Tradicionālā transkripcija
[âda]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ɑːˀdɑ̆]
[ā] – garais patskanis
[d] – balsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ā.
ād- – sakne, vārda celms
-a – galotne
ait+ād-a
aun+ād-a
bebr+ād-a
briež+ād-a
caun+ād-a
čūsk+ād-a
gļot+ād-a
gov-s+ād-a
hrom+ād-a
jēl+ād-a
jenot+ād-a
jēr+ād-a
juht+ād-a
kaz+ād-a
kažok+ād-a
kotik+ād-a
kurmj+ād-a
lāč+ād-a
lak+ād-a
laps+ād-a
pastal+ād-a
plik+ād-as
roņ+ād-a
sabuļ+ād-a
sermuļ+ād-a
sesk+ād-a
suņ+ād-a
teļ+ād-a
šagrēn+ād-a
tīģer+ād-a
truš+ād-a
ūdeļ+ād-a
ūdr+ād-a
vāver+ād-a
vērš+ād-a
vilk+ād-a
virs+ād-a
zaķ+ād-a
zamš+ād-a
ziem-išķ+ād-a
ziloņ+ād-a
zirg+ād-a
zoļ+ād-a
zos+ād-a
zvēr+ād-a
ād+grauz+is
ād+min+is
ād+lap+ain-s
balt+ād+ain-s
biez+ād+ain-s
brūn+ād+ain-s
dzelt-en+ād+ain-s
gaiš+ād+ain-s
meln+ād+ain-s
sarkan+ād+ain-s
tumš+ād+ain-s
āda – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
–
|
vsk. | dsk. |
N. |
ād-a | ād-as |
Ģ. |
ād-as | ād-u |
D. |
ād-ai | ād-ām |
A. |
ād-u | ād-as |
I. |
ar ād-u | ar ād-ām |
L. |
ād-ā | ād-ās |
V. |
ād-a! | ād-as! |
–
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Āda sajuta pēcpusdienas rēnās saules staru maigos pieskārienus.
2) izteicēja daļa – Šīs slimības raksturīga pazīme ir apsārtusi āda.
3) galvenais loceklis – Pie sienas karājās medību trofejas. Ziemeļbrieža ragu vainags, lāča āda, putnu izbāzeņi…
4) papildinātājs – Sniegpārslas dzestri pieskārās ādai, atmodinot iesnaudušos jutekļus.
5) vietas apstāklis – Ādā iedūrās tumšsarkanās rozes smailie dzelkšņi.
6) apzīmētājs – Neliela ādas apdeguma ārstēšanai var noderēt bepantēna ziede.
ādas apstrādāšana, ādas cimdi, ādu fabrika, ādas jaka, ādas josta, ādas mētelis, ādas slimības, ādas zole
–
lāča āda, sejas āda, teļa āda
–
gluda āda, krunkaina āda, maiga āda
–
ieziest ādu, kopt ādu, miecēt ādas, pārstādīt ādu
āda, -as, s.
1. Ārējais (cilvēka) ķermeņa audu apvalks.
.. [ķirurga roku] āda no biežās mazgāšanas bija kļuvusi sārta un it kā caurspīdīga. Lubējs 1, 172.
Strēlnieku appūstās sejas ar atlupušu ādu uz vaigiem .. izskatījās kā no bronzas, cietas un bargas. Zvaigzne 53, 18, 20.
Lietus līst un līst… Viņš izmircis līdz ādai, vairāk nekā divas stundas gaidot .. traktoristu. Karogs 58, 4, 88.
// Ārējais (dzīvnieka) ķermeņa apvalks.
Zirgam uz kakla noberzta āda. Čūska met ādu.
Zivs ķermeni sedz āda, kas pārklāta ar plānām, elastīgām zvīņām. Priedītis 1, 65.
2. Speciāli apstrādāts (dzīvnieka) ķermeņa ārējais apvalks.
.. viņa neviltotā sajūsmā pataustīja Lības kažociņu. „Tik mīkstiņas ādas!… Ar šo tev gan ziemā silti.” Upīts VI, 131.
Kumrana alās [Nāves jūras piekrastē] atrasti apmēram 40 000 fragmentu no rokrakstiem, kas uz ādas un papirusa rakstīti .. senebreju valodā. Zinātne un Tehnika 63, 5, 34.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
âda – 1. màn bi mîksta âda, màn neplîsa [linus plūcot], bet, kàm ciêta, prosta âda, tàm plîst. [senāk] tùo apavu tâ nebi, kùo àut, gãja a plikãm kãjãm, âda apakšã tik·pat kâ zàbaku zuõle. ka cũkãm kraũpis bi, ta âda plîsa pušu, ta âdu sm¡r¡ja a skâbu krèimu.
âda pãr kãrti – saka, ja mājlops ir paredzēts nokaušanai. âda pa kãti ùn gaļa badļã.
2. Speciāli apstrādāta vai apstrādāšanai paredzēta dzīvnieka āda. àitu âdas deva ģ¡rêt ùn šuva kažaûkus. âdas badļã ìesàlija ùn ta pìrtĩ žâv¡ja.
[Sagatavots pēc: Kagaine Raģe I 1977 : 29–30]
●
âda – uôda. Āda (cilvēkam, dzīvniekam). uôda rùkòm mudri saspràgòi. vajak uôdu paśhìereî àr krìejuheņu. uôda bìzuô•eņa vacài cỳukài. ka treju godu cỳuka, ta uôda bìza, ka vàr padhetkys tàiśeî. iz uôdys cỳukài jìr sari.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 45]
●
âda 1. kâ âda iron. – saka par pabiezu, nelīdzenu audumu: viêna moàte stoâstiŠse: cit*m meît*m esùot aûdakli koâ màiļu tìkli, viņas meîtai – koâ oâda.
2. kâ teļa âda – saka par izteikti līdzenu virsmu, reljefu: Kùrzeme gòn ìr lìõdzana koâ teļa oâda āda: ni·viêna ka`liņa, ni·viênas lejiņas, ni meža, tik ja koâdi kùociņi ap moàj*m.
3. kâ uts âda niev. – saka par ļoti uzbāzīgu, uzmācīgu, pārāk neatlaidīgu cilvēku: bûs Gustis koâ uc oâda vìrsuô p¥c mòntas.
kā ādas raugs iron. – ļoti rūgts, skābs; pārrūdzis, kodīgs, uzturā nelietojams: tagad [alu] istàisa koâ oâdas raûgu, ka cìlvàks navàr viņa õext, tù·lìņ bèiktu tàisa.
dzìt kâ âdas zixgu – likt (kādam) daudz, smagi strādāt, izkalpināt (kādu): sàimenìeks õàn kòlpus koâ oâdas zixgus.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 2; 191; 283]
Izmirkt (arī samirkt) līdz ādai – ļoti stipri samirkt (lietū).
Tam ir bieza āda – saka par nejūtīgu, nesmalkjūtīgu, neatsaucīgu cilvēku.
Tam ir gluma āda – saka par viltīgu cilvēku.
Kaut kas aiz ādas – kaut kas padomā, nodomā, prātā (parasti kas slēpjams).
Līst no ādas ārā (arī laukā) – visiem spēkiem pūlēties, censties (ko realizēt, paveikt).
Lēkt (arī sprāgt) no ādas ārā (arī laukā) – būt nesavaldīgam (dusmās vai satraukumā).
Cik ādā lien – cik vien gribas.
Kāda ādā būt (arī atrasties, iejusties) – iejusties, iedzīvoties kāda cita stāvoklī (parasti nepatīkamā).
Domāt (tikai) par savu ādu – domāt (tikai) par sevi, savu drošību.
Sargāt (arī glābt, žēlot) savu ādu – rīkoties, domājot tikai par sevi.
Baidīties (arī drebēt, trīcēt) par savu ādu – baidīties par savu stāvokli, labklājību, arī dzīvību.
Izbaudīt (arī just, izjust) uz savas ādas – pārdzīvot, piedzīvot (parasti ko nepatīkamu, nevēlamu).
Tikt cauri ar veselu ādu – laimīgi (bez zaudējumiem) izkļūt no nepatīkama stāvokļa.
Dzīvam ādu plēst nost – nežēlīgi izmantot.
Vilkt (arī maukt, raut, plēst) ādu pār acīm – nežēlīgi izmantot, nežēlīgi izturēties.
Plēst (arī dīrāt) divas (arī trīs utt.) ādas – ļoti nežēlīgi, nesaudzīgi izmantot.
Dabūt pa ādu – dabūt pērienu, sitienus. Saņemt stingru rājienu, bargu kritiku.
Dot pa ādu – pērt, sist. Izteikt stingru rājienu, bargu kritiku.
Iet (arī nākt) uz ādas – neatlaidīgi censties ko panākt.
Nevarēt savā ādā rimties – būt ļoti uztrauktam, nemierīgam.
Mainīt ādu – rīkoties divkosīgi, savtīgu iemeslu dēļ pielāgoties apstākļiem.
Nežēlot savu ādu – nesaudzēt sevi.
Nejusties savā ādā – nejusties brīvi, arī baidīties.
Kauli un āda – saka par ļoti novājējušu dzīvnieku (arī cilvēku).
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Tehnikā – jēlnīta āda.
Tekstilrūpniecībā – ādas aizstājējs, mākslīgā āda, miecēta āda.
Medicīnā – svešsugas āda, āda.
Uzvārdi – Ādiņš, Ādiņa; Ādmīdiņš, Ādmīdiņa; Ādminis, Ādmine.
Vietvārdi – Aunāda, pļava; Ādas, zemniekmāja; Ādas pļava; Ādas purvs; Vērša ādas lauks; Ādu grāvis; Ādu krogs; Ādģēri, zemniekmāja; Ādģērkalns; Ādģērlinči, pļava; Ādminis, zemniekmāja; Ādmiņa ezers; Ādmiņa līcis; Ādmiņi, zemniekmāja; Ādmiņu ciems; Ādmeniete, pļava; Ādene, pļava; Plānādene, pļava; Ādenieks, ganības; Ādiņa, zemniekmāja; Ādiņas, zemniekmāja, pļava; Ādiņi, zemniekmāja; Ādiņas gabals, lauks; Ādiņu ezers; Ādiņu leja.
āda, mantots vārds *ĝ-, no kura arī la. āzis. No dažu dzīvnieku, sevišķi kazas un āža, nosaukumiem arī vairākās citās indoeiropiešu valodās darināti ādas apzīmējumi, sal. kr. коза ‘kaza’ : кожа ‘āda’.
Latviešu valodā jau sen (pirms 17. gs.) noticis leksiskais vispārinājums, ar vienu vārdu apzīmē cilvēka un dzīvnieku ādu, ģērētu un neģērētu ādu, kā arī ādu, no kuras darināti kādi priekšmeti (piem., apavi). Citās valodās šajos gadījumos parasti ir diferencēti (divi vai vairāki) apzīmējumi, piem., lš. óda un káilis, kr. кожа un шкура, vācu Haut, Fell un Leder. Vārda āda senāko nozīmi laikam parāda no baltu valodām aizgūtais somu vuota ‘nodīrāta, neģērēta dzīvnieka āda’ : vuohi ‘āzis’.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 56]
angļu – skin (cilvēka vai dzīvnieka); hide (liela dzīvnieka); slough (čūskas, nomesta)
baltkrievu – скура
čigānu – cipa
franču – peau
igauņu – nahk
krievu – кожа; шкура
latīņu – cutis
lietuviešu – óda; káilis
poļu – skóra
somu – nahka
ukraiņu – шкіра
vācu – die Haut
zviedru – hud
Uz otra ādu izstiepjas, uz savu saraujas.
Ko tu kauc, vai neizkauksies, kad ādu plēsīs.
Ko vēkšķi, kad ādas neplēš.
Netiksi klāt ne ar ādas cimdiem.
Tam ir bieza āda.
Tik bieza āda, ka neko nesajūt.
Nelien cita ādā.
Nedomā līst otra ādā.
Deviņas ādas kā zaķim.
Lieni vien otra ādā.
Lien vai no ādas laukā.
Es viņa ādā nelīstu.
Es negribētu viņa ādā būt.
Zini nu, kas tam aiz ādas.
Ar labu var noplēst divas ādas, bet ar naidu pat vienu nenoplēsīs.
Dzeivam ōdu plēš, a kas byus, ka nūmērs.
Vajag nūmaut vacū ōdu, ka jauno augs tei bys lēlōka.
Kāda āda, tāda siksna.
Labāk sit nekā dur, lai ādiņu netērē.
Vecas ādas daudz jāģērē.
Septiņas ādas nevienam nav novelkamas.
Nevedi savu ādu uz tirgu pārdot.
Pats savu ādu saplēš.
Rauj pat ādu pār acīm.
Nepriecājies uz otra ādu.
Nepārdodi savu ādu par niekiem.
Taisās vai no ādas sprāgt ārā.
Ka nenovelk ādu pa acim.
Sargā tikai savu ādu.
Laimīgs, kas aizbēg ar veselu ādu.
Kad tev pašam āda niez, citam rīkstes negriez.
Āda pār kārti, gaļa baļļā.
No otra ādas lēti platu siksnu izgriezt.
Katrs savu ādu sargā.
No otra cilvēka ādām viegli griezt siksnas.
Jo kasās, jo āda niez.
Ko kasies, lai kasās, kam āda niez.
Viņš jau nevar aprimt ne savā ādā.
Viņš nevar nemirt savā ādā.
Katrs savu ādu žēlo.
Katrs savu ādu sargā: govs ar ragiem, zirgs ar nagiem.
Ikkatrs sarga savu ādu no nelaimēm.
Nedali lāča ādu, kad lācis vēl mežā.
Nepārdod ādu, kamēr lācis vēl mežā.
Ādu dala, kamēr vilks vēl mežā.
Nepordut ōdu, koleic začs mežā.
Nevienu tādu zvēru, kam āda ģeld, nevajaga šaut mellā laikā, bet tad, kad viņi dabū pa sniegu izvārtīties; ta viņiem tūlin ir ziemas kažauks mugurā un villa nenāk nost.zāle, vajaga itin agri no rīta skaidri plikam valstīties pa zemi, jo tad pāriešot ādas slimības.
Grietiņai māsiņai
Ādu vamži mugurā.
Suņi ādu noplēsuši,
Āķi vien karājās. [LD 20556-4]
Kas kait man nevalkāt
Baltu ādu kažociņu,
Man pašam avis auga,
Kucēns ādu ģērētājs. [LD 20446-1]
Gauži raud rijkurītis,
Dandziņā tupēdams:
Kūlējiņi saplēsuši
Peļu ādu kažociņu. [LD 31551-0]
Dēlu māte priecājās,
Ka es viņai sagšu segšu;
Es uzsedzu kazas ādu,
Skrej mežā grabēdama. [LD 25279-4]
Kad es būtu zinājuse,
Kura mana vīra māte,
Tai es būtu šūdinājse
Peļu ādu kažociņu. [LD 23573-1]
Kas citiem kaites bija,
Ka man kazu kažociņš?
Man pašam kazas auga,
Vilciņš ādu ģērmanīts. [LD 20446-0]
Danco, brālīt,
Sper savas kājas!
Vaj tev zābaki
Dadžu lapu šūti?
Rōņ’ ādu zābaki,
Stīgām šūti. [LD 24045-2]
Es jau saku, es jau saku,
Suņu smaka istabā:
Panāksnieku meitiņām
Suņu ādu tupelītes. [LD 20396-5]
Lepnis puisis lielījās
Rīgā pirkt vestes drēbi;
Sprīdi meta, orti deva, –
Kā pa vecu teļa ādu. [LD 20497-0]
Viegli tek man laiviņa,
Jaunu ādu pielādēta;
Pretim nāca Rīgas kungi,
Siekiem naudu mērīdami. [LD 30899-0]
Jānītim īsi svārki,
Eža ādu metināti;
Tie bij labi sētu lēkt,
Nabadzēm mutes dot. [LD 20511-2]
Zvēru karš suņa dēļ
Reiz saimnieks vecu suni Poģi aizdzinis mežā, tādēļ ka tas nespējis vairs kalpot. Poģis pakampis žogmalā vecu auna ādu, aizvilcies itin bēdīgs mežā un grauzis to pašu. Te piestājies vilks, prasīdams:
„Ko tu dari?”
„Ko daru? Šuju vecuma galā kurpes.”
„Ai, Poģīt, pašuj man arī kurpes; tagad pliksalā nemaz paiet ar mātes dotām kurpēm.”
„Labi, labi! Bet atnes man aunu; kurpēm vajadzīgas ādas, vai saproti?”
„Saprotu, saprotu!” vilks atteicis un aizsteidzies pēc auna. No rīta atnesis aunu. Poģis skatījies, skatījies, varbūt, ka iznākšot gan! Pa trim nedēļām domājot kurpes pabeigt, lai tad nākot pakaļ. Poģis nu mielojies veselas trīs nedēļas ar auna gaļu un nešuvis nemaz. Atnāk vilks:
„Vai kurpes gatavas?”
„Sen jau!” Poģis atteicis un rādījis auna nagus, lai velkot kājā, vai derēšot? Vilks izmikās visādi, neder un neder: par mazām.
„Ai, vilciņ, tā jau domāju, no nieka auna ādas neiznāks nekādas teicamas kurpes, un tev jau brangi liela ķepa: tur vajadzēs, pēc manām domām, vērsi, tad varbūt.”
„Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs!” vilks atteicis un aizgājis pēc vērša. No rīta atstiepis lielu vērsi: nu taču pietikšot?
„Jādomā gan! Pēc sešām nedēļām nāc tikai kurpēm pakaļ!”
Poģis nu mielojies sešas nedēļas ar vērša gaļu un nešuvis nemaz.
Atnāk vilks: „Vai kurpes gatavas?”
„Sen jau! Kur tas laiks jau! Še nu še, raugi uzvilkt!” Vilks izvelkas vienā kājā, otrā: vērsim šķelti nagi, kur nu derēs.
„Ai, vilciņ, tā jau domāju: tu jau nesot – varbūt arī gar zemi velkot – biji saplosījis tik neģēlīgi vērša ādu, ka nemaz lielāku gabalu izgriezt: griez, kur gribi, tādas skrandu slejas vien; un tev jau brangi liela ķepa: tur vajadzēs, pēc manām domām, labu kumeļu, tad gan.”
„Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs!” vilks atsacījis un aizskrējis pēc kumeļa. No rīta atstiepis gadu vecu kumeļu: nu taču pietikšot?
„Droši vien! Nāc tikai pēc deviņām nedēļām pakaļ!”
Poģis nu mielojies deviņas nedēļas ar kumeļa gaļu un nešuvis nemaz.
Atnāk vilks: „Vai kurpes gatavas?”
„Droši vien!” Poģis atteicis un iedevis kumeļa pēdu. Vilks uzmaucis kājā, nu derējušas gan. Bet kas vilkam, par nelaimi, prātā? Tūliņ jaunās kurpes jāievalkājot uz slidena ledus. Uzgājis uz slidena ledus – ak tu manu dieniņ! – nekur noturēties, nekur grozīties un, kā griezies atpakaļ, tā klupis, kritis, vai kaklu lauzdams. Poģis nevarējis vairs no smiekliem valdīties: bet, āče, vilks nesmiesies vis – dusmīgs, pagāns: kā varot viņu ar tādām kurpēm piejokot un tad vēl izsmiet? Lai nākot tūliņ kauties!
„Ko es ar tevi kaušos?” Poģis atteicis, „celsim tad labāk pilnīgu karu: sadabū tu savus palīgus, es sadabūšu savus, un rīt tur pie meža šķūņa, kur tās slaikās priedes, satiksimies tā itin nopietni.”
„Labi. Esmu mierā! Bet tad tu nu sargies!” vilks nolielījies, kurpes nost vilkdams.
Poģis nu pārsteidzies mājā, sadabūjis pa nakti gaili, zostēviņu un runci sev talkā un gājis pie šķūņa. Bet vilks arī nesnaudis: tas sadabūjis mežacūku, zaķi, lāci un jau gaidījis.
Zaķis atkal, kā jau tāds lunkans, uzkāpis šķūņa jumtā un vērojis, vērojis. Uz vienu reizi iesaucies: „Viņi nāk! Viņi nāk! Bet mums ies, kā ies, jo vienam redzu pīķi, otrs lasa akmeņus, trešais sauc: „Kur ir, kur ir?””
„Vai traks!” vilks nobijies, „slēpsimies, mežacūka, mēs divi žagaru čupā, lai zaķis drošības labad paliek jumtā, un tu, lācīt, tu nu izdaries ar tiem!”
„Nē, ko es viens?” lācis atteicis, „es skriešu priedē, kas tad ir, ir.”
Labi. Atnācis Poģis ar savu karaspēku: neviena vairs. Jau gribējis atpakaļ iet, te runcis pamanījis žagaru čupā mežacūkas astes galiņu, noturējis par peli un klupis virsū. Bet mežacūka, sāpes manīdama, no čupas ārā, taisni vilkam pār muguru. Vilks domājis: „Ja jau tā bēg, ko tad es?” un klupis pakaļ, taisni gandrīz zostēviņam virsū. Zostēviņš pasities sāņus un pagrūdis gaili. Gailis domājis: „Nu labi vairs nav!” un uzlaidies priedē paslēpties. Bet tur lācis tikai iesaucies vien, lai glābj no tā, kam sitamie katrā pusē, un klupis no priedes, gandrīz kaklu lauzdams. Tikai zaķis šķūņa galā noskatījies: „Kas jau nu būs, būs,” un nebēdzis vis tūliņ.
Vēlāk visi mežā atkal salasījušies un nu brīnījušies: „Ak tavus karavīrus, kādi tam Poģim!”
Mežacūka teikusi: „Man sadūra asti ar pīķi!”
Vilks iesaucies: „Man jau arī gribēja ar pīķi grūst, bet es izbēgu!”
Lācis teicis: „Bet vistrakāk man klājās: tas, kam tie sitamie katrā pusē, uzskrēja priedē un kliedza: „Kur ir, kur ir? Padod man arī!” Es tad klupu no priedes zemē un, par laimi, uzkritu celmam, citādi vai nosities būtu.”
Bet zaķis atteicis smiedamies: „Kamēr jūs mukāt, es nogaidīju, un man āda vesela.”
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
***
Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek grēks,
Par tiesnešiem cienīti blēži sēž
Un „godīgi” ādu nost citiem plēš,
Un cienīgtēvs, zaglis, teic sprediķus:
„Tik pacieties, debesīs labāki būs!”
Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie kumosu rauj,
Un priecīgs ik katris, kad vēders tam pilns,
Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
„Cik praktiska tauta, tai cerību daudz!”
Jā, cerību gan. Bet nosirmos laiks,
Vēl redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,
Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,
Vēl ļaudis pēc debesu valstības slāps,
Zem kājām varmākas taisnību mīs,
Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,
Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals
Un vaimanās paši, kad salks tie un sals. [Veidenbaums 2005 : 29]