Tradicionālā transkripcija

[âbece]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑːˀbeʦe]

[ā] – garais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[c] – nebalsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Trīszilbju vārds 

Ortogramma – ā.

ābec- – sakne, vārda celms

-e – galotne

ābeč+gudr-īb-a

ābece – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. ābec-e ābec-es
Ģ. ābec-es ābeč-u
D. ābec-ei ābec-ēm
A. ābec-i ar ābec-ēm
I. ar ābec-i ābec-ēs
L. ābec-ē ābec-es
V. ābec-e! ābec-es!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – 1683. gadā iespiestā ābece tiek uzskatīta par vecāko atrasto latviešu ābeci.

2) izteicēja daļa – Pirmā lasītmācīšanās grāmata ir ābece.

3) galvenais loceklis – Jaunā ābece.

4) apzīmētājs – Pirmās zināmās latviešu ābeces fragments glabājas Tartu.

5) papildinātājs – Pirmo laicīgo ābeci „Jaunā ABC un lasīšanas mācība” 1782. gadā sarakstīja Vecais Stenders.

6) vietas apstāklis – Ābecē parasti ir daudz attēlu.

bilžu ābece, burtu ābece, gaiļa ābece, ķīniešu ābece, latgaliešu ābece, latviešu ābece, lībiešu ābece, Morzes ābece, pasaku ābece, uzvedības ābece

 

ābeces autors, ābeces māksla, ābeces patiesības, ābeces svētki, ābeces vāks, ābeces vecums 

 

bilingvāla ābece, digitālā ābece, elektroniskā ābece, jauna ābece, magnētiskā ābece, veca ābece

 

pirmā ābece

 

apgūt ābeci, izmantot ābeci, lasīt ābeci, rakstīt ābeci, runājošā ābece, sākt ar ābeci, sākt no ābeces, saliekamā ābece

ābece 

Mācību grāmata burtu un lasītprasmes apguvei. 

Ilustrēta ābece.

Nopirkt ābeci ar gaili uz vāka.

Morzes ābece (kods) – Morzes izstrādātais telegrāfa zīmju kopums, kur katrai rakstu zīmei atbilst noteikta punktu un svītru kombinācija. 

// pārnPamatzināšanas, elementārie pamatjautājumi (kādā nozarē). 

Apgūt uzņēmējdarbības ābeci. Mācīties hokeja ābeci. Sākt no pašas ābeces.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv/]

ābece 

1. Mācību grāmata lasīšanas apgūšanai. Pirmmācības grāmata. 

Bilžu ābece.

Gaiļa ābece – ābece ar gaiļa attēlu uz vāka.

Mācīties ābeci – mācīties lasīt.

Morzes ābece – Morzes sistēmas telegrāfa zīmju kopums; Morzes alfabēts.

Viņa apsolīja atnest .. savu veco ābeci un man ierādīt [lasīšanu]. Tā bija veca gaiļa ābece, lai gan nebija vairs ne gaiļa, ne pirmās lapas. Birznieks-Upītis IIa, 110.

2. Paši pirmsākumi, pamati kādā nozarē vai kādā atsevišķā jautājumā.

Ābeces gudrība – ļoti vienkārša, elementāra gudrība (ko kāds pauž).

Ābeces patiesība – neapšaubāma, nenoliedzama patiesība, kas neprasa pierādījumu.

Šīs ir viņu [tenisistu] pirmās nodarbības. Trenere sāk no ābeces: parāda, kā jātur rakete, māca kāju kustības spēlē .. Zvaigzne 52, 12, 28.

Aktieris prot labi atsegt domu gaitu un pietiekami skaidri iezīmēt attiecības pret saviem partneriem. Tā gan ir aktieru meistarības ābece, kas būtu jāpārvalda katram aktieru fakultātes beidzējam. Literatūra un Māksla 56, 5, 4.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

ãbece, das ABC-Buch. [Sagatavots pēc: ME I : 234]

ābece – lementars

[http://vuordineica.lv/]

ãbice, arī ãbece. Grāmata lasītprasmes apgūšanai; pirmmācības grāmata. Jãnĩc jaû liẽls gudreniẽks – lasa ãbicê vârdus.

ãbicē mâcīties – mācīties lasīt. es sâku iẽt ãbicê mâcîtiês skuõlâ, ka viņa [vecmāmiņa] nuõmira.

rakstu ãbece (arī ãbice) – neliels drēbes gabals, uz kura mācīties izšūt rakstus. mus bi rakstu ãbece. mana mãsa mâcijâs iššũt tu. 

sakanā gaîļa ãbice – ābece ar sarkanu gaili uz vāka. citu grãmatu nebi, tik pãtaru grãmatas u kaleñderes, ma [bija] sârkanâ gaîļa ãbice. 

[Sagatavots pēc: Bušmane 2017 : 2]

Ķīniešu ābece – saka par ko grūti saprotamu.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

Ielauzīties ābicē – iemācīties lasīt. 

Iemācīt ābici – iemācīt lasīt. 

[Sagatavots pēc: Bušmane 2017 : 2]

Pedagoģijā – ābeceburtu ābece, digitālā ābece, mūzikas ābece, saliekamā ābece.

 

Transportā, infrastruktūrā un sakaros – Morzes ābece.

 

Tehnikāa – jūras ābece.

Ergonīmi – Dzīves ĀBECE, biedrība.

ābece; aizguvums no vācu Abc ‘alfabēts’. Šajā nozīmē vārds lietots arī latviešu valodā no 18. gs. 2. puses – sākumā rakstījumā ABC, tad ābice un ābīce. Šādas vārda formas ietekmējusi lietvārdu izskaņa -īce. K. Harders norādīja, ka pareizāka forma ir ābece, tā arī nostiprinājās 19. gs. Nozīme ‘mācību grāmata lasītprasmes apgūšanai; pirmmācības grāmata’ izveidojās no G. F. Stendera „Bildu ābices” (1787) nosaukuma. Šī nozīme valodā iesakņojās 19. gs. vidū, bet literatūrā ābece ar nozīmi ‘alfabēts’ sastopama vēl 19. gs. beigās. [Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 53]

igauņu – aabits

angļu – ABC-book; an alphabet book

baltkrievu – буквар; азбука; лемантар

franču – livre d’alphabétisation

krievu – азбука; букварь

lietuviešu – elementorius

poļu – elementarz

somu – aapisen

ukraiņu – буквар

vācu – die Fibel (Schulbuch), ABC-Buch

Balts tīrums, melna sēkla. – Ābece.

 

Kas tā par grāmatu, ko neviens bez asarām nav izlasījis. – Ābece.

 

Pīrāgs uz plauktiņa. – Ābece.

Grīnis

 

Šī dzīve – grīnis. Kas to iečukstēja?

Un nebūs citas tev un taviem bērniem…

Cik nesātīga balss!… pār sakņu ērmiem

vien saule spiedīga un iemūrēti vēji.

 

Smilts bula pelnota un mala dangas.

Un maiga slīkšņa, vārpa liesi skarba.

Un rasene veic savu maizes darbu.

Mežs bango, čukst kāds: Dvēsele kad bangos?

 

Bet stājas mežs, un dvēsele sāk strādāt.

Ar laiku dvēsele i aizparītu apjēdz.

Un savai dzīvei pārvelkam kā klaipam.

Prāts atžilbis pie rokas ņem un vada,

tam neiestāstīs akaci par sapni.

Pilns ābeces ir grīnis: Sakne… Pamats…

Laipa…  [Čaklais : http://www.mariscaklais.lv/teksti/kurzemes.html]

 

Grigore Vieru,

draugu saukts, – Grīgs

 

Par ko raud svece Merķeļielas logā?

Par ko raud vijole pie Prutas, Grīg?

Vējš Kodros ozolus, vējš mežos egles nogāž,

bet dziļi dzinumi (varbūt no magmas?) dīgst.

 

Un ļaudīm vajag ābeci un maizi

un vīnu vajag, bērnam – auglī kost.

Un tautai vajag, kas pār sīkām raizēm

spēj izdziedāt, kas viņas dziļumos.

 

No savu dienu rūtīm grūtsirdību nodzēs

un atceries, kad atlien bezspēks gurds:

tu esi strazds, tu esi strauts un Mocarts,

pats savai ābecei tu esi pirmais burts! [Čaklais : http://mariscaklais.lv/teksti/zalu.html] 

 

Dabas kronis

 

Dodiet atpakaļ neziņas bruņas,

māciet vēlreiz man neziņas ābeci,

lai nav acīs ne ziedam, ne suņam

tur to superriebīgo „kāpēc?”.

 

Kurš ir izgudrojis to „kāpēc?”,

dodiet šurp man – un pajuks spalvas!

Dabas kronis es esmu, un tāpēc

ņemiet mani un lieciet uz galvas.

 

Es pats iešu un ņemšu, ko gribu,

kaut arī nezinu, ko ar to iesākt.

Koks jau nevar par salauztu ribu

dabas kroni iesūdzēt tiesā.

 

Ko tā daba tur lielu zaudēs,

ja tiks aizkorķēts vēl viens geizers,

un ko lielu var kaķis ņaudēt,

ja to pakar pats dabas ķeizars?

 

Man ir labi, jo te mana tēvija,

velti rūc tu, kaln-ugunsvēmēj,

daba man ir vien sīka devēja,

un es pats – Viņa Augstība Ņēmējs.

 

Un es drāzīšos tālāk ar joni,

domu domādams jums pret spalvu –

kā visi cari – vispirms par kroni

un visupēc par to, kā viņu sauc…

galvu. [Vācietis 1990 : 16]

 

Vārds ābece izmantots arī Pētera Brūvera dzejas krājuma nosaukumā Labas uzvedības ābece (2006).

Tas nebija tāds gailis, ko dažkārt laiž uz jumta, bet vienkāršs sarkans gailis, uzspiests uz grāmatas vāka. Šis gailis stāvēja uz vienas vien kājas, jo otrā turēja paceltu grāmatu un lasīja: A, B, C. – Viņš ieradās pie manis tik piepeši un tikpat ātri nozuda, ka tīri brīnums. [..]

Mana māte piegāja pie sievas un paņēma grāmatu.

Arī man to vajadzēja redzēt, un es, mātei lindrakos turēdamies, vilkos līdz un, zodu pastiepis, raudzījos, kas tur ir par lietu.

Māte, lapas drusku pašķīrusi, teica:

„Nē, memmīt, mums tādas grāmatas nekad nav bijis. Kur tu viņu atradi?”

„Tepat jūsu olnīcas galā pie tiltiņa. Bij zālītē kanteniski iekritusi un stāvēja. Es skatos, sak, pag – tīri kā grāmata. Liekšos pakaļ, – jā, patiesi grāmata! Ak tad nav vis jūsu? Nē? Nu jā, jā, – bet kur tad lai es tādu blēņu lieku? Man meitas bērni jau lieli, jau beidzamais iet skolā… Un tas jau tev grāmatu ber kā pupas. Kaut vai bībeli dod, – atskaitīs kaut kurā vietā, kur tikai pirkstu pieliksi. Ko tad nu es ar viņu darīšu? Ņem jau tu, meit, savam zontram. Vajadzēs sākt jau lauzīties. Cik tad gadu ir?”

„Drīz būs jau pieci,”, māte atteica.

„Brangi pastiepies. Domāju, ka jau kādi septiņi. Nu, še tev, vilcēn, ābece.”

Viešņa sniedza man grāmatu.

Es to priecīgs saņēmu un nobučoju devējas dzīsloto roku.

„Hihihi…” viņa nosmējās.

Uz pirmās lapas es ieraudzīju sarkanu gaili grāmatu rokā. Ak, kā viņš lasīja! Žēl tikai, ka puse astes noplēsta. Un zem gaiļa liels pulks sarkanu burtu. L, O, T, – o, es jau tos visus pazīstu! – Man brīnums, kā es to uzreiz tā varu. Un es purināju mātes priekšautu un saucu:

„Tā jau nav ābece, tā jau ir grāmata!”

„Viņš jau zīmes pazīst,” māte paskaidro, un viešņa met ar galvu.

„Tikai, mīļā, ka prātiņa nepamaitā, tik mazs.”

„Kā tad prātiņu var pamaitāt? Kāds tas prātiņš ir?” – Es sāku domāt un vairs nedzirdēju, ko māte ar vecenīti runāja.

„Kur tad tu iedama?”– māte beidzot prasīja, kad svešā cēlās.

„Kur es iedama? – Vilkšos tepat uz Velnakrogu, tur man dzīvo meita.”

„Ak Činkuriene?”

„Nu ka Činkuriene! Činkurs tak man znots.”

„Tā, tā, tā.”

Māte izvadīja viešņu un solījās parādīt, kur labāk ejams, jo bija diezgan daudz lijis un visi mežmalas upēļi pārplūduši.

Nu es sēdos pie zemes un sāku apskatīt savu grāmatu. Sirds man aiz prieka dauzījās tuvu pie kakla. Nu tak man pašam sava grāmata! Tā pilnīgi man pieder! Es izšķirstu: bilžu vairs nav. Arī sarkanu burtu vairāk nav kā tikai pirmajā lappusē. Ak tu pasaules māns, tas driķētājs! – Tad es sāku lasīt: a-ella-al, a-enna-an…

Tas iet.

Es pašķiru lapu tālāk: te-ešša…

Kas tad tas?! – Es nevaru sasaukt kopā… Jāiet pie Līzes.

Es pieeju pie Līzes, kura ar manu māti patlaban naidā, un prasu, vai viņa māk ābeci. Ja māk, tad lai mani pamāca. 

Līze paņem grāmatu, apliek roku ap mani, piespiež cieti sev klāt un rāda, kā lasīt…

Bet te vērās durvis, nāca māte, un Līze mani atgrūda ar tādu sparu, ka es tikko nepakritu. 

„Ko tu lien cita kaktā!” māte man skarbi uzkliedza.

Viņa nosēdās pie ratiņa un sāka vērpt. Es piespiedos pie atlikušās krēsla malas un kāri lasīju jauno ābeci. Kad acis kļuva raibas, tad sāku ar māti aprunāties.

„Kādēļ tad te priekšā tāds gailis taisīts?” es vaicāju.

„Viņš rāda, lai bērni tāpat lasa kā viņš.”

„Bet ja bērni nelasa?”

„Tad gailis tūliņ knābj.”

„Vai tad viņš dzīvs?”

„Vai tad viens vien gailis pasaulē? – Redzēji, kā tev pārcirta pakausi.”

Jā, man viņusvētdien krusttēvs patlaban bij matus nocirpis, un es noliecos, lai pinkas salasītu un iesviestu plītē. Te uzreiz dabūju briesmīgu sitienu galvā un apgāzos kā nopļauts. Tikai pēc brīža atjēdzos ar sasaistītu galvu. Lielais gailis man bija abus piešus iearis virsgalvī… Es to atcerējos, un man kļuva baigi. Var būt, ka es biju par slinku pie grāmatas un tāpēc jau dabūju pirmo spērienu. Nē, uz priekšu tas vairs tā nenotiks. Es pūlēšos, cik vien spēšu.

Jau tumsa. Es biju izlasījis veselas trīs lapas, un tikai krēsla neļāva tālāk lasīt.

Sanāca vīrieši mājā. Tiem visiem vajadzēja redzēt manu ieguvumu un dzirdēt, kādā ceļā grāmata nākusi manās rokās.

„Āā!” kalps Pēteris iesaucās. „Tad tā pati jau ir.”

Viņi ar vectēvu bij jājuši mājā no dābola aršanas.

Tad gājuši no skolas divi zēni un vaicājuši, vai neesot atrasta uz ceļa kāda ābece. – Vai mēs staigājām, jūsu ābeces lasīdami? – šie atteikuši. Un zēni aizgājuši. Rītu, kad redzot garām ejam, vajagot pasolīt.

To dzirdēdams, es kļuvu apliets kā ar aukstu ūdeni. Vai tas varēja būt taisnība? Man likās, ka ābeci neviens vairs nevar atņemt. Es taču par to biju roku pabučojis vis un jau veselas trīs lapas izlasījis… Nē, – es nedošu to vairs nevienam, lai nāk kaut vai zēnu māte!

Es pakampu ābeci un pa tumsu pabāzu zem gultas cisām, taisni pašā gultas viducī, kur māte nekad nemēdza roku bāzt, ja ko meklēja.

Otrā rītā mazā gaismiņā ienāca istabā divi puisēni, viens lielāks, otrs mazāks. Mazākais runāja, bet lielākais tikai stāvēja, pie durvju stenderes plecu piespiedis, un birdināja lielas asaras. Mūsu gulta bij pie pašām durvīm, un es varēju abus zēnus labi redzēt. Viņi bija nākuši pēc savas ābeces. Raudātājs bij Velnakroga Činkurienes dēls un ābeces īpašnieks un mazākais – Grāvīšu Annas zēns. – Činkurēna vecmāte bij vakar velti lielījusi savu meitas dēlu. Labi vēl, ka zēns nu dabūja no viņas zināt, ka ābece man atdāvināta. No tēva bērza putras dabūjis, zēns nu stāvēja un tikai raudāja. Mute viņam bij kā aizsieta.

„Ko tad tu, tāds liels tēviņš, vēl ābeci skaiti?” mana māte teica.

„Viņam grūta galva,” Annas zēns atbildēja.

„Atdod!” aprunātais iegaudojās.

Nu māte sāka ābeci meklēt. Bet grāmateles nekur nebij.

Vai nav uz loga?

Vai nav uz laktiņas?

Vai nebūs aiz gultas aizkritusi?

Māte aizdedza skalu un izmeklēja visu kaktu. Nekur! – Grāmata bij kā akā iekritusi.

„Vai tu, Jančuk, neesi kur iegrūdis?” māte griezās pie manis.

Es sēdēju gultā un nedroši papurināju galvu. Es labi zināju, ka melot ir grēks, bet galvu papurināt taču varēja, – es jau neteicu ne vārda.

Māte pacēla galvas maišeli, pataustīja, pabāza roku kājgalī zem cisām… Ne, tur nekā nebij, izņemot cimdus un zeķes.

„Vai tu tikai nemelo?” māte atkal prasīja.

Es pacēlos un pametu drusku ar galvu, lai viņa skaidri nezinātu, vai tas bija „jā” vai „nē”. 

„Runā taču! Vai tad tev nav mēles mutē?”

Nu bija pēdējā cerība, ka grāmata varbūt vēl paliks man, vējā.

„Jā…” es bailīgi teicu.

„Kas tas ir par „jā”? Ko tad tu man te liec tik ilgi rakt visas malas?”

Atskanēja skaļš plīkšķis, un es sāku raudāt. Es urbos pa gultas cisām un izvilku nelaimīgo grāmatu. Tad tā netīšām man izkrita no rokām un novēlās zemē. Lapas vien pašķīda.

„Redz, utka, kur iebāzis!” lielais zēns, žigli asaras noslaucījis, iesaucās un klupa pie ābeces. 

Tas bij mans pirmais un pēdējais gailis, mana pirmā un pēdējā ābece. Pēc tam es lasīju atkal vecajā dziesmu grāmatā. Burti tur bij lieli, un man veicās lasīt. Drīz vien es jau dabūju lasīt šādas tādas pasakas un skaistus stāstus par melniem un sarkaniem cilvēkiem, par briesmīgiem slepkavām un spokiem. Ak, kas tā bij par skaistu lasīšanu! Es vakaros sēdēju ar grāmatu pie skala. Vectēvs vija pinekļus. Vecmāte, māte un meitas vērpa. Dažreiz ienāca arī saimniece ar savu ratiņu mūsu istabā. Krusttēvs greba karotes. Jurks lāpīja savus mūžīgi cauros cimdus. Visi viņi uzmanīgi klausījās un brīžam pārrunāja, vai tas tā var būt taisnība, kā es tur lasu. [Jaunsudrabiņš 1981 : 284–289]

 

Skola nu jau pierasta un pat apnikusi. Nekādi pasaules brīnumi Billei neatklājas, un neko jaunu viņa nav uzzinājusi.

Lasīšanā – ābece. Cik var noņemties ar burta „i” pielikšanu burtam „a”, lai izlasītu „ai”? Burta „u” pielikšanu tam pašam „a”, lai izlasītu „au”? Un ir taču meitenes, kas to nespēj un nespēj apjēgt.

Kaut vai tā pati Mudīte, mazā baltmate, kas vilka laukā spraudītes no Billes kleitas malas un tagad sēž ar Billi vienā solā. Kad viņai liek izlasīt „ai”, viņa, ilgi domādama, lēni pasaka „a”, padomā vēl un saka – Tas taču tik vienkārši: ai! – Bille nenociešas aizrādīt.

– Man skolā sāp galva, – nelaimīgi atbild Mudīte un spiež pirkstus pie deniņiem. Laikam patiesi sāp.

Bet Ērika, ja viņu izsauc, tikai pieceļas un tukši blenž uz skolotāju, neizdvesdama ne skaņas, kamēr skolotājai apnīk un viņa ieliek Ērikas uzdevumu burtnīcā lielu divnieku. Tad Ērika atkal apsēstas un neliekas ne zinis līdz nākošai divnieka reizei. Par divnieku arī viņa neliekas ne zinis.

Bille lasīšanā vienmēr dabū piecnieku, bet par to ne prieka, ne lepnuma, jo tā nav nekāda lasīšana.

Skolotāja, redzēdama, kā Bille mokās ar garlaiku, atļauj viņai ābečstundās lasīt pašai kādu līdzpaņemtu grāmatu, un to Bille arī dara, tikai citu meiteņu stomīšanās ap burtiem traucē un kaitina. [Belševica 1992 : 180]

 

Vārds ābece izmantots arī Margaritas Stārastes pasaku krājuma nosaukumā Pasaku ābece (1973).

ĀBRAMS (entuziasmēts). Mammin, dod man tās pāres miljones, un es gribe naudes vērgs būt vēl ieks vine pasaule! Cilveke daudz muld par burvem un bursane. Naude ir tā īste burve. Ar vines palīdzibe var pārvērst melne par balte un balte par melne, var tikt ieks kambarem, kas aizslēgte ar septine atslēge, var lasit cilveke sirdē kā ābecē, un tadēļ katrem cilvekem ar vaiges sviedrem jāprovē sīs burves dienestē tikt vai nē, saimniek? [Blaumanis 1997 : 63]

Gotharda Frīdriha Stendera ābeču faksimilizdevums

2014. gada 27. augustā apritēja 300 gadi, kopš dzimis Gothards Fridrihs Stenders jeb Vecais Stenders – viens no Latvijas zināmākajiem apgaismības laikmeta pārstāvjiem. Par godu šai jubilejai apgāds „Neputns” laida klajā Gotharda Frīdriha Stendera ābeču faksimilizdevumu „Gotharda Frīdriha Stendera ābeces. Faksimili. Transkripcijas. Apceres”.

Grāmatu komplekts ietver divu 18. gadsimta nogalē Stendera radītu ābeču „Jauna ABC un lasīšanas mācība” un „Bildu ābice” faksimilus un pielikumu ar ābeču tekstu transkripciju un dokumentālām apcerēm.

Stendera dzīve un personība ir spilgts piemērs Eiropas zinātnes un kultūras pasaulei 18. gadsimtā, kurā attīstītu prātu un zināšanas novērtēja kā cilvēka augstāko rotu. Viņu ierasts atcerēties kā dabaszinību popularizētāju, īpaša laikmeta iedibinātāju latviešu rakstniecības vēsturē, autoritāti latviešu valodniecības jautājumos. Stenderu interesēja arī attāluma mērīšana jūrā, viņš aizrāvās ar alķīmijas eksperimentiem, izgatavoja globusus un popularizēja veļas mazgājamo mašīnu. Mūža otrajā pusē Stenders radīja divus novatoriskus mācību līdzekļus: „Jauna ABC un lasīšanas mācība” (1782) un „Bildu ābice” (1787). To uzdevums – padarīt grāmatas pieejamākas latviešu lasītājam. „Un mācies labprāt grāmatas / Tas vadīs tev uz laimības,” – Stenders raksta „Jaunas ABC un lasīšanas mācības” ievaddzejolī.

Stenders ābecēs ieviesa vairākus nozīmīgus jauninājumus – mainīja toreizējo latviešu alfabēta sastāvu, tuvinot to reālajai valodai, mehāniskas burtu iekalšanas vietā piedāvāja pāreju uz skaņošanas metodi, kā pirmo lasāmvielu „pātaru” vietā ievietoja dzejojumu. Savukārt „Bildu ābicē” pirmo reizi attēls, kas attēlo priekšmetus, kuri sākas ar iegaumējamo burtu, ir galvenais. „Bildu ābice” uzskatāma arī par īsteno sākumu latviešu laicīgo grāmatu grafikai, kuras dibinātājs ir Stenders. „„Bildu ābice” ir pagrieziena punkts, kad grāmatas veidolā sākas pāreja uz jaunajiem laikiem. Ar Stenderu sākas latviešu grāmatu māksla,” izdevuma nozīmi latviešu grāmatniecībā, grāmatu mākslā uzsver izdevuma sastādītājs un grāmatu mākslas vēsturnieks Valdis Villerušs.

No „Jaunas ABC un lasīšanas mācības” pirmā izdevuma līdz mūsdienām nonākuši vien trīs eksemplāri, savukārt no „Bildu ābices” (1787) – septiņi. „Neputna” izdevums dod iespēju skatīt daļu no Stendera veikuma, kā arī izmantot to kā autentisku izziņas materiālu par mūsu priekšteču ikdienas un garīgo dzīvi 18. gadsimtā. [Sagatavots pēc: https://satori.lv/book/gotharda-fridriha-stendera-abeces-faksimili-transkripcijas-apceres]

 

Izdevums saņēmis Baltijas grāmatu mākslas balvu Starptautiskajā Viļņas grāmatu tirgū (2015) un Latvijas grāmatu mākslas konkursa „Zelta ābele” godalgu zinātnisko izdevumu kategorijā (2015).

150 grāmatu komplekti tika izdoti ar numurētu „Bildu ābices” eksemplāru. Tajā ilustrācijas ir ar roku ielīmētas.

Grāmata publicēta dažādos variantos – krāsaina un melnbalta, ar izgriežamām un ielīmējamām ilustrācijām. [Sagatavots pēc: https://shop.neputns.lv/products/gotharda-fridriha-stendera-abeces]

 

Darini ābeci!

2014. gadā apritēja 300 gadi, kopš dzimis izgudrotājs un latviešu laikmetīgās literatūras pamatlicējs Gothards Frīdrihs Stenders, kura gadadiena iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā 2014.–2015. gadam. Būdams apgaismības laikmeta mācītājs, skolotājs, pētnieks, Gothards Frīdrihs Stenders īpaši pievērsās tautas garīgajai un laicīgajai izglītošanai, tostarp lasīšanas un rakstīšanas mācīšanai. Viņš iestājās par jaunas lasīšanas sistēmas izveidi un 1787. gadā izstrādāja pirmo ilustrēto ābeci „Bildu ābice”. 

No 21. februāra, Starptautiskās dzimtās valodas dienas, līdz 23. aprīlim, Pasaules grāmatu un autortiesību dienai, notika konkurss „Darini ābeci”. UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, uzņēmums „Lielvārds” un „Lielvārds IT”, kā arī Latviešu valodas aģentūra un Valsts izglītības satura centrs aicināja bērnus, jauniešus un viņu skolotājus, kā arī nevalstiskās organizācijas visā Latvijā iesaistīties tajā, iepazīties ar Stendera „Bildu ābici”, tās valodu, izprast tās veidošanas principus, vēsturisko kontekstu, diskutēt par 21. gadsimta vērtībām, ko atspoguļot mūsdienīgā ābecē, un, izmantojot interaktīvo tāfeli, radīt vizuālu kompozīciju – zīmētus alfabēta burtus, kuriem pievienota divrinde – pamācība. Tā tapa mūsdienu bilžu ābece, līdzīga Gotharda Frīdriha Stendera ābecei, ar 21. gadsimta pamācībām Latvijas bērnu un jauniešu skatījumā: http://darini.lv/abece/darini_abeci/assets/basic-html/index.html#2. [Sagatavots pēc: https://valoda.lv/aicinm-skolnus-darint-beci/] 

 

Digitālā latgaliešu ābece „Skreineite. Vuicūs laseit”

2014. gadā Latviešu valodas aģentūrā sadarbībā ar Juri Cibuļu un Lidiju Leikumu tika izstrādāta pirmā digitālā latgaliešu ābece „Skreineite. Vuicūs laseit”, kas ir pieejama visiem interesentiem Latviešu valodas aģentūras tīmekļvietnes www.valoda.lv apakšvietnē „Māci un mācies latviešu valodu”, kā arī http://ldb.lv/skreineite_vl/Skreineite_vuicus_laseit/assets/basic-html/index.html#-Ābece ir papildināta ar darba burtnīcu „Skreineite. Vuicūs raksteit” un uzziņu materiālu pedagogiem.

2014. gadā apritēja 246 gadi, kopš izdota pirmā ābece latgaliešiem ar nosaukumu poļu valodā „Elementarz łotewski z abecadłem, krótkim katechizmem” („Latviešu ābece ar alfabētu, īsu katķismu”).

Lai gan pēc 1934. gada 15. maija latgaliešu mācību grāmatas tika izņemtas no skolu bibliotēkām un pat sadedzinātas, tomēr vēl 1937. gadā Rīgā apgādā „Grāmatu Zieds” iznāca Sīmaņa Svennes ābeces „Mozō abece un pyrmō losomō grōmota mōjā un pyrmskūlā” 8. izdevums.

Padomju varas gados Latvijā neviena latgaliešu ābece izdota netika.

1992. gadā pēc 55 gadu pārtraukuma apgādā „Lielvārds” iznāca jauna latgaliešu ābece (autori Juris Cibuļs un Lidija Leikuma), kurā lietota tā dēvētā Pītera Stroda pareizrakstība, bet ar vairākiem jauninājumiem.

Jaunā latgaliešu ābece „Skreineite” ir klasiskā tipa pirmmācības grāmata, kas paredzēta lasītmācīšanai latgaliešu valodā. To var izmantot mājmācībā, pirmsskolā vai sākumskolas 1. klasē, tā paredzēta skolēniem, kas neprot lasīt.

Ābece „Skreineite” sastādīta pēc analītiski sintētiskās skaņu metodes. Latgaliešu ābecē pirmais skaņu metodi lietojis Francis Kemps.

Šī ābece un rakstītmācīšanas burtnīca „Vuicūs raksteit” skolotājiem un vecākiem piedāvā plašas iespējas pakāpeniski sagatavot skolēnu lasītprasmes apgūšanai, iepazīstināt ar burtiem, saskatīt tos dabā, izveidot pašiem, iemācīt tos salasīt vispirms zilbēs, viegli lasāmos vārdos, bet pēc tam arī nedaudz sarežģītākos vārdos, īsos teikumos, vēlāk arī saistītos tekstos.

Darbs ar ābeci laika ziņā nav noteikts. Skolotājs katra burta mācīšanai var veltīt tik daudz laika, cik vajadzīgs. Tas ir atkarīgs no tā, kā skolēni apgūst lasītprasmi.

Mācību komplekta (ābeces, darba burtnīcas un uzziņu materiāla) digitalizāciju izmantošanai datoros, planšetdatoros un mobilajās ierīcēs interneta vietnē www.valoda.lv veicis izglītības uzņēmums „Lielvārds”. [https://valoda.lv/digitl-latgalieu-bece-skreineite-vuics-laseit/]

 

Latvīšu volūdys agenturys sadarbeibā ar Juri Cybuli i Lideju Leikumu izstruoduotū digitalū latgalīšu ābeci niule var dabuot izdrukavuotu. Ābece sastuov nu 3 daļu – vuiceibu leidzekļa „Skreineite. Vuicūs laseit”, dorba burtneicys „Skreineite. Vuicūs raksteit” i uzziņu materiala pedagogim. „Skreineite” ir klasiska tipa pyrmvuiceibys gruomota, kas paradzāta vuiceišonai laseit (skaiteit) latgalīšu rokstu volūdā. Jū var izmontuot, vuicūtīs sātā, pyrmsškolā ci suokumškolys 1. klasē, izstruode paradzāta školānim, kas vēļ namuok laseit. Ābece sastateita piec analitiski siņtetiskuos skaņu metodis. Jaunuos ābecis veiduošonā jimti vārā 2007. godā apstyprynuotī Latgalīšu raksteibys nūsacejumi (Vaļsts volūdys centra Latvīšu volūdys ekspertu komisejis Latgalīšu ortografejis apakškomisejis lāmums Nr. 1). Ābece i dorba burtneica „Vuicūs raksteit” školuotuojim i bārnu vacuokim dūd plotys īspiejis pakuopiniski sagataveit školānu izvuikšonai laseit i raksteit, īpazeistynuot ar burtim, īraudzeit jūs dobā, izveiduot pošim, īvuiceit burtus salaseit pa ziļbem, vīgli losomūs vuordūs, piec kuo jau saregžeituokūs vuordūs, eisūs teikumūs, vāluok – saisteitūs tekstūs. „Uzziņu materiala” paskaidruojumi dūs atbiļdis iz varamūs vaicuojumu. [https://valoda.lv/izdota-latgaliesu-abece-skreineite/]

 

Kā neapmaldīties divās valodās? Pirmoreiz Latvijā izdod ilustrētu bilingvālu ābeci

2020. gadā izdevniecība „Droši un koši” ir laidusi klajā jaunu grāmatu „Bilingvālā ābece”, kas paredzēta latviešu un krievu valodas alfabēta apguvei. Tas ir ceļvedis, kas palīdzēs bērnam neapmaldīties divās dažādās rakstībās – latviešu un krievu. Latvijā tāda grāmata, kas apvieno un izskaidro šo divu valodu alfabētus, tiek izdota pirmoreiz.

Idejas autore un ilustratore Maša Zurikova, veidojot grāmatu, domājusi par bērniem, kuri dzīvo bilingvālās ģimenēs un kam nereti rodas problēmas uztvert un saprast valodu atšķirības.

M. Zurikova aicina uz ābeci skatīties kā ceļvedi, kas palīdzēs neapmaldīties divās rakstībās – latviešu valodā, kur pamatā ir latīņu alfabēts, un krievu valodā ar kirilicas alfabētu. Ābeces mērķis ir radīt bērnam uztveres sasaisti, parādot abās valodās līdzīgo un atšķirīgo burtos un skaņās.

Burti ābecē nav alfabētiskā secībā, bet gan trijās grupās atkarībā no katra burta apzīmētās skaņas rakstībā. Galvenais bija izveidot asociācijas, tādēļ katrs burts ir arī ilustrēts, paskaidroja ābeces autore. Viņa uzsvēra, ka ilustrācija savā ziņā ir trešā valoda, kas saprotama visiem bērniem. [Kupčs: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vecaki-un-berni/ka-neapmaldities-divas-valodas-pirmoreiz-latvija-izdod-ilustretu-bilingvalu-abeci.a386112/]

Par to laiku, kad radās pirmās latviešu skolas un bērns varēja sākt apgūt prasmi lasīt un rakstīt latviski, latviešu rakstnieks Adrievs Niedra raksta, ka bērnu raudāšana mācoties reizēm bija lielāka par cūku bēru troksni 

Vācu tautības mācītāji bija pirmie latviešu ābeču autori.

Pirmo latviešu ābeci izdeva J. Nellers 17. gs. beigās. Ābeces tajā laikā tika veidotas pēc vācu ābeču parauga, nepilnīgi ievērojot latviešu valodas fonētiskās un grafiskās īpatnības. 1941. gadā Tartu Universitātē tika atrasta 17. gs. 80. gadu ābece. To rotā krūtis lepni izriezis un seksti izslējis gailis. Jāatzīmē, ka gailis uz latviešu valodā izdoto ābeču vākiem arī turpmāk tiek bieži izmantots kā agra rīta, čakluma simbols. Taču, kā norāda Zenta Anspoka, vai atrastā grāmata ir J. Nellera ābece, skaidrības nav.

17. gs. beigās populārs kļuva Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks (1652–1705). Viņš izveidoja skolas latviešu zemnieku bērniem Alūksnē, Zeltiņos un Apukalnā. E. Gliks pazīstams arī kā Bībeles tulkotājs (izdota 1685–1694). E. Gliku var uzskatīt arī par pirmo latviešu skolotāju sagatavotāju zemnieku skolām, jo viņa pārliecība bija, ka skolotājam jānāk no tautas vidus, jāmācās dzimtajā valodā pašam un jāmāca citi.

E. Gliks pēc vācu ābeču parauga sastādīja latviešu ābeci zemnieku bērniem. Lasītprasmes apguve tika paredzēta ar skaņu metodi. Lasītmācīšana tika apvienota arī ar rakstītmācīšanu. Šo ābeci 17. gs. sāka izmantot Alūksnes skolās, un skolēni sekmīgi apguva lasītprasmi viena gada laikā. E. Glika ābece bija ļoti populāra. Andrejs Vičs norāda, ka to izdeva vairāk nekā 1000 eksemplāros, un to iegādājās latviešu zemnieki, lai izmantotu kā mācīšanās līdzekli.

Īpašs devums latviešu valodas mācību grāmatu veidošanā 18. gs. pieder Sēlpils un Sūnākstes draudzes mācītājam, valodniekam un rakstniekam Gothardam Fridriham Stenderam (1714–1796). 1782. gadā tiek izdota G. F. Stendera „Jauna ABC un latviešu mācība” un 1787. gadā – „Bildu ābice”, kurai tika pievienoti arī metodiski norādījumi, kā ar šo ābeci strādāt. To nosaukums „Tā mācība, kā tie skolmeistari pēc šo jaunu ABC tiem skolas bērniem to lasīšanu it viegli var izmācīt”. G. F. Stenders, apgaismības ideju iedvesmots, uzskatīja, ka zemniekiem jāmācās un ka ir laiks mācību grāmatās reliģiskos tekstus aizstāt ar laicīga satura lasāmiem gabaliem un morālām pamācībām. Oto Ņesterovs norāda, ka G. F. Stenders bija pirmais autors, kurš centās radīt latviešu valodas fonētiskajām un tā laika rakstības grafiskajām īpatnībām atbilstošu lasītmācīšanas sistēmu.

Visus bokstābus, kā tolaik dēvēja burtus, G. F. Stenders sadalīja īsos skandiniekos (a, e, i, o, u), garajos skandiniekos ar garumzīmi (ā, ē, ī, o, ū), jumos, un tie bija divskaņi (ie, au, ai, ei), neskaņos (līdzskaņi) un zīmētajos neskaņos (šņāceņi un mīkstinātie līdzskaņi). Viņa bokstābu pasaulē bija arī sava fonētikas terminoloģija: priekšnieki (lielie burti), mazie bokstābi (mazie burti). Lielie sākuma burti, pēc G. F. Stendera domām, vienmēr ir krāšņāki par pārējiem bokstābiem. Lai atvieglotu bērniem lasītmācīšanos un veicinātu arī domāšanas attīstību, 1787. gadā izdotajā „Bildu ābicē” katram alfabēta burtam veidota ilustrācija ar priekšmetu vai dzīvnieku. Zīmējumu autors ir pats G. F. Stenders. Visi zīmējumi iespiesti uz vienas lapas. Bērniem pašiem katram burtam vajadzēja atrast atbilstošu zīmējumu un Stendera sarakstītu divrindi, kas sākās ar mācāmo burtu. Divrindēs iekļautas dažādas dzīves mācības. Tā, piemēram, A, Ā burtiem ir šāda divrinde:

„Āboli ir bērniem dāvāti,

Kas pie grāmatām ir mudīgi.”

Pie B burta:

„Bites ziedos medu salasa:

Tā no grāmatām nāk gudrība.”

Pie K burta:

„Koka gods pie augļiem pazīstams,

Un pie darbiem cilvēks noskatāms.”

Pie Š burta:

„Šūplis sāk un kaps beigs dzīvību;

Svēts, kas gājis Dieva celiņu.”

„Bildu ābice” ir pirmā bagātīgi ilustrētā laicīga satura latviešu valodas mācību grāmata. Tā ietver arī bērnu audzinošo funkciju, jo katrā divrindē ir uzsvērta kāda vērtība: darbs, dievbijība, gudrība u. c. 

Pēc G. F. Stendera ābeces parauga tika izdotas vācu autoru G. F. Mīliha, P. Šaca, vēlāk arī latviešu autoru M. Kaudzītes, Stērstu Andreja u. c. ābeces.

18. gs. paralēli ābecēm ar bildēm un lasāmgabaliem parādījās arī tādas ābeces, kas iepazīstināja ar rakstīto burtu paraugiem un elementāriem rakstīšanas paraugiem.

Jau 1784. gadā Rubenes draudzes mācītājs Kristofs Harders izdalīja zemniekiem bez maksas paša sarakstīto „Ābeci”, kurai tika pievienota reizināšanas tabula un parādīts, kā rakstīt burtus. 1813. gadā vācu autors Frīdrihs Erdmanis Štolla sarakstīja „Jaunu boksterēšanas un lasīšanas grāmatu”, kurā arī blakus lasāmgabaliem doti skaitīšanas un rēķināšanas uzdevumi.  

Savukārt 1803. gadā latviešu valodā izdotajā G. G. Mīliha pirmajā lasāmajā grāmatā „Jaunā skolas grāmata” stāstīts arī par interpunkcijas zīmēm un to nozīmi valodā. [Sagatavots pēc: Anspoka: https://maciunmacies.valoda.lv/wp-content/uploads/2019/10/ANSPOKA_Gramatu_ izstrades_vesture.pdf]

 

Latviešu ābeču vēsture un attīstība

Ābece ir pirmā mācību grāmata, kas ievada gadiem ilgo sistemātiskās izglītības gaitu.

Vārdam ābece ir plašāka nozīme, to attiecina arī uz nozares vai jautājuma pamatiem, pirmsākumu. Tātad ar ābeces palīdzību tiek uzzināts būtiskākais kaut kā jauna, vēl nezināma apguvei, šajā gadījumā – burtu apguvei.

Ābeces mācību literatūrā parādījušās samērā vēlu. Sākotnēji lasīt mācījās no reliģiskās literatūras, iemācoties no galvas arī reliģisko dogmu pamatformulas. Šī metode bērnu mācīšanā Eiropā dominēja veselu gadu tūkstoti. 813. gadā Kārlis Lielais Maincas koncilā pieprasīja, lai bērnu pamatmācībā ietilpst tēvreize un ticības apliecinājums. Tā pamazām obligāto vielu paplašināja, un 15.–16. gs. pirmmācībā ietilpa jau diezgan plašs reliģisko pamattekstu kopums, nu jau jautājumu un atbilžu formā, tā sauktais katehisms. Katehisma tulkojumi latviešu valodā izdoti 16. gs. abām pamatkonfesijām. Pirmais katoļu katehisms iespiests 1585. gadā, bet vecākais zināmais luterāņu katehisms – 1586. gadā. Tās arī bija pirmās latviešu mācību grāmatas, kas būtībā pildīja ābeces funkcijas. Vēlāk reliģiskajiem tekstiem tika pievienoti arī ābeces elementi – burti un zilbes. Tā izveidojās tā sauktās katehisma ābeces. Visā Eiropā tās dominēja līdz 19. gs. Mācībām tika lietoti ar vasku klāti vai vienkārši koka dēlīši, kuros burti un zilbes, kā arī reliģiskie pamatteksti bija ar irbuļiem ievilkti vaskā vai ar nazi iegrebti kokā. Tiek pieņemts, ka šādas koka „ābeces” tika izmantotas arī pirmajās Latvijas skolās. Izplatoties grāmatu iespiešanai, mācību vielu iespieda uz papīra loksnēm un uzlipināja uz dēlīšiem. Tās tika dēvētas par lokšņu ābecēm. Latvijā bērni tās izmantoja vēl 18. gs., un kā ābeces grāmatiņas pielikumu tās izdeva pat 19. gs. pirmajā pusē.

17. gs. otrajā pusē parādījās tendence iespiest ābeces vietējā valodā. Tas bija arī laiks, kad dibinājās latviešu skolas, līdz ar to 17. gs. 80. gados tika iespiestas pirmās līdz šim zināmās katehisma ābeces latviešu valodā. Līdz 17. gs. beigām bijuši vismaz seši tādi ābeču izdevumi.  Tā kā šo pirmo katehisma ābeču pielikumos ir reliģiskie teksti, tās nevar uzskatīt par pirmajiem laicīgā satura darbiem, bet tās ir kā laicīgās literatūras aizsācēji.

Pirmā zināmā ābece latviešu valodā ir Tartu ābece (tāds nosaukums radies tāpēc, ka tā atrasta Tartu Universitātes bibliotēkā), iznākusi ap 1680. gadu.

17. gs. 80. gados aktīvs izglītības darbinieks bija Ernsts Gliks. Viņš tiek minēts kā viens no iespējamajiem Tartu ābeces sastādītājiem. Šīs ābeces apjoms (8 lpp.) un iekārtojums atbilst 1660. gadā zviedru valodā izdotai ābecei. Abām ir arī viena ilustrācija, kurā ir attēlots gailis.

Gaiļa attēls ābecēs sastopams bieži, tas tiek izmantots arī mūsdienās. Tāpēc bieži vien pirmmācības grāmatas tika sauktas tieši par gaiļa ābecēm. Gaiļa attēls ābecēs (sarkanā vai melnā krāsā, lielākoties uz vāka) skaņojas senā tradīcijā. Ap 1575. g. Frankfurtē pie Oderas iespiestā vācu ābece un 1578. g. Kēnigsbergā iespiestā poļu ābece ir vecākās zināmās ābeces, kuras rotā gaiļa attēls. Pēc šī gaiļa parauga ilgi tika darināti latviešu ābeču gaiļi – ar spēcīgu knābi, lielu seksti, stāvot uz nelielas platformas, pār krūtīm ir trīs lentes, kas dažos kokdzelumos vairāk līdzinās stīpām. Tiek uzskatīts, ka gaili zīmējuši pēc baznīcas tornī esošā gaiļa parauga. Pirmskristiānisma tradīcijās gailis bijis ticības un modrības simbols – gaismas saucējs, pret austrumiem vērstu skatienu, un trīs lentes it kā simbolizē gaiļa trīs skaļākos saucienus (latviešiem – pirmie, otrie un trešie gaiļi). 

17. gs. beigās Rīgā pastāvēja divas spiestuves (M. Nellera Rīgas pilsētas tipogrāfs un J. Fišera Karaliskā tipogrāfija). Tas veicināja konkurenci. Tajā laikā Rietumeiropā grāmatu apdari noteica barokam raksturīgā tieksme pēc greznības. Abi izdevēji izdeva ābeces. Pēc tekstiem un metodikas tās bija līdzīgas, taču atšķīrās to dizains. Karaliskajā tipogrāfijā 17. gs. 80. gados izmantoja individuālai lietošanai ērtu formātu, ābeces beigu lappusē bija gaiļa ilustrācija. 17. gs. 90. gados izdotas arī divas ābeces, kurās gaiļa attēla vairs nav. Tomēr šī kokgriezuma klišeja tipogrāfijā vēl netika iznīcināta, jo 1694. gadā tā izmantota, lai rotātu igauņu valodā izdotu ābeci. Savukārt G. M. Nellers ap 1690. gadu savu izdevumu laida klajā vienlapes veidā. Šādu ābeci piestiprināja skolā pie sienas un to vienlaikus varēja lietot vairāki bērni.

18. un 19. gs. latviešu ābeču attīstību ietekmēja vācu un kopš 19. gs. otrās puses – arī krievu ābeces. Vācijā 18. gs. spilgti izpaudās tendence ābecēs reliģiskos tekstus aizstāt ar lasāmiem gabaliņiem ar laicīgu saturu un morālām pamācībām. G. F. Stenders savu ābeci „Jauna ABC un lasīšanas mācība” (1782) sagatavoja, izmantojot šo tendenci, tā aizsākot jaunu laikmetu latviešu ābeču vēsturē.

Dažādas ilustrācijas citzemju ābecēs ievietoja jau kopš 16. gs., bet 18. gs. izveidojās īpašs ābeču tips ar ilustrāciju katram alfabēta burtam, attēlojot priekšmetu vai dzīvnieku, kura nosaukums sākas ar attiecīgo alfabēta burtu. Arī šo ābeču tipu latviešiem aizsāka G. F. Stenders, izveidojot savu „Bildu ābici” (1787).

Šo ideju viņš pārņēma no čehu jaunlaiku pedagoģijas pamatlicēja J. A. Komenska, kura doma bija tāda, ka apkārtējā pasaule jāpietuvina bērnam un vislabāk to var izdarīt ar attēla palīdzību. „Bildu ābice” ir pirmā mākslinieciski vērienīgi iekārtotā latviešu laicīgā satura grāmata. Daļa ābeces eksemplāru ilustrāciju bijušas kolorētas ar akvareļkrāsu (tas ir raksturīgi 19. gs. grafikai).”

Paplašinoties pirmmācības skolu mācību apjomam, ābeces iepazīstināja arī ar rakstīto burtu paraugiem un elementāriem rēķināšanas pamatiem. Pirmo šāda veida ābeci latviešu bērniem sastādīja K. Harders. 1784. gadā izdotajā Hardera ābecē bija ievietoti rakstītie burti un reizināšanas tabula. Kopš 18. gs. pirmajiem gadu desmitiem ne vien Vācijā, bet arī citās Eiropas zemēs pirmmācības skolās lietoja tā sauktās lasāmgrāmatas, kurās ābeces vielai sekoja didaktiski stāstiņi, dzejoļi un nelieli populārzinātniski ģeogrāfijas, vēstures un dabaszinātņu teksti. Šādas lasāmgrāmatas latviešiem ievadīja G. J. Mīliha „Jauna skolas grāmata” (1803), un šī tipa pirmmācības grāmatas bija ļoti populāras visu 19. gs. un 20. gs. pirmajos gadu desmitos.

Ābeču un lasāmgrāmatu izdošana sevišķi paplašinājās kopš 19. gs. 40.–50. gadiem, kad Latvijā straujāk attīstījās skolu darbs un par autoriem kļuva latviešu skolotāji. Pirmais no tiem bija A. Spāģis („Bērnu prieks”, 1844). Viņi pievērsa sevišķu uzmanību lasītmācīšanas metodikas jautājumiem un lasāmvielas papildināšanai ar folkloras paraugiem un latviešu rakstnieku darbiem. Lasāmie teksti kļūst vienkāršāki un nereti pat primitīvi. 19. gadsimta vidus bija arī laiks, kad ābece kļūst par komerciālu preci, ar kuru var nopelnīt. 19. gs. beigās Latvijas poligrāfijas uzņēmumos ieviesa daudzkrāsu litogrāfiju. Līdz ar to strauji attīstījās bilžu ābeces ar daudziem krāsainiem attēliem un minimālu tekstu. Ābeces tika izdotas ne tikai skolu, bet arī mājmācības vajadzībām. Bilžu ābeces palīdzēja vairot pirmsskolas vecuma bērnu interesi par grāmatu un atviegloja vecākiem mācīšanas darbu. No 19. gs. beigām cinkogrāfijas tehnika ļāva ievietot ilustrācijas arī skolu ābecēs un lasāmgrāmatās. Šīs ilustrācijas bija tehniski un mākslinieciski labākas par kokdzelumiem, kas lielajos ābeču metienos nodila un zīmējuma vietā bieži vien veidoja grūti atšifrējamus plankumus. 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajos gadu desmitos izcilākās ābeces izveidoja skolotāji P. Abuls, P. Bērziņš, J. Dāvis, F. Done, A. Laimiņš, R. Lībeks, P. Ozoliņš, R. Peika un I. Rītiņš.

20. gs. 20. un 30. gados Latvijā darbojās daudzi grāmatu izdevēji. Tajā laikā mācību grāmatas deva lielus ienākumus, tāpēc ābeču un pirmo lasāmgrāmatu izdošanā izvērtās konkurence un līdz ar to arī sacensība. Grāmatu veidošanai tika pieaicināti kvalificēti pedagogi, un bieži darbā iesaistījās arī rakstnieki (L. Bērziņš, K. Dziļleja, J. Ezeriņš, J. Grīns, L. Laicens, L. Paegle, V. Plūdonis u. c.). Grāmatu apdari veidoja izcili mākslinieki.

Padomju iekārtā latviešu ābeču vēsturē sākās jauns posms. Jau 1928. gadā Maskavā tapa E. Krūkles ābece „Oktobrēns”, 1943. gadā Otrā pasaules kara apstākļos ābeci sagatavoja K. Krauliņš, bet pēc kara un vēlākajos gadu desmitos līdz pat mūsdienām latviešu padomju ābeču izdošana izvērsās, jo vairāki autori – skolotāji un rakstnieki Z. Lubāniete (pirmās pēckara ābeces), J. Osmanis, O. Ņesterovs, A. Karule, A. Krauce, I. Muraleka – ābeces skolām un mājmācībai veidoja pēc jaunākajām pedagoģijas atziņām. Šajos gados parādās arī daudz jauninājumu. Tiek ieviestas dažādas neparastas mācību metodes, kas bieži atgādina rotaļu vai sacensību, piemēram, saliekamās ābeces – bērns saņem atsevišķu burtu kolekcijas un mēģina pats salikt tekstus.

Līdztekus ābeču tipu attīstībai gadsimtos pārveidojusies lasītmācīšanas metodika. Līdz 19. gs. visās zemēs, nedaudz variēta, dominēja burtošanas (boksterēšanas) metode: bērns nosauca burtus, no tiem kombinēja zilbes un no zilbēm – vārdus. Vajadzēja lielu attapību, lai šādi iemācītos tekoši lasīt. Piemēram, vārdu debesis burtoja šādi: dē-ē – de, bē-ē – be, ese-ī-ese – sis, kopā debesis. Lielākajai daļai bērnu lasītmācīšanās izvērtās par lielu mocību, jo īpaši tāpēc, ka pašiem skolotājiem trūka metodisku zināšanu un, pēc M. Klusiņa uzskatiem, „mācībā par lielāko palīgu ieskatīja pērienu, plūcienus un kulakus”. Daži autori mēģināja atvieglot burtošanu, piemēram, G. F. Stenders burtkopas (tā sauktos čupu burtus) ieteica lasīt kā vienu burtu (sch – š, tsch – č). Viņš arī sarakstīja metodiskus norādījumus skolotājiem. Burtošanas metodi nomainīja skaņu metode, kuras pirmsākumi dažu autoru darbos Rietumeiropā meklējami jau 16. gs. Bet tikai 19. gs. pirmajā pusē šī metode Krievijā, Vācijā un Skandināvijā pilnīgi aizstāja burtošanu. Pirmo skaņu metodes ābeci latviešu bērniem sarakstīja A. Spāģis (1844). Skaņu metodei izveidojās vairākas variācijas. Latvijā sekotāji radās arī K. Ušinska krievu ābecē (1864) lietotajai analītiski sintētiskajai skaņu metodei. Izmantojot to, mācīšanos sāk ar vienkāršiem vārdiem, ko sadala skaņās, no kurām pēc tam atkal veido vārdus. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā populāra kļuva tā sauktā fonētiskā metode. Pilnīgota analītiski sintētiskā skaņu metode ir padomju ābeču pamatā.

Jāatzīmē, ka latviešu ābecēs jau kopš G. F. Stendera līdz pat 20. gs. 30. gadiem ļoti populāras bija atskaņotas divrindes, kur kāds vārds vai vairāki vārdi sākās ar mācāmo burtu. Padomju ābecēs nav atskaņotu rindu.”

Līdz 1988. gadam izdoto ābeču skaits ar atkārtotiem un papildinātiem izdevumiem pārsniedz 300 izdevumus. [Sagatavots pēc: Ločmele 2009 : 20–24] Atsauces un bibliogrāfiju sk. Ločmele, J. Tekstuālā un vizuālā materiāla mijiedarbība ābecē. Diplomdarbs. Rīga: LU, 2009, 20.–24. lpp. Pieejams: https://www.lu.lv/portals/repozitorijs/. 

Stenders G. F. Bildu Ābice (Jelgava, 1787). [https://www.letonika.lv/literatura/Reader.aspx?r=222&q=stenders]

Monēta Latviešu ābece

Monētas priekšpuse (averss)

Monētas aversā attēlota ainiņa – latviešu zemnieku bērni apgūst pirmās iemaņas lasītprasmē. 

Monētas aizmugure (reverss) 

Centrā – gaiļa attēls no senākās zināmās latviešu ābeces, puslokā pa kreisi – uzraksts ABC, puslokā pa labi – uzraksts „Latviešu ābece” ar stilizētiem gotu burtiem. 

Grafiskais dizains: Arvīds Priedīte, plastiskais veidojums: Ligita Franckeviča. [Sagatavots pēc: https://monetas.bank.lv/monetas/latviesu-abece]

Dziesma Ābece. D. Rijnieka vārdi, mūzika, A. Baloža aranžējums, izpilda bērnu popgrupa „Pipari”.

Dziesmu albums Drošības ābece. D. Rijnieka vārdi un mūzika. 

Albums Uzvedības ābece. L. Vāczemnieka vārdi, R. Kalsona mūzika.

Kāds, kas krāj valodas

2014. gada rudenī Latvijas Nacionālās bibliotēkas 2. stāvā, Sociālo un humanitāro zinātņu lasītavā bija skatāma latgalieša Jura Cibuļa ābeču kolekcijas izstāde „Sākums”. 

Raidījumā „Pi myusim Latgolā” Juris Cibulis stāsta par sevi, ābeču kolekcijas veidošanu un paša rakstītajām ābecēm: „Būtībā es kolekcionēju vai krāju ne ābeces, bet valodas,” par savu kaislību uz ābeču kolekcionēšanu stāsta Juris Cibulis. „Cik zināms, pasaulē lielākajai daļai tautu nav savas rakstības, nav alfabēta, tas nozīmē, ka lielākajai daļai nav savu grāmatu. Tām tautām, kurām ir rakstība, alfabēts, lielākajai daļai ir tikai divas grāmatas – ābece vai Bībeles Jaunās derības tulkojums.”

Juris Cibulis neslēpj, ka jau no bērnības bijis kaislīgs krājējs – krājis gan akmeņus, gan putnu perēkļus, konfekšu papīrus, markas, skaņu plates. Pēc tam esot bijis žurnāls „Zvaigzne” un rubrika „No visas pasaules”, kur izlasījis par kādu dīvaini no Polijas, kurš krājot ābeces. Tas tad arī esot bijis tas zibens spēriens no skaidrām debesīm, lai saprastu, ka jāpaliek pie ābecēm un pārējās krātās lietas jāiemaina vai jāpārdod.

Pats par savām skolas gaitām Juris Cibulis atceras ābecē minēto zēna vārdu, kurš Latgalē nozīmē ‘kūts’. „Mēs, latgaliešu bērni, nekā nevarējām saprast, kāpēc tur rakstīts zēns Klāvs, bet nav rakstīts zēns Juris, Pēteris, Jānis. Līdz šai dienai vēl neesmu sapratis, kāpēc autoram bija jāraksta tāds vārds.”

Jura Cibuļa kolekcijā ir apmēram astoņi tūkstoši sešsimt ābeču, darba burtnīcu un metodisko norādījumu tūkstoš sešdesmit trīs valodās. Tās visas tiekot glabātas Jura Cibuļa mājās. Arī viņš pats ir vairāku ābeču autors gan latviešu, gan latgaliešu valodā un uzskata, ka mūsdienās bērni ir jāmudina mācīties latgaliešu valodu. „Tas ir ļoti svarīgi, būtu jāpanāk, ka latgaliešu valodu skolās mācītu obligāti, ne fakultatīvi.” [https://www.biblioteka.lv/kads-kas-kraj-valodas-articleitem-29524/; https://www.lakuga.lv/wp-content/uploads/2014/11/Pi-myusim-Latgola-1_11_2014.mp3]

 

Mana pirmā burtu Ābece!

Latviešu burtu ĀBECE iPhone un iPad

Ar ābeci sākas mūsu ceļš rakstītās pasaules izzināšanā – ar tās palīdzību iemācāmies burtus, nosaukt skaņu un izrunāt vārdus, kā arī liekam pamatus lasīt un rakstīt prasmei.

2010. gadā SIA E Forma sadarbībā ar SIA EUSO ir laidusi klajā latviešu valodas „Burtu ābeci” bērniem un citiem interesentiem, kuri vēlas apgūt latviešu valodu, darbojoties ar iPhoneiPad un iPod Touch.

Ābecē katrs burts ir attēlots īpaši – atskaņota tā izruna un nosaukts vārds, kas sākas ar šo burtu. Turklāt burts ir papildināts ar dzīvespriecīgām un interaktīvām ilustrācijām, kas motivē un palīdz viegli un ātri apgūt latviešu valodas alfabētu.

Šī programma iepazīstina ar burtiem, attīsta prasmi tos pazīt, izprast sakarību starp burtu, skaņu un vārdu, kā arī trenē atmiņu, veicina uzmanības noturību un vērīgumu. Turklāt interaktīvā ābece trenē pirkstu sīko muskulatūru, jo ikreiz ir precīzi jāpieskaras norādītajai vietai ekrānā. 

Ar šo ābeci spēlējas bērni jau no 2 gadu vecuma. Veidojot ābeci, tika pētīta tās vēsture, mācību metodoloģija un veidošanas loģika. Zīmīgi, ka gan pirmajām latviešu ābecēm, kas datētas ar 1680. gadu, gan arī turpmākajām kā simbols izmantots gailis. Veidojot ābeces versiju iPhone videi, tika respektēta vēsturiskā tradīcija, kā simbolu izvēloties gaili, kas ir rīta gaismas un jaunas dienas vēstnesis.

Oriģinālilustrāciju pamatā izmantojām tekstuālo un vizuālo tēlu atbilstību, izvēlēto priekšmetu uztveres vieglumu, kā arī nosacījumu, ka vārdam jāsākas ar konkrētu burtu. Tāpēc ābecē iestrādātie vārdu savienojumi un mēles mežģi ir īpaši pārdomāti. Ābeci atzinīgi novērtējuši gan bērni, gan sākumskolas pedagogi.

Tā kā daudzas latviešu ģimenes kopā ar bērniem ir izceļojušas ārpus Latvijas, šī virtuālā ābece palīdzēs apgūt latviešu valodas alfabētu arī nelatviskā vidē.

Ābeci iespējams lejupielādēt kompānijas Apple iTunes veikalā visā pasaulē, nepieciešams tikai internets un reģistrācija iTunes sistēmā, kā arī kāda no iepriekšminētajām ierīcēm – iPhoneiPad vai iPod touch. Ābece ir pieejama arī bezmaksas saīsinātajā versijā. [Sagatavots pēc: Markss : http://www.latviannewspaper.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=525]

 

Dzīvais vārds. Ābece un sākuma lasāmgrāmata

Igaunijas Dzimtās valodas biedrība un Lībiešu kultūras centrs izdevis Kārļa Staltes grāmatu „Jelzi sõnā. Ābēd ja īrgandõks lugdõbrōntõz” („Dzīvais vārds. Ābece un sākuma lasāmgrāmata”).

Tā ir pirmā ābece, kas jelkad uzrakstīta lībiešu bērniem, un šo lībiešu kultūrvēsturē nozīmīgo darbu jau 1938. gadā pabeidzis lībiešu dzejnieks, kultūras un sabiedriskais darbinieks Kārlis Stalte pēc Dzimtās valodas biedrības pasūtījuma. Taču tikai 2005. gada vasarā Igaunijas Valsts arhīvā Tallinā, pētot Igaunijas Dzimtās valodas biedrības dokumentus, lībiešu ābeces manuskriptu pavisam nejauši uzgāja vēsturniece Renāte Blumberga. Jau tūlīt pēc manuskripta atrašanas Lībiešu kultūras centrs nolēma, ka vēsturē pirmā lībiešu valodas ābece noteikti ir jāizdod. Kad Lībiešu kultūras centrs kopā ar starptautisko Lībiešu draugu biedrību 2011. gadu izsludināja par lībiešu valodas un kultūras gadu, bija skaidrs, ka ir pienācis īstais brīdis. Igaunijas Dzimtās valodas biedrība šo ieceri aktīvi atbalstīja un finansēja grāmatas iespiešanas izdevumus. Savukārt Lībiešu kultūras centra biedri nolēma manuskriptu sagatavot izdošanai bez atlīdzības.

Grāmatas manuskriptā bija atstāta vieta ilustrācijām, bet pašu ilustrāciju nebija. Tā kā ābeces izdevums ir tapis, sadarbojoties divu valstu – Igaunijas un Latvijas – organizācijām, Lībiešu kultūras centrs vēlējās, lai par ābeces ilustrāciju autoriem kļūtu abu valstu skolēni. Lībiešu valodas un kultūras gada sākumā tika izsludināts zīmējumu konkurss divās Latvijas skolās – Vidzemes lībiešu agrāk apdzīvotās teritorijas Pāles pamatskolā un Kurzemes lībiešu ciema Kolkas pamatskolā – un divās Igaunijas skolās – Metsapoles un Kilingi-Nemmes. Abas atrodas Vidzemes pierobežā, un, visticamāk, arī šajās vietās kādreiz tika runāta lībiešu valoda. Atsaucība bija milzīga, tādēļ nebija viegli izvēlēties labākos. Tā nu grāmatas māksliniece Zane Ernštreite nolēma, ka katrs konkursa dalībnieks ir pelnījis piedalīties šajā vēsturiskajā notikumā un lībiešu ābecē publicējami pilnīgi visi iesniegtie darbi.

„Dzīvais vārds” ir ne tikai pirmā lībiešu valodas ābece, bet arī jauns un autentisks lībiešu tekstu krājums, kas vienkāršās valodas dēļ ir izcili piemērots mācību vajadzībām. Turklāt „Ābece un sākuma lasāmgrāmata” sniedz interesantas ziņas un vērojumus par lībiešu dzīvi Ziemeļkurzemes zvejnieku ciemos, par lībiešu attiecībām ar kaimiņu tautām, par dabu un tradīcijām.

Grāmatas izdošanu atbalstīja Radu tautu programma (Hõimurahvaste programm), Latviešu valodas aģentūra un Latvijas Republikas Kultūras ministrija. [Blumberga : http://webwork.broka.lv/livones/lv/norises/2011/?dzivais-vards-abece-un-sakuma-lasamgramata]

 

Latvijas Universitātes Lībiešu institūts izdevis „Ludzas igauņu valodas ābeci”

2020. gadā Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūts sadarbībā ar Ludzas pilsētas Galveno bibliotēku izdevis „Ludzas igauņu valodas ābeci”, kuras nolūks ir iepazīstināt ar savdabīgu un mazāk zināmu Latvijas kultūras un Latgales kultūrvēsturiskās identitātes daļu – Ludzas igauņiem un to valodu, informēja institūta pārstāvji. (Sk. arī: https://www.facebook.com/latvistika/posts/2640002256251177)

Grāmatas autors ir LU Lībiešu institūta pētnieks Uldis Balodis, kurš kopš 2013. gada ir pētījis Ludzas igauņu valodu un dokumentējis mūsdienu situāciju vairākos desmitos ciemu ap Ludzu, kur senāk dzīvojuši Ludzas igauņi. Iepriekš U. Balodis ir pētījis citas mazāk zināmas kultūras un valodas, pievēršoties gan Ziemeļamerikas indiāņiem, gan lībiešu valodai. Savu pieredzi un zināšanas autors ir izmantojis, veidojot arī Ludzas igauņu ābeci.

Par grāmatu tās autors stāsta: „Mācoties Ludzas igauņu valodu, mēs dodam jaunu dzīvi daļai no Latgales un Latvijas senās daudzveidības. Iegaumējot kaut dažus Ludzas igauņu valodas vārdus, nodrošinām, ka šī daļa no mūsu vēstures nepazudīs, bet turpinās pastāvēt.”

Grāmata būs vērtīgs materiāls, lai iepazītos ne tikai ar Ludzas igauņu valodu un tās īpatnībām. Autors tajā ir iekļāvis informāciju arī par Ludzas igauņu vēsturi, pētniekiem un Ludzas igauņu apdzīvotajām teritorijām. Savukārt grāmatas beigās pievienota latviešu-Ludzas igauņu-latgaliešu vārdnīca, kurā iespējams saskatīt arī laika gaitā veidojušos ietekmi no latgaliešu un krievu valodas.

Ludzas igauņu valodas (lucuābecē katram alfabēta burtam veltīta lappuse, izceļot vārdu, dodot teikumu piemērus, kā arī ar šo vārdu saistītas fotogrāfijas no vēsturiskās un mūsdienu Ludzas un Ludzas igauņu ciemu ikdienas un Igaunijas Nacionālā muzeja arhīva.

Ludzas igauņu valoda ir dienvidigauņu (tajā skaitā arī divu Baltijas jūras somu valodu – veru un setu) valodas paveids. Vistuvākās radu valodas tai ir igauņu un lībiešu valoda. Ludzas igauņu valodas rakstība, kuras principus izstrādājis grāmatas autors, apvieno latviešu, latgaliešu, igauņu, veru un arī lībiešu rakstu valodas principus.

Ludzas igauņu apdzīvotais areāls atradies uz ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem no Ludzas. Tā ir viena no trim ārpus Igaunijas esošajām dienvidigauņu valodu „salām”. Dienvidigauņu valoda pirmā atdalījās no Baltijas jūras somu pirmvalodas, tādēļ Ludzas igauņu valoda ir nozīmīga to starpā. Tā ir saglabājusi vairākas arhaiskas vārdu formas un galotnes.

Ludzas igauņu valodu vēsturiski lietoja tikai savstarpējai saziņai, tādēļ tai nepastāvēja standartizēta rakstība. [https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/latvijas-universitates-libiesu-instituts-izdevis-ludzas-igaunu-valodas-abeci.a375136/]

 

Pēters Brūveris (1957–2011) košajā ābecē (2016), ko laidusi klajā izdevniecība „Zvaigzne ABC”, aicina bērnus brīnišķīgā ceļojumā pa Labās uzvedības zemi, kur viņi uzzina, kā ir jāuzvedas mājās un ciemos, skolā un uz ielas, cik svarīgi ir ievērot tīrību un kārtību un vienmēr pasacīt labos vārdus. [Sagatavots pēc: https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/4146-labas_uzvedibas_ abece.html]

 

2016. gadā iznāca Miķeļa Baštika ilustrētā grāmata „Mazā zemes ĀBECE”. Tas ir stāsts par Latvijas zemes atklāšanu no jauna. No jauna atklātu mīlestību pret iesētu sēklu un rudens ražu. Par atgriešanos dārzā. Par bērniem, viņu vecākiem un kopā pavadītu laiku, iepazīstot mūsu dabas bagātības. [Sagatavots pēc: https://www.miesai.com/collections/all/products/abc-book-maza-zemes-abece]

 

Saruna ar faksimilizdevuma „Gotharda Frīdriha Stendera ābeces. Faksimili. Transkripcijas. Apceres” sastādītāju mākslas zinātnieku Valdi Villerušu un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītāju Ināru Klekeri pieejama: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/stendera-abechu-faksimilizdevums.a42397/ vai https://www.youtube.com/watch?v=VQNFHQMioHA

 

Žurnālists un vairāku grāmatu autors Maiks Koljers Gotharda Frīdriha Stendera „Bildu ābicē” (1787) iemīlējies no pirmās uzlūkošanas reizes. M. Koljers kādreiz ir strādājis bērnu žurnālā, tāpēc novērtē, ka G. F. Stenders centies ieinteresēt bērnus lasīšanā pavisam mūsdienīgā veidā. Mūsdienu bērnu žurnāliem bieži tiek pievienotas uzlīmes vai citi nieciņi, kas saista viņu uzmanību, savukārt „Bildu ābicē” tie bija izgriežami attēli, kurus vajadzēja izkrāsot un ielīmēt pie atbilstošā pantiņa, mācīšanos padarot par spēli.

Otrs iemesls, kādēļ M. Koljeru saista tieši šī ābece, ir Mītavā (tagadējā Jelgavā) dzīvojušā izdevēja Johana Stefenhāgena personība. Viņš grāmatu izdošanas industrijā sācis darboties pēc tam, kad apprecējis kāda izdevēja atraitni un tādējādi mantojis nelaiķa iespiedpresi. Kopā ar Veco Stenderu viņi izdeva daudz ļoti svarīgu tekstu. [Sagatavots pēc: https://www.facebook.com/gramatalatvija/videos/832512657245309/]

 

2009. gadā pie lasītājiem nonāca Jura Cibuļa „Latgaliešu ābeču” pirmais izdevums, bet 2021. gadā tika publicēts otrais pārstrādātais un papildinātais izdevums. J. Cibuļs ir savācis ap 10 290 ābeču no 223 zemēm 1183 valodās.

Jaunajā darbā viņš stāsta par latgaliešu ābeču sarežģīto vēsturi vairāku gadsimtu laikā, raksturo ābeču tipus un veidus, to izstrādes un ilustrēšanas principus.