aita

ait- – sakne, vārda celms

-a – galotne

aitu aploks, aitu audzētāji, aitas āda, aitu bari, aitu barība, aitu barotava, aitu cirpšana, aitas dzija, aitas galva, aitas gaļa, aitu ganības, aitu gans, aitu ģints, aitas jēri, aitas kājas, aitu klonēšana, aitu kopēji, aitu kūts, aitu mātīte, aitas piens, aitas ribiņas, aitas siers, aitu suns, aitas svars, aitas tauki, aitu tēviņš, aitu vairošanās, aitas vēders, aitas vilna

–

aita blēj, aita ēd, aita skrien

–

karakula aitas, mājas aitas, savvaļas aitas, sīksprogu aitas, smalkvilnas aitas, šķirnes aita

–

agresīva aita, bailīga aita, balta aita, dusmīga aita, liela aita, maza aita, melna aita, resna aita, slima aita, sprogaina aita

–

barot aitu, cirpt aitu, pārdot aitu, pirkt aitu

Lēns kā aita.

–

Strādā kā aitas bez galvas.

–

Neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu.

–

Kur aitas, tur cirpēji.

–

Ganu, ganu aitiņas, līdz vakaram nevienas.

–

Jo aita labāk paēduse, jo vairāk brēc.

–

Aitas kā redeles.

–

Liela aita, maza vilna.

–

Neizliecies par aitu, vilks apēdīs.

–

Kāda aita, tāds jērs.

–

Kurš katrs prastu aitu nocirpt, ja viņai nebūtu jānocērp galva.

–

Tam ir aitas svars.

–

Aita gan melna, bet vilna tīra.

–

Nedzen aitu pie vilka mežā.

–

Viss pa jaunam, viss pa jaunam, aitas āda tik pa vecam.

–

Nopietnas ir tikai aitas.

–

Aita pie vērša vilnu nedabū.

–

Labāk ar aitu mežā braukt nekā ar muļķi runāt.

–

Viena aita brēc, visas dabū.

–

Aitas vilku nekož.

–

Lēnas aitas vienā kūtī labi sader.

–

Kas tā par aitu, kas nevar savu villu nest.

–

Kad viena aita blēj, tad citas līdz.

–

Neturi vilku par aitu, ne kungu par brāli.

–

Ielaid vilku kūtī, apkodīs visas aitas.

–

Vilks nav aita.

–

Iet kā aita bez galvas.

Aitas mazgā ievu ziedamā laikā, tad būs balta vilna.

–

Aitas mazgājot, jāvelk jauni brunči; ja vilks vecus, tad aitām augs plāna vilna.

–

Aitas jākvēpina ar vilka mēsliem, tad tās vilks nenesīs.

–

Ja aitas pirmo reizi laiž ganos, tad jādod sāls ar maizi, lai galvas neuzpamptu.

–

Lai aitas neklīstu pa mežu, tad pirmo dienu, kad izdzen tās ganos, jāgana ar vienu rīksti visu dienu.

–

Ja aitai dod jumja vārpu ēst, tad tai būs divi jēri.

–

Ja grib, lai aitām būtu divi jēri, tad Jaungada vakarā jāsasien divi ķiploku loki pa pārim kopā.

–

Ja grib, lai aitām ir raibi jēri, tad vajag iebērt raibā cimdā zirņus, ieiet pie aitām kūtī un tos ēst.

–

Lai būtu balti jēri, tad jānozog pupas un jāiedod aitām.

–

Aitām jādod maize ēst, kas glabāta cimdā, jo tad būs jēri raibi kā cimdi.

–

Lai aita mīlētu savu jēru, tad aizgaldā jāmet kaķis vai suns.

–

Kad aita jēru neglabā, tad tai jērs trīs reiz jāapņem apkārt.

–

Kad aitu pirmoreiz cērp, tad aitai jāiedod divi gabaliņi maizes, lai būtu pāris jēru.

–

Aitas cirpuši pavasarī, kad ievas sākušas ziedēt.

–

Kad vīri pavasarī sēj laukus, tad nedrīkst aitas cirpt, lai neapcērp īsas vārpas.

–

Aitas jācērp tikai piektdienās, tad vilna mīkstāka.

–

Kad cērp aitas, tad jāvāra biezputra, lai aitām aug bieza vilna.

–

Uz aukstu laiku aitas badās.

–

Ja aitas badās, tad gaidāms vējš.

–

Ja aitām vilna iet nost, tad sagaidāmi slikti gadi.

Tā vilkam laba aita,
Kura tāļu krūmiņos;
Tā puišam laba meita,
Kura tāļu ciemiņā. [LD 12365-0]

Kad es biju maziņa,
Bij man balta kaziņa;
Nu es esmu liela,
Nu man aita liela. [LD 34221-0]

Vārna, aita, pūce, meita,
Tās ir viena dzimumiņa:
Visas brēca vienu vārdu
Par puisīšu tikumiņu. [LD 12984-0]

Govu gane, govu gane,
Tev ir siers azotē;
Aitu gane, aitu gane,
Tev ir baltas vilnanītes. [LD 29359-1]

Sēdi, sēdi, tautu meita
Rudainā villanē,
Kam turēji bāliņos
Aitu kūti netaisītu. [LD 21570-0]

Puiši, puiši uz manim,
Man nav puiši prātiņā;
Linu lauks, aitu stallis,
Tie manā prātiņā. [LD 10564-0]

Mīļa Laima rītiņā
Treju durvu virināja:
Govu kūti, aitu kūti,
Jaunu meitu maltuvīti. [LD 29177-0]

Protu, protu, redzu, redzu,
Nu šķirs mani māmuliņa:
Pušu šķīra aitu kūti,
Pušu raibas villainiņas. [LD 16562-0]

Suns ar aitu

Aita ēdusi sienu ar gardu muti; bet suņam, to redzot, radusies skaudība. Viņš skatījies, skatījies, uzlēcis uz siena un aizdzinis aitu projām. No tā nu esot cēlies sakāms vārds par skaudīgu cilvēku: „Sēd kā suns uz siena: ne pats ēd, ne aitai dod.”
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Lopu saruna pirmo reiz ganos

Kad lopus pirmo reiz ganos dzenot, tad viņi runājot par jauno zāli. Jēri smalkā balsī žēlojoties: „Maza, maza zālīte!” Vecās aitas atbildot rupjā balsī: „Laba gan, laba gan!” Vērsis baurojot: „Man vie, man vie!” Teļi sakot: „Visiem, visiem!” Visvairāk jauno zāli nopeļot cūkas un gari nokviecot: „Tīra nīkšana!”
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Lopu saruna pirmo reiz ganos

Vienam saimniekam bijis ļoti daudz aitu, bet barības pamaz. Tāpēc katru pavasari, tiklīdz maza, maza zālīte parādījusies, jau aitas laiduši laukā. Lielās aitas jau zinājušas, ka pavasarī nekāda prieka vēl nav; bet mazie jēriņi domājuši, ka nu būšot liela, mīksta un sulīga zāle. Tiklīdz kā pavasarī pavēruši kūts durvis, mazie jēriņi bijuši jau klupdami krizdami laukā. Bet viņu cerības nepiepildījušās. Visur tik ieraudzījuši mazu zālīti, skrējuši pie vecām aitām un bļāvuši: „Maza, maza zālīte!” Lielās aitas, kā jau prātīgākas, tos apsaukušas: „Lab’, lab’, lab’!” No tās reizes arī citu kaimiņu jēri sākuši tā brēkt, un vēl tagad aitas tāpat runājot.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Meža zvēri

Priekš daudz gadiem, kad lieli, biezi meži vēl apklāja mūsu dzimteni, vilki ganīja aitas un lopus. Šo darbu mājas saimniece samaksāja ikkatru dienu ar kukuli siltas, izceptas maizes. Iekams lopi vēl nebija izlaisti, viņa to iemeta šim pie nama durvīm rīklē. Tāda samaksa un agra apdienēšana sāka mājas saimniecei uz ilgāku laiku nepatikt, lai gan vilks bija labs gans un, lopus paēdinādams, visus pārdzina mājā. Reiz saimniece pati nepacēlās un lika meitai to cepšanu izdarīt, bet meitai bija sava gudrība. Kad vilks, pie nama durvīm pienācis, gaidīja savu maizes klaipu, meita iemeta viņam maizes vietā karstu akmeni mutē, caur ko vilkam purns nosvila. No tā laika vilkam melns purns, aitām tas tā nu ir lielākais ienaidnieks un cilvēkiem jāgana pašiem savi lopi. Tā iet, kad saimnieces, laiskumu lāpīdamas, neizpilda savu pienākumu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Māte uz savu meitiņu saka: „Ej nu, Emmiņ, ganīt aitas, ko tu vienmēr malies pa istabu!” 

Meitiņa: „Es gan, memmīt, nesaprotu, par ko tās velna aitas jāgana, vilnu varētu tak no kažoka nocirpt!” 

●

Skolotājs prasa puikam: „Ko tad aita dod, kādus labumus viņa atnes cilvēkiem?” 

„Aita dod gaļu,”  atbild puika.

„Jā, aita dod gaļu – pareizi sacīts; bet ko vēl – nu, no kā tev drēbes iztaisa?” 

„No tēva vecām biksēm!”  iesaucas zēns.

Cimdus ada no vietējiem materiāliem – aitu vilnas dzijas. Lai rakstā izceltu koši balto toni, senākajos goda cimdos dažkārt ieadīti linu diegi. Ikdienā valkājamiem cimdiem linu diegi ieadīti, lai tie būtu stiprāki. Tā kā cimdu adīšanai parasti lieto šķetinātu dziju, to pēc krāsošanas vajadzīgajā rupjumā šķetina mājās ar parastajiem ratiņiem. Cimdus ada no divkārtu un trīskārtu dzijas.
[Sagatavots pēc: Slava 1992 : 10]

Latviešu rotaļa „Aitiņas ganīt”

1. Kur es savu avitiņu

Svētu rītu paganīšu?

2. Baltābola kalniņāi,

Tur es viņu paganīšu.

3. Pin, brālīti, augstu žogu,

Lai vilciņis neielēca!

4. Sargies, manu avitiņu,

Vilciņš ķēra, vilciņš ķēr’!

Sākuma stāvoklis. Rotaļnieki izveido dārziņu. Dārziņa vidū ieiet meita – „avitiņa”, bet ārpusē nostājas puisis – „vilks”.

Pirmais gājiens. 1.–3. pants. Rotaļnieki dārziņā ieiet dejas ceļa virzienā, bet „avitiņa” un „vilks” – dejas ceļam pretējā virzienā.

Otrais gājiens. 4. pants (atkārto tik reizes, cik vajadzīgs, lai „vilks” noķertu „avitiņu”). Rotaļspēles dalībnieki dārziņā apstājas. „Vilks” ielaužas dārziņā un ķer „avitiņu”. „Avitiņa” bēg. Dalībnieki palīdz „avitiņai” izvairīties no „vilka” un veikli izlaiž to no dārziņa un ielaiž atpakaļ, bet „vilku” visvisādi aizkavē. Kad „avitiņa” noķerta, rotaļnieki beidz dziedāt.

Ja rotaļspēli atkārto, tad „vilks” ar „avitiņu” izraugās sev vietniekus (puisi un meitu) no dārziņa, bet paši nostājas to vietā.
[Sagatavots pēc: Sūna 1965 : 377–378]

Esi kā jērs

Bija laiks, kad domāju, man nekad vairs nebūs lopu, kur nu vēl aitas – šie gudrie dzīvnieki: kur viena, tur visas pārējās. Bet kādā lietainā dienā manas acis saistīja un rokas paņēma skaistu un, kā izrādījās, arī ļoti saturīgu grāmatu: Genovefas Norveles, Eduarda Matisāna un Jāņa Neilanda 2001. gadā izdoto „Aitkopību”. Tā es nolēmu audzēt Romanovas aitas – rupjvilnas gaļas un kažokādu aitu šķirni –, jo tās ir auglīgākās aitas pasaulē.

Romanovas aitu šķirne izveidota Volgas upes ielejā Jaroslavļas apgabalā 19. gs. Ja šīs aitas pilnvērtīgi ēdina, tad divos gados viņas var atnesties trīs reizes, dodot katrā metienā 2 vai 3 jērus. No 5–10 mēnešus veciem jēriem iegūst labākās kažokādas (ne tikai aitādas) pasaulē. Vieglas, siltas, skaistā pelēkā krāsā.

Aitu pētnieki saskaitījuši, ka no 800 dažādām augu sugām aitas izmanto vairāk nekā 520 augus, liellopi – 460, bet zirgi tikai 416 augus. Šī aitu vērtīgā īpašība tiek pārprasti tulkota kā neizvēlīga pieticība. Te jāņem vērā tāda aitu bioloģiski svarīga īpatnība kā produkcijas lielā daudzveidība – gaļas, vilnas, piena, kažokādu un jēru vienlaicīga ieguve –, kas nav raksturīga citām mājdzīvnieku sugām.

Aitas ir atgremotāji un tipiski ganību dzīvnieki. Tām ir smails purniņš, kustīgas lūpas un astoņi asi apakšējie griezējzobi, ar kuriem var satvert un nokost īsu zāli, tāpēc aitas barību spēj atrast jebkur. Augšējo priekšzobu atgremotājiem nav, tikai ciets muskuļots valnītis.

Aitām no mājdzīvniekiem ir visplānākā āda. Visbiezākā – govīm. Aitām ļoti svarīga nozīme ir ādas tauku un sviedru maisījumam, tauki sajaucas ar sviedriem un veido tauksviedrus. Tie aitu vilnu padara mīkstu, lokanu, izturīgu un pasargā no mitruma, putekļiem un savelšanās.

Svarīgākā un raksturīgākā aitu īpašība ir milzīgas pielāgošanās spējas visdažādākajiem apstākļiem.

Aitas, tāpat kā kazas, ir zālēdāji un pārnadži. Augumā un iekšējā uzbūvē līdzīgi, taču pat tās pilsētnieks atšķirs. Toties raksturs un uzvedība ļoti atšķirīga. Pirmajā acumirklī aita var šķist stulba, un tā domā lielākā daļa pasaulē dzīvojošo ne pārāk paškritisko cilvēkveidīgo zīdītāju. Aitas dod gan gaļu, gan vilnu, gan kažokādas, gan pienu.
[Sagatavots pēc: Rijnieks-Tooms Vides Vēstis 2003 : 42–45; pieejams: http://www.videsvestis.lv/]

„Zudusī avs” ir nomaldījies grēcinieks, „melnā avs” – nelabojams grēcinieks.
[Sagatavots pēc: Tresiders 2010 : 11]

●

Jēru vai aitu grupas apzīmē īsteni ticīgos vai arī mocekļu baznīcu (Kristus šai kontekstā parādās kā labais gans).
[Sagatavots pēc: HVS 1994 : 65]

●

Aitu lielākoties uzskata par nekaitīgu un dumju būtni, kas vilkam ir visvieglāk iegūstamais laupījums. Aitu, vienu no cilvēces senākajiem mājdzīvniekiem, vajadzēja uzraudzīt ganam, un tā kļuva par jēdzienu bezpalīdzībai katra ienaidnieka priekšā. Vientiesība to padarīja par jebkura veida pavedināšanas objektu.
[Sagatavots pēc: LSE 2002 : 22]

Dziesma Vilka dēla kristības. A. Kronenberga vārdi, R. Paula mūzika.

Dziesma Aitiņa. I. Šteinbergas vārdi, A. Riekstiņa mūzika.

Bronzas laikmeta sākumā to iedzīvotāju saimniecībā, kas turpināja dzīvot iepriekšējā perioda apmetnēs, medības un zveja turpināja dominēt. Pilnīgi cits raksturs ir jau nocietināto apmetņu iedzīvotāju saimniecībai. Kā gaļas dzīvniekiem galvenā nozīme bijusi cūkām. No sīklopiem plaši audzētas aitas. Mazāka nozīme bijusi kazām.
[Sagatavots pēc: Radiņš 2012 : 65]

Aitas

Aitkopība ir viena no vecākajām lopkopības nozarēm. Tai ir ap 10 000 gadu. Aitu produkcija ir daudzpusīga. No aitām iegūstam vilnu, gaļu, ādas un pat pienu.

Aitas nenoniecina ganību zāles paliekas un citu barību, ko slikti izmanto citi lopi.

Aitām ir ļoti stipras kājas ar izturīgiem nagiem, tāpēc aitas spēj veikt lielus pārgājienus.

Latvijā visvairāk tiek audzēta ātraudzīga pussmalkvilnas aitu šķirne – Latvijas tumšgalves. Tās parasti cērp vienu reizi gadā – pavasarī, kad iestājas silts laiks. Vēlamais nocirptās vilnas garums ir 8–9 un vairāk centimetru. Gadā no aitu mātēm nocērp 4–5 kg vilnas, kā arī iegūst 1 vai 2 jērus.

Latvijas tumšgalves parasti sasniedz 60–70 kg dzīvmasu un teķi – 110–120 kg, reizēm pat 170 kg.

Pašu garšīgāko un mazāk treknu gaļu iegūst, nobarojot jērus. No gada vecuma sāk uzkrāties tauki, un gaļas kvalitāte jūtami pasliktinās.

Aitām nav barvežu, nav arī subordinācijas jeb hierarhijas. Ganāmpulkā tās visas vienlīdzīgas un visām raksturīgs iniciatīvas trūkums. Tāpēc baru viegli turēt pakļautībā. Bieži vien aitām par barvedi izvēlas pieredzējušu, gudru āzi. Aitām sevišķi izteikts ir bara instinkts. Barā tās nejūt bailes no briesmām.

Aitas dzīvo 12–14 gadus, bet saimniecībā tās parasti tiek turētas 6–7 gadus, jo šinī laikā aitas ir visproduktīvākās. Turpmākajos gados nodilušo zobu dēļ produktivitāte stipri krītas.
[Sagatavots pēc: Uzuleņš 1993 : 95–96]

Vilnas apstrāde

Ķoņu dzirnavās aitu vilnas apstrāde ir viens no galvenajiem uzņēmuma darbības virzieniem. Uzņēmums iepērk no zemniekiem aitu vilnu un gatavo uzkārstu vilnas vati, kuru izmanto izstrādājumu gatavošanā, kā arī dzijā. Uzņēmums arī pieņem aitu vilnu pārstrādei – tas nozīmē, ka klienta atvestā vilna tiek apstrādāta un sagatavota dzijā, pēc pārstrādes to klients var saņemt atpakaļ.
[Sagatavots pēc: http://konudzirnavas.lv/]

Latvijas Aitu audzētāju asociācija

Biedrības „Latvijas Aitu audzētāju asociācija” mērķis ir radīt Latvijā labvēlīgu vidi aitu audzēšanai un attīstīt aitkopību kā peļņu nesošu ilgtermiņa nozari, kas ļauj saimniekot videi draudzīgi un uzlabot dzīves kvalitāti.

No 2001. gada 12. jūlija biedrība ir atzīta par šķirnes dzīvnieku audzētāju organizāciju un ir tiesīga veikt selekcijas darbu aitkopībā, bet no 2004. gada realizēt Ciltsdarba programmu.
[Sagatavots pēc: http://www.latvijasaita.lv/]

Kas ir aitnīca, aitene?

Nosaukumi aitnīca un aitene pierakstīti atsevišķās latviešu valodas izloksnēs. Variants aitnica iekļauts Ērģemes izloksnes vārdnīcā – àitnica ‘aitādas cepure’.

Nosaukumi ir motivēti. Tajos ietverta norāde uz izejmateriālu aitādu, no kuras atbilstošā galvas sega ir izgatavota.
[Sagatavots pēc: Jansone 2003 : 222–223]

Aitas gaļa ar papriku

Sastāvdaļas: aitas gaļa, sarkanā paprika, eļļa, citrons, sasmalcināti lupstāji, sasmalcināts oregano jeb raudene, sasmalcināts timiāns, 2 jēli olas dzeltenumi, 2 tējkarotes cukura, 2 tējkarotes sojas mērces, malti melnie pipari, sāls.

Pagatavošana. Nomazgā gaļu, notīra plēvītes un sagriež 5 x 6 cm lielos gabaliņos. Lai pagatavotu marinādi, 1 tējkaroti lupstāju, timiānu un raudeni sajauc ar sāli, pipariem, 5 ēdamkarotēm eļļas, 2 ēdamkarotēm izspiestas citrona sulas. Kārtīgi samaisa. Gaļu liek marinādē un atstāj uz 4 stundām.

Papriku pārgriež uz pusēm, iztīra un sagriež lielos gabalos. Uz iesma pēc kārtas dur papriku un gaļu. Apcep eļļā no visām pusēm.
[Sagatavots pēc: http://www.receptes.lv/]

Feta – aitu ganu siers

Fetas siers ir gandrīz tikpat vecs kā cilvēce. Homērs to apdziedāja savā Odisejā, un kopš seniem laikiem tas tradicionāli ir bijis aitu (un nevis govju) ganu ēdiens. Feta nekad un nekādos apstākļos nevar būt darināta no govs piena. Tas ir vienīgi aitas piena siers, kam mūsdienās atļauts pievienot līdz 30 % kazas piena. Taču nelielais procents nerada kazu pienam raksturīgo specifisko piegaršu.
[Sagatavots pēc: Sēnele 2011 : 36–37; pieejams: http://www.diena.lv/]