Tradicionālā transkripcija

[abra]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑbrɑ]


[a] – īsais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[r] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

Divzilbju vārds.



abr-sakne, vārda celms

 -agalotne




abr-as+skrāp-is

abr-u+rag-s

abr-u+maišķ-is


abr+kas+is

abr+veid+īg-s




abrapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

vsk.
dsk.

N.

abr-a abr-as

Ģ.

abr-as abr-u

D.

abr-ai abr-ām

A.

abr-u abr-as

I.

ar abr-u ar abr-ām

L.

abr-ā abr-ās

V.

abr-a! abr-as!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsAbra atrodas virtuvē.

2) izteicēja daļa – Šis trauks ir abra.

3) galvenais loceklisKoka abra.

4) papildinātājs – Māte priecājas par jauno abru.

5) vietas apstāklisAbrā mīklas paliekas sakasa ar abrkasi.

6) apzīmētājsAbras malām jābūt līdzenām.



abras gali, abras malas, abras sāni, abru taisītājs, abras velve, abras vidus, baltmaizes abra, bērza abra, egles abra, koka abra, liepas abra, maizes abra, mātes abra, mīklas abra, oša abra, priedes abra, rupjmaizes abra, vecāsmātes abra, vienkoča abra,, brūna abra, gara abra, liela abra, maza abra, zema abra, gatavot abru, grebt abru, piepildīt abru, taisīt abru



abra, s.

Garens koka trauks maizes mīklas gatavošanai.

Iejaut mīklu abrā.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 14]


abra, -as, s.

Garens koka trauks mīklas raudzēšanai un mīcīšanai.

Maizes abra. Abru taisītājs.

.. tie, kas uz laukiem auguši, atceras, kāda „lielo darbu” diena mātei bija tad, kad cepa maizi: pāri elkoņiem uzrotītās rokas pagurst mīklas abrā. Zvaigzne 52, 8, 19.

Bet Tomelis .. stāvēja pie abras un gaidīja mīklu, lai pats varētu velt riekstiņus. Birznieks-Upītis IV, 94.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


abra, bei Mancelius auch abris, Backtrog; Demin. abriņa, kleiner Backtrog; abriņa, Wiesental Kand., eine Tiefe im Flusse oder Teiche Mit. (cf.li. ãbrinas ); abru-kãja, das Gestell, auf dem der Brodtrog ruht.
[Sagatavots pēc: ME I 1923 : 6]


abra – baļge; kvašne; maizes abra – maizis baļge

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


abra, subst. abra, –as, –ài, –u, demin. abrĩna.

Garens koka trauks maizes mīklas gatavošanai.

màizi jàva abrã ùn trìkãjĩ sìltã ûdenĩ. raûgu pa prìekšu ìetaĩsija ìekš pi¡na abrĩnã.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 23–24]


abra – mulda


Celtniecībāabra.


VietvārdiAbra, pļava Ogres novadā; Abra, upe Priekuļu novadā; Abras, viensēta Daugavpils novadā; Abras, viensēta Ķekavas novadā; Abrupe, upe Skrundas novadā.

ErgonīmiAbra, Latvijas produktu veikals; Abra, Latvijas–Francijas SIA; Abra, folkloras kopa; Cita Abra, kultūras un mākslas biedrība.


abra, mantots vārds; lš. ãbrė,  ãbrinas, abrìnė. Vārda cilme ir neskaidra. Daži autori to saistīja ar pr. aboros ‘karkles, redeles’, kas laikam no *abvarās līdzīgi kā lš. ãpara un la. arh. savara, savari, savāri, savare, savāre, savires ‘šķērskoks, kas satur kopā ecēšu kokus’, kuru pamatā b-sl.*Oer– ‘bāzt, (ie)vērt’ (Endzelīns, Mažulis). Šo vārdu saistījumu ar la. abra, lš. ãbrė valodnieki tagad noraida.

Iespējams, ka abra un radu vārdi atspoguļo senus baltu kontaktus ar indoirāņu valodām; sal. si. abhrá, abhrám, ave. awrəm. Pamatā ide. *enebh– : *embh– : *ibh– > i-ir. *abh– ‘mitrums, ūdens’, no kā ar noz. pārnesumu atvasināti daudzu upju un mitru ieleju nosaukumi.

[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 54]


angļu – kneading trough; hod

baltkrievu – карыта

franču – hotte; petrin

grieķu – πηλοφόρι

igauņu – kandeküna

krievu – корыто; квашня

lībiešu – kougõl

lietuviešu – lowys

poļu – dzieža chebna, donica

somu – hod

ukraiņu – корито

vācu – der Backtrog

zviedru – tråg



Resna kā maizes abra.


Maizes abru izsvēpē ar melnas aitas vilnu, lai maize labi rūgst.

Abru izkasot, abrukaslis jādod grūsnējai cūkai, tad būs vienādi sivēni.

Nedrīkst pār maizes abru pāri kāpt, tad maize saplaisā.

Uz abras malas nevar mieturi klapēt, jo tad badu dzen.

Meitām maizes abra ātri jānes no istabas, tad ātri izprecē.

Vīrieša drēbes nedrīkst klāt virsū uz rūgstošas maizes abras, jo tad vīrietis rūgst kā maizes abra.



Abos galos ragi,

Vidū vēders. – Maizes abra.

Kumpūzis tēvs,

Ragaina māte,

Astaina aukle,

Apaļi bērni. – Maizes krāsns, abra, lize, klaipi.

Ragains tēvs, garaste māte, apaļi bērni. – Abra, lize, klaipi.

Plakane māte, garastis tēvs, apaļi bērni. – Abra, lize, klaipi.

Liela, gara jumprava

Tukšu vēderu. – Abra.



Ceplīts manis tēvis bija,
Abra mana māmuliņa:
Ceplīts mani sasildīja,
Abra mani pabaroja. [LD 4339-0]

 

Tā nedari, vīra māte,
Kā tu biji dzīrusies:
Kad māsiņa maizi cepa,
Sēdēt abras galiņāi,
Sēdēt abras galiņāi,
Kukulīšus skaitīdama. [LD 26088-0]

 

Labdien, māmiņa,
Vaj manis gaidiji?
– Nāc, nāc nākdamis,
Sen tevi gaida
Pie auzu spailites,
Pie maizes abras. [LD 22627-0]

 

Ko dariju tautiņās
Ar mazo augumiņu?
Augstas dzirnas, augsta abra,
Pakāpeles vien vajaga. [LD 21440-0]

 

Maizes kvāšņa priecajās,

Atved jaunu dūcitaju.
Ko, kvāšiņ, priecajies,
Tevi pašu nosēdeja. [LD 5601-0]

 

Labvakar, līgaviņa,
Kā klājās sētiņā?
Vaj klaus’ tevi drauga saime,
Vaj rūgst labi maizes mulda? [LD 27163-0]


Zvēri un abru taisītājs

Reiz dzīvoja viens abru taisītājs, kuram pietrūka maizes. Arī kaimiņš tam par velti negribēja dot, bet lika uztaisīt abru. Abra bija gatava, un vīriņš to gribēja aiznest nāburgam. Laiks bija ļoti karsts, vecais nespēja panest, kādēļ nolikās ozolu mežā zem abras gulēt. Pēc maza laiciņa atskrēja zaķis, izbrīnījās par skaisto galdiņu, kuram nekā nebija virsū. Atskrēja lapsa, kura nosēdās uz abras zaķim blakus un brīnījās par skaisto galdiņu, kam nekā nebija virsū. Atskrēja arī vilks, nosēdās lapsai blakus un brīnījās par skaisto galdiņu, kam nekā virsū nebija. Beidzot atnāca lācis, nosēdās vilkam blakus un brīnījās par skaisto galdiņu, kam nekā virsū nebija.

Visi sēdēja kādu laiciņu, kamēr beidzot lācis sacīja, ka mežā zinot bišu stropu, vilks sacīja, ka zinot kūtī aunu, lapsa sacīja, ka zinot zosutēviņu, un zaķis sacīja, ka zinot kāpostu galviņu. Nu visi solījās atnest savu laupījumu un arī atnesa. Te abrinieks apgriezās uz otriem sāniem, abra pakustējās. Visi sabijās, bet ēda tālāk, kamēr abrinieks pakustināja stiprāki. Nu visi aizbēga, un vecajam abriniekam palika daudz ko ēst. Par abru viņš arī dabūja maizi un nu palika par iztikušu vīru.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]


Kā Abrupe cēlusies 

Netālu no Pampāļiem stāvos krastos tek neliels līkumots strauts, kas ietek Zaņas upē. Par Abrupes izcelšanos klīst šāda teika.

Kursīšu pagastā, netāl no Pampāļu pagasta robežas, kādās mājās dzīvojis kāds pavecāks vīrs – abru taisītājs pēc amata. Dzīvojis viņš ļoti nabadzīgi un bieži žēlojies Dievam, kāpēc gan viņam, kas uztaisījis tik daudz abru, kur ļaudīm maizi mīcīt, pašam bieži vien nav ne garozas, ko mutē bāzt. Dievs viņa žēlošanos tomēr nav uzklausījis – vīram dzīve kā bijusi, tā arī palikusi trūkuma pilna. Kādreiz šis dusmās iesaucies: „Kaut tad jel Velns man palīdzētu!” Kā iesaucies, tā Velns klāt. Lai dodot savu dvēseli, tad palīdzēšot. Varēšot dzīvot cepuri kuldams. Vīrs bijis ar mieru, un no šā brīža viņam arī sācis iet arvien labāk un labāk. Ļaudis arvien vairāk pirkuši viņa abras. Tā pagājuši vairāki gadi. Vīrs jutis, ka mūža gals nav vairs aiz kalniem. Viņš sācis bažīties par savu dvēseli, ko pārdevis Velnam. Beidzot nolēmis Velnu piekrāpt un sācis iet Pampāļu baznīcā Dievu lūgt. Pēc kāda laika Velns klāt un ņemas vīru rāt, ka šis līgumu lauzis. Bet vīrs šim tikai uzsaucis: „Vācies uz elli!” Noskaities par šādu blēdību, Velns ķēris abras, ko vīrs bija sataisījis veselu lēveni, krāvis tās vienu otras galā un tad stūmis uz Zaņas pusi. Abru rinda ļodzīdamās braukusi uz priekšu, atstādama aiz sevis dziļu līkumotu vagu. Tā Velns abru rindu nostūmis līdz Zaņai un no turienes aizpludinājis tās uz Ventu.

 Pa vagu, ko Velns, abras stumdams, izaris, sākusi tecēt upe, ko vēl šodien sauc par Abrupi. Mājas, kurās abru taisītājs dzīvojis, sākuši saukt par Abrupjiem, un tās vēl šodien (tagad) stāv uz Abrupes krastiem, netāl no strauta iztekas Kursīšu pagastā.

 [Sagatavots pēc: Novadu teikas. Kurzeme 2008 : 37–38]

 

 

Muldas purvs

Tas bijis tā. Senos senos laikos, kad mājām vēl nebija logu, istabās krāšņu un ļaudīs vispārīgi valdīja tumsība un māņticība, aiz Muldas purva dzīvojis viens gudrs vīrs. Tā mājā jau bijis lūks ar aiztaisāmām durvīm loga vietā, un istabas vidū bijusi liela radžu krāsns. Tur viņš cepis maizi, un arī apkārtējie ļaudis nākuši tur cept. Kādreiz vēlā rudens naktī, kad purvā kokos jau vaidējuši ūpji un apkārt klīduši veļi, sasildīties meklēdami, kāda sieva gājusi, nesdama smagu maizes muldu (abru), pār purvu uz gudrā kaimiņa krāsni maizi cept. Nakts bijusi ļoti tumša. Lijis smalks lietiņš. Baigi kliegušas pūces, un žēli vaidējuši ūpji. Purvā valdījis nakts baigums. Sievai nesamais palicis ļoti smags. Kājas stigušas purva dūņās. Liela noguruma pārņemta, sieva iesaukusies: „Vai tad pats Velns nevarēja paraut to muldu ar visu purvu!” Tūdaļ mulda nogrimusi. Sieva ar mokām iztikusi laukā no muklāja purva un aizkūlusies līdz gudrajam kaimiņam, kur pavadījusi nakti. Otrā rītā, atpakaļ ejot, tai vietā, kur mulda nogrimusi, bijis liels akmens, kura viens gals mazliet augstāks un vidus ar padziļu dobi. Akmens atgādinājis maizes muldu ar pāri līstošu mīklu, kāpēc arī purvu nosaukuši par Muldas purvu.

[Sagatavots pēc: LTT 1991 : 157]


Abra – izdobts vai no dēļiem sastiprināts koka trauks maizes mīklas iejaukšanai un raudzēšanai. – „Maizi iejauc abriņā, kuru lieto tikai šim nolūkam.” (Mājturības leksikons, 1938, 510); „Abra tika apklāta ar tīru paladziņu, virsū uzlika kažociņu. Nākošā rītā abrā iejautā maize tika mīcīta.” (Ausma Vanaga, Rīga, 2007). [Kursīte 2012 : 62]

 

Abra, Augšzemē maizes mulda. Līdz pat nesenam laikam abru taisīja no resna, vidū pāršķelta kluča, to izdobjot un atstājot visos četros stūros ragus tās celšanai un nešanai.

Abras lielums ir tāds, lai iejauktu ap 60–90 vai arī līdz 120 mārciņām miltu. Zūdot senajiem mežiem, nebija vairs tik viegli tikt pie resniem koka bluķiem, tādēļ jaunākos laikos nereti izlīdzējās ar abrām, kas sasistas no plankām. Augšzemē un Lietuvā abras vietā lieto arī zemākus apaļus traukus, lai gan tajos mīklu nevar tik labi izmīcīt.

Abru parasti lika uz četrkājaina statīva, uz kura tā stabili turējās. Statīva abi šaurākie gali bija ieapaļi izgriezti un sastiprināti ar šķērskokiem, lai abras izliektā apakša tajā labi iegultos.

Primitīvākos apstākļos Augšzemē un Vidzemē abras uzlikšanai lieto arī augšgalā mazliet iedobtu kluci.
[Sagatavots pēc: Bīlenšteins 2007 : 49–50]

 

 

Latvijas kultūras kanons

Rudzu maize

Senāk maizi Latvijā cepa katrā lauku mājā. Galvenā jeb dienišķā maize ir rupjmaize, ko cep no rudzu miltiem. Maizes cepšanai vajadzīga īpaša krāsns un darbarīki: abra, mente, kruķis, lize, abrkasītis un čauksture – līki iesieta slota krāsns izslaucīšanai. Rupjmaizi cepa no rudzu miltiem, saldskābmaizi – no bīdelētiem rudzu miltiem. No miežu miltiem un rupji maltiem kviešu miltiem sestdienās cepa karašu, bet no bīdelētiem kviešu miltiem tika cepta baltmaize.

Rupjmaizi dēvē arī par melno, rupjo maizi, rupuci. Mīklas iejaukšanai izmanto abru jeb muldu – no koka izgrebtu iegarenu trauku. Abras gatavo arī no dēļiem – izmanto apsi, liepu, bērzu, minēta arī egle un priede. Abrai jābūt vieglai. Biežāk cepta salinātā rudzu maize, aplejot abrā miltus ar verdošu ūdeni. Siltā ūdenī izšķīdinot, ieraugam pievieno arī mīklas piku no iepriekšējā cepiena.

Iejava klaipu, pārvilktu ar krustu un rūpīgi apsegtu, atstāja rūgšanai un steidza izkurināt krāsni. Ja saimniece grib, lai maize būtu gausīga, iejava klaipam uzvelk 3 slīpus krustiņus. Lai bērniem biezi mati, abrā uz iejava klaipa devīgi jāuzkaisa milti. Kad krāsns izkurējusies, ogles izrauš ar kruķi un kulu ar čauksturi – lapotu, līki iesietu slotu – izslauka. Pārbaudot karstumu, iemet trīs šķipsniņas miltu – ja tie apdeg, krāsni paslauka ar samitrinātu čauksturi – pagarina. Čauksturi sasien no lapainiem bērza zariem vai kadiķiem, ziemā izmanto sasietās pirtsslotas. Abru ar uzrūgušo mīklu novieto pie krāsns, uz lizes veido garenus kukulīšus, apakšā pakaisot miltus vai paliekot kļavlapas, un ātri iešauj krāsnī.

[Sagatavots pēc: http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?title=LKK%20resurss/19]

 Ko likt galdā

Lai galdā varētu likt garšīgu maizi, katrai saimniecei bija jāprot to izcept. No liepkoka izdobtā traukā – abrā – iejāva mīklu. To apsedza ar tīru drānu, turēja siltumā, lai uzrūgtu, vairākas reizes pārmīcīja. Ja saime bija liela, arī abru vajadzēja itin prāvu, jo maizi jau necepa katru dienu, bet mazo abriņu lietoja tikai pirmssvētku reizēs baltmaizes vai pīrāgu mīklai.

Karsti izkurināto krāsni izslaucīja no pelniem un oglēm, un lize uz kļavlapām gulošos kukuļus ieslidināja tās mutē. Abru izkasīja ar abrkasi, bet dažviet tā sauca arī mazo kukulīti no mīklas pārpalikumiem, ko pēdējo ielika un pirmo izņēma no krāsns un kas bijis mazāko mājinieku gaidīts kārums.
[Sagatavots pēc: Kuplais 2004 : 24]

 

Senākos laikos katrā sētā bija maizes cepšanai nepieciešamie rīki, un bieži tos kopā ar cepšanas māku vecāmāte nodeva savai mazmeitai. Katrai krietnai saimniecei bija viena lielāka abra rupjmaizei – „saimes māte” – un vēl vismaz viena karašai, bet parasti bija trīs abras. Abrai vienmēr bija jābūt tīrai un ar patīkamu skābuma aromātu. Lielās rupjmaizes abras bija dobtas no pāršķelta koka stumbra, tās dažviet tika sauktas par muldām.

Gatavojot maizes mīklu, izmantoja neizceptu kukulīti, abrkasi jeb sakasnīti. Tajā „snauda” maizes rauga šūnas un pienskābās baktērijas. Saimniece abras vienā plaucējuma malā lika ieraugu, apmaisīja un atstāja, vēlāk atkal to papildināja. Pa šo laiku raugi un pienskābās baktērijas, atrazdamies labvēlīgā vidē, vairojās. Cepēja noteica skābumu un putras gatavību. Ja skābuma bija par maz, varēja pielikt paniņas vai rūgušpienu. Gatava maizes putra bija dzīva, cēla burbuļus, elpoja pa visu abru. Kādreiz šo maizes putru ēda arī kā saldo ēdienu – no tās vārīja biezo ķīseli un ēda, pielejot pienu.

[Sagatavots pēc: Maizes grāmata 2008 : 20–25]



Kā māmiņa maizi cep

 

Gulējusi graudos siltos,

Tā kā pēlī – maigos miltos,

Maize mīklā augšā ceļas,

Abras migai pāri veļas.

Uguns vectēvs sārtu bārdu

Krāsnī saka maizes vārdus.

Skurstenis vij dūmu bizes,

Bet uz platās koka lizes

Klaipi māmiņai zem rokām

Aug. Un ielec ogļu lokā. [Ļūdēns 1975 : 40]

 

Vēji pošas rudens ceļos

Zirneklītim agri rīti,

tīklu tīkliem pieadīti.

Jaunā maizīte ceļ augstu

abrai pāri siltu plaukstu.

Purva malā aukstums buras,

toties siltāk krāsnis kuras.

Vēji pošas rudens ceļos,

bet mēs ejam kartupeļos. [Ļūdēns 1998 : 69]

 

 

Māte saule

Rūgst rīts kā mīkla maizes abrā.

Pret klonu mātei soļi klaudz.

Un klaipi, kļavu lapām klāti,

uz lizes krāsnij mutē brauc.

Vēl jēri guļ ar zvaigznēm acīs,

vēl dēlu sapņos arkli guļ.

Bet Māte Saule baltu sviestu

kā mūžību uz sliekšņa kuļ.

…Laiks ritēja pa saltu rasu

trīs gadsimtus vai stundas trīs.

Kad modāmies, jau māte gāja

Pa ošu gatvi debesīs. [Peters 1975 : 69]

***

Atnāca abra, Alvīne mīklas

noķepušām rokām,

atnāca Alvīne no miglas un

teica,

ka mēs zogam.

Atnāca aka (dziļumā varēja

redzēt skaidru gaišumu kvēlojam)

un teica mums, ka tā, kā ejam,

mēs melojam.

Atnāca zvaigzne,

pat zvaigzne nebija, kur tai

jābūt,

atnāca, prasīja,

kur te kas viz,

kur var mirdzumu dabūt. [Ziedonis 1983 : 123–124]

 

Nekā jau nepietrūkst

Ir saule, debesis,

Un maize abrā rūgst,

Un bērni dzimst –

Nekā jau nepietrūkst.

Bet skaidri jūti,

Pirmais sniegs kad snieg,

Ka nepietrūkst,

Bet arī nepietiek. [Ziedonis 1983 : 169]

 

Vakarā

Es durvīs iestājos un skatos,

vai ir visi.

Vai ir mans sievas gods,

vai bērna smiekli,

kas rīt būs atkal vajadzīgi smiešanai,

vai ogle pavardā ir nomodā,

vai mājas gariņi pa savām vietām.

Es durvīs iestājos un skatos,

vai ir visi.

Vai ieraugs abrā,

auseklīts pie debess,

vai tēvutēvu piemiņa,

vai skaidrais prāts

un vai ir mīlestība pārnākusi mājās. [Zālīte 1993 : 60]

 

Vēstule Ziemassvētku vecītim

 

es priecātos, ja i-poda vietā

(to man uzdāvinās tētis)

tu atnestu… rūķīti!

Ne jau šādu tādu –

adītu vai izrakstītu,

ne jau fotošopa triku

vai tādu, kurš izvilkts no maizes abras. [Samauska 2015 : 68]

 

lai aust jauni stipri rīti

mamma abrā

atstāj sakasnīti

lai nāk jauni maizes rīti

vecāmamma grozā

atstāj kamolīti

lai aust jauni cimdu rīti

vectēvs noliek

tuvu rokai šķiltaviņas

lai rīt uguni šķiļ viņas

tētis gādā

jaunu stabulīti

lai aust svilpojamie rīti

palīdz sakasnītis

palīdz kamolītis

palīdz šķiltaviņas

palīdz stabulīte

lai aust jauni stipri rīti [Auseklis 2014 : 24]


Šinī istabā lielākais notikums bija maizes cepšana. Tad jau priekšlaikus no saimnieku gala ienesa milzīgo no vissausākā priežu bluķa izdobtu abru, kam bija pārsegts palags un virs tā biezas segas, lai maizei būtu silti un tā ātrāki rūgtu. Abru novietoja pie karstākā mūra, un drīz vien maizes gars mīklā atmodās, sāka dumpoties un celties uz augšu, apsegas kustējās – un abrā izliecās liels kūkums, it kā tur gulētu dzīva būtne. Saimniece noņēma segas un palagus un papliukšķināja pa abras apaļo muguru ar laipnu roku, kā mēdz pliukšķināt pa vaigu vai mīkstu plecu. Tad mīklai atstāja pāri tikai palagu, lai nemiers no vēsuma pārietu, un zem plānās segas varēja redzēt, kā tā pa abru mocījās, celdamās un krizdama līdzīgi dusošām krūtīm. Visas saimnieces un sievu runas tad grozījās tikai ap to, kas abrā gatavojās, un, ja tas bija ziemā, tad ratiņi nostāja rūkt un viņas sagāja ap abru, paraudzīja, deva padomus, jo še notika vienīgi sieviešiem zināmas lietas un maizes radības.

Meita, kuras vaigi liesmoja tāpat kā krāsns uguns, rausa ar apdegušo kruķi pa to laiku ārā pēdējās ogles un izslaucīja svelmi elpojošo krāsni ar līko pātagu. Krāsns priekšā no nesveķainas, bet sausas malkas sakūra vieglu un gaišu piekura uguni, un tad jau bija klāt saimnieces laiks. Viņa paradušām rokām izņēma no abras mīklas piku, sakrāva to lizē, iepriekš apkaisot miltiem, un žigli izplāja no viņas iegarenu kukuli un, pārvilkusi tam ar pirkstu krustu, iešāva krāsnī. Tā viņa darīja pie katra klaipa. [..]

Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās uz tiem. Lielā maizes abra gulēja nevajadzīga, bet godā nāca mazā, kurā jauca baltu maizi.
[Virza 1989 : 31–58]

Likās, ka tur, lielajā debesu malas abrā, rūgst spēcīga rudzu maize, jo mākoņi līdzīgi mīklai cēlās arvienu augstāk biezi un necaurredzami. Beidzot tie galīgi pārvēlās apvāršņa malai, un katrs pērkona rībiens tos pasvieda rāvienu vairāk pret debesu vidu.

[Virza 1989 : 86]



Taču galvenā bija rupjmaize. Biežāk tika cepta salinātā rudzu maize, aplejot miltus ar vārošu ūdeni. Siltā ūdenī izšķīdinot, ieraugam pievienoja mīklas piku no iepriekšējā cepiena. Abrā tika iemaisīta pašķidra mīkla, ko atstāja pa nakti ierūgt. Ar menti – garenu koka lāpstiņu – to klapēja. No rīta maizi mīcīja. Mīcīšana bija smags un svēts darbs, tāpēc sievietes uzvilka tīru blūzi, ap galvu apsēja baltu lakatiņu. Mīcīja ilgi, pievienoja vēl miltus, ķimenes. Kad mīkla vairs nelipa pie rokām, beidza mīcīt. Tad derēja noskaitīt maizes rūgšanas vārdus: „Rūgsti nu, maizīt, kā Rīga, kā Cēsis, kā jaunu sievu vēderiņi.” Iejava klaipu, pārvilktu ar krustu un rūpīgi apsegtu, atstāja rūgšanai un steidza izkurināt krāsni. Ja saimniece gribēja, lai maize būtu gausīga, iejava klaipam uzvilka trīs slīpus krustiņus. Kad krāsns bija izkurējusies, ogles izrausa ar kruķi un kulu ar čauksturi izslaucīja. Pārbaudot karstumu, iemeta trīs šķipsniņas miltu – ja tie apdega, krāsni paslaucīja ar samitrinātu čauksturi – pagarināja. Čauksturi sasēja no lapainiem bērza zariem vai kadiķiem, ziemā izmantoja sasietās pirtsslotas. Abru ar uzrūgušo mīklu novietoja pie krāsns, uz lizes veidoja kukulīšus, apakšā pakaisot miltus vai paliekot kļavlapas, un ātri iešāva krāsnī.

[Čekstere 2016 : http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=121&what=56]



J. Rozentāls Pie abras (Maizes mīcītāja). [Janis Rozentāls 1991 : 24]


Video: Abras izgatavošana.

 

Video: Kā top vienkoča maizes abra.



Dziesma Nekā jau nepietrūkst. I. Ziedoņa vārdi, J. Strapcāna mūzika, izpilda fonds „Viegli”.

Dziesma Balti krekli. D. Zvīdra vārdi, D. Zvīdra mūzika, izpilda grupa „Baltie lāči”.

Dziesma Maziņš esmu es. L. Sabo vārdi, R. Paula mūzika, izpilda D. Porgants un grupa „Dzeguzīte”.


Kā izcept maizi pašu rokām. Aglonas saimnieces Lilijas Mežinieces padomi

Aglonas saimnieces L. Mežinieces padomi, lai izceptu labu maizi, ir šādi: nepieciešami labi milti, laba maizes krāsns, zināšanas, mīlestība un pacietība. Viņa apgalvo, ka maizi nedrīkst gatavot steigā, esot sliktā omā. Lai ceptu maizi, ir vajadzīgi rīki, galvenais –abra, kuru senatnē doba no pāršķelta koka stumbra, visbiežāk no apses vai oša, jo šīs koksnes mīklai nedod nekādu piegaršu. Abras gatavoja arī no liepas. Liepas abra ir vieglāka.

Saimniece stāsta, ka abru nemazgā, atlikušo mīklu tikai izkasa. Rauga sēnītes un pienskābās baktērijas saglabājas abras porās un spraugās. Gatavojot mīklu nākamajā reizē, mikroorganismi saņem barības vielas un aktīvi sāk vairoties, izdalot ogļskābo gāzi un tādā veidā irdinot mīklu.

Saimniece atklāj maizes cepšanas gudrības, jo no tām atkarīgs rezultāts. Piemēram, ja maizi cep ziemā un milti atrodas aukstā vietā, tie vakarā jāienes istabā, lai sasilst. Mežinieku maizes namiņā miltu maisi sarindoti uz sola aiz maizes krāsns.

Ja cep rupjmaizi, tad miltus plaucē. Plaucēšanai apmēram pusi no kopējā miltu daudzuma saber abrā, pieliek ķimenes, iesalu kā dabisku saldinātāju un aplej ar karstu ūdeni.

Miltus samaisa ar menti. Tā gatavo plaucēto jeb salināto maizi. L. Mežiniece iesaka, ka, sildot ūdeni, katlā var ielikt upeņu kātus vai upeņu lapas. Tad maizītei būs laba garša. Saldskābmaizei plaucē rudzu miltus, ko aplej ar piena sūkalām.

Nākamajā dienā, pēc saimnieces stāstījuma, plaucējums ir iecukurojies un tam pievieno no iepriekšējās maizes cepšanas atstātu mīklas gabaliņu – abrkasi. Tas ir sakasnītis, ko uzglabā abrā, apberot ar biezu kārtu miltu.

[Sagatavots pēc: http://www.la.lv/ka-izcept-maizi-pasu-rokam-aglonas-saimnieces-lilijas-mezinieces-padomi/]

 

Video: Mājas maize. Kultūras tradīcija Grigānu ģimenē.

Šī īsfilma stāsta par Grigānu ģimeni no Rugāju novada, kuras tradīcija tiek pārmantota ar abras palīdzību – abrā tiek mīcīta un mīlēta mājas maize.

[https://vimeo.com/124098806]

Brīvdabas muzeja gadatirgū noskatītas idejas interesantām dāvanām

Kokapstrādes amata meistars Juris Balodis gatavo abras – no maziņām, piemērotām smalkmaizīšu gatavošanai, līdz kārtīgām rupjmaizes abrām. Dažu no izstrādājumiem rotā tautasdziesmas pantiņš. Meistara darinātie liepas koka priekšmeti ir patīkami silti, formas – labi izstrādātas, tos visus var lietot un arī dāvināt. [Sagatavots pēc: http://www.la.lv/tautiski-un-praktiski/]

 

 

Maizes cepšana Pastariņa muzejā

Muzeja apmeklētājiem ir iespēja apgūt maizes cepšanas iemaņas reālā Ziemeļkurzemes lauku sētā – latviešu Tautas rakstnieka Ernesta Birznieka-Upīša (Pastariņa) dzimtajās mājās.

Iepazīšanās ar maizes cepšanas sagatavošanās darbiem sākas maltuvē, kur starp smagiem dzirnakmeņiem tiek malti milti. Virtuvē notiek ierauga sagatavošana maizes abrā un raudzēšana siltā vietā.

Dalībnieki veido kukulīšus un ar lizi liek maizi īstā maizes cepšanas krāsnī.

[Sagatavots pēc: http://tukumamuzejs.lv/pastarina-muzejs/izglitojosas programmas/376-maizes-cepsana-pastarina-muzeja]

Aglonas Maizes muzejs

Aglonas Maizes muzejs aicina uz sarunu par maizi

Vija Kudiņa prot pastāstīt un arī pagatavot senos latgaliešu ēdienus: krupnīku (krupnīks – virīņs nu galis, ozbora i buļbu), veistekni (veisteknis – rudzu maize ar galis i cybuļu piļdejumu) un citus. Muzejā ir savākts simtiem lietu, kas saistītas ar graudu pārstrādi un maizes cepšanu: spriguļi, lizes, abras un citi.
[Sagatavots pēc: http://www.aglona.travel/ko-apskatities/muzeji/aglonas-maizes-muzejs/]

Gaujas Nacionālā parka Kokamatniecības muzejs ir iekārtots kā senā darbnīca. Tas atrodas Vienkoču parkā, un tajā var uzzināt, kā senie amatnieki izgatavoja sadzīves lietas gan muižkungu, gan citu cilvēku vajadzībām. Kokamatniecības muzejā un parka teritorijā var iepazīties ar vienkoču un citu koka izstrādājumu izgatavošanas niansēm no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Vienkoču parks publiskai apskatei tika atvērts 2007. gadā.

Kokamatniecības muzeja darbnīcā var iepazīt vienkoču trauku un abru izgatavošanas procesu. Tāpat arī Vienkoču parkā nopērkami tepat izgatavoti koka trauki no dažādām lapu koku sugām, kas sastopami Gaujas Nacionālajā parkā. Iespējams iegādāties pīlādža, gobas, kļavas, ozola, mežābeles, ievas, liepas traukus, arī vienkoča abras maizes cepšanai.
[Sagatavots pēc: http://www.vienkoci.lv/lv/kokamatniecibas-muzejs]

 

 

Spēle „Abra” 

Abra” ir lieliska spēle ar 900 latviešu tautas mīklām ģimenei un draugiem. Spēli var spēlēt 2–8 spēlētāji vecumā no pieciem gadiem.

[Sagatavots pēc: http://www.janisroze.lv/lv/citas-preces-216/speles-kartis-puzles/speles/spele-abra.html]

 Latviešu tautas pasakas – vismazākajiem

Vismazākajiem pužļu licējiem ir izveidotas divas jaukas rāmīšpuzles ar latviešu tautas pasakām – „Zvēri un abru taisītājs” un „Vecīša cimdiņš”. Puzles zīmējumu veidojusi māksliniece Agija Staka. Puzlītei ir 15 gabali, un tās otrā pusē – pasaka vakara lasīšanai. [Sagatavots pēc: http://www.latvijaspuzles.lv/lv/index.php/lv/izvelne-2/ produkti-3]

Latviešu tautas pasaka „Abra” tagad arī planšetdatorā

SIA „E Forma” turpina veidot interaktīvus materiālus mobilajām platformām. Nu bērni ir iepriecināti ar latviešu tautas pasakas „Abra” elektronisko versiju latviešu valodā. Pasaku „Abra” var lejupielādēt bez maksas lietošanai uz iPad planšetdatoriem.

[Sagatavots pēc: http://www.dizains.lv/Pasaka-Abra-iPad-2013.php]

 

 

Folkloras kopa „Abra” kopā spēlē kopš 2005. gada, bet tās dalībnieki ir pieredzējuši mūziķi no citām kopām Latvijā. Viņi spēlē galvenokārt instrumentālu mūziku ar latviešu senajiem mūzikas instrumentiem – dūdām, celma bungām, koklēm, stabulēm, āža ragiem u. c. Muzicēšanā galvenais akcents tiek likts uz autentisku latviešu tautas mūzikas spēlēšanu, rekonstruēšanu un tās saglabāšanu, kā arī dažādu tautas melodiju interpretēšanu pašu skatījumā, tā radot vēl nedzirdētas un nebijušas kompozīcijas no tām pašām vecajām, labajām latviešu tautas melodijām. [Sagatavots pēc: https://www.draugiem.lv/music/10044535/biography/]

Toms Rudzinskis. Latviešu abras taisītājs, rūdījies pasaules džezā

Džeza saksofonists un komponists Toms Rudzinskis, kurš pārstāv jauno Latvijas džeza izpildītāju un komponistu paaudzi, 2014. gadā ieguvis Grand Prix konkursā Dutch Jazz. Toma Rudzinska kvarteta 2014. gada nogalē izdotais albums „Abra” tika nominēts Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai „Zelta mikrofons 2014” divās kategorijās – kā labākais džeza albums un labākā debija. „Abra, kā mēs zinām, ir trauks, kurā tiek mīcīta mīkla. Šajā gadījumā tā simbolizē manas daudzās influences un tos daudzos cilvēkus, kurus līdz šim savā ceļā esmu sastapis un kuri mani iepazīstinājuši ar dažādiem mūzikas stiliem. Vienlaikus tas nozīmē arī visu dalībnieku dažādās intereses,” stāsta mūziķis.

Video: saruna ar Tomu Rudzinski par Amsterdamā, Latvijā, ASV pavadīto laiku un jauno albumu „Abra”.

[Sagatavots pēc: Lagzdiņa 2015: http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/jazeps/studija-dzeza-saksofonists-un-komponists-toms-rudzinskis.a48120/ ]

Zīmējumu konkursā Japānā uzvar latviešu studente

Konkursā par ilustrāciju veidošanu latviešu tautas pasakas “Zvēri un abru taisītājs” bilžu grāmatai japāņu valodā uzvarējis Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas zinātnes studentes Diānas Kaijakas zīmējums. Konkursā tika iesūtīti vairāk nekā 80 darbi.

[Sagatavots pēc: http://www.la.lv/zimejumu-konkursa-japana-uzvar-latviesu-studente/ ]