tikums

tik- – sakne

-um- – piedēklis

-s – galotne

tikum- – vārda celms

-ums – izskaņa

bērna tikums, cilvēka tikums, darba tikums, dēla tikums, dzīves tikums, mātes tikums, meitas tikums, puiša tikums, sievas tikums, tēva tikums, viesmīlības tikums, vīra tikums

attīstīt tikumu, kopt tikumu, veidot tikumus 

Viss zūd, tikums paliek.

Bagātība zūd, tikums paliek.

Vyss izabeigs, a tykums paliks.

Tikums dievišķīgs, likums cilvēcīgs. (R. Kaudzīte)

Tikums pieder sirdij, likums prātam. (R. Kaudzīte)

Darbeniece man’ māsiņa,

Lūko manu līgaviņu,

Tu vareji nolūkot

Visadāi darbiņā,

Visadāi darbiņā,

Visadāi tikumā. [LD 11079-0]

Nosavēru ganidama

Jaunu puišu tikumā:

Kurš puisits zirgu kūle,

Tas kuļ savu līgaviņ’. [LD 9785-9]

Nosaraugu tautu dēlu

Augumā, tikumā;

Ir augums, ir tikums,

Nava laba padomiņa. [LD 10484-0]

Šodien redzēs

Māsiņas tikumu,

Vaj būs galviņu

Uz cini likuse. [LD 25227-0]

Sasēda meitiņu

Dižena rinda;

Ievedu brāliti

Lūkoties. 

Ņem, mans brāliti,

Kura tev patīk.

– Ko ņemšu, māsiņa,

Izlasas vien.

– Ņem jel to pašu

Bajāra slaistu,

Bajāra slaistam

Daudz sudrabiņa.

– Kur likšu sudrabu,

Kad nava tikuma? [LD 33603-2]

Dod, Dieviņi, linus labus,

Liniem labas pakuliņas;

Dod, Dieviņi, brāļam sievu,

Sievai labu tikumiņu. [LD 9492-1]

Diža, diža dēlu māte, –

Jo tu diža, es dižaka;

Tu ar savu dēlu diža,

Es ar savu tikumiņu. [LD 23239-0]

Kad es augu brālišos,

Es raženi turejos:

Skaidri slauku brāļa namu,

Vēl jo skaidri istabiņu:

Namē manu godu rauga,

Istabē tikumiņu. [LD 9977-0]

Neteic mani, māmulite,

Pa ciemiem staigadama,

Mana paša kājas, rokas

Izteiks manu tikumiņu. [LD 6878-0]

Kas liniņu šķiedru teica,

Sērdienites tikumiņu?

Kaņepites šķiedru teica,

Mātes meitas tikumiņu. [LD 4715-0]

Diezgan man augumiņa,

Diezgan labu tikumiņu;

Apkaliet, bāleliņi,

Sīkajiem sudrabiem. [LD 5322-3]

Bajars savas meitas teica,

Kas teiks mani sērdieniti?

Mana paša rokas, kājas,

Tās teic manu tikumiņu. [LD 4697-0]

Cieši jūdzu, droši braucu

Lielas naudas kumeliņu;

Droši jēmu to meitiņu,

Zinaj’ labu tikumiņu. [LD 11095-2]

Es, tautieti, neraudziju

Tava skaidra augumiņa;

Darbu tavu vien raudziju,

Tavu labu tikumiņu. [LD 9788-2]

Šitie puiši pūru rauga,

Ne vis meitu daiļumiņu,

Ne vis meitu daiļumiņu,

Ne ar’ meitu tikumiņu,

Ne ar’ meitu tikumiņu,

Ne darbiņa čaklumiņu. [LD 7834-0]

Pļāvumā es pazinu

Tautu dēla tikumiņu:

Baltajam ābolam

Gali vien nokapati. [LD 28671-4]

Duj’ svecites jūrā dega,

Abas vienu gaišumiņu;

Māmiņai duj’ meitiņas,

Abas vienu tikumiņu. [LD 5488-1]

Sīva augu, tikuse

Pie bāleliņa;

Teiks tautas sīvumu,

Teiks tikumiņu.

Sīvumu, to teica,

Ne tikumiņu. [LD 21804-0]

Nu ar’ mēs redzesim

Tautu meitas tikumiņu,

Vaj būs cimdus darijuse,

Vaj uz krāsni gulejuse. [LD 25228-1]

Kamanās sēdedams,

Noskat’ meitu tikumiņu:

Tām mutite nemazgata,

Nama priekša neslaucita. [LD 11233-2]

Ne visām dziesmiņām

Es zinaju otru pusi;

Ne visām meitiņām

Es zinaju tikumiņu. [LD 929-0]

Ganidama nolūkoju

Tautu dēla tikumiņu:

Kuru vagu tas izdzina,

Rauga blusu cepurē. [LD 9912-0]

V. Vīķe-Freiberga – darba tikums

Darbā izpaužas cilvēka vislielākais tikums. Strādīgums un čaklums ir tās vērtības, kas daiļo cilvēku. Darbs mēdz būt grūts un smags. Tieši tādu to pazīst mūsu senči, tomēr cauri laiku laikiem darbam piemīt šķīstītāja spēks. Jau tautasdziesmās vairāk par meitas augumiņu un daiļumu cienī viņas darbu, bet slinkumu nopeļ kā kaunpilnu netikumu. Visbeidzot jāteic, ka dainās čaklums ir iekodēts augstāk par skaistumu. Darbs un pienākums, darbs un tikums vai darbs kā aizraujoša spēle. Par to intervijā savās pārdomās dalās bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

– Kas, jūsuprāt, ir darba tikums mūsdienu apstākļos?

– Darba tikums ir tas, ko katrs var censties izdarīt pēc iespējas labāk, veiklāk un skaistāk. Dažos apstākļos, it īpaši, ja cilvēkam ir rutīnas darbs, tas var izrādīties ļoti grūti. Redziet, cilvēkam var būt dažādas intelektuālās prasības un dažādas spējas. Mūsu vidū ir arī cilvēki, kuriem tieši rutīnas darbs ir ļoti piemērots, turklāt dod lielu gandarījumu. Tā sazobe starp darba prasībām, cilvēka spējām un talantiem ir ārkārtīgi būtiska. Ja prasības atbilst cilvēka spējām, tad viņš visgarlaicīgāko darbu var paveikt ar prieku. Tas ir vides, darbabiedru iespaids, paša audzināšana un citi faktori. Ļoti daudz nosaka paša attieksme pret darāmo darbu, un tikums ir katrā pašā.

– Kā kultivēt sevī pozitīvo attieksmi pret darbu?

– Ja cilvēkam darbā veicas un sokas, ja viņš saņem savām spējām un zināšanām atbilstošu atalgojumu, tad viņam, visticamāk, būs laba attieksme pret darbu. Katram ir jāatrod savs līmenis, un, vadoties pēc tā, iespējams dabūt darba prieku. Vēl darba prieks vairojas, ja redz, kā tas nes augļus un rezultātus. Lauku darbos rezultātu saredzēt ir vieglāk nekā kādā fabrikā pie slīdošās lentes, jo lauku darbam piemīt ritmiskums un gada laikā tas mainās. Tamdēļ mūsu senči bija ļoti radoši un darba priecīgi. Neskatoties uz aizspriedumiem, ka zemnieki it kā bijuši rupji un aprobežoti, lasot tautasdziesmas, redzam, ka tur ir ārkārtīgi smalki izstrādāta dzejas valoda un teksta struktūra. Senči nekādā ziņā nevarēja būt glupi un intelektuāli primitīvi.

Mūsu senčiem bija jāstrādā fizisks darbs, un viņi bieži bija pārguruši un miega badā. Viņiem nebija tādi izaicinājumi kā mums šodien, proti, nekustīgs dzīvesveids, nepieciešamība ielaist savā dzīvē fiziskās kustības. Viņiem fiziskā kustība bija vairāk nekā nepieciešama, turpretī mums tās ir par maz. Savukārt intelektuālās stimulācijas mums ir tik daudz, cik esam gatavi uzņemt. Ir jāgādā par to, lai fiziskais, intelektuālais un arī estētiskais mūsu dzīves apstākļos kopumā būtu pēc iespējas labākā līdzsvarā, tad darba prieks un dzīves prieks neizbēgami sekos.

– Pēdējos gados daudzi latvieši devušies darbos uz ārvalstīm. No tautas pret aizbraucējiem valda nievājoša attieksme. Izceļotājiem pārmet slinkumu savā zemē un gatavību kalpot citiem. To sasaista ar verdzības vēsturi, sakot, ka latvieši vēl arvien nav gatavi uzņemties atbildību par sevi, neprot definēt prasības un attīstīties. Esam mēs tās vergu dvēseles vai tomēr ne?

– Daži ir. Tas atkarīgs no audzināšanas, no tā, kādu pašapziņu vecāki cilvēkā ieaudzinājuši, no izglītības un objektīviem apstākļiem. Piemēram, paskatīsimies uz skolotu medicīnas māsu, kurai Latvijā ir tāda alga, ar kādu knapi var iztikt. Ja viņa ierauga, ka par savu darbu Norvēģijā viņa saņemtu četras reizes vairāk, tad tā nav nekāda verga dvēsele. Jā – tur būtu sveša vide, būtu jāpamet ģimene, draugi, faktiski jāpārdzīvo trimdinieka pieredze, taču tā nav verdzība, tā ir kalkulācija.

Tāpat Latvijā ir cilvēki, kas ieguvuši augsti kvalificētu specializāciju, pēc kuras vietējā darba tirgū nav pieprasījuma. Mēs esam par daudz maza valsts, un šeit tās iespējas nav izveidojušās.

Vislabākā situācija ir uzņēmējam, jo cilvēkam pat ar minimāliem uzņēmējdarbības talantiem šeit ir iespējams attīstīties. Svarīgi atrast nišu, kurā savas mākas, zināšanas un spējas var savienot ar komandas spējām. Neizbēgami tas prasītu enerģiju, uzņēmību un atbildību. Ja runājam par vergu dvēselēm, tad, manuprāt, tā iesakņojusies nevis klaušu, bet padomju sistēmā, kad nemitīgi bija jāpaklausa partijas gudrām direktīvām, kas nāca no Maskavas. Tolaik tik ļoti bija jāuzmanās ideoloģiski nenovirzīties no „taisnā” ceļa, ka cilvēki kļuva pārmēru piesardzīgi. Viņi saprata, jo mazāk izcelsies, jo drošāk. Ne visi to izjutuši individuāli, taču dzīves gudrību – stāvi pie ratiem, bet esi pēc iespējas pelēkāks, nemanāmāks, paklausīgāks, klusāks – esam uzsūkuši. Vēstures notikumi mums ir likuši sarauties maziem, taču mūsdienu modernā pasaule paver iespējas uzelpot dziļi un izvērsties.

– Darba ētika mūsdienu jauniešiem – tikpat augsta kā priekštečiem?

– Tagad mēs dzīvojam straujā, globalizētā, pēcindustriālā pasaulē, kurā ienākušas augstas tehnoloģijas. Tās sev līdzi nes ļoti straujas un radikālas pārmaiņas. Daži jaunieši ir audzināti pēc principa, ka viss ir viegli, atliek tikai paprasīt, un tas pats iekritīs mutē – kā Leiputrijā, kur pa gaisu lido cepti sivēni ar iespraustām dakšiņām, vajag tikai pasniegties. Tomēr šāda attieksme ir ļoti bīstama. Saprotams, ka vecāki, kas ir auguši grūtos apstākļos, mēģina savus bērnus saudzēt, taču tādējādi nebūs tiem pakalpots.

Tajā pašā laikā esmu satikusi ļoti daudz jauniešu, kas ir centīgi, mērķtiecīgi un atbildīgi un kam piemīt sensenais tikums, kas nosaka: darīt savu darbu pēc iespējas labāk ir katra cilvēka goda un pašlepnuma lieta. Darbus var zaudēt (un citus dabūt vietā), algas var tikt samazinātas, nevis paceltas, bet pašapziņu, ko sniedz pārliecība par savu kompetenci, un mierīgo sirdsapziņu par to, ka tu esi bijis sava uzdevuma augstumos, – to neviens un nekādos apstākļos tev nevarēs atņemt.

Sabiedrībā dažkārt izskan uzskats, ka skolās bērniem māca daudz lieka un nevajadzīga, ka pietiek, ja bērns var brīvi un radoši izpausties, jo visu taču var atrast internetā, tomēr jāuzmanās, ka ar šādu pieeju cilvēks var kļūt tukšs un bezatbildīgs. Tik strauji mainīgā pasaulē jāskatās, kā savus bērnus audzināt un jauniešus izglītot, saglabājot darba tikumu, lai viņi nedomātu, ka, slikti vai pavirši darot darbu, kaut ko iegūs. Ar tādu pieeju jaunieši, iespējams, iegūs tikai bezdarbnieka pabalstu.

Es atļaušos runāt pretī daudzām gudrībām un teikšu, ka, manuprāt, bērna rakstura audzināšanai ir noderīgi ļaut sakopt klasi, notīrīt tāfeli vai uzņemties kādu piemērotu vasaras darbu. Domāju, ka gan bērnu tiesību, gan cilvēktiesību vārdā viss tomēr jādara ar mēru un saprātu. [..] [Polianna 2018 : https://poliannaspiegajiens.wixsite.com/blog/post/v-v-freiberga-darba-tikums]

Tikumiskā audzināšana ir cilvēka morālā spēka attīstīšana

Tikumu izkopšana, vingrināšana (no gr. val. askēin) ir vienmēr bijusi Eiropas kultūras nozīmīga sastāvdaļa kopš sengrieķu filozofijas laikiem. Bez tikumu izkopšanas cilvēkam nav morālā spēka sasniegt labumus (vērtības). Lai baudītu, piemēram, draudzības labumu, ir jābūt uzticīgam, drosmīgam, godīgam utt. – tie visi ir tikumi. Tikumiskā audzināšana tātad ir cilvēka morālā spēka attīstīšana (mēs jau laikam spējam saprast vairs tikai fizisko, kad uzpumpē muskuļus?).

Kad Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) notika sanāksme par tēmu „Vai var formalizēt vērtībizglītību?” (2015), ierēdņi centās uzvedināt uz domas, ka formalizēt nevar. [..] Man [asoc.prof. M. Kiopei] radās iespaids, ka ierēdņi, paši nesaprotot, kas ir tikumu audzināšana eiropeiskā nozīmē, cer uz to, ka šis darbiņš nebūs jādara. Starp citu, arī prof. Igors Šuvajevs parādīja, kāda ir bijusi tikumu domāšanas attīstība Eiropas vēsturē, un piekrītu viņam, ka jautājums nav par kataloģizāciju jeb „vērtību grozu”. Tas ir, visiem parasti ļoti patīk strīdēties par to, kādas vērtības vai tikumus nosauksim, kādas ne. No filozofijas skatpunkta tas ir otršķirīgi. Ir vajadzīga konceptualizācija, kas ir tikumi un vērtības (tas priekšlikumā ir paveikts), un tā tikumu ētikas gadījumā ir ļoti klasiska. Tas pat nav jautājums, vai filozofi, lai kāds būtu viņu pasaules uzskats, spētu vienoties. Jautājums ir pavisam cits: IZM ierēdņi ignorēja LU Vēstures filozofijas fakultātes priekšlikumu, ko bija vizējis rektors I. Muižnieks, ka šā jautājuma izspriešana būtu jāuztic filozofiem fakultātē un LU Filozofijas un socioloģijas institūtā [..], jo ētika, tai skaitā tikumu ētika, ir filozofijas nozare. [..]

Piekrītu, ka neizpildāms uzdevums ir izstrādāt aizlieguma kritērijus, labāk ir attīstīt cilvēka sapratni par to, kas ir tikumi un kā tos var praktizēt. (prof. S. Lasmane to sauca par tikumu pratību saskaņā ar jaunāko terminoloģiju izglītības sistēmā). [..]

Starp citu, svētais Akvīnas Toms teica, ka muļķība ir netikums, un, šaurpierības, muļķības dēļ vēršoties pret tikumiem (nerunāju par tiem, kam tā ir pārliecība dzīvesveida dēļ vai peļņas dēļ), iznāks tā, ka netikums būs apdraudējis valsti, kuras izveidošanai, atjaunošanai pēc okupācijas un attīstībai ir ziedots tik daudz dzīvību, spēku un veselības, jo cilvēkiem ir bijis ļoti izkopts mīlestības tikums, tai skaitā mīlestības pret dzimteni tikums. [Kiope 2015 : http://asociacijagimene.lv/asoc-prof-m-kiope-tikumiska-audzinasana-ir-cilveka-morala-speka-attistisana/]

Piesegšanās ar tikumiem

2015. gada 18. jūnijā Saeima trešajā lasījumā pieņēma grozījumus Izglītības likumā, ieviešot tajā pantu „Izglītība un tikumība”, kas nosaka, ka, pirmkārt, „izglītības sistēma nodrošina skolēna tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene”, un, otrkārt, „izglītības iestāde, izņemot augstskolas, aizsargā skolēnu no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai”. 

Atsevišķs jautājums ir priekšlikuma autoru pārspīlētā koncentrēšanās tikai uz tikumiem un atsaukšanās uz tikumu ētiku. Kad 20. gadsimta vidū daži anglosakšu filozofi sāka runāt par nepelnīti aizmirsto tikuma jēdziena nozīmi morāles filozofijā, viens no viņu galvenajiem iebildumiem pret tobrīd dominējošajiem pienākumu un utilitārisma ētikas paveidiem bija morāles noplicināšana līdz principu kopumam un nevērība pret morālās rīcības veicēja raksturu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc no jauna tika atklāta tā saucamā tikumu ētika. „Ģimenes” priekšlikumā, šķiet, ir noticis kas pretējs – fokusējoties uz tikumiem, ir aizmirsti principi un normas, kuriem arī tomēr ir nozīmīga loma morāles izpratnē. Bet tas savukārt liek jautāt, kādi motīvi šādu izvēli ir noteikuši.

Ja ņem vērā, ka turpat vai puse no priekšlikumu teksta ir atvēlēta dzimumaudzināšanai, tad nevilšus rodas iespaids, ka tikumi priekšlikumu autorus nemaz tik ļoti neinteresē. Šo iespaidu arī pastiprina tas, ka, lai gan tekstā visai bieži tiek pieminēts vārds tikums, kāda konkrēta tikuma (piemēram, taisnīgums, drosme, dāsnums utt.) pieminēšanas gadījumu atrast nav nemaz tik viegli. Turpretim sadaļa par dzimumaudzināšanu ir krietni detalizētāka. Tās izstrādē, kā apgalvo autori, ir izmantotas „Lielbritānijas dzimumaudzināšanas vadlīnijas”, kas vienā ziņā ir taisnība, bet citā – nav. Proti, priekšlikumu autori no minētajām vadlīnijām ir paņēmuši apsvērumus, kuri viņu izpratnē ir labi (piemēram, tēzi par ģimeni kā sabiedrības pamatelementu, nepieciešamību skolām konsultēties ar vecākiem utt.), bet noklusējuši to, kas, jādomā, viņu izpratnē par dzimumaudzināšanu neiekļaujas (piemēram, to, ka līdzās ģimenei pastāv arī citas kopdzīves formas, ka skolēniem ir jāzina par kontracepciju, ka ir jāmāca pazīt seksuālās izmantošanas gadījumus, homofobijas motivētu pazemošanu, izmantošanu utt.). Viss nosauktais liek izteikt minējumu, ka asociācijas patiesais rūpju priekšmets tomēr ir dzimumaudzināšana, kas vai nu nezināšanas (t. i., tikumību sašaurinot līdz tiklībai), vai arī kādu stratēģisku motīvu dēļ tiek pasniegta kā rūpes par tikumisko audzināšanu. Protams, no vienas puses, nav nekā nosodāma, ka interese par dzimumaudzināšanu cilvēkos mudina vēlmi runāt par tikumiem, bet, no otras –, ja interese par dzimumaudzināšanu tiek pasniegta kā interese par tikumiem, tad to sauc par liekulību, kas tomēr ir netikums. [Sagatavots pēc: Neiders 2016 : https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/piesegsanas-ar-tikumiem-17332]

Tikumības skola

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija atbalstīja opozīcijas deputātes Jūlijas Stepaņenko (Saskaņa) ideju Izglītības likumā iekļaut normu, kas paredz aizliegt izglītības iestādēs izplatīt un izmantot materiālus, kas var negatīvi ietekmēt skolēna tikumisko, estētisko, intelektuālo vai fizisko attīstību. [Delfi.lv, 25. martā]

Iespējams, tautas priekšstāvji, saīsinot sākotnējo piedāvājumu, rīkojušies saskaņā ar tikuma izpratni, kāda Eiropas kultūrtelpā ienākusi jau antīkās pasaules laikos. Seno grieķu jēdziens aretē, kas latviski tulkojams gan kā „tikums”, gan „izcilība”, jau ietver priekšstatu ne vien par vēlamām morālajām īpašībām, bet arī par izkoptu ķermeni, prātu un skaistuma izjūtu. Neizglītots un bailīgs vārgulis, kaut arī būtu tikls un miermīlīgs, šādā izpratnē nevar tikt uzskatīts par pilnā mērā tikumīgu sabiedrības locekli. Par to liecina arī četri galvenie tikuma aspekti jeb pamattikumi, kādi parādās, piemēram, Platona darbos un vēlāk aplūkoti gan pirmskristīgā, gan kristīgā laikmeta morāles mācībās, – gudrība jeb saprātīgums, taisnīgums, mērenība, kā arī drosme jeb vīrišķība. Kristīgais pasaules uzskats, uz kurā atzītajām vērtībām atsaucas arī nesen pieņemtā Latvijas Satversmes preambula, šai četrotnei pievienojis trīs teoloģiskos tikumus – ticību, cerību un mīlestību –, papildinot tikumu skaitu līdz septiņiem. Kristīgajā literatūrā sastopams vēl kāds septiņnieks, kas iezīmē pretstatus galvenajiem netikumiem, tautas valodā dēvētiem par „nāves grēkiem”. Pretstats lepnībai ir pazemība, alkatībai – devība, baudkārei – šķīstība, skaudībai – labvēlība, negausībai – sātība, dusmām – lēnprātība, kūtrumam – cītība labos darbos. Kaut arī dažādos rakstos un vēl jo vairāk to tulkojumos šis uzskaitījums var atšķirties, pamatvilcienos tas ir līdzīgs.

Lielākas grūtības gaida tos, kuri vēlētos izvērstu tikumības raksturojumu uzmeklēt latviešu folkloras mantojumā, piemēram, tautasdziesmās. Kā teikts „Etimoloģijas vārdnīcā”, par labu rakstura īpašību vispārinājumu tikums kļuvis vien kopš 18. gadsimta beigām, līdz tam šajā vārdā apzīmē „praktiskās dzīves iemaņas, īpaši čaklumu, veiklumu, darba prasmi un strādīgumu, arī praktisko saprātu un gudrību (bez morālas kategorijas vispārinājuma)”. Tāpat ir vērts papētīt, kādās nozīmēs folklorā lietoti vārdi gods un godīgs, tikls, pieklāties u. c. Bez šādas iedziļināšanās var viegli rasties pārpratumi par to, vai pareizi spriežam par latvisko dzīvesziņu, uz ko tāpat preambulā atsaucas Satversme.

Varētu vaicāt, vai Latvijas situācijā ir vērts pieminēt antīko tikuma izpratni, jo ļaužu dzīvesveids un ierašas Senajā Grieķijā un Romā, raugoties no mūsdienu skatpunkta, nebūt nešķiet bez iebildēm atbalstāmi. Tomēr aktīvu sabiedrības pārstāvju paustās atziņas par tikumu izkopšanu jaunatnē vedina domāt, ka vēl arvien ir aktuāls jau pirms divarpus tūkstošiem gadu Atēnās uzdotais jautājums: vai tikumu var iemācīt un, ja var, tad kā to vislabāk darīt? Piemēram, aprīlī publicētajā Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju atklātajā vēstulē norādīts uz svarīgu saikni starp izglītību un tikumību. Citēju: „.. cilvēku izglītošana nav šķirama no viņu tikumiskās attīstības, jo netikumisks cilvēks, apgūstot izglītību un asinot prātu, kļūst sabiedrībai vēl bīstamāks savā rafinētajā rīcībā.” Manā rīcībā nav plašāka konteksta, pēc kura spriest par šo apgalvojumu, bet pieļauju, ka „izglītības apguve” šajā gadījumā nozīmē kādas informācijas iegaumēšanu, uzskatu iepazīšanu, savukārt ar „netikumisku cilvēku” drīzāk domāts netikumīgs, t. i., tāds, kam nepiemīt vēlamie tikumi. Tomēr tās ir tikai nianses, aiz kurām saskatāmas rūpes par to, lai sabiedrībā nevairotos atjautīgi nelieši, kas bruņoti ar piemērotām zināšanām un prasmēm savu ļaunprātīgo mērķu sasniegšanai. Tas sasaucas ar Aristoteļa aizrādījumu „Nīkomaha ētikā”, ka tiklab jauniešiem, kuri vēl pakļaujas jūtām, kā arī raksturā nenobriedušiem, nesavaldīgiem un vājas gribas pieaugušajiem teorētiskas zināšanas pat par tikumību var izrādīties veltīgas un nelietderīgas. [..]

Šķietami lielāku skaidrību par tikumu apguvi skolās vieš iecerētais likuma pants par tikumiskajai attīstībai nepiemērotu mācību līdzekļu un citu materiālu aizliegumu. Turklāt jārēķinās, ka arī mūsdienās par dažādu sacerējumu tikumisko vērtību nebūt nav vienprātības. Piemēram, pašreizējā Latvijas sabiedrībā ir nozīmīga daļa cilvēku, kas vienu no galvenajiem kristīgajiem tikumiem – ticību – nebūt neuzskata par vēlamu un pauž pārliecību, ka ar dažādu reliģiju ticības patiesībām jaunietim labāk iepazīties pēc tam, kad apgūti kritiskās domāšanas pamati. Pat ja šāds uzskats neapstrīd vecāku tiesības audzināt bērnu atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai, tomēr var būt iegansts, lai saskaņā ar ierosinātajiem likuma grozījumiem aktīvisti cīnītos par reliģiska satura literatūras aizliegumu skolās.

Tomēr visvairāk jautājumu raisa Jūlijas Stepaņenko domas par to, kam tieši būtu jāuztic mācību materiālu tikumiskais izvērtējums: „Ja lielākā daļa vecāku klasē kādu šaubīgu materiālu uzskata par tikumību graujošu, tam nekavējoties ir jāpazūd no izglītības iestādes.” Te nu vairs īsti nevar palīdzēt ne Platona un Aristoteļa prātojumi, ne kristiešu autoru veidotie tikumu saraksti, ne dainas un pat ne starptautiskās konvencijas – tikai paļāvība, ka ikvienas nelielas vecāku grupas tikumi un izpratne par tikumību ļauj šādus spriedumus izdarīt. [Zvaigzne 2015 : https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/tikumibas–skola–15271]

Vārdi nelietis, tikumīgs, godīgs u. tml. folklorā bieži vien ietver pavisam konkrētus priekšstatus. Tā, piemēram, nelietis nav neģēlis, bezgodis (kā tas skaidrots mūsdienu vārdnīcās), bet gan tāds, kas neprot, kā nākas, paveikt kādu darbu. Savukārt gods lielākoties tautasdziesmās nav tikumisku vērtību izpaudums, bet apzīmē derīgumu, tīrību vai netīrību tiešā, vēlāk pārnestā nozīmē. Mītiskajās tautasdziesmās saglabājusies vēl šī vārda konkrētā nozīme, kas saistīta ar tīrību:

Celies agri, Saules meita, 

Mazgā baltu liepas galdu, 

Rītu nāks Dieva dēli 

Tavu godu lūkoties. [LD 34 032]

Vai tautasdziesmā 

Balta nāca tautu meita,

Kā ar sniegu apsnigusi;

Nav ar sniegu apsnigusi,

Nāk ar savu tikumiņu. [LD 21 517]

vārds tikums apzīmē morāliskumu, ētiskumu šīsdienas izpratnē? Šai tautasdziesmai saturiski līdzīga kāda cita, kurā Nāk ar savu tikumiņu vietā šķietami nesaprotamā kārtā minētas villaines:

Balta nāca tautu meita,

Kā ar sniegu apsniguse;

Tās nebija sniega pikas,

Tās māmiņas villainītes. [LD 21 518]

Tikums būtu daudzās villaines? Bet tā tas ir, to apliecina citas tautasdziesmas, kurās skaidri atklājas šī vārda saikne ar ‘pārticis’, ‘bagāts’, ‘tāds, kam ir daudz mantas’. Un savukārt netikls vai ar mazu tikumu ir tāds, kam maz mantas, kāzās – meita, kam mazs pūrs:

Liela slava, mazs tikums 

Bajāriņa meitiņām: 

Lielas lādes kaldināja, 

Tukšas veda tautiņās. [LD 16 750]

No rītiņa redzēsim 

Tautu meitas tikumiņu: 

Vai šļūkusi, vai vērpusi,

Vai mērojsi tēva beņķi. [LD 18 922, 1]

Tādējādi tikumīgs te ir ‘pārticis, tāds, kas pratis mantu vairot, strādāt’ (vērpt, šļūkt, t. i., veikli slidināt pavedienu). Un atkal mēs redzam, ka vārda, kas šodien izsaka abstraktu īpašību, pamatā ir pavisam konkrēta nozīme. Lasītājs var jautāt, kāds tam sakars ar mitoloģiju un ar mītisko domāšanu. Jāsaka, ka vistiešākais, jo, kamēr valodā vārdi pārsvarā funkcionēja konkrētajās nozīmēs, tikmēr pat šķietami nemītiskos folkloras tekstos vēl bija dzīva mītiskā pasaules uztvere. Nereti tad, kad paši mīti, ar tiem saistītie rituāli tautas apziņā jau zuduši, to atsevišķas sastāvdaļas iespējams izzināt, balstoties uz folkloras tekstos sastopamiem arhaiskiem vārdiem vai tajos saglabātām senām nozīmēm. Vārdu etimoloģiskā analīze diezgan bieži bija tā, kas ļāva nolobīt jaunāku priekšstatu uzslāņojumu no folkloras tekstiem. [Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 4–5]

●

Tautasdziesmās dzērves skaistums kā salīdzinājums bieži ir izmantots, lai norādītu uz ārišķīgi skaistu tautu meitu vai dēlu, kuri dzīvoja sava laika tikumiem neatbilstošu dzīvi: nevēlējās precēties, nedzīvoja ar godu, dzīvoja bez „gudra padomiņa”, iespējams, pirms laulībām gaidīja bērnu. Šo dzērves atstumtību raksturo dzērves (tautu meitas, retāk – dēla) biežā atrašanās vieta – purvs, purvaina vieta. [Sagatavots pēc: Trasūns 2018 : 88]

●

Jauna, līdz tam nebijusi, ir literārā nodaļa Gustava Manteifeļa kalendāros – mīklas, tautasdziesmas, īsi stāstiņi, kas tulkoti no poļu vai vācu valodas. No tautas dzejas Gustavs Manteifelis izvēlējies tās dainas, kurās apdziedāts tikums, zemnieku darbi un godi. Tā, piemēram, 1862. gada kalendārā nodaļā „Kai myusu latvīšu meitines kozu [kuozu] laikā dzīd” Manteifelis ievietojis 23 tautasdziesmas par meitu izdošanu tautās. Interesanta ir arī Manteifeļa kalendāru dzejas nodaļa. Lielākoties tie ir brīvi tulkojumi un poļu dzejas pārveidojumi, šad un tad izmantota lejaslatviešu dzeja (piemēram, Vecā Stendera sacerējumi). [Kursīte 1995 : 26]

Romiešu tiesību jēdziena „labi tikumi” (boni mores) izpratne Latvijas Darba likuma 101. panta pirmās daļas 3. punkta piemērošanas problemātikas kontekstā

Pētījums tapis kā atsevišķs elements no autoru realizētās romiešu tiesību pirmavotu izpētes jautājumā par romiešu juridisko principu ietekmi uz moderno tiesisko institūtu attīstību, īpaši tiem, kas ietverti Latvijas Republikas tiesībās. Saskaņā ar autoru rīcībā esošo informāciju Latvijas pētnieki minēto tematiku šādā griezumā ir maz skatījuši, tādējādi šis pētījums varētu sniegt ieguldījumu nacionālo tiesību zinātnes attīstībā.

Darba mērķis bija izpētīt un izanalizēt romiešu tiesību pirmavotos atrodamo informāciju attiecībā uz Latvijas Darba likuma 101. panta pirmās daļas 3. punktā ietvertā jēdziena „labi tikumi” sākotnējo jēgu un būtību. Pētījumā veikta romiešu tiesību pirmavotu (Codex Iustinianus, Digesta, Iustiniani Institutiones) izpēte un analīze, izmantojot induktīvo, deduktīvo un salīdzinošo metodi.

Darba likuma 101. panta pirmās daļas 3. punktā par vienu no darba devēja uzteikuma pamatiem noteikts gadījums, kad darbinieks, veicot darbu, rīkojies pretēji labiem tikumiem, un šāda rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu. Jēdziena „labi tikumi” definīcija normatīvajos aktos nav noteikta, un tas atzīts par ģenerālklauzulu, kuras aizpildīšana ar saturu atstāta tiesību piemērotāju ziņā. Būtu lietderīgi norādīt uz jēdziena un tā būtības izcelsmi romiešu tiesībās, kur ar apzīmējumu boni mores (lat. – „labi tikumi”, arī „labi paradumi, paražas”) saprata sabiedrības, tautas, kopienas [..] atzītos un tradicionāli ievērotos ierastos labas, godīgas un tikumīgas (morālas) uzvedības principus. Likumisku svaru jēdziens ieguva brīdī, kad kaut kas tika darīts, pārkāpjot to, kas saskaņā ar ierastajām sajūtām bija labo tikumu pieprasīts (adversus / contra bonos mores (pret/pretēji labiem tikumiem) [..]. „[..] jo darbības, kuras kaitē mūsu godam un pašcieņai (latīņu – nam quae facta laedunt pietatem existimationem verecundiam nostram.) un, vispārēji runājot (lat. – ut generaliter dixerim), pretēji labiem tikumiem veiktas (latīņu – contra bonos mores fiunt), [nav] nedz darāmas mums [nedz] iespējamas, [tā] uzskatāms ir (latīņu – nec facere nos posse credendum est)”. [..]

Mūsdienu tiesībās, tostarp Latvijas Darba likuma 101. panta pirmās daļas 3. punktā atrodamā jēdziena „labi tikumi” pirmsākumi meklējami romiešu tiesību normās, kur ar apzīmējumu boni mores (lat.) saprata sabiedrības atzītos un tradicionāli ievērotos ierastos labas, godīgas un tikumīgas uzvedības principus. Līguma nosacījumi, kas paredzēja kaut kā darīšanu, pārkāpjot to, kas saskaņā ar ierastajām sajūtām bija labo tikumu pieprasīts, padarīja to par spēkā neesošu. Pievienoti testamentam, šādi nosacījumi sākotnēji bija pretora anulējami, vēlāk tika uzskatīti par izpildīšanai neiespējamiem un pret tiem izturējās kā pret vispār neuzrakstītiem. [Apsītis, Tarasova 2018 : 313]

●

Sabiedriskā tikumība (public morality) tradicionāli tiek saprasta kā varas policejiskās pilnvaras sabiedriskās veselības, drošības un tikumu aizsardzībai. Sabiedriskos tikumus aizsargājošā likumdošana aizliedz vai ierobežo rīcību un paradumus, kas tiek uzskatīti par indivīdu reputāciju un tikumisko labklājību bojājošiem un sliktu piemēru rādošiem. „Morāles likumdošana” aizliedz vai ierobežo prostitūciju, pornogrāfiju un citus seksuālo netikumu veidus, kā arī azartspēļu spēlēšanu, cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un narkotiku lietošanu. Latvijā laikā no 1918. līdz 1940. gadam sabiedriskās tikumības jēdziens tika lietots tiesību aktos. [..]

Laikā no 1938. gada februāra līdz 1940. gada 17. jūnijam presi reglamentēja jau autoritārās valdības pieņemtais Preses likums. Izplatīšanai tika aizliegti 14 izdevumi. Likums detalizēti izklāstīja, ka periodiskajā presē cita starpā nedrīkst publicēt ziņas, kas nepareizi vai tendenciozi apgaismo valdības vai tās locekļu darbību vai kas nepareizi apgaismo saimniecisko, kultūras un mākslas dzīvi Latvijā, tāpat ziņas, kas grauj, nievā vai nonicina baznīcu, reliģiju, ģimeni vai citus pastāvošos likumīgos iestādījumus, tāpat – mazvērtīgus, pieklājības jūtas apvainojošus vai pret labiem tikumiem vērstus rakstus, notēlojumus vai sludinājumus, kā arī rakstus, kas cildina noziedzības un noziedznieku gaitas vai ar pavedinošiem aprakstiem un attēlojumiem padara tās pievilcīgas. [..]

Autoritārisma ideologi pilsētu raksturoja pozitīvi vai distancēti aprakstoši, negatīvo attiecinot tikai uz laiku pirms tā (tika raksturota pilsēta vispār, tomēr konteksts liecināja, ka runa ir par Rīgu).

Balansēt iedrošinājās tikai autoritārā režīma oficiālā žurnāla „Sējējs” galvenais redaktors Jānis Lapiņš divos ievadrakstos, kuru citātos literatūrzinātnieks Harijs Hiršs balstījis apgalvojumu, ka autoritāro ideoloģiju raksturo ideja par to, ka „visa ļaunuma sakne meklējama pilsētā – šajā netikumu un pagrimuma zaņķī”. Autoritārisma ideologu darbu analīze liecina, ka notika pretējais. Īstenojot nacionālisma ideoloģiju, režīms mērķtiecīgi likvidēja iemeslu Rīgu uztvert kā „svešo” kultūrā. Tas aicināja pilsētniekus atcerēties, ka latvieši ir „zemkopju cilts pēcnācēji, tātad – laucinieki” un ka, tikai aklimatizējoties pilsētā, viņi aizmirsuši nacionālos tikumus (sirsnību, sirds skaidrību, viesmīlību, taisnīgumu, dzimtenes mīlu, patriotismu) un pārņēmuši sveštautiešu diktētos (lielību, godkāri, lepnību, augstprātību, izvēlību ēdienā un apģērbā). Tātad sveštautiešu dēļ radies „skaudības naids lauciniekiem pret it kā labākos apstākļos nostādītajiem pilsētniekiem un pilsētnieku naids pret lauciniekiem par šīs skaudības atklātu izrādīšanu”. Ja pilsētnieki atgriezīsies pie latvju tikumiem, plaisa zudīs. Drīz to sludināja kā faktu – „nojaukti žogi starp laukiem un pilsētām, esam atkal latvieši, kam mērķis viens un viena doma: tēvzeme un brīvība”. [..]

Tomēr prese laukus un pilsētas vēl joprojām definēja kā divas pasaules, kuras tehniskie sasniegumi tikai tuvina, jo lauku iedzīvotāji pamazām pārņemot pilsētas dzīves īpatnības, tās kultūru, dzīvesveidu, pasaules uzskatu, tikumus. Lauku dzīvē ieviešoties gan tādi lielpilsētu tikumi kā nodarbošanās ar sportu, modes apģērbi, kosmētikas lietošana, gan dažādi netikumi. Tas notika ar gadatirgu starpniecību, kuru kāds laucinieks raksturoja kā ceļojošu pilsētu, kurp cilvēki dodas, lai pārdotu, iepirktos un izpriecātos. 

Pārsvarā modernais vispirms skāra pilsētu iedzīvotājus, tāpēc runāt par moderno nozīmēja runāt par urbāno vidi vai tās ietekmēm provincē. Negatīvi vērtētā progresa populārākais apzīmējums bija „modernais”, ar kuru novērtēja procesus un parādības, kuru izcelsmi saistīja ar urbanizāciju. Savukārt laukus uztvēra kā tikumu dabisko vidi. Tādējādi raizes par sabiedrisko tikumību cilvēki formulēja, skaidrojot ar moderno un pretstatot laukus un pilsētu, lauciniekus un pilsētniekus. Tieši moderno vainoja tajā, ka pieaug negatīvi vērtētās sociālās parādības, kuras uzskatīja par sabiedriskās tikumības līmeni simbolizējošām. [Lipša 2009 : 1, 18, 37, 40]

●

Džonatans Heits un Kreigs Džozefs atklāja, ka citas kultūras neaprobežo savus tikumus tikai ar cilvēku tiesību un brīvību aizstāvību [..]*. Tika identificētas vēl trīs tikumu grupas, kuras bija tuvas Švēdera [..] morālās darbības jomu aprakstam un kuras atradās ārpus autonomijas ētikas. Lojalitātes, patriotisma un pašuzupurēšanās tikumi tiek apvienoti ar modrību pret nodevējiem, kas labi saskan ar koalīciju psiholoģijas evolucionāro skaidrojumu [..]. Subordinācijas tikumi, piemēram, pakļaušanās vai cieņa pret autoritāti, kas savienoti ar autoritāšu tikumiem, tādiem kā līderība un protekcionisms, ir aprakstīti pētījumos par primātu hierarhiju [..]. Abas minēto tikumu grupas saskan ar Švēdera sabiedrisko morāli. Tādi tikumi kā šķīstība un svētums, kas ieņem lielu nozīmi reliģijas likumos, saskan ar riebuma evolūcijas pētījumiem [..]. Šķīstībai un tīrībai ir arī sociāla nozīme, iesaistot grupas kultūras robežu noteikšanu [..], regulējot tās egoisma formas, kuras ir saistītas ar cilvēka juteklisko dabu, piemēram, apspiežot badu, slāpes, naudas kāri un audzinot garīgāku attieksmi, kas saskan ar Švēdera teoloģisko ētiku. Šīs trīs sistēmas – iekšgrupa / lojalitāte, autoritāte / cieņa un tīrība / svētums – Heits un Džozefs nosauc par saistību morāles pamatsistēmām [..].

Tādējādi tika atklātas piecas morālās intuīcijas izpausmes, uz kurām atšķirīgas kultūras balsta lielu dažādību tikumu un netikumu: kaitējums / rūpes (angļu val. harm / care), godīgums / savstarpīgums (angļu val. fairness / reciprocity), iekšgrupa / lojalitāte (angļu val. ingroup / loyalty), autoritāte / cieņa (angļu val. authority / respect) un tīrība / svētums (angļu val. purity / sanctity). Šīs morālās intuīcijas izpausmes ir morāles pamati vai psiholoģiskas sistēmas, kuras ļauj cilvēkiem uztvert darbības kā slavējamas vai nosodāmas; tās līdzinās morālo sajūtu garšas receptoriem – tie ir visiem cilvēkiem, tomēr katras kultūras morālā „virtuve” ir atšķirīga. [..]

Heita un Džozefa [..] intuitīvās morāles teorijā ir uzsvērti morālie tikumi, piemēram, morāles pamats kaitējums / rūpes ietver tādus tikumus kā rūpes, laipnība un netikumus – nežēlība un cietsirdība, morāles pamata godīgums / savstarpīgums raksturīgie tikumi ir godīgums, atklātība, vaļsirdība, bet netikums – negodīgums; morāles pamatu iekšgrupa / lojalitāte raksturo patriotisms, lojalitāte, pašuzupurēšanās un tādi netikumi kā nodevība, gļēvums; morāles pamatu autoritāte / cieņa raksturo tikumi cieņa, paklausība, padevība un netikumi – augstprātība un nepaklausība, bet morāles pamatu tīrība / svētums raksturo tādi tikumi kā atturība, nevainība, godbijība, morālā un garīgā tīrība un tādi netikumi kā nesavaldība, iekāre u. c. Heita definīcijā tikumi un netikumi labi saskan ar priekšstatiem par labu un ļaunu, jo tikumi palīdz pārvarēt egoismu un veicina kopienas dzīvi (tātad ir labi), bet netikumi izriet no cilvēka egoisma un traucē veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. [Šķupele 2011 : 40, 56] *Atsauces un bibliogrāfiju sk.: Šķupele, I. Uzskatos par labu un ļaunu cilvēku novērojamās kopīgās realitātes saistība ar ideoloģisko orientāciju un morāles pamatu nozīmīgumu. Promocijas darbs psiholoģijas doktora grāda iegūšanai psiholoģijas zinātņu nozarē sociālās psiholoģijas apakšnozarē. Rīga : LU, 2011.

●

Mūsdienās notiek t. s. tikumu ētikas renesanse. Tai laikā, kad tradicionālā normatīvā ētika centrā izvirza morāli pareizu nošķīrumu (spriedumu), tikumu ētika primāro uzmanību pievērš morāli atbilstīgai rīcībai, ieskatiem, dispozīcijai un rakstura iezīmēm. Tikumu ētika paredz, ka morālajā novērtējumā primārais priekšmets ir nevis rīcība pati par sevi, bet tāda cilvēka rīcība, kas demonstrē noteiktu morālo pozīciju.

Cilvēku par rīcību var padarīt atbildīgu. To pašu nevar teikt par rakstura iezīmēm vai uzvedības dispozīciju. Tikumus un dispozīciju mēs neizvēlamies tā, kā izvēlamies rīcību. Tiesiskās un tikumiskās normas un to interpretācija Rietumu demokrātijā lielā mērā balstās uz racionālu cilvēka tēlu eiropeiskā apgaismībā, kas centrā izvirzīja cilvēku, kurš atbild par savu rīcību. Taču tikumu ētika apšauba tieši šo morāles pamatojumu, uzskatot, ka tas bijis nolemts neveiksmei. Tikumu ētiku raksturo tas, ka tā, pirmkārt, morālajā izvērtēšanā mērķē primāri nevis uz rīcību un tās sekām, bet uz pašu rīcības veicēju. Te runa ir par raksturu un norisēm, kas izpaužas tikai atsevišķos gadījumos. Otrkārt, tikumu ētikas teorētiķi cenšas saskatīt motivāciju pašā tikumā, tā nereducējamā aspektā. No teiktā var secināt, ka tikumu ētikā pārdomu pamats ir nevis rīcība un tās izvērtēšana, bet pati morālā persona. Pret tikumu ētiku var celt divus būtiskus iebildumus. Pirmkārt, ir apšaubāmi, vai var būt pārliecinoša tāda morāles teorija, kas tik lielu vietu ierāda rīcības veicēja rakstura novērtējumam – mēs taču nevērtējam tikai personas rakstura iezīmes, bet arī pašu rīcību. Otrkārt, tikumu ētika nevar piedāvāt nekādu orientieri praktiskos jautājumos. Tomēr mūsdienās tikumu ētika var pavērt jaunus pētniecības horizontus, risinot tādus jautājumus kā taisnīgums, cilvēka tiesības, dzimumatšķirību ietekme uz morāli, kā arī ar medicīnas ētiku, feminismu un citām jomām saistītās ētiska rakstura problēmas. [..]

Līdzīgi kā normatīvajai ētikai, arī tikumu ētikai ir raksturīgs jēdzieniskais redukcionisms: tās izejpunkts ir morāli laba cilvēka jēdziens, attiecībā pret kuru tiek definēti atvasināmie jēdzieni. Normatīvajā un tikumu ētikā primāro un atvasināmo jēdzienu pakārtošana ir atšķirīga, bet kopumā stratēģija ir vienota. Raugoties no šīs perspektīvas, tikumu ētika nepiedāvā nekādas īpašas teorētiskas inovācijas, tā pieslejas tradicionālajam normatīvās ētikas stratēģiskajam monismam. Tikumu ētiku atšķir tikai stingrā realizācija attiecībā uz cilvēku, kas pieņem lēmumus un rīkojas, un to raksturo divi momenti. Pirmkārt, tikumu ētika morālajā izvērtēšanā mērķē primāri nevis uz rīcību un tās sekām, bet uz pašu rīcības veicēju. Normatīvās rīcības koncepcijas koncentrējas uz atsevišķiem rīcības aktiem un morālajām dilemmām, īpaši tiecoties formulēt izšķiršanās norisi, kas pieļauj izdarīt praktiskus lēmumus. Atbilstīgi šo teoriju jēdzieniskajai shēmai rīcības aģentam, lai atrastu izeju no tikumiskās dilemmas, ir nepieciešams kāds atskaites punkts, vadmotīvs. Turpretim ētika, kas savu uzmanību koncentrē uz cilvēku, orientējas uz ilgtermiņa rīcību, ko saprot kā noteikta rakstura izpausmes formu. Šajā ētikā atsevišķiem rīcības aktiem un izšķiršanās situācijai ar nodomu tiek ierādīta visai maza loma. Te runa ir par raksturu un norisēm, kas izpaužas tikai atsevišķos gadījumos.

Otrkārt, abas nometnes atšķir morālās motivācijas izvērtēšana. Deontoloģija priekšroku dod pienākuma motīvam, utilitārisms – laimes (labuma, baudas) motīvam. Turpretim tikumu ētikas teorētiķi cenšas saskatīt motivāciju pašā tikumā, tā nereducējamā aspektā. Viņi norāda, ka cilvēks, kas pilnīgi korekti rīkojas aiz mīlestības uz tuvāko, to dara nevis tāpēc, ka rīkojas atbilstoši domai par pienākumu vai vajadzību maksimalizāciju, bet gan tāpēc, ka atzīst tuvākā mīlestības vērtību pašu par sevi – tuvākā mīlestība ir īstenojama pašas tuvākā mīlestības dēļ, nevis pamatojoties uz kādiem citiem apsvērumiem vai kritērijiem. [Rubenis 2005 : 9, 12]

10 svarīgi tikumi, kas palīdz bērniem būt laipniem

Ikviens vecāks vēlas, lai viņa bērns izaugtu par labu cilvēku ar spēcīgu raksturu. Tas ir pamatakmens panākumiem un laimei jebkurā dzīves jomā. Viena no īpašībām, kas dara laimīgus ne vien citus, bet arī pašus, ir laipnība. Un to bērnā var izkopt.

Labestība pret ģimenes locekļiem, draugiem, skolasbiedriem – jebkuru sociālu vidi – sniedz gandarījuma izjūtu bērnam, jo viņš bijis laipns. Pedagoģijas profesors, attīstības psihologs un vairāku grāmatu autors Tomass Likona savā grāmatā „Kā izaudzināt laipnus bērnus un pretī iemantot cieņu, pateicību un laimīgāku ģimeni” uzskaitījis desmit būtiskus tikumus, ko ieaudzināt savos bērnos, kas tiem būs labs palīgs ceļā uz būšanu laipniem. 

Gudrība

Jau senie grieķi gudrību uzskatījuši par visvērtīgāko tikumu, jo gudrība rāda, kā likt lietā citus tikumus. „Gudrība vispirmām kārtām nozīmē apstāties, lai padomātu, – nesteidzoties pieņemtu labu lēmumu, apsverot izvēles iespējas un to, kā ir pareizi,” norāda psihologs Likona. Gudrība ietver morāles spriedumus, kas ļauj atšķirt labo no ļaunā, pareizo no nepareizā, kā arī izvērtēt to, kas dzīvē ir svarīgākais, novērtējot laipnības spēku. „Gudrība mums palīdz izlemt, kā būt laipniem, kad laipnība ir pretrunā ar citiem tikumiem, piemēram, godīgi izstāstīt patiesību,” uzsver Likona. Gudrība palīdz būt iejūtīgam un laipnam arī tad, kad jāsaka neērtā patiesība.

Taisnīgums

Taisnīgums kā tikums ietver cieņu un atbildību – tas ir svarīgi, lai iemācītu bērnam nedarīt pāri citiem, bet gan palīdzēt. „Labās īpašības, kas nepieciešamas pozitīvām attiecībām starp cilvēkiem – tādas kā pieklājība, cieņa un godīgums –, pieder pie taisnīguma un ietver izturēšanos pret citiem tā, kā mēs vēlamies, lai citi izturas pret mums,” skaidro psihologs. Taisnīgums iemācīs ne tikai izturēties ar izpratni pret citiem, kā arī labot izdarītos pāridarījumus, bet arī apzināties savu vērtību un cieņu pret pašu. Turklāt taisnīguma viena no lielākajām sastāvdaļām ir atbildība – paveikt atbildīgi ne tikai savus pienākumus, bet palīdzēt arī citiem, kuriem tas nepieciešams. 

Sīkstums

Lai uzveiktu dzīves grūtības, bez sīkstuma neiztikt. Sīkstums ir tikums, ko veido drosme, apņēmība, rakstura stingrība, izturība un elastīgums – šīs rakstura īpašības noteikti vajag attīstīt arī savā bērnā. Kā norāda Likona: „Viena no vislielākajām kļūdām, ko mēs kā vecāki varam pieļaut, ir mēģināt pasargāt bērnus no grūtajiem dzīves pārbaudījumiem – lai viņiem nebūtu jāpiedzīvo vilšanās, frustrācija un neveiksme. Bez šādiem pārbaudījumiem mūsu raksturs saglabājas mīksts.”

Paškontrole

Paškontrole ir vērtīgs tikums, jo tā iemāca valdīt pār sevi, neļaujoties garastāvokļa neprognozējamībai, regulēt tieksmes un dziņas, bet priekus baudīt ar mērenību. Paškontroles trūkums iezīmējas tad, kad sliktas sekmes skolā nav vēlmes uzlabot, cilvēks grimst prokrastinācijā, dažādās atkarībās un citās destruktīvās darbībās.

Mīlestība

Mīlestība ir tikums, kas apliecina – kad mēs mīlam, mēs gribam un darām vislabāko citas personas labā. Mīlestības tikumu turklāt veido vairākas svarīgas īpašības – laipnība, empātija, līdzjūtība, augstsirdība, uzupurēšanās, pakalpība, lojalitāte un spēja piedot. „Mīlestība motivē mūs darīt labu citiem par spīti neērtībām vai riskam, nedomājot par to, vai saņemsim atzinību, atlīdzību vai kaut pateicības vārdus,” skaidro Likona.

Pozitīva attieksme

Pozitīva attieksme ļauj cilvēkiem dzīvot ilgāk, būt veselīgākiem, vairāk priecāties par dzīvi, efektīvāk tikt galā ar grūtībām, būt drosmīgākiem, gūt vairāk draugu un panākumu dzīvē. Turklāt attieksmi, kuru rādām pasaulei, vienmēr mēs radām paši, neatkarīgi no apstākļiem. 

Cītīgs darbs

Cītīgs darbs un to papildinošie tikumi – uzcītība, iniciatīva, čaklums, atjautība, neatlaidība un tieksme pēc pilnveidošanās – veido cilvēka snieguma raksturu. T. Likona skaidro: „Mums vajag snieguma raksturu, lai veiktu grūto darbu – attīstītu savus talantus, lai varētu tos likt lietā, sniedzot savu ieguldījumu citu cilvēku dzīvē.” Arī citu cilvēku mīlēšana bieži ir viens no smagākajiem darbiem.

Godīgums

„Godīgums nozīmē turēties pie saviem morāles principiem un tos aizstāvēt, klausīt savai sirdsapziņai un būt godīgiem pret sevi un citiem,” šo tikumu raksturo psihologs. Godīguma izkopšana nozīmē nekrāpties nevienā dzīves jomā – skolēnam nešpikot un neblēdīties mācībās, pieaugušajam neizkrāpt finanses darbā no citiem utt.

Pateicība

Pateikt paldies ir vērtīgs tikums, un daudzi to dēvē par laimīgas dzīves noslēpumu. Ne velti psihologs Roberts Emmonss vairāku gadu garumā pētījis pateicību un atklājis, ka pateicīgi cilvēki ir možāki, labāk guļ, viņiem ir vairāk pozitīvu attiecību un viņi apzinās situācijas, kad nepieciešams būt izpalīdzīgam. 

Pazemība

Pazemība ir tikums, kas ļauj saskatīt cilvēkam savus trūkumus un uzņemties par tiem atbildību. Un tas ir vajadzīgs pat mazam bērnam, lai viņš mācētu pateikt piedod un no sirds to vēlēties tad, kad darījis pāri.  [Sagatavots pēc: https://www.delfi.lv/calis/enciklopedija/10–svarigi–tikumi–kas–palidz–berniem–but–laipniem.d?id=51886551]

Vērtības un tikumi

Mācību saturu veido tikumi, caurviju prasmes, izpratne un pamatprasmes dažādās mācību jomās. Skolēna mācīšanās rezultāts ir lietpratība. Mācību procesā skolotājs pievērš uzmanību gan skolēna spējai saskaņoti lietot zināšanas un prasmes daudzveidīgās situācijās, gan caurviju prasmju attīstībai un ieradumu nostiprināšanai, kas balstīti vērtībās.

Tikumi

Vērtības veido nozīmīgu lietpratības daļu. Tās ir pamats ieradumiem, kas, mērķtiecīgi attīstīti, nostiprinās par tikumiem, citiem vārdiem, par nu jau apgūtām un sev pieņemtām vērtībām. Vērtību dimensija mācību saturā balstīta Latvijas Republikas Satversmē, Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktajās vērtībās. Skolas uzdevums ir bērniem un jauniešiem veidot visaptverošu izpratni par tādām vērtībām kā dzīvība, cilvēka cieņa, brīvība, ģimene, laulība, darbs, daba, kultūra, latviešu valoda un Latvijas valsts, veidojot vērtējošu attieksmi un atbildību par sevi un savu rīcību. Redzējums par skolēnu ietver nozīmīgus ieradumus, kuru sistemātiskas nostiprināšanas rezultātā veidojas šādi būtiski tikumi:

• atbildība – griba un spēja paredzēt savas izvēles un rīcības sekas un rīkoties, respektējot cita cilvēka cieņu un brīvību,
• centība – čaklums, uzcītība, rūpība un griba jebkuru darbu veikt pēc iespējas mērķtiecīgāk, kvalitatīvāk un produktīvāk,
• drosme – izlēmība, baiļu pārvarēšana, rakstura stingrība, situācijas novērtēšana un cieņpilna rīcība, uzņēmība, centieni pēc taisnīgā un labā,
• godīgums – uzticamība, patiesums, vārdu un darbu saskaņa,
• gudrība – māka izmantot zināšanas labā veicināšanai savā un sabiedrības dzīvē,
• laipnība – vēlība, atsaucība pret citiem, pieklājība,
• līdzcietība – attīstīta empātija, vēlme iejusties otra pārdzīvojumos un aktīvs atbalsts,
• mērenība – rīcības un uzskatu līdzsvarotība, spēja nošķirt saprātīgas vēlmes no nesaprātīgām un atteikties no nevajadzīgā, atturēšanās no tā, kas traucē personas attīstību,
• savaldība – uzvedības un emociju izpausmju kontrole un vadība, respektējot savu un citu cilvēku brīvību, kā arī cienot sevi un citus,
• solidaritāte – savstarpējs atbalsts un rīcības saskaņotība, rūpes par savu, citu un kopīgu labumu, demokrātisks dialogs ar citiem,
• taisnīgums – godprātīga lemšana, cilvēktiesību un citu saprātīgu interešu un morāles normu ievērošana,
• tolerance – iecietība, vēlme izprast atšķirīgo (piemēram, cilvēka ārējo izskatu, veselības stāvokli, uzvedību, viedokli, ticību, paražas).

Ne vērtības, ne tikumus tieši iemācīt vai ieaudzināt nevar, tādēļ skolotāju pienākums un atbildība ir stiprināt ieradumus.

Vērtības un to izpausmi tikumos cilvēki apgūst visu mūžu, arī ārpus izglītības iestāžu sienām. Skolēni sev nozīmīgās vērtības saredz ikdienas saziņā un mijiedarbē gan ģimenē, gan skolā, gan draugu un plašākas sabiedrības lokā. [Sagatavots pēc: https://www.skola2030.lv/lv/macibu-saturs/merki-skolenam/vertibas-un-tikumi]