āksts

ākst- – sakne, vārda celms

-s – galotne

āksta acis, āksta cepure, āksta dziesma, āksta kurpes, āksta smiekli, āksta tērps

ciema āksts, galma āksts, karaļa āksts, modes āksts

ģērbjas kā āksts, izskatās kā āksts

Tas, ko zinām un nezinām par Tilu Pūcesspieģeli

Laikā, kad radās ideja par rakstu sēriju par labām, skaistām un nozīmīgām grāmatām, kas agrāk ir izdotas latviešu valodā, man bija skaidra vīzija, ka vēlos uzrakstīt par Šarla de Kostēra „Leģendu par Pūcesspieģeli un Jēru Maigumu, par viņu varonīgajiem, jautrajiem un slavenajiem piedzīvojumiem Flandrijā un citās zemēs”. Es biju pārliecināta, ka zinu šo stāstu, – kā nekā kopš agrīniem pusaudža gadiem esmu lasījusi to vismaz trīs reizes savā mūžā. Zināju, ka stāsts ir par bagāto, čaklo, dzīvespriecīgo flāmu tautu, par šīs tautas cīņu par ticības un sirdsapziņas brīvību, par dārgi atpirktajām pilsoņu tiesībām un brīvībām. Par savtīgajiem valdniekiem Romas Imperatoru Kārli Piekto un Spānijas karali Filipu Otro, kuri, par ieganstu izmantojot cīņu pret protestantu ticības izplatību un par katoļu baznīcas nedalāmību, aplaupīja un pakļāva inkvizīcijai flāmu tautu. Par nekrietno, mantkārīgo un skaudīgo zivju tirgotāju, kas Tila Pūcesspieģeļa krietno tēvu Klāsu noveda sārtā, kā dēļ pēc pārciestajām bēdām un inkvizīcijas mocībām mira Tila māte Sotkina. Zināju, ka jautrais asprātis Tils ar jocīgo palamu Pūcesspieģelis nekur pasaulē nav tik ļoti tautā mīlēts kā Latvijā (ja neskaita Beļģiju). Zināju par Neli, Tila mīļo un uzticīgo meiteni, un to, ka Pūcesspieģelis latviešu lasītājiem ir pazīstams jau krietni vairāk nekā simts gadus no mazām, brošētām grāmatiņām gotu drukā, kas stāstīja par jokdari – ākstu Tilu tādu, kādu to pazina vācu zemēs no Lejassaksijas viduslaiku leģendām un joku stāstiem. Protams, zināju par leģendāro Jaunatnes teātra iestudējumu un arī par Aspazijas sarakstīto lugu „Tils Pūcesspieģelis”, kas gan publicēta, gan izrādīta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Taču es neko nezināju par „Tila Pūcesspieģeļa” autoru Šarlu de Kostēru, viņa biogrāfiju un pasaules uzskatiem. Un tieši maza nianse autora biogrāfijā maina „Leģendas par Pūcesspieģeli” būtību. Šarls de Kostērs bija brīvmūrnieks. Zinot kaut pavisam nedaudz par brīvmūrniecības simboliem, pasaules uzskatiem un organizācijas struktūru, jūs spējat lasīt pavisam citu grāmatu. Un šajā grāmatā jūs ieraudzīsiet, ka Tils Pūcesspieģelis, ākstu karalis, ir Izredzētais – sešas reizes kristīts vienā dienā: pirmo reizi – no Augstākās Būtības ar lietus gāzi, otro reizi – no Mūrnieka, kurš it kā nejauši un joka pēc pagadījies baznīcā, trešo reizi – no mācītāja, un vēl trīs reizes, ik reizi citā veidā. Un tad jūs ieraudzīsiet Tilu Pūcesspieģeli, Lielo Meistaru no bērna autiņiem. Tila kristību ainas apraksts neatstāj nekādu šaubu – ikviena „kristīšana” nozīmē jaunu, augstāku brīvmūrniecības pakāpi.

Un, ieraugot Tilā Lielo Meistaru, jūs sapratīsiet, ka uzdevums, ko Tils saņem pavasara garu sabatā – meklēt Septiņus –, pēc būtības nemaz nav izskaidrojams citādi kā vien ar šī skaitļa nozīmi brīvmūrniecības pasaules uzskatā. Tas ir ceļš caur pasaules un sevis izzināšanu. Tas ir Pūcesspieģelis, kas sevī apvieno gudrības un ākstības simbolus – pūci un spoguli. Tiesa, de Kostērs gan piedāvā „vieglo” atrisinājumu grāmatas finālā, Tilam Pūcesspieģelim liekot septiņu nāves grēku tēlus caur liesmām pārvērst septiņos cēlos tikumos, tomēr šo un daudzu citu simbolu patiesā nozīme – savas pasaules pārveidošana – nav nedz citādi saprotama, nedz paskaidrojama kā vien brīvmūrniecības kontekstā. Un tajā it visam – pat audumu krāsām, no kā tiek pagatavots maisiņš Klāsa pelniem, ko āksts Tils nēsā uz krūtīm, – ir dziļāka simboliskā nozīme.

„Leģenda par Pūcesspieģeli” ir vēsturisks dēku romāns, šausmu stāsts ar mistikas elementiem, kriminālromāns par sērijveida slepkavu un, ja vēlaties, – augstākā līmeņa sazvērestība. Vārdu sakot – te ir viss, kas tajās grāmatās, no kurām nevar atrauties līdz pat saules lēktam. Un atšķirībā no tādām īstermiņa modes kaprīzēm kā Dena Brauna sacerējumi, šo grāmatu jūs gribēsiet izlasīt vēlreiz. [Sagatavots pēc: Sniedze : http://www.satori.lv/]

Nerram (ākstam) agrīnajos viduslaikos un jaunākajos laikos (līdz pat 18. gadsimtam) bija nozīmīga loma ķeizaru, sultānu, pāvestu, karaļu, firstu u. c.  galmos. No šejienes kultūrā pazīstams jēdziens galma āksts.

Vēsturiski pirmie nerri bija sastopami Osmaņu impērijas sultānu galmos. Eiropā priekšstati par ākstu tradīciju ienāca līdz ar pirmajiem krusta kariem, taču pastāvīga āksta profesija pilīs nostiprinājās 14. gadsimtā, bet pirmo reizi 1500. gadā Francijas karaļa pilī to ceremonijās īpaša vieta un tituls (Fou du Roi en  titre d’office) tika ierādīta galma ākstam. Pētot Eiropas galmu vēsturi, redzams, ka āksta darbs ir ļoti maz aprakstīts un normēts, bet amats bija samērā labi apmaksāts. Āksts saņēma arī papildu naudu par kādām īpašām asprātībām vai sāpīgiem galminieku sitieniem, visbiežāk āksta vārds atrodams augstāko virtuves darbinieku sarakstos, jo viņš drīkstēja šļakstināt ūdeni un rokās viņš nesāja auglim līdzīgu metāla lodi.

Galma ākstu sociālā izcelsme bija dažāda: daļa bija tautas āksti, kas nāca no vienkāršo ļaužu asprāšu, dziedātāju un jokdaru vides, viņus vēl speciāli izglītoja un apmācīja galma dzīvei; daļa nerru cēlās no izglītotiem slāņiem – nabadzīgiem muižniekiem vai pilsētniekiem, kuri vēlējās veidot karjeru tuvāk galmam.

Galma āksti drīkstēja daudz brīvāk runāt nekā pārējie valdnieka pavalstnieki, viņi bija tiesīgi teikt patiesību. Sākotnēji šī paraža izauga no reliģiskiem tabu priekšstatiem – āksts ir līdzīgs garīgi slimajam, caur abu mutēm patiesības atziņas saka Dievs. Ar laiku šī funkciju sekularizējas – nerrs pats saka asprātības un saņem algu. Galma āksta runas tādējādi savdabīgi aizpildīja parlamentārās un publicistikās funkcijas, jo viņi darbojās laikmetā, kad tautai nav tiesību izteikties un prese nepastāv.

Galmā āksta situācija vienmēr ir ļoti saspringta – ja joki kungam nepatiks vai to aizvainos, viņu var sodīt ar nāvi, jo viņš nezina savu vietu galmā un ir labi informēts par valdnieka dzīvi. Savukārt, ja joki būs garlaicīgi, viņu nomainīs. Spēles līmenī āksts un valdnieks ir līdzīgi – abi saka taisnību, abi var mainīties lomām (daži valdnieki to piedāvā, bet nerram ir jāatsaka), viņa vieta ir valdnieka kreisajā pusē.

Nerram bija jāvalkā īpašs apģērbs, lai viņu atšķirtu no muižniekiem un pilsētniekiem. Viņam bija jānēsā tonzūra (pilnīgi vai daļēji noskūti mati), šī tradīcija tika pārņemta no grieķu un romiešu mīmiem. Viņa galva tika apsegta ar specifisku kapuci, kura bija izrotāta ar gaiļa seksti vai ēzeļa ausīm. Rokās āksts turēja metāla lodi augļa veidolā. Kājās viņam bija viegli apavi uz augšu izstieptiem purngaliem, bieži to galos bija zvaniņi. Tērpam bija jābūt daudzkrāsainam, visbiežāk zili dzeltenam vai sarkani zaļam, svītrainam, ar vertikāliem griezumiem, kam piešūti zvaniņi, kuri brīdināja cilvēkus, ka tuvojas āksts. No 9. līdz 15. gadsimtam arī firsti pie tērpa pievienoja zvaniņus (līdzīgi kā jūdu augstākie priesteri), zvaniņiem bija jāaizsargā to valkātājs; tradīcijā redzama arī valdnieka un nerra mītiskā saistība. [Sagatavots pēc: Amelunxen 1991]

Dokumentāla videofilma „Āksts un traģiķis. Edgars Liepiņš” (2008). Režisore Mārīte Balode, LTV1.

Dziesma Āksta dziesma. Mārtiņa Zīverta vārdi, Burharda Sosāra mūzika.

2012. gadā notika Ilzes Neilandes personālizstāde „Gājiens ar zirgu”, kurā bija  aplūkojamas desmit jaunas gleznas. Tajās māksliniece apliecina sev aktuālu un saistošu minimālu izteiksmes līdzekļu lietojumu – askētisku kolorīta un figuratīvo risinājumu, kas pieļauj arī zināmu vispārinājumu tēla traktējumā un ļauj vairāk akcentēt saturiskos aspektus.

Ar it kā ierobežotu tēlu sistēmu – zirgu, ākstu, sievieti – Ilze Neilande cenšas pēc iespējas pilnīgāk izteikt savu sapratni par būtiskām lietām. Izvēlētie tēli nav nejauši. Tie ir izkristalizējušies ilgākā laikā un kļuvuši par domubiedriem – būtnēm, ar kurām dalīt domas, izjūtas, spēku, vājumu, resp., visplašāko emociju gammu, un ko konsekvencē vai mainīgumā gleznotāja cenšas rast pamatojumu savam iekšējam dvēseles stāvoklim un mākslinieciskajam redzējumam. [Sagatavots pēc: http://zirgam.lv/2012/06/26/galerija-maksla-xo]

 ●

2000. gadā, atzīmējot Dailes teātra 80. gadskārtu, Kārlis Auškāps iestudēja Mārtiņa Zīverta lugu „Āksts”. Viskardinālāk režisors bija revidējis lugā nozīmīgo āksta Džiga lomu, kuru spēlēja Jānis Reinis. Āksts bija kļuvis tikai par vienu no Šekspīra grupas aktieriem, atņemot tam autora piešķirto teātra jeb mūžīgās spēles liriski sāpīgo simbolisko nozīmi, kas bija sadalīta starp Šekspīru un Klauniņu. [Sagatavots pēc: Radzobe 2007 : 143–144]

●

20. gadsimta otrās puses ievērojamajam aktierim Edgaram Liepiņam ir veltīta atmiņu grāmata „Āksts un traģiķis Edgars Liepiņš”. Teātra kritiķis N. Naumanis par E. Liepiņa talantu raksta: „Liepiņš bija Dieva dots aktieris dzīvē, mākslā, visur, kur viņš savā jocīgajā enerģijā izpaudās. Estrādē, cilvēkos, televīzijā (vesela Hugo Diega ēra „padumjās Latvijas apstākļos”!). Starp citu, Liepiņš pirms Vulfsona kādās Mākslas dienās paziņoja no estrādītes par Latvijas okupāciju, un bija lieli sūdi, kā teiktu pats Liepiņš, tikai ne viņam. Viņš bija ļoti latvisks, pat pārāk latvisks, taču latviešiem nav daudz inteliģentā, intelektuālā tipa aktieru, bet Edgars Liepiņš tāds bija! Viņš draudzējās ar jauniem talantiem, viņam patika jaunas sievietes, viņš vispār mīlēja jokus.” [Naumanis 2008 : 299]

●

Mārīte Balode dokumentālo videofilmu „Āksts un traģiķis Edgars Liepiņš” veidojusi sadarbībā ar Edgara Liepiņa dēlu Kristapu, kas filmējis tēvu gan koncertos, gan privāti. Rezultātā tapis pirmais latviešu, kā mūsdienās teiktu, šovmeņa, bet īstenībā āksta – patiesības teicēja – dzīvesstāsts. Daudzie videoarhīva materiāli atgādinās savulaik šā ākstu karaļa milzīgo popularitāti un tautas mīlestību, kas joprojām dzīvo atmiņās un skaņu ierakstos. [Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/sejas/holivuda/725823-ltv1_demonstres_ filmu_par_edgaru_liepinu]

●

Balva „Āksta cepure” ir ikgadējs apbalvojums teātra māksliniekiem, kuru ieguldījumu latviešu teātra mākslā par ievērojamu atzinuši kolēģi. Balvas pasniegšana parasti notiek jūnija sākumā Kronvalda parkā pie piemiņas akmens latviešu teātra pirmajai izrādei, un to organizē Latvijas Profesionālo aktieru apvienība. [Sagatavots pēc: http://vdt.lv/lv/jaunumi]

 ●

Augstskolu teātra studiju dalībnieki Latvijas Studentu teātra dienās sacenšas par ceļojošo balvu „Sudraba āksta cepure”. [Sagatavots pēc: https://www.rtu.lv/lv]

●

Variešu Kultūras namā notiek ikgadējs amatieru teātra festivāls „Āksts”, kurā pulcējas apkārtnes bērnu un jauniešu un pieaugušo amatieru teātri. [Sagatavots pēc: http://www.bdaugava.lv/]