Tradicionālā transkripcija

[akmèns]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑkmens]


[a] – īsais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[m] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

[n] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.



akmen– – sakne, vārda celms

-sgalotne




akmeņ+čakst-īt-e

akmeņ+dārz-s // akmen-(s)+dārz-s

akmen-s+dzirn-av-as

akmeņ+grie-šan-a

akmeņ+kal-ēj-s

akmeņ+kal-tuv-e

akmeņ+kapl-is

akmeņ+kok-s

akmeņ+krāv-um-s

akmeņ+ķirs-is

akmeņ+lauz-tuv-e // akmen-s+lauz-tuv-e

akmeņ+ogl-es

akmeņ+ozol-s

akmeņ+plekst-e

akmeņ+raudz-e

Akmeņ+rag-s

akmeņ+sāl-s

akmeņ+veid-a

bruģ+akmen-s

dārg+akmen-s

deg+akmen-s

ģipš+akmen-s

lauk+akmen-s

mēnes+akmen-s

pamat+akmen-s

rot+akmen-s

rūn+akmen-s

smilš+akmen-s

stūr+akmen-s

šūn+akmen-s

vīn+akmen-s

zob+akmen-s

žult-(s)+akmen-s


akmeņ+grauz+is

akmeņ+kal+is

akmeņ+lauz+is

akmeņ+lauz+īt-e

akmeņ+veid+īg-s // akmen-(s)+veid+īg-s




akmenspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

vsk. dsk.

N.

akmen-s akmeņ-i

Ģ.

akmen-s akmeņ-u

D.

akmen-im akmeņ-iem

A.

akmen-i akmeņ-us

I.

ar akmen-i ar akmeņ-iem

L.

akmen-ī akmeņ-os

V.

akmen! akmeņ-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsNo zemes kā milzu kukuržņi ir izlīduši akmeņi.

2) izteicēja daļa – Tas tik ir akmens! Ne to izkustināt, ne pacelt!

3) galvenais loceklisPelēkais akmens.

4) papildinātājs – Senos laikos cilvēki no akmeņiem gatavoja ieročus.

5) apzīmētājsAknīstē atrasti akmens darba cirvji, kas tiek datēti ar 1. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.

6) apstāklisAkmenī iecirstā patiesība.



akmens bruģis, akmens ēka, akmeņu kaudze, akmeņu krāvums, akmens laikmets, akmens plāksne, akmens šķautne, akmens vate

zemūdens akmens

ass akmens, apaļš akmens, liels akmens, mazs akmens, neparasts akmens, pelēkais akmens, smags akmens, svētais akmens

daudz akmeņu

kalt akmenī, mest akmeni, sēdēt uz akmens, sviest akmeni



akmens, -ns, dsk. ģen. -ņu, v.

1. Ciets, ūdenī nešķīstošs nemetālisks iezis vai tā gabals. 

Ass, šķautņains akmens. Akmens šķembas. Akmens stabs, plāksne. Kaltie akmeņi. Akmeņu kaudze. Akmeņu bruģis. Kapa akmens. Sviest akmeni. Izcirst akmenī. Smags, ciets kā akmens.

Sirds kā akmens – saka par cietsirdīgu cilvēku. 

Akmens laikmets cilvēces kultūras senākā attīstības pakāpe, kad vēl neizmantoja metālus.

2. sar. Dārgakmens (arī tā imitācija). 

Rets akmens. Īsti akmeņi. Gredzens ar akmeni. Pulkstenis ar piecpadsmit akmeņiem.

3. Ciets (parasti sāļu) veidojums organismā.

Nieru akmeņi. Žults akmeņi. Zobu akmeņi.

4. Ciets minerālvielu nogulums uz dažādiem priekšmetiem. 

Katla akmens – katlakmens.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 44]


akmens, akmens, dsk. akmeņi, v.

1. Ciets, ūdenī nešķīstošs nemetālisks iezis vai tā gabals.

Pelēks akmens. Apledojis akmens. Lauku akmens. Akmens klons. Akmens sienas. Akmens bruģis. Akmens šķembas. Akmeņu kaudze. Kaltie akmeņi. Mest akmeni. Lauzt akmeņus. Izcirst akmenī.

Smags kā akmens – ļoti smags.

Ciets kā akmens – ļoti ciets.

Krīt kā akmens – saka, ja strauji, smagi krīt.

Noiet dibenā kā akmens – strauji nogrimst.

Rūnu akmens – akmens, kurā iekalts uzraksts kādā no seno ģermāņu tautu valodām.

Akmens laikmets vēst. – senākais arheoloģiskās periodizācijas posms cilvēces vēsturē (kad darba rīkus un ieročus darināja no akmens, koka vai kaula).

Akmens cauna – cauna, kas parasti uzturas akmeņainās vietās.

Latvijā nav klinšu kalnu, tikai vietumis pat uz līdzena lauka savus pelēkos kūkumus izslien milzu akmeņi – kādreizējā šļūdoņa liecinieki. Zvaigzne 62, 21, 13.

// ģen.: akmens; pārn. Nejūtīgs, nepielūdzams, nesatricināms, ciets.

Akmens sirds.

Gleznotājs .. ar nekustīgu akmens seju bija atlaidies atzveltnes krēslā. Saulītis 12, 118.

2. Dārgakmens, arī tā imitācija.

Rets akmens. Īsts akmens.

Te [izstādē] redzams kalnu kristāls, zeltaini topāzi, violetais ametists, zilganzaļie akvamarīni, zilie safīri. Uz melna samta zaigo noslīpētie akmeņi. Rīgas Balss 60, 65,

Laulības gredzeni ir neinteresanti. Gredzeni ar akmeņiem jau labāki. Ir arī bērnu gredzentiņi ar akmeņiem, nu, protams, pavisam vienkāršiem un lētiem. [Domā meitene.] Zigmonte 1, 65.

3. parasti dsk. Cieti (parasti sāļu) veidojumi organismā.

Žults akmeņi.

med. Zobu akmens – zobakmens.

Nieru akmeņi veidojas nieru bļodiņās… Akmeņu veidošanās cēloņi nav vēl pilnīgi noskaidroti, bet jāuzskata, ka tie rodas sakarā ar vielmaiņas traucējumiem .. Bune 2, 442.

// Nogulsnējumi uz dažādiem priekšmetiem.

Katla akmens – minerālvielu nogulsnējumi uz katlu sienām, kuri rodas, vārot ūdeni.

Katla akmeni ūdens vārāmos traukos iztīra, mazgājot vai pavārot ar vāju sālsskābes vai etiķskābes ūdeni .. Pavāru grāmata 41.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


akmens akmiņs (dem. akmisteņš); apsēsties uz akmens – atsasēst iz akmiņa;
akmens, kas rit, nesūno – kurs akmiņs iz vītys stuov, tys dreiži apsyunoj

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


akmìns, arī akmènc. Akmens. zèmni¡ki lasija akminus [no tīrumiem], muĩža a lasija, dzina visus [darbiniekus]. Kublis bi bagâc sàimi¡ks, visas akminu ¥kas bi, stadļi bi ùn kũtis.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 57]

(viêns) akmèns – saka par ko ļoti cietu, stingru. bòltìe zìrņi ciêti koâ akmeņi.

sixds (ciêta) kâ (viêns) akmèns – saka par cietsirdīgu, nepielūdzamu cilvēku. viņàm gòn ìr sixc tik ciêta koâ viêns akmèns. smags kâ akmèns (kaklâ) – saka par ilgstošiem, nepatīkamiem pārdzīvojumiem, nomācošiem pienākumiem. sixc smoga koâ akmèns. (noveļas) akmèns nuo sixds – saka, ja pēkšņi iestājas atvieglojums, miers (pēc smaga pārdzīvojuma, ilgstošām rūpēm, nepatikšanām).

koâ akmèns nùov¥l¥s nuo sixc, ka patèicu patìesìbu.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 4–5]


Dzīvot uz akmeņiemdzīvot pilsētā.

Neatstāt (ne) akmeni uz akmenspilnīgi nopostīt, iznīcināt.

Nospiež kā akmens, arī guļ kā akmens (arī slogs) uz sirdssaka par ilgstošiem, nomācošiem pārdzīvojumiem.

 

Noveļas (arī nokrīt) kā akmens (no sirds, arī no krūtīm)saka, ja pēkšņi iestājas atvieglojums, miers (pēc smaga pārdzīvojuma, ilgstošām rūpēm, nepatikšanām).

Sirds vietā akmens (arī sirds kā akmens)saka par cietsirdīgu, nepielūdzamu cilvēku.

Akmens, ne cilvēkssaka par cietsirdīgu, nežēlīgu cilvēku.

 

Piedauzības (arī klupšanas) akmenstraucēklis, šķērslis, kas parasti rada sarežģījumus, nepatikšanas.

Zemūdens akmensapslēpts šķērslis, kavēklis.

Mest pirmo akmenibūt pirmajam, kas nosoda, apvaino.

 

Nomētāt akmeņiempubliski apvainot, arī nomelnot.

(Tur jau) pat akmeņiem (arī akmenim) jābrēcsaka par lielu netaisnību, pārestībām.

Lai aug uz akmeņiem (retāk uz akmens) sar. – vēlējums, lai kā būtu daudz.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Kā (ūdens) uz karstiem akmeņiemsaka, ja kaut kas ļoti ātri pazūd, tiks izlietots, iztērēts.

Akmens nav uz galvas uzliktssaka, konstatējot, ka bērns strauji aug.

Akmens sviediena (arī metiena) attālumāpavisam netālu.

Celt akmeni uz akmensdarīt jebkuru citu darbu, tikai ne to, kas tiek darīts vai jādara.

Ciets kā akmens – 1) ļoti ciets; 2) nelokāms, nejūtīgs, nepielūdzams, cietsirdīgs.

Kā akmensļoti smags; smagi, strauji.

Kā akmens (arī dzirnakmens) kaklāsaka, ja kas ir par lielu apgrūtinājumu.

Neaug uz akmeņiemsaka par ko vajadzīgu, taču ne tik viegli atrodamu.

[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 69–73; 1269]


Arheoloģijāakmeņu rindas, pavarda akmens, beržamakmens, bļodakmens, dzirnakmens, dobumakmens, kapakmens, krustakmens, multakmens, rūnakmens, slīpakmens, smilšakmens, šķiltavakmens.

 

Dārzkopībāakmeņdārzs.

Ģeoloģijāakmeņi, akmeņogles, akmeņsāls; smilšakmens.

 

Celtniecībāakmens plātnes, akmens vate.

Ķīmijāakmensmasa.

Vēsturēakmens laikmets.

Mežsaimniecībāakmeņogļu darva, akmeņozolu ozols, akmens spodrinātājs.


UzvārdiAkmens, Akmene; Akmentiņš, Akmentiņa; Lielakmens, Lielakmene.

VietvārdiAkmeņu iela, iela Rīgā; Akmenāji, viensētas; Akmene, mazciems Aizputes novadā; Akmens kalns, kalns Alūksnes novadā; Akmens tilts, tilts Rīgā; Akmensaudze, savrupvieta Saldus novadā; Akmensdruvas, viensēta; Akmenskalni, viensētas; Akmenskalns, mežs Vecpiebalgas novadā; Akmensrags, zemesrags jūrā Pāvilostas novadā; Akmentiņi, viensētas, Akmentiņu pļavas, pļava Pārgaujas novadā; Akminīši, skrajciems Rēzeknes novadā; Baltiņu Velna akmens, senvieta Salas novadā; Dižakmene, pļava Kuldīgas novadā; Krustakmens mežs, mežs Alūksnes novadā.

ErgonīmiAkmens, SIA; Akmens apstrādes centrs, SIA; Akmens Baltija, SIA; Akmens grupa, SIA; Akmens tirgus, SIA; Akmens un Co, SIA; Akmentiņš, SIA; Akmeņdārzs, SIA; Akmeņkaļu biedrība, biedrība; akmensdizains.lv, portāls; Lauču akmens, viesu nams Limbažu novadā.


akmens, mantots vārds; lš. akmuõ (ģen. akmeñs), narev. akmi ‘t. p.’, he. aku ‘ass akmens’, si. áÉ ‘akmens, klints, debess’, ave. asman ‘akmens, debess’, gr. ákmōn ‘(kalēja) lakta’, akm¢ ‘smaile, asums, asmens’. Pamatā ide. *a (< *H2e) ‘ass, smails, šķautņains; akmens’. No formas *H2e-*H2-men > *a-men > b. *akmen-s.

Ide. saknei *a– latviešu valodā ir divējādi refleksi: 1) ak-, no kā akmens, 2) aš- > as-, no kā ass, asmens.

Nozīmju ‘akmens’ un ‘debess’ saistījums dažās valodās (sal. arī vienas cilmes v. Hammer ‘āmurs’ un Himmel ‘debesis’) izskaidrojams ar pirmatnējo cilvēku priekšstatu par debesīm kā akmens velvi.

Latviešu valodā akmens (akmins) līdz 19. gs. lietots arī nozīmē ‘minerāls’, piem., akmiņu valsts, akmiņu-cilts.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 63]


angļu – stone; rock

baltkrievu – камень

čigānu – bar

grieķu – πέτρα

igauņu – kivi

itāļu – pietra

krievu – камень

latīņu – lapis

lietuviešu – akmuo

lībiešu – kiv

poļu – kamień

somu – kivi

ukraiņu – камінь

vācu – der Stein

zviedru – sten



Kas otram akmeni met, pats sev trāpa.

Aizsviests akmens vairs neatgriežas.

Ciets kā akmens.

akmens no sirds novēlās.

No akmens ūdeni neizspiedīsi.

Akmeni azotē nēsāt.

Akmens atstāj bedri, koks – celmu, cilvēks – piemiņu.

Svied ar akmeni velnam, kad netrāpi dievam.

Kas nevar akmeni celt, tam vajag to velt.

Akmens uz akmeņa neaug.

Akmens tālu neiet.

Labāk akmeni uz akmeņa celt nekā dažu darbu strādāt.

Akmens daudz cietāks nekā dzelzs.

Kur akmens zemē, tur grūta aršana.

Mazs akmentiņš, bet padara lielu troksni.

Kas pats ir tik svēts, tas lai met otram akmeni.

Kur akmeni met, tur bedre paliek.

Uzmeta kā uz pirts akmiņiem.

Jaunas pastalas pirmo reizi kājā aunot, jālec uz akmina un jāsaka: „Stipras kā akmins!”

Koks atstāj celmu, akmens vietu un cilvēks atmiņu. [Reinis Kaudzīte]

Cilvēkam vajaga būt kā dārgam, mirdzošam akmenim; viņam nevajaga vis pašam savas vērtības zināt, bet tikai mirdzēt. [Reinis Kaudzīte]


Ja pavasarī akmens iegrimis zemē un zeme no tā atvērusies, tad tai gadā daudz mirs.

Ar akmeni jāapriebj visādas vainas un tad atkal akmens turpat jānoliek, tad ātri vainas sadzīst.

Kas ejot pret akmeni atsit labo kāju, tas satiks vīrieti, kas atsit kreiso kāju, tas satiks sievieti.

Ja uz akmens parādās mitrums, tad otrā jeb trešā dienā lietus.

Kad ziemā akmeņi svīst, tad būs sniegs.

Ja akmens sāk sūnot ziemeļa pusē, tad būs dziļa ziema.

Tam akmens sirds vietā.

Akmens ar cirvi nesader.

Akmens, daudz cilāts, nezaļo.

Akmens, kas rit, nesūno.

Akmens, kas guļ, iesērē.

Uz akmeņa maize neaug.

Mazs akmentiņš saviļņo lielu ūdens klajumu.

Akmeņi smagi, grēki vēl smagāki.

Akmens ar akmeni saveļas, ne nu vēl cilvēks ar cilvēku.

Abi cieti akmeņi nemaļ.

Nemet otram akmeni, ka neatskrien atpakaļ.

Nenēsā akmeni azotē, pašam sāpēs.

Viens akmens kulē neklaudz.



Apkārt sarkans kā asins,

iekšā ciets kā akmens. – Ķirši.

Akmens zirgs, tērauda jātnieks. – Tecīla.

Akmens kājas, koka rumpis,

galvā salmu cepurīte. – Māja.

Mazs, mazs sunīts, kluss kā akmens, bet tomēr lielu lielais mājas sargs. – Atslēga.

Akmiņa kājas, koka vēders, dzelžu galva. – Baznīca.


Kas ziemu nesalst

un vasaru neizkūst? – Akmens.

Pelēks lācis tīrumā, ne kust, ne rūc. – Akmens.

Kas sēd kalna galiņā pelēkos svārciņos? – Akmens.

Kas aug bez saknes? – Akmens.

Kas ziemu nesasalst un vasaru neizkūst? – Akmens.

Zaļo, bet lielāks netiek. – Akmens.



Es, karā aiziedams (noiedams),
Sirdi slēdzu akmenī.
Aust gaismiņa, lec saulīte,
Plīst akmens skanēdams. [LD 31995-0]

 

Cērtu cirvi akmenī,
Cērtu purva sūniņā;
Vairāk līda akmenī,
Ne kā purva sūniņā. [LD 34371-0]

 

Māmuliņa nezināja,
Kādu ceļu es aizgāju:
Ūdens ceļu, akmens ceļu
Gaudajām asarām. [LD 13450-0]

 

Grieze grieza rudzu lauku,
Paipaliņa kūlienā;
Brālis grieza maizes klaipu,
Lai griež skauģis akmenī. [LD 27995-3]

 

Atsasēdu, noraudāju
Uz pelēka akmentiņa;
Lai noguli kā akmens
Tie, kas mani aprunāja. [LD 8336-0]

 

Jauni puiši karā gāja,
Sirdi slēdza akmenī.
Aust dieniņa, lec saulīte,
Plīsa pušu akmentiņš. [LD 31995-1]

 

Tai krogā nedancoju,
Akmens grīdas vidiņā;
Tais puišos nelūkoju,
Visi kroga dzērājiņi. [LD 24106-2]

 

Māte man piesacīja,
Uz akmeņa nesēdēt:
Akmens mani nolādēja,
Mūžam vīra nedabūt. [LD 11806-1]

 

Ūdens vidū, akmens vidū
Līgo putu gabaliņš;
Tautu vidū, brāļu vidū
Sēd māsiņa raudādama. [LD 19124-4]

 

Dīķis dzieda, akmens rauda
Līstošāi dieniņā;
Brāļi dzieda, māsas rauda
Tautu galda galiņā. [LD 20746-0]

 

Šuj man kurpes, kurpeniek,
Dzelzi lieci pazolē,
Kad es gāju, zeme rīb,
Akmens šķīla uguntiņu. [LD 5733-1]

 

Kad es gāju, zeme rīb,
Akmens šķīla uguntiņu;
Dažs uz mani raudzījās,
Nedrīkstēja bildināt. [LD 9990-0]

 

Ģērbies, Saule, sudrabā,
Nu nāk tavi vedējiņi;
Ūdens zirgi, akmens vāģi,
Sidrabiņa kamaniņas. [LD 33784-0]

 

Pie lodziņa sēdēdama,
Redzu tautu tīrumiņus:
Kur bij kalni, tur akmens,
Kur ielejs, tur ūdens. [LD 25943-5]

 

Es aizgāju tautiņāsi,
akmens ūdenī;
Ne māmiņa sērst nāce,
Ne ar’ brāļi apraudzīt. [LD 26710-4]

 

Sala man rokas, kājas
Pašam pūra vedējam.
Kā nesala rokas, kājas,
Akmens pūra dibinā. [LD 16733-0]

 

Ik vakara kalnā kāpu
Uz akmens gavilēt,
Lai skanēja dūņu purvi,
Lai māmiņa man’ dzirdēja. [LD 224-5]

 

Man netika še dancot,
Akmens plāna vidiņā;
Man netika še dzīvot,
Še man’ ļaudis niecināja.[LD 8677-0]

 

Nevarēju, nevarēju
Vīra mātei izdabāt;
Guni šķīla runājot,
Akmens plīsa staigājot. [LD 23345-0]

 

Es gulēju saldu miegu
Jūras kāpas maliņā:
Ūdens sauca, akmens loka,
Kalnmalīši vizināja. [LD 30737-2]

 

Līku loku upe tek,
Ratu grieza Daugavā;
Jauni puiši karā gāja,
Sirdi slēdza akmenī. [LD 32133-1]

 

Oša oglis kvēlojās
Vidū jūras uz akmens;
Tā kvēloja puiša sirds
Uz jaunām(i) meitiņām. [LD 12982-1]

 

Gudri mani tēvs mācīja,
Pieguļā raidīdams:
Necērt ciri akmenī,
Negulies ūdenī. [LD 30144-4]

 

Cērtu ciri akmenī,
Maza skaidiņ’ i atlēca;
Tik atlēca mīļu vārdu
No tā bārga tautu dēla. [LD 21711-0]

 

Es pārjāju akmens tiltu
Ar tērauda kumeliņu;
Priekšā guns, pakaļā,
Vidū manis augumiņš. [LD 34118-0]

 

Kad es biju jauna meita,
Uz akmeņa nesēdēju,
Lai tas mans arājiņš
akmens negulēja. [LD 9985-0]

 

Atsēdos raudādama
Uz pelēka akmentiņa,
Lai nogula kā akmens,
Kas man gauži raudināja. [LD 3959-0]

 

Dzelzim dzimu, dzelzim augu,
Dzelzim savas kājas āvu.
Manas miesas, mani kauli,
Tinaties pakulās,
Lai nelien svina lode,
Ne tērauda zobentiņš.
Dieva dotu ciri cirtu
Pelēkā akmenī;
No akmeņa taukus ņēmu,
Smērēj’ savu augumiņu.
Dzelzu pirti kurināju
Tēraudiņa skaidiņām,
Dzelzu slotu sutināju,
Lai perās tas puisīts,
Kam tērauda kažocīts.
Man kažoka nav. [LD 34111-0]


Akmeņa saspiešana

Cūkgans dīķmalā gana cūkas. No dīķa izlien Spalvainbiksis velns, uzsaukdams: „Kā tu, nejēga, uzdrošinies akmeņus mest ūdenī? Patlaban iesviedi ar kantaiņo akmeni manai gaspažai pa pieri. Tu diedelnieks! Es tevi saspiedīšu miltos kā šo akmeni!”

To sacīdams, Spalvainbiksis paķer brangi lielu akmeni un saspiež smalkās druskās. Bet cūkgans arī nebija zemē metams, tas izrauj no kabatas ceptu rāceni, kas no pusdienas atlicies, un saspiež tik spītīgi, ka zupa vien iztecēja. Spalvainbiksis skatās, skatās, – vai akls! – Bet cūkgans tagad no vienas tiesas saka tā: „Un ja tu, Spalvainbiksi, tūliņ šo purvu neatstāsi, tad tevi sadrupināšu kā tagadiņ šo nieku sadrupināju!”

Velns palika itin rāms un neteica vairs nekā.
[Sagatavots pēc: http://www.ailab.lv]


Sīmaņa akmens

Daugavā iepretim Jersikai ir vairāk kā asi augsts akmens, kuru sauc par Sīmaņa akmeni. Kāda teika stāsta, ka uz šī akmeņa senāk sēdējis Sīmanis un gaidījis, kad nāks plosti. Tiklīdz nākuši plosti, kurus viņš gribējis noturēt, slīdējusi kāja, un Sīmanis noslīcis Daugavā. No tā laika tad akmens dabūjis savu nosaukumu.
[LTT 1991 : 73]

Akmeņpurvs

Netālu no Zvanu mājām atrodas kāds liels purvs. Purvā ir ļoti daudz akmeņu, bet senāk tur to neesot bijis neviena.

Kādreiz kāds gans ganījis purvā lopus. Viņš redzējis, ka no tuvējā meža iznācis Velns. Velns prasīja, lai viņam atdod visas govis. Zēns atbildējis, ka tās neesot viņa govis. Kad zēns govis Velnam nav devis, Velns palicis ļoti dusmīgs. Viņš pārvērtis govis un zēnu akmeņos.

Cilvēki stāsta, ka tas akmens, kurš esot bijis gans, katru gadu augot lielāks.

Purvā vēl tagad varot redzēt visus akmeņus, kuros Velns pārvērtis govis un ganu. No akmeņiem purvs dabūjis savu nosaukumu – Akmeņpurvs.
[LTT 1991 : 73]

Kādēļ lauki un pļavas piekaisītas akmeņiem

Senos laikos, kad virs zemes valdījuši tikai Dievs un Vells, tad visas pļavas bijušas auglīgas. Tādu neauglīgu pļavu nemaz nav bijis, un arī akmeņu nav bijis. Tad Dievs un Vells valdījuši par visu zemi: Dievam bijusi puse no zemes, Vellam otra puse. Abi divi turējuši ļoti daudz lopu. Dievs savu ganāmpulku kopis, un tas arī bijis ļoti brangs, bet Vells par saviem lopiem nav licies ne ziņas, un tādēļ Vella lopi bijuši tādi – kauli un āda.

Reiz Vells noskatījies uz Dieva ganāmu pulku un skaudis, kālab tam tik brangi lopi. Viņš savā dumjā Vella prātā nav iedomājies, ka Dievam ir labas ganības un pļavas, bet viņam nelāgas. Par to nu viņš saskaities un kādu nakti paņēmis lielu maisu, sācis pa Dieva pļavām no maisa akmeņus sijāt. Vells būtu nosijājis akmeņiem visu Dieva zemi, bet Dievs bijis kā jau arvienu modrs un izdzirdis, ka pa viņa pļavām kāds nakts laikā grabinās. Gājis skatīties. Viņš nu arī tur ieraudzījis lapatājam Vellu ar lielu maisu un apturējis Vellu ar visu akmeņu sijāšanu. No tā laika zemē un viscaur vēl šo baltu dienu akmeņi redzami, un, ja Vellam ar Dievu būtu iznācis strīdus, tad akmeņi un pasaules nemaz neviena paša nebūtu.
[LTT 1991 : 70]

Kādēļ pasaulē ir tik daudz akmeņu

Kad Dievs bija radījis pasauli un visu dzīvību, Velnam par Dieva brīnumdarbu palika dusmas. Dusmās Velns nosējis visu pasauli akmeņiem, lai zāli nomaitātu un lai zāles vietā augtu akmeņi. Bet Dievs uzsūtīja salnu un akmeņus apsaldēja. Akmeņi apsala un vairāk neauga. Tā akmeņi mētājas pa pasauli šo baltu dienu.
[LTT 1991 : 70]

Kādēļ akmeņi neaug

Kad Dievs bija iesējis akmeņus, lika tiem trīs dienas augt. Pēc trijām dienām Dievs izgāja uz lauka un sacīja: „Āmen.” Tad visi akmeņi beidza augt, un līdz šai dienai akmeņi palikuši tādi, kādi izauga pa trijām dienām.
[LTT 1991 : 69]

 

Kā akmeņi radušies

Kad Dievs radījis zemi, Velns staigājis iepakaļis un brīnējies. Arī Velnam iepaticies ko darīt. Tas paņēmis zemi un ar to piebāzis pilnu muti. Zeme sākusi Velnam mutē briest, un Velns nevarējis savādi, kā bijusi tā jāizspļauj. No izspļautās zemes radušies kalni. Velns sācis lielākos zemju cimbuļus ar kājām drupināt un spiest. No sadrupušiem cimbuļiem radušies akmeņi.
[LTT 1991 : 67]

Tad, kad akmeņiem nebijis vēl vārda, viņi bijuši mīksti kā koks. Taisot kādu būvi, kāds strādnieks tēsdams atcirtis cirvi; tas izsaucies: „Iecirtu kā akmenie!” Un tajā pašā mirklī akmeņi palikuši cieti, kādi viņi ir tagad.
[LTT 1991 : 68]

Stendes pagastā ir liels akmens, kur daudzreiz redzēti spoki, viens redzējis to, otrs to, bet par pašu akmeni stāsta sekojošo.

Divas sievas, Grieta un Anna, gājušas uz baznīcu. Laiks bijis apmācies, un kuru katru brīdi bijis gaidāms lietus, sievas steigušās, jo gribējušas izbēgt no lietus.

Citkārt jautrās sievas bijušas klusas, un abām sirds bijusi grūta, kā ko ļaunu paredzēdamas.

Anna apstājusies un skatījusies, cik tālu vēl lietus mākonis, bet uzreiz aiz bailēm iekliegusies, jo liels pelēks mākonis bijis tieši viņām uz galvas un tik zemu, ka ar roku varējušas sasniegt. Anna bailēs sākusi bēgt un, gabaliņu paskrējusi, skatījusies, kur tad Grieta, ka nedzirdot skrejam.

Anna skatījusies, acis burzīdama, bet Grietas tomēr nav varējusi ieraudzīt, ceļa malā bijis tikai liels pelēks akmens – agrāk tā tur nebijis –, un arī tumšais mākonis bijis pazudis.

Te – kur bijis, kur nebijis – gadījies uzreiz pelēks vīrs un sacījis Annai: „Ko jūs kliedzat un brīnaties, tas jau viņas liktenis, viņa pie tam pati ir vainīga. Nevajadzēja, šorīt uz baznīcu ejot, domāt, ka lūgs Dievu, lai uz viņas kapa, kad viņa nomirs, uzliek akmens krustu, un viņas vēlējumu piepildīja.”

To sacījis, vīrs atkal pazudis. Bet Anna steigusies uz baznīcu pielūgt Dievu, lai tas viņas vēlējumus nepiepilda tik nežēlīgi kā Grietai.

Kad ļaudīm tas nācis zināms, tie labprāt apgājuši akmenim apkārt ar līkumu un neaizkāruši to. Arī tagad akmens stāv neaiztikts, apaudzis ar biezu sūnas kārtu.
[http://valoda.ailab.lv/]


Jaunbagātnieku rajons. Bērni spēlējas smilškastē, rokot bedri ar mobilajiem telefoniem. Pēkšņi viens no bērniem rokot uzduras uz akmens un salauž telefonu.

Pārējie bērni smejas, vēderus turēdami. Nabadziņš ar salūzušo telefonu jautā:

– Ko jūs, muļķi, smejaties, tētuks rīt nopirks jaunu, labāku.

Pārējie smejas vēl skaļāk:

– Jā, bet šodien raksi bedri ar lāpstu…

 

Kāds zēns trenkājis vistu. Metis tai ar akmeņiem un visādi mocījis. Pieskrējusi maza meitene un izsaukusies: „Kāpēc moki vistu, vai vista nav cilvēks?”


Akmeņi senāk tika lietoti ļoti daudzveidīgi – tos izmantoja robežu, svarīgu notikumu, vietu, apbedījumu iezīmēšanai, kā arī dažādos sakrālos rituālos, uz vai pie īpaši iezīmētiem akmeņiem veicot ziedošanas rituālus, lai izlūgtos auglību, veselību un labklājību savai ģimenei un dzimtai.

Akmeni plaši izmantoja arī tautas medicīnā un ļaunuma noņemšanā: ļauno pabāž zem akmens, ticot, ka tādējādi viss ļaunums (slimības, ļauni vārdi, ienaidnieka dusmas u. tml.) tiek novērsts.

Dažkārt akmeņus arī mākslīgi apstrādāja, piemēram, robežakmeņos iecirta krustus vai īpašuma zīmes.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija I 2002 : 120]



***

Maigs aprīlis zilo bruģi

Ar smalku migliņu klāj.

Paceļ enkurus jumtu kuģi,

Notrīs masti, un līgojas klājs.

Sīkā urdzītē saules lejas,

Un enkuri zeltaini viz.

Katrs akmens raugās no lejas,

Līdz dziļumiem atvildzis. [Cielēna 1988 : 20]

 

Akmens

Akmens, celts no upes lejas,

Urbts un plēsts, tad kalts un kalts,

Pārvērties par dzīvu seju,

Kura tā kā upe šalc.

Cilvēkam ir tādi vaibsti,

Kurus nedrīkst kājām mīt, –

Māksliniek, tu būsi laimīgs –

Ņem un kal tos akmenī!

Kādreiz prasīs, ko tu devi,

Nāks un redzēs vaibstus šos,

Pēc šiem vaibstiem pazīs tevi

Akmens aukstos plašumos.

Zinās, draugu pulks kur veda,

Zina, kad tu bijis viens

Un cik karstām liesmām dega

Tavu pirkstu pieskāriens.

Zinās, kāpēc siltas acis

Nedrīkstēja šaubās tīt,

Zinās, kāpēc siltas acis

Iekali tu akmenī.

Akmens dzīvos akmens mūžu,

Akmens nākotni jau dzird,

Pats tu – atskaldītās šķembas,

Kas uz visiem ceļiem irst. [Ļūdēns 1980 : 95]

 

Vidzemes akmeņi

Kā zemnieku pleci,

kā zemnieku dūres

Vidzemes akmeņi

Vidzemes māju mūros.

Ar kaļķu javu,

ar gadu javu sakalti kopā

Nami –

likteņu stropi.

Vidzeme – akmeņu zeme,

lemess pret akmeni,

Sakņu pirkstiem priedes

cenšas akmeņus apņemt.

Stiegraini ķēniņi

līdumu karaļvalstīs valdīja,

Viņi agri cēlās

un akmeņus skaldīja.

Viņi

vēlu gulēt gāja,

Un tapa no akmeņiem

dzīvojamā māja.

Tas nebija

darbs grūts,

Piecu vīru mūrēta

vienā vasarā akmeņu kūts.

Ne ar vaidu,

ar dziesmu akmens celts.

Tās ir mājas,

kas vētrās nenotrīc,

Tas ir pretspēks –

par spēku pārradīts.

Viegli celt akmeņus

visaugstākām sienām,

Ja zini: te dzīve mūžiem,

ne dažām dienām. [Ļūdēns 1980 : 117]

***

Piepeši nometa viņas

Atvarā jājamo bluķi;

Uz otra sēdušas abas,

Tās aizskrēja ātrumā projām.

Gribēju palūkot, zināt,

Kādēļ gan viņas tā dara,

Es laidos atvarā iekšā

Un ievilku bluķi pie sevis.

Bet kā es brīnījos, redzot

Caurajā viducī bluķī

It skaistu jaunekli guļot,

Kurš apreibis, apģībis bija;

Izvilku jaunekli bluķim,

Ienesu kristālu pilī,

Tam sausas apģērbu drēbes

Un ieliku gliemežu gultā.

Tiklīdz kā dzīvības zīmes

Pirmajās manīju, nācu

Tev ziņot, Pērkoni lielais,

Un tālāku pavēli saņemt.

Zināms, ka, atvarā kritis,

Cilvēks par akmeni paliek:

Caur šādiem akmeņiem pieaug

Mūs’ Staburags lielāks un lielāks. [Pumpurs 1972 : 15]


Pēters pienāk. Un Kukažiņa smejas tik garši, garši.

„Ko tu, krustmāt, smejies?”

„Pavei, kas par puisi! Cik liels izaudzis! Kur tie gadi! Es jau tevi maziņu redzēju… Klausies, Pēter, tev jau nu ir laiks precēties!”

„Ai, ko tu, krustmāt, tā runā!”

„Vai Tomiņu Ilzīte nav laba? Sīkšņu Madiņa? I?

Pēters atmet ar roku.

„Puisīt, puisīt, nemet uz sievieti ar akmeni! Sieviete jau tevi dzemdēja, tevi maziņu zīdīja, tevi kopa un audzināja. Un tu šitā… Ai, ai, ai!…”

Un, pirms Pēters ko gribēja teikt, Kukažiņa smaidīdama devās tāļāk uz Tilta krogu.

Nav akmeņa gar visu šo ceļa malu, uz kura Kukažiņa kādreiz nebūtu sēdējusi, nav mīļa vārda, kura Kukažiņa nebūtu teikuse. [Poruks 1989 :127]

Tomēr arī vārnai nemaz tā neveicās. Cik ilgi turēsi knābī tādu maizes gabalu?! Vajadzēja kaut kur mierīgi notupties un lēnā garā doniņu apēst. Pamanījusi tīruma malā akmeņu kaudzi, vārna noplanēja uz liela laukakmens un jau gatavojās maizīti saknābāt, kad aizelsies pieskrēja Jurītis. Paķēris no zemes sprunguli, viņš svieda ar to zaglīgajam putnam, cerēdams, ka putns aizlidos un doniņu atstās. Bet vārna tikai pārvietojās uz augstāka akmens un no jauna atvēzēja knābi cirtienam.

– Vai! Vai! Palīg-ā! – atkal ievaidējās doniņa, vairīdamās no rijīgā putna. Te pēkšņi maizīte ieslīdēja starp akmeņiem. [..]

Tagad Jurītis mēģināja izvilkt doniņu. Viņš jau bija to gandrīz aizsniedzis, kad pēkšņi kāds akmens sāka runāt:

– Mēs tev to neatdosim. Mēs to paturēsim pie sevis uz visiem laikiem.

Un akmeņi Jurīša acu priekšā sāka augt aizvien lielāki un stūma viņu projām.

– Kāpēc jūs cepaties tik lieli? – neveltīdama Jurītim nekādu vērību, uztraucās doniņa. – Man tik lieli kukuļi nepatīk.

– Mēs necepamies un vispār neesam nekādi kukuļi! Mēs zemē guļam kopš leduslaikmeta, un šurp mūs atveda no tīruma. [Rinkule-Zemzare 1986 : 14 –16]

 

Juta sēž uz soliņa skvērā pie autoostas. Blakām lielais koferis. Kā akmens pie kājas. Nebūtu tā, varētu aiziet līdz kioskam, nopirkt avīzi. Vesela stunda jāgaida. [Svīre 1986 : 222]

 

Vecums nāk virsū, nav laika televizorā ieskatīties, tā nu ir, rokas sāp, tās smagās somas no tirgus nesoties, un tās rindas vienmēr jāizstāv, kājas kā akmeņi, un tramvajā ar’ – ne domāt nedomā apsēsties, un tā visu dienu jākustas kā ūdenszālei, ķēķis, veļa, tirgus, par īri un elektrību maksāt, ēdiens jāvāra, trauki, māja jānokopj, ja nedarīsi, kas tad darīs. [Bels 1987 : 358]

Alvīne stāvēja tieši zem pakārtās spuldzes ar skārda jumtiņu, un spilgtā gaisma, nākot no augšas, asām, melnām līnijām izzīmēja viņas nekustīgos vaibstus, kas atgādināja masku.

– Nu, mamma… Kāda muša tev iekodusi, ka uznācis tas zāģēšanas gars? Savu iztiku es taču nopelnu godīgi, gan ar šitiem pašiem manikirētajiem nagiem, kas mūžīgi ir tavs piedauzības akmens. No rakstāmmašīnas klapēšanas, tici, arī man dažreiz lauž krustus, taču tulznas… Kā nav, tā nav. Tomēr darbā neviens mani par baltroci nesauc, savu es padaru… [Ezera 1972 : 193]

Par laimi, tante vairs neraudāja. Notupusies pie kapu kopiņas, viņa izraustīja no velēnas gārseni.

Dagnija sakārtoja traukos peonijas. Protams, pēc pāris dienām tās nobirs, bet patlaban izskatījās krāšņi, ozollapu vainags noslēps velēnas trūcīgo apzaļumojumu. [..]

Dagnija ievilka dzeltenajā smiltī skuju rakstu, un tad bija paveikts tas mazums, ko dzīvie mirušo labā var darīt.

– Lai nu guļ, lai guļ vien, apkopti ir, – Mirta nopūzdamās piecēlās.

– Šito solu vajadzētu aizmest. – Mārtiņš pakustināja atzveltni. Sols iečīkstēdamies sazvārojās. – Vienā jaukā reizē kā sēdies, tā nogāzīsies zemē.

– Lai stāv. Ilgi vairs nevajadzēs. Pēc manis neviens te nesēdēs. Labi, ka akmeni uzlikām – vismaz virsū neviens neuzraks.

Viņa pārlāčoja nogrābtajam smilšu laukumiņam, pielika plaukstu vēsajam akmenim kā tuvinieka pierei, nomurmināja:

– Guliet vien. Gaidiet. [Svīre 1979 : 144–145]

Trešais man [Elziņai] par īstu draugu kļuva liels plats akmens klēts durvju priekšā. Tas bij tik viesmīlīgs un pacietīgs, ka ļāva man uz savas platās muguras ne tikvien sēdēt pašai, bet izkravāt uz tās arī savas mantiņas un visu, kas patika. Labsirdīgi viņa platais vaigs smaidīja saulē un ļāva, ka pār viņu kāpj pāri tik daudz kāju, jo viņš bij nolikts klēts priekšā kā bruģis. Tikai kad nāca nakts, tad viņš izskatījās melns, drūms, draudīgs un izauga daudz lielāks. Tad arī neviens tam pāri nestaigāja, un man likās, ka, ja es viņam tad būtu uzsēdusies virsū, viņš būtu sācis kustēties un cēlies gaisā kā burvju zirgs, mani līdzi aiznesdams. Tikai pret rītu tas atkal palika par akmeni un nokrita turpat savā vietā kūts priekšā… Vēlāk, kad manis vairs tur nebija, kad man bij jāšķiras no maniem draugiem, no mājas un no visa, tad akmens esot arvien dziļāk un dziļāk iegrimis zemē.

[Aspazija 1968 : 134–135]

No asfalta segapakšas pabāž galvas akmeņi,

paskatās, vai nenāk mašīnas, un pa vienam

bēg tuvējos vārtos. Šodien ir Lielā akmeņu

pārceļošanas diena. Milzīgiem bariem no pilsētas

iet laukā akmeņi. Pie Babītes dzelzceļpārbrauktuves

ir veseli akmeņu sastrēgumi, milzīgi akmeņu

gājieni iet uz Vecāķiem un pa Tallinas šoseju uz

Skulti, Tūju un Ķurmragu. Sabrien jūrā un zilām

akmeņu acīm skatās saulē.

Bet no jūras kāpj jūras zaļbārdainie un

gliemežainie un vēl nezina, uz kuru pusi iet.

Visur ir labi, kur mēs neesam. Varbūt zalktis,

kas apvijies pļavmalas akmenim, ir siltāks par

zuti, kas apvijas akmenim jomā. Varbūt pļava

zied skaistāk, nekā ūdens zied. Pār liedagu

no jūras kā milzu bruņurupuči lien akmeņi. Es

redzu akmeņu lielo neapmierinātību.

Upes vārās kā nārsta laikā, akmeņu muguras

iznirst un pazūd. Akmeņi atstāj krāces un

cauri mežiem, pāri laukiem dodas uz lielceļiem.

[..]

Es uzlieku roku savam akmenim uz pieres un

jūtu, ka viņš ir uztraucies. Viņš uzbudināts elpo,

temperatūra drudžaini ceļas un krīt.

Es saku: – Tev nekur nav jāiet. Tu esi akmens

savā vietā. Neviens akmens nav tik skaistā vietā.

Bet akmeņi ir uztraukti. Visur ir labi, kur tu

neesi. Tāpēc arī mans akmens ir satraukts.

Tūkstošiem laukakmeņu stāv rindā pie juvelieru

darbnīcu durvīm. Viņi dzirdējuši, ka arī pulksteņos

un gredzenos esot akmeņi. Muļķīgie pelēči

prasa pulksteņu dimantiem: nu kā jūs tur ietikāt,

ko? Vai jums ir pazīšanās tajā pulkstenī? Skaistie

ežmalu un birztalu akmeņi liek frizētavā krāsot

savas sūnas un iznāk no frizētavas nofrizēti un

vienādi. Vīgriežu smaržās, zem liepām un apiņiem

augušie akmeņi iznāk no frizētavas un smaržo

pēc „Šipra”. – Tev nekur nav jāiet, tu

labais un siltais. Nekur citur tu nebūsi varenāks, –

es saku savējam. – Redzi, drīz tev visapkārt

ziedēs rudzi. Tos te sēj kopš mūžības. – Bet

viņš neskatās rudzu vārpās, bet tikai sliedēs,

kas paliek, akmeņiem aizejot.

[..]

[..] dimants izlec no

pulksteņa un ielec cementa javā. Ieleca cementā,

bet vajadzēja palīdzēt rādīt laiku.

Es nezinu, vai tur javā viņš ir vairāk vērts par

mazo grants akmentiņu. Es saku palikušajiem:

– Jūs, dimanti pulksteņu zobratiņos, – jūs

esat laika ass. Jūs esat neaizvietojami. Stāviet

stingri un pārliecināti. Laiks nedrīkst uztraukties.

Laikam ir jābūt neuztraucamam.

Cik neuztraucami stāv sliekšņi pie māju durvīm

un piemiņas akmeņi kapkalnos! (Mūsu mīļo

piemiņas akmeņi ir pēdējie sliekšņi, pār kuriem

mēs aiziesim.)

Bet, ja uz brīdi pasēž uz akmens durvju priekšā,

var just, ka arī sliekšņi ir nemierīgi. Es prasu:

– Kur jūs iesiet? Kur būs labāk?

– Tur, kur tikai godīgi soļi nāk istabā.

Un pieceļas slieksnis un aiziet no durvju priekšas.

Un pieceļas kaimiņu slieksnis un arī aiziet. Un

es arī kļūstu nemierīgs šajā akmeņu uztraukuma

dienā. Es eju līdz sliekšņiem. Sliekšņi ir

ļoti atbildīgi akmeņi, un es gribu zināt, ko viņi

darīs.

Es eju līdzi un ieeju akmeņkalēja dārzā, kur

viņi visi sanākuši, jaunie, tikko slīpētie, un

vecie, jau izmīdītie. Un saka visu sliekšņu

akmeņkalis:

– Vajag paaugstināt ja ne pašus sliekšņus,

tad sliekšņu prasīgumu. Slieksnis šodien nav

vairs tikai funkcionāls celtnes atribūts. Slieksnis ir

mājas rentgens, mājas maģiskā acs.

[..]

Mēs ejam garām daudzām lievenēm, kuru sliekšņi

nebija cēlušies uz lielo sanākšanu un netika

dzirdējušu akmeņkaļa vārdus. Es redzu vēl

joprojām tūkstošiem akmeņu pārgājienos un

pārskrējienos no labākas vietas labākā, bet eju

līdzi sliekšņiem. Jo sliekšņi ir visnopietnākie

akmeņi šajā pasaulē – visatbildīgākie.

Un, kad aprims visu akmeņu nemiera diena –

laukakmeņu, dārgakmeņu un bruģakmeņu

skraidīšana, paliks vēl sliekšņakmeņu prasīgais,

atbildīgais nemiers. [Ziedonis 1978 : 23–25]

Vārds akmens izmantots Ernesta Birznieka-Upīša stāstu krājuma nosaukumā Pelēkā akmens stāsti (1914).


VELĒNU VECĪTIS. Meitiņ, meitiņ, izdari man darbiņu!

MAIJA. Kā vajaga, vectētiņ?

VELĒNU VECĪTIS. Noper mani pirtiņā.

[..]

MAIJA. Gars tik mīlīgs un maigs kā pūpolu vālīte. – Kur ņemšu slotiņu?

VELĒNU VECĪTIS. Ērkšķu krūms pirtsgalā. Tur nolauz slotiņu.

MAIJA. Vectētiņ, vectētiņ, nu tu gan esi aizmirsis, kā pirtī peras. Kas tad no ērkšķiem slotiņu griež! – Pag, man tak ir slotiņa! Lūk, še! Nopēršu ar liepziedu slotiņu! Bet kur ņemšu ziepes?

VELĒNU VECĪTIS. Izņem akmeni no paslieksnes. Tās būs ziepes. [Brigadere 1956 : 137–138]

MĀTE (pirtiņas priekšā). Edvart!… Edvart!

EDVARTS (īsi). Nu!

MĀTE (viņam pēc balss drusku tuvodamās). Mīļais dēls, saderi tak nu atkal mieru ar tēvu. Jūsu naids nožņaudz manu sirdi. Es esmu kā grauds starp diviem dzirnavu akmeņiem. (Raud.) Es tikām lūdzu, tikām lūdzu, kamēr tēvs bij ar mieru, lai tu viņu pats ar savu roku atkal aizvedot uz istabu. Vairāk viņš negrib. Nāc, Edvart, mīļo dēliņ, ved viņu atpakaļ! Tu dzirdi: vairāk viņš negrib. [Blaumanis 1983 : 252]

AMANDA. Tā nevar. Jūs nosaucāt viņu par netalantīgu. Varbūt viņa gribēja spēlēt.

IVARS. Viņa pati apzinās, ka viņai būtu bijušas grūtības ar tekstu.

AMANDA. Tās divas rindiņas?

IVARS. Viens neprofesionāli pateikts vārds var samaitāt visu lugu.

AMANDA. Un aukli – kas to spēlēs?

IVARS. To vienkārši izstrīposim… Man patiesībā tagad kā akmens novēlies no sirds. Izrādes liktenis tagad atkarīgs tikai no mums abiem un neviena cita. [Staprāns 1995 : 355]



Velna pēdas Leišmalē

2005. gadā, kopā ar Gunti Eniņu un Guntu Dambīti lielus un savdabīgus kokus meklējot, toreizējo Saldus rajonu izbraukājām krustu šķērsu. 25. jūnija vakarā bijām sarunājuši naktsmājas pie Vadakstes novadpētnieces Intas Tuzas un pa ceļam nolēmām iegriezties Mežūbulaišos.

Nogriežoties no šosejas uz grants ceļa un pēc tam nedaudz pabraucot pa zemes celiņu, iestūrējām tagadējo Gaitnieku pagalmā, bet mājas likās pamestas. Pēc ilgākas klauvēšanās mūs izdzirda saimniece Ārija Mūrniece. Izrādās, ka Ārijas kundze savulaik ir ieprecējusies šajās mājās, un šķiet, ka tieši no viņas vīra vecātēva Galenieka savulaik ir pierakstīta viena no teikām par pēdakmeni. Nedaudz pabrīnījusies par mūsu vēlmi atrast Velna kapu: „Vai tad šis būtu miris? Šajā apkārtnē nekas tāds nav dzirdēts!”, – saimniece bija gatava aizvest mūs pie Velna pēdas akmens, par kuru viņai kādreiz bija stāstījusi vīra vecāmāte.

Velna pēda nelika sevi ilgi meklēt – jau pēc dažām minūtēm stāvējām Rīkstrauta gravas dibenā pāris metru no izsīkušās upītes ap melnu, 1,75 x 1,20 m lielu un tikai 20 cm augstu akmeni, kam vienā malā tiešām it kā iespiesta cilvēka pēda ar lielu īkšķi.

Kad pirmais sajūsmas vilnis bija pārskrējis, apjautu, ka kaut kas tomēr nesakrīt. Lai gan nav pamata neticēt tam, ka tieši šo akmeni Ārijas kundzei rādījis viņas vīrs, jo pēda uz akmens tiešām izskatās pārliecinoši, tomēr mulsināja tas, ka uz akmens bija tikai VIENA pēda. Lai gan teikās par Mežūbulaišu pēdakmeni Velna iemīto pēdu skaits uz akmens minēts dažāds (divos gadījumos minētas divas pēdas, turklāt viena ar spicu papēdi, vienā gadījumā trīs vai četras), ir skaidrs, ka teika ir par kādu citu akmeni, jo pēdām jābūt vismaz divām. Mani dīdīja nemiers – gribējās vēl izskriet caur Rīkstrauta ieleju, jo vēl taču tik daudz nezināmo! Ja šis nav tas pēdakmens, kas minēts teikās, kur tad slēpjas īstais? Kur lai atrod Velna kapu, par kuru Ārijas kundze neko nezināja un šaubījās, vai kaut kas tāds šeit vispār varētu būt? Ja atrastos Velna kaps, būtu skaidrs, kura vieta te saukta par Pērkoņkalnu, jo teikā stāstīts, ka Velna kaps ir „zem kalna”, iespējams, šajā gravā. Sarunājām, ka biedri dosies uz mašīnu, kamēr es došos cauri nelielajai graviņai.

Tā kā izskatījās, ka akmeņu šajā gravā diezgan daudz, nolēmu, ka jāuzrāpjas ielejas pretējā nogāzē, no kuras ieraudzīšu potenciālo Pērkoņkalnu, kam šepat kaut kur jābūt. Tomēr, kad biju ticis līdz ielejas augšmalai, izrādījās, ka nekādu kalnu augšpusē nav. Sarūgtināts laidos atkal lejā gravā, cerot atrast Velna kapu. Un atkal nekā. Sapīcis un slapjš bridu pa brikšņiem uz mašīnas pusi, līdz pēkšņi netālu no Ārijas kundzes parādītās Velna pēdas saskatījos ar daudz lielāku sūnās un zaru mudžeklī iegrimušu akmeni, kam uz sāna un augšpusē no sūnām brīvajā laukumiņā kā divas spocīgas acis uz mani lūrēja cilvēka pēdām līdzīgi izdrupumi! Un viens no tiem ar spicu papēdi – gluži kā teikā! Ilgāk pie akmens uzkavēties neļāva lietus un laika trūkums, tāpēc grava diemžēl bija jāpamet. Viena pēdakmens vietā dāvājusi divus, svarīgāko – Velna kapu – tā tomēr vēl neatklāja…

Kāds Velnam kājas izmērs?

Nākamreiz Rīkstrauta ielejā atgriezos pēc gada – 2006. gada 29. jūlijā – kopā ar studiju biedri Dainu Leimani. Šis brauciens bija īpaši veltīts Leišmales mitoloģiskajiem akmeņiem. Biju stingri nolēmis šo vietu nepamest, kamēr nebūšu atradis Velna kapu. Iestūrējot Gaitniekos, atkal pārņēma tā pati pamestības izjūta. Atkal kādu laiciņu klauvējāmies. Un atkal atvēra Ārijas kundze. Pēc brītiņa viņa manī atpazina to trako, kas Velna kapu meklēja, un izbrīnījās vēl vairāk, kad uzzināja, ka cerību neesmu atmetis un kapu iešu meklēt arī šoreiz. Devāmies uz Rīkstrauta ieleju un ķērāmies pie pagājušajā reizē atrastā un teikās minētā pēdakmens tīrīšanas, mērīšanas un sīkākas iepazīšanas. Šis akmens bija krietni lielāks – 1,8 m garš, tikpat plats un metru augsts, kas atbilst aprakstam „samērā liels laukakmens, pa pusei iestidzis zemē”. Akmenī arī pēc sūnu notīrīšanas bija saskatāmas tikai divas iespaidīgas pēdas. Pēda uz akmens slīpās malas bija 25 cm gara un 8,5 cm plata, bet akmens virspusē iemītā – tā ar „spico papēdi” – nedaudz mazāka – 22 cm gara un 8 cm plata. Daina secināja, ka Velna kājai bijis 37. izmērs, tātad tā augums bijis aptuveni 1,8–1,9 m garš. Varbūt šie aprēķini noderēs Velna kapa meklējumos.

Velna kaps

Nelielo graviņu izložņājām krustu šķērsu. Atradām visus garenos akmeņus, kas varētu atgādināt kapu vai zārku, tomēr neviens no tiem nelikās Velna kapa nosaukumam atbilstošs. Vēl un vēlreiz pārlasot vienīgo liecību par Velna bēdīgo galu starp Mežūbulaišiem un Vilktaurēm, nevienu jaunu norādi tā arī neatradu. Tas nozīmēja tikai vienu – lai cik skumji tas liktos, viens no nedaudzajiem Latvijas Velna kapakmeņiem nav atrodams, tāpēc meklējumi jāpārtrauc.

Laidāmies lejup pa stāvo nogāzi – pa taisnāko ceļu cauri briksnājam. Lecot pāri kādam nolūzušam ozola stumbram, gandrīz lauzu kaklu, aizķeroties aiz vēl kāda sūnām apauguša baļķēna. Bet nē, tas tomēr bija pārāk ciets, lai būtu trūdošs koks. Kā zibens caur smadzenēm pēkšņi izšāvās atklāsme. Pagriezos pret Dainu, kas rāpās pāri kritušajam ozolam, un paziņoju, ka… beidzot esam atraduši Velna kapu! Tas, ko biju noturējis par vecu praulu, notīrot vairāk nekā sprīdi biezu augsnes, sūnu un puspuvušu lapu kārtu, izrādījās akmens, turklāt kāds akmens! Divus metrus garais, tikai līdz 80 cm platais un 20–35 cm augstais akmens atgādināja pilnīgi melnu bluķa zārku ar plakanu, porainu virsmu. Vēl izteiksmīgāku Velna kapu bija grūti iedomāties! Velnam ar 37. kājas izmēru šis zārks būtu kā uzliets. Zem zaļās sūnu cepures paslēpies, Velna kaps atradās Rīkstrauta „palienē” tikai trīs metrus no stāvās ielejas nogāzes. Tātad šī nogāze ir Pērkoņkalns, no kura Pērkons ar ozola nūju nosita Velnu. Un Velna kaps tiešām atrodas pašā Pērkoņkalna pakājē. Viss – kā teikā! Kamēr mērīju akmeni, Daina sarūpēja nelielu ziedu pušķīti. Atstājām to uz Velna kapa un devāmies pie Ārijas kundzes nu jau pavisam citā noskaņojumā. [Laime 2012 : http://www.videsvestis.lv/]

Bēdas palikšana zem akmens nav tās aizmiršana vai noslēpšana no šodienas acīm. Tā ir sakrāla darbība, kurā mēs mazinām savu negatīvo atkarību no Bēdas. Akmeni var nēsāt kaklā, bet to var arī iebūvēt stipros nākotnes pamatos, lai vairotu spēku dzīvot tālāk un citādāk. [Zālīte 1997 : 287]


Lielā daļā pasaules kultūru akmenim ir būtiska simboliska nozīme. Tā kā akmens ir ciets un nemainīgs, tad to bieži asociē ar mūžīgiem, nemainīgiem, dievišķiem spēkiem. Tomēr nereti akmens arī tiek uzskatīts par dzīvības devēju.

Uzskatīja, ka vertikāli novietoti akmeņi – kapakmeņi – pasargā mirušos no naidīgiem spēkiem. Tapat pastāvēja uzskats, ka akmenī iemājo mirušo spēks vai to dvēseles.
[Sagatavots pēc: HSV 1994 : 10–11]



Janis Rozentāls Ainava ar akmeņiem (1906).

Vilis (Vilhelms) Valdmanis Akmeņi ūdenī (1953).

Vilis (Vilhelms) Valdmanis Akmeņainais krasts (1956).

Edītes Krastenbergas gleznas ar akmeņiem.

Mārtiņa Krūmiņa gleznas ar akmeņiem.

Valda Ķikuta gleznas ar akmeņiem.


Laimonis Blumbergs Akmens sieva (2000).

Emīls Melderis Akmeņu lasītājs (1936). [Latviešu tēlniecības vecmeistari 1982]

Laimonis Blumbergs Akmens sieva (2000).



Spēlfilma Akmeņainais ceļš (1983). Režisors R. Kalniņš. Filma veidota pēc V. Lāča romāna Akmeņainais ceļš motīviem.

Filma Akmeņi (2008). Režisore Laila Pakalniņa.

Dokumentālā filma Veļ Sīzifs akmeni (1985). Režisors J. Podnieks.


Dziesma Buramdziesmiņa. I. Ziedoņa vārdi, I. Kalniņa mūzika.

Dziesma Ripoja akmens. G. Rača vārdi, J. Strazda mūzika.

Latviešu tautasdziesma Bēdu manu lielu bēdu.

Latgaliešu tautasdziesma Nadūd, Dīvs, veitūlam.

Latviešu tautasdziesma Strauja, strauja upe tecēj’.

Dziesma Nepasauc, nepiesauc mani vēl. A. Rancānes vārdi, R. Paula mūzika.

Latviešu tautasdziesma Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas. Z. Liepiņa mūzika.

Dziesma Ardievu, meitenes. P. Brūvera vārdi, V. Pūces mūzika.

Dziesma Betas dziesmiņa. V. Kalniņa vārdi, I. Kalniņa mūzika.

Dziesma Daugavas krastā. A. Ritmaņa vārdi, I. Arnes mūzika.

Dziesma Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu. A. Krūkļa vārdi, R. Paula mūzika.

Latviešu tautasdziesma Es atnācu uguntiņu. Z. Liepiņa mūzika.

Latviešu tautasdziesma Es redzēju jūriņā.

Dziesma Nepiesauc, nepiesauc mani vēl. A. Rancānes vārdi, R. Paula mūzika.

Dziesma Patētiskās kvartas. A. Čaka vārdi, P. Johansona mūzika.

Dziesma Pūti, pūti, ziemelīti. M. Zālītes vārdi, U. Marhilēviča mūzika.

Dziesma Romance. R. Zirnīša vārdi, U. Stabulnieka mūzika.

Dziesma Tēls. E. Braža vārdi, A. Hermaņa mūzika.

Latviešu tautasdziesma Ej, saulīte, drīz pie dieva.

Dziesma Var jau būt. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika.


Latviešu kultūrā tiek runāts par pēdakmeņiem. Tie ir akmeņi ar cilvēka pēdas vai plaukstas zīmēm, dzīvnieku pēdas nospiedumiem. Zīmes ir gan mākslīgi veidotas, gan īpatnēji dabiski izveidojušās. Pēdu izmēri lielākoties atbilst to dabiskajam lielumam un atrodas ne pārāk lielos akmeņos. Bieži vien teikās šie akmeņi saistīti ar Velna darbošanos.
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 215]

Akmens krāvumi Pokaiņos

Pokaiņos ir bijuši vairāki tūkstoši sakrālas nozīmes akmens salikumu. Izplatītākās ir gaišo akmeņu kaudzes, svētieleju un terašu bruģējumi, bruģēti akmens ceļi, dziedniecības akmeņu kopas. Kādreiz akmens krāvumu skaits varētu būt bijis ap 4 līdz 5 tūkstošiem, tagad varētu būt kādi 2 tūkstoši. Akmeņi kaudzēs salikti saudzīgi, katrs ir enerģētiski sasaistīts ar pārējiem, veidojot slēgtu bioenerģētisku sistēmu. Daži akmeņi paši par sevi šķiet vientuļi, tomēr to forma vai zīmes tajos veido norādes. Šie akmeņi ietilpst salikumos, tikai katrs akmens no nākamā akmens vai akmeņu salikuma atrodas 70–200 m attālumā. Tomēr šie salikumi darbojas kā viena kopa. Akmeņi un to krāvumi ir novietoti uz āderēm. Katra akmens krāvuma pamats ir baltā smilts.

Ir daži ļoti interesanti akmens krāvumi un akmeņi, piemēram:

  • Zikurāts – kalnam līdzīga būve, kura veidota no akmeņiem, uz tā nav āderu, kaut gan tās viena no otras parasti atrodas apmēram pusotra metra attālumā. Ir nostāsts, ka kalna iekšienē ir tukšums;
  • Saules josta – plata akmens upe, zintnieku laiva, U  veida salikums, zintnieku ceļš. Akmeņi sakārtoti arī terasēs, tā veidojot lielas kāpnes.

Interesanti akmeņi un nostāstiem bagāti ir Tēva, Mātes, Dziednieka, Laimes akmens, Viesis, Līgavas akmens, Dižakmens, Dieva gulta.

No vairākiem akmens krāvumiem un atsevišķiem akmeņiem var just neparastu strāvojumu, siltumu (piem., no Mātes akmens) vai tieši pretēji – aukstumu (piem., no Tēva akmens), citam būs patīkamas sajūtas, taču kādam var kļūt arī slikti.

Kategoriski ir aizliegts akmeņus cilāt vai pārvietot, jo tā tiek izjaukta enerģiskā sistēma, zaudēta informācija, kuru uzglabā akmeņi, kā arī, tos paņemot līdzi, cilvēks var nodarīt lielu ļaunumu pats sev.

Tiek uzskatīts, ka akmens krāvumi ir roku darbs, bet pēc veiktajām pārbaudēm secināts, ka tie nav nesti no tālām vietām, bet no tuvējās apkārtnes, kas tādā koncentrācijā ir ledāja atnestās iežu atlūzas no Baltijas kristāliskā vairoga, galvenokārt no Baltijas jūras gultnes, tādēļ atrastajos akmeņos nav nekā neparasta, ka tie atrodas Pokaiņos. Akmeņu forma ir skaidrojama ar to, ka daudzajos dēdēšanas gados tāda tā ir dabiski izveidojusies. Arheoloģiskos pētījumos tika pierādīts, ka šeit ir arī apbedījuma vietas.
[Sagatavots pēc: TVNET 14.07.2010. http://www.tvnet.lv/]

 

Akmens monēta

Mākslinieki: Laimonis Šēnbergs (grafiskais dizains), Jānis Strupulis (plastiskais veidojums).

Monētas nosaukums liek domāt par akmens laikmetu, kad Eiropā lielo sakārtošanās procesu rezultātā no zemes dzīlēm nākušās karstās magmas izmestie ieži (arī granīts) ir atdzisuši un veido mantiju un zemes garozu. Latvijā šie ieži ieguļas jo dziļi un pasargā to no spēcīgām zemestrīcēm, tāpēc var apgalvot, ka mums ir drošs pamats zem kājām.

No Skandināvijas apledojumi pamazām stūmās lejup uz dienvidiem un līdz Latvijai atnesa arī lielos akmeņus, no kuriem vislielākie tiek dēvēti par dižakmeņiem. Tie tiek augstu vērtēti: tiem piemīt estētiskā nozīme kā latviskās ainavas rotai, kā arī zinātniskā un kultūrvēsturiskā nozīme. Mūsu senčiem dižakmeņi kalpoja par svētvietām, arī upurvietām. Akmens virsmā nereti saglabājušās grafisku un reljefu rakstu zīmes, kuru kopums veido nozīmīgu aizlaiku informāciju.

Akmeņiem bieži tikusi piedēvēta īpaša enerģija, tomēr svarīgi būtu atcerēties, ka Zeme ir kosmisks ķermenis, kas nepārtraukti atrodas mijiedarbē ar citiem līdzīgiem ķermeņiem. Varētu uzskatīt – jo pamatīgāks iezis (akmens), jo tas savā uzbūvē kompaktāks, cietāks, jo lielāka enerģija tam piemīt.

Arī ikdienas dzīvē latvju lauku sētā un piedarbā akmenim vienmēr bijusi sava svarīga vieta. Tas bijis stūrakmens jeb pamatakmens mājas būvēšanā; dzirnakmens bija darbam, tātad nodrošināja pārticību, bet granīta bruģis klāj arī vecpilsētu romantiskās ieliņas, tāpat mūsdienās akmens nereti kā dekoratīva zīme krāšņo piemājas zālienus. Baltu tautu mentalitātē akmenim allaž piemitusi dziļi simboliska – mūžības un pārlaicības – nozīme.

Monētas reversā lāsumaino granīta ripu kā sudraba josta apjož ietvars, kurā iekaltas latvju rakstu zīmes. Šo zīmju apļveida izkārtojumā saskatāma noteikta dinamika: viss attīstās no vienkāršā uz sarežģīto. Ideja par rakstu motīvu attīstībā aizgūta no leģendārās Lielvārdes jostas, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
[Sagatavots pēc: http://www.bank.lv/]

Informācija par Latvijas dižakmeņiem meklējama http://www.dabasretumi.lv/Pieminekli/akmeni.htm un
http://www.zudusilatvija.lv/.