likt

lik- – sakne, celms

-t – galotne

likt atzīmi, likt cukuru, likt eksāmenu, likt galvā, likt grēdās, likt grīdu, likt ielāpus, likt jumtu, likt kaktā, likt lamatas, likt lietā, likt pamatus, likt pēdiņās, likt pie darba, likt plauktā, likt punktu, likt soli, likt šķēršļus, likt uz spēles, likt virsrakstu, likt zemē 

likt aiziet, likt aizmirst, likt atcerēties, likt brīnīties, likt ciest, likt darīt, likt domāt, likt drebēt, likt griezties, likt gulēt, likt manīt, likt novērsties, likt pabeigt, likt padomāt, likt saprast, likt sveicināt, likt trūkties, likt uzliesmot, likt uzminēt, likt vilties

likt klāt, likt krusteniski

Ja tev ir nauda, tu vari pat velnam likt kokā rāpties.

Cāļus vajaga likt perēt tanī laikā, kad baznīcēni nāk no baznīcas laukā, tad labi izdodas.

Olas vajaga likt perināt vakarā, jo tad cāļi neies ātri gulēt un neprasīs daudz barības, bet, ja liek perināt rītā, tad iznāk otrādi.

Kad pūš dienvidu vējš, vajag likt cāļus perēt, labi izšķiļas.

Kad olas liek perēt, tad licējam vajaga saģērbties raibās drēbēs ar vaļējiem matiem un vajaga likt nepāru skaitu olu un nevienam neteikt, cik olu palikts. Ja visi šie noteikumi izpildīti, tad cāļi labi izdodas.

Cāļus perinot jāliek sienā, tad vistas ies uz pļavu, ja liks lapās, tad dzīvos pa mežu, un ja salmos, tad ies uz labību.

Pēc tam, kad no krāsns izvilkta maize, krāsnī jāliek malka, tad Dieviņš viņā saulē laipas liks.

Kad vakarā iegriež maizes kukuli, tad galiņu nedrīkst ēst, bet tas jāatstāj rītdienai. Iegriezto kukuļa galu nedrīkst likt uz durvju pusi, lai svētība neizietu ārā.

Ir nepieklājīgi likt maizes kukuli uz galda ar iegriezto galu uz āru; iegrieztam galam vienmēr jābūt uz iekšu.

Iegriezto maizes klaipu nedrīkst uz galda malu likt, bet uz bļodas pusi, tad maizes nekad netrūkšot.

Maizes klaipu nedrīkst otrādi likt uz galda, citādi bads nāks mājās.

Aizgrieztu maizes kukuli nevar likt galdā ar griezumu uz durvju pusi, tad iziet svētība pa durvīm laukā.

Maizes kukuli nevajag likt augšpēdus, tad mirst maizes devējs.

Lai bēdaja, kas bēdaja,

Es par bēdu nebēdaju;

Liku bēdu uz akmiņa,

Spēr’ ar kāju ūdenī. [LD 117-0]

Velk Saulīte zīda kleitu,

Liek sudraba vainadziņu,

Liek sudraba vainadziņu

Zeltitām lapiņām. [LD 34027-0]

Man Laimiņa mūžu lika,

Ābelē sēdedama:

Liek man augt kā liepiņu,

Kā ābeli noziedēt. [LD 1199-3]

Gaiši spīd uguntiņa

Mīļas Laimas istabā:

Mīļa Laima sērdienei

Liek sudraba vaiņadziņu. [LD 4998-0]

Garas zeķes vien adiju,

Kunga dēla gaididama;

Vai (Ai), Dieviņ, kur nu likšu,

Nāk araja māmuliņa. [LD 7272-0]

Dod, Dieviņi, tā dzīvot,

Kā dzīvoja tēvu laiku:

Vecu ēst, vecu dzert,

Jaunu likt tai vietā. [LD 25748-0]

Sēd Laimiņa divus krēslus,

Grib man likt div’ mūžiņi;

Sēdi, Laime, vienu krēslu,

Liec man labu vienu mūžu. [LD 1216-3]

Neliec mani, māmulite,

Bez ziediņa šūpulī:

Liec naudiņu, liec maiziti,

Liec gudro padomiņu. [LD 1725-1]

Liec, Laimiņ, man mūžiņu,

Kādu pate zinadama;

Ja liec labu, tad liec garu,

Ja liec sliktu, tad liec īsu. [LD 1211-2]

Liku, liku, nenoliku

Savu zīļu vainadziņu;

Gāju, gāju, neaizgāju

Pie netikla tēva dēla. [LD 10197-0]

Vidzemites ziedus plūcu,

Nopinosi vaiņadziņu,

Divus stūrus zelta liku,

Trešo liku sudrabiņa. [LD 6104-8]

Trīs vasaras ganos gāju,

Trīs pūriņi piedariju. 

Vienā liku cimdus, zeķes,

Otrā baltas villanites,

Trešā liku garus kreklus

Kruņķetāmi piedurknēm. [LD 7891-0]

Lyku dīnu pi dīņeņis

Lelejā teirumā, 

Kab varatum vīnu dīnu

Pi gaļdeņa pasēdēt. [LD 28812-2]

Kur liksim, neliksim

Tik pasaul panāksnieku?

Liksim pašus cūkkūtī,

Zirgus cūku aplokā. [LD 19133-0]

Pieci gadi audzinaju

Stallēi bēru kumeliņu;

Tai sestāi gadiņāi

Lieku sedlus mugurāi,

Lieku sedlus mugurāi,

Jāšu sievas lūkoties. [LD 13883-0]

Glaužu savus sirmus matus,

Lieku ziedu vaiņadziņu;

Labak veca ar godiņu,

Nekā jauna bez godiņa. [LD 6548-0]

Bārgajam tautiešam

Bārgas cisas pataisiju:

Divi saujas nātru liku,

Trešo smalku adatiņu. [LD 24840-2]

Viena pate man telite,

Māraliņu vārdu liku,

Māraliņu vārdu liku,

Vairumiņa gribedama. [LD 28961-0]

Ai, skaisto vainadziņ,

Kur bij man tevi likt?

Galvā likt nedrīksteju

Aiz ļautiņu valodām. [LD 24559-0]

Meitu māte bēdajās,

Kur likšot savas meitas.

Klētī likt, – žurkas grauza,

Skapī likt, – sapeleja. [LD 20696-4]

Manu rožu vainadziņ,

Kur man bija tevi likt?

Žēl man bija citām dot,

Nevareju nonesāt. [LD 24279-1]

Lieciet manu vainaciņu,

Kur actiņas neredzeja;

Redz actiņas, sāp sirsniņa,

Galvā likt nevareju. [LD 24571-1]

Gotiņ mana platradzite,

Kur bij man tevi likt?

Dārzā rūmes tev nebija,

Kūtī ragi tev negāja. [LD 28904-0]

Kur es likšu, kur nelikšu

Brāļa sievas devumiņu?

Pūrā likt nevareju,

Sētmalā cūkas raka. [LD 25369-3]

Pruoteņ munu lusteigū,

Kur man beja tevi likt?

Vuordu soku, meži skaņ,

Sūli speru, zeme reib. [LD 5289-0]

Pa Ventiņ’ mani ved,

Ko es Ventu ziedinaj’?

Plostei likt cimdu pāri,

Ventai vajag gradzeniņ’. [LD 18448-1]

Kungs dzīrās puišu dēļ

Meitas likt cietumā.

Liekat, kungi, neliekat,

Puišiem vaļas es neļaušu,

Puišiem vaļas es neļaušu,

Augumiņu nicināt. [LD 9581-1]

Zvēri rok upi

Kad Dievs jau bīš visus zvērus radīš, tad viņš licis tiem rakt upi, lei būtu visiem ūdens ko dzert. Zaķis ar lapsu esot dzinuši pirmo stigu, un kurmis ar āpšu rakuši pirmo vagu. Līdz ar zvērim esot strādāši arī putni, zivis un citi kustoņi.

Kad upe bīsi izrakta, tad Dievs gāš apskatīties, kā katrs strādāš. Kurmis ar lāci bīši pavisam melli nošķīduši ar dubļim, un Dievs licis, lai par piemiņu viņim spalva ar’ paliktu mella. Vilks esot daudz racis ar degunu un kājām, kādēļ viņam purns un kājas atstāti melli. Tikai vālodze lēkāsi pa koku zarim un dziedāsi, bet nemaz nav rakusi. Dievs prasīš: „Kadēļ tu nenāci rakt?”

Vālodze atbildēsi: „Man bi žēl savas skaistās drēbes ar dubļim apšķaidīt. Kā lei es iemu rakt?”

Dievs atbildēš: „Kad tu nenāci upi rakt, tad tev arī nebūs brīvi upes ūdeni dzert.”

No tā laika vālodze varot dzert tikai rasu no koku lapām. Sausā laikā, kad kokos vair nav nekāda mitruma, viņa brēc pēc ūdens, un Dievs tad arī sūta lietu, lei vālodzes nenoslāptu.

Bute vēl rakusies pa dūņām, kad Dievs atnācis. Viņu ieraudzīdams, Dievs prasīš: „Ko mana butīte dara?” Butei nav paticis, ka viņa nav agrāki ievērota, tādēļ viņa Dievu izmēdīsi. Par sodu Dievs viņai devis greizu muti un licis uz galvas staigāt.

Arī vēzis vēl strādāš dūņās, kad Dievs prasīš: „Kur tad mans vēzis palicis?”

Vēzis domāš, ka viņu ievēros pirmo, atbildēš dikti rupi: „Vai tev acis pakaļā?”

Dievs atbildēš: „Par to tev ar’ paliks acis pakaļā.”

No tā laika vēzis vair neiet uz priekšu, bet atpakaļis. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/241/0121801.htm]

Neuzticamā māsa

Sen, sen, vecos laikos, nāca mājā vecs zaldāts, saukts Platbārzdis pēc viņa garās, platās bārzdas. Ceļā tam iegribējās dzert: viņš piegāja pie upes, nolikās uz vēderu un dzēra, dzēra. Nodzēries gribēja augšam celties, bet kas nu? Kāds aizķēries viņam aiz bārzdas, velk to upē, sacīdams: „Tev gals klāt, ja neapsoli man to pēc trim gadiem nodot, par ko tu nezini un kas tev mājā.”

Zaldāts, savu dzīvību žēlodams un to par kādu nieku turēdams, par ko viņš nekā nezina, apsola. Pārnāca mājā, viņam nāca priecādamās pretī sieva un stāstīja: „Ak, vīriņ! Kamēr tu nebiji mājā, man piedzima dvīnīši, puišelis un meitiņa. Puišeli nokristīja par Kārli, meitiņu par Annu. Kārlītis tīri pēc tevis!”

Platbārzdis ļoti noskuma, viņš noprata, ka abus bērnus bija apsolījis velnam. Piesolītie trīs gadi nāca beigās. Platbārzdis izraka kambari apakš zemes, nonesa tur visu mantu un nogāja uz turieni arī pats ar sievu un bērniem. Velns atnāca tai vietā, kur Platbārzdis bija dzīvojis, bet tur vairāk nekā neatrada kā kruķi un čauksturi, ko zaldāts bija aizmirsis. Velns sāka čauksturi spārdīt, un čauksture teica: „Pārlauz mani uz pusēm un svied to vienu galu gaisā. Kur tas nokritīs, tur viņi būs apakšā.”

Velns tā darīja un sāka zemi kārpīt, kur čaukstures gals bija nokritis. Zaldāts, to dzirdēdams, nomanīja, ka nu klāsies slikti, aizsūtīja sievu un bērnus uz mežu un palika viens pats kambarī. Velns, zemi izkārpījis, atrada zaldātu un prasīja tam, kur viņa bērni? Zaldāts atteica: „Kas tie par bērniem? Man neviena bērna nav!”

Nu velns klupa zaldātam virsū un sacīja: „Ja tu man neteiksi taisnību, tad es tevi nožņaugšu.” Par lielu draudēšanu zaldāts pateica, ka sieva ar bērniem mežā.

Sievai, mežā raudot un kunkurojot, nolaidās liels ērglis uzrunādams: „Nebīsties! Ja gribi savus bērnus no velna nagiem izglābt, tad liec viņus uz maniem spārniem. Es no velna izbēgšu!” Māte darīja tā, ņēma bērnus, uzlika ērglim vienu uz vienu, otru uz otru spārnu, iedeva bērniem raudādama vēl kādus ziediņus: susekli, ķemmes, lakatiņu, piekodinādama, lai lakatiņu tura katrs pie stūra un lai lietiņas sargājot, jo tās derēšot grūtos laikos.

Ērglis sacēlās spārnos un laidās ātri jo ātri projām; bet velns tam dzinās pakaļ un bija jau gandrīz klāt. Bērni sāka saukt: „Vai Dieviņ, vai Dieviņ! – zeme rīb, spalvas svilst, Sātans būs mums drīz klāt!”

Ērglis teica: „Metiet susekli zemē!”

Tiklīdz kā suseklis bija zemē nomests, izcēlās starp ērgli un velnu liels un tik biezs dzelzs mežs, ka ne adatiņas nevarēja izbāzt cauri. Velns nogāja pie kalēja un lika sev nokalt trīs birkavi smagu cirvi, lai varētu izcirsties cauri, ņēmās tad mežu kā kaņepājas cirst; bet, kamēr viņš izcirtās, bija ērglis jau labu gabalu priekšā.

Velns sāka atkal pakaļ dzīties un bija ērgli gandrīz panācis. Bērni atkal vaimanāja: „Vai Dieviņ, vai Dieviņ! zeme rīb, spalvas svilst, Sātans būs mums drīzi klāt!”

Ērglis teica: „Sviediet ķemmes zemē.” Nu izcēlās starp ērgli un velnu liels, milzīgs dzelzs dambis līdz mākuļiem. Velns aizgāja atkal pie kalēja un lika sev nokalt sešas birkavas smagu cirvi, lai varētu izkalties cauri; bet, kamēr izkalās, bija ērglis jau tālu projām. Velns skrēja atkal ērglim pakaļ, ka putēja vien, un bija jau gandrīz viņu sasniedzis. Bērni sauca: „Vai Dieviņ, vai Dieviņ, zeme rīb, spalvas svilst; Sātāns būs mums drīzi klāt!”

Ērglis lika bērniem lakatiņu zemē sviest. Tagad izcēlās starp ērgli un velnu liela, liela plata upe, pa kuru velns nevarēja nekā pāri tikt.

Nu ērglis nolaidās, un bērni te apmetās. Kamēr bērni vēl mazi bija, ērglis visādi palīdzēja, mājiņu arī uztaisīja, kur dzīvot. Daži gadi pagāja, bērni uzauga, un Kārlis gāja medīt katru dienu tuvējā mežā. Kādu dienu Kārlis bija atkal izgājis medīt. Anniņa laukā ieraudzīja otrpus upes uz krasta malas stāvam jaunu, smuku puisi, kas lūdza, lai viņu pārceļot. Anniņa labprāt to darītu, bet nezināja kā iesākt. Jauneklis pamācīja, lai izslaukot istabu, mēslus sagrābjot priekšautā un tos ar visu priekšautu upē iemetot, tad gadīšoties liels plosts, ar kuru tas viegli pār upi pāri tikšot. Anniņa tā darīja, un patiesi rādījās plosts, ar ko nu puisis pārbrauca pie Anniņas. Kas šai bija par prieku. Lūdza viesi iekšā, uzņēma, cienāja, kā tik zinādama. Šis pretim atkal glaimoja viņai un glaustījās, ka Anniņa drīz domājās bez viņa nemaz nevarot dzīvot. Nabadzīte nemaz nezināja, ka jauneklis bija tas pats velns, kas viņai reiz pakaļdzinies un no kā viņa bēgusi. Viņš drīzi izrādīja savu īsto dabu, ieskubināja Anniņu, lai lūkotu Kārli izdabūt ārā, tad viņi tik dzīvošot, tagad tiem no viņa jāslēpjoties.

Velns mācīja, lai viņa izliekoties slima, Kārlis, viņu mīlēdams, būšot visu darīt, ko tik vēlēšoties. Lai viņa tad prasot lauvas piena. Kad Kārlis iešot pēc lauvas piena, tad lauva viņu saplēsīšot. Ko domā? Anniņa dara pēc padoma, liekas gultā slima, kas slima. Vakarā Kārlis, mājā pārnācis, ierauga Anniņu gultā guļot, vaidot, ka jau būtu nāve klāt. Izsamisis piesteidzas pie viņas un prasa: „Māsiņ mīļā, kas tev kaiš?”

„Man sāp galva tā, ka nevaru ne izturēt,” viņa atbild pusdzīvā balsī.

„Vai nevēlies ko? Vai nevaru ko līdzēt?” brālis jautā. 

„Kad varētu lauvas pienu dabūt, tad paliktu vesela,” atbild viņa caur zobiem.

Kārlis, nabadziņš, ne ēdis, ne dzēris, steigšus vien steidzas uz mežu; bet velns, kas notaisījies, ka viņu nevar redzēt, smejas vien aiz prieka.

Kārlis, nogājis mežā, satika divus melnus suņus. Viens no tiem mācēja cilvēku valodu un apvaicājās, kur tas iešot? Kārlis izteica māsas indevi. Suns iekaucās, atlēca lauviene. Tai tesmens bija pierietējis kā mučele. Kārlis, paņēmis slauceni, izslauca lauvieni un teica: „Es tevi ātrāki vaļā nelaidīšu, kamēr tu man apsoli savu vecāko dēlu.”

Lauviene viņam to apsolīja. Pēc maza laiciņa atnāca lauva un pieglaudās pie Kārļa. Nu visi četri – Kārlis, divi suņi un lauva – gāja uz māju. Kārlis iedeva Anniņai pienu, ko tā gribēdama, negribēdama izdzēra. Zvērus neviens neredzēja, tie paslēpās ārā.

No rīta Anniņa teica, ka labāki gan viņai esot, bet ka naktī tā sapņojusi, ka tai vajagot zaķa pienu dzert, tad palikšot vesela. Kārlis, paņēmis slauceni, gāja atkal, zvēru pavadīts, bēdīgs uz mežu. Kad iegāja mežā, tad iekaucās suns, un nu izskrēja zaķu mātīte. Kārlis viņu izslauca un teica: „Ātrāki tevi vaļā nelaidīšu, kamēr tu man apsoli savu vecāko dēlu.”

Zaķu māte to apsolīja. Pēc maza brītiņa atnāca zaķis un gāja līdz uz māju. Anniņa izdzēra zaķa pienu. No rīta viņa teica vājā balsī, ka maz labāki gan esot, bet tomēr vēl nevarot augšam celties, esot sapņojusi, tai vajagot tīģera piena, tad palikšot vesela. Kārlis ņēma atkal slauceni un gāja ar saviem zvēriem uz mežu. Suns iekaucās, un tīģera mātīte atskrēja pierietējusi. Kārlis izslauca un teica: „Es tevi vaļā nelaidīšu, iekam tu man neapsoli savu vecāko dēlu!” Tīģera mātīte to apsolīja. Pēc maza brīža bija liels tīģeris klāt un gāja līdz uz māju. Kārlis paglabāja savus zvērus un nesa pienu iekšā. Anniņa bija pārsteigta, viņu ieraudzīdama, tā bija cieti domājusi, ka nu tas piena vairs nepārnesīs un dzīvs nepārnāks. Nu viņa lika no visiem zvēriem pienu nest un beidzot arī putna pienu. Kārlis dabūja to un no katra paturēja vienu no bērniem.

Redzēdama, ka pa šo ceļu Kārli nenogalinās, Anniņa, velna uzgumdīta, lika no tāda meldera miltus nopirkt, kam deviņas galvas un pie kā tikai pa deviņām durvim var pietikt. Kārlis, paņēmis savus zvērus, gāja vairāk dienas pa mežu mežiem, lauku laukiem un pienāca galu galā pie lielām dzelzs durvim, kur stāvēja milzis ar trim galvām. Viņš prasīja tam: „Vai melderis mājā?”

Šis rādīja, lai ejot tālāki. Kārlis ar visiem zvēriem gāja tālāki un pienāca pie durvim, kur stāvēja vēl lielāks milzis ar sešām galvām. Viņš prasīja tam: „Vai melderis mājā?”

Tas rādīja, lai ejot tālāki. Un viņi visi gāja pa durvju durvim, un, kad caur devītajām izgāja, tad uzgāja pašu melderi ar deviņām galvām, pašu veco velnu.

Šis prasīja: „Ko gribot?”

„Man vajaga miltu,” Kārlis atbildēja.

„Pag, pag, mazu brīdi,” velns atteica un pats izgāja ārā. Tiklīdz viņš bija izgājis, aizkrita cieti visas deviņas durvis ar varenu troksni. Kārlim palika bailes, viņš nezināja, ko darīt. Bet lauva teica: „Nekas, nebēdājies vis! Mēs, zvēri, esam stipri; mēs izlauzīsim gan tās durvis.”

Visi krita durvīs iekšā, un tās bija vaļā kā nieks. Atlauza vienas durvis pēc otrām un nedabūja citus velnus ne acim redzēt. Vecais velns, Annas brūtgāns, bija pa to starpu pie Anniņas nogājis un tai to prieka vēsti aiznesis, ka viņš Kārli tur ieslodzījis, no kurienes tas visu savu mūžu netikšot ārā. Kārlis, ar saviem zvēriem ārā ticis, taisījās iet uz māju, bet atminējās, ka ar tām bailēm aizmirsis miltus paņemt. Viņš uzaicināja savus zvērus, lai laižas, kas vieglāks un labāks skrējējs, atpakaļ pēc miltiem. Lauva teica: „Kas cits lai iet, kā bailīgais zaķis, kas, ja kāds šķērslis rastos, paņems miltus, laidīs vaļā un kā vējš būs pie mums atpakaļ.”

Zaķītis gan šķobījās, gan grozījās, bet nelīdzēja nekas, vajadzēja lauvam paklausīt. Viņš aizšāvās kā vējš projām, un nebija ko apskatīties, ka jau bija ar miltiem atpakaļ.

Kārlis pārnāca mājā ar visiem saviem zvēriem, izcepa maizi un ienesa to savai māsiņai. Anniņa apēdusi teica, ka nu viņai esot it labi palicis, tik vajagot vēl pirti izkurināt, lai dabūtu labi izsvīst. Kārlis izkurināja pirti un aicināja Anniņu, lai nu ejot izpērties.

„Ja, ja, es iešu gan,” viņa atteica, „bet papriekšu ej tu un ieper garu.”

Kamēr Kārlis bija istabā, tamēr velns izrāva sev zobu un lika to uz pirts krāsni. Kārlis, nekā ļauna nedomādams, nogāja ar visiem zvēriem uz pirti, bet, kā meta pirmo ķipi, te velna zobs Kārlim pierē un Kārlis kā plintes šāviens uz reizi pagalam. Zvēri viņu iznesa laukā, laistīja ar aukstu ūdeni, bet nekā, nevarēja un nevarēja atdzīvināt. Te uzsauca lauva lecēju āzim, zaķim: „Tu velc to zobu ārā, mēs citi turēsim galvu.”

Nu pieklupa visi klāt, turēja Kārlim galvu atspērušies, un zaķis kā kampa, tā arī izrāva zobu. Bet zaķim bija velna zobs lūpas pārplēsis, kādēļ tam vēl šo baltu dienu lūpas četros gabalos. Lauva ar savu mīkstu mēli izslaucīja caurumu pierē, putniņš ar savu knābīti ādu salipināja, un Kārlis bija atkal vesels kā rutks.

Kārlis zobu nolika tai pašā vietā uz krāsns, nogāja uz istabu un teica, lai nu ejot pērties, gars esot iepērts. Nu nogāja Anniņa ar velnu un, kā velns meta pirmo ķipi uz krāsni, te briuks! zobs velnam pierē, velns augšpēdus atpakaļ un pagalam, ne kustēt vairs nepakustējās. Kārlis lika velnu dzelzs šķirstā, uzvilka uz šķirstu trīs krustus un to apraka.

Anniņa nu visu izstāstīja, kā viņa velnu pāri laidusi, ka domājusi, ka tas viņas brūtgāns; bet, kad reizi bijusi ar viņu ielaidusies, tad vairs nevarējusi vaļā tikt. Nu abi atkal dzīvoja mīļi kopā, pārveda ar zvēru palīgu savus vecākus un bija laimīgi. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr03/0301314.htm]

Kad Dievs bija zemi taisījis, tad viņam palika vēl daudz zemes pāri, ka to nekur likt. Ezis Dievu pamācīja, lai raunot krunkām (papriekšu viņa bija gludena, t. i., bez kalniem). Tas bija labs padoms. Dievs nu ezim vaicāja: ko šis par to labu gribot? Viņš teica: lai šim dodot tādu spalvu, ka šo neviens nevarot aiztikt. Dievs paklausīja ezi un deva viņam dzeloņainu kažoku. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130101002/lv]

●

Kad zeme bij radīta, tad – ko domāt – tā negājusi apakš debess velves. Kur nu tādu lielu ripu likt? Pašu laiku pienācis arī ezis, ievaicādamies: kas te par nelaimi īsti esot? Tā un tā – zeme būtu gatava, bet nevar apakš debess apaļuma pabāzt, un nost skaldīt arī netiktos. „Tā maza lieta!” ezis atteicis, „ripa jāsaspiež drusku kopā, šaurāka, gan tad derēs.” Labi! Dievs tūliņ saspiedis ripu mazāku un nu viegli jo viegli pabāzis apakš debesim. Tikai, kopā spiežot, vietām krunkas gadījušās: tie ir tagadējie kalni un lejas. Bet Dievs par tādu gudru galvu ezim dāvinājis varenu apģērbu, no tīrām adatām, lai neviens uzbrucējs viņam netuvotos. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130101003/lv]

●

Senos laikos rudzu vārpas bijušas stiebrā līdz pirmam posmam. Cilvēki nezinājuši, kur maizi likt. Reiz māte ar maizes garozu pat bērnam pakaļu slaucījusi. Dievs gājis garām un saskaities, ka pavisam negribējis vairs rudzus atstāt. Vista teikusi: „Manis dēļ lai nav neviena, gan es pār sētiņu pārlēkšu un dabūšu ēst.” Bet sunītis lūdzis Dievu, lai atstājot kaut tik vienu garu vārpiņu, kā no purna līdz acīm. Dievs sunīti paklausījis un atstājis arī tik garu vārpu, kā sunītis lūdzis. No tā laika ticīgi cilvēki vienmēr sunim maizi pametot un nosakot: „Še, sunīt, ir mēs tavu daļu ēdam!” [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130111011/lv]

●

Dieviņš senāk staigājis pa zemes virsu vecīša izskatā. Reiz ļauna mātīte satikusi Dieviņu pie kūts, kad patlaban nesusi slauktuvē pienu uz istabu. Bet, tiklīdz Dieviņu ieraudzījusi, tūliņ pārsegusi slauktuvi ar lindrakiem, jo nepazīdama noturējusi to par burvi jeb skauģi. Tad Dieviņš vaicājis, ko viņa tur nesot. Šī atteikusi: „Ūdeni!” Dieviņš par tik rupjiem meliem aplam apskaities un jau gribējis likt pienam aizvienu par ūdeni palikt, bet tad iežēlojies: ko tad mazi bērni dzeršot, un nedarījis vis tā. Tomēr bez soda palaist nevarējis, tādēļ nolēmis: no šā brīža, pienu sildot, lai suliņu vairāk nekā biezā piena. Priekš tam esot bijis otrādi: biezā piena bijis divreiz tik daudz nekā suliņu; bet tā sieva vien to samaitājusi uz laiku laikiem. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130113005/lv]

●

Vīns vacs vecs bejs slims. Jam bejs daudzi zalta naudis un niv jis dūmuojs, kur likt. Beidzūt pajiems naudu, a mozs puika nūzaviers, ka jis ar naudu aizīt un īt uz vacuo pyuni. Tai puika uotri pa cytom durovom uorā un aizskriejs jam pa prīšku, izaruops iz sejis un gaidiejs. Vacais īzanas ar naudu, izrūk dūbi un naudu īlīk vydā un soks: „Kurs nūliks te treis cilvāka golvys, tas lai pajam tū naudu.” Puika izdzierds nasoka tai, soka itai: „Kas nūliks treis vystu golvys.” Vacais pagrūziejs golvu un dūmuojs, ka ar jū pats Dīvs runoj, atbildiejs: „Lai nūteik, kai augšejais soka.” Tod puika aizskriejs iz sātu un pasaciejs vusu muotei. Tod tiuleņ nūkovuši treis vystys, nūlykuši iz dūbis molys un pajāmuši zalta naudu. [Sagatavots pēc: http://pasakas.lfk.lv/wiki/140602022/lv] 

No trim latviešu likteņdievībām – Laimas, Dēklas un Kārtas – mūža likšana visvairāk ir Laimas pārziņā. Laimai likšana salīdzinājumā ar mūža kāršanu, lemšanu, vēlēšanu u. tml. ir noteicošā viņas darbība. Par to netieši liecina vārdformulas, kas lielā skaitā ir saistībā ar vārdu likt: Liec, Laimiņa; Ai, Laimiņa, licējiņa; Par Laimītes likumiņu; Laimiņ, mūža licējiņa; Man Laimiņa nolikusi; Dod, Dieviņ, liec, Laimiņ; Nedod, Dievs, neliec, Laima; Dos Dieviņš, liks Laimiņa. Piemēram,

Ai, Laimiņa licējiņa,

Kam tu mani mazu liki!

Visi mani matu gali

Rasiņā nomirkuši. [LD 5295]

Liec, Laimiņa, man mūžiņu,

Liec liepā, ābelē:

Kā liepai man izaugt,

Kā ābelei noziedēt. [LD 1199]

Pēdējā no citētajām tautasdziesmām atspoguļojas senie dzimuma totēmisma priekšstati. Liepa, ābele, arī ieva latviešu folklorā ir sievietes, savukārt ozols, bērzs, osis, vītols, kārkls – vīrieša pirmsenči. Ja tiek runāts par brāli un māsu, tad visbiežāk tautasdziesmās koku kodā tas ir vītols un liepa, ja par līgavaini un līgavu vai iecerētajiem, tad kā par ozolu un liepu vai ievu. Savukārt māte koku totēmiskajā kodā parasti tiek saukta par ābeli. Vairākkārt tautasdziesmās uzsvērts, ka Laimas likums, tas, ko Laima nolikusi, ir nepārsūdzams, nav cilvēka varā to mainīt, piemēram,

Kādu Laima mūžu lika,

Tāds bij man jādzīvo,

Es nevaru pāri kāpti

Par Laimiņas likumiņu. [Tdz 54 816] [Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 191–192]

●

Pātagai kā varas simbolam apliecinājumi atrodami arī citās zemēs un krietni senākos laikos. Senajā Ēģiptē faraonu varas simboli bija zizlis un pātaga un faraonus bija pieņemts attēlot ar pātagu rokā vai dieva Ozīrisa (mirušo valsts valdnieka) veidolā ar sakrustotu zizli un pletni pie krūtīm [..]*.

Pātaga kā noteiktu varu nodrošinošs rīks guvis atspoguļojumu arī latviešu tautas dziesmās, lai arī sadzīviskās ikdienas dzīves norisēs. Lai šo varu nodrošinātu, līgava lika pātagu sava pūra dibenā vai karināja gultas galvgalī [..]. [Vilcāne 2011 : 133]

*Atsauces un bibliogrāfiju sk.: Vilcāne, A. Pātagas kātu atradumi Latvijā XXV. Arheoloģija un etnogrāfija. Rīga :  Zinātne, 2011, 117.–136. lpp.

●

Arheoloģiski Daugmales pilskalns ir pētīts vairākos piegājienos. Arheoloģiskās izpētes laikā aizsardzības valnī fiksētas 15 apbūves kārtas.

Valnis veidots no 1. g. t. pr. Kr. līdz 12. gs. Senākā aizsardzības siena veidota no guļbūvē liktiem baļķiem, un tā nostiprināta ar vertikāliem zemē iedzītiem mietiem. Senākajās apbūves kārtās konstatēts divus metrus augsts no kārtīm veidots žogs, kas datējams ar 5. gs. Kāršu žogu saturējuši metra attālumā cits no cita zemē iedzīti mieti. [Sagatavots pēc: Jērums 2014 : 66–67]

●

Vidējā dzelzs laikmeta sudraba rotaslietu depozīti rāda liela sudraba daudzuma uzkrāšanos atsevišķu ģimeņu īpašumā, īpaši perioda otrā pusē. Perioda sākumā 5.–6. gs. sudraba rotaslietas joprojām tiek liktas kapos, kas liecina, ka mantošanas tiesības, t. i., vērtīgo priekšmetu pāriešana nākamo paaudžu rīcībā, vēl tikai veidojas un nostiprinās perioda beigās. [Sagatavots pēc: Zemītis 2014 : 53]

●

Labi saglabājies rombveida tipa zobens atklāts Ceraukstes Podiņu 20. kapā. Kaps ievērojams ar to, ka apbedījums ir slēgts, ar nepostītu inventāru. Apbedījumā guldīts vīrietis uz muguras, ar galvu uz DA. Apģērbs bijis sasprausts ar pakavsaktu (diametrs 6,2 cm), kuras loku noslēdz magoņgalvu formas gali. No jostas saglabājušās bronzas apkaluma podziņas un rombveida formas sprādze. Uz kreisās rokas bijuši divi bronzas spirālgredzeni. Labajā pusē pie sāniem likts vienasmens zobens un nazis ar koka roktura paliekām un bronzas stieples aptinumu (garums 12,8 cm, asmens platums 1,4 cm). Apbedītā vīrieša kājgalī likts bārdas formas cirvis un šķēps ar rombveida lapu [..]. Zobena kopējais garums sasniedz 83,3 cm, asmens platums ir 3,1–3,3 cm, muguras biezums 0,7 cm. [Jērums 2014 : 247]

●

Mārkiem parasti izraudzījās zemākas vietas, kur bija zilais māls, tos raka arī upju krastā, reizēm aizdambēja nelielu gabalu no upes vai ezera. Jaunos mārkos ūdens mīkstināšanai un rūgšanas procesa veicināšanai bēra kūtsmēslus, pavasarī ielika alkšņu, kadiķu vai egļu zarus. Dzīvojot ciemos, izmērcētos linus klāja uz rugaines, tad, ja lini ilgāk palika izklāti, nebija jābaidās, ka tiem izaugs cauri zāle vai lietainā laikā tie varētu sapūt. Viensētās sausā laikā linus klāja uz āboliņa. Iestājoties slapjam un aukstam rudenim, izklātos (bet līdz galam neizgulējušos) linus cēla augšā un lika rindā ap horizontāli novietotu kārti (Latgales ziemeļu daļā), kas abos galos balstījās uz divām staklītēm, bet Latgales dienvidu daļā babkā (statiņā) vai arī blāķī, t. i., kūļus lika divās rindās ar resgaļiem uz vidu. Pirmais veids izplatīts arī Vidzemē, otrais – Zemgales austrumu daļā. [Leinasare 1973 : 46]

Satori aptauja: grāmatas, kas liek izaugt labākiem cilvēkiem

Kādā pētījumā atrasta saikne starp Harija Potera grāmatu sērijas lasīšanu pusaudžu vecumā un vairāk attīstītu empātiju turpmākajā dzīvē, apstiprinot pieņēmumu, ka grāmatas liek izaugt par labākiem cilvēkiem.

Rakstnieks Māris Bērziņš domā, ka starp simtiem un tūkstošiem grāmatu, kas likušas izaugt par labāku cilvēku, vispopulārākās ir Astridas Lindgrēnas „Grāmata par Pepiju Garzeķi” un Gerharda Holca-Baumerta „Alfons Trīcvaidziņš”. Viņam šķiet svarīgi, ka Pepija mudina lūkoties uz pasauli ar svaigu, nepieradinātu skatienu, izvairīties no vecām dogmām un iesīkstējušiem priekšstatiem, radoši veidot personisko pasaules telpu, kā arī nesatraukties, „ko citi par mani padomās”. Savukārt Alfons Trīcvaidziņš brīnišķīgi palīdz pārdzīvot pašam savas neveiksmes un liek paraudzīties uz sevi un dzīvi ar smaidu.

Inga Gaile atzīst, ka viņai tie ir bijuši Fjodora Dostojevska darbi, īpaši „Brāļi Karamazovi”. „Šo romānu izlasīju vidusskolā, un mani satrieca, cik aizraujoši uzrakstīts un daudzbalsīgs tas ir. Ivana Karamazova tēls un runa par bērnu ciešanām izpleta manu empātiju no istabas par māju.”

Arī citi darbi, piemēram, Ojāra Vācieša „Klavierkoncerts”, Vladimira Majakovska „Mīlu” un „Flauta-mugurkauls”, Vizmas Belševicas „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, Ingas Ābeles „Sniega laika piezīmes”, Hīsa Kaujera „Lielā grāmata par Madaru” ir likuši domāt un līdzpārdzīvot.  

Bērnu grāmatu izdevniecības „Liels un mazs” vadītāja Alīse Nīgale uzskata, ka jebkura patiešām laba, jaudīga bērnu grāmata – gluži vienalga, vai tā ir proza, dzeja, bilžu grāmata vai komikss – liek bērniem izaugt par labākiem cilvēkiem, saprast un pieņemt pasauli un sevi. Pats būtiskākais – lai autoram pašam ir skaidrs, kas svarīgs viņam sakāms, un lai tas būtu darīts godprātīgi un aizrautīgi, nevis aprēķinot, kas nesīs komerciālu veiksmi, vai vēloties gudri pamācīt. Labas bērnu literatūras etalons vienmēr ir bijušas Astridas Lindgrēnes un Tūves Jansones grāmatas. Izdevniecībā „Liels un mazs” publicēts daudz  brīnišķīgu grāmatu, kas liek lasītājam izjust empātiju, piemēram: Žaka Frīnsa „Skolotājs Jāps var visu” (no nīderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone), Marijas Parras „Vafeļu sirdis” (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone), Andrusa Kivirehka „Sirli, Sīms un noslēpumi” un „Oskars un lietas” (no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga), Ulfa Starka „Proti svilpot, Juhanna?” un „Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es” (no zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane), Henrikas Andersones „Emma Glorija un sarkanā Ilgu grāmata” (no zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane), Lēlo Tungalas „Biedrs bērns” (no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš), Kitijas Krauzeres bilžu grāmatas „Ezera Annija” un „Skrību skrābu tvīt plunkš!” (no franču valodas tulkojušas Gita Grīnberga un Vineta Berga). Tās visas ar bērnu runā dzīvesgudrā, patiesā, sirsnīgā intonācijā par autoriem būtiskām tēmām un dara to viegli, asprātīgi, izjusti, bez didaktikas vai patosa. Šī intonācija piemīt arī Ineses Zanderes, Kārļa Vērdiņa, Ingas Gailes bērnu dzejoļiem, Rūtas Briedes, Anetes Meleces, Reiņa Pētersona, Elīnas Brasliņas, Annas Vaivares un citu veidotajām grāmatu ilustrācijām. [Sagatavots pēc: https://satori.lv/article/satori-aptauja-gramatas-kas-liek-izaugt-labakiem-cilvekiem?fbclid=IwAR2oHX-q-YZj7QmXH888ndaBkXUbggBvnZrx-1l3ywXaoTNh_B-5vTjdWeA]

Diskusijas par ortogrāfiju un otrais ortogrāfijas rīkojums

Arī pēc Latvijas atbrīvošanas [1920. g.] ortogrāfijas jukas redzamas dažādos iespiestos tekstos, tiek lietota gan fraktūra, gan latīņu raksts, brīžiem juku jukām atkarībā no tehniskajām iespējām. Skolās trūkst mācību grāmatu, pašu skolotāju, bet esošie ne vienmēr ir pietiekami labi sagatavoti.

Sabiedrībā veidojas diskusija, daļa inteliģences vēlas saglabāt vecās ortogrāfijas ieradumus vai ieviest rakstībā kādus jauninājumus. Piemēram, 1920. gada 17. martā žurnālists un grāmatizdevējs Jēkabs Dravnieks (1858–1927) raksta: „Skolā mums arvienu vēl māca, ka uz sieviešu kārtas lietu vārdiem daudzskaitļa datīvā jāliek pusjumtiņš, tātad jāraksta mahtèm, seewàm, mahjàm, baznizàm, waldèm, sehnèm utt. Pie tam atsaucas, ka valodnieki to tā atzinuši par pareizu”. Viņš uzskata, ka pusjumtiņš galotnēs atmetams.

Pēc Endzelīna publikācijām lielākajos laikrakstos diskusija par jauno ortogrāfiju turpinās arī 1920. gada decembrī. [Paegle 2008 : 74]

●

Izsaukuma zīmi liek aiz īpaši intonētiem izsacījumiem. Tā lietota ar mērķi pievērst uzmanību šiem vārdiem, grafiski attēlot runāta teksta intonāciju ar pieturzīmēm aiz izsauksmes vārdiem. Pirmajā no citētajiem piemēriem pausts sašutums, bet otrajā – izbrīns.

Nocirst viņas sidraba birzi – ģimenes svētnīcu – un pārvērst to cūku kūtī! Nu es tevi negribu ne acu galā vairs ieraudzīt, mīļo preciniek! Ardievu! (Ieviņš Sidraba birzs 1996 : 46) 

Lai atklātu pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret kādu teksta vienību (vārdu u. tml.), aiz tās iekavās likts iestarpinājums – vienība, kas ir kā teksts tekstā jeb izsaka autora komentāru par tekstu. Šāda iestarpinājuma beigās bieži likta izsaukuma zīme. [Ķauķīte 2018 : 210]

●

Jautājuma zīme ir pieturzīme, ko parasti liek jautājuma teikuma beigās, retāk aiz atsevišķiem stāstījuma teikumā iekļautiem jautājuma vārdiem vai vārdu savienojumiem ar jautājuma nozīmi, piemēram, Uz jautājumu kā? grūti atbildēt (VPSV 2007 : 175)*. Jautājuma zīme lietota jau katoļu katehismā (1585): Bhet ko bues wenam/ Chri§titam cilwekam titcet? (korpuss.lv/senie). Prozas tekstā jautājuma zīme likta retoriska jautājuma teikuma beigās. Šis jautājums pats jau ietver uzsvērtu apgalvojumu vai noliegumu – jautājuma forma ir tikai apstiprinājuma līdzeklis (Liepa 2003 : 353). [Ķauķīte 2018 : 212] * Atsauces un bibliogrāfiju sk.: Ķauķīte, S. Stilistisks pieturzīmju lietojums prozā un publicistikā. Linguistica Lettica. 26. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2018, 204.–235. lpp.

●

Vēl pirms tika uzsākta uzvārdu došana vidzemniekiem (vai arī aptuveni vienā laikā ar tās sākumu), „Latviešu Avīzēs”, atsaucoties uz kādā no iepriekšējiem numuriem sniegto Kursīšu mācītāja padomu „visiem Latviešiem likt savus bērnus uzrakstīt”, tika publicēts uzaicinājums visiem latviešiem „uzrakstīt” arī savus „cilts vārdus” (respektīvi, uzvārdus): „Jo kā var visus Jāņus, Jaņus, Annes, jeb Dārtes izšķirt, kad nav tas cilts vārds klāt pielikts?” Rakstā ieteikts par cilts vārdiem izvēlēties tēvu tēvu pavārdus, bet jāizvairās no iesaukām: „Visiem Latviešiem ir no tēvu tēviem pavārdi; viņi tik līdz šim tos cilts pavārdus ne ir cieņā likuši; bet tas ir ļoti vaijadzīgs, ka ikviena cilts savu vecu pavārdu uzmeklē. Tāda uzmeklēšana to vecu pavārdu nu jo vairāk vaijadzīga ir, kad latviešu tauta pagalam brīva top. Par to vien jāsargās, ka tie ļaudis tik kādus nieka pavārdus ne tur, jo Latvieši ir ieraduši, cits citam kādus nieka pavārdus pielikt, ko palangus sauc.” (Latviešu Avīzes, Nr. 35; 31.08.1822.) [Trumpa 2018 : 122–123]

●

Cilvēki, kuriem bērnībā un jaunībā nav izveidojies pietiekami stabils dzimtās valodas leksiski semantiskās sistēmas pamats, daudz vieglāk pakļaujas svešai ietekmei, taču indivīda lingvistiskā spēja var ievērojami uzlaboties, ja kāds ārējs impulss viņam liek padomāt par valodu, meklēt papildinformāciju par pareizu valodas lietojumu un pēc tam sajust zināmu gandarījumu vai pat vēlmi pamācīt citus. [..]

Angļu valodas ietekmes desmit izpausmes veidi ir nosacīts apzīmējums. Gandrīz visus šos izpausmes veidus varētu aplūkot vienā blokā – burtiska kopēšana. Tomēr detalizētāks dalījums ļauj reljefāk izcelt angļu valodas ietekmes pārsteidzoši plašo diapazonu, kas, iespējams, liks sabiedrībai nopietnāk izvērtēt mūsdienu procesus valodā. Šā raksta autora [J. Baldunčika] vērojumi un valodas faktu krājums, kā arī citu valodnieku publikācijas ļauj izšķirt šādus ietekmes veidus: 

1) angļu valodas vārdu aizgūšana vai aktivizēšana;

2) angļu-latviešu tulkotāja viltusdraugi;

3) pamatekvivalenta semantiskā hipertrofija;

4) angļu valodas frazeoloģismi;

5) angļu valodas gramatiskās (morfoloģiskās) iezīmes;

6) angļu valodas sintaktiskās iezīmes;

7) angļu valodas svešiespraudumi;

8) ortogrāfija (lielie burti, pēdiņu nelietošana u. c.);

9) skaitļu un decimāldaļu pieraksts;

10) angļu iniciāļsalikteņi un to angliskā izruna. [Baldunčiks 2010 : 63]

Dziesma Liec galvu Krusta priekšā. Normunda Rutuļa vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda koris „Absolventi”.

Dziesma Nāc sadziedāt. Guntara Rača vārdi. Jāņa Strazda mūzika, izpilda Normunds Rutulis, Ieva Sutugova, Ginta Ēķe, Kristīna Zaharova, Elizabete Zagorska, Kārlis Būmeisters.

Dziesma Vairogi. Vitauta Ļūdēna vārdi, Jura Pavītola mūzika, izpilda rokgupa „Līvi”.

Latviešu tautasdziesma Bēdu manu, lielu bēdu.

Latviešu tautasdziesma Āvu, āvu baltas kājas.

Latviešu tautasdziesma Uz ežiņas galvu liku.

Māteru Jura Kazdangas pamatskola

1876. gadā barons Manteifeļs lika uzcelt Pūckalnā skolu. Vēlāk zemnieki pateicībā par skolas uzcelšanu savam baronam uzcēla pieminekli. 1939. gadā skolai tika piešķirts jurista un literāta Māteru Jura vārds. To skolas nosaukumā atjaunoja 2003. gadā. Māteru Jura vārdi „Darbs ir gods” ieausti atjaunotajā skolas karogā. [Sagatavots pēc: https://letonika.lv/groups/default.aspx?q=likt&id=2694632&&g=3]

Vienkāršā rudzu un kviešu maize ar ieraugu un sēklām

Šī ir pārbaudīta recepte. Maize ir bagāta ar sēkliņām, tāpēc garšīga arī tāpat, bez nekā. Taču var, protams, virsū ziest sviestu vai medu, likt gurķa ripiņu, zaļumus, siera vai desas šķēlīti vai ko citu.

Maizei vajadzēs

• 1 kg miltu – rudzu un kviešu (var likt dažādās attiecībās, piemēram, pusi uz pusi, var pat tikai rudzu miltus),
• pusotras glāzes dažādu sēkliņu (sezama, saulespuķu, ķirbju, ķimeņu, magoņu, linsēklu – kādas nu pie rokas),
• 2 tējkarotes sāls,
• pusglāzi cukura,
• litru silta ūdens.

Nelielā daudzumā siltā ūdens izšķīdina ieraugu, tad pielej pārējo ūdeni, pieber visas sastāvdaļas un rūpīgi samaisa – mīklai jābūt bieza krējuma konsistencē. 3–4 ēdamkarotes gatavās mīklas atliek ieraugam nākamajai reizei. Pārējo liek divās cepamajās formās, kur iepriekš ieklāts ar sviestu ieziests cepampapīrs. Formai jābūt gana dziļai, jo mīkla piebriedīs un celsies par vismaz trešdaļu. No virspuses apkaisa ar miltiem vai sēkliņām. Sasedz ar dvielīti, liek siltā vietā un raudzē 8–10 stundas (var raudzēt pa nakti un no rīta cept). Sakarsē krāsni un liek maizi cepties, pakāpeniski samazinot siltumu: pirmās 20 minūtes cep 220 grādu karstumā, nākamās 20 minūtes – 200 grādos, bet pēdējās 20 minūtes 180 grādos. [Sagatavots pēc: Kanepone, Lūse : https://www.santa.lv/raksts/ievasreceptes/cepsim-maizi-pasas-33911/]