Tradicionālā transkripcija

[êdiêns]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[eːˀdi͜eˀns]


[ē] – garais, šaurais patskanis

[d] – balsīgais troksnenis

[ie] – divskanis

[n] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ē.



ēd-sakne

ien– – piedēklis

-sgalotne

ēdien– – vārda celms

iensizskaņa




ēd-ien+kart-e

ēd-ien+reiz-e

ēd-ien+veikal-s

sald+ēd-ien-s

svaig+ēd-ien-s




ēdiens patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

vsk. dsk.

N.

ēdien-s ēdien-i

Ģ.

ēdien-a ēdien-u

D.

ēdien-am ēdien-iem

A.

ēdien-u ēdien-us

I.

ar ēdien-u ar ēdien-iem

L.

ēdien-ā ēdien-os

V.

ēdien! ēdien-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsĒdiens bija garšīgs.

2) izteicēja daļaAukstā zupa ir vasaras ēdiens.

3) galvenais loceklisĒdiens skaistā traukā.

4) papildinātājs – Ēdienu pasniedza lielos šķīvjos.

5) apzīmētājsĒdiena garša bija brīnišķīga.

6) vietas apstāklisSakņu ēdienā nedrīkstēja būt gaļas produkti.



ēdiena dekorēšana, ēdiena garša, ēdiena kults, ēdiena nosaukumi, ēdiena piegāde, ēdiena porcija, ēdiena recepte, ēdiena smarža, ēdiena trauks, ēdiena uzturvērtība

bērnu ēdiens, gaļas ēdiens, miltu ēdiens, piknika ēdiens, sakņu ēdiens, zivju ēdiens, zīdaiņu ēdiens

auksts ēdiens, garšīgs ēdiens, labs ēdiens, nacionālais ēdiens, saldais ēdiens, sāļš ēdiens, sātīgs ēdiens, silts ēdiens, skābs ēdiens, trekns ēdiens, veģetārs ēdiens, veselīgs ēdiens

 

pirmais ēdiens, otrais ēdiens, trešais ēdiens

baudīt ēdienu, gatavot ēdienu, izvēlēties ēdienu, pasniegt ēdienu, vārīt ēdienu



ēdiens, v.

Ēšanai sagatavoti produkti.

Gaļas, zivju, miltu ēdiens. Izvēlēties, pagatavot, pasniegt ēdienu. Ēst pusdienās trīs ēdienus.

Ēdienu karte – ēdienkarte.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 271]


ēdiens, -a, v.

Speciāli sagatavoti pārtikas produkti.

Gaļas ēdiens. Zivju ēdiens. Sakņu ēdiens. Miltu ēdiens. Saldais ēdiens. Silts ēdiens. Garšīgs ēdiens. Trekns ēdiens. Viegli sagremojams ēdiens. Gatavot ēdienu. Izvārīt ēdienu. Izvēlēties ēdienu. Pasniegt ēdienu. Ēdiena trauks.

Apmuļļāt ēdienu vienk. – nedaudz, negribīgi ēdot, izniekot ēdienu.

.. vakaros viņai bija ilgāk jāpaliek nomodā .., jāsataisa rītam līdzņemamais ēdiens. Sakse 2, 47.

.. vakariņās viņa mīļākais ēdiens – balto pupiņu vira ar cūkgaļu. Dripe 1, 5.

// reti Ēšana.

Ēdiena reize – ēdienreize.

Pēc ēdiena viņam bija ieradums uztaisīt dūmu. Birznieks-Upītis 6, 93.

Tikai ēdiena laikos viņam jābūt kārtīgi ar māšeli mājās, tad tēvs tos paēdina un iedod vēl pa gabaliņam ko iekost pa starpām .. Birznieks-Upītis IV, 116.

Kaspars pacēla augstāk dvīņus .. un ar skumjām domāja, ka mazajiem ēdiena reize jau sen nokavēta. Līvs 2, 67.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ēdiens – iedīņs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


ēdiens – ēdamais (paņemt līdzi ēdamo), ēsma, provīzija, proviants, kožamais sar., koža sar., vēdera tiesa sar., rijamais vulg., uzkožamais, uzkoda, pakoda, pakods, iekods, zakuska barb.
[Sagatavots pēc: LVSV 1972 : 91]


Kulinārijāēdiens, aukstais ēdiens, ielas ēdiens, nacionālais ēdiens, veģetārais ēdiens.


Ergonīmi Ēdienu fabrika, SIA; Ēdienu pilsēta, SIA; Dzīvības ēdiens, žēlsirdības misija.


Atvasinājums no mantota vārda ēst.


angļu  food

baltkrievu  харчаванне

franču  nourriture

grieķu  τροφή

igauņu  toit

krievu  питание

latīņu – cibus

lietuviešu  maistas

poļu  jedzenie

somu  ruoka

ukraiņu  харчування

vācu  das Essen; die Speise

zviedru  mat



Kaucošam vilkam ēdienu nesniedz.

Labāk ēdiens uz ēdiena nekā pēriens uz pēriena.

Ciema ēdiens tik līdz vārtiem.

Ēdiens nav zaķis.

Ēdiens taukiem virsū nestāv.

Ēdiens nesabojājas, ja to pie laika apēd.

Ēdiens cilvēku nesamaitā.

Pie ēdiena pirmais, pie darba pēdējais.

Pie ēdiena kā blusa, pie darba kā uts.

Pēc ēdiena neder karote.

Viens bojāts gaļas gabals samaitā visu ēdienu.


Ja vāra ēdienu un tas vārās katlam vidū, tad būs ciemiņi pie ēšanas.

Ja ēdiens, noņemts no uguns, vēl vārās, tad ēdāji strīdas.

Kad vāra ēdienu, tad bērniem neļauj smeķēt sāli, saka, ka tad viņiem esot grūta galva mācībās.

Kad zupa izvārīta, bļodas pielietas pilnas, tad ņem no pirmās bļodas gabalu gaļas un iemet katlā atpakaļ, tad ēdiens esot sātīgāks.

Kad zupu lej bļodā, tad nevajagot ar pavārni smelt uz lauka pusi, vajagot smelt uz iekšu, tad netrūkstot ēdiena.

Ja otram ko no ēdiena dod, tad jāatlej trīs reizes atpakaļ, lai devums nezūd.

Sālīts ēdiens rāda, ka saimniece iemīlējusies.

Ja sievietes, ēdienu vārot, viena maisa un otra ber sāli, būs jābaras.

Ja vārot piededzis ēdiens, tad vārītāja domājusi par puišiem.

Kad, taisot ēdienu, izkrīt kas no rokām, tad viens ēdējs būs mazāk.

Kad ēdienu vāra, tad nedrīkst karoti pie katliņa vai bļodas malas dauzīt, tad var piedauzīt badu.



Virs galda ēd,

Gar galda malām ēdiens birst. – Dzirnavu akmeņi.



Šķirat ceļu, rūmējat,

Dižēdēju māsa nāca:

Vērsi ēda ēdienā,

Mucu dzēra dzērienā. [LD 15979-3]

Galdam kājas nolīkušas,

Ne no zelta, sudrabiņa:

No ēdiena, dzērieniņa,

Jāņa bērnus mielojot. [LD 32757-0]


Tā griežas saule

Bijis reiz viens dikti sīksts saimnieks, kas puisim neuzsliecies labāka ēdiena. Reiz bijusi uz galda bļoda ar vārītu gaļu, bet labākais gaļas gabals bijis puiša pusē. Saimnieks nu sācis runāt par sauli, apgriezis bļodu un sacījis: Tā saule iet.

Puisis to sapratis un sacījis: Tā saule griežas atkal atpakaļ, un pagriezis gaļas bļodu atkal pa vecam.
[Sagatavots pēc: LTP 1967 : 235]

 

Ēdieni

Vecos laikos ēdiens nevis novārījies kā tagad, bet pievārījies klāt. Reiz kāda jauna, skopa sieva gribējusi pagatavot sev kādu labāku kumosu. Viņa salikusi katliņā visu labu labo, bet, zināms, ne daudz, kā jau sev vien. Bet tā ka nu noticis, ka bijis pievārījies daudz – pilns katliņš – un pati arī nevarējusi visa patērēt, tad tā pilna dusmu nošņākusi: „Kas tad nu atkal piespēris pilnu podiņu? Es taču gribēju sev maz, bet labu izvārīt!” Kauču gan ēdiens bijis pievārījies vairāk, tomēr tas nebijis palicis nemaz sliktāks, bijis tanī pašā labumā kā jau sākumā; jaunā sieva savā muļķa prātā to neatzinusi. Dieviņš, to izdzirdis, par sievu noskaities un licis no tā laika ēdienam katliņā nevis vairs pievārīties, bet novārīties.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Ūsiņš

Vasaras svētkos mēdza saimnieki, kam kopējas ganības, kopā ar puišiem uz turieni pieguļā jāt, ar uguns pagalēm un maizes kulēm skriet zirgiem apkārt un tad ugunskurā, kādā ar asu mietu izsistā caurumā, ieliet upuri pieguļnieku mātei, dievietei, pagatavotu no alus, brandvīna, gaļas, olām, siera, piena, miltiem un taukiem. Tai pašā caurumā arī vesela ola jau iepriekš bija iesviesta. Pēc tam pār caurumu uzkurināja gaišas ugunis un ēda, un dzēra. Par ēdienu bija turpat ceptais pantāgs [ēdiens, ko gatavoja no olām, sastampātiem kartupeļiem, gaļas, miltiem, saldā piena vai krējuma]. Kas no pantāga palika pāri, to ēda rītā, bet nevis ar maizi – bez tās. Šis upuris pasargā no vilkiem, slimībām un cita ļaunuma. Un, kurš no saimniekiem no šās ierašas atraujas, tā zirgam labi neklājas.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Kāda māte ar savu dēlu, kurš bijis ļoti ēdelīgs, aizgājusi ciemos. Iepriekš piekodinājusi: Kad es tev, dēliņ, ciemā uzmīšu uz kājas, tad tu vairāk neēd!

Dēls arī apsolījies. Ciemā viņiem celti priekšā visādi ēdieni. Kad mātei licies, ka dēls par daudz ēd, tā viņam uzminusi uz kājas. Dēls nu beidzis ēst, bet nama māte skubinājusi, lai tik ēdot vēl.

Nē, nē, vairāk es nedrīkstu: mamma jau uzmina uz kājas, tas atbildējis.


Senajos latviešu svētkos un svinamajās dienās ir tām raksturīgi ēdieni.

Bagātība un pilnība valda Ziemassvētkos. Tāpēc arī tautas tradīcijas tos bieži vien dēvē par „bagātiem”, jo tad netrūkst raksturīgo Ziemassvētku ēdienu un dzērienu. Tāpat kā citos svētkos, arī Ziemassvētkos mūsu senči izvēlējās ēdienus ar simbolisku nozīmi. Kā raksturīgākais Ziemassvētku ēdiens minams cūkas šņukurs. Cūkas šņukuru vāra kopā ar ķūķiem, ķūķām jeb kočām, kas jāēd, lai iegūtu turību, laimi. Bez kočām Ziemassvētku raksturīgākie ēdieni ir arī zirņi un pupas, kā arī putraimu desas, kas sava apaļā izskata dēļ atgādina sauli.

Lieldienu raksturīgākie ēdieni ir vārīti zirņi un olas. Lieldienās ēda zirņus, lai iegūtu turību un bagātību.

Saimnieces pienākums Jāņos ir rūpēties, lai netrūktu siera, šiem svētkiem raksturīgākā ēdiena. Tāpat bija jārūpējas arī par citiem ēdieniem.

Teņa dienā gatavoja dažādus šai dienai paredzētus ēdienus. Teņa dziesmas daudzina taukos kāpostus un taukotni plāceni jeb taukainu kukuli. Parastākais no ēdieniem ir cūkas auss, cūkas pusgalva.

Arī Sveču dienā bija noteikti ēdieni, ko drīkstēja ēst. Daži no šiem ēdieniem ir pavisam īpatnēji, bet citi ir tādi paši kā Teņa dienā. Sveču dienā vārīja grūdeni ar cūkas ausi, grūda pupas, miežus un vārīja zīdeņu putru. Īpatnējs ēdiens Sveču dienā ir biezputra. Ir arī daži aizrādījumi, kādus ēdienus Sveču dienā nedrīkst vārīt. Tā, piemēram, nedrīkst vārīt kāpostus, jo tad kāposti aug kā sveces ar garām galvām.

Toties Meteņu dienā ēdienu dažādība ir lielāka. Viens no ierastajiem šīs dienas ēdieniem ir cūkas galvas puse. To vārīja kopā ar nogrūstiem miežiem un pupām. Ēdienu sauca par zīdeni. Arī cūkas kājas ir tikpat parasts Meteņu dienas ēdiens. Vāra arī cūku astes, lai augtu gari mieži. Nepieciešams Meteņu dienas ēdiens ir pīrāgi.

Arī Pelnu dienā vārīti gandrīz tādi paši ēdieni kā Meteņu dienā. Pelnu dienā vāra cūkas pusgalvu un cūkas kājas, arī biezputru, dažkārt kopā ar cūkas kājām. Raksturīgs Pelnu dienas ēdiens ir karašas jeb tā sauktais pelnu plācenis. No pārējiem ēdieniem vēl jāmin kluču putra. Mūsu tautas tradīcijās arī ir aizrādījumi, kādus ēdienus Pelnu dienā nedrīkst ne vārīt, ne arī ēst. No tādiem jāmin sevišķi kāposti.

Ģertrūdes dienas ēdiens ir gaļa. Tā šai dienā jāēd, lai vasaru pasargātos no čūskām. Ģertrūdes dienā nedrīkstēja ēst ne kāpostus, ne zirņus.

Māras dienas ēdieniem ir sakars ar kāpostiem. Parasti gatavoja tādus ēdienus, kas veicinātu kāpostu augšanu, bet sargājās no tādiem, kas kaitētu kāpostu attīstībai. Vārīja arī biezputru.

Jurģu dienā parasti brūvējuši alu, kāvuši cūkas un taisījušies kā uz svētkiem. Neiztikuši arī bez olām. Šai dienai cepuši maizi.

Bez jaunās rudzu maizes Jēkaba dienā vārīja arī rudzu biezputru. Šajā dienā arī varēja pirmo reizi ēst jaunus ābolus. Jēkabos sāka rakt jaunos kartupeļus un vārīt zirņu pākstis.

Annas dienas un Jēkaba dienas ēdienos nav nekādas starpības. Daudzos novados no Annas dienas sāka ēst jaunos kartupeļus. Annas dienā bija parasts kaut jērus un kazas. No šīs gaļas gatavoja ēdienus.

Viens no Labrenča dienas ēdieniem bija āža gaļa, tāpēc dažos novados šo dienu sauc pat par āža dienu. Diezgan plaši izplatīta tradīcija, ka Labrenča dienā jāsāk ēst ābolus, kam agrāk vēl nav nekādas garšas. Tā kā šajā dienā nedrīkstēja kurt uguni, tad iepriekšējā dienā izvārīja pupu pākstis un skābu putru: ēdienu sildīja Labrenča dienā pēc saules noiešanas.

Tā kā līdz Bērtuļa dienai steidza ievākt medus ražu, tad viens no šīs dienas galvenajiem ēdieniem bija medus. Bērtuļa dienā ēda gan āža, gan auna vai jēra gaļu.

Uz Miķeļiem kāva sivēnu. Miķeļa dienā kāva arī āzi, gaili, cāļus. No pārējiem ēdieniem minami plāceņi.

Mārtiņa dienas ēdienu galds ir bagātīgi klāts. Parasti kāva gaili. No citiem ēdieniem jāmin liellopu gaļa. Vēl jāmin Mārtiņu pītes: bumbas (pītes) pagatavoja no zirņiem, pupām, kartupeļiem un kaņepēm, kurus piestā sagrūda un tad saspieda bumbās. Mārtiņa mielastā netrūka arī medus.

Katrīnas dienā vistu cepa pelnos un gatavoja ēdienus ar aitas gaļu. Vārīja klimpas.

Barbaras dienā ēda klimpas, lai veicinātu aitu labklājību.
[Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 8–239]

 

Latviešu virtuve un latviskie ēdieni

Tāpat kā pēckara laikā sajaukušās izloksnes, latviešiem pārceļoties uz dzīvi no viena novada uz citu, no laukiem uz pilsētām, tāpat arī diez vai mūsdienās iespējams „tīrā veidā” aprakstīt kāda atsevišķa novada virtuvi. Laiks, kad katrā novadā ēdienu/dzērienu izvēle, tāpat kā izloksne, kā tautastērps, bija vietējās patības neatkārtojama zīme, ir pagājis. Tomēr – kaut ar atrunām, ar pieņēmumiem – vismaz attiecībā uz lielajiem kultūrvēsturiskajiem novadiem par ēdiena, dzēriena īpatnībām var runāt. Kurzemes skābputra, sklandrauši, kādreiz arī ēdiens ar nosaukumu „Kurzemes joks” [dārzeņu piena zupa ar aitas gaļu], Latgales raugeņa, murcovka, cimuss, Vidzemes kultene, kaņepju sviests. Taču lielā daļā atšķiras tikai nosaukumi un pagatavojuma nianses – maizei, dažādām putrām, zirņiem ar speķi, kartupeļu pankūkām, asinsdesām u. c.
[Sagatavots pēc: Kursīte 2012 : 31]

 

Suitu dzīvesstāsti un ēdieni

Mājās ne vienmēr bija cūkgaļa. Tā bija jāpārdod, lai tiktu pie naudiņas. Ēdām žāvētus cūku taukus, kas nevienam negaršoja. Tie nebija kausēti. Kad cūku nokāva, no nierēm, zarnām, visur nokasīja taukus, samala, samīcīja ar sāli un garšvielām, satina rullī tauku plēvē un nožāvēja. Tauki nebojājās. Grieza šķēlēs un lika uz maizes. Ēdām, lai arī negaršoja, jo nekā cita nebija.

Mums garšoja dradži. Mamma vārīja vienkāršus ēdienus. Pamatā kartupeļus visādos veidos. Arī rāceņu ķiļķenus pienā, kas mums patika. Maizi paši cepām. Ēdiens bija dabisks. (Rozālija Brūdere)

Katrā mājā no vieniem un tiem pašiem produktiem var dažādus ēdienus pagatavot. Man visgaršīgākie liekas tie, kurus bērnībā ēdu.

Vai zināt, kas ir vārdzināti rāceņi? Izvāra kartupeļus. Uz pannas sacep sīki sagrieztu žāvētu gaļiņu un pārlej kartupeļiem. Pārber sīki sasmalcinātus sīpolus un ķimenes. Visu sajauc. Klāt piedzer rūgušpienu. Ja vēl ir svaigi skābēts gurķis! Ko vēl var gribēt? (Māra Kušķe-Damberga)
[Sagatavots pēc: Sondore 2011 : 38–184]

Par Latgales reģiona virtuvi

Latgalē bija virtuve, kur raksturīgas gan receptes, ko varētu uzskatīt par Latgales latgaliešu tradicionālajām receptēm, gan receptes, kas raksturīgas Latgales poļiem, krieviem un ebrejiem, – arī specifiskas, piemēram, katoļu un vecticībnieku gavēņiem raksturīgu ēdienu receptes. Diemžēl šā mantojuma lielākā daļa nav pierakstīta. Ēdienu receptes saglabā ģimenes tradīcijās.

Virtuves tradīcijas Latgalē ir cieši saistītas ar gadalaiku maiņu. Pa vasaru nobarotu cūku kāvuši decembrī, tādēļ Ziemassvētku galdā bijis daudz gaļas un dažādu desu. Sālīto speķi, ko var ilgi uzglabāt, atstājuši siena laikam. Gaidīt gaidīti ir jaunie kartupelīši ar gurķiem krējumā. Saimi ir priecējusi jauno graudu pirmā rudzu maizīte.

Zemnieku dzīves rituma un neskaitāmo lauku un kūts darbu dēļ sievietei atlika visai maz laika mājas solim, tostarp arī ēdienu gatavošanai. Tādēļ saimnieces ir pamanījušās pagatavot vairumā asuškas un buļbišnīkus, uzglabāt siltu kuģeli, ātri uzvārīt zaterku.

Ēdienos Latgalē netiek izmantoti nezināmas izcelsmes produkti, ēdieni nav pārvārīti vai pārcepti, tiem nav raksturīga tauku pārbagātība, nav manāma pārlieka aizraušanās ar garšvielām, kas nomāktu produktu dabisko garšu.

Latgalē ēst gatavoja ātri, sātīgi, vienkārši.

Ikdienas ēdieni bija pašu saimniecībā gatavotie piens, rūgušpiens – ryuguļs, biezpiens, krējums un sviests, maize vai miežu plāceņi, putraimu putras un zupas, kartupeļi, sīpoli, kāļi, kāposti, pupas, olas, linu eļļa, kausēti tauki, gaļa – visbiežāk sālīta vai žāvēta, svaiga – tikai īsu laiku pēc lopu kaušanas. Medus. Dažādas augu tējas, arī dārza, meža un purva ogas, sēnes, pašu ķertas ezera vai upes zivis. Pirka siļķes, tēju, cukuru, kviešu miltus, saulpuķu eļļu.
[Sagatavots pēc: Paklone 2005 : 210–215]

 

Lībiešu tradicionālie ēdieni

Lībiešu tradicionālie ēdieni ir sālītas un kūpinātas zivis (reņģes, brētliņas, butes u. c.); miltu un skābpiena produkti; baltās putraimdesas; sklandrauši.
[Sagatavots pēc: http://valoda.lv/]

 

Ēdiens/dzēriens: starp dabas un kultūras pasauli

Folklorā parasti tiek nošķirts dabas un kultūras ēdiens. Pirmo ēd dzīvnieki, mežoņi, muļķi, ienaidnieki, otro – tie, ko vienā vārdā sauc par savējiem, kas jūtas esam gudrāki, pārāki par pirmajiem. Kāzu apdziedāšanās dziesmās notika īpaša ķircināšanās starp līgavaiņa un līgavas puses kāziniekiem. Vieni pārmeta otriem, ka tie ēd neēdamas lietas: jēlu gaļu, vardes, krupjus, teļam vai citam mājlopam domātu vai aplam gatavotu ēdienu.

Tas nebūt nenozīmē, ka kāds kāzās ēda varžu kājiņas vai kaķa gaļu. Visa cita šķietami neēdamā pārtika kāzās virzīja uz auglības sekmēšanu ar dziesmā ieliktās simbolikas palīdzību.

Tiem, kas pieskaitīja sevi kultūras pasaulei, šķitis, ka dabas pasaulei piederīgie ēd to, ko vispārināti apzīmē par mūdžiem (čūskas, peles, žurkas, vardes, kukaiņus u. tml.). Folkloras latvieša uzskatā savējie ēd pareizi, svešie  – nepareizi.

Pretstats ‘savējo un svešo ēdiens‘ nereti saistījās ar vēl izteiktāku pretstatu  – dzīvības un nāves pasaules ēdiens. Pirmo ēd virszemē, otro – pazemē, veļu valstī. Apakšzemē kaut kādā kārtā nonākušajam pasaku varonim šis neēdiens sākumā izskatās tāds pats kā virszemē, arī garšo tikpat labi.

Atsevišķos gadījumos, ēdot parasti neēdamas radības, cilvēks iegūst pārdabiskas spējas.

Jaunāku laiku folklorā tiek pretstatīts kristīgo un nekristīgo (pagānu) ēdiens un ēšanas paražas.

Kultūrpasaules ēdiena gatavošana, pasniegšana un ēšana senos laikos tika iekļauta noteiktā rituālā darbībā, kas jaunākos laikos pārtapa etiķetē (piemēram, svētku, godu mielasts).
[Sagatavots pēc: Kursīte 2012 : 12–14]

Ēdienu/dzērienu aizgādņi

Tradicionālajā uzskatā ēdiena un dzēriena devēji un vienlaikus aizgādņi ir dievības. Kā maizes devējs folklorā minēts Dievs, maizes došanā nebūt ne mazāka loma ir arī Mārai. Medus un piens tika uzlūkoti par nozīmīgiem dzīvības spēku veicinātājiem. Medus aizgādnis, medus devējs latviešu folklorā ir Ūsiņš. Par piena (arī sviesta, siera) vairošanu un labumu rūpējās Māra, arī Māršava.

Lai ēdiena pietiktu ilgākam laikam, par to rūpējās Sāta jeb Gausu māte.

Graudaugu ražas un līdz ar to arī maizes aizgādnis latviešiem bija Jumis.

Labuma (tostarp ēdiena) nesēji mājās senāk bija arī Vilce, Ruņģis, Pūķis  – ražības gari.
[Sagatavots pēc: Kursīte 2012 : 15–17]



Cipari!

 

Vakar cukura ķipari, rakari,

kapara piparus apara.

Šitādu ciparu sakarā

šodien nudien ēdiena nebūs. [Baltvilks 1994 : 18]

 

Vēlreiz par māju

 

Ak, kā reizēm apnīk knišļa raizes:

Trauki, grīda, ēdieni un plīts!

Gribas priekšautu un slotu aizmest,

Gribas lidot gulbja meitām līdz…

Droši vien ar viņām kopā spētu

Dziļāk debesis un zemi ģist…

Bet kurš manam bērnam palīdzētu

Saprast, kāpēc nedrīkst rudzos brist? [..]

Māja – tas nav vaļas prieks vai nasta,

Tas nav jumts, kad nakts pār galvu tumst.

Ja mēs vēlamies, lai tauta pastāv,

Laiks par māju atcerēties mums. [Elksne 1980 : 101]

 

 

***

 

                                 Moto

Vai nav vienalga, ko tu sācis?

Viss iznīkst, ceļos krīt un trūd.

No sievietes tu esi nācis,

Un sievietē tev jāpazūd.

Tu lēnām atsakies no baudas,

No ēdieniem un katras naudas,

Tu topi neredzams un astrāls;

Vien galva spīd kā balta astra.

Bet, pirms Tu citos garos zūdi,

Pirms rozēs ziedēs Tavi trūdi,

Vēl skūpsti meičas, iedzer šņabi,

Un varu zvērēt, būs Tev labi. [Čaks 2012 : 49]


Daudzreiz es tiku dzirdējis, ka siļķe un kartupelis esot tāds ēdienu pāris, kurus tikpat labprāt ēdot ubags, kā ķeizars. Es nezinu, vai ķeizars siļķi ēd tā vienkārši ar ceptu kartupeli, bet mēs tā ēdām, ja kādreiz pagadījās siļķes nopirkt. Mēs rausām no plīts kartupeļus, noberzām pie biksēm drusku lielos pelnus un tad spiedām. Pakš! – kartupelis pārplīsa un izvērtās kā milti kūpēdami… Mēs bijām taupīgi un ēdām kartupeļus ar visām mizām. Visi teica un arī ticēja, ka tas ļoti veselīgi. [Jaunsudrabiņš 1981 : 100]



Kad deviņdesmito gadu sākumā sabruka padomju režīms un pasaule atsprāga vaļā, cilvēki, braukādami pa eksotiskām un neredzētām zemēm, apstulbuši un sajūsmināti no agrāk nebaudītajām brīvībām, tostarp – garšām, Cicerona teicienu „Jāēd, lai dzīvotu, nevis jādzīvo, lai ēstu” pārfrāzēja itin briesmīgā sauklī: “Jādzīvo, nevis lai ēstu, bet lai labi paēstu.” Tagadējās pavārgrāmatu lavīnas un ēšanas šovu bums ir vien rafinētas sekas deviņdesmito neprātam, kad ļaudis pēc ceļojumiem mazāk stāstīja par cilvēkiem, ainavām, vidi un mākslu, bet dalījās iespaidos par ēdieniem.

Pirmā pavārgrāmata latviešu valodā iznāk 1795. gadā ar nosaukumu “Tā pirmā pavāru grāmata no vāces grāmatām pārtulkota”. Savukārt pirmā oriģinālgrāmata – 1796. gadā ar zīmīgo nosaukumu “Latviska pavāru grāmata muižas pavāriem”. Ja kāds kaut mazliet skolojies mūsu zemes vēsturē, tas zinās un nebrīnīsies, ka ēdiens un ēšana kā bauda, kā labsajūta un kopābūšanas prieks parādās tikai tad, kad dzimtcilvēks ticis brīvs un pie naudas.

Ēdiens nekad nav tikai ēdiens. To var gan analizēt, gan izjust, to var tvert vēsturiski un šķiriski, ieraudzīt gleznieciski un literāri, medicīniski un dietoloģiski, caur ēdiena atmiņām var satikt cilvēkus, kuru vairs nav tavā dzīvē, un sastapt jaunus. Gatavot ēdienu ir un nav māksla, bet pilnīgi noteikti tajā (tāpat kā visā, ko cilvēks dara pats savām rokām) parādās viņa daba, raksturs, temperaments. Pat tas, kā tu pacel karoti, kā norij kumosu, kā skaties galdauta rakstā vai laukā pa logu, par tevi stāsta un stāsta. Manuprāt, tālab ir ļoti vērtīgi ar jauniem paziņām vai mīļotajiem doties uz kafejnīcām. Nebūs gari jāskaidrojas, personība atklāsies pavisam neviltoti.

Tomēr mūsu kultūrvēsture, jo īpaši literatūra, rāda, ka cilvēkiem piemitusi godbijība pret ēdienu. Arī manā bērnībā vectētiņš allaž nobučoja kumosu, kas neveikli bij nokritis no galda.

Bieži vien nācies lasīt tekstus, kuros, lai izteiktu savas pārdomas par literāru darbu, tiek izmantota leksika no ēdienu un pavārmākslas pasaules – dzirdēts par romānu pēcgaršu, sižeta mīklas mīcīšanu, rozīnēm, sīrupiem, cukurūdeņiem, tortēm, pipariņiem, vircojumiem, pārceptu psiholoģizēšanu un galu galā – sviestu. Jā, var jau ar baltiem diegiem šūt, ka tēma un tēli literatūrā ir ēdiena sastāvdaļas, ka autora degsme ir gatavošanas temperatūra, ka rakstītā lasīšana ir tas pats, kas ēšana un sagremošana, taču mani šie eifēmismu krinolīni kaitina, jo pierāda rakstītāja nabadzīgos izteiksmes līdzekļus un man uzspiež garšas sajūtas, kas visbiežāk ir nepatīkamas.

Tomēr cilvēki vēlas lasīt par ēdienu vēl un vēl, daudz alkatīgāk nekā eksistenciālus romānus un dzeju. Manuprāt, iemesls ir tas, ka šobrīd ēdiens ir tāds kā pēdējais apstiprinājums cilvēka dabiskumam un vienkāršībai globālo stihiju un tehnoloģiju virsvaras nosacījumos. Kā jau minēju iepriekš, ēdiens nekad nav tikai ēdiens vien. Tam ir vēsture, atmiņas, personiskums. [Repše 2012 : 5–16]


Dziesma Ja tā nav. M. Zālītes vārdi, R. Paula mūzika.


Uztura vēsture Latvijā: Rietumeiropas kulinārijas ietekmes ceļi

Skatot uztura vēsturi Latvijā kopumā, redzams, ka ēdienu aizgūšanas sākums norisēja uz krasi izteiktas sociālās diferenciācijas fona. Aizguvumi skāra tikai sabiedrības augšējos slāņus – muižniekus un turīgos pilsētniekus. Iedzīvotāju pamatdaļai – zemniekiem – līdz pat industrializācijas laikmeta slieksnim saglabājās vietējie pārmantotie ēdieni un gatavošanas paņēmieni. Tam bija vēsturisko un ekonomisko apstākļu noteikti cēloņi.

  1. Noteicošs tradicionālā uztura noturīgas saglabāšanās cēlonis bija tas, ka zemnieku saimniecības līdz 19. gs. otrajai pusei bija naturālas. Ēdiena resursi aprobežojās ar saviem zemkopības, lopkopības un zvejas produktiem. Pirka gandrīz vienīgi sāli.
  2. Būtiska nozīme ēdiena struktūrā bija tam, ka uztura līdzekļi zemniekiem bija ierobežoti. Bieža parādība bija neražas un lopu sērgas. Turklāt liela daļa ražas bija jāatdod muižai. Tas noteica produktu taupīgu patēriņu un ēdiena sastāvu.
  3. Ēdiena ierastā garša lielā mērā bija saistīta ar to, ka, gatavojot uztura rezerves, produktus sālīja. Sālīto gaļu, sviestu, zivis u. c. līdzsvaroja skābētie augu un piena produkti. Attiecīgi bija izveidojusies garšas struktūra, kuras pamatā bija sāļais un skābais. Saldajam bija maznozīmīga loma.
  4. Ēdienu veidus noteica tas, ka gatavošana pamatā notika uz atklāta pavarda uguns. Ēda pārsvarā putras un biezputras. Tās vārīja katlos, kuri bija pakārti kāšos vai novietoti uz trijkājiem. Slēgtais pavards – plīts ar kurtuvi zem virsmas un ar cepeškrāsni – visā Baltijas jūras telpā izplatījās tikai 18. gadsimtā.
    [Sagatavots pēc: Latviešu tradicionālā virtuve 2007 : 61–62]

Daudzi latviešu rakstnieki un dzejnieki bija prasmīgi ēdiena gatavotāji. Piemēram, A. Čaks bija saimniecisks vīrietis, kurš brīvi orientējās pavārmākslā un kulinārijā. Tas bija mātes audzināšanas iespaids, kad viņa dēlam atkārtoja: lai cik noslogota un piepildīta ir tava ikdiena, vismaz vienu reizi dienā jāpaēd kārtīgs vārīts ēdiens. Kad 1936. gada 26. martā dzejnieka māte Emīlija Čadaraine nomira un abi ģimenes vīrieši – Aleksandrs Čaks un viņa tēvs Jānis Čadarainis – pārcēlās uz savu jauno dzīvesvietu Lāčplēša ielā 48/50, tradīcija par regulārajām ēdienreizēm saglabājās. To zināja arī Čaka draugi – dzejnieki, mākslinieki, aktieri –, kuri nereti izmantoja viņa viesmīlību un kulinārās prasmes, lai brīžos, kad kādam no māksliniekiem bija finansiālas grūtības, paēstu pusdienas Čaka virtuvē.
[Sagatavots pēc: Čaks virtuvē 2012 : 9]

Latviešu ģimenes galvenie godi ir krustabas, kāzas un bēres. Laika gaitā bija iegājies, ka šos godus rīkoja katra ģimene savās mājās, pieaicinot par maltītes rīkotāju pieredzējušu, prasmīgu godu saimnieci, kura prata gatavot dažādus ēdienus un zināja visādus meistarstiķus. Viņai līdzi gāja palīgi – notes puļķīši (kā sacījusi viena godu saimnieces izpalīdze) –, kuri padod, atnes, aizskrien, dara vienkāršākos darbus: mizo kartupeļus, maļ gaļu, rīvē un griež, smalcina un maisa. Saimnieces pienākums bija gādāt par pilnu galdu. Ja saimniece bija arī asprātīga un mutīga, tad godu izdošanās bija garantēta. Gadījās arī tā, ka saimniece bija gan pie godu maltītes gatavošanas, gan pie galda, ar asprātībām piedāvājot kādu ēdienu, uzšķīla valodas un tā kliedēja ciemiņu sastingumu.

Godu saimnieces īpaši laukos bija lielā cieņā, un par viņām katrā novadā vai ciemā ilgi atcerējās un daudzināja viņu vārdus. Lai iemantotu šādu titulu, bija vajadzīga liela izmaņa, dzīves pieredze, un, protams, arī labs skolotājs. Parasti šo amatu mantoja meita vai dēls no savas mātes vai tēva. Tā rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa tēva Matīsa Blaumaņa kā godu saimnieka pieredzi savdabīgā veidā izmantoja viņa dēls. R. Blaumaņa literārajos darbos ir atrodami ēdienu, dzērienu, maltīšu, dažādu situāciju tēlojumi, kuros ir darīšana ar ēdieniem. Izmantojot arī ēdienu nosaukumus, Blaumanis ir veikli pratis atklāt tēlu raksturus, to būtību.
[Sagatavots pēc: Kuzina 2013 : 59]

Ēdiens/dzēriens literatūrā un folklorā

Ēdiens un dzēriens pieder pie materiālās pasaules. Tomēr, pats būdams vielisks, ēdiens palīdz atraisīt garīgo tiecību. Pastāvējuši literatūras virzieni, kuros materiālā pasaule, tostarp ēšana, dzeršana, ir gandrīz pilnībā ignorēta, mākslinieku skatiens nav nolaidies zemāk par zvaigznēm un tāliem sapņiem. Taču bijuši arī virzieni, kuros ēšana un dzeršana, ēdienu gatavošana un patērēšana aprakstīta tikpat iedvesmojoši kā daudz kas cits, kas aptver cilvēka pasauli.

Sentimentālistus, kā Jāni Ruģēnu, nodarbināja latviešu dzeršanas liga, ko viņš cerēja ar pamācošiem dzejas vārdiem mazināt vai pat pavisam iznīcināt, pretī liekot sātības ideju.

Romantisma, simbolisma dzejnieku, arī prozaiķu darbu vārdkrājumā ēdiens/dzēriens vai nu apzināti apiets (varoņi it kā neēd), vai arī tiek minēts garāmejot kā pieminēšanas mazcienīgs. Tā J. Poruka 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma dzejā, ja ēdiens tiek attēlots, tad vairāk negatīvā, sarkastiskā nokrāsā. Maize (tās trūkums) tiek minēta, pretstatot nabago un bagāto ļaužu pasauli.

Ēdiens, dzēriens, pēc romantiskā tipa rakstnieku (sentimentālistu, romantiķu, jaunromantiķu, simbolistu u. c.) domām, pieder zemajai miesai, kas iznīcina cilvēkā augsto – garīgo tiecību. Te gan jānošķir žanrs, kurā dzejnieks raksta. Tā, piemēram, vēstulēs Rainis nebūt neignorē gastronomiskās tēmas. Tai pašā laikā, kad sarakstē ar Aspaziju Rainis min sadzīves apstākļus, izstāsta savu ēdienkarti, top viņa jaunromantiskas ievirzes dzeja, kurā ēdiens ir vai nu nožēlojamās zemes dzīves reprezentants, vai arī tāds, kas iegūst garīgās barības – nākotnes idejas – formu.

Augļi, ogas, kafija, tēja, dažkārt vīns bijis tas nedaudzais, kas iederējies romantiskā tipa dzejas pasaulē (piem., L. Laicens Augļi jau traukos, O. Gūtmanis Latvijas āboli, E. Ķezbere Kafija zilajā tasē, A. Skalbe Dzērveņu diena). Izņēmums – latviski ēdieni ar simbolisku pildījumu, kā maize, skābputra, sklandrausis.

Reālisma dzejā lielāka vērība pievērsta ēdienu, dzērienu pasaulei kā tikpat dabiskai, arī nozīmīgai, kāda ir augsto, nemateriālo vērtību pasaule. Latviešu dzejā, arī prozā tie ir Edvarts Virza, Eriks Ādamsons, Aleksandrs Čaks, Uldis Bērziņš, Juris Kunnoss, Anšlavs Eglītis. Arī Imantam Ziedonim netrūkst tikai vertikāli un garīgi centrētā ēdienu, dzērienu pasaules skatījuma (Poēma par pienu, Viddivvārpā).

Pārtikas sagāde, ēst un dzert gatavošana un ēdienu, dzērienu patērēšana toties bagātīgi attēlota reālistiskā tipa prozā. No 19. gs. otrās puses un 20. gs. sākumdaļas rakstniekiem minami Zeiboltu Jēkabs, Rūdolfs Blaumanis, Augusts Deglavs, Andrejs Upīts. Viņu darbos ēšana un dzeršana un ar to saistītās lietas tēlotas kā cilvēka dzīves dabiska daļa – ne īpaši pacilājoša, ne arī īpaši gremdējoša, taču visādā ziņā neiztrūkstoša. Šajos darbos var iegūt mūsdienās jau gandrīz pilnībā aizmirstu tautas ēšanas tradīciju aprakstu, ēdienu un dzērienu, un ar tiem saistītu norišu nosaukumus.

Latviešu ēdienu paražas, tostarp arī ēdienu receptes, ēšanas aprīkojums, arī terminoloģija diezgan straujas izmaiņas piedzīvoja 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad krietna daļa laucinieku devās laimi un labāku iztiku meklēt Rīgā. Viskolorītāk virtuves modes maiņu attēlojuši A. Deglavs un A. Upīts.

Mēģinājums atgriezt latvisko ēdienu tam pienācīgā vietā, arī latviskos nosaukumus gan sadzīvē, gan literatūrā vērojams 20. gs. 30. gados. Te jāmin J. Veselis, I. Leimane. Pēckara posma prozā kulinārās tematikas bagātīgs atspoguļojums rodams M. Zariņa, A. Eglīša, R. Ezeras, Z. Skujiņa, V. Lāma, J. Liepiņa darbos.

Visbagātīgākais apvidvārdu (tostarp virtuves vārdu) krājums latviešu literatūrā ir bērnības atmiņās vai arī daiļdarbos, kas veidoti kā bērnības atmiņu tēlojumi (A. Brigadere, E. Birznieks-Upītis, J. Jaunsudrabiņš, V. Belševica u. c.). Tāds tas arī kultūrvēsturiskajās apcerēs.
[Sagatavots pēc: Kursīte 2012 : 4–11]

Leonardo da Vinči glezna Svētais vakarēdiens (1494–1498), Santamarijas della Gracijas klosteris, netālu no Milānas. [http://www.apollo.lv/]