baltkrievs

balt- – sakne

kriev- – sakne

-s – galotne

baltkriev- – vārda celms

baltkrievu biedrība, baltkrievu ciems, baltkrievu dejas, baltkrievu dziesmas, baltkrievu ēdieni, baltkrievu kultūra, baltkrieva lepnums, baltkrievu literatūra, baltkrievu mākslinieki, baltkrievu pasakas, baltkrievu skola, baltkrievu sportisti, baltkrievu tauta, baltkrievu tautasdziesma, baltkrievu tautastērps, baltkrievu valoda, baltkrievu zeme

atjautīgs baltkrievs, devīgs baltkrievs, drosmīgs baltkrievs, jautrs baltkrievs, lepns baltkrievs, pacietīgs baltkrievs, sirsnīgs baltkrievs

ciemoties pie baltkrieva, draudzēties ar baltkrievu, izglītots baltkrievs, mīlēt baltkrievu, rūpēties par baltkrievu, tikties ar baltkrievu

Baltkrievu tautas pasaka „Runcis Maksims” latviešu un baltkrievu valodā. 

[http://www.asakas.net/pasakas/citu_tautu_pasakas/baltkrievu-pasakas/runcis-maksims/]

Baltkrievi iecienījuši košas, spilgtas krāsas savām mājām: zils, dzeltens, violets, zaļš. Māju ārkrāsojumā ļoti bieži kombinēts zils vai zaļš ar dzeltenu. Par valsts un pašvaldību naudu gar šosejām ciematos uzbūvēti gari žogi, kas gandrīz vienmēr krāsoti zilā krāsā vai zilās, dzeltenās, zaļās krāsas salikumā. Mājām raksturīgi kokgriezumi (aplodām, māju korēm), kas ir senākas tradīcijas mantojums un turpinājums. Arī kokgriezumi visbiežāk krāsoti. Vecākajiem kokgriezumiem, līdzīgi kā Latgalē, ir ģeometriskā ornamenta zīmes (tai skaitā saulītes), jaunākajiem augu ornaments. [Kursīte 2017 : 9]

●

Kopīgi motīvi saskatāmi baltkrievu un Latgales latviešu etnogrāfijā un folklorā: Vitebskas baltkrievu un latgaliešu (īpaši Ziemeļlatgales) tautastērpos redzamas vairākas kopīgas iezīmes: baltās krāsas dominante sieviešu brunčos, priekšautos, galvassegās, vīriešu kreklos un biksēs, sarkani izšuvumi, ornamenti kreklu uzpleču rakstos ir pilnīgi vienādi. Līdzīgas ieražas ir vasaras saulgriežos – Jāņos un Ivana Kupalas dienā. Savukārt daudzas garās dziesmas, kas raksturīgas tikai Latgalei, ir kopīgas baltkrieviem un lietuviešiem, piemēram, „Ods nokrita no ozola”. [Sagatavots pēc: Kļavinska 2012 : 92–93]

●

Baltkrievijā, 40 km attālumā no Minskas, atrodas Seno amatu un tehnoloģiju muzeju komplekss „Dudutki”. Muzejs atrodas senā muižas kompleksā, un tā uzdevums ir saglabāt baltkrievu tautas amatu meistaru prasmes un zināšanas. [Sagatavots pēc: https://dudutki.by/en/#putevoditel]

Etnonīms baltkrievs latviešu valodā ieviesies samērā nesen, līdz pat 20. gadsimta sākumam sarunvalodā autrumslāvu (baltkrievu, ukraiņu, krievu) kopnosaukums bija krievi, dažos apgabalos baltkrievi, tāpat kā lietuvieši, tika dēvēti par gudiem. 

Baltkrievu apzīmēšanai Latgalē funkcionē arī vairākas iesaukas: buļbaši, buļbjaņiki (saistīts ar baltkrieviem kā kartupeļu – buļbas – ēdējiem), belohvostiki ‘Latgalē dzimuši baltkrievi’. [Kļavinska 2012 : 91]

Pirmās baltkrievu pēdas Rīgā

Baltkrievu klātbūtni Rīgā 17. gadsimtā apliecina Rīgas dievnamu vēsture. Paprāvajai baltkrievu kolonijai bija nepieciešama garīga aprūpe. Piemēram, ierodoties viņi vēlējās pateikties Dievam par Daugavas krāču veiksmīgu pārvarēšanu. Sākumā dievnami celti Daugavas labajā krastā. Ir ziņas, ka 17. gadsimtā kādu laiku bija pagaidu dievnams lielā teltī, kur kalpoja mūki no Baltkrievijas klosteriem. 18. gadsimtā arī labajā krastā no dēļiem uzcelta baznīca. 

Baltkrievu kultūras uzplaukumu Latvijā 20. gadsimta 20.–30. gados var uzskatīt par brīnumu, jo nekādu iepriekšēju tradīciju viņiem Latvijā nebija. Viens no cēloņiem bija Latvijas valsts labvēlīgā attieksme un liberālie normatīvie akti. Valsts piedāvātais kultūras autonomijas modelis pavēra arī baltkrieviem nebijušas iespējas veidot savu kultūras dzīvi. Nozīme bija tam, ka baltkrievu centienus atbalstīja redzami Latvijas kultūras darbinieki, piemēram, Rainis. Pašu baltkrievu vidū atradās izglītoti cilvēki, kas uzņēmās iniciatīvu un ziedoja savu laiku un enerģiju: izglītības darbinieki (Vladimirs Piguļevskis u. c.), mākslinieki (Petrs Miranovičs, Petrs Masaļskis). 

Baltkrievu kultūras dzīve neatkarīgajā Latvijā bija daudzveidīga (skolas, biedrības, prese, teātri), organizēta un strukturēta. Latvijā reāli funkcionēja baltkrievu valoda un veidojās sava, vietējā, nevis no malas ienestā kultūras dzīve. Kultūras dzīvi, kā to paredzēja kultūras autonomija, vadīja paši baltkrievi. Nozīmīgu darbu veica Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Baltkrievu skolu pārvalde, kuras priekšgalā dažādos laikos nonāca Sergejs Saharovs un Vladimirs Piguļevskis. Pārvaldes galvenais uzdevums bija gādāt par baltkrievu iedzīvotāju izglītības līmeni. Latvijā saskaņā ar 1920. gada tautas skaitīšanas datiem varēja būt ap 70 tūkstošiem baltkrievu. Lielākā daļa bija mazizglītoti Latgales zemnieki. Rīgā dzīvoja apm. 5000 baltkrievu. Latvijā baltkrievu kultūras un izglītības darbinieki sastapās arī ar pretestību savām iecerēm – gan Saeimā, gan ārpus tās. Palīgā baltkrieviem nāca Rainis. Viņš vēl bērnībā Jasmuižā iepazinās ar kaimiņiem – baltkrievu zemniekiem –, saprata viņu valodu un simpatizēja šai tautai. Latvijas Republikas pirmā sasaukuma Saeimā viņš apņēmās pārstāvēt baltkrievu intereses. Viņu uz to oficiāli pilnvaroja baltkrievu biedrība „Batjkauščina”. No Saeimas tribīnes Rainis iebilda tiem, kas noliedza baltkrievu tautu, un pierādīja, ka Latvijas baltkrieviem ir tiesības uz savu kultūru un Latvijas atbalstu. Vēlāk, 1926. gadā, Rainis atsaucās Baltkrievijas kultūras darbinieku aicinājumam un apmeklēja Minsku. Tur kopā ar dažiem Latvijas baltkrieviem viņš piedalījās konferencē par baltkrievu valodas problēmām, iepazinās ar Janku Kupalu un citiem baltkrievu literātiem. [Sagatavots pēc: Apine 2014: 130–131]

Rainis un baltkrievi

Raiņa bērnība aizrit izteikti multinacionālā vidē. Nepilnu četru gadu vecumā Pliekšānu ģimene pārceļas no Tadenavas uz dzīvi Randenē pie Daugavpils. [..] Uz lielceļa ir nebeidzama kustība – tirdzinieki, krievu vezumnieki, var sastapt poļus, ebrejus, vāciešus, čigānkulbas un arī baltkrievus. Raiņa bērnības pasaulē viņi ieņem īpašu vietu. Baltkrievu gājēji strādā gan Randenē, gan vēlāk Berķenelē. Atmiņā palikušas naktssarga baltkrieva Nedzvecka rudens vējam līdzīgās skumjās dziesmas. Pa Daugavu brauca strūgas, no kurām skanēja baltkrievu dziesmas. Tām sekoja nebeidzamas plostu rindas. Vakaros plostnieki piestāja nakšņot. Pie ugunskuriem risinājās sarunas un skanēja vienmuļas, sērīgas melodijas. [..] Šie bērnības iespaidi iespiežas atmiņā uz mūžu, un vēlāk, izdzirdot baltkrievu valodu un melodijas, ietrīsas sirds. Baltkrievu tautasdziesmu „Dūda” nākamais dzejnieks tulkojis jau ģimnāzijas laikā. Pirmoreiz tā publicēta laikraksta „Jaunākās Ziņas” 1924. gada 261. numurā ar nosaukumu „Mana dūda” un apakšvirsrakstu „Baltkrievu dziesmas motīvs”. Pēc tam tā iekļauta bērnības epa „Saules gadi” trešajā daļā. [Cīrule 2017 : 39–40]

●

20. gs. pirmajā pusē Latvijā, Lietuvā un Baltkrievijā parādījās interese par baltkrievu leksikogrāfisko darbu izdošanu. 20. gs. 20. gados Latvijā K. Jezovītovs bija iecerējis savākt baltkrievu valodas materiālus un veidot no tiem trīsvalodu baltkrievu-krievu-poļu vārdnīcu, taču šī iecere netika īstenota. 30. gados Baltkrievijas PSR Zinātņu akadēmijā tika sastādīta praktiskā baltkrievu-latviešu vārdnīca, bet tā netika izdota. Vēlāk praktisku baltkrievu-krievu-latviešu vārdnīcu sastādīja Latvijas baltkrievu folklorists S. Saharovs, paskaidrojot savākto baltkrievu folkloras materiālu Latgales baltkrieva gara mantas. 

Pirmā divvalodu Baltkrievu-latviešu, latviešu-baltkrievu vārdnīca Latvijā tika izdota 2010. gadā, tās autore bija latviešu filoloģijas doktore Mirdza Ābola. Vārdnīcas vārdu krājums (ap 40 000 vārdu) ir pietiekams, lai to izmantotu ikdienas komunikācijā. Zināšanu minimuma iegūšanai vārdnīcā var atrast visizplatītākās leksēmas, kas ir obligātas starpkultūru komunikācijā. Tulkotāji var izmantot lielu sinonīmu klāstu, sarunvalodas un vēsturisko leksiku, folklorismus, dažādu terminoloģiju. Lai gan vārdnīca nav līdz galam izstrādāta un tajā trūkst secīga vienādas informācijas atspoguļošana dažādās vārdnīcas daļās, kas ir būtiski svešvalodu apgūšanā, tas ir liels solis baltkrievu un latviešu leksikogrāfijā un abu valodu kontaktu atspoguļošanā. [Gabranova 2016 : https://www.liepu.lv/uploads/files/PD_Julija_Gabranova.pdf]

2016. gada 19. jūlijā Latvijā sāka filmēt baltkrievu izcelsmes kinorežisora Sergeja Lozņicas pilnmetrāžas spēlfilmu „Lēnprātīgā”. Filmēšana notika Daugavpilī un tās apkaimē gandrīz piecas nedēļas. [Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kino-foto-un-tv/sergejs-loznica-sak-filmas-lenpratiga-uznemsanu-latvija.a192614]

Baltkrievu tautasdziesmas iespējams klausīties: https://www.belau.info/belarus/r/belorusskie_pesni/.

Starptautiskais Baltkrievu dziesmu un deju festivāls Dagdā: 

https://www.youtube.com/watch?v=HYiyUs0gZHI 

https://www.youtube.com/watch?v=qWRPCDbuWTA 

XIX gs. pirmajā pusē Centrālās Piedvinas baltkrievu apziņā latvieša tēls veidojās no emocionālajiem to dažu cilvēku (plostnieku, svētnieku) stāstiem, kuriem personiski bija izdevies pabūt Latvijas teritorijā un kontaktēties ar vietējiem iedzīvotājiem. 

Plostnieki, kuri pa Daugavu pludināja kokus un reāli kontaktējās ar latviešiem, radīja zināmā mērā mitoloģizētu latvieša etnisko tēlu. Viens no noteicošajiem mitoloģizācijas faktoriem bija pati Daugavas/Dvinas upe – galvenais un vissenākais šī reģiona sakaru kanāls.

Plostniekam bīstamas ne tikai reālā, bet arī mitoloģiskā ziņā bija upes krāces un akmeņi Daugavas lejtecē, par ko liecina to nosaukumi baltkrievu valodā: Varažeja (Burve), Čortova barada (Velna bārda), Baltvanci un akmens Balvan (Klucis). Tādējādi latvieši, kas lieliski pārzināja Daugavas/Dvinas upes tecējumu un kokus itin viegli pludināja cauri bīstamajām krācēm, baltkrievu apziņā bija ļaudis, kas apveltīti ar īpašām maģiskām zinībām, kuras vēl noslēpumainākas padarīja fakts, ka tās tika verbalizētas nesaprotamā (latviešu) valodā. 

Tādējādi XIX gs. pirmajā pusē Piedvinas baltkrievu priekšstatu par latviešiem lielākoties veidoja ceļotāju nostāsti.  

Situācija būtiski mainās, sākot ar 60. gadiem, kad latviešu pārceļotāji baltkrievu zemniekiem kļūst par reālās telpas daļu, laucinieki tos var ieraudzīt, satikt un katru dienu ar tiem kontaktēties. 1897. gadā ievērojams skaits latviešu dzīvo Vitebskas apriņķī (ap 4000), Polockas (ap 1700), Oršas (līdz 3700) un Bihovas (ap 1000) apriņķos. 

Baltkrievu priekšstatu veidošanā par latviešu kultūrtēlu arī latviešu kulinārās tradīcijas bija nozīmīgs faktors. Īpašu atzinību un cieņu vietējo iedzīvotāju vidū izpelnījās latviešu siera un alus darīšanas kultūra, kā arī ar ieražām saistīto ēdienu gatavošanas tradīcijas.

Taču pazīstamais latviešu ēdiens putra bieži vien bija baltkrievu ironijas un izsmiekla objekts. Visticamāk, skeptiskās attieksmes cēlonis pret putru bija piena salikums ar citiem produktiem. Cits ironijas avots bija tas, ka latvieši, īpaši jau vasaras laikā, ēdienu gatavoja uz plīts, nevis krāsnī, kā to darīja baltkrievi. Nav nejaušība, ka baltkrievu valodas ziemeļrietumu izloksnēs leksēma putra apzīmē ne tikai miltu un piena maisījumu, iesala mīklu, bet arī negaršīgu, nekvalitatīvu ēdienu. [Sagatavots pēc: Lobačs 2009 : 168–173]

●

Pēc 2016. gada tautas skaitīšanas datiem 2016. gadā Latvijā dzīvoja 60 603 baltkrievi, no tiem 41,7 procenti pilsoņu un 50,1 procents nepilsoņu. Rīgā atrodas vienīgā skola Latvijā, kur mācības notiek arī baltkrievu valodā – Jankas Kupalas Rīgas Baltkrievu pamatskola. 2017. gadā tajā mācījās 183 skolēni. Skolas galvenais uzdevums ir mācīt skolēniem baltkrievu valodu, sniegt iespēju iepazīties ar baltkrievu kultūru, literatūru, mūziku, vēsturi, tradīcijām. Baltkrievu pamatskolas folkloras kopa „Vavjoračka” (Vāverīte) regulāri piedalās baltkrievu biedrību rīkotajos sarīkojumos. [Sagatavots pēc: Hermanis 2017 : 95‒100]

●

Projektā „Lat-Balt-Art” (Latviešu un baltkrievu folkloras tradīciju vizualizācijas pārrobežu mākslas tilta izveide, 2012. gads) sadarbojās Ludzas novada pašvaldība ar Glubokojes pilsētu Baltkrievijā. Nozīmīgs projekta ieguvums ir modernā datorklase ar programmām un pieslēgumu internetam Ludzas Mākslas skolā, savukārt baltkrievu pusē – atvērtā mākslas skola. Kopdarbības rezultātā arī tapusi Ludzas un Glubokojes bērnu un pedagogu kopīgi veidotā animācijas filma „Kā Sprīdītis un Nesterka laimi meklēja”.

●

„Куфар беларускіх скарбаў” jeb „Baltkrievu dārgumu lāde” – tā sauca Daugavpils Baltkrievu kultūras centra projektu, kas bija veltīts Latvijas simtgadei. Visu gadu dažādos pasākumos skatītāji tika iepazīstināti ar baltkrievu materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu. „Baltkrievu dārgumu lādē” tika ievietoti autentiski darinājumi: izšūtie dvieļi – rušņiki, austi galdauti un segas, pītas jostas, izšūti tautastērpi un citi rokdarbi, kas ir baltkrievu materiālais kultūras mantojums. Katra tikšanās reize tika veltīta vienam vecmāmiņas lādes priekšmetam.

Pirmais, ko no savas tautas dārgumu lādes ceļ ārā baltkrievi, ir viņu tautas neatņemams atribūts rušņiks jeb dvielis – tīrības un dzimtās mājas simbols.

„Rušņiks pavadīja cilvēku no dzimšanas līdz nāves dienai. Jaundzimušo bērniņu lika uz linu rušņika. Ar rušņiku tika rotāta ikona, vedēji jaunajam pārim pirms laulāšanās apsēja rokas ar linu dvieli un laulību ceremonijas laikā otru lika zem kājām. Bija ikdienas rušņiki, ar kuriem klāja galdu, kā arī tajos noslaucīja rokas. Bēru dienā ar rušņiku kapā tika nolaists zārks. Rušņiks ir linu austs dvielis, kurš katrā apgabalā raksturīgs ar savām krāsām un ornamentiem, – kādam tie ir izšūti iniciāļi, kādam – ziedi, citam – putni, bet citam – ogas. Atšķiras arī toņi – vienam tie ir košāki, citam blāvāki,” stāstīja biedrības pārstāve Dagnija Litvinovska. [Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/daugavpils-baltkrievi-latvijas-simtgade-atver-savu-dargumu-ladi.a269265/]

●

Baltkrievi ir visā pasaulē izslavēti kartupeļmīļi. Ne velti tieši zeltainās kartupeļu pankūciņas jeb draņiki (baltkrievu val. дранiкi) ir viens no Baltkrievijas kulinārajiem simboliem. Baltkrievijas teritorijā kartupeļus sāka audzēt 17. gadsimtā (ziņas par kartupeļu audzēšanas pirmsākumiem Latvijā arī datētas ar 17. gadsimta otro pusi). Izrādījās, ka Baltkrievijas auglīgā zeme ir gluži vai kā radīta šim nolūkam, tādēļ ar laiku tautā iemīļotās buļbas (no baltkrievu val. бульба ‘kartupelis’) ieņēma arvien nozīmīgāku lomu ikdienas uzturā, nopietni konkurējot ar labību. Ir aprēķināts, ka mūsdienās katrs baltkrievs apēd 174 kilogramus kartupeļu gadā jeb aptuveni puskilogramu dienā.

Atgriežoties pie stāsta par draņikiem – vēsture liecina, ka kartupeļu pankūku recepte pirmo reizi tikusi publicēta Viļņā dzīvojošā poļu kulināra Jana Šitlera (Jan Szyttler) 1830. gadā izdotajā pavārgrāmatā „Kухар добра навучаны”. Šajā izdevumā Šitlers skaidro, kā gatavojami pannā cepti kartupeļu plācenīši, pieminot, ka recepte ir aizlienēta no vācu virtuves. Pavārgrāmata iemantoja plašu popularitāti vairākās Eiropas valstīs, piedzīvojot vairākus atkārtotus izdevumus, bet jo īpaši iecienīts Šitlera garadarbs bija Lietuvā un, protams, Baltkrievijā.

Kaut kartupeļu pankūkas ir daudzās valstīs iecienīts ēdiens, baltkrievi ar lepnumu uzskata, ka tieši no Baltkrievijā auglīgajās zemēs izlolotiem, ar cieti pārbagātiem tupeņiem sanāk visgardākie draņiki, it īpaši, ja tos pasniedz ar mačanku – bagātīgu gaļas mērci zemnieku gaumē. [Sagatavots pēc: https://www.delfi.lv/tasty/praktiski-padomi/soli-pa-solim-ka-gatavojami-tradicionalie-baltkrievu-draniki-ar-satigu-galas-merci.d?id=50473751]

●

Daugavpils pašvaldības iestāde „Baltkrievu kultūras centrs” piedāvā ekskursiju skolēniem „Baltkrievu nams”.

[http://visitlatgale.com/lv/objects/view?id=1592]

●

Ceļešs Vjačka. (2020) Baltkrievu mākslinieki Latvijā 1920–1990. Rīga : Jumava, 2020.

●

Pjotrs Masaļskis (1905 Pasienē‒1986 Rīgā) ir dzejnieks un tulkotājs. Literārais pseidonīms Pjotrs Sakols. Mācījies Ludzas Baltkrievu vidusskolā. Tulkojis Raiņa dzejas un latvju dainas baltkrievu valodā. Daļa viņa tulkoto latviešu tautasdziesmu 1979. gadā publicēta Minskā iznākušajā krājumā „Daļagļadi” (Apvāršņi).

●

Eiropas Savienības finansētā projektā „Pārrobežu sadarbības programma „Latvija–Lietuva–Baltkrievija”” tapa inovatīvs kultūrizglītības un tūrisma produkts ar apvienotu datubāzi – virtuāls muzejs, kas mūsdienīgi un atraktīvi atspoguļo līdz šim samērā statisko kultūrvēsturisko mantojumu un tā stereotipisko interpretāciju. Pamatmērķis bija veidot virtuālo ekspozīciju, saistot pētniecisko un muzeju darbības praktisko pieredzi, parādot kultūrvēsturiskās saiknes starp triju kaimiņvalstu pilsētām – Grodņu, Rēzekni, Ķēdaiņiem. Grodņas Valsts vēstures un arheoloģijas muzejs piedāvā 500 muzeja priekšmetu, kuri atspoguļo Grodņas reģiona vēsturisko un literāro mantojumu 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Šeit var aplūkot retas grāmatas, retus periodiskos izdevumus, apsveikuma kartītes, sadzīves priekšmetus un mājsaimniecības priekšmetus, fotokopijas, manuskriptus, dokumentus, plakātus un afišas, kartes un plānus, suvenīrus, mūzikas instrumentus, mākslas un amatniecības priekšmetus, svētbildes u. c. priekšmetus. [Sagatavots pēc: http://futureofmuseums.eu/lv/]