aka

ak– – sakne, vārda celms

-a – galotne

akas ūdens, akas vāks, akas vinda

–

laimes aka

–

dziļa aka, artēziskā aka

–

piegružota aka, rakt aku

Uz aku neej ar sietu.

–

Tas ir kā akā iekritis.

–

Vai akā, vai makā.

–

Tikai tad, kad aka jau izžuvusi, tiek ūdens vērtība atzīta.

–

Jaunā akā ūdens netrūkst.

–

Jo dziļāka aka, jo skaidrāks ūdens.

–

Citam aku rok, pats iekrīt.

–

Nespļauj vecajā akā, varbūt kādreiz būs jādzer.

–

Nesagāz veco aku, iekams nav jauna izrakta.

–

Caurā akā ūdens nestāv.

–

Kad aka piegānīta, tad pašam smird.

–

Kas ūdeni grib smelt, lai iet uz aku.

Kur Jāņa dienā pie saules pusdienā uz zāles rasa atrodama, tur ir laba akas vieta.

–

Kur zirga skābenes aug, tur ir laba akas vieta.

–

Rokot jaunu aku, lai izzinātu, vai viņai būs diezgan ūdens, vakarā ielej glāzē ūdeni un noliek tanī vietā. Ja ūdens par nakti glāzē cēlies, tad būs, ja nokritis – nebūs.

–

Akas jārok tad, kad nakts un diena vienā garumā, tad ir daudz un garšīgs ūdens.

–

Ja, aku rokot, akā ielec varde, tad akā būs labs ūdens.

–

Akā nedrīkst ūdeni liet atpakaļ, jo tad aka izžūst.

–

Kad no akas ar vārāmo katlu ūdeni smeļ, tad no tās ūdens zūd.

–

Ja meita sēd uz akas, tad tā dabūn dzērāja vīru.

–

Kad akā rodas ūdens, tad būs auksts laiks un otrādi.

–

Akas ūdens izsīkst uz nelaikiem.

–

Ja vasaru akās ūdens duļķojas, tad gaidāms slikts laiks.

–

Ja vasarā akas ūdens paliek zaļgans, tad gaidāms lietus.

–

Ja vasaru ūdens akās paliek silts, tad gaidāms lietus.

–

Ja akā ūdens spēji nokritis, tad gaidāms lietus.

Vai, Dieviņu, šīs tautās
Garu mūžu nodzīvot:
Tālu druva, tālu pļava,
Tālu aka lejiņā. [LD 25900-1]

Tā, meitiņa, tu nedari,
Kā tu biji dzīrusies:
Vīra māti akā bāzt,
Akmeņiem noslogāt. [LD 26103-0]

Kad tu, māte, maizi cep,
Izcep man kukulīti.
Kukul’ devu rijniekam,
Rijnieks man salmus deva,
Es tos salmus telītei,
Telīt’ man pienu deva,
Es to pienu sivēnam,
Sivēns man šķiņķi deva,
Es to šķiņķi ozolam,
Ozols man lapas deva,
Es tās lapas aitiņām,
Aitiņ’ man vilnu deva,
Es to vilnu brūtei devu,
Brūte man prievitiņus,
Prievitiņus akai devu,
Aka man ūden’ deva,
Es to ūden’ brūveram,
Brūvers man misas deva,
Es to misu nabagam,
Lai nabags dievu lūdz. [LD 2206-12]

Kam, tautieti, aku raki,
Kam ūdeņa tev vajaga?
Ik rītiņus mazgājies
Līgaviņas asarās. [LD 21671-6]

Kizu, kizu, ķiveļam,
Strautā dzert nedrīkstēja:
Citi putni aku raka,
Tu staigāji zābakos. [LD 2605-1]

Palīdziet, labi ļaudis,
Aku rakti lejiņā:
Tautietim ūdens trūka,
Tas dzer manas asariņas. [LD 21693-0]

Lapsa un krūze

Lapsa, ieraudzīdama krūzi uz akas malas, gribējūse labprāt to nobaudīt, kas tur iekšā. Krūze, to manīdama, teikūse: „Kūmiņ, neaiztiec mani, jo tas, kas man iekšā, nav priekš tevis, bet priekš saimnieces.”

„Negribu nemaz to aiztikt, kas priekš manis nav likts. Gribēju tikai paskatīties, ko tādas saimnieces laba bauda.”

Lapsa gan tā teica, bet sirdī domājūse putru izēst un tad krūzi akā noslīcināt. Viņa iebāzūse galvu krūzē un lakūse. Bet, putru ēdot, aizsainis aizbīdījies aiz ausīm tā, ka, krūzi slīcinot, pate ievilkta akā līdz. Slīkdama nabadzīte lūgusies: „Krūziņ, krūziņ, sirdsmīļā krūziņ! Es domāju pa jokiem un tu no tiesas!”

Bet krūze atbildējūse: „Kūmiņ, kūmiņ, sirdsmīļo kūmiņ! Es jau arī tāpat par jokiem padarbojos, bet tu bļauj no tiesas!”
[Džūkstes pasakas 1980 : 13]

Par Beltes pilskalnu

Padures pagastā Kuldīgas apriņķī pie Beltes mājām atrodas stāvais Beltes pilskalns. Uz tā esot atradusies pils, kuras nosaukums nav zināms (pilskalna vārds radies no tuvumā esošās mājas vārda). Pilskalna virsotnē atrodas no ķieģeļiem izmūrēts caurums, kurš esot pils skurstenis, jo pils esot nogrimusi. Caurums ir ļoti dziļš. Apkārt kalnam tek mazs strautiņš. Divpadsmitos naktī tur peldot trīs pīles, kuras esot trīs jumpravas, bet, kad viņas ieraugot cilvēku, pazūdot kā akā iekritušas.
[LTT 1989 : 24]

●

Kad es biju puika, tad reiz darbodamies gar akas vindu, atlēju akā izvilkto ūdeni atpakaļ. Māte, to redzēdama, mani kūla, sacīdama: „Kā tu vari ūdeni liet akā atpakaļ – pieliesi Laimas mātei acis –, nost no akas!” Tāpat tā baras, ja meitas ūdeni pa logu lēja laukā – arī tad Laimai pielejot acis.
[http://valoda.ailab.lv/]

Ekspluatācijā tiek nodots objekts. Atbrauc komisija, skatās – dziļa, dziļa aka ar spilgti izgaismotu dibenu. Komisija:

– Kas tas ir?

– Nezinām. Būvējām pēc projekta. Droši vien kāda militāra būve, raķešu angārs, vai?

– Idioti, jūs kā projektu skatījāties! Te bākai bija jābūt!

●

Skolotāja liek bērniem izstāstīt kaut kādu neparastu gadījumu.

Pēterītis:

– Aizvakar vasarnīcā mans tētis iekrita akā.

– Ak, kungs! Es ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā?

– Nu, domāju, ka jā. Vakar viņš vairs nevienu palīgā nesauca.

Latvju rakstos no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām atrodams dubultkrusts, saukts arī par ozoliņu jeb akas zīmi, jeb zaroto dārziņu. Zīme atgādina senajā lauku sētā izmantoto ūdens ņemšanas vietu – aku veido četri stūros krustoti grodi (taisnas līnijas). Šī zīme ir plaši izplatīta 18. un 19. gs. jostās visos novados, visticamāk, savas pilnīgās simetrijas dēļ.

Kā mūsdienās norāda daudzi latvju rotu izgatavotāji, akas simbols raksturo pasaules pamatu. Simboliskie akas grodi, ko veido četri slīpie krusti, rada tukšuma telpu jeb Sākotni. Šajā zīmē savienojas augša ar leju un debesis ar pazemes ūdeni. Šī zīme sargā ģimeni.
[Sagatavots pēc: Krūmiņa 2013 : 51; http://www.lraksti.lv/]

Piektā dimensija sākas aiz akas

Par Maijas Silovas dzejoļu krājumu „Stihiya”

Tā, piemēram, neticu, ja 21. gadsimta galvaspilsētas „sabiedrības krējuma” ballīšu karaliene un TV seja, kuras ikdiena paiet pa bezgalīgu vitrīnu un klubu galeriju, traucoties no prezentācijas uz prezentāciju, pa starpai ieskrienot studijā pagozēties kameras priekšā, raksta šādas rindas:

–

Es dzirdu tālumā,
Kā bērzu birzes šalc,
Līdz pienāku es tuvāk, –
Šī maigā skaņa tālāk sauc.

–

Es dzirdu tālumā,
Kā spainis akā sitas,
Un sirds vai pamirst skumju varā,
Ka nespēju es mājup atrast taku.

–

Un atkal divējādas sajūtas. Ja es ieraudzītu šīs rindas, ar anonīma, iespējams, stipri iereibuša autora roku iešņāptas uz savas kāpņutelpas sienas, es nopriecātos, ka ir taču kāds nosalis pilsētas bērns, kas, sildoties pie radiatoriem, nav domājis, kā aplaupīt vecu tantiņu, bet gremdējies atmiņās par zaudēto paradīzi. Pavisam citādas sajūtas pārņem, izlasot šīs rindas 2012. gadā izdotā grāmatā, par kuras autori līdz šim esmu nojautis tikai to, ka viņas darbs ir iekļūt katras slavenību ballītes fotoreportāžā un reizēm izlikties par modes un stila eksperti, stāstot, ka braukt tramvajā nav stilīgi un tāpat stilīgi nav pirkt drēbes tirgū vai sekondhendā, jo sevi cienoši cilvēki iepērkas veikalā, kur tāda pati tirgū nopērkama Ķīnas ražojuma somiņa maksā piecreiz dārgāk. Kļūstu cietpaurīgi nesaprotošs, un mēle niez pajautāt: kamon, beibī, tu pati tici tam, ko nupat esi uzrakstījusi? Kad tu pēdējo reizi esi dzirdējusi, kā akā sitas spainis, kā bērzu birzes šalc?

Labi, par nespēju atrast mājup taku es vēl noticētu, ja autore pati būtu centusies kaut nedaudz paveikt ticamības labā un rakstītu par sev labāk pazīstamām takām un atribūtiem, kuri veido viņas ikdienas realitāti. Pieļauju, ka autore vienkārši zinājusi, ka ir stilīgi rakstīt par bērzu birzīm, akām un spaiņiem, pieļauju, ka viņa ir zinājusi, ka rakstīt dzeju ir stilīgāk nekā braukt sabiedriskajā transportā. Vienlaikus pieļauju, ka viņa nav zinājusi to, ka par akām un spaiņiem vārsmojuši dzejnieki, kuri paši no šīm akām dzēruši, rakstījuši par tām takām, no kurām, pat pazīstot katru cinīti uz tās, reizēm gadījies nomaldīties.
[Frīdvalds 2012; http://www.satori.lv/]

Aka simboliski tiek saistīta ar ūdeni, ar dziļiem noslēpumiem. Ar nolaišanos akā parasti apzīmē ceļu uz neapzinātā valstību.

Bībelē aku saista arī ar attīrīšanos un šķīstīšanos, savukārt arābu zemēs aka ar kvadrātveida akmens nožogojumu apzīmē paradīzi.
[Sagatavots pēc: HSV 1994 :10]

●

Aka kā tīra ūdens avots garīgajā izpratnē simbolizē resursu pieejamību, kā arī domas un apziņas dziļumu. Aka uzskatāma par robežu starp šo pasauli un zemapziņas jeb „apakšējo” pasauli, tie ir kā vārti, kas dažreiz veic atdalīšanas, dažreiz savienošanas funkciju.
[Sagatavots pēc: Krūmiņa 2013 : 52]

Filma Ezera sonāte (1976). Filmas režisori V. Brasla un G. Cilinskis.

Filma „Ezera sonāte” uzņemta pēc Regīnas Ezeras romāna „Aka” motīviem. Galvenajās lomās: A. Kairiša, G. Cilinskis, Ģ. Jakovļevs, L. Ozoliņa, L. Freimane.

Ārsts Rūdolfs savu atvaļinājumu vasarā dodas pavadīt klusumā un mierā laukos pie ezera. Ik dienas viņš dodas uz netālo kaimiņu māju aizņemties laivu, kur liktenis viņu saved kopā ar skolotāju Lauru – jaunu sievieti, kas tur dzīvo un audzina meitu Zaigu un dēlu Māri. Taču Lauras vīrs Ričs izcieš sodu cietumā par satiksmes negadījuma izraisīšanu. Lauras sirdsapziņa liek atraidīt Rūdolfa jūtas, jo viņa ir cietumā esošā Riča vienīgā dzīves jēga. Laura nespēj nedomāt par Rūdolfu, bet apziņa liek būt uzticīgai savam vīram Ričam. Filma atklāj Lauras dzīvi kā tumšu aku, kā strupceļu. Laura liedz vaļu savām jūtām un mīlestībai, viņa liedz sev būt laimīgai.
[Sagatavots pēc: http://www.ezermali.lv/]

Filma Akas māja (2000). Režisore K. Kandere.

Dziesma Akas. L. Vāczemnieka vārdi, I. Vīgnera mūzika, izpilda Ingus Pētersons.

Dziesma Atgriežoties. M. Zālītes vārdi, A. Kukuvasa mūzika.

Dziesma Saule, Pērkons, Daugava. Raiņa vārdi, M. Brauna mūzika.

Dziesma Nesaki man neko. U. Ozola vārdi un mūzika.

Dziesma Patētiskās kvartas. A. Čaka vārdi, P. Johansona mūzika.

Dziesma Plaukstas lieluma pavasaris. R. Kaupera vārdi un mūzika.

Latviešu tautasdziesma Tautiešam apsolīju.

Latviešu tautasdziesma Aiz upītes es uzaugu.

Dziesma Meitenīte zivtiņa. V. Artava vārdi, R. Paula mūzika.

Dziesmas Mākonis. I. Ulmaņa vārdi, I. Grāveres mūzika.

Dziesma Ziemassvētki baltajās mājās. I. Zanderes vārdi, V. Pūces mūzika.

Latviešu tautasdziesma Nedod, dievs, vītolam.

Akas rakšana

Aka ūdeni saņem no gruntsūdeņu virsējā slāņa, atliek tikai tiktāl ierakties un nodrošināties, lai citi ūdeņi netiek klāt. Un ja vēl aka tiek ierīkota uz avotiņa! Jo tuvāk virszemei ir ūdeni saturošais iežu slānis, jo seklāku var rakt aku. Parasti pietiek, tiekot līdz 10 m dziļumam, ja nepieciešams, var rakties arī līdz 30 m. Kvalitatīvs dzeramais ūdens rodas, kad tas ir izfiltrējies caur rupju granti. Latvija atrodas uz senas jūras gultnes, ko veido kvartārais smilšu slānis, kura biezums sākas no 10 m Rīgas apkārtnē un sasniedz līdz 200 m pie Daugavpils. Ja aka ir izrakta uz ražīga gruntsūdeņu slāņa, tad tajā būs daudz ūdens. Tomēr karstās vasarās reizēm ūdens līmenis akās mēdz būt arī pazemināts.

Aku vislabāk ir rakt pagalmā. Vietai ir jābūt nepiesārņotai, gruntsūdens līmenim – sasniedzamam. Oficiālie noteikumi paredz, ka akai jāatrodas vismaz 50 metru attālumā no sauso tualešu bedrēm, kanalizācijas tīkla, citām pamestām akām, lopkopības objektiem, cilvēku un dzīvnieku apbedīšanas vietām, mēslojuma un ķimikāliju noliktavām.

Ir vairākas metodes, kā izvēlēties vietu. Pats vienkāršākais ir paprasīt padomu ģeologiem, kuri zina, cik dziļš ir gruntsūdens līmenis. Var uzaicināt rīkstnieku, lai tas izstaigā pagalmu krustu šķērsu un atrod āderu krustpunktus; rīkstnieki ieteic akas rakt tur, kur tās krustojas 5–7 m dziļumā. Visdrošāk rīkojas tie, kas uzticas profesionālu aku racēju praktiskajai un teorētiskajai pieredzei.

Aku var veidot no akmens, keramikas vai dzelzsbetona grodiem. Sienās nedrīkst atstāt spraugas, lai nodrošinātos pret lietus un sniega ūdeņu iekļūšanu. Ja grodus gatavo no koka, jāizmanto baļķi 15 cm diametrā. Ieteicama ir lapegle, alksnis, vīksna un goba. Ja izvēlas ozolu, ūdenim sākumā iespējama piegarša, taču ar laiku tā pazūd. Lai aku būtu vieglāk tīrīt un lai ūdens neduļķotos, akas pamatni noklāj ar 20–30 cm biezu rupjas smilts, grants un akmens šķembu slāni. Akas tīrīšanu un remontu atvieglo grodu sienās ik pa 30 cm iedzītas čuguna skavas.

Ap aku 1 metra rādiusā un divu metru dziļumā ieklāj māla vai smilšmāla slāni. Tekni veido no akmeņiem vai dzelzsbetona. Ja aka izrakta smilšu, smilšgrants vai smilšoļu augsnē ar nelielu mālsmilts vai smilšmāla slāni, ap to 2 metru rādiusā uzbetonē aizsargslāni vai izliek betona plātnes. Lai aku nepiegružotu, tai nepieciešams vāks ar lūku vai arī nojume.

Akas apkārtni nepieciešams uzturēt tīru, piemēram, nav prāta darbs pie tās mazgāt veļu vai staidzināt dzīvniekus. Akas stiprinājumus un ierīces vēlams pārbaudīt ik gadu. Reizi 10–20 gados aka ir jāiztīra, izsmeļot ūdeni un nomainot 20 cm no filtrējošā slāņa augšdaļas. Pēc tīrīšanas var veikt profilaktisku dezinfekciju ar aktīvā hlora preparātiem.

Ja sākas problēmas ar ūdeni, ir jāmeklē cēlonis. Ja aka ir slikti ierakta vai tai apkārt ir purvaina augsne, grunts var būt vienkārši nosēdusies. Grodos var būt izveidojušies caurumi vai izdrupušas spraugas starp tiem, un akā var ieplūst smiltis un svešs ūdens. Ja grunts apkārt ir tikai dabiski nosēdusies, nepieciešams noņemt betona plātnes un aizbērt bedres ar māla un smilts maisījumu tā, lai no akas veidotos neliela notece. Kad zeme pieblietēta, noliek vietā plātnes.

Ja grodos ir caurumi vai spraugas, vispirms izsūknē ūdeni un tad tās likvidē ar stipru, vismaz 500 markas port­landcementu vai mūrēšanas javu, kurai pievienots cietināšanas paātrinātājs. To darot, nepieciešams arī izsmelt akas apakšā saskalotos iežus, kas aizsprosto ūdens pieteci un bojā tā kvalitāti. Tomēr precīzi noteikt akas bojāšanās cēloni var tikai meistars.
[Sagatavots pēc: http://devel.la.lv/]

●

Dobeles Tirgus laukumā atrodas strūklaka milzu akas veidā, un tā ir uzskatāma par lielāko aku Latvijā.
[Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/]

●

Aizputes novadā Cīravas pagastā atrodas valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis Ķintu aka, kas celta no ļoti lieliem akmeņiem, – lielākie akmeņi, kas veido akas grodus, ir gandrīz 2 m gari. Kad aka ir izveidota, nav zināms. Līdz 19. gs. vidum šajā vietā bijušas zemnieku mājas Ķintes. Aka tiek vērtēta gan kā varbūtēja sena kulta vieta, gan pavisam vienkārši – kā pēdējā liecība no kādreiz varenas saimniecības.

Teika vēsta, ka Ķintu mājas pirms mēra laikiem cēlis stiprinieks Ķintis, kas spējis skaldīt un gludināt milzu akmeņus, ko savedis ar ragavās iejūgtu balto ķēvīti. Akai pāri bijis pārvelts liels un plats akmens, ko tikai pats Ķintis varējis cilāt. Ūdens akā bijis tik dzidrs kā dzintars un garšīgs kā vīns. Aka ir bijusi ļoti dziļa.

Ķintu mājas 19. gs. nojaucis vietējais barons. Māju saimniekam jaunas mājas ierādītas pāris kilometru attālumā, bet daudzie akmeņi, kas atradušies mājas tuvumā, izmantoti Dzērves pils celtniecībā.

Ķintu senvieta ir arheoloģiski pētīta, un noskaidrots, ka tā apdzīvota 17.–19. gadsimtā. Tomēr, vai tajā laikā ir veikti apjomīgie būvdarbi ar lielajiem akmeņiem, kas vēl saglabājušies vienīgi akas vietā, nav droši zināms.
[Sagatavots pēc: http://www.ancientsites.eu/]