akmens

akmen– – sakne, vārda celms

-s – galotne

akmens bruģis, akmens ēka, akmeņu kaudze, akmeņu krāvums, akmens laikmets, akmens plāksne, akmens šķautne, akmens vate

–

zemūdens akmens

–

ass akmens, apaļš akmens, liels akmens, mazs akmens, neparasts akmens, pelēkais akmens, smags akmens, svētais akmens

–

daudz akmeņu

–

kalt akmenī, mest akmeni, sēdēt uz akmens, sviest akmeni

Kas otram akmeni met, pats sev trāpa.

–

Aizsviests akmens vairs neatgriežas.

–

Ciets kā akmens.

–

Kā akmens no sirds novēlās.

–

No akmens ūdeni neizspiedīsi.

–

Akmeni azotē nēsāt.

–

Akmens atstāj bedri, koks – celmu, cilvēks – piemiņu.

–

Svied ar akmeni velnam, kad netrāpi dievam.

–

Kas nevar akmeni celt, tam vajag to velt.

–

Akmens uz akmeņa neaug.

–

Akmens tālu neiet.

–

Labāk akmeni uz akmeņa celt nekā dažu darbu strādāt.

–

Akmens daudz cietāks nekā dzelzs.

–

Kur akmens zemē, tur grūta aršana.

–

Mazs akmentiņš, bet padara lielu troksni.

–

Kas pats ir tik svēts, tas lai met otram akmeni.

–

Kur akmeni met, tur bedre paliek.

–

Uzmeta kā uz pirts akmiņiem.

–

Jaunas pastalas pirmo reizi kājā aunot, jālec uz akmina un jāsaka: „Stipras kā akmins!”

–

Koks atstāj celmu, akmens vietu un cilvēks atmiņu. [Reinis Kaudzīte]

–

Cilvēkam vajaga būt kā dārgam, mirdzošam akmenim; viņam nevajaga vis pašam savas vērtības zināt, bet tikai mirdzēt. [Reinis Kaudzīte]

Ja pavasarī akmens iegrimis zemē un zeme no tā atvērusies, tad tai gadā daudz mirs.

–

Ar akmeni jāapriebj visādas vainas un tad atkal akmens turpat jānoliek, tad ātri vainas sadzīst.

–

Kas ejot pret akmeni atsit labo kāju, tas satiks vīrieti, kas atsit kreiso kāju, tas satiks sievieti.

–

Ja uz akmens parādās mitrums, tad otrā jeb trešā dienā lietus.

–

Kad ziemā akmeņi svīst, tad būs sniegs.

–

Ja akmens sāk sūnot ziemeļa pusē, tad būs dziļa ziema.

–

Tam akmens sirds vietā.

–

Akmens ar cirvi nesader.

–

Akmens, daudz cilāts, nezaļo.

–

Akmens, kas rit, nesūno.

–

Akmens, kas guļ, iesērē.

–

Uz akmeņa maize neaug.

–

Mazs akmentiņš saviļņo lielu ūdens klajumu.

–

Akmeņi smagi, grēki vēl smagāki.

–

Akmens ar akmeni saveļas, ne nu vēl cilvēks ar cilvēku.

–

Abi cieti akmeņi nemaļ.

–

Nemet otram akmeni, ka neatskrien atpakaļ.

–

Nenēsā akmeni azotē, pašam sāpēs.

–

Viens akmens kulē neklaudz.

Es, karā aiziedams (noiedams),
Sirdi slēdzu akmenī.
Aust gaismiņa, lec saulīte,
Plīst akmens skanēdams. [LD 31995-0]

Cērtu cirvi akmenī,
Cērtu purva sūniņā;
Vairāk līda akmenī,
Ne kā purva sūniņā. [LD 34371-0]

Māmuliņa nezināja,
Kādu ceļu es aizgāju:
Ūdens ceļu, akmens ceļu
Gaudajām asarām. [LD 13450-0]

Grieze grieza rudzu lauku,
Paipaliņa kūlienā;
Brālis grieza maizes klaipu,
Lai griež skauģis akmenī. [LD 27995-3]

Atsasēdu, noraudāju
Uz pelēka akmentiņa;
Lai noguli kā akmens
Tie, kas mani aprunāja. [LD 8336-0]

Jauni puiši karā gāja,
Sirdi slēdza akmenī.
Aust dieniņa, lec saulīte,
Plīsa pušu akmentiņš. [LD 31995-1]

Tai krogā nedancoju,
Akmens grīdas vidiņā;
Tais puišos nelūkoju,
Visi kroga dzērājiņi. [LD 24106-2]

Māte man piesacīja,
Uz akmeņa nesēdēt:
Akmens mani nolādēja,
Mūžam vīra nedabūt. [LD 11806-1]

Ūdens vidū, akmens vidū
Līgo putu gabaliņš;
Tautu vidū, brāļu vidū
Sēd māsiņa raudādama. [LD 19124-4]

Dīķis dzieda, akmens rauda
Līstošāi dieniņā;
Brāļi dzieda, māsas rauda
Tautu galda galiņā. [LD 20746-0]

Šuj man kurpes, kurpeniek,
Dzelzi lieci pazolē,
Kad es gāju, zeme rīb,
Akmens šķīla uguntiņu. [LD 5733-1]

Kad es gāju, zeme rīb,
Akmens šķīla uguntiņu;
Dažs uz mani raudzījās,
Nedrīkstēja bildināt. [LD 9990-0]

Ģērbies, Saule, sudrabā,
Nu nāk tavi vedējiņi;
Ūdens zirgi, akmens vāģi,
Sidrabiņa kamaniņas. [LD 33784-0]

Pie lodziņa sēdēdama,
Redzu tautu tīrumiņus:
Kur bij kalni, tur akmens,
Kur ielejs, tur ūdens. [LD 25943-5]

Es aizgāju tautiņāsi,
Kā akmens ūdenī;
Ne māmiņa sērst nāce,
Ne ar’ brāļi apraudzīt. [LD 26710-4]

Sala man rokas, kājas
Pašam pūra vedējam.
Kā nesala rokas, kājas,
Akmens pūra dibinā. [LD 16733-0]

Ik vakara kalnā kāpu
Uz akmens gavilēt,
Lai skanēja dūņu purvi,
Lai māmiņa man’ dzirdēja. [LD 224-5]

Man netika še dancot,
Akmens plāna vidiņā;
Man netika še dzīvot,
Še man’ ļaudis niecināja.[LD 8677-0]

Nevarēju, nevarēju
Vīra mātei izdabāt;
Guni šķīla runājot,
Akmens plīsa staigājot. [LD 23345-0]

Es gulēju saldu miegu
Jūras kāpas maliņā:
Ūdens sauca, akmens loka,
Kalnmalīši vizināja. [LD 30737-2]

Līku loku upe tek,
Ratu grieza Daugavā;
Jauni puiši karā gāja,
Sirdi slēdza akmenī. [LD 32133-1]

Oša oglis kvēlojās
Vidū jūras uz akmens;
Tā kvēloja puiša sirds
Uz jaunām(i) meitiņām. [LD 12982-1]

Gudri mani tēvs mācīja,
Pieguļā raidīdams:
Necērt ciri akmenī,
Negulies ūdenī. [LD 30144-4]

Cērtu ciri akmenī,
Maza skaidiņ’ i atlēca;
Tik atlēca mīļu vārdu
No tā bārga tautu dēla. [LD 21711-0]

Es pārjāju akmens tiltu
Ar tērauda kumeliņu;
Priekšā guns, pakaļā,
Vidū manis augumiņš. [LD 34118-0]

Kad es biju jauna meita,
Uz akmeņa nesēdēju,
Lai tas mans arājiņš
Kā akmens negulēja. [LD 9985-0]

Atsēdos raudādama
Uz pelēka akmentiņa,
Lai nogula kā akmens,
Kas man gauži raudināja. [LD 3959-0]

Dzelzim dzimu, dzelzim augu,
Dzelzim savas kājas āvu.
Manas miesas, mani kauli,
Tinaties pakulās,
Lai nelien svina lode,
Ne tērauda zobentiņš.
Dieva dotu ciri cirtu
Pelēkā akmenī;
No akmeņa taukus ņēmu,
Smērēj’ savu augumiņu.
Dzelzu pirti kurināju
Tēraudiņa skaidiņām,
Dzelzu slotu sutināju,
Lai perās tas puisīts,
Kam tērauda kažocīts.
Man kažoka nav. [LD 34111-0]

Akmeņa saspiešana

Cūkgans dīķmalā gana cūkas. No dīķa izlien Spalvainbiksis velns, uzsaukdams: „Kā tu, nejēga, uzdrošinies akmeņus mest ūdenī? Patlaban iesviedi ar kantaiņo akmeni manai gaspažai pa pieri. Tu diedelnieks! Es tevi saspiedīšu miltos kā šo akmeni!”

To sacīdams, Spalvainbiksis paķer brangi lielu akmeni un saspiež smalkās druskās. Bet cūkgans arī nebija zemē metams, tas izrauj no kabatas ceptu rāceni, kas no pusdienas atlicies, un saspiež tik spītīgi, ka zupa vien iztecēja. Spalvainbiksis skatās, skatās, – vai akls! – Bet cūkgans tagad no vienas tiesas saka tā: „Un ja tu, Spalvainbiksi, tūliņ šo purvu neatstāsi, tad tevi sadrupināšu kā tagadiņ šo nieku sadrupināju!”

Velns palika itin rāms un neteica vairs nekā.
[Sagatavots pēc: http://www.ailab.lv]

Sīmaņa akmens

Daugavā iepretim Jersikai ir vairāk kā asi augsts akmens, kuru sauc par Sīmaņa akmeni. Kāda teika stāsta, ka uz šī akmeņa senāk sēdējis Sīmanis un gaidījis, kad nāks plosti. Tiklīdz nākuši plosti, kurus viņš gribējis noturēt, slīdējusi kāja, un Sīmanis noslīcis Daugavā. No tā laika tad akmens dabūjis savu nosaukumu.
[LTT 1991 : 73]

Akmeņpurvs

Netālu no Zvanu mājām atrodas kāds liels purvs. Purvā ir ļoti daudz akmeņu, bet senāk tur to neesot bijis neviena.

Kādreiz kāds gans ganījis purvā lopus. Viņš redzējis, ka no tuvējā meža iznācis Velns. Velns prasīja, lai viņam atdod visas govis. Zēns atbildējis, ka tās neesot viņa govis. Kad zēns govis Velnam nav devis, Velns palicis ļoti dusmīgs. Viņš pārvērtis govis un zēnu akmeņos.

Cilvēki stāsta, ka tas akmens, kurš esot bijis gans, katru gadu augot lielāks.

Purvā vēl tagad varot redzēt visus akmeņus, kuros Velns pārvērtis govis un ganu. No akmeņiem purvs dabūjis savu nosaukumu – Akmeņpurvs.
[LTT 1991 : 73]

Kādēļ lauki un pļavas piekaisītas akmeņiem

Senos laikos, kad virs zemes valdījuši tikai Dievs un Vells, tad visas pļavas bijušas auglīgas. Tādu neauglīgu pļavu nemaz nav bijis, un arī akmeņu nav bijis. Tad Dievs un Vells valdījuši par visu zemi: Dievam bijusi puse no zemes, Vellam otra puse. Abi divi turējuši ļoti daudz lopu. Dievs savu ganāmpulku kopis, un tas arī bijis ļoti brangs, bet Vells par saviem lopiem nav licies ne ziņas, un tādēļ Vella lopi bijuši tādi – kauli un āda.

Reiz Vells noskatījies uz Dieva ganāmu pulku un skaudis, kālab tam tik brangi lopi. Viņš savā dumjā Vella prātā nav iedomājies, ka Dievam ir labas ganības un pļavas, bet viņam nelāgas. Par to nu viņš saskaities un kādu nakti paņēmis lielu maisu, sācis pa Dieva pļavām no maisa akmeņus sijāt. Vells būtu nosijājis akmeņiem visu Dieva zemi, bet Dievs bijis kā jau arvienu modrs un izdzirdis, ka pa viņa pļavām kāds nakts laikā grabinās. Gājis skatīties. Viņš nu arī tur ieraudzījis lapatājam Vellu ar lielu maisu un apturējis Vellu ar visu akmeņu sijāšanu. No tā laika zemē un viscaur vēl šo baltu dienu akmeņi redzami, un, ja Vellam ar Dievu būtu iznācis strīdus, tad akmeņi un pasaules nemaz neviena paša nebūtu.
[LTT 1991 : 70]

Kādēļ pasaulē ir tik daudz akmeņu

Kad Dievs bija radījis pasauli un visu dzīvību, Velnam par Dieva brīnumdarbu palika dusmas. Dusmās Velns nosējis visu pasauli akmeņiem, lai zāli nomaitātu un lai zāles vietā augtu akmeņi. Bet Dievs uzsūtīja salnu un akmeņus apsaldēja. Akmeņi apsala un vairāk neauga. Tā akmeņi mētājas pa pasauli šo baltu dienu.
[LTT 1991 : 70]

Kādēļ akmeņi neaug

Kad Dievs bija iesējis akmeņus, lika tiem trīs dienas augt. Pēc trijām dienām Dievs izgāja uz lauka un sacīja: „Āmen.” Tad visi akmeņi beidza augt, un līdz šai dienai akmeņi palikuši tādi, kādi izauga pa trijām dienām.
[LTT 1991 : 69]

Kā akmeņi radušies

Kad Dievs radījis zemi, Velns staigājis iepakaļis un brīnējies. Arī Velnam iepaticies ko darīt. Tas paņēmis zemi un ar to piebāzis pilnu muti. Zeme sākusi Velnam mutē briest, un Velns nevarējis savādi, kā bijusi tā jāizspļauj. No izspļautās zemes radušies kalni. Velns sācis lielākos zemju cimbuļus ar kājām drupināt un spiest. No sadrupušiem cimbuļiem radušies akmeņi.
[LTT 1991 : 67]

●

Tad, kad akmeņiem nebijis vēl vārda, viņi bijuši mīksti kā koks. Taisot kādu būvi, kāds strādnieks tēsdams atcirtis cirvi; tas izsaucies: „Iecirtu kā akmenie!” Un tajā pašā mirklī akmeņi palikuši cieti, kādi viņi ir tagad.
[LTT 1991 : 68]

●

Stendes pagastā ir liels akmens, kur daudzreiz redzēti spoki, viens redzējis to, otrs to, bet par pašu akmeni stāsta sekojošo.

Divas sievas, Grieta un Anna, gājušas uz baznīcu. Laiks bijis apmācies, un kuru katru brīdi bijis gaidāms lietus, sievas steigušās, jo gribējušas izbēgt no lietus.

Citkārt jautrās sievas bijušas klusas, un abām sirds bijusi grūta, kā ko ļaunu paredzēdamas.

Anna apstājusies un skatījusies, cik tālu vēl lietus mākonis, bet uzreiz aiz bailēm iekliegusies, jo liels pelēks mākonis bijis tieši viņām uz galvas un tik zemu, ka ar roku varējušas sasniegt. Anna bailēs sākusi bēgt un, gabaliņu paskrējusi, skatījusies, kur tad Grieta, ka nedzirdot skrejam.

Anna skatījusies, acis burzīdama, bet Grietas tomēr nav varējusi ieraudzīt, ceļa malā bijis tikai liels pelēks akmens – agrāk tā tur nebijis –, un arī tumšais mākonis bijis pazudis.

Te – kur bijis, kur nebijis – gadījies uzreiz pelēks vīrs un sacījis Annai: „Ko jūs kliedzat un brīnaties, tas jau viņas liktenis, viņa pie tam pati ir vainīga. Nevajadzēja, šorīt uz baznīcu ejot, domāt, ka lūgs Dievu, lai uz viņas kapa, kad viņa nomirs, uzliek akmens krustu, un viņas vēlējumu piepildīja.”

To sacījis, vīrs atkal pazudis. Bet Anna steigusies uz baznīcu pielūgt Dievu, lai tas viņas vēlējumus nepiepilda tik nežēlīgi kā Grietai.

Kad ļaudīm tas nācis zināms, tie labprāt apgājuši akmenim apkārt ar līkumu un neaizkāruši to. Arī tagad akmens stāv neaiztikts, apaudzis ar biezu sūnas kārtu.
[http://valoda.ailab.lv/]

Jaunbagātnieku rajons. Bērni spēlējas smilškastē, rokot bedri ar mobilajiem telefoniem. Pēkšņi viens no bērniem rokot uzduras uz akmens un salauž telefonu.

Pārējie bērni smejas, vēderus turēdami. Nabadziņš ar salūzušo telefonu jautā:

– Ko jūs, muļķi, smejaties, tētuks rīt nopirks jaunu, labāku.

Pārējie smejas vēl skaļāk:

– Jā, bet šodien raksi bedri ar lāpstu…

●

Kāds zēns trenkājis vistu. Metis tai ar akmeņiem un visādi mocījis. Pieskrējusi maza meitene un izsaukusies: „Kāpēc moki vistu, vai vista nav cilvēks?”

Akmeņi senāk tika lietoti ļoti daudzveidīgi – tos izmantoja robežu, svarīgu notikumu, vietu, apbedījumu iezīmēšanai, kā arī dažādos sakrālos rituālos, uz vai pie īpaši iezīmētiem akmeņiem veicot ziedošanas rituālus, lai izlūgtos auglību, veselību un labklājību savai ģimenei un dzimtai.

Akmeni plaši izmantoja arī tautas medicīnā un ļaunuma noņemšanā: ļauno pabāž zem akmens, ticot, ka tādējādi viss ļaunums (slimības, ļauni vārdi, ienaidnieka dusmas u. tml.) tiek novērsts.

Dažkārt akmeņus arī mākslīgi apstrādāja, piemēram, robežakmeņos iecirta krustus vai īpašuma zīmes.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija I 2002 : 120]

Velna pēdas Leišmalē

2005. gadā, kopā ar Gunti Eniņu un Guntu Dambīti lielus un savdabīgus kokus meklējot, toreizējo Saldus rajonu izbraukājām krustu šķērsu. 25. jūnija vakarā bijām sarunājuši naktsmājas pie Vadakstes novadpētnieces Intas Tuzas un pa ceļam nolēmām iegriezties Mežūbulaišos.

Nogriežoties no šosejas uz grants ceļa un pēc tam nedaudz pabraucot pa zemes celiņu, iestūrējām tagadējo Gaitnieku pagalmā, bet mājas likās pamestas. Pēc ilgākas klauvēšanās mūs izdzirda saimniece Ārija Mūrniece. Izrādās, ka Ārijas kundze savulaik ir ieprecējusies šajās mājās, un šķiet, ka tieši no viņas vīra vecātēva Galenieka savulaik ir pierakstīta viena no teikām par pēdakmeni. Nedaudz pabrīnījusies par mūsu vēlmi atrast Velna kapu: „Vai tad šis būtu miris? Šajā apkārtnē nekas tāds nav dzirdēts!”, – saimniece bija gatava aizvest mūs pie Velna pēdas akmens, par kuru viņai kādreiz bija stāstījusi vīra vecāmāte.

Velna pēda nelika sevi ilgi meklēt – jau pēc dažām minūtēm stāvējām Rīkstrauta gravas dibenā pāris metru no izsīkušās upītes ap melnu, 1,75 x 1,20 m lielu un tikai 20 cm augstu akmeni, kam vienā malā tiešām it kā iespiesta cilvēka pēda ar lielu īkšķi.

Kad pirmais sajūsmas vilnis bija pārskrējis, apjautu, ka kaut kas tomēr nesakrīt. Lai gan nav pamata neticēt tam, ka tieši šo akmeni Ārijas kundzei rādījis viņas vīrs, jo pēda uz akmens tiešām izskatās pārliecinoši, tomēr mulsināja tas, ka uz akmens bija tikai VIENA pēda. Lai gan teikās par Mežūbulaišu pēdakmeni Velna iemīto pēdu skaits uz akmens minēts dažāds (divos gadījumos minētas divas pēdas, turklāt viena ar spicu papēdi, vienā gadījumā trīs vai četras), ir skaidrs, ka teika ir par kādu citu akmeni, jo pēdām jābūt vismaz divām. Mani dīdīja nemiers – gribējās vēl izskriet caur Rīkstrauta ieleju, jo vēl taču tik daudz nezināmo! Ja šis nav tas pēdakmens, kas minēts teikās, kur tad slēpjas īstais? Kur lai atrod Velna kapu, par kuru Ārijas kundze neko nezināja un šaubījās, vai kaut kas tāds šeit vispār varētu būt? Ja atrastos Velna kaps, būtu skaidrs, kura vieta te saukta par Pērkoņkalnu, jo teikā stāstīts, ka Velna kaps ir „zem kalna”, iespējams, šajā gravā. Sarunājām, ka biedri dosies uz mašīnu, kamēr es došos cauri nelielajai graviņai.

Tā kā izskatījās, ka akmeņu šajā gravā diezgan daudz, nolēmu, ka jāuzrāpjas ielejas pretējā nogāzē, no kuras ieraudzīšu potenciālo Pērkoņkalnu, kam šepat kaut kur jābūt. Tomēr, kad biju ticis līdz ielejas augšmalai, izrādījās, ka nekādu kalnu augšpusē nav. Sarūgtināts laidos atkal lejā gravā, cerot atrast Velna kapu. Un atkal nekā. Sapīcis un slapjš bridu pa brikšņiem uz mašīnas pusi, līdz pēkšņi netālu no Ārijas kundzes parādītās Velna pēdas saskatījos ar daudz lielāku sūnās un zaru mudžeklī iegrimušu akmeni, kam uz sāna un augšpusē no sūnām brīvajā laukumiņā kā divas spocīgas acis uz mani lūrēja cilvēka pēdām līdzīgi izdrupumi! Un viens no tiem ar spicu papēdi – gluži kā teikā! Ilgāk pie akmens uzkavēties neļāva lietus un laika trūkums, tāpēc grava diemžēl bija jāpamet. Viena pēdakmens vietā dāvājusi divus, svarīgāko – Velna kapu – tā tomēr vēl neatklāja…

–

Kāds Velnam kājas izmērs?

Nākamreiz Rīkstrauta ielejā atgriezos pēc gada – 2006. gada 29. jūlijā – kopā ar studiju biedri Dainu Leimani. Šis brauciens bija īpaši veltīts Leišmales mitoloģiskajiem akmeņiem. Biju stingri nolēmis šo vietu nepamest, kamēr nebūšu atradis Velna kapu. Iestūrējot Gaitniekos, atkal pārņēma tā pati pamestības izjūta. Atkal kādu laiciņu klauvējāmies. Un atkal atvēra Ārijas kundze. Pēc brītiņa viņa manī atpazina to trako, kas Velna kapu meklēja, un izbrīnījās vēl vairāk, kad uzzināja, ka cerību neesmu atmetis un kapu iešu meklēt arī šoreiz. Devāmies uz Rīkstrauta ieleju un ķērāmies pie pagājušajā reizē atrastā un teikās minētā pēdakmens tīrīšanas, mērīšanas un sīkākas iepazīšanas. Šis akmens bija krietni lielāks – 1,8 m garš, tikpat plats un metru augsts, kas atbilst aprakstam „samērā liels laukakmens, pa pusei iestidzis zemē”. Akmenī arī pēc sūnu notīrīšanas bija saskatāmas tikai divas iespaidīgas pēdas. Pēda uz akmens slīpās malas bija 25 cm gara un 8,5 cm plata, bet akmens virspusē iemītā – tā ar „spico papēdi” – nedaudz mazāka – 22 cm gara un 8 cm plata. Daina secināja, ka Velna kājai bijis 37. izmērs, tātad tā augums bijis aptuveni 1,8–1,9 m garš. Varbūt šie aprēķini noderēs Velna kapa meklējumos.

–

Velna kaps

Nelielo graviņu izložņājām krustu šķērsu. Atradām visus garenos akmeņus, kas varētu atgādināt kapu vai zārku, tomēr neviens no tiem nelikās Velna kapa nosaukumam atbilstošs. Vēl un vēlreiz pārlasot vienīgo liecību par Velna bēdīgo galu starp Mežūbulaišiem un Vilktaurēm, nevienu jaunu norādi tā arī neatradu. Tas nozīmēja tikai vienu – lai cik skumji tas liktos, viens no nedaudzajiem Latvijas Velna kapakmeņiem nav atrodams, tāpēc meklējumi jāpārtrauc.

Laidāmies lejup pa stāvo nogāzi – pa taisnāko ceļu cauri briksnājam. Lecot pāri kādam nolūzušam ozola stumbram, gandrīz lauzu kaklu, aizķeroties aiz vēl kāda sūnām apauguša baļķēna. Bet nē, tas tomēr bija pārāk ciets, lai būtu trūdošs koks. Kā zibens caur smadzenēm pēkšņi izšāvās atklāsme. Pagriezos pret Dainu, kas rāpās pāri kritušajam ozolam, un paziņoju, ka… beidzot esam atraduši Velna kapu! Tas, ko biju noturējis par vecu praulu, notīrot vairāk nekā sprīdi biezu augsnes, sūnu un puspuvušu lapu kārtu, izrādījās akmens, turklāt kāds akmens! Divus metrus garais, tikai līdz 80 cm platais un 20–35 cm augstais akmens atgādināja pilnīgi melnu bluķa zārku ar plakanu, porainu virsmu. Vēl izteiksmīgāku Velna kapu bija grūti iedomāties! Velnam ar 37. kājas izmēru šis zārks būtu kā uzliets. Zem zaļās sūnu cepures paslēpies, Velna kaps atradās Rīkstrauta „palienē” tikai trīs metrus no stāvās ielejas nogāzes. Tātad šī nogāze ir Pērkoņkalns, no kura Pērkons ar ozola nūju nosita Velnu. Un Velna kaps tiešām atrodas pašā Pērkoņkalna pakājē. Viss – kā teikā! Kamēr mērīju akmeni, Daina sarūpēja nelielu ziedu pušķīti. Atstājām to uz Velna kapa un devāmies pie Ārijas kundzes nu jau pavisam citā noskaņojumā. [Laime 2012 : http://www.videsvestis.lv/]

●

Bēdas palikšana zem akmens nav tās aizmiršana vai noslēpšana no šodienas acīm. Tā ir sakrāla darbība, kurā mēs mazinām savu negatīvo atkarību no Bēdas. Akmeni var nēsāt kaklā, bet to var arī iebūvēt stipros nākotnes pamatos, lai vairotu spēku dzīvot tālāk un citādāk. [Zālīte 1997 : 287]

Lielā daļā pasaules kultūru akmenim ir būtiska simboliska nozīme. Tā kā akmens ir ciets un nemainīgs, tad to bieži asociē ar mūžīgiem, nemainīgiem, dievišķiem spēkiem. Tomēr nereti akmens arī tiek uzskatīts par dzīvības devēju.

Uzskatīja, ka vertikāli novietoti akmeņi – kapakmeņi – pasargā mirušos no naidīgiem spēkiem. Tapat pastāvēja uzskats, ka akmenī iemājo mirušo spēks vai to dvēseles.
[Sagatavots pēc: HSV 1994 : 10–11]

Spēlfilma Akmeņainais ceļš (1983). Režisors R. Kalniņš. Filma veidota pēc V. Lāča romāna Akmeņainais ceļš motīviem.

Filma Akmeņi (2008). Režisore Laila Pakalniņa.

Dokumentālā filma Veļ Sīzifs akmeni (1985). Režisors J. Podnieks.

Dziesma Buramdziesmiņa. I. Ziedoņa vārdi, I. Kalniņa mūzika.

Dziesma Ripoja akmens. G. Rača vārdi, J. Strazda mūzika.

Latviešu tautasdziesma Bēdu manu lielu bēdu.

Latgaliešu tautasdziesma Nadūd, Dīvs, veitūlam.

Latviešu tautasdziesma Strauja, strauja upe tecēj’.

Dziesma Nepasauc, nepiesauc mani vēl. A. Rancānes vārdi, R. Paula mūzika.

Latviešu tautasdziesma Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas. Z. Liepiņa mūzika.

Dziesma Ardievu, meitenes. P. Brūvera vārdi, V. Pūces mūzika.

Dziesma Betas dziesmiņa. V. Kalniņa vārdi, I. Kalniņa mūzika.

Dziesma Daugavas krastā. A. Ritmaņa vārdi, I. Arnes mūzika.

Dziesma Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu. A. Krūkļa vārdi, R. Paula mūzika.

Latviešu tautasdziesma Es atnācu uguntiņu. Z. Liepiņa mūzika.

Latviešu tautasdziesma Es redzēju jūriņā.

Dziesma Nepiesauc, nepiesauc mani vēl. A. Rancānes vārdi, R. Paula mūzika.

Dziesma Patētiskās kvartas. A. Čaka vārdi, P. Johansona mūzika.

Dziesma Pūti, pūti, ziemelīti. M. Zālītes vārdi, U. Marhilēviča mūzika.

Dziesma Romance. R. Zirnīša vārdi, U. Stabulnieka mūzika.

Dziesma Tēls. E. Braža vārdi, A. Hermaņa mūzika.

Latviešu tautasdziesma Ej, saulīte, drīz pie dieva.

Dziesma Var jau būt. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika.

Latviešu kultūrā tiek runāts par pēdakmeņiem. Tie ir akmeņi ar cilvēka pēdas vai plaukstas zīmēm, dzīvnieku pēdas nospiedumiem. Zīmes ir gan mākslīgi veidotas, gan īpatnēji dabiski izveidojušās. Pēdu izmēri lielākoties atbilst to dabiskajam lielumam un atrodas ne pārāk lielos akmeņos. Bieži vien teikās šie akmeņi saistīti ar Velna darbošanos.
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 215]

Akmens krāvumi Pokaiņos

Pokaiņos ir bijuši vairāki tūkstoši sakrālas nozīmes akmens salikumu. Izplatītākās ir gaišo akmeņu kaudzes, svētieleju un terašu bruģējumi, bruģēti akmens ceļi, dziedniecības akmeņu kopas. Kādreiz akmens krāvumu skaits varētu būt bijis ap 4 līdz 5 tūkstošiem, tagad varētu būt kādi 2 tūkstoši. Akmeņi kaudzēs salikti saudzīgi, katrs ir enerģētiski sasaistīts ar pārējiem, veidojot slēgtu bioenerģētisku sistēmu. Daži akmeņi paši par sevi šķiet vientuļi, tomēr to forma vai zīmes tajos veido norādes. Šie akmeņi ietilpst salikumos, tikai katrs akmens no nākamā akmens vai akmeņu salikuma atrodas 70–200 m attālumā. Tomēr šie salikumi darbojas kā viena kopa. Akmeņi un to krāvumi ir novietoti uz āderēm. Katra akmens krāvuma pamats ir baltā smilts.

Ir daži ļoti interesanti akmens krāvumi un akmeņi, piemēram:

• Zikurāts – kalnam līdzīga būve, kura veidota no akmeņiem, uz tā nav āderu, kaut gan tās viena no otras parasti atrodas apmēram pusotra metra attālumā. Ir nostāsts, ka kalna iekšienē ir tukšums;
• Saules josta – plata akmens upe, zintnieku laiva, U  veida salikums, zintnieku ceļš. Akmeņi sakārtoti arī terasēs, tā veidojot lielas kāpnes.

Interesanti akmeņi un nostāstiem bagāti ir Tēva, Mātes, Dziednieka, Laimes akmens, Viesis, Līgavas akmens, Dižakmens, Dieva gulta.

No vairākiem akmens krāvumiem un atsevišķiem akmeņiem var just neparastu strāvojumu, siltumu (piem., no Mātes akmens) vai tieši pretēji – aukstumu (piem., no Tēva akmens), citam būs patīkamas sajūtas, taču kādam var kļūt arī slikti.

Kategoriski ir aizliegts akmeņus cilāt vai pārvietot, jo tā tiek izjaukta enerģiskā sistēma, zaudēta informācija, kuru uzglabā akmeņi, kā arī, tos paņemot līdzi, cilvēks var nodarīt lielu ļaunumu pats sev.

Tiek uzskatīts, ka akmens krāvumi ir roku darbs, bet pēc veiktajām pārbaudēm secināts, ka tie nav nesti no tālām vietām, bet no tuvējās apkārtnes, kas tādā koncentrācijā ir ledāja atnestās iežu atlūzas no Baltijas kristāliskā vairoga, galvenokārt no Baltijas jūras gultnes, tādēļ atrastajos akmeņos nav nekā neparasta, ka tie atrodas Pokaiņos. Akmeņu forma ir skaidrojama ar to, ka daudzajos dēdēšanas gados tāda tā ir dabiski izveidojusies. Arheoloģiskos pētījumos tika pierādīts, ka šeit ir arī apbedījuma vietas.
[Sagatavots pēc: TVNET 14.07.2010. http://www.tvnet.lv/]

Akmens monēta

Mākslinieki: Laimonis Šēnbergs (grafiskais dizains), Jānis Strupulis (plastiskais veidojums).

Monētas nosaukums liek domāt par akmens laikmetu, kad Eiropā lielo sakārtošanās procesu rezultātā no zemes dzīlēm nākušās karstās magmas izmestie ieži (arī granīts) ir atdzisuši un veido mantiju un zemes garozu. Latvijā šie ieži ieguļas jo dziļi un pasargā to no spēcīgām zemestrīcēm, tāpēc var apgalvot, ka mums ir drošs pamats zem kājām.

No Skandināvijas apledojumi pamazām stūmās lejup uz dienvidiem un līdz Latvijai atnesa arī lielos akmeņus, no kuriem vislielākie tiek dēvēti par dižakmeņiem. Tie tiek augstu vērtēti: tiem piemīt estētiskā nozīme kā latviskās ainavas rotai, kā arī zinātniskā un kultūrvēsturiskā nozīme. Mūsu senčiem dižakmeņi kalpoja par svētvietām, arī upurvietām. Akmens virsmā nereti saglabājušās grafisku un reljefu rakstu zīmes, kuru kopums veido nozīmīgu aizlaiku informāciju.

Akmeņiem bieži tikusi piedēvēta īpaša enerģija, tomēr svarīgi būtu atcerēties, ka Zeme ir kosmisks ķermenis, kas nepārtraukti atrodas mijiedarbē ar citiem līdzīgiem ķermeņiem. Varētu uzskatīt – jo pamatīgāks iezis (akmens), jo tas savā uzbūvē kompaktāks, cietāks, jo lielāka enerģija tam piemīt.

Arī ikdienas dzīvē latvju lauku sētā un piedarbā akmenim vienmēr bijusi sava svarīga vieta. Tas bijis stūrakmens jeb pamatakmens mājas būvēšanā; dzirnakmens bija darbam, tātad nodrošināja pārticību, bet granīta bruģis klāj arī vecpilsētu romantiskās ieliņas, tāpat mūsdienās akmens nereti kā dekoratīva zīme krāšņo piemājas zālienus. Baltu tautu mentalitātē akmenim allaž piemitusi dziļi simboliska – mūžības un pārlaicības – nozīme.

Monētas reversā lāsumaino granīta ripu kā sudraba josta apjož ietvars, kurā iekaltas latvju rakstu zīmes. Šo zīmju apļveida izkārtojumā saskatāma noteikta dinamika: viss attīstās no vienkāršā uz sarežģīto. Ideja par rakstu motīvu attīstībā aizgūta no leģendārās Lielvārdes jostas, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
[Sagatavots pēc: http://www.bank.lv/]

●

Informācija par Latvijas dižakmeņiem meklējama http://www.dabasretumi.lv/Pieminekli/akmeni.htm un
http://www.zudusilatvija.lv/.