinība, pateicība.

Slimnieka atveseļošanās ārstam ir vislabākā alga.

folk. Nepateicība ir pasaules alga.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 48]


alga, -as, s.

1. Maksa, atlīdzība par darbu (pēc noteiktas likmes vai līguma).

Dienas alga. Mēneša alga. Gabaldarba alga. Pirmā alga. Algas likme. Algas izmaksa. Algas diena. Saņemt algu. Paaugstināt algu.

Nominālā darba alga – naudas summa, ko saņem strādājošais par savu darbu.

Reālā darba alga – preču un pakalpojumu daudzums, ko var iegūt par nominālo darba algu.

2. parasti vsk. Atalgojums par paveikto; atzinība, pateicība.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή „Gewinn” und ai. arghà-ḥ „Wert, Preis”, àrhati „ist wert”, s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].
[Sagatavots pēc: ME I : 67]

 

àlga. lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis
[Sagatavots pēc: EH I : 67]

 


alga – olga, (dem.) aļdzeņa

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


alga – atalgojums, algojums novec. (kāds pelnījums, tāds atalgojums), atlīdzinājums, samaksa, maksa, lone barb.; izpeļņa, nopeļņa, peļņa (pārnest mājās nedēļas peļņu), gājums (tas ir viss mans šīs vasaras gājums), guvums, pateicība, atzinība


Grāmatvedībāalga, algas aprēķināšana, algas atskaitījumi, algas fonds, algas formas, algas izmaksāšana, algu kalkulators, algas likme, algas nodokļa grāmatiņa, algas saglabāšana, algu grāmatvedība, algu saraksts


alga; mantots vārds; lš. algà, pr. ālgas (ģen.) ‘t. p.’, si. arghàḥ ‘vērtība, atlīdzība, cena’, àarḥati ‘ir vērts, pelna, pienākas’, gr. alpheĩn ‘nopelnīt, iegūt’, alph¢. Pamatā ide. *alguh- ‘pelnīt; atlīdzība’, kas laikam no saknes *al- ‘malt, sagriezt’. Ide. *alguh- > b. *alg-.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 66]


angļu – reward; salary

baltkrievu – зарплата

čehu – plat

franču – salaire

igauņu – töötasu

krievu – зарплата

lietuviešu – užmokestis

poļu – płaca

vācu – das Lohn

zviedru – lön



Kāds darbs, tāda alga.

Muļķim muļķa alga.

Tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa.

Sunim suņa alga.

Zaglis dabon savu algu: savā kaklā cietu valgu.


Ai, vilciņ, nenes kazu,
Man ir barga sveša māte.
Tu aiznesis apēdīsi,
Man pietrūka gada algas. [LD  2941-9]

 

Lai būs alga, kam būs alga,
Alga brūtes vedējam:
Es atradu zelta pušķi,
Kur māsiņa gāzusies. [LD 19042-0]

 

Manim bija viena alga,
Mirstu šodien, mirstu rītu;
Mirstu šodien, mirstu rītu,
Neviens manis neraudaja. [LD 4119-0]

 

Pērc, tautieti, māsiņai
Vienu spranču lakatiņu;
Uzaugs liela, ta būs tava,
Tava alga nezudīs. [LD 6361-1]


Galdaut, klājies!

Vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu viens gudrais dēls sācis tēvam virsū plīties, lai laižot viņu pasaulē. Tēvs laidis. Nu gudrais dēls gājis, gājis, bet, kā par nelaimi, nevarējis nekur darba dabūt. Beidzot saticis vienu vīru un lūdzies, lai jau dodot kādu darbu. Vīrs atteicis: „Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta samaksāšu gada galā, tad nāc šurp.”

Dēls bijis ar mieru. Kad gads bijis pagalam, tad vīrs iedevis dēlam galdautu par algu, sacīdams: „Uzcītīgi tu man kalpoji, labu algu dabūsi! Šis galdauts vairāk vērts nekā nauda. Tev viņš tik jāizklāj un jāiesaucas: „Galdaut, klājies!” – tad tūlīt gadīsies tur virsū gardākie ēdieni, labākie dzērieni!” [..] [Trīs vēja mezgli 1988 : 352]

Nāve par krustmāti

Reiz nu saslimst viens ļoti bagāts kungs un aicina pie sevis slaveno dakteri. Tas nu redz Nāvi slimniekam pie galvas un negrib tam dot nekādu zāļu. Bet kungs tā lūdzas un piedāvā tik lielu maksu, ka dakteris vairs nevar atsacīties. Viņš nu liek steigšus apgriezt slimnieka gultu, ka galvgalis nāk kājgaļa vietā, un iepilina tūliņ slimajam trīs pilienus mutē. Nāve gan rāda tam dusmīgu ģīmi un draud ar pirkstu, bet bagātais kungs tomēr paliek vesels un aizmaksā dakteram solīto algu. [Trīs vēja mezgli 1988 : 366]

Vīrs par velna kalpu

[..] Te – kur gadījies, kur ne – pienāk smalks kungs pie Janeļa: „Ko tu gribi no manim? Es esmu velns! Vai tev patīk pie manim dzīvot? Es tevi tik agri augšā necelšu kā tavs saimnieks, un darbs arī tev vieglāks būs nekā pie viņa.”

Janelis, to padzirdējis, smēja vien un gāja velnam tūliņ līdza. Nogāja velna mājās, un, kad jau bij liela diena, velns tam lika savus bērnus no istabas iznest, namā ienest un uz mūrīša sasēdināt. Viņš padarīja to, tad velns lika Janelim apakš trim katliem uguni kurt, bet tā, ka nekad uguns neizdziest. Pēc tam velns saāvās un aizgāja. Kur gāja, to Janelim neteica.

Pirmās trīs četras dienas Janelis kūra uguni svilpodams un sildījās, un gulšņāja: bija īsti pa prātam, bet drīzi apnika ir sildīties, ir gulēt, ir uguni kurt. Un, redzēdams, ka velns pa dienām mājā nestāv, tas apķēra ātri, kā slinkums izlāpāms. Pa dienasvidiem nekūra nemaz vairs uguni, tikai rītiem, vakariem, kad velns pa mājām nodauzījās. Gan mazie vellēni, uz mūrīša sēdēdami, Janeli skubināja: „Kur uguni, kur uguni!” – bet Janelis atsaucās itin tā parupji: „Krupji, turat muti!”

Tā tas gāja vienu laiku, otru, te velns jau brīdināja Janeli: „Janeli, Janeli, tu slinko par traku – es tevi aiztriekšu!”

Bet Janelis nu taisni ne tik nelabojās. Un vienu dienu, kad mazie vellēni atkal to skubināja uguni kurt, Janelis tapa tik negants, ka sagrāba vellēnus aiz pakauša un krāsnī iekšā. Vellēni kaukdami sadega. Vakarā pārnāk velns – prasa: „Kur bērni?”

„Krāsnī sadega!” Janelis atsaka. „Tie krupji nedeva man mieru!”

Par to velns gaužām saskaitās un atlaida Janeli, iebērdams par algu maisa galu naudas. [Trīs vēja mezgli 1988 : 421]


Kādam kungam reiz bija lopu gans, vārdā Ancis. Gandrīz katru rītu no ganībām – kā jau vecos laikos, kad bijis daudz vilku, – vilks aiznesis pa jēram. Kādu rītu kungs satiek Anci un prasa: „Nu, Anc, vai šorīt jau vilks bija pie lopiem?” – „Neba jau zaķis,” atcērt Ancis. Kungs vēl: „Vai kādu jēru arī aiznesa?” – „Neba jau atnesa,” atcērt Ancis.

Kungs jau paliek nikns: „Anc, Anc, nerunā tik rupji, atņemšu no algas.” – „Neba jau pieliksi,” atbild Ancis.

[Latviešu tautas anekdotes 1960 : 44]

 

Mācītāja muižā bijis labojams jumts. Te gadījusies nelaime, trepes lūzušas, algādzis nokritis zemē un nosities. Cienīgtēvs līdzcietīgi pasniedzis nelaimīgā strādnieka sievai ortu, sacīdams: „Te tev būs, mīļā sieviņ, tava vīra dienas alga, lai gan viņš nositās jau pirms brokastīm.”

[Latviešu tautas anekdotes 1960 : 113–114]



***

Es mīlēju jūs visus līdzi silti,

Un alga man no jums –

Bij ļaunas valodas un sīki vilti.

*

Cik jūsu dvēseles, ak, nabadzīgas!

Ne saulē viņas kvēl,

Ne citu jūtām līdz trīs viņu stīgas.

*

Kaut es jūs sildīt spētu savām kvēlēm

Un stīgot jūs,

Lai sauli teiktu mēs ar tūkstots mēlēm.

*

I jaunie jūs, cik vecas jūsu domas!

Kad laiks man dos

Tos, kas ies izvest nākamības lomas? [Rainis 1965 : 471]

 

Rudens puķes

                              Norai Kalnai

Mums nav rudens puķes jālej –

Tās no biezām miglām aug,

Līdzās iepelēkai zālei

Snauž tik krāsains zemes raugs.

Sakne, zemē gaidījusi,

Jūt – nu ziedētlaiks ir klāt,

Kad tik skumji un tik klusi

Var ar zemi parunāt.

Zvaigžņu gaisma – puķes alga,

Miljons dālderu tur dziest.

Vai starp krizantēmām zalgām

Pieneni vēl atceries?

Tava dārza vārti vaļā –

Puķuzirnis atvērsies.

Tas pirms ausmas sārti zaļas

Nosals un pie zvaigznēm ies. [Jurciņš 2001 : 176]


Kad Annelei kāds jautā: „Cik ilgi tu jau ej ganos?” tad viņa savelk pieri divās dziļās grumbās, labi padomā un saka:

„Vai, jau ilgi, ilgi. Kā no Jurģiem.”

Bet tagad jau būs drīz Jāņi pie durvīm.

Annele bij klāt, kad nolēma viņas ganu likteni. Tēvam algas noteikumos bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena.

„Ko nu lai darām? Nevar tak algot ganu,” māte bažījās.

„Jā, bet jāņem vien būs. Ko citu lai dara?” tēvs ātri atbild.

„Es tā domāju – lai iet tā meitene…” Un māte skatās cieši uz Anneli.

„Vai tā mazā?” tēvs brīnās un uzliek Annelei roku uz galvas.

„Kas nu par mazo? Jau septiņi.” [Brigadere 2007 : 225]

– Vai nojaušat, par ko jūs šeit?

– Kāds virsnieks varbūt nolūkoja māju. Skats uz ezeru, kā nekā. Lai gan varēja to nokārtot bez izvešanas. Bet ko tur vairs runāt. Antoniju taču paņēma no ielas. Filipīni izcēla no dēla kāzām. Skolotājkundzei acu priekšā nošāva vīru. Nezinu, var jau būt, ka uzoda sakaru ar paslēpto sievieti.

– Kādu sievieti?

– Bija jāpalīdz. Valters lūdza. Es nesu ēdienu vēlu vakaros uz dambriežu māju. Visu ziemu viņa tur nodzīvoja. Es mēģināju Valteram dot padomu, ka labāk slēpt jaunajā krokodilu mājā, tur tomēr tikko apkure pieslēgta, bet viņš laikam gluži māņticīgi to noraidīja. Senajā Ēģiptē krokodilus tomēr baroja ar skaistākajām verdzenēm. Tāpat gribēju pa reizei vismaz aizvest uz savu māju, bet viņa bija ļoti piesardzīga. Atvilināju tik, cik reizi nedēļā nomazgāties. Naktī. Tēvs, kā par brīnumu, neteica neviena vārda. Viņa nekad neizgāja no rāmjiem. Runājām jau maz. Tik uztraucās par savu papagaili, bija aizmirsusi stacijā uz perona, vislaik apvaicājās, vai nav atnests uz zoodārzu. Citu neko nepieminēja, neuzticējās.

– Kā viņu atrada?

– Izkāpa ādas jakās, atrāva voljēru, iegāja kūtī un aizveda. Mašīnas bija sabraukušas tieši dārzā, visus mūs pratināja, bet nebija, ko stāstīt, Valters mums neko nebija teicis. Viņš pats jau sešus mēnešus kā bija arestēts, apvainots milzu iztrūkumā. Pilnīgas muļķības, tas bija safabricēts, es taču pārraudzīju visus grāmatvedības papīrus, viņš ir godīgākais cilvēks, kādu esmu pazinusi, strādāja dārzā ne jau algas dēļ, to viņš sapelnīja ar lekcijām. Kā saka Rainis: „Kopībā spēks, pašlabums grēks.” Bet Zilga, tā, kura tīrīja dambriežu kūti, laikam neizturēja, nezinu. Neatgriezās, gāja mums tur kā pa trako māju. Nekā labi tas nevarēja beigties. Uz Oktobra revolūcijas svētkiem dārzs jau bija pārņemts Rīgas pilsētas valdījumā un saņēmis dāvinājumā no ceļojošā cirka vairākus desmitus jaunu dzīvnieku.

[Repše 2016 : 141–142]

Lai gan locekļos un visā augumā izskatījās spēcīgs, no kā varēja cerēt, ka tas būs stiprs pie darba, tomēr spēka viņam bija maz, ko pat jau no viņa pagļēvās gaitas varēja noskārst. Darba strādnieka nekāda stiprā no viņa neiznāca, protama lieta, ka arī nekāda lielā algas ņēmēja.

Deramdienā viņam nebija daudz derētāju, Andra tēvs varēja būt mierā, kad to vai nu par vasaras vai gada puisi pie radiem bija izdevis. Reti kad kāds no svešiem viņu noderēja. Tātad maz prieka bija no Andreja.

Vēl mazāk prieka Andra tēvam bija no Jēkaba. Tam gan bija vesela saprašana, bet kājas bija leinas, un turklāt vēl tam lāgiem uznāca krītamā vaina, kaut gan ne visai bieži. Leino kāju dēļ Jēcis zemes darbam pavisam nederēja, tādēļ neatlika cita padoma, mācīt par skrodeli, kaut gan diezgan grūti gāja sadabūt meisteri, jo neviens negribēja „tāda nabaga” ņemt amatā.
[Apsīšu Jēkabs 1955 : 28]

 Saruna beidzas, bet darbiniece vēl nopukst sevī, sak, ja jau viņam tik ļoti gribas celt degunu gaisos un strādāt darbu specialitātē, tad lai strādā te, he, he… specialitātē. Tur naudu pelnīs kautuvē und alles!

Viņas uzvedība ir tieši tāda pati kā ierēdnēm Latvijas valsts darba biržās. Arī tās bez darba palikušos pieņem kabinetos ar smīnu sejā. Skatās kā uz nulli, kā uz tukšāko vietu, kā uz pēdējo sliņķi, neprašu, neveiksminieku.

Ar milzu pārākuma apziņu parasti darbinieces pagrūž darba meklētājam priekšā to darbu sarakstu, kurā nepieciešami strādātāji: apdrošināšanas aģenti (darbs par nopelnīto darījumu procentu grašiem, laukos vispār neko nevar apdrošināt, jo labie darījumi jau noslēgti), cepēji maizes ceptuvē (darbs trīs maiņās, alga – sausāka par žuvušāko desu minimālākajā groziņā), strādnieki pie saimniekiem (faktiski par vēdera tiesu, bet saimnieki laukos glābjas, kā var, un rīkojas kā gudrākās žurkas, bēgot no grimstošā lauksaimniecības kuģa), gatera strādnieki (nu ja, nu ja – piedāvā darbu gaterī, kur strādniekiem neizmaksā algas mēnešiem ilgi), pārdevēja (ak, tajā pašā veikalā, no kurienes mani atlaida, pieņemot jaunu darbinieci).

Nu, ņemiet kādu darbu, ko? Nevajag būt tik iedomīgai! Mēs jums nākam pretim, bet jūs te ceļat degunu, ne jums izglītības, nekā, priecājieties, ka mēs vēl jums kaut ko dodam. Ja jūs atsakāties trīs reizes, mums vairs nav pienākums jums darbu piedāvāt…

Mani līdzbiedri gaida kaut ko tāpat kā es. Viņi brauks katrs uz savu Īrijas pilsētu – Korku, Dublinu, Managamu, bet savu pilsētu kartē es neatrodu. Neviens uz turieni līdz ar mani nebrauc.
[Muktupāvela 2002 : 22]


ŽANETE. Mēs neko nepiedāvājam! Te ir oficiāla firma!

PARASTĀ. Tad šis te nav Parekss? Sludinājumā bija, ka par trīs…

PIKTAIS. Viena vienīga tautas mānīšana!

PARASTĀ. Tik ļoti vajag naudu…

ŽANETE. Visiem vajag. Domājat mums nevajag?

PIKTAIS (smīnot). Nu jums jau nu pietiek!

JORENS (mierīgi). Bet gribas vairāk. Mašīna, sievietes, ceļojumi…

PARASTĀ. Tad sveiki.

JORENS. Visu labu.

PIKTAIS (pie sevis). Skraidi tagad pa visu Rīgu! (Projām.)

ŽANETE. Skraidi, skraidi, vecīt! Tev tas ir veselīgi!

JORENS. Neņirgājies par cilvēkiem nelaimē.

ŽANETE. Kādā nelaimē? Un viņi par mums neņirgājas?

JORENS. Par to mēs saņemam algu.

ŽANETE. Jā, baigā alga, jāsmejas! Lai nenomirtu badā.

[Jurkāns 2000 : 279]

ROPLAINS. Ta tad piekusu! (Apsēstas.) Šitas zirgs vēl arvienu nevar aprast ar savu veco amatu.  (Sit ar spieķi pie klibās kājas.) Bet ir arī gabals ap mūsu tīrumiem, īpaši, ja vēl visu kārtīgi grib apskatīt… Labi, dēls, labi, man vēl reiz jāsaka. Esi daudz izdevis, bet esi arī gādājis, ka atkal kaut kas ienāk. Esi pie manis mācījies zemi kopt… (Krustiņš novēršas no tēva.) Bet kas ar tevi ir? Tu esi tāds – tāds, – viss jau nu atkal kārtībā. (Laipnsirdīgi smīnēdams.) Jeb vai vēl kāds mazs grēciņš – man tā liekas, kā kad jūs             visi – – vai tu vēl ko no manis slēp?

(Krustiņš nodur galvu un cieš klusu.)

ROPLAINS (jokodamies). Nu, gan jau viss iznāks gaismā. Bet par zīmi, ka ne vien nedarbam, bet arī darbam protu dot savu algu – še (izvelk no svārku ķešas paciņu un attin to vaļā) – tev kaut kas – nēsā to vesels.

KRUSTIŅŠ (iesaukdamies). Tēv!

ROPLAINS. Kad jau gandrīz biju vesels, ārsti man arvienu vēl lika dzert vīnu. Bet es domāju: zemnieka cilvēks, atdabūsi spēkus atpakaļ i bez tik daudz vīna, nedzēru un nopirku par to naudu pulkstenu. Ņem, dēls!

KRUSTIŅŠ (nospiesti). Tēt, tu laikam Mikum nekāda kukuļa neesi atvedis. Viņš to pelnījis. Bija visu laiku – ļoti uzcītīgs. Dod viņam to pulkstenu, tēt. Esi tik labs.

ROPLAINS. Bet tad jau tu paliksi tukšā.

KRUSTIŅŠ. Tu jau man vairāk esi devis, nekā esmu pelnījis. (Atver klētiņas durvis.) Miku! (Mikus iznāk.) Tēvs ar tevi grib runāt.

[Blaumanis 1949 : 33–34]

ANTIŅŠ.

Sirds kā vējš uz augšu cēla,

Šalkdama tā mani nesa,

Ceļā domāju tik vienu –

Domāju – uz laipniem smaidiem.

NABAGS.

Laipni smaidi nau priekš tevis,

Alga novērš nost no mērķa,

Domā vien uz augsto tāli!

Ej un seglo sudrabzirgu,

Vēl tik paliek divas reizes.

Cilā savu sirdi, cilā,

Sirds tik viena tevi pacels!

ANTIŅŠ (grūti nopūšas).

Tētiņ, nespēju, ak, žēlo!

NABADZĪGAIS VĪRS (pieiet klāt pie nabaga).

Tavam dēlam gan ļoti gribētos redzēt to sacīksti? Bet bez naudas jau nelaiž. – Vai tad neredzējāt, kā nupat viens ugunīgs vīrs uzjāja līdz pusei kalnam?

VIENS SKATĪTĀJS ĀRPUS ŽOGA (uz nabagu).

Kā? Jūs to neesat redzējuši? Ak, tas bij par daudz skaisti! Visas debesis tā vien laistījās sarkanas, un visi ļaužu vaigi smējās.           [Rainis 2004 : 62–63]

 

VĒJA MĀTE (no kreisās puses nākdama).

Kliedz tu tavu kliegšanu! (Attaisa pils durvis.)

Te nu lielais sargātājs!

SPRĪDĪTIS (izstreipuļo ārā, pavisam nobeidzies).

VĒJA MĀTE. Nu, vai labi nosargāji?

SPRĪDĪTIS. Kur es tādus gaisa grābējus nosargāšu!

(Rāda lentes.) Re, ļipas vien palika.

VĒJA MĀTE. Viņi jau no tava bļāviena aizskrēja. Kauns gan! Nevar nieciņa izturēt! Tas gribot mantu celt! Hi! Hi! Hi!

(Varenīgi.)

Vai tev, puisim jābrēc! Un lai ar galvu rauj nost! Kauns gan!

(Labsirdīgi.)

Še nu, še! Padzeries no Spēka avotiņa!

(Dod krūzi.)

SPRĪDĪTIS (dzer atņemdamies un paliek arvien brašīgāks.) Oh, tas ir labs! Vai zini, nu man atkal dūša.

VĒJA MĀTE. Algu tu nu gan neesi pelnījis. Darbu slikti izdarīji. Bet labā griba arī nav peļama. Došu tev mazu piemiņu. Še – šī svilpīte tev atsauks par vienas reizes svilpošanu to, kura vārdu tu trīs reizes minēsi. Bet, ja tu negribi saukt, tad svilp vien, un, cik ilgi svilpīte svilps, tik ilgi visiem, ko tu gribēsi, būs jādanco. Klausies labi: cik ilgi svilpīte svilps, tik ilgi visiem būs jādanco.

SPRĪDĪTIS (daudz neievērodams, ņem svilpīti.) Nu, paldies, paldies! Arī labs! … Vai zini, nu man atkal ir spēks. Laid nu mani atkal sargāt. Tagad es nosargāšu, ka vai!

VĒJA MĀTE. Nu! Nu! Lielība jau daudz nemaksā.

[Brigadere 1998 : 30–31]

 

Vārds alga izmantots K. Kļaviņa skatlugas nosaukumā „Alga pēc nopeļņas” (1877).




2016. gadā lielāka minimālā alga un jauna stundas likmes aprēķina kārtība

2015. gadā minimālā alga bija 360 eiro, minimālā stundas likme – 2,166 eiro. Minimālā stundas tarifa likme līdz šim tika rēķināta, ņemot vērā gada darba laika kalendāra vidējo darba stundu skaitu mēnesī. Ministru kabineta noteikumos Nr. 656, kas stājās spēkā 2016. gada 1. janvārī, konkrēts skaitlis ir tikai minimālā alga – 370 eiro, taču minimālās stundas likmes aprēķinam ir noteikta formula, un stundas likme būs atkarīga no darbiniekam mēnesī noteiktām darba stundām.

No 2016. gada 1. janvāra normāla darba laika ietvaros minimālo stundas tarifa likmi aprēķina pēc formulas:

TLmin = MDA/h,

kur:

TLmin – minimālā stundas tarifa likme eiro;

MDA – valstī noteiktā minimālā mēneša darba alga;

h – normālā darba laika stundu skaits mēnesī (piecu dienu darba nedēļa un 40 stundas nedēļā vai piecu dienu darba nedēļa un 35 stundas nedēļā, vai sešu dienu darba nedēļa un 40 stundas nedēļā, vai sešu dienu darba nedēļa un 35 stundas nedēļā), tai skaitā svētku dienu stundu skaits, ja darbinieks neveic darbu svētku dienā, kas iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā.

Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta vecākā referente Aina Liepiņa ir norādījusi: minimālā stundas tarifa likme nevar būt konstanta (vidēji pa gadu), jo katru mēnesi mainās darba stundu skaits un tāpēc tā nav taisnīga, aprēķinot mēneša darba algu par tiem mēnešiem, kuros darba stundu skaits mēnesī ir mazāks par gada vidējo darba stundu skaitu mēnesī vai ir lielāks par gada vidējo darba stundu skaitu mēnesī. Valsts nosaka, ka katru mēnesi darbiniekam normāla darba laika ietvaros darba alga nevar būt mazāka par minimālo mēneša darba algu, ja darbinieks ir nostrādājis visas mēnesī noteiktās normālā darba laika stundas.

 

Valstī noteikto minimālo algu atšķirības ES

Saskaņā ar Eurostat datiem minimālās algas apmērs ES dalībvalstīs 2015. gada 1. janvārī bija no 184 eiro Bulgārijā līdz 1923 eiro Luksemburgā.

2015. gada janvārī 22 no 28 ES dalībvalstīm (izņēmumi: Dānija, Itālija, Kipra, Austrija, Somija un Zviedrija) bija valstī noteikts minimālās algas apmērs.

Eurostat norāda: atkarībā no minimālās algas apmēra valstis var iedalīt trīs grupās. Pirmajā grupā ir valstis, kurās minimālās algas ir zemākas par 500 eiro mēnesī: tās ir desmit ES dalībvalstis (Bulgārija, Rumānija, Lietuva, Čehija, Ungārija, Latvija, Slovākija, Igaunija, Horvātija un Polija).

Otrajā grupā ir piecas dalībvalstis (Portugāle, Grieķija, Malta, Spānija un Slovēnija), kurās vidējais minimālās algas apmērs ir vidējs – no 500 eiro līdz 1000 eiro mēnesī.

Trešajā grupā ir sešas ES dalībvalstis (Apvienotā Karaliste, Francija, Īrija, Vācija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga), kurās minimālā alga bija lielāka par 1000 eiro mēnesī.

[Dārziņa 2015 : http://m.lvportals.lv/visi/skaidrojumi/275809-2016gada-lielaka-minimala-alga-un-jauna-stundas-likmes-aprekina-kartiba/]

Algu virs 6000 eiro mēnesī Latvijā nopelna retais – no kopējā strādājošo skaita tas nav pat pusprocents. Taču šo cilvēku ienākumiem ir ārkārtīgi liels iespaids uz valdošās elites labklājību.

Vidējo algu aprēķinu, kam piesaistīts deputātu, ministru, dažādu valsts iestāžu vadības atalgojums, būtiski ietekmē ekstrēmās algas, lai gan no statistikas viedokļa situācija valstī tiek parādīta krietni izskaistinātāka, nekā tā ir patiesībā.

Centrālā statistikas pārvalde (CSP) līdztekus vidējam atalgojumam aprēķina arī mediānas rādītāju, atmetot ekstrēmās vērtības. Piemēram, valsts uzņēmumu vadītājus, kas saņem virs miljona eiro gadā. Un tad skaitļi kļūst daudz reālistiskāki.

Lūk, skaidrojums, ko vēl februārī Neatkarīgajai sniedza CSP Darba samaksas statistikas daļas vadītāja Lija Luste: „Atalgojuma statistikā algu sadalījums parasti nav vienmērīgs un vidējo aritmētisko ietekmē ļoti lielas vai mazas vērtības, tāpēc, ja visi pamatdati ir pieejami personu līmenī, ir iespējams aprēķināt mediānas rādītāju, kuru ekstremālās vērtības neietekmē, jo tā rāda visu augošā vai dilstošā secībā sakārtotu darbinieku algu viduspunktu. CSP aprēķina mediānu no VID informācijas par darba ņēmēju darba ienākumiem un publicē datubāzēs. No šiem datiem redzams, ka vidējie aritmētiskie darba ienākumi 2015. gadā ir apmēram 1,3 reizes augstāki nekā mediāna.”

Reālie skaitļi – nabadzībai

Izrādās, arī pēc pagājušā gada datu publiskošanas šī attiecība ir saglabājusies. Vidējā alga valstī 2016. gadā bija 859 eiro. Savukārt mediāna – vien 658 eiro. Tas ir 1,3 reizes mazāk, un tieši šis skaitlis objektīvāk parāda, cik tad īsti nopelnām un cik labi dzīvojam. Un arī to, kāpēc Finanšu ministrija arvien runā par labklājības pieaugumu, solot, ka līdz 2020. gadam vidējā darba samaksa uz papīra pārsniegs 1000 eiro mēnesī, bet vairākums iedzīvotāju savos makos tādam optimismam pamatu nespēj saskatīt.

Finanšu ministrija ir informēta, ka pastāv arī patiesajai dzīvei pietuvinātāks rādītājs, tomēr prognozēs to neizmanto. Kāpēc – skaidro Komunikācijas departamenta direktors Aleksis Jarockis:

„Vidējās algas rādītāji labāk raksturo kopējo (vidējo) makroekonomisko situāciju valstī, un uz to pamata attiecīgi var prognozēt, piemēram, kopējos ar darba samaksu saistītos nodokļu ieņēmumus. Savukārt mediānas algas rādītāji tiešām precīzāk raksturo reālo darba samaksas situāciju un ir piemērotāki tādiem mērķiem kā ienākumu sadales, nevienlīdzības, nabadzības mazināšanas analīze un attiecīgo politiku izstrāde.”

Statistiski un personīgi

Tātad nabadzību rēķinām ar objektīviem skaitļiem, bet bagātību – ar uzpūstiem. Te jāuzsver, ka politiķiem un dažādu valsts iestāžu vadītājiem tas ir personīgi izdevīgi tāpēc, ka viņu algas ar koeficientiem ir piesaistītas pie vidējās algas aprēķina. To noteic Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums.

„Šajā likumā paredzētajos gadījumos amatpersonām (darbiniekiem) mēnešalgu nosaka, CSP oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajam valstī strādājošo aizpagājušā gada mēneša vidējās darba samaksas apmēram (turpmāk – mēneša vidējās darba samaksas apmērs), kas noapaļots pilnos eiro, piemērojot attiecīgu koeficientu.”

Pateicoties šai normai, politiķiem un vadošajiem ierēdņiem nav sistemātiski jādiedelē algas pielikums. Deputātiem labklājības pieaugums ir garantēts, ja vien valstī neiestājas tik dziļa krīze, ka vidējo atalgojumu nav iespējams uzpūst. Tiesa gan, precīzi novērtēt, kāda ir lielo algu ietekme uz vidējo rādītāju, neesot iespējams, jo liela daļa uzņēmumu CSP iesniedz summāros rādītājus – algu fonds pret darbinieku skaitu.

   [Vīksne 2017 : http://nra.lv/latvija/207292-izskaistinata-statistika-videja-alga-latvija-ir-uzpusta.htm ]

 

Kā izvilināt maizes smaidu

Žurnāla  „A12” redaktore Ināra Groce sarunājas ar kāzu tortu un maizes cepēju Ainu Barsukovu no Malnavas pagasta.

 

Nenaudīgs bizness

Maizes cepšana noteikti nav ienesīgākais bizness. [..] Mājās cepta maize nekad nebūs lēta. Nepareizs ir uzskats, ka Latgalē viss ir lēts. Vienīgais, par ko mēs nemaksājam, tagad ir gaiss. Pārējais nekas Latgalē nav lētāks kā citur. Algas ir mazākas. Un tāpēc cilvēki pērk ķieģelīti par 42 santīmiem, nevis maizi par latu.

Divus gadus pēc kārtas es biju Rīgā Balttour izstādē. Pirmo reizi, pārdodot maizi, man neprasīja, cik tā maksā. 2103. gadā prasīja, cik maksā. Arī Rīgā nešķiežas ar naudu. Viss kļūst dārgāks, tikai algas nepalielinās. Mums ir minimālās algas, bet cenas kā Eiropā. Laukos gan mēs izdzīvosim. Zemnieks izaudzēs graudus, samals, izceps maizi. Kaimiņiene – kaut ko citu. Taisīsim barteru – man maize, tev gaļa, tam sviests. [Groce 2013 : 16–17]



 

Darba samaksu Latvijā nosaka Darba likums, kas ir pieņemts un izsludināts 2001. gadā.

 

DARBA SAMAKSA

17. nodaļa

Darba samaksas vispārīgie noteikumi

63. pants. Darba samaksa personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem

(1) Pusaudžiem, kas tiek nodarbināti šā likuma 132. panta pirmajā un trešajā daļā noteiktā darba laika ietvaros, mēneša darba alga nedrīkst būt mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu normālā darba laika ietvaros.

(2) Ja pusaudzis papildus vidējās izglītības vai profesionālās izglītības ieguvei arī strādā, viņam par veikto darbu samaksā atbilstoši nostrādātajam laikam. Šajā gadījumā pusaudzim noteiktā stundas tarifa likme nedrīkst būt mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo stundas tarifa likmi normālā darba laika ietvaros.

(3) Bērniem par darbu samaksā atbilstoši paveiktajam darbam.

[..]

132. pants. Darba laiks personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem

(1) Personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, tiek noteikta piecu dienu darba nedēļa.

(2) Bērnus, kuri sasnieguši 13 gadu vecumu, nedrīkst nodarbināt:

1) ilgāk par divām stundām dienā un vairāk par 10 stundām nedēļā, ja darbs tiek veikts mācību gada laikā;

2) ilgāk par četrām stundām dienā un vairāk par 20 stundām nedēļā, ja darbs tiek veikts laikā, kad izglītības iestādē ir brīvlaiks, bet, ja bērns jau sasniedzis 15 gadu vecumu, – ne ilgāk par septiņām stundām dienā un ne vairāk par 35 stundām nedēļā.

(3) Pusaudžus nedrīkst nodarbināt ilgāk par septiņām stundām dienā un vairāk par 35 stundām nedēļā.

(4) Ja personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, papildus darbam turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību vai profesionālo izglītību, mācībās un darbā pavadītais laiks saskaitāms kopā un nedrīkst pārsniegt septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā.

(5) Ja personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, tiek nodarbinātas pie vairākiem darba devējiem, darba laiks summējams.

[https://likumi.lv/ta/id/26019-darba-likums]

 

2016. gada decembrī bruto alga Latvijas reģionu privātajā sektorā bija:

– Vidzemes reģionā – 729 EUR;

– Kurzemes reģionā – 765 EUR;

– Zemgales reģionā – 799 EUR;

– Latgales reģionā – 608 EUR.

Savukārt 2001. gada decembrī bruto alga Latvijas reģionu privātajā sektorā bija:

– Vidzemes reģionā –  150 EUR;

– Kurzemes reģionā – 200 EUR;

– Zemgales reģionā – 164 EUR;

– Latgales reģionā – 138 EUR.

[Sagatavots pēc: http://data.csb.gov.lv/]

Padomju Latvijā visbiežāk par kolhoza priekšsēdētāju tika iecelts cilvēks ar staļinisku pārliecību un bez jebkādas sapratnes par lauksaimniecību. Tā, piemēram, Rēzeknes rajona partijas komiteja par kolhoza „Sarkanais stars” priekšsēdētāju iecēla rajona krājkases priekšnieku, kurš no visiem kolhoza gada ieņēmumiem – 30 000 rubļiem – pusi izmaksāja sev algā. [Kreituse 2009 : 28]

 

Dzīve ar rubli: visvarenais „blats”, tukšie veikalu plaukti un ilgais ceļš pēc auto

Vidējā Latvijas PSR rūpniecības strādnieku alga visu pēckara periodu pieauga gan skaitliski, gan reālajā izteiksmē, lai gan arī tolaik bija savi „treknie gadi”, kas mijās ar sastingumu. Īpaši jāņem vērā, ka algu pieaugums notika pie samērā mērenas un kontrolētas „tehniskās” inflācijas, kas nepārsniedza 5 %. Pirmajos miera gados, vēl kartīšu sistēmas apstākļos, vidējā izpeļņa fiziskā darba profesijās svārstījās ap 450 rubļiem un līdz ar lielāko uzņēmumu atjaunošanu 40. gadu beigās pakāpeniski palielinājās līdz 600 rubļiem.

50. gadu vidū pieaugums apstājās, tas atsākās ap 1958. gadu, kad Maskavā sāka kārtējo smagās rūpniecības veicināšanas kampaņu. 1962. gadā, jau pēc naudas reformas, vidējā strādnieka alga sasniedza                 80 rubļu, un minimālā alga beidzot tika paaugstināta no iztikai absolūti nepietiekamajiem 27 rubļiem līdz 40. Ap 1965. gadu bija pārvarēta robežšķirtne, kad vairāk nekā puse rūpniecībā nodarbināto jau saņēma vairāk nekā 100 rubļus mēnesī un varēja ne tikai aizpildīt patēriņa grozu, bet arī plānot tālejošākas vajadzības.

60. gadu otrās puses „trekno gadu” laikā vidējā alga pieauga līdz                120 rubļiem un ap 1974. gadu sasniedza 140 rubļus. Neatkarīgi no izpeļņas visiem bija jāmaksā vienota 13 % nodokļu likme (komunisti šķīrās vēl no 2,5 % kā biedra naudas) ar pilnu neapliekamo minimumu līdz 70 rubļiem un daļēju līdz 90 rubļiem. Algas pielikumi bija jūtami visās profesijās, kas prasīja kaut minimālu kvalifikāciju, vienīgie zaudētāji izrādījās viszemāk atalgotie palīgstrādnieki. Labie gadi beidzās līdz ar 1973. gadā izcēlušos pasaules ekonomikas krīzi, ko PSRS, lai arī pavisam atšķirīgā veidā, pārdzīvoja tikpat smagi kā Rietumi.

Reālo ienākumu pieaugums atsākās 70. gadu beigās, ap 1981. gadu vidējā alga bija 170 rubļu, bet 1987. gadā sasniedza 200 rubļu robežu. Strauja strādnieku algu palielināšana 80. gadu sākumā bija panākta, iesaldējot inteliģences un tehniskā personāla atalgojumu 70. gadu vidus līmenī. 1987. gadā, aizsākoties atmodai, 60 % strādājošo saņēma pietiekami, lai apmierinātu tā laika priekšstatus par iztikas minimumu, atlikušie 40 % pelnīja mazāk par 150, bet lielākā daļa no viņiem – trešdaļa aktīvā darbaspēka – nesaņēma pat 125 rubļus mēnesī.

No veikalu plauktiem pazūd sviests, cukurs un kartupeļi

Taču gandrīz neviens nespēja samierināties ar pārtikas zemo kvalitāti un augstajām cenām. Uz Latviju tagad bija attiecināta visai PSRS teritorijai paredzētā vienotā produktu izgatavošanas tehnoloģija un izcenojums.

40. gadu beigās pēc kartīšu atcelšanas reālās gaļas produktu un sviesta cenas no vidējās algas viedokļa salīdzinājumā ar pirmskara laiku bija vismaz trīskāršojušās, bet maksa par pieticīgu maltīti ēdnīcā – pieckāršojusies. Agrāko gadu pilsētnieku paradums ieturēt restorānā vai kafejnīcā katru maltīti izzuda līdz ar Brežņeva laikiem. Valsts veikali ar to cietajām cenām vairs nekonkurēja ar privāto tirdzniecību, tādēļ padomju Latvijas tirgos zemnieku piedāvātie produktu veidi vienmēr bija ievērojami dārgāki par kolhozu preci.

Vēl viens neizbēgams sadales ļaunums bija regulāras apgādes krīzes, kad uz dažiem mēnešiem no vietējo veikalu plauktiem nozuda pat sviests un cukurs, bet 1973. gadā arī kartupeļi, par mazākas nepieciešamības pārtiku pat nerunājot. Vienīgais pārtikas produkts, kura piegāde visā PSRS teritorijā tika nodrošināta neatkarīgi no krīzēm un dabas katastrofām, bija krievu rudzu maize, ko Latvijā iepriekš tikpat kā nepazina. Kilograms šādas par „ķieģeli” tautā iesauktās formas maizes 50. gadu sākumā maksāja 1,35–1,80 rubļu, bet dažus gadus vēlāk ieguva līdz 80. gadu beigām nemainīgu cenu – 20 jaunās kapeikas kilogramā vai 12 kapeikas par 600 gramu klaipu.

Pēdējā ievērojamā pārtikas cenu paaugstināšana notika 1962. gadā un izraisīja tik nopietnu valsts mēroga neapmierinātību, ka šādu pasākumu vairs neatkārtoja gandrīz līdz pat PSRS sabrukuma brīdim. Nepieciešamāko produktu „groza” mazumtirdzniecības cena turpmāk nemainījās, neskatoties uz inflāciju un ražošanas izmaksām. Jebkurā valsts veikalā kilograms kartupeļu maksāja 10 jaunās kapeikas, litrs piena –                   28 kapeikas, kilograms liellopu gaļas – 2,20 rubļu, sviesta vai cūkgaļas –       3,50 rubļu, bet sāls paciņa – 7 kapeikas.

Padomju Latvijā, sākot ar 60. gadiem, cilvēks bija labi paēdis pat ar minimālo algu, lai gan tas, protams, bija ļoti vienkāršs un vienveidīgs uzturs. Subsidētās cenas vismaz daļēji tika uzturētas, paaugstinot maksu par pārējām pārtikas precēm, alkoholu un sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem. Lai nepievērstu nevajadzīgu uzmanību, cenu celšanu, aizsākoties Brežņeva laikiem, aizvien biežāk veica, izņemot no mazumtirdzniecības vienu preces veidu un aizstājot to ar šķietami uzlabotu, bet dārgāku. [..] 70. gadu beigās, pat neskaitot dzeramnaudas, labāko restorānu vakara apmeklējuma uzcenojums bija divas trešdaļas no rēķina.

[Sagatavots pēc: http://www.la.lv/dzive-ar-rubli%E2%80%A9-padomju-laika-nauda-1945-1991/]