Tradicionālā transkripcija

[sacît]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[saʦiːˀt] 


[s] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[c] – nebalsīgais troksnenis

[ī] – garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ī.



sac-sakne

-ī-piedēklis

-t galotne

sacī- – vārda celms

-ītizskaņa




sak-ām+vārd-s


sakāmais




sacītpatstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, pārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 3. konjugācijas 1. grupa

 

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

sak-u

sak-ām

esmu sacī-j-is

esmu sacī-j-us-i

esam sacī-j-uš-i

esam sacī-j-uš-as

2.

sak-i

sak-āt

esi sacī-j-is

esi sacī-j-us-i

esat sacī-j-uš-i

esat sacī-j-uš-as

3.

sak-a

sak-a

ir sacī-j-is

ir sacī-j-us-i

ir sacī-j-uš-i

ir sacī-j-uš-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

sacī-j-u

sacī-j-ām

biju sacī-j-is

biju sacī-j-us-i

bijām sacī-j-uš-i

bijām sacī-j-uš-as

2.

sacī-j-i

sacī-j-āt

biji sacī-j-is

biji sacī-j-us-i

bijāt sacī-j-uš-i

bijāt sacī-j-uš-as

3.

sacī-j-a

sacī-j-a

bija sacī-j-is

bija sacī-j-us-i

bija sacī-j-uš-i

bija sacī-j-uš-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

sacī-š-u

sacī -s-im

būšu sacī-j-is

būšu sacī-j-us-i

būsim sacī-j-uš-i

būsim sacī-j-uš-as

2.

sacī-s-i

sacī-s-it/sacī-s-iet

 

būsi sacī-j-is

būsi sacī-j-us-i

būsit/būsiet sacī-j-uš-i

būsit/būsiet sacī-j-uš-as

3.

sacī-s

sacī-s

būs sacī-j-is

būs sacī-j-us-i

būs sacī-j-uš-i

būs sacī-j-uš-as

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tiek sacī-t-s

tiek sacī-t-a

tiek sacī-t-i

tiek sacī-t-as

ir ticis sacī-t-s

ir tikusi sacī-t-a

ir tikuši sacī-t-i

ir tikušas sacī-t-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tika sacī-t-s

tika sacī-t-a

tika sacī-t-i

tika sacī-t-as

bija ticis sacī-t-s

bija tikusi sacī-t-a

bija tikuši sacī-t-i

bija tikušas sacī-t-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tiks sacī-t-s

tiks sacī-t-a

tiks sacī-t-i

tiks sacī-t-as

būs ticis sacī-t-s

būs tikusi sacī-t-a

būs tikuši sacī-t-i

būs tikušas sacī-t-as

 

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

sak-ot

esot sacī-j-is

esot sacī-j-us-i

esot sacī-j-uš-i

esot sacī-j-uš-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

sacī-š-ot

būšot sacī-j-is

būšot sacī-j-us-i

būšot sacī-j-uš-i

būšot sacī-j-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiekot sacī-t-s

tiekot sacī-t-a

tiekot sacī-t-i

tiekot sacī-t-as

esot ticis sacī-t-s

esot tikusi sacī-t-a

esot tikuši sacī-t-i

esot tikušas sacī-t-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tikšot sacī-t-s

tikšot sacī-t-a

tikšot sacī-t-i

tikšot sacī-t-as

būšot ticis sacī-t-s

būšot tikusi sacī-t-a

būšot tikuši sacī-t-i

būšot tikušas sacī-t-as

2.

3.

 

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

sacī-tu

būtu sacī-j-is

būtu sacī-j-us-i

būtu sacī-j-uš-i

būtu sacī-j-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiktu sacī-t-s

tiktu sacī-t-a

tiktu sacī-t-i

tiktu sacī-t-as

būtu ticis sacī-t-s

būtu tikusi sacī-t-a

būtu tikuši sacī-t-i

būtu tikušas sacī-t-as

2.

3.

 

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne (reti)

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ir jā-saka

ir bijis jā-saka

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

bija jā-saka

bija bijis jā-saka

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būs jā-saka

būs bijis jā-saka

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būtu jā-saka

būtu bijis jā-saka

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

esot jā-saka

esot bijis jā-saka

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būšot jā-saka

būšot bijis jā-saka

2.

3.

 

PAVĒLES IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā forma

vsk.

dsk.

1.

sacī-s-im!

2.

saki!

sak-iet!

3.

lai saka!


Teikumā var būt:

1) izteicējs Gailis saka: „Labrīt!”

2) teikuma priekšmets Sacīt nav darīt.



sacīt ardievas, sacīt labrītu, sacīt labus vārdus, sacīt paldies


sacīt priekšā

 

sacīt kādam, sacīt kaut ko

 

klusu sacīt



sacīt, saku, saki, saka, pag. sacīju; trans.

1. Runāt, parasti īsi (kādu tekstu, vārdus), runājot paust (ko); teikt.

Neklausīties, ko kāds saka.

Sacīt (arī teikt) labrītu (arī labdienu, labvakaru) – sveicinot sacīt „labrīt!” („labdien!”, „labvakar!”).

Sacīt (arī teikt) priekšā – sacīt kādam tekstu, arī domu, faktu u. tml., kas tam jāpauž.

Sacīt (arī teikt) paldies – pateikties.

„Ej vien,” Liene gribēja sacīt, bet mēle viņai nekustējās. Blaumanis 2, 77.

Kad Vēveru Alberts Maškai sacīja: „Stāvi!” – zirdziņš apstājās. Kad viņš sacīja: „Ej!” – Maška sāka iet. J. Kalniņš 2, 202.

Inspektors: .. jūs esat teicis, ka rūdas slāņu masa jūsu atklātās atradnēs sniedzoties vairākos simt miljonos tonnu? – Kristofers: To es arī tagad saku. Zīverts 1, 403.

Vieni [konferences dalībnieki] saka slavējošas runas, vieni saka kritizējošas runas, bet doma ir viena – jāatrod jaunas kvalitātes. Bels 4, 35.

Nesaka [Aņus] labdienu, bet tūliņ uzsauc: „Trīne! Kādās darīšanās tu nāc?” Brigadere 2, 148.

Dažreiz, meitenei ardievas sakot, viņa [vecāmāte]: apraudājās, it kā būtu jāšķiras ne tikai uz dažām dienām, bet uz daudz gariem gadiem. Saulietis 1, 22.

Skolotājs domāja, ka viņam [zēnam] saka priekšā, ka viņš nezina gadskaitļus, jo no pēdējā sola Guntis rādīja noslēpumainas zīmes. Dripe 1, 4.

„Vecākiem rūp, lai bērns būtu briesmīgi labiņš. Muti iepletis, lai klausītos visu, ko tam saka priekšā… Nu paldies! Bija laiks, kad man varēja visu iestāstīt, bet tagad es pati redzu.” Brodele 17, 69.

Viņa dāvā citiem savu smaidu, savu labsirdību un acu mirdzumu. Par to gan neviens paldies nesaka. Rinkule 5, 103.

// Runājot darīt zināmu (ko), informēt (par ko).

Nesacīt nevienam savu adresi.

Noliņš: Nav? Es tak svētdien krogā redzēju, ka kazaks saimniecei priekš tevis iedeva vēstuli? – Tēvs: Ej nu! Kam tu man agrāk to nesacīji? Blaumanis 6, 387.

Kad kaķītis bij beidzis savu stāstu, ķēniņš paņēma viņu uz ceļiem un prasīja: „Saki, ko lai es daru melnajam runcim?” K. Skalbe 1, 94.

// Pavēlēt, pamudināt, arī pamācīt, brīdināt.

Nav divreiz jāsaka – saka, ja uzaicinājums, norādījums tiek nekavējoties izpildīts.

Uz dienvidpilsētu kā kuģi aizpeld karavāna. Vai mērķi sasniegs tā, vai skaudrā svelmē bojā ies? Ai ceļniek [ceļiniek], nejautā – ir sacīts straujiem: pacieties. Sudrabkalns 3, 330.

„Ja tu man neatdosi parādu, no ciemata tevi ārā nelaidīšu. To es tev saku!” Gūtmanis 2, 137.

„.. sastājieties katrā galā pa desmit un ejiet vilkties!” viņš uzsauca, un tas nebija divreiz jāsaka. Sakse 7, 348.

// Būt kādos uzskatos, domās (par ko) un paust tās mutvārdos vai rakstveidā.

Sacīt savu vārdu – paust savus uzskatus, domas.

Burts ir karavīrs – Sen, jau sen tā sacīts. Sudrabkalns 1, 10.

„Saka, maize nekur bez garozas neesot,” Nadīna iebilda. Preilis 1, 48.

Māra: .. visām vērtībām ir tik daudz nozīmes, cik dzīvība tām piešķir. Tāpēc arī saka, ka cilvēks tik ilgi cerot, kamēr dzīvojot. Zīverts 1, 142.

Kartupeļus bojā daudzas slimības, bet tās cilvēka veselībai nav kaitīgas. Taču to nevar sacīt par bumbuļiem, kas kļuvuši zaļi. Lauku Dzīve 74, 3, 17.

.. laikrakstu redakcijas arvien zvana Tautas dzejniekam, viņš neatsaka, dod publicistiku, ievadrakstus un saka savu vārdu katrā nozīmīgākā gadījumā. Brutāne 8, 33.

// vajadzības izteiksmes formā: jāsaka. Jāatzīst, arī jākonstatē.

Jāsaka, reizēm dzejnieka lugās patiešām ir izšķērdīga dzejas tēlu bagātība. J. Kalniņš 5, 110.

Jāsaka, ka Rīgas 19. gadsimta arhitektūra, centra plānojums.. ir ļoti augstā līmenī. Zvaigzne 73, 14, 3.

// novec. Dēvēt, saukt, arī uzskatīt par ko.

Gan es tevi aptecēšu, Kājas gurdas nesacīšu. Elksne 3, 16.

Vasaraudzis liek visu Andra vainā, Andris atkal saka zirga vainu. Apsīšu J. 3, 23.

// Paust (ko), piemēram, ar savu rīcību, darbību.

Ko tu man saki ar deju šo! Ko tu man pateikt vari? Čaklais 3, 112.

// Paust (ko) ar savu izteiksmi (par acīm, skatienu).

Sildīju plaukstas tev stacijā, gaidot uz svilpienu īsu, acis tev mēmi sacīja: Tu jau tās nesasildīsi. Čaklais 3, 112.

Barons sašaurināja mazliet acu vākus, pacēla mazliet galvu un paskatījās runātājā ar skatu, kas skaidri sacīja: „Tārps”. Blaumanis 6, 142.

// Būt tādam, no kā ir iespējams ko secināt, gūt kādu informāciju; arī runāt.

Šis lietus tagad sapurina visus, cilvēkus, kustoņus un augus, un saka: vasara ir vēl tikai pašā sākumā, skatieties un priecājieties. Zigmonte 4, 39.

Vien vītols, ne tik daudz atdodams godu, Cik, spriedumu sacīdams, šalca: „Tas pametis dzīvību, kaunu un godu, Kas pametis savējo Salacu.” Vācietis 7, 59.

Bet, ja vēlies tieši tādu mīlu, Kas pat sāpēs patiesību sacīs, Atnāc, atnāc Jaunā gada naktī. Kaldupe 2, 79.

2. Tēlot (ko) mākslas darbā, parasti daiļdarbā, paust (ko) rakstītā tekstā; teikt.

.. viņš [dzejnieks], sakot savu sakāmo, katrreiz no jauna mēģina risināt arī mākslinieciskus mērķus. Čaklais 6, 139.

.. ieskatīsimies enciklopēdijā. Tur skaidri un gaiši sacīts, ka Andoras republika atrodas Austrumpirenejos. Grīva 9, 85.

3. Parasti savienojumā „nesacīt nekā, nesacīt neko”: nepārmest, neizteikt nosodījumu u. tml.; teikt.

Sieva nekā liela nesacīs pat tad, ja citi vedīs mājās lašus, bet viņš slaistīsies pa malu .., viņa taču arī zina, ka labākās zvejas vietas aizņemtas. Krūmiņš 1, 98.

„.. sacīt šie [saimnieki] man neko nesaka, baidās, ka uzšūšu tādas bikses, ka šie pēc spoka izskatīsies.” J. Kalniņš 9, 161.

Kā to lai (arī lai to) saka – saka, ja nezina, kā precīzi izteikt savu domu, arī ja nevēlas ko tieši, atklāti paust.

Saki, ko gribi – saka, ja kas notiek pretēji tam, kā varētu domāt.

Lai nesacītu (arī neteiktu) vairāk – saka, lai norādītu, ka kas būtu jāvērtē stingrāk, noteiktāk u. tml.

Kā saka (arī tā sakot, tā sacīt, sacīt, sacīsim) – lieto, lai samazinātu izteikuma kategoriskumu, arī lai norādītu uz domas aptuvenu izpausmi, minējumu u. tml.

Kā sacīt jāsaka – kā saka, tā sakot.

(Ar vienu, arī ar) vārdu sakot (arī īsi sakot) – lieto, lai noradītu uz izteikuma precizējumu, konkretizējumu, arī uz iepriekš teiktā kopsavilkumu.

Citiem vārdiem (arī pareizāk, labāk) sakot – lieto, lai norādītu uz iepriekš teiktā citādu, parasti tiešāku, skaidrāku, formulējumu.

Patiesību (arī taisnību, arī atklāti) sakot – lieto, lai uzsvērtu teiktā ticamību.

Priekšnieks: Es gribu zināt, kas jūs pamudināja tā censties? – Es: Kā to lai saka. Man patika. Grīva 9, 150.

Vaikulis neveikli sagrozījās krēslā. „Nu, kā lai to saka…” Niedre 12, 70.

„Acis ciet, bet saki, ko gribi, viņš [vecais Brīviņš] dzird un redz visu ..” Upīts 4, 216.

Irbe, grafiķis un gleznotājs, lielisks slalomists savā laikā, tagad bija mazliet nolaidies, lai nesacītu vairāk. Bels 2, 95.

.. tādā piezīmju kaudzē, kā saka, pats velns var kāju nolauzt. Auziņš 7, 243.

.. vairums bija vienkārši gadījuma strādnieki, kas dzīvoja, tā sakot, no rokas mutē, jo pilsētiņā nebija nevienas fabrikas, ne rūpnīcas, kur varētu dabūt pastāvīgu darbu. Zālīte 5, 9.

Tie ne jau prasīja – nāca, līdz pēdējam puteklītim visu sev pievāca glīti, tā sacīt – par pliku velti. Purvs 4, 83.

„Ir gan tanī [vecā] žurnālā varen labas lietas. Viss, sacīt, līdzās.” Preilis 1, 54.

„Atklāti runājot, vai jums nekad nav bijusi, nu, sacīsim… spītība pret nepatīkamu darbu? Negribas, un tomēr jādara.” Preilis 1, 36.

„Un vai tu kaut kur arī tiec? Sacīsim, uz teātri vai kur citur?” Ezera 5, 55.

Kad virsraksts bija gatavs, es sāku domāt, kā sacīt jāsaka, par sava zinātniskā eksperimenta virzienu. Grīva 9, 189.

Aiz Ogres mums tūlīt jānogriežas mežā no lielceļa.. Te nu sākās saknes, grambas, dūkstis, .. vārdu sakot, tīrā elle. Austriņš 1, 50.

Tagad viņa saprot .., kāpēc tēvam un viņa draugiem šī dziesma tik tuva. Tā ir par viņu dzīvi, tā neatturami atsauc atmiņā jaunību, tālo un grūto, tā .. īsi sakot, tā ir īsta dziesma. Zigmonte 2, 92.

„Dienas tev laikam ir pavisam brīvas,” es izprašņāju Laini tālāk. – „Tā jau būtu, bet man aizvien jāpaplašina savas zināšanas, citiem vārdiem sakot – jāmācās.” Zālīte 5, 170.

.. viņš turpināja: „Mēs redzējāmies rudenī, cik atceros, oktobrī. Pareizāk sakot, viņa mani uzmeklēja.” Ezera 9, 22.

Svētkus viņš pavadīja ciemā vai, labāk sakot, ganos. Trīnes dienās viņi abi ar Ieviņu iznāca pie Trīnes un Ieviņas dienās māte ar dēlu pie Ieviņas. Birznieks-Upītis 1, 39.

„Patiesību sakot, šorīt pagaidām vēl neēdis,” Ēvalds atzinās. Saulītis 12, 60.

„Tu tak manis neatraidīsi? Ja es to būtu zinājis, tad… tad…, taisnību sakot, man ir vēl viena otra uzdomāta.” Blaumanis 2, 77.

Netiku ievērojis pat to, vai viņš vispār vēl kavējās uz ezera, un šobrīd, atklāti sakot, tas mani arī nemaz neinteresēja. Ezera 8, 71.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


sacīt – saceit; runuot 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


sacītteikt, bilst; traukt; dvest; čukstēt; spert laukā vienk., spert vaļā vienk.


Sacīts (retāk runāts), darīts saka, ja nekavējoties tiek izpildīts apsolītais, norunātais.

 

Sacīt (arī teikt) ardievas doties prom (parasti uz visiem laikiem).

 

Sirds saka saka, ja ko izjūt, pārdzīvo, arī ja ir kāda priekšnojauta.

 

Nesacīt (arī neteikt) ne četri (arī ne pieci) sar. nesacīt nekā, klusēt.

 

Nu saki (viens) cilvēks! sar. – izsaucas izbrīnā, pārsteigumā.

 

Sacīt (arī teikt) acīssacīt atklāti. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


sacīt, mantots vārds, lš. sakýti ‘sacīt, stāstīt’, ssk. segja, v. sagen ‘sacīt, gr. en(n)épō ‘piesaku, atstāstu, paziņoju’, lat. inquam (<*insquam) ‘saku, runāju’. Pamatā ide. *sekO(no kā arī sekt) > b. *sek- : *sak-, no kā verbs *sakīti > la. sacīt. Vārda sākotnējā nozīme ‘meklēt, dzīt (pēdas)’ → ‘sekot’. No lietojuma „sekot ar skatienu” daži šās cilmes vārdi ieguvuši nozīmi ‘redzēt’ (v. sehen), no lietojuma „sekot ar vārdiem, ar stāstījumu”, arī „sekot (medījumam), norādīt uz to ar vārdiem” vairāki šās cilmes vārdi ieguvuši nozīmi ‘stāstīt, sacīt’. Latviešu valodā šāda nozīme zudusi pamatverbam sekt (lš. sèkti ‘sekot, stāstīt’), tā piemīt tikai iteratīvam sacīt. 
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 141]


angļu – to tell

baltkrievu  сказаць

čigānu – phenav; rakirav

franču – dire

grieķu – λέω

igauņu  ütelda

krievu – сказать

latīņu – dīcere

lietuviešu  sakyti

poļu  powiedzieć

somu – sanoa

ukraiņu  сказати

vācu – sagen

zviedru – säga



Neizsaki visa, ko zini, bet zini visu, ko saki

 

Nasoki ka navari, soki lobōk ka nagrybi.

 

Ko saki, to saki patiesi, ko dari, to dari pareizi.

 

Kas sacīts, to labi ievēro.

 

Kāds ir pats, to saka uz otru.

 

Saki man, ar ko tu satiecies, tad es tev teikšu, kas tu esi.

 

Kas uz citu sliktu saka, tas pats tāds ir.

 

Sacīts nav atņemams.

 

Sokams sokamam, dorams doramam.


sacīts, tā darīts.


Kas, bitīte, tev sacīja
Birzē zaļu ozoliņu?
Kas, puisīti, tev sacīja
Man’ māsiņu malējiņu.
[LD 14601-0]

 

Miegs man nāca, gulēt ietu,
Māte vaļas man neļāva;
Ta sacīja nelaizdama:
Vajag pūru piedarīt.
[LD 6769-1]


Es dziedāt nedziedāju,

Sacīt vien pasacīju,
Sacīt vien pasacīju
Jaunajām māsiņām.
[LD 18-0]


Sacīt saku māsiņai,
Nevarēju piesacīt:
Nerunāt ar tautām
Smukajām valodām.
[LD 15708-0]


Es jau saku, es jau saku,
Rožu smaka istabā:
Ienes mūs’ māsas
Rožotu pūru.
[LD 25247-0]


Paldies saku māmiņai
Par to liegu lolojumu:
Nepiekusu dancodama,
Neaizsmaku dziedādama.
[LD 94-0]


Paldies saku Dieviņam,
To darbiņu nodarīju!
Nesacīju, piekususi,
Priecājos, nodarījsi.
[LD 649-4]


Paldies saku māmiņai,
Kas man brangu audzināja:
Pieci zirgi, seši vīri
Nevar mani kustināt.
[LD 21198-2]


Paldies saku māmiņai
Par to garu deguntiņu:
Kad es kritu no kumeļa,
Uz deguna atspiedos.
[LD 20289-0]


Paldies saku māmiņai,
Ka Jānīti vārdu lika:
Kad atnāca Jāņa diena,
Visi mani daudzināja.
[LD 33163-0]


Strazds māca balodim lizdu darīt

Kad Dievs bija visus kustoņus radījis, tad katrs kustonis taisīja sev migu un katrs putns darīja lizdu. Tikai balodis un vista neprata perēkli taisīt. Viņi norunāja ņemt par lizdu taisītāju to putnu, kurš vislabāki māk lizdu darīt, un gāja aplūkot, kuram ir vislabākais perēklis. Tā viņi apskatīja visu putnu lizdas un atrada, ka pelēkais strazds ir to vislabāki iztaisījis. Viņi nu nosprieda pieņemt strazdu par lizda darītāju. Strazds aizgāja papriekšu pie baloža, sāka vākt visādus žagarus kopā un kraut tos kādā eglē. Balodis pastāv kādu laiku uz ceļamā lizda malas, noskatās, kā strazds strādā, un saka: „Tagad es arī māku lizdu darīt.” Strazds, izdzirdis no baloža tādu lielīšanos, saskaistas un aizlaižas prom. Aizlaizdamies viņš gribēja sacīt: „Taisi, ka tu māki!” – bet dusmās viņam iznācis tik: „Ter, ter, ter!” Šādām dusmām par sodu Dievs atņēmis strazdam valodu, tā ka viņš vēl līdz šim dzied tikai: „Ter, ter, ter!” Kad nu strazda vairs nebija, tad balodis pats sāka taisīt savu lizdu: nesa žagarus un lika tos rindā. Bet lai nu viņš pūlējās kā pūlēdamies, nekas neiznāca. Bija jāpaliek mierā ar to, ko strazds bija uzcēlis. Vēl tagad balodim redz strazda pustaisīto perekli.

Saskaities ar balodi, strazds negāja arī vairs pie vistas lizdu celt, tā kā tai bija pašai sev zemē jaizkaš bedrīte, kur olas dēt. Balodis toreiz dēja veselu puspūru olu, bet vista tikai div trīs. Vistai bija skaudība uz balodi, ka tam tik daudz olu, un gribēja mīties ar baloža olām (t. i., ar baloža dēšanas spēju). Vista sacīja: „Tev lizds ir mazs, kam tev vajaga tik daudz olu! Es dēju zemē, man tas būtu taisni pa prātam.” Bet balodis negribēja ne dzirdēt par mainīšanu. Vista viņam tomēr nelika tikmēr mierā, kamēr balodis neatbildēja ar savu līgumu: „Labi, es mīšu, bet iesim vēl skrieties: kurš varēs ātrāki paskriet, tā griba tiks piepildīta.” Vista bija ar mieru. Sāka skrieties, un vista noskrēja balodi. Tā nu balodim bija jāmainās ar vistas olu skaitu. No tā laika nu balodis dēj tikai div vai trīs olas, bet vista puspūru. Balodis vēl tomēr nav aizmirsis savu puspūru olu un pastāvīgi rūc: „Izdēju puspūru olu.”
[http://valoda.ailab.lv/]


Cilvēka radīšana

Senejūs laikūs Dīvs ar svātū Meikulu staiguoja pa pasauli. Dīvs gribēja, ka sīva byutu vacuokuo saimē, bet svātais Meikuls gribēja, ka veiram byutu viersrūka. Tai jī runuodami un sprīzdami īguoja kaidā ustabiņā un pasaprasīja uz nakts muojom. Ustabiņā sēdēja vecīts un soka: „Es īlaisšu, bet kad atīs muna sīva, tad var man un jyusim tikt!” „Mums vakariņu navajag, tik paruodi vītu, kur puorgulēt,” soka Dīvs ar Meikulu. Vecīts paruodīja vītu, kur gulēt, un Dīvs ar Meikulu atsagula. Na par garu laiku atguoja veča sīva. Vecīts izstuostīja, ka īlaidis divējus ceļa guojējus uz nakts muojom un jau īruodījis vītu un jī atsaguluši. „Kai tu dreikstēji bez munas ziņas jūs lalst?” Vecene suoka sist veci un tad aizguoja systu Dīvu ar Meikulu. Dīvs gulēja car molu un vecene jū pyrmū suoka kulstīt, kuodēļ bez juos ziņas īguoja uz naktsmuojom. Tad vecene aizskrēja vēl systu sovu veci. Meikuls, žāluodams Dīvu, tagad atsagula car molu un Dīvu palaidja pi sīnas, lai vecene vēl nasuoktu sist Dīvu. Na par garu laiciņu atskrēja vecene un soka: „Vajag sadūt car sīnu gulātuojam, car molu tam jau tyka.” Nū suoka otkon sist Dīvu. Tad vecene aizskrēja un atsagula. Reitā Dīvs ar Meikulu pīsacēļa un īt taoluak. Tagad Meikuls prosa nu Dīva: „Kuram dūsim viersrūku: sīvai vai veiram?” „Lai byus veirs par sīvas golvu!” atbildēja Dīvs un aizguoja tuoluok.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Sensenajos laikos dzīvoja viens nabags. Viņam daudzreiz vajadzēja neēdušam vai arī puspaēdušam iet gulēt. Iet viņš kādreiz pa mežu un domā, cik tagad būtu labi, ka nevajadzētu ēst. Te ierauga viņš sev priekšā sirmu vecīti: „Kad tu, dēliņ, gribi, lai tev nevajadzētu ēst, tad ej, apej tam krūmam trīsreiz apkārt, tad tev nekad negribēsies ēst.” Nabags paklausīja vecīti, bet tas vecītis bija Dievs, un apgājis trīsreiz, mierīgs aizgāja uz sētu. Sētā viņam vairs negribējās ēst. Ar laiku viņš palika bagāts, bet ēst tomēr nekā nevarēja un negribējās. Aiziet citreiz uz saviem kaimiņiem viesos. Visi viesi ēd, dzer, bet viņš tikai sēž un skatās. Ar laiku viņam tāda dzīve galīgi apnika.

Reiz viņš iet atkal uz mežu un skumīgs domā: cik labi tagad būtu, ja varētu ēst maizes papilnam. Tikko viņš tā nodomā, te redz, viņam priekšā vecītis. Tas, piegājis pie viņa, vaicā: „Kāpēc tu, dēliņ, tāds skumīgs?” – „Bet, lūk,” saka, man tagad gribētos ēst tāpat kā citiem cilvēkiem.” – „Ko tad te bēdāt? Apej ap šo krūmu trīsreiz, uzreiz gribēsi ēst.” Tā arī izdara. Tūliņ grib ēst. Aizgājis uz sētu, jau pa gabalu kliedz: „Siev, nes ēst!” Tai liels brīnums, kāpēc vīrs agrāk neparko neēda un tagad tik ļoti grib ēst. Viņa ātri sagatavo pusdienas, un vīrs paēdis priecīgs aiziet gulēt.
[
http://valoda.ailab.lv/]



Grāmata

 

Kas visu izteic bez mēles?
Man saka: tā jauns!
Nekā es nedzirdu.

Ar mani gan tik mānījās.
– „Nē, grāmatā visu dien’ jāmācās!
Tad varēsi pavadīt sarunās!”

Nu nē, tad labāk ar sunīti skrienu,
Nekā grāmatā skatos visu dienu.

– „Un muļķis kā sunītis paliksi,
Tevi ari saukās par taksīti.”
              To ne! [Rainis 1978 : 67]


„Pats Dievs saka savos vārdos: „Tas nav labi, kad cilvēks ir viens,”” Pāvuls pieminēja.

„Jā, jā, Pāvul, brāl!” Ķencis atteica pusdikti. „Es darīšu palīgu, kas ap viņu būtu, un, ko Dievs savienojis, to nedrīkst neviens cilvēks šķirt, jo tie ir, kā sacīt jāsaka, viena miesa, tik uz divi gabali. Tu, Jāņa tēv, nezini, cik grūta dzīve ir atraitnim! Kā sacīt jāsaka, atrodi vien nakti kaut kurā brīdī gultai otru malu tukšu.”

„Tev tik vajaga pašam cīnīties,” Pāvuls paskubināja, „sameklēt brūti, nopirkt gredzenus, norunāt par kāzām un visu sagādāt; ja tad Dievs būs licis, tad saprecēsies un neaizliegs nekāds iegātnis. Bet, ja nebūs nolikts saprecēties, tad nesaprecēsies, lai iet palīgā vai visi iegātņi.”

„Jā, Pāvul, brāl, cik gan es esmu redzējis pasaulē vieglu dienu, cik prieka, cik žēlastības?” Ķencis, grūti nopūzdamies, atbildēja. „Jau, kā sacīt jāsaka, no pašas bērna kājas esmu sācis nest šās pasaules krustu un bēdas. Mazu puiku – laikam nebij vēl pilnu divpadsmit gadu – mani nodeva pie otra. Tur pazuda, ganos ejot, jau tūliņ pirmā nedēļā jauns, skaists dūcītis; rudenī bij izrāvies rubenis no cilpām. Kādreiz iegāju otra saimnieka mežā pie liepiņām vīzēm lūku plēst – pats saimnieks uznāca, tikko sveiks izspruku, tur palika visi lūki, tur saimnieces nazis. Nazi bij gan pēc atdevis, bet lūku vairs nedabūju. Ziemu sāka lauzīt un dīdīt, kā sacīt jāsaka, tūliņ grāmatā. Pie tās pirmās rindiņas vien: „Tā svētā lūgšana,” bij vecā Baba izknaibījusi jau kreisos sānos caurumu. Aizveda pie mācītāja atlasīt – iedeva tādu grāmatu, kurā nebiju mācījies, grūti vārdi, nevarēju izsaukt, ne salikt kopā, prasīja, lai skaitot septīto lūgšanu, – es, nevarēdams atķert, iesacīju tik tos vārdus: „Sātans sagūstīts.” Tūliņ gribēja pērminderis pērt – toreiz gan izbēgu, bet pēc, kā sacīt jāsaka, dabūja rokā tāpat. Vēl tagad ir bail, gar mācītāja muižu ejot. Dievgalda mācībā negribēja ņemt pretī. Tur aiznesa saimniece veselu groziņu olu no mana lona. Kad gāju ar pirmo sievu derēties, tad atdzina divreiz atpakaļ, – mācījos baušļus dien un nakti, mājā un uz ceļa vēl varēju izskaitīt, bet tur vien, kā sacīt jāsaka, ik reizes saspriedās kaklā bauslis kā Ādama kumoss. Ak, tāda kauna, ak, tādu bēdu: visi zin un runā, ka Ķencis, kā sacīt jāsaka, atdzīts atpakaļ. Brūte gribēja jau vai atsacīt. Cik nu neizies atkal laika un naudas, līdz sadabūsi jaunas? Taī rudenī vairs nekā – gaidi nu, kā sacīt jāsaka, otra rudens. Par saimnieku būdamam, neklājās labāk: krusa nosita divreiz kaņepes, paliku divi gadi bez pavalga; pilsētā iesita kādreiz kāds kungs pa kaklu, kad biju uzminis netīšu uz viņa spožiem zābakiem; pirmā sieva atstāja mazus bērnus – bij jāmeklē atkal otras, un tai bērna neviena! Cik tas viss neizvilka? Un kādu tad otru dabūju? Bail, Pāvul, brāl, iedomājot vien! Pats diezgan redzēji un dzirdēji ik dienas, kā klājās. Kādreiz, dienvidū no aršanas pārnācis, iegāju, maizes gabaliņu paņēmis, piena kambarī, – kalnā būdams, redzēju, ka sieva aizgāja zālēs. Nebiju vēl gandrīz pāra kumosu iekodis – dzirdēju jau ārā pret dibena sienu sievas balsi. Aiz bailēm iekrita nazis tūliņ ķernē. Tikko paguvu nepamanīts durvis aizraut un iesprukt piedarbā un no turienes gubenī. Sieva, kā sacīt jāsaka, tūliņ bij pazinusi, ka kambarī kāds bijis,  aizlika aizkārtnes atslēgu priekšā un neturēja vaļā vairs nemaz. ” [Kaudzītes 1955 : 477–479]


Auce. Tomulīša. Pičuks.

PIČUKS (ļoti uztraukts). Nu, ko mazais? Nesatrūkās lieliski?

TOMULĪŠA. I neuzmodās. I nepakustējās.

PIČUKS. Melo… Auce?

AUCE. Bij jau nu tā. Bet kas tur notika?

PIČUKS. Ak, jūs man tikai negribiet stāstīt. Neesot iztrūcies! No tāda lēruma! Ka tik nu nepaliek slims vien! (Noliecas pār šūpuli.)

AUCE (smaidīdama). Tici nu, tici, kad tev saka. Bet kas tad tur bij? Vai kāds šāva?

PIČUKS. Un tu pate? Vai tu stipri nesatrūkies?

AUCE. Ko nu! Tā drusciņ jau nu sarāvos. Bet tas nekas. Ek, Tomuļu māte arī tā saka.

TOMULĪŠA. Kā tad, kā tad, tur nekāda sliktuma.

[..] ELĪNA (nosēstas). Ak mīļā, kaut es arī tā varētu sacīt!

AUCE. Par ko tad tev jāžēlojas?

ELĪNA. Ak!

AUCE. Nu, nu?

ELĪNA. Tu jau gan zini. Sirds tāda vien ir kā pilna asaru. Negribēju i uz tevi nākt. Bet nodomāju, jāparunājas drusku ir, sak, varbūt paliks vieglāk.

AUCE. Jā, jāpārcieš jau nu tā lieta ir. Grūti jau nu tas nākas.

ELĪNA. Ak, kaut es tev to varētu izstāstīt! Tā diena nāk nākamo… es nezinu, kas ar mani pavisam notiks.

AUCE (mierinādama). Gan viss būs labi.

ELĪNA. Tā tu saki. Tā viegli izteikt. Bet to visu pārdzīvot…

AUCE. Jā, jā… Man jau tā nav bijis. Bet to gan var domāt.

ELĪNA. Un kad viņš pats vēl būtu nezin cik laimīgs. Bet nav.

AUCE. Nava? Aleksis?

ELĪNA. Nava, nava, mās! Pats man to izstāstīja.

AUCE. Aiz to tāds domīgs vien, domīgs vien apkārt staigā. Ak tad mantas dēļ..? To gan nebūtu domājuse! [Blaumanis 1997 : 58–59; 63–64]