Tradicionālā transkripcija

[âksc]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

ːksʦ]


[ā] – garais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[c] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ts.



ākst-sakne, vārda celms

-sgalotne



āksts

  →ākst+ī-t → ākst-ī+ties → iz+ākst-ī-ties → iz-ākst-ī+šan-ās

  →ākst-ī+šan-ās

  →pa+ākst-ī+ties → pa-ākst-ī+šan-ās

  →ne+ākst-ī+ties

  →iz+ākst-ī-t → iz-ākst-ī+šan-a

  →ākst-ī+šan-a

  →ākst+īg-s → ākst-īg+um-s

  →ākst+īb-a

  →ākst+iņ-š




ākstspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

ākst-s ākst-i

Ģ.

ākst-a ākst-u

D.

ākst-am ākst-iem

A.

ākst-u ākst-us

I.

ar ākst-u ākst-iem

L.

ākst-ā ākst-os

V.

ākst! ākst-i!

 

 


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmets Āksts bija noskumis par valdnieka vārdiem.

2)   izteicējsCilvēks, kas uzjautrina karali, ir āksts.

3)  galvenais loceklisGalma āksts.

4)   apzīmētājsĀksta cepure ir ar gaiļa seksti vai ēzeļa ausīm.

5)  papildinātājs – Zēns ieraudzīja karnevālā ākstu.

6)   vietas apstāklisĀkstā slēpās gudrība, sirsnība un asprātība.

7) pielikums – Āksts Karlo visus sasmīdināja.



āksta acis, āksta cepure, āksta dziesma, āksta kurpes, āksta smiekli, āksta tērps

ciema āksts, galma āksts, karaļa āksts, modes āksts

ģērbjas kā āksts, izskatās kā āksts



āksts, v. lietv.

1. vēst. Cilvēks, kura amata pienākums bija uzjautrināt un izklaidēt valdnieku, augstmani un viņa viesus; nerrs.

Karaļa āksts. Āksta cepure.

2. Cilvēks, kas ākstās.

Modes āksts. Izskatīties pēc āksta.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


āksts, -a, v.

1. vēst. Cilvēks, kura amata pienākums bija uzjautrināt un izklaidēt valdnieku, augstmani un viņa viesus; nerrs.

Karaļa āksts. Galma āksts. Āksta cepure.

2. Cilvēks, kas ākstās.

Modes āksts. Izskatīties pēc āksta.

.. dubultu nicinājuma devu saņēma dendijs dārgajā mētelī .. „Švauksts! Āksts!” .. Lipsts viņam gudroja jaunus un jaunus nonicinājumus. Skujiņš 4, 14.

Es esmu dzimis uz zemēm [laukos], kur cienī katru godīgu darbu, bet bezdarbīgos slaistus smej un dēvē par ākstiem. Rozītis 3, 257.

Tikai nestāstiet, ka arī man tur [jaunā murda būvē] ir daļa. .. par jums, jaunekļiem, tauta nebrīnīsies tik daudz, bet .. mani uzskatīs par vecu ākstu. Lācis II, 143.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


âksts – 1) der Possenreisser, der Narr, Geck; pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vērotājs, I, 1159; Alberheit, geckenhaftes benehmen, dummer Streich: viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem Austrums, XVIII, 124.

[Sagatavots pēc: ME I : 237]


 


âkstsâksc (-ts), viens. ģen. âksta, ak. âkstu. Āksts. tis tuôc(-ds) âksc(-ts) vîn ìr, tùo nau̯ kù vìerâ nemt.

[Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017 : 55]


āksts – nerrs, jokdaris, jokupēteris, klauns, ērms sar., māžs sar., māžeklis sar., mērkaķis sar., pigornieks sar., švauksts sar., žāksts apv., ampelmanis barb., ampelis barb., āmeklis apv.


VietvārdiĀksts, mājvārds Ludzas novadā.

 


āksts, mantots vārds; lš. akstìs, akštìs ‘iesms, duramais’. Pamatā ide. *ak̑- ‘ass, smails, šķautņains; akmens’, no kā arī ass; par k skaņu vārdā sk. akmens. No baltu *ak- laikam bijis verbs *akt ‘durt’, * akstīt ‘durstīt, mudināt’, kam blakus adj. aksts (apv.) ‘modrs, veikls, izveicīgs’ un verbs akstināt ‘mudināt, steidzināt bērnus uz nerātnībām’. (Par nozīmju ‘ass’ un ‘ātrs’ sakarību sal. ašs ‘ass, ātrs’.) Saknes zilbē paralēli ieviesies garais patskanis (sal. adj. āksts ‘ātrs, izveicīgs’ Bārtā) laikam ekspresijai. Verbs ākstīt ieguvis pārnestu nozīmi ‘muļķot’, ākstīties ‘muļķoties’, un blakus šiem verbiem subst. āksts (kura sākotnējā nozīme tāpat kā lietuviešu valodā laikam bija ‘iesms’) ieguva nozīmi ‘cilvēks, kas izturas muļķīgi,  aušīgi’, un 20. gadsimta sākumā to sāka lietot kā sinonīmu vārdam nerrs. Verbā ākstīties (un līdz ar to citos šās grupas vārdos) patskaņa garumu varēja iespaidot arī apv. āvīties ‘muļķoties’.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 54]


angļu – jester

baltkrievu – шут

franču – bouffon

igauņu – kojanarr

krievu – шут

latīņu – scurra

lietuviešu – juokdarys

poļu – błazen

somu – hovinarri

spāņu – bufón

vācu – der Narr

zviedru – gycklare




Šekspīra nāve

[..]

Tai naktī Stretfordā bij kopā nākt

It visiem karaļiem, kas lugās laisti,

It visiem ākstiem jautro ražu vākt

Un savus monologus nobērt skaisti.

 

Un viņš tos klausījās – viņš, vārgs un bāls,

Ar vieglu izsmieklu ap vaigiem veciem.

Un teica viņš: „Lūk, īstā zemes sāls!

Šo pasauli tur aktieris uz pleciem.”

 

Un tad viņš nomira. Un aprīļvējš

Kā rīdīts suns aiz loga nikni rēja,

Un, it kā papīru, kad pušu plēš,

Kāds āksts vēl tumsā šņukstēja un smēja.

 

Pēc pusnakts tās nu gadi nāk un iet,

Un apvizmo tos stars no veciem laikiem.

Bet jūs – jūs visi arvien pieminiet:

Šī pasaule stāv Šekspīram uz pleciem! [Grēviņš 2016 : 281]

 

 

Nāves triumfs

 

 Tā, visi saspiežamies, lai var redzēt, tātad šeit mums ir viens klasisks šedevrs, sešpadsmitais gadsimts, mūsu flāmu draugs. Kā varat manīt, negrūstieties, pār cilvēci nācis ģindeņu karapulks, un izbēgt nevar nedz zemnieki, nedz ķēniņš. Mēs varam, uzmanīgi varam novērot, ka daudzi jau miruši un līķu čupās sakrituši, bet daži cenšas cīnīties, kas, protams, būs bez panākumiem. Labajā stūrī – āksts, muļķa zēns, grib zem galda palīst, un šajā pusē panorāmai – jaunekle, fotografēt aizliegts, pakritusi nāves ratu priekšā. Ja ieskatās, rokās viņai kodaļa un vārpstiņa, kas, kā mēs zinām, simbolizē dzīvības dzīpariņa trauslumu. Jā, mākslinieka apokalipse ir didaktiska, bet palūkojiet, cik perfekti viņš atveidojis laikmeta apģērbus un priekšmetus! Izbeidziet stumdīties, ir jāiet tālāk, te, lūk, vēl viens holandietis, nu, visi sarūmējamies, lai ātrāk galā tiktu, lūdzu, laika mums nav daudz.

 [Šteinbergs : http://www.punctummagazine.lv] 

 

Epilogs. Oroboro

 

Ar cilpu kaklā jokot baigi
Jo valgāki kļūst kundzes vaigi
Jo šerpāk velnu dzīt sāk bālais āksts

 

Grūž bērns pie pletīzera mēli
Griež zaldāts dzīvai cūkai šķēli
Un paslīd Pupu Karalis uz pāksts

 

Tēvs saceļ vētru ūdensglāzē
Dēls izdzer to un palaiž gāzi
Tiem apkārt ļaužu pūlis stāv un smej

 

Rij čūska asti slēdzot loku
Jo šerpāki kļūst nerra joki
Jo valgāki kļūst vaigi princesei [Briedis 2004 : 129]


Pielicis plaukstu pierei, lai aizsegtu acis no rietošās saules stariem, brīvkungs brīdi uzmanīgi vēroja nācēju. Izskatījās, ka tas ir pirms pāris gadiem mirušā Adiamindes īpašnieka, Rīgas birģermeistara Johana fon Šulcena audžudēls Gorhards, kuru vietējie nezin kāpēc dēvēja par ākstu. Runāja, ka iesauku tam izdomājuši zemnieki jau tajos laikos, kad lepnā Adiamindes muiža nemaz nebija sākta būvēt.

„Ir gan muļķīga iesauka,” Minhauzens pie sevis prātoja, nokāpdams no akmens un paiedamies nācējam pretī. „Nevis āksts, bet sātans, Adiamindes sātans, kurš ar savu dzelošo, caururbjošo skatienu mēģina ielūkoties sarunu biedra dvēselē, it kā ne tikai redzētu, bet spētu pat aptaustīt jebkura cilvēka visslēptākās domas.” [Kļavis 2005 : 235]

 

„Ak, kaut jūs zinātu, mīļā Anitas kundze,” skumjoja viņa, „kaut jūs zinātu, kas no Kaltēna vairs pāri palicis. Viņš neielaiž vairs neviena, tikai daži un tas vecais āksts spēj vēl tur ielauzties. Viņš interesējas vairs tikai par to, kas bijis simts un divi simti gadu atpakaļ. Jūs taču bijāt tā, ar kuru viņš domāja dzīvot tagadnē un tikt arī pie savas nākotnes. Tagad tas staigā starp savu senču ēnām un sajūsminājās par viņu uzvalkiem.”

„Varbūt arī taisās uz masku balli,” sarkastiski iesmējās Anita, jo viņai bij apnicis klausīties visu to. [Ezeriņš 1998 : 63–64]

 

Par atbildi viņš tikai novaikstījās, ej nu sazini, vai klusībā smiedamies, vai nepatikā šķobīdamies, āksts tāds, – un, atgrūdis durvis vaļā ar elkoni un pēc tam no ārpuses aizvēris ciet ar kāju, izgāja priekšnamā un tālāk laukā, visu darīdams kaut kā uzsvērti un izaicinoši skaļi, katrā ziņā skaļāk, nekā būtu nepieciešams: šķindinot un dārdinot, blākšķinot un dimdinot. Un pēc tam pagalmā sāka smilkstēt akas grieztuve, čīkstēja tik spalgi un spiedzīgi, ka neviļus saviebās arī Ritma. Nelaime, ne aka! Un ko tur varētu līdzēt, lai tā nečīkst, ieeļļot, vai?

[Ezera 2000 : 321]


KRIŠS. Es kūdot? Es musinot? Jūs… jūs esat liecinieki, ka es kūdot! Par šitādu goda laupīšanu mēs vēl citā vietā runāsim, saimniec!

MĀTE. Citā vietā! Goda laupīšana! Āksts!

KRIŠS. Jūs esat liecinieki, ka viņa lamājas!

MĀTE. Vēlreiz: āksts!

KRIŠS. Un vēlreiz: liecinieki!Lai velns par stenderi paliek!

     [Blaumanis 1997 : 430]

 

 

CEĻOTĀJS. Vai tas zīmējas arī uz Šekspīru?

BENS DŽONSONS. Jo sevišķi. Viņš ir ļoti jūtīgs, un šis pazemojums viņam sāp vairāk nekā citiem.

CEĻOTĀJS. Bet viņš taču ir galma aktieris!

BENS DŽONSONS. Ko tas nozīmē? Karalienei ir arī galma āksts; bet vai tāpēc viņš bauda sabiedrības cieņu! Klauns paliek klauns. Nav brīnums, ka Šekspīrs ar viņu tā sadraudzējies: viņi taču kolēģi. Redziet, tur viņš nāk.

CEĻOTĀJS. Tas mazais vīrelis, kas sarunājas ar cienījama izskata kungu?

BENS DŽONSONS. Tas pats. Mūsu starpā runājot, viņš ir gudrākais cilvēks visā Anglijā. Tādam mūsu zemē ir tikai divas vietas: vai nu Tauerā, vai klauna amatā. Kā cietumnieku viņu neviens nedzirdēs, kā klaunu – neviens neklausīsies. Jūs, monsieur, apceļojat pasauli un vērojat tautu dzīvi: jums es pateikšu to, ko citam šai zemē nesaka, jo galva nevienam nav lieka.

CEĻOTĀJS. Ceru, ka pratīšu jūsu uzticību cienīt.

BENS DŽONSONS. Redziet, Anglijā ir tikai divi cilvēki, kam atļauts runāt to, ko domā. Tas pirmais, protams, ir karalis.

CEĻOTĀJS. Un otrs?

BENS DŽONSONS. Viņa āksts. Vai zināt, kas ir tas vīrs? Ar ko viņš nupat sarunājās un ko jums labpatika nosaukt par cienījama izskata kungu? Tas ir Anglijas lielākais filozofs.

CEĻOTĀJS. Frānsiss Bēkons?

BENS DŽONSONS. Jā, tur viņi stāv viens pret otru: klauns un filozofs.

[Zīverts 1988 : 84–85]

    



Tas, ko zinām un nezinām par Tilu Pūcesspieģeli

Laikā, kad radās ideja par rakstu sēriju par labām, skaistām un nozīmīgām grāmatām, kas agrāk ir izdotas latviešu valodā, man bija skaidra vīzija, ka vēlos uzrakstīt par Šarla de Kostēra „Leģendu par Pūcesspieģeli un Jēru Maigumu, par viņu varonīgajiem, jautrajiem un slavenajiem piedzīvojumiem Flandrijā un citās zemēs”. Es biju pārliecināta, ka zinu šo stāstu, – kā nekā kopš agrīniem pusaudža gadiem esmu lasījusi to vismaz trīs reizes savā mūžā. Zināju, ka stāsts ir par bagāto, čaklo, dzīvespriecīgo flāmu tautu, par šīs tautas cīņu par ticības un sirdsapziņas brīvību, par dārgi atpirktajām pilsoņu tiesībām un brīvībām. Par savtīgajiem valdniekiem Romas Imperatoru Kārli Piekto un Spānijas karali Filipu Otro, kuri, par ieganstu izmantojot cīņu pret protestantu ticības izplatību un par katoļu baznīcas nedalāmību, aplaupīja un pakļāva inkvizīcijai flāmu tautu. Par nekrietno, mantkārīgo un skaudīgo zivju tirgotāju, kas Tila Pūcesspieģeļa krietno tēvu Klāsu noveda sārtā, kā dēļ pēc pārciestajām bēdām un inkvizīcijas mocībām mira Tila māte Sotkina. Zināju, ka jautrais asprātis Tils ar jocīgo palamu Pūcesspieģelis nekur pasaulē nav tik ļoti tautā mīlēts kā Latvijā (ja neskaita Beļģiju). Zināju par Neli, Tila mīļo un uzticīgo meiteni, un to, ka Pūcesspieģelis latviešu lasītājiem ir pazīstams jau krietni vairāk nekā simts gadus no mazām, brošētām grāmatiņām gotu drukā, kas stāstīja par jokdari – ākstu Tilu tādu, kādu to pazina vācu zemēs no Lejassaksijas viduslaiku leģendām un joku stāstiem. Protams, zināju par leģendāro Jaunatnes teātra iestudējumu un arī par Aspazijas sarakstīto lugu „Tils Pūcesspieģelis”, kas gan publicēta, gan izrādīta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Taču es neko nezināju par „Tila Pūcesspieģeļa” autoru Šarlu de Kostēru, viņa biogrāfiju un pasaules uzskatiem. Un tieši maza nianse autora biogrāfijā maina „Leģendas par Pūcesspieģeli” būtību. Šarls de Kostērs bija brīvmūrnieks. Zinot kaut pavisam nedaudz par brīvmūrniecības simboliem, pasaules uzskatiem un organizācijas struktūru, jūs spējat lasīt pavisam citu grāmatu. Un šajā grāmatā jūs ieraudzīsiet, ka Tils Pūcesspieģelis, ākstu karalis, ir Izredzētais – sešas reizes kristīts vienā dienā: pirmo reizi – no Augstākās Būtības ar lietus gāzi, otro reizi – no Mūrnieka, kurš it kā nejauši un joka pēc pagadījies baznīcā, trešo reizi – no mācītāja, un vēl trīs reizes, ik reizi citā veidā. Un tad jūs ieraudzīsiet Tilu Pūcesspieģeli, Lielo Meistaru no bērna autiņiem. Tila kristību ainas apraksts neatstāj nekādu šaubu – ikviena „kristīšana” nozīmē jaunu, augstāku brīvmūrniecības pakāpi.

Un, ieraugot Tilā Lielo Meistaru, jūs sapratīsiet, ka uzdevums, ko Tils saņem pavasara garu sabatā – meklēt Septiņus –, pēc būtības nemaz nav izskaidrojams citādi kā vien ar šī skaitļa nozīmi brīvmūrniecības pasaules uzskatā. Tas ir ceļš caur pasaules un sevis izzināšanu. Tas ir Pūcesspieģelis, kas sevī apvieno gudrības un ākstības simbolus – pūci un spoguli. Tiesa, de Kostērs gan piedāvā „vieglo” atrisinājumu grāmatas finālā, Tilam Pūcesspieģelim liekot septiņu nāves grēku tēlus caur liesmām pārvērst septiņos cēlos tikumos, tomēr šo un daudzu citu simbolu patiesā nozīme – savas pasaules pārveidošana – nav nedz citādi saprotama, nedz paskaidrojama kā vien brīvmūrniecības kontekstā. Un tajā it visam – pat audumu krāsām, no kā tiek pagatavots maisiņš Klāsa pelniem, ko āksts Tils nēsā uz krūtīm, – ir dziļāka simboliskā nozīme.

„Leģenda par Pūcesspieģeli” ir vēsturisks dēku romāns, šausmu stāsts ar mistikas elementiem, kriminālromāns par sērijveida slepkavu un, ja vēlaties, – augstākā līmeņa sazvērestība. Vārdu sakot – te ir viss, kas tajās grāmatās, no kurām nevar atrauties līdz pat saules lēktam. Un atšķirībā no tādām īstermiņa modes kaprīzēm kā Dena Brauna sacerējumi, šo grāmatu jūs gribēsiet izlasīt vēlreiz. [Sagatavots pēc: Sniedze : http://www.satori.lv/]

 


Nerram (ākstam) agrīnajos viduslaikos un jaunākajos laikos (līdz pat 18. gadsimtam) bija nozīmīga loma ķeizaru, sultānu, pāvestu, karaļu, firstu u. c.  galmos. No šejienes kultūrā pazīstams jēdziens galma āksts.

Vēsturiski pirmie nerri bija sastopami Osmaņu impērijas sultānu galmos. Eiropā priekšstati par ākstu tradīciju ienāca līdz ar pirmajiem krusta kariem, taču pastāvīga āksta profesija pilīs nostiprinājās 14. gadsimtā, bet pirmo reizi 1500. gadā Francijas karaļa pilī to ceremonijās īpaša vieta un tituls (Fou du Roi en  titre d’office) tika ierādīta galma ākstam. Pētot Eiropas galmu vēsturi, redzams, ka āksta darbs ir ļoti maz aprakstīts un normēts, bet amats bija samērā labi apmaksāts. Āksts saņēma arī papildu naudu par kādām īpašām asprātībām vai sāpīgiem galminieku sitieniem, visbiežāk āksta vārds atrodams augstāko virtuves darbinieku sarakstos, jo viņš drīkstēja šļakstināt ūdeni un rokās viņš nesāja auglim līdzīgu metāla lodi.

Galma ākstu sociālā izcelsme bija dažāda: daļa bija tautas āksti, kas nāca no vienkāršo ļaužu asprāšu, dziedātāju un jokdaru vides, viņus vēl speciāli izglītoja un apmācīja galma dzīvei; daļa nerru cēlās no izglītotiem slāņiem – nabadzīgiem muižniekiem vai pilsētniekiem, kuri vēlējās veidot karjeru tuvāk galmam.

Galma āksti drīkstēja daudz brīvāk runāt nekā pārējie valdnieka pavalstnieki, viņi bija tiesīgi teikt patiesību. Sākotnēji šī paraža izauga no reliģiskiem tabu priekšstatiem – āksts ir līdzīgs garīgi slimajam, caur abu mutēm patiesības atziņas saka Dievs. Ar laiku šī funkciju sekularizējas – nerrs pats saka asprātības un saņem algu. Galma āksta runas tādējādi savdabīgi aizpildīja parlamentārās un publicistikās funkcijas, jo viņi darbojās laikmetā, kad tautai nav tiesību izteikties un prese nepastāv.

Galmā āksta situācija vienmēr ir ļoti saspringta – ja joki kungam nepatiks vai to aizvainos, viņu var sodīt ar nāvi, jo viņš nezina savu vietu galmā un ir labi informēts par valdnieka dzīvi. Savukārt, ja joki būs garlaicīgi, viņu nomainīs. Spēles līmenī āksts un valdnieks ir līdzīgi – abi saka taisnību, abi var mainīties lomām (daži valdnieki to piedāvā, bet nerram ir jāatsaka), viņa vieta ir valdnieka kreisajā pusē.

Nerram bija jāvalkā īpašs apģērbs, lai viņu atšķirtu no muižniekiem un pilsētniekiem. Viņam bija jānēsā tonzūra (pilnīgi vai daļēji noskūti mati), šī tradīcija tika pārņemta no grieķu un romiešu mīmiem. Viņa galva tika apsegta ar specifisku kapuci, kura bija izrotāta ar gaiļa seksti vai ēzeļa ausīm. Rokās āksts turēja metāla lodi augļa veidolā. Kājās viņam bija viegli apavi uz augšu izstieptiem purngaliem, bieži to galos bija zvaniņi. Tērpam bija jābūt daudzkrāsainam, visbiežāk zili dzeltenam vai sarkani zaļam, svītrainam, ar vertikāliem griezumiem, kam piešūti zvaniņi, kuri brīdināja cilvēkus, ka tuvojas āksts. No 9. līdz 15. gadsimtam arī firsti pie tērpa pievienoja zvaniņus (līdzīgi kā jūdu augstākie priesteri), zvaniņiem bija jāaizsargā to valkātājs; tradīcijā redzama arī valdnieka un nerra mītiskā saistība.
[Sagatavots pēc: Amelunxen 1991]



Ērika Kumerova Āksts patiesības izsacītājs (2014).


Ilze Neilande Āksts un zirgs (2003).

 

Ilze Neilande Āksts zirgā (2000).

 

Ilze Neilande Āksts un rožu krūms (2003).

 

Ilze Neilande Sieviete – āksts (2003).

 

Ilze Neilande Mazais āksts (2016).

 

Ilze Neilande Mazais zirgs. (2012).

 

Ilze Neilande Mazais jātnieks (2017).



Dokumentāla videofilma „Āksts un traģiķis. Edgars Liepiņš” (2008). Režisore Mārīte Balode, LTV1.


Dziesma Āksta dziesma. Mārtiņa Zīverta vārdi, Burharda Sosāra mūzika.


2012. gadā notika Ilzes Neilandes personālizstāde „Gājiens ar zirgu”, kurā bija  aplūkojamas desmit jaunas gleznas. Tajās māksliniece apliecina sev aktuālu un saistošu minimālu izteiksmes līdzekļu lietojumu – askētisku kolorīta un figuratīvo risinājumu, kas pieļauj arī zināmu vispārinājumu tēla traktējumā un ļauj vairāk akcentēt saturiskos aspektus.

Ar it kā ierobežotu tēlu sistēmu – zirgu, ākstu, sievieti – Ilze Neilande cenšas pēc iespējas pilnīgāk izteikt savu sapratni par būtiskām lietām. Izvēlētie tēli nav nejauši. Tie ir izkristalizējušies ilgākā laikā un kļuvuši par domubiedriem – būtnēm, ar kurām dalīt domas, izjūtas, spēku, vājumu, resp., visplašāko emociju gammu, un ko konsekvencē vai mainīgumā gleznotāja cenšas rast pamatojumu savam iekšējam dvēseles stāvoklim un mākslinieciskajam redzējumam.

[Sagatavots pēc: http://zirgam.lv/2012/06/26/galerija-maksla-xo]

 ●

2000. gadā, atzīmējot Dailes teātra 80. gadskārtu, Kārlis Auškāps iestudēja Mārtiņa Zīverta lugu „Āksts”. Viskardinālāk režisors bija revidējis lugā nozīmīgo āksta Džiga lomu, kuru spēlēja Jānis Reinis. Āksts bija kļuvis tikai par vienu no Šekspīra grupas aktieriem, atņemot tam autora piešķirto teātra jeb mūžīgās spēles liriski sāpīgo simbolisko nozīmi, kas bija sadalīta starp Šekspīru un Klauniņu.

[Sagatavots pēc: Radzobe 2007 : 143–144]

 

20. gadsimta otrās puses ievērojamajam aktierim Edgaram Liepiņam ir veltīta atmiņu grāmata „Āksts un traģiķis Edgars Liepiņš”. Teātra kritiķis N. Naumanis par E. Liepiņa talantu raksta: „Liepiņš bija Dieva dots aktieris dzīvē, mākslā, visur, kur viņš savā jocīgajā enerģijā izpaudās. Estrādē, cilvēkos, televīzijā (vesela Hugo Diega ēra „padumjās Latvijas apstākļos”!). Starp citu, Liepiņš pirms Vulfsona kādās Mākslas dienās paziņoja no estrādītes par Latvijas okupāciju, un bija lieli sūdi, kā teiktu pats Liepiņš, tikai ne viņam. Viņš bija ļoti latvisks, pat pārāk latvisks, taču latviešiem nav daudz inteliģentā, intelektuālā tipa aktieru, bet Edgars Liepiņš tāds bija! Viņš draudzējās ar jauniem talantiem, viņam patika jaunas sievietes, viņš vispār mīlēja jokus.”
[Naumanis 2008 : 299]

 

Mārīte Balode dokumentālo videofilmu „Āksts un traģiķis Edgars Liepiņš” veidojusi sadarbībā ar Edgara Liepiņa dēlu Kristapu, kas filmējis tēvu gan koncertos, gan privāti. Rezultātā tapis pirmais latviešu, kā mūsdienās teiktu, šovmeņa, bet īstenībā āksta – patiesības teicēja – dzīvesstāsts. Daudzie videoarhīva materiāli atgādinās savulaik šā ākstu karaļa milzīgo popularitāti un tautas mīlestību, kas joprojām dzīvo atmiņās un skaņu ierakstos.

[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/sejas/holivuda/725823-ltv1_demonstres_ filmu_par_edgaru_liepinu]

 

Balva „Āksta cepure” ir ikgadējs apbalvojums teātra māksliniekiem, kuru ieguldījumu latviešu teātra mākslā par ievērojamu atzinuši kolēģi. Balvas pasniegšana parasti notiek jūnija sākumā Kronvalda parkā pie piemiņas akmens latviešu teātra pirmajai izrādei, un to organizē Latvijas Profesionālo aktieru apvienība.
[Sagatavots pēc: http://vdt.lv/lv/jaunumi]

 

Augstskolu teātra studiju dalībnieki Latvijas Studentu teātra dienās sacenšas par ceļojošo balvu “Sudraba āksta cepure”.

[Sagatavots pēc: https://www.rtu.lv/lv]

 

Variešu Kultūras namā notiek ikgadējs amatieru teātra festivāls „Āksts”, kurā pulcējas apkārtnes bērnu un jauniešu un pieaugušo amatieru teātri.

[Sagatavots pēc: http://www.bdaugava.lv/]

 

 

Grāmatas „Āksts un traģiķis Edgars Liepiņš” vāks.