Tradicionālā transkripcija

[akl̥s]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑkl̩s]

[a] – īsais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[l] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

akl- – sakne, vārda celms

-s – galotne

akl+pa-rakst-s

akl+redz-e

pus+akl-s

akļ+ac+is

akls patstāvīgs vārds, lokāms vārds, īpašības vārds, kādības īpašības vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pamata pakāpe, nenoteiktā galotne

 

NENOTEIKTĀ GALOTNE

  Vīriešu dzimte Sieviešu dzimte
  vsk. dsk. vsk. dsk.
N. akl-s akl-i akl-a akl-as
Ģ. akl-a akl-u akl-as akl-u
D. akl-am akl-iem akl-ai akl-ām
A. akl-u akl-us akl-u akl-as
I. ar akl-u ar akl-iem ar akl-u ar akl-ām
L. akl-ā akl-os akl-ā akl-ās
V.

 

NOTEIKTĀ GALOTNE

  Vīriešu dzimte Sieviešu dzimte
  vsk. dsk. vsk. dsk.
N. akl-ais akl-ie akl-ā akl-ās
Ģ. akl-ā akl-o akl-ās akl-o
D. akl-ajam akl-ajiem akl-ajai akl-ajām
A. akl-o akl-os akl-o akl-ās
I. ar akl-o ar akl-ajiem ar akl-o ar akl-ajām
L. akl-ajā akl-ajos akl-ajā akl-ajās
V. akl-ais!

akl-o!

akl-ie! akl-ā!

akl-o!

akl-ās!

 

 

*PAKĀPES

  Pamata pakāpe Pārākā pakāpe Vispārākā pakāpe
Vīriešu

dzimte

akl-s

akl-ais

akl-āk-s

akl-āk-ais

 

vis-akl-āk-ais

akl-āk-ais

pats akl-āk-ais

 

Sieviešu dzimte akl-a

akl-ā

akl-āk-a

akl-āk-ā

 

vis-akl-āk-ā

akl-āk-ā

pati akl-āk-ā

 

 

*Salīdzināmo pakāpju formas tiešajā nozīmē nelieto.

Teikumā var būt:

1) izteicēja daļa – Kaimiņa suns ir akls.

2) apzīmētājsAkls cilvēks šķērsoja ielu.

akls apmeklētājs, akls bērns, akls brālis, akla brūce, akls cilvēks, akls dēls, aklas dusmas, akla iela, akls kaķis, akla kaislība, akla laime, akla lode, akls logs, akla māsa, akla māte, akla meita, akla meklēšana, akla mīlestība, akla nakts, akls naids, akla paklausība, akla piespēle, aklas pūles, akla siena, akls suns, akls tēvs, akla ticība, akla uzticība, akla vecāmāte, akls vectēvs, akla vista, akls vīrietis, akls zvērs

 

aklais atloks, aklais dundurs, aklais ezers, aklais gals, aklais lidojums, aklais muzikants, aklais paraugs, aklais plankums, aklais purvs, aklais raksts, aklais randiņš, aklais spiedums, aklā aila, aklā ala, aklā arka, aklā ieleja, aklā metode, aklā nātre, aklā nelaime, aklā puse, aklā testēšana, aklā zarna

 

būt aklam, gaidīt aklu, kļūt aklam, padarīt aklu, palīdzēt aklajam, piedzimt aklam

akls, -ais, akla, -ā

1. Tāds, kam nav redzes spēju; neredzīgs.

Akls no dzimšanas. Kaķēns piedzimst akls. Kļūt aklam.

Aklais (arī lietus) dundurs – dunduru suga [Haematopota pluvialis].

// Tāds, kam uz brīdi ir pavājinājušās redzes spējas.

Spilgta gaisma padara acis aklas.

2. Tāds, kas nav pakļauts prāta kontrolei.

Akls naids. Akla mīlestība, uzticība. Aklas dusmas.

// Nejaušs; negaidīts.

Akla laime. Akla lode.

3. Ļoti tumšs, necaurredzams; bez gaismas.

Akla nakts. Iet aklā tumsā.

// Tāds, ko veic neskatoties.

Aklā metode mašīnrakstīšanā.

4. Tāds, kas vienā virzienā noslēgts; tāds, kas beidzas bez izejas, atveres.

Akla iela.

Akls logs – loga kontūru iezīmējums uz ēkas sienas.

Aklā zarna – resnās zarnas sākumdaļa ar tārpveida piedēkli (apendiksu).

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv/]

akls, -ais; akla, -ā

1. Tāds, kam nav redzes spēju. Neredzīgs.

Akls no dzimšanas. Kaķēns piedzimst akls. Kļūt aklam.

Aklais plankums – gaismas nejūtīga vieta acī.

Aklais (arī lietus) dundurs – dunduru suga.

Marka tēvs .. bija akls. Acu gaismu viņš pazaudēja Madrides frontē pēc smaga ievainojuma galvā. Grīva 1, 128.

.. māte tikpat kā akla, vērpēja vairs nav, govju slaucēja nav .. Upīts XI, 226.

Tā [ķēve] palaikam nav nekāda lāga stāvētāja pie kroga, bet to svētdien negribēja ne akla. Upīts XI, 292.

// Tāds, kam uz brīdi ir pavājinājušās redzes spējas.

.. pēkšņa pāreja spilgtā gaismā padara acis aklas. Anatomija 176.

Sagriezies vērpetēs, sniegs uzbrūk no visām pusēm, plosās, ārdās, .. padara aklu, aizcērt elpu. Cīrulis 1, 229.

// pārn. Tāds, kas patstāvīgi nedomā, kas rīkojas bez paša gribas. Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Akla paklausība.

Viņš juta, ka šinī mirklī tam no Lilijas jāaizbēg, lai nekļūtu uz visu mūžu par aklu ieroci tās rokās. Rozītis 3, 66.

2. Tāds, kas nav pakļauts prāta vērtējumam, kontrolei.

Akla ticība. Akla mīlestība. Akls naids. Aklas dusmas.

.. Agnese ilgi domāja, kāpēc gan Elza [operā „Loengrīns”] nedrīkstēja zināt, kas ir viņas bruņinieks .. Kāpēc no viņas prasa aklu, nevis izprastu uzticību? Sakse 6, 86.

.. Annele turējās visiem spēkiem pretī tumšām, aklām bailēm. Brigadere 2, 19.

3. Tāds, kas notiek, izraisās nejauši, negaidīti. Nejaušs. Negaidīts.

Šo pārdrošo pasākumu var sekmēt tikai akla kara laime. Imermanis 2, 71.

Brīdi tikai lietus klusiem čukstiem sarunājās ar purvu, un dziedāja aklas lodes [frontes apstākļos]. A. Grigulis 9, 114.

4. Ļoti tumšs, necaurredzams. Bez gaismas.

Akla nakts.

Ne zvaigznes, ne stara. Smags mākoņu auts, un tumsa tik bieza un akla, Ka to it kā sikspārņa skārienu jūt uz rokām, pie sejas un kakla. Karogs 54, 7, 24.

.. visapkārt akla tumsa, un dzirdamas tikai vēja gaudas un jūras krākšana. Sēlis 5, 349.

Meitene paceļ aptumšošanas papīru, skatās lejā. Nesaskata, protams, neko. Tumsa jau pati par sevi, un tad vēl aklie logi. Zigmonte 1, 48.

5. Tāds, kas vienā virzienā noslēgts, izbeidzas bez izejas, atveres.

Akla iela.

Akls logs – loga kontūru iezīmējums uz ēkas sienas.

Akla siena – siena bez logiem.

Akla brūce – brūce bez atveres uz ķermeņa ārpusi.

Aklā zarna – paplašinājums tievās un resnās zarnas savienošanās vietā ar tārpveida izaugumu (apendiksu).

.. [ārsts] gandrīz nešaubījās, ka viņam darīšana ar akūtu, sastrutojošu aklās zarnas iekaisumu. Cīrulis 1, 202.

6. Tāds, ko veic neskatoties. Tāds, ko veic, orientējoties pēc instrumentiem.

Aklais raksts stenogrāfijā. Aklā lidmašīnas nolaišanās.

Aklā metode – mašīnrakstīšanas metode, pēc kuras raksta, neskatoties uz rakstāmmašīnas taustiņiem.

.. planieristam labi jāpārvalda aklais lidojums .. Zvaigzne 58, 19, 15.

Lidmašīnu šūpoja un mētāja arvien vairāk [negaisā] .. Ieķērušies stūres ratos, piloti centās ieturēt pareizu kursu. Sākās aklais lidojums. Lidmašīna strauji samazināja augstumu [lai nolaistos]. Zinātne un Tehnika 66, 6, 3.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

akls (li. ãklas) blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs „Auge” usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind; a) leiblich: lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf! b) geistig blind: akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel: akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch: aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK. [Sagatavots pēc: ME I : 63]

akls – oklys, okla

[http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

akls oklis. Akls. „Sprivuļu” vacà màmma bej okla, bet viņa pa zinâšanai vìn visu izdarija. vàr strùodât arî àr oklu zirgu. [Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017 : 54]

akls – neredzīgs

[LVSV 1972 : 17]

akls – redzīgs

Kā aklssaka, ja kāds rīkojas nesaprātīgi, neaptver notiekošā būtību.

Kā aklai vistai (mieža) graudssaka par negaidītu, necerētu ieguvumu.

Ne akls novec. – neparko.

Akls ierocis (kā rokās)saka par cilvēku, kas neapzināti palīdz īstenot kāda savtīgus nolūkus.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv/]

 

Kā akla vista niev. – saka par neattapīgu, arī neveiklu cilvēku.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

Aklam redzamssaka, ja kas ir viegli saprotams, izsecināms.

Vai akls sar. – saka, paužot lielu izbrīnu, pārsteigumu.

Slavē kā čigāns aklu (klibu) zirgusaka, ja kāds tiek pārmērīgi slavēts.

Izmelot vilku (aklu zirgu) no meža laukā teikt vislielāko nepatiesību, ļoti daudz un veikli melot.

[LFV 2000 : 68; 1363]

Agronomijā aklais izmēģinājums.

 

Bioloģijā aklais dundurs.

 

Celtniecībāakls, aklais dambis, aklais logs, aklā aila, aklā arka, aklā arkāde, aklā iela, aklā siena.

 

Enerģētikā un elektrotehnikāaklā barotājlīnija.

 

Ģeoloģijā aklā ala, aklā ieleja.

 

Hidrometeoroloģijāupes aklais gals.

 

Inženierzinātnēsaklais atloks.

 

Medicīnāakls ievainojums, akls pētījums, akla brūce, aklā metode, aklā zarna.

 

Mežsaimniecībāaklais paraugs, aklais zars, aklā testēšana, vārtnieka aklā zarna.

 

Muzeoloģijāakls apmeklētājs.

 

Poligrāfijāaklais spiedums.

 

Radioelektronikā, elektrosakarosaklais lidojums, akla meklēšana.

 

Sportāakla piespēle.

VietvārdiAklais atvars, atvars Sēlpils pagastā; Aklais ezers, ezers Liezēres pagastā; Aklais ezers, ezers Viesītes novadā; Aklais ezeriņš, ezers Vecpiebalgas pagastā; Aklais purvs, purvs Aizkraukles pagastā; Aklais purvs, purvs Sīļukalna pagastā; Aklā iela, iela Rīgā; Aklezers, ezers Smārdes pagastā; Aklie ezeriņi, ezeru grupa Liezēres pagastā; Aklītis, ezers Bērzaunes pagastā; Oklais azars, ezers Vārkavas novadā; Aklaisciems, mazciems Lībagu pagastā; Aklaisloms, mežs Zantes pagastā.

 

ErgonīmiAklais dundurs, SIA Jēkabpilī.

akls, leišu aklas; pamatā ide. *okᵘ- ‘redzēt’, no kā arī acs un izzudušais verbs *akt (leišu àkti ‘dabūt acis, sākt redzēt – par dažu dzīvnieku mazuļiem; zaudēt redzi’). Vārds akls ir atvasinājums no šā verba. Tas, ka leišu àkti ietver sevī divas pretējas nozīmes, izskaidrojams ar saknes sākotnējās nozīmes (‘redzēt’) paplašināšanu, saistot šo sakni ar jebkuru norisi ar acīm – arī ar redzes pasliktināšanos un izzušanu. Līdzīga semantiskā attīstība bijusi arī latviešu valodā.

Pēc Endzelīna uzskata, pamatā ir leišu apàkti ‘tapt neredzīgam’, no kā darināts *apaklas ‘tapis neredzīgs’, un no tā abstrahēts ãklas ‘neredzīgs’; attiecīgi izveidojies arī la. akls.

Jau 19. gs. sākumā semantiski un stilistiski šķirti vārdi akls un neredzīgs: Ziemeļvidzemē par aklu nievīgi dēvēts redzīgs cilvēks, kas kļūdījies neuzmanības vai nevērības dēļ, bet tāds, kam nav redzes, saukts tikai par neredzīgu.  [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 62]

lietuviešu – aklas

angļu blind

baltkrievu сляпы

franču aveugle

igauņu pime

krievu слепой

somu sokea

ukraiņu сліпий

vācu blind

Aklais ieraudzīja, klibais noķēra, pliks iebāza kabatā.

 

Par aklu aklāks.

 

Aklam ceļu neparādīsi.

 

Arī akla vista atrod graudu.

 

Priekš akliem sveces nevar aizdedzināt.

 

Kas aklam acis atdarīs?

 

Ātri dzims un aklis.

 

Aklam rāda, kurlam stāsta.

 

Gadās jau, ka aklais savā trakumā uzlec klibam mugurā.

 

Aklam akla nelaime.

 

Ka tu aklis paliec!

 

Aklais nekad nevar spriest par krāsām.

 

Vai akls aklam var ceļu rādīt.

 

Akls aklam ceļu rāda, abi iekrīt grāvī.

 

Ko nu aklam ceļa prasi.

 

Akla kā vista.

 

Viens aklais redz vairāk nekā desmit redzīgie.

 

Skrien kā vārna uz akla sivena.

 

Okls nu okla ceļa prosa.

 

Oklys oklam ceļu rōda, obi īkreit dūbē.

 

Uorā radz ar tyukstūšu acim, bet īškā okls.

 

Špetnys kai oklō myusa.

Uz saules nevajaga skatīties, tad paliek akls.

Ne acu, ne ausu,

Bet aklus vadā. – Spieķis.

 

Ēršķis tēvs,

Mīlīga māte,

Platace meita,

Akls dēls. – Ziema, vasara, diena, nakts.

Zēni, zēni, delverīši,

Jauno māršu diet vediet!

Vaj jūs akli, neredziet,

Būs pēc kāzām krustībiņas. [LD 24076-1]

 

Meitu koki priede, egle

Zaļo ziemu, vasariņu;

Puišiem tādi akli kārkli,

Ne vasaru nezaļoja. [LD 12224-1]

 

Šitie nelgi, šitie nelgi

Mūs’ māsiņas nevedīs:

Paši akli, zirgi klibi,

Viena sliece kamanām. [LD 17184-3]

 

Es dziedāju, gavilēju,

Uz robežas stāvēdama;

Vai tie akli ciema puiši,

Ka tie mani neredzēja? [LD 468-0]

 

Ubadziņi, nabadziņi

Mūs’ Minnītes precenieki,

Paši akli, zirgi klibi,

Ratiem asis nolūzušas. [LD 14520-0]

 

Pērn atvesta vedekliņa,

Šogad nāca panāksnieki.

Vaj jūs akli, neredzat,

Nu jānāk krustabās. [LD 1262-0]

 

Vai tie nelgas aizvedīs

Mūs’ māsiņu dzeltanīti?

Paši akli, zirgi traki,

Viena sliece kamanām. [LD 17184-4]

 

Vaj tie puiši akli bija,

Ka tie mani neprecēja:

Divi tīnes labu drēbu,

Trešā smalku lupatiņu. [LD 10921-1]

 

Meitu dēļ rozes zied,

Meitu dēļ magonītes;

Puišu dēļ akli kārkli

Ne zied ziemu, ne vasaru. [LD 12076-4]

 

Mans brālīts notecēja

Kā no kalna lejiņā:

Ņēma laisku līgaviņu,

Pirka aklu kumeliņu. [LD 21944-3]

 

Ko es lūdzu, tas notika

Staltam tēva dēliņam:

Klibu jāt, aklu braukt,

Snaudulīti vizināt. [LD 21965-0]

 

Sabrauca vedēji

Akliem zirgiem,

Sakrita mūsu

Tupeņu bedrē. [LD 16266-0]

Divi precinieki

Reiz kalējs un skroderis iecerējuši vienu līgavu. Skroderis aizgājis pie izredzētās un teicis: „Neej pie kalēja, viņš ir akls. Aizej uz smēdi un apskaties: sit, sit uz dzelzi, kamēr, akls būdams, uzsit uz laktu!”

Meita aizgājusi uz smēdi un redz: sit, sit kalējs pa dzelzi, bet pa laktu arī iet (viņam tāda mode). Meita domā: kur šī liks aklu vīru, ies labāk pie skrodera. Bet kalējs meitai stāstījis, ka skroderis esot traks un laulājoties katrā ziņā trakošot. Meita neticējusi. Bet, kad nu skroderi laulājuši, kalējs aizbāzis viņam aiz zābaku stilba nokaitētu dzelzi. No sākuma skroderis kratījis tikai kāju, bet tad nevarējis vairs izturēt, skrējis no baznīcas ārā un kliedzis: „Deg, deg!”

Tad nu brūte un citi arī noticējuši, ka viņš ir traks, un kalējs dabūjis savu līgaviņu. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr12/1203903.htm]

 

Vienacis ar izdurtu aci

Vienam prinčam kārējies redzēt svešas zemes, un viņč ar labu pulku pavadoņu kāpis kuģī un braucis uz svešām zemēm. Uznākusi vētra un kuģi piedzinusi pie vienas salas, uz kuras dzīvāš vienactains milzis, kas ganīš savas aitas un bīš traki bezdievīgs un ēdis cilvēkus. Milzis saķēris princi ar visim pavadoņim, vakarā šos kopā ar savām aitām sadzinis alā, aizvēlis lielu klintsgabalu priekšā, kā nevienc netiek ārā, un pats gulēš alas priekšā un savu lielo dzelzs kūju nolicis sev līdzās. Katru vakaru milzis noēdis div cilvēkus un div aitas un ka ta licies uz auss, tā gulēš kā nosists.

Vienu nakti princis ar savim pavadoņim norunāši bēgt, jo tā kā tā milzis šos visus apēdīšot. Nu vairāki cilvēki sakurināši alā uguni un nodedzināši milža dzelzs kūju gluži baltu un ta to iegrūduši milžam vienīgā acī. Ta nu paši akal manīšies alas dibinā, jo milzis trakojis pēc negudra. Bet rītā, ka milzis akal laidis savas aitas ganos; ta princis un viņa pavadoņi pieķērušies katrs savai aitai pie vēdāra apukšas, jo citādi nevarēš tikt sveikā no alas laukā, jo milzis zināš, ka cilvēki vie ir vainīgi un šo aklu pataisīši.

Milzis nu laidis sev caur kājstarpi pa vienai vie aitai no alas laukā un ar rokām vēl nogrābāš aitai muguru. Tā nu princis ar savim pavadoņim tikuši laimīgi no alas laukā un tūlī aizbēguši uz savu kuģi. Ka milzis bīš visas aitas no alas izlaidis, ta kliedzis uz prinča un šā pavadoņim, lei nu šie nākot laukā. Bet princis ar savim ļaudim jau bīš labu gabalu no salas nost un klieguši aklam milžam pretī. Nu aklais milzis sapratis, ka princis ar savim ļaudim aizbēg, un lielās dusmās grābis klintsgabalu un sviedis bēglim pakaļā. Klintsgabals tik tikko neķēris kuģi. Princis ar savim pavadoņim, cik nu vēl šo bīš, kurus nebīš vēl milzis paspēš apēst – laimīgi aizbraucis mājā. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr11/1103201.htm]

 

Audiostāstījums: latviešu tautas pasaka „Kaziņa”, stāsta Liepājas teātra aktrise Laura Jeruma: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labu-nakti/rihards-brazinskis-stasta-latviesu-tautas-pasakas.a60239.

 

Neredzīgā tēva āboli

Vienam vecam, vecam, neredzīgam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Tēvs bija izaudzinājis tādu ābeli, kam zelta āboli. Bet no tā laika, kad vecais piepeši palicis neredzīgs, sāka katru nakti viens zelta ābols nozust. Tēvs beidzot iedomājās, lai abi gudrie brāļi ābeli sargā. Bet miega pūžņi tev nosargās: noliekas garšļaukus, aizmieg. Nu sūta muļķīti pie ābeles. Tas izsēžas līdz mazai gaismiņai – nekā. Patlaban muļķītis domā istabā iet, te pašulaik mazs putniņš zelta spalviņām klāt un noknābj vienu zelta ābolu. Bet muļķītis manīgi notver putniņu aiz astītes un nes ar visu ābolu iekšā. Pie durvīm zelta putniņš viņu gauži lūdzas, lai palaižot. Šim paliek žēl un tādēļ saka: „Es tevi labprāt palaistu, man tevis nevajaga, bet kā atbildēšu tēvam?”

„Še, puisīt, ābols, še viena zelta spalviņa – un atbildi tēvam tā: noķēru putniņu, noņēmu ābolu; palaidu putniņu, spalviņu paturēju!”

No rīta muļķītis iedod tēvam ābolu un saka, kā putniņš mācījis. Tēvs, to dzirdēdams, žēlojas: „Kāpēc viņu palaidi, tā bija mana Laima. Būtu to pie manis ienesis, tad es būtu palicis redzīgs. Tagad, mani dēli, visi trīs eita tēva Laimiņu meklēt.” [Latviešu tautas pasakas 1988 : 306]

Osis

Osis ir akls un klibs vīrs. Pavasarī, kad visi citi koki jau zaļo un priecājas, viņš vēl stāv savā ziemas kažokā savilcies, it kā vēl sniegs būtu uz laukiem. Vēlāku, kad viņš jau ir pamanījis pavasara dzīvību, upīšu burbuļošanu, vēju žūžošanu, kukainīšu dūkšanu, viņš sāk arī kustēties un prasa liepai un bērzam kaimiņos: „Mīļie kaimiņi, ko gan nozīmē tā priecāšanās un dziedāšana?” Kad nu viņš dabū zināt, ka jau pavasaris ir atnācis, tad arī viņš steigšus izstiepj savas lapas. Rudenī osis ir atkal pirmais, kas sāk baidīties no aukstākajiem rudens vējiem. Viņš pasteidzas atkal pirmais nomest savas lapas un ievelkas savā kailajā mizā kā gliemezis savā vākā. Sava akluma dēļ osis nedabū priecāties ne par agro pavasari, ne arī par skaisto rudeni. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15L0103.htm]

 

Gauja

Vecos laikos Gauja bija nodomājusi taisni pret rītiem tecēt; bet, tā ka visas upes pret vakariem tek, tad citas apskaudušas Gauju un sūtījušas divi upes tai pretim, lai izdurtu Gaujai acis. Upītes tecējušas, satikušas Gauju un arī izdūrušas tai acis. Aklā Gauja nu vairs nespējusi sev ceļu ietaisīt pret rītiem, tādēļ tecējusi pa abu upīšu tekamām vietām taisni pret vakariem uz jūru. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0208.htm]

 

Upes

Gauja gribējusi uz Krievzemi skriet, bet Melnupe nākusi pretim un izdūrusi Gaujai acis – tur, kur Melnupe Gaujā iegāžas. Gauja, akla palikusi, nevarējusi vairs iet, kur gribējusi, un aiztecējusi caur Vidzemi uz jūru. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0209.htm]

 

Avoti

Ne visai tālu no Embūtes pils aiz mācītāja muižas ir tagad kapi, un netālu no tiem kapiem krogs, ko vēl tagad par Krustakalna krogu sauc. Vecos laikos tur atradies tā sauktais Krusta avots, kurā bijis redzams starots zelta krusts. Šim krustam bijis savāds spēks dziedināt slimniekus, kā aklus, tizlus, kroplus utt., jo visi, kas tur mazgājuši kādu slimu locekli, palikuši veseli, ja tik tas krusts tur parādījies.

Tā arī reiz kāds reiznieks, dzirdēdams par šo brīnišķīgo avotu runājam, aizgājis to raudzīt. Gribēdams izprovēt viņa spēku, viņš mazgājis tai avotā sava šuneļa aklo aci. Šunelis nu gan dabūjis redzīgu aci, bet avots, sadusmojies par tādu sagānīšanu ar lopa mazgāšanu, nav vairs ilgāki palicis savā vietā, bet aizgājis uz Kalvārijas svētiem kalniem leišos. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/150803010/lv]

 

Ezeri

Senos laikos Idroļa ezers atradies Raunas Kaķīša mājas Aklā ezera vietā. Reiz viena sieviete mazgājusi tai ezerā bērna netīrās drēbes, kādēļ ezers saskaities, pacēlies gaisā un aizgājis uz tagadējo ezera vietu. Tur tai laikā gani ganījuši lopus, kad uzreiz pie debesīm parādījies liels, tumšs mākonis un saucis: „Gani, bēgat, Idrolis nāk!” Gani arī tūliņ aizdzinuši lopus, tikai divi āži palikuši lejā badoties. Tad nokritis ezers zemē nu izdalījies divās daļās, kur āži badījušies, tur palikusi zeme starpā. To zemes šaurumu, kas šķir abus ezerus, sauc vēl tagad par Āža muguru. Reiz viens zvejnieks noķēris Idroļa ezerā lielu līdaku un piesējis to ar prievīti pie kūjiņas, bet līdaka norāvusies. Pēc kāda laika tā līdaka ar visu prievīti izzvejota Strantes ezerā.

Tāpat Baltvilka mājas Bezdibenā reiz viens zvejotājs noķēris vienu lielu zivi un piesējis to valdziņā. Zivs norāvusies un vēlāk ar visu valdziņu atkal izzvejota Idroļa ezerā. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0114.htm]

 

Ezeri

Seces pagastā pie pagastskolas atrodas purvs. Šai purvā ir neliels, bet ļoti dziļš ezeriņš. Klāt tam grūti pieiet – līgojas vien. Dibena tam nekad nevarot atrast: tur pie akmeņa varot divpadsmit dzijas gabalus salaist, dibena tomēr neaizsniedzot.

Senos laikos lielkungs mēģinājis šo ezeru nolaist Daugavā. Licis grāvračiem rakt grāvi. Grāvračus vadījis kāds vīrs vārdā Kristaps. Bet, tikko sākuši rakt, visi racēji uzreiz palikuši akli. Tā ezeru kungam nav izdevies nolaist. No šā laika ezers dabūjis savu nosaukumu „Aklis”. Senāk viņš saukts par Purva ezeru. Bet grāvi, ko bija iesākuši rakt, nosauca grāvrača vadoņa vārdā par Kristapa grāvi. Arī tagad šo grāvi var redzēt, kaut gan tas ir krūmiem apaudzis.

Aklī senos laikos esot nogrimusi viena pils, ko saukuši par Klista pili. Pils piederējusi kungam, kam bijusi ļoti skaista meita. Izcēlies karš. Pili no visām pusēm ielenkuši ienaidnieki. Neviens no pils ļaudīm vairs nevarējis glābties. Kungs licis aizbultēt vārtus, noslēgt durvis, tiltus uzvilkt. Pats ar saviem ļaudīm un meitu sagājuši pils lielajā kambarī. Ne uz kādu glābiņu vairs nevarējis cerēt. Atskanējušas taures, ienaidnieki sākuši lauzties pilī, jau ielauzuši vārtus. Nu kungs ar saviem ļaudīm lūguši Dievu un ar zvaniem zvanījuši. Pils sākusi lēnām grimt un nogrimusi ar visiem ļaudīm Aklī. Ienaidnieki palikuši uz krasta un noskatījušies vien. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0137.htm]

 

Ezeri

Augšzemē pie Elkšņu muižas atrodas tā sauktais Dumbļa ezers, kas jau pa daļai aizaudzis. Labi attālu no šī ezera ir plašais Saukas ezers, kas ļoti bagāts ar ūdeni. Saukas ezers ar Dumbli sākuši savā starpā lielīties, ka vienam esot vairāk ūdens nekā otram. Dumblis sacījis, ka viņš esot daudz platāks un lielāks nekā Saukas ezers, tādēļ viņam esot vairāk ūdens. Saukas ezers atkal lielījies, ka viņš esot daudz dziļāks par Dumbli, tādēļ ūdens gan viņam būšot vairāk. Kam nu īsteni taisnība, to nezinājuši. Pēdīgi noderējuši tā: abu ūdens jāizmērī, un, kuram būs mazāk ūdens, tam jāpaliek aklam. Saukas ezeram uzgājušas bailes, ka tikai nebūtu mazāk ūdens. Lai netrūktu ūdens un nebūtu aklam jāpaliek, viņš kādu nakti priekš ūdens mērīšanas aizgājis ar lielu kausu no Dumbļa ūdeni zagt. Bet, ar pilnu kausu atpakaļ nākot, pienākusi pusnakts un gailis jau sācis dziedāt. Te viņam ūdens kauss bijis jāpamet un jādodas tukšā uz savu vietu. Ūdens kauss, kuru Saukas ezers tolaik izlējis, ir vēl tagad redzams turpat pie Saukas ezera, un vēl šo baltu dienu to sauc par Kausu. Nu sākuši ūdeni mērīt. Dumblim izrādījies mazāk ūdens nekā Saukas ezeram, un tā viņš paspēlējis derību. No tā laika Dumblis sācis aizaugt un aug cieti jo dienas, jo vairāk, tā palikdams akls. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0142.htm]

 

Aklais ciems

Lībagu pagastā atrodas Aklais ciems. Savu nosaukumu tas ieguvis, ka, braucot no Laidzes ciema puses, Aklo ciemu nemaz neredz. Tikai piebraucot pie Zviedru mājas, tas atklājas. [Latviešu tautas teikas 1988 : 406]

 

Lestenes aklais barons

Kad Lestenes aklais kungs (pēdējam baronam tēva tēvs) vēl bijis redzīgs, viņš šausmīgi cilvēkus pēris. Reiz pieķēries pie viena nevainīga. Tas pēc pēriena atgriezies un teicis: „Nu, apskaties labi, ko tu esi pēris. Tu savā laikā vairs citus neredzēsi!” Pēc tam barons esot palicis akls. [Latviešu tautas teikas 1988 : 229]

 

Nūstuosts par svātolūta rasšonūs viestej, ka agruok Opuļu cīmā dzeivuojs okls muižinīks. Reiz kaidā naktī tys sapņuojs, ka kaids bolss jam soka, kab jis nūītu da leluo bārza i izroktu dūbi. Itamā dūbē veiduošūtīs olūts, kura iudiņs byus dzīdynūšs. Muižinīks pasamūds, izdarejs vysu, kai sapynā saceits, i patīsai otkon palics redzeigs. Pateiceibā par itū breinumainū dzīdynuošonu jis Opuļūs pi olūta izciels kapleicu. Paraleli itam pastuov ari cyti leidzeigi nūstuosti par olūta rasšonūs. [Ārena 2014 : https://www.lakuga.lv/2014/09/23/opulu-svatoluts/]

Čigāns zvejo lielkunga ezerā zivis. Pienāk pats lielskungs, caur brillēm pētīdams: „Ko tu te dar’, suns?” – „Vai tad aklis esi, ka neredzi, ko daru?” čigāns atbild.

Kungs: „Tu nedrīkst zvejot iekš man ezer, tūliņ prom!”

Čigāns: „Ak tu, stikla aci, vai tu to ezeru esi racis un tās zivis audzinājis?”

Aklā putra – biezputra bez aizdara, bez t. s. actiņas, kas parasti pildīta vai nu ar sviestu, vai ar saceptu speķi. Saukta arī par biezputru, biezeni, bizenīcu, burzaklu, ķuru, mērcputru, mīceni, mietiņputru, munci, nātneni, penci, pepi, plānputru utt. [Kursīte 2012 : 69]

 

Aklais vērsis

Rotaļnieki stāv aplī. Vidū Aklais vērsis ar aizsietām acīm un garu nūju rokās. Visi lec apkārt un sauc: „Aklais vērsis! Aklais vērsis!” Vērsis nokliedz: „Lai tā visa zeme sadreb!” Tūlīt pat rotaļnieki satupstas. Vērsis laiž apkārt ar nūju. Kuram nūja pieduras, tas tūlīt pīkst. Vērsis min pīkstētāja vārdu. Atminētajam jāiet par Aklo vērsi. Ja neatmin, tad Vērsis laiž ar nūju apkārt. [Muktupāvels 1989 : 28]

 

Aklo skrējiens

Laukā pie staba vai pie koka piesien divas auklas. Diviem rotaļniekiem aizsien acis un katram iedod savu auklas galu. Vienam brīvajā rokā grabulis, otram – grīstē savīts dvielis vai pletne. Pēc sākšanas zīmes malā stāvētāji skaļi skaita līdz 20. Pa to laiku rotaļnieks ar pletni mēģina iesist otrajam. Ja tas izdodas, tad viņa vietā stājas divi citi. Ja neizdodas, tad sitējs dod ķīlu, un abi mainās lomām. [Muktupāvels 1989 : 35]

 

Barot aklam aklu

Diviem ķīlniekiem iedod pa karotei un pa ūdens krūzei un aizsien acis. Viņi viens otru baro, līdz krūzes tukšas. [Muktupāvels 1989 : 119]

 

Aklās vistiņas

Vienam dalībniekam aizsien acis, un tas nu prasa: „Kur tu mani vedīsi?” Viņam atbild „Uz cūkkūtiņu putru ēst.” Pirmais atkal jautā: „Vai karote ir?” Viņam atbild: „Meklē pats!” Tad visi sāk bēgt un ķērējs lūko kādu noķert. Kuru pirmo noķer, tam aizsien acis, un spēle sākas no gala. [LSM.lv Bērnu satura redakcija 2018 : https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vecaki-un-berni/iemacies-lieldienas-spelejamas-speles.a272955/]

 

Putniņus ķert

Vienam aizsien ar lakatu acis. Aklais, rokas izpletis, ķersta visapkārt, kamēr kādu sagūsta. Sagūstītam nu aizsien acis, un viņš ķer citus.

Piebilde: Tāda pati darbība notiek rotaļā ar nosaukumu Aklās vistiņas. [https://www.lspa.lv/files/research/2018/LATVIESU_TAUTAS_TRADICIONALAS_ROTALAS_ML_2018.pdf]

Lasām par Lāčplēsi

 

…Tā vēl šodien

Daugavas dzelmē

Lāčplēsis cīnās

Ar Melno Aklo

 

Vakar Visvaldis kaķim pie astes

Grabošu bundžu sēja.

Ai, kā kaķītis pārbijies skrēja!

Ai, kā Visvaldis par to smēja!

Tā viņš Melnajam palīdzēja.

 

Vakar Jancis Jurīti aizstāvēja.

Vakar Jancis nezāles izkaplēja.

Vakar Jancis puķuzirnīti lēja.

Tā viņš Lāčplēsim palīdzēja.

 

Vakar Visvaldis sunīti sita,

Grūda Ieviņu. Ieviņa krita.

Piesteidzās Jancis un lika stāt.

Lāčplēsim spēks tūliņ klāt.

 

Visvaldis nikns un domāt sāk,

Kā gan tam Jancim atmaksāt.

Melnajam spēks tūliņ klāt.

 

Tā vēl šodien

Daugavas dzelmē

Lāčplēsis cīnās

Ar Melno Aklo… [Zālīte 1985 : 30]

 

***

dārzmalā

nosists

kurmis ierāpo

manī un

sadīgst manī

rēta un izaug

manī akmens uz

sirds manas

akmens kuru

nevar novelt nost kā

akmeni aklu no

sirds manas [Neibarts 1990 : 340]

 

***

Dzīvojam mēs neklātienē:

cik tu nāc un cik tu ej,

tik tu vienmēr gribi lienēt

rītdienai un nākotnei.

 

Uz to ticēt, uz to cerēt –

cik tu nāc un cik tu ej,

tik tu solies lieti derēt

rītdienai un nākotnei.

 

Te nu esmu. Neklātesmu.

Vai es dzirdu: putni dzied?

Savu nastu mērķim nesu,

eju, it kā acis ciet.

 

Ne es miglu redzu pļavā,

ne man blakām ķirši zied,

tikai aklā domā savā

domāju: kur jāaiziet.

 

Piedod, dēls un māte mana,

ka es nebiju jums klāt!

Nākotne mūs visus māna,

sola kaut ko dāvināt.

 

Šķir no sievām, šķir no draugiem…

Stāvu, skatos puķes tās:

taureņi uz medus augiem…

Būs man arī jāmācās! [Ziedonis 1993 : 51]

 

***

Leita lasis sytās pret lūgu

Laikam jau pasauļs raud

Raud par bezcereigim cylvākim

Raud par tim

Kuri sovā naziņā

Palykuši okli

Tu dzanīs piec miļjonim,

Jei gaida princi boltā zyrgā,

Jis skumst piec Andželinys Džolejis,

Bet ar laiku jī saprass

Cik muļkeigys klaidys dalaiduši

Bet tod jau byus par vālu .. [Laura : https://www.lakuga.lv/2012/08/22/laura-iz-muna-golda-ailis/]

Kaut gan viņa bija saimniece, tad tomēr visi viņu sauca vienīgi par aklo Valeriju. Varbūt tāpēc, ka sādžā Valeriju bija daudz, bet varbūt arī tāpēc, ka jaunībā šī brašā sieva tikusi saukta par skaisto Valeriju. Vārds jau vārdu meklē. Jā, tā viņu senāk saukuši, un katrs ciema puisis labprāt gribējis būt viņas tuvumā.

Kad pienācis īstais laiks, skaistā Valerija izgājusi pie sādžas krietnākā saimnieka. Viņi piedzīvojuši dēlu. Un, kad tam bijuši tikko pieci gadi, tēvs nomiris. Drīz pēc tam skaistā Valerija zaudējusi acu gaismu. Domā, ka aiz lielas raudāšanas par nelaikā aizgājušo vīru. Un kopš tā laika – nu jau divdesmit trešais gads – viņu tuvu un tālu pazīst vienīgi kā aklo Valeriju un apbrīno viņas māku vadīt dēla saimniecību. [Jaunsudrabiņš 1982 : 418–419]

 

Juris Bunduls bija turīgs vīrs. Ar šo īpašību varētu apmierināties; bet viņš bija arī skops, un tā nu ir tāda lieta, no kuras nav labuma ne pašam, ne citiem. Tomēr kā nekā ar šīm divām īpašībām Juris nodzīvoja mūžu, kad piepeši pie vecuma radās vēl kāda cita klāt: viņš sāka palikt akls. Mežu vairs nevarēja atšķirt no mākoņiem, un saule palika uz mata kā pilns mēness. Tas vēl nebūtu nekas; jo sajaukt sauli ar mēnesi dažreiz ir ļoti patīkami, sevišķi jaunībā, un mežu ar lietus negaisu – sausā laikā. Bet samainīt vienkāršu papīru ar kredītbiļeti nav nekad izdevīgi, vienalga, vai tas būtu sauss vai lietains laiks. [Ezeriņš 1955 : 48]

 

Brūnais bullēns, sāniski lēkādams, ieklupa mēslu kaudzē.

Dore steidzās viņu piecelt. Tīšām vai netīšām, bija devusi telēnam kaimiņu puiša vārdu. „Didzīt, manu bullīt, kur tu skrien kā akls?” [Dziļums 2007 : 195]

 

Bet varbūt vainīga bija Alvīne?

Plaisa, kas lielajos laikmeta griežos sadalīja pasauli divās daļās, gāja starp abiem viņas bērniem un caur pašas sirdi, un viņa aklā mātes mīlestībā pieķērās tam, kam bija smagāk, Ričam, atstumdama meitu, balstīdama… un pazudinādama dēlu…

Un ja nu tas vispār nebija viņu – Riča un Vijas, bet viņu tēvu naids? Naids uz dzīvību un nāvi… [Ezera 1980 : 331]

 

Parasti iekštelpu spēlēs es palīdzu pie basketbola groza, pienesot sodu metējam prom aizlēkušo bumbu. Soda metienu sacensības notiek klusumā, aklajam cenšoties trāpīt pa zvaniņu, kas piestiprināts groza vietā. Cenšoties trāpīt pa skaņu. Šogad esmu paaugstināts amatā pat jūtami. Savos apzinātajos četrpadsmit esmu norīkots pie šautriņmešanas. Pie šautriņmešanas nekāda zvana nav. Esmu tikai es, mērķis, bariņš neredzīgo ar šautriņu rokās un manas lūgšanas, kaut es nedabūtu šautriņu sev kaklā, jo, nu, būsim godīgi, mēs runājam arī par neredzīgām dāmām ar šautriņu rokās. Iedomājoties par vienu tādu aso spīli kaklā, uzreiz iztēlē saļimstu kā Eiss Ventura, nespēdams kontrolēt locekļus. Nē, es nenomirstu, es tikai palieku pa pusei paralizēts, jo man trāpa miega artērijā, un tad es tur tāds guļu un neredzīgie tik lidina šautriņas – viņi taču neredz, ka es tur tāds guļu… [Bugavičute-Pēce 2020 : 142]

MĀTE. Migla vien… Viss ietīts kā tumšā miglā.

TĒVS. To postu, to postu… (Grib no gultas kāpt laukā.)

MĀTE (nesaprazdama). Ko tu dari, tēv?…

TĒVS. Palīdzi man… es vairs gultā nevaru… man jāstaigā… jāpastaigājas…

MĀTE. Paliec nu gultā…

TĒVS. Jāpataisa zemē cisas…

MĀTE. Paliec nu gultā, paliec nu turpat.

TĒVS. Nē, nē… zemē cisas… (Ir izkāpis no gultas un turas pie skapīša. Uz viņa sabrukdams, caur nevaldāmām asarām.) Māt, tu esi akla!

MĀTE (glauda viņu mierinādama). Nesaki nu nekā, nesaki nu nekā!

TĒVS (dobji). Tu esi akla… (Saņemdamies.) Un mēs tomēr dzīvosim! (Uzslienas stāvu.) Pagaidi tikai… (Grīļojas, ķer pēc skapīša malas, sagrābj tikai priekšautu un noraun to ar visu sveci zemē.) Māt! (Nokrīt gar zemi.)

Svece nodziest. Melna tumsa.

MĀTE. Tu pakriti? Paga, es tūliņ… es tūliņ… (Grābstās pa tumsu apkārt.) Kur tu esi? Tēv… kur esi?… (Klusums.) Vai dieviņ… palīgā… Edvart! Palīgā… Edvart! Zelmiņ!… Zelmiņ!… [Blaumanis 1983 : 260]

 

SNIEDZE (aklajam ubagam).

Nāc, tētiņ, nāc tu labāk nost no kājām!

Aizved aklo un nosēdina priekšā pa labi.

AKLAIS UBAGS.

Paldies, meitiņ, paldies!

GUNDEGA.

Apgriež rateļus pie rotu tirgotāja telts.

ROTU TIRGOTĀJS.

Ko? Te tu gribi? Ko? Vai traka esi? Man stāties priekšā? Kur ļaudis līst kā lietus. Nost! Nost! Nost! [Brigadere 1956 : 293]

Aklums ir pilnīgs redzes zudums abās acīs, nespēja atšķirt gaismu no tumsas (t. s. absolūtais aklums, kad redzes asums ir 0). No praktiskā un sociālā viedokļa aklumu saprot plašāk – cilvēku uzskata par praktiski aklu (neredzīgu), ja viņš nespēj orientēties apkārtējā vidē, kaut gan gaismas uztvere var būt saglabāta, t. i., cilvēks uztver gaismu un pat pareizi norāda virzienu, no kurienes tā nāk. Parasti aklums iestājas tad, ja redzes asums nepārsniedz 0,02. Izšķir arī profesionālo aklumu – tik stipri pavājinātu redzi, ka cilvēks nespēj izpildīt ar savu profesiju saistītās darbības (piem., lasīt, rakstīt) pat ar optisku ierīču (briļļu, lupas) palīdzību. Aklumu var radīt dažādas acu slimības (glaukoma, trahoma, acu traumas, radzenes, redzes nerva un tīklenes slimības), kā arī organisma vispārējas slimības (cukura diabēts), saindēšanās ar metilspirtu u. c. [https://medicine.lv/raksti/aklums_pme]

 

Pēc ievainojuma acī var iekļūt mikroorganismi, kas strauji vairojas, acs sastruto un, ja laikus netiek ārstēta, tā ir jāizoperē. Vissmagākā komplikācija pēc acs ievainojumiem ir simpātiskā oftalmija, kuras dēļ redze var zust gan ievainotajā, gan veselajā acī. Ļoti smagu acu traumu gadījumā aci izoperē un aizstāj ar protēzi. Pēc ievainojuma acī var palikt svešķermeņi, visbiežāk metāla šķembas. Svešķermeņi iespējami drīz jāizņem (parasti ar elektromagnētu), jo tīklenē, lēcā, stiklveida ķermenī u. c. acs audos tie rada pārmaiņas (metalozi) un acs pamazām kļūst akla. Acs ābola sasitumi (trulās acu traumas) rodas no sitieniem pa aci. [https://medicine.lv/raksti/acu_traumas_pme]

 

No tīklenes redzes nervs iziet nedaudz sāņus (deguna virzienā) no acs ābola mugurējā pola; šo vietu sauc par redzes nerva disku. Tā apvidū nav gaismjutīgu elementu, tāpēc to sauc par aklo plankumu. Galvaskausa dobumā 50 % redzes nerva šķiedru krustojas ar tādām pašām pretējās puses redzes nerva šķiedrām, tāpēc katrā galvas smadzeņu lielajā puslodē nonāk redzes nervu šķiedras no abām acīm. Apmēram 4 mm uz sāniem (deniņu virzienā) no redzes nerva diska, gandrīz mugurējā pola apvidū, tīklenē ir t. s. dzeltenais plankums ar centrālo bedrīti. Tā ir tīklenes visjutīgākā vieta. [https://medicine.lv/raksti/acs_pme]

 

Aklā zarna ir resnās zarnas maisveida sākumdaļa, kas atrodas zem atveres, pa kuru tievā zarna ieplūst resnajā. Aklā zarna novietota vēdera dobuma labās puses apakšdaļā tūliņ virs cirkšņa saites. Tās garums ir apmēram 8 cm, platums – 7 cm. No aklās zarnas apakšgala atzarojas tievs (diametrs 0,5–1 cm), garuma ziņā variabls (parasti 8–20 cm) rudimentārs veidojums – tārpveida piedēklis (appendix), ko nepareizi mēdz saukt par aklo zarnu. Tā novietojums stipri dažāds. Visbiežāk tas iet lejup uz mazo iegurni un sievietēm sasniedz labo olnīcu un olvadu. Retāk piedēklis novietojies gar tievās zarnas beigu daļu leņķī starp tievo zarnu un aklo zarnu, aiz aklās zarnas vai arī aiz tievās vai augšupejošās zarnas. Aklo zarnu un piedēkli vēderplēve aptver no visām pusēm. [https://medicine.lv/raksti/akla_zarna_pme]

 

Dunduri ir divspārņu kārtas dzimta; asinssūcēji kukaiņi. Pasaulē apmēram 3000 sugu, biežāk sastopamas trīs ģintis – diždunduri (Tabanus), zeltači (Chrysops) un lietenes jeb aklie dunduri (Chrysozona). Attīstās ūdenī, dūņās vai slapjās smiltīs. Mātītes dēj 300–600 olu kaudzītēs uz augu lapām virs ūdens vai tā tuvumā. Pēc 3–8 dienām izšķiļas tārpveida kāpuri, kas pārdzīvo 7 attīstības stadijas un pēc pārziemošanas iekūņojas. Pēc 4–6 nedēļām izlido jaunais dundurs. Dunduriem patīk siltums un gaisma. [https://medicine.lv/raksti/dunduri_pme]

 

Kāpēc ezerus sauc par Akļiem?

Kārtojot folkloras materiālus par Augšzemes ezeriem, diezgan bieži iznāca sastapties ar ezera nosaukumu Aklis, turklāt ļoti daudzos gadījumos teikās un nostāstos arī paskaidrots, kāpēc ezers tā nosaukts. Šīs teikas un nostāsti, kas galvenokārt savākti 20. gs. trīsdesmitajos gados, tagad glabājas Latviešu folkloras krātuvē.

Kopumā Augšzemē ir astoņi ezeri, kas saukti par Akļiem vai arī par Aklezeriem, Aklajiem ezeriem vai Aklīšiem: Daudzeses Znotiņu Aklais ezers, Seces Aklis (Aklītis), Šēderes Raudas Aklezers, Saukas Svaru Aklis, Aknīstes Aklais (Mazais) ezers, Valles Taurkalnes Aklais ezers, Rites Sargūnu Aklais ezers un Kalna Ermītes (Aklais) ezers. Izmēru ziņā Augšzemes Akļi pārsvarā ir nelieli ezeri, kuru platība tikai nedaudzos gadījumos pārsniedz dažus hektārus. Vēl viena Akļu īpatnība ir tā, ka tie lielākoties atrodas purvos vai purvainos mežos un cilvēkiem ir grūti pieejami. Akļi ir plaši pārstāvēti ar folkloras materiāliem – par dažiem no šiem ezeriem Latviešu folkloras krātuvē glabājas vairāk teiku un nostāstu (piemēram, par Seces Akli), par citiem Akļiem teiku ir mazāk, bet par Kalna Aklo jeb Ermītes ezeru un Rites Sargūnu Aklo ezeru Latviešu folkloras krātuvē teiku nav vispār.

Viens no parastākajiem teiku motīviem ir šāds: kaut kādu iemeslu dēļ ezeru gribējuši nolaist, sākuši rakt grāvi, bet racēji kļuvuši akli un grāvja rakšanu pārtraukuši. No tā ezers arī ieguvis nosaukumu.

Tā no Sudmalnieku mājām uz Daudzeses Znotiņu Aklo ezeru bijis rakts kanāls, lai varētu ierīkot dzirnavas. Kanāla racēji kļuvuši akli, un tā cēlies ezera nosaukums. Seces Akli senos laikos lielkungs mēģinājis nolaist Daugavā. Licis grāvračiem rakt grāvi. Bet, tikko sākuši rakt vai arī bijuši tik tālu aizrakušies, ka zivis sākušas nākt, visi racēji uz reizi kļuvuši akli. Tā nu kungam ezeru nav izdevies nolaist. Katru reizi, kad mēģinājuši rakt, kļuvuši akli.

Cits skaidrojums savdabīgajam ezera nosaukumam dažādās variācijās saistīts ar cilvēku vai lopu aklumu. Daudzeses Znotiņu Aklā ezera nosaukums esot radies šādi: kādreiz veca vecenīte gājusi ciemā pie savas paziņas, un pa ceļu viņai pretim krizdams un klupdams nācis akls teļš. Tajā pašā laikā pa gaisu laidies ezers un gaidījis, kad kāds uzminēs viņa vārdu, lai varētu krist zemē. Šā ezera vārds bijis Aklis. Vecenīte, kā jau kārtīga sēliete, ieraudzīdama teļu, savā izloksnē iesaukusies: „Ak, tu nabaga lopiņš, viņš jau teiriž oklis!” Un tajā vietā ar lielu šņākoņu nokritis ezers, kuru tagad pazīst ar nosaukumu Aklis.

Pēc citiem nostāstiem ezeru nosaukumu izcelsme ir visai vienkārša. Tā Daudzeses Znotiņu Aklais ezers tā nosaukts tādēļ, ka tam nav iztekas, vai arī tāpēc, ka ūdens tajā ir melns un dzidrs, no pašas malas dziļš. Valles Taurkalnes Aklais ezers savu nosaukumu dabūjis no tā, ka ezers neko neatdod un viss, ko tas dabū, nogrimst un pazūd. Citā teikā stāstīts, ka šajā ezerā noslīcis bruņinieks. Vēl citā – ka divi puiši šajā ezerā noķēruši savādu zivi, kuru atprasīt nācis pats Velns.

Ar Velna muļķošanu saistīts Saukas Svaru Aklis.

Ar ezeru aklumu, kas gan tomēr nav ietekmējusi ezeru nosaukumu izcelsmi, saistās vēl vesela teiku virkne par lielā Saukas ezera derībām ar citiem ezeriem, kuram vairāk ūdens. Līdzīgas teikas ir arī par Saukas ezera un Viesītes Sūpes ezera, kā arī Saukas ezera un Rites Ķebānu ezera derībām. Negodīgajā sacensībā zaudējuši, abi uzvarētie ezeri pamazām aizauga, tas ir, kļuva akli. Un tiešām – šie ezeri ir purvaini un aizaugoši.

Kā redzams, teiksmaino variantu, kā Augšzemes Akļi ieguvuši savu savādo nosaukumu, ir daudz un tie lielākoties ir saistīti ar mītisko spēku darbošanos vai kādiem citiem neizskaidrojamiem notikumiem, kuru ietekmē ezers guvis savu nosaukumu. Un tomēr ir kaut kas vārdos nepasakāms, kas Augšzemes Akļus padara savā ziņā līdzīgus. Varbūt šo līdzību var ieraudzīt Augšzemes Akļu fotogrāfijās no augšas? Un vēl – šķiet, ka Augšzemē Akļu ir vairāk nekā citos Latvijas novados. Kāpēc? [Urtāns 2015 : http://www.videsvestis.lv/kapec-ezerus-sauc-par-akliem/]

 

Puika, meitene un bērns – labākie Latvijas literatūras darbi jaunajiem lasītājiem

Rasa Bugavičute-Pēce ir dramaturģe, kas 2016. gadā debitēja literatūrā, kad apgādā „Lietusdārzs” iznāca viņas pirmā grāmata „Mans vārds ir klimpa, un man patīk viss”. Autores otrā grāmata vairs nav tik rotaļīga un viegla un pievēršas ļoti nopietnām tēmām, jo tumsa, par ko runā autore, patiesībā ir aklums.

Stāsta galvenais varonis ir Jēkabs. Nē, viņš nav apveltīts ar pārdabiskām spējām. Viņš vienkārši ir bērns, kas piedzimis akliem vecākiem. Turklāt piedzimis redzīgs. Tieši šajā formulā arī balstās viss grāmatas sižets.

Jēkabs jau no mazotnes kļūst par atbildīgo un apzinīgo mazo pieaugušo. Viņš tā arī mammai jautā, „kā tad īsti ir, kas tad viņam skaitās tā pieaugšana, ja viņam jau ir nācies piedzimt pieaugušam”. Jēkabs ir redzīgs, atbildīgs un trausls, kā jau cilvēks, uz kura pleciem gulstas pārāk liels smagums. Autore lasītājam liek aizdomāties (bet varbūt atcerēties) par tiem cilvēkiem, kas dzīvo viņpus veiksmes, panākumu, bagātības un pat ikdienības rāmjiem, jo nav viegli būt neredzīgu vecāku bērnam. Un arī pašiem vecākiem nav viegli, jo viņi ne tikai atrodas savas neredzības uzliktajā izolācijā, bet arī klīst kaut kur sabiedrības nomalē, apkārtējo līdz galam nesaprasti. [Berzinska 2020 : https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/puika-meitene-un-berns–labakie-latvijas-literaturas-darbi-jaunajiem-lasitajiem.a354543/]

Par ikdienišķu parādību 18. gadsimtā bija kļuvušas bērnu infekciju slimības – masalas, garais klepus un skarlatīna. Vidzemes guberņā no 1787. līdz 1795. gadam 7646 mirušo skaitā 3550 bija bērni. [..] Arī bakas Apriķos nebija retums, tas minēts mācītāja K. F. Elferfelda uzslavas rakstā, ko viņš saņēma 1805. gadā no konsistorijas par cilvēku nosūtīšanu potēties pret bakām (tas minēts Teodora Kallmeiera (Theodor Kallmeyer) grāmatā „Die Evangelischen Kirchen und Prediger Kurland” (1910). Spilgts šīs sērgas piemērs ir Neredzīgais Indriķis, kurš kļuva akls, izslimojot bakas. Kā norāda Ludis Bērziņš, vienlaikus ar Neredzīgo Indriķi ar bakām slimojis ir arī viņa brālis, kuram neredzīga kļuva viena acs. Tas liecina, ka bakas izslimoja gandrīz visi bērni. [Sagatavots pēc: Vesperis 2008 : https://www.lu.lv/materiali/apgads/raksti/731.pdf]

 

Raksta [„Latviešu zemnieka pirmie soļi literārajā laukā. Neredzīgā Indriķa parādīšanās eiropeiskās tautas apgaismības, Veimāras mākslas filozofijas un baltvācu dzimtbūšanas atcelšanas diskursa kontekstā”] uzmanības centrā ir Neredzīgā Indriķa ienākšana literatūras pasaulē 1806. gadā. Tas paplašina tradicionālo letonikas skatījumu uz šo fenomenu, atklājot arī ğermānistikas un salīdzinošās literatūras horizontus. Tādējādi līdz šim tikai nacionālā kontekstā nozīmīgā Indriķa uznākšana uz literatūras skatuves iegūst savu vietu daudz plašākajās baltvācu literārās telpas norisēs. No vienas puses, latviešu Homēra literārās darbības sekmētājs K. G. Elverfelds ir tā figūra, kas saista šo negaidīto aklā dzejnieka epifāniju ar Šillera un Šellinga klasisko un romantisko mākslas filozofiju un mākslas antropoloğiju. No otras puses, dzimtzemnieka dzejnieka parādīšanās kalpo dzimtbūtniecības pretiniekiem kā estētisks arguments diskusijā par tās atcelšanu. Tieši šajā apstāklī, nevis mīlestībā pret latviešu tautu, slēpjas patiesā motivācija, kas liek U. fon Šlipenbaham, G. Merķelim, F. B. Albersam un ğenerālgubernatoram Pauluči atbalstīt Indriķi. [Taterka, Krastiņa 2008 : 31 : https://www.lu.lv/materiali/apgads/raksti/731.pdf]

Biruta Delle Aklais (1989; audekls, eļļa).

Strūklaka – skulptūra „Māra”

Vēsturiski Baldones Ceriņu parkā līdzās sēravota ieguves vietai „Ķirzaciņa” bijusi arī sēravota ūdens ņemšanas vieta „Māra”, kas attēlo dziednieciskā ūdens aizbildni Svēto Māru. Skulptūru atklāja 1940. gadā, un to veidoja tēlnieks Voldemārs Jākobsons. Teika vēsta, ka reiz kāda skaista, bet akla meitene Māra, mazgājoties ar sēravota ūdeni, atguvusi redzi. Skulptūra 1970. gadā tika nozagta un atrasta, tomēr 1996. gadā tā tika sabojāta. 2015. gadā tēlnieks Valtis Barkāns no Iecavas novadā atrasta akmens tika izveidojis skulptūras „Māra” prototipu. [Sagatavots pēc: https://www.redzet.eu/photo/struklaka-skulptura-mara-baldone-V-1402-20/view/Baldones_ceri%C5%86u_parks_un_s%C4%93ravots]

Baldone Skulptūra „Māra”. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/20493/]

Arkatūra – nelielu dekoratīvu arku virkne (sienas dekorēšanai). Šo arku rindu mēdz saukt arī par aklajām arkām, un tās plaši izmanto gan sakrālo, gan laicīgo celtņu dekorēšanai. Aklās arkas nesedz logus vai durvis, tās veido fasādes ornamentālās arhitektūras elementu, jo tām nav nesošās funkcijas. Dažkārt arkāde ir tik gara, ka veido pilnu frīzi. Arkādes izpildījumam var izmantot gan citu materiālu, gan iekrāsošanu, gan apdares materiāla kārtojumu rakstā. Tāpat nelielas dekoratīvās arkādes izmanto arī kapelu un baznīcu iekšsienu dekorēšanai, piemēram, izceļot veltījumus, uzrakstus vai piemiņas plāksnes. Vecākā arkatūra Rīgā atrodas uz Doma baznīcas senākās (romāņu stilā celtās) apsīdas ārsienas, un tā ir visai vienkārša. Toties historicisma stilā būvētās Rīgas ēkas lepojas ar daudzveidīgām arkatūrām, tai skaitā, izmantojot gan ķieģeļu kārtojumu arkā, gan krāsošanu un glazūru.

Attēlā – neogotiskā arkatūra uz Latvijas Mākslas akadēmijas frīzes, arhitekts V. Bokslafs, 20. gs. sākums. [https://www.artermini.lv/raksts.php?t=100&bu=1]

 

1998. gadā līdzās baltajai 19. gs. villai „Marta” Jūrmalā pacēlās monolīta koka celtne – viesu nams, kur it kā aklās ēkas sienas divu stāvu augstumā ietver sevī četrus slēgtus apartamentus, bibliotēku, kinozāli, mākslas galerijas, ziemas dārzu, ēdamzāli, profesionālo virtuvi un japāņu akmensdārzu ar trīs kaskāžu ūdenskritumu iekšējā pagalmā. Sienu un jumta konstrukcijas monumentālas un acīm neslēptas, taču visā tajā jūtams savs vieglums, pat gaisīgums. Arhitekts Meinhards fon Gerkāns. [http://arhitekti.vincents.lv/lv/products/rezidence-villa-marta]

 

Dzīvojamā māja Rīgā, Brīvības un Pērnavas ielas stūrī

Lai izolētos no krustojuma trokšņiem, dzīvojamajai mājai Brīvības un Pērnavas ielas stūrī projektā tika piedāvāta erkeru sistēma, kur pret krustojumu ir aklas sienas, bet stiklotās pavērstas pret saulainajām debess pusēm. Erkeru plastika, kāpināta kvartāla stūrī, veido Rīgas centram raksturīgo stūra akcentu. [https://www.arhitektivb.lv/projekti/63/dzivojama-maja-riga-brivibas-un-pernavas-ielas-sturi]

 

Nepieciešamību būvēt jaunu torni ir radījusi lidostas attīstība, kuras gaitā ir gan būtiski pagarināts skrejceļš, gan ievērojami palielinājies lidojumu skaits, gan izveidojušās „aklās zonas”. Vecā, 1973. gadā būvētā torņa augstums nav pietiekams, lai nodrošinātu nepieciešamo teritorijas vizuālo pārredzamību un modernas tehnikas izvietošanu nākotnē. [Sagatavots pēc: https://buvlaukums.lv/lv/news/article/par-jauna-rigas-lidostas-gsv-torna-labako-metu-bal-3823/]

Spēlfilma Likteņdzirnas (1997). Režisors J. Streičs.

Stāsts par neseno vēsturi Latvijā. Likteņa melodrāma ar raibas komēdijas elementiem un tautā jau folklorizējušos mūziku. Mīlas trijstūris – nedziedināms zinātnieks, akla meitene un jauns lauku muzikants uz mežonīgā kapitālisma dzimšanas, sīkpartiju konfliktu, pilsētas ņirbas un dziedošās dzimtenes dabas fona. Uzvar brīnums un mīlestība. [https://www.filmas.lv/movie/1089/]

Dziesma Laime ir akla. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika, izpilda M. Ruskis.

Dziesma Aklais muzikants. J. Bārtula mūzika, izpilda grupa „Mūzikas kolekcija”.

Dziesma Aklā valdnieka dziesma. M. Čaklā vārdi, I. Kalniņa mūzika, izpilda U. Roze.

Dziesma Laimīgs. I. Feldmaņa vārdi un mūzika, izpilda N. Rutulis.

Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. Viņš tiem arī sacīja līdzību: „Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē?” Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. [Bībele 1997 : 854]

 

Saistībā ar Svētā Jāņa Pāvila II iedibināto XXIII Pasaules slimnieku dienu pāvests Francisks Vatikānā 2014. gadā vērsās pie tiem, kuri strādāja veselības aprūpes jomā kā profesionāļi un brīvprātīgie: „Šī gada temats mudina mūs pārdomāt Ījaba grāmatas fragmentu: „Aklajam es biju acis, un klibajam kājas es biju”. Gribu to darīt sapientia cordis – sirds gudrības – perspektīvā.

  1. Šī gudrība nav teorētiskas, abstraktas zināšanas, prātojumu rezultāts.
  2. Sirds gudrība nozīmē kalpot brālim.
  3. Sirds gudrība nozīmē būt ar brāli. Laiks, kas tiek pavadīts blakus slimajam, ir svēts laiks.
  4. Sirds gudrība nozīmē iziet no sevis pretī brālim. Mūsdienu pasaule dažreiz aizmirst, cik vērtīgs ir laiks, kas tiek pavadīts pie slimā gultas, jo mūs ir pārņēmusi steiga, darbības un ražošanas neprāts, un mēs aizmirstam nesavtības dimensiju, to, ko nozīmē uzņemties rūpes un atbildību par otru.
  5. Sirds gudrība nozīmē būt solidāriem ar brāli, netiesājot viņu. Žēlsirdībai ir vajadzīgs laiks. Laiks, lai aprūpētu slimos, un laiks, lai viņus apmeklētu.” [Sagatavots pēc: http://www.radiolg.lv/arhivs/]

 

Starptautiskā Braila raksta diena

4. janvārī pasaulē atzīmē starptautisko Braila raksta dienu, ko vēl 19. gs. ieviesa francūzis Luijs Brails.

Braila raksts ir rakstības metode, kuru lasīšanai un rakstīšanai lieto akli cilvēki vai cilvēki ar vāju redzi, izmantojot tausti. Savam izgudrojumam Luijs Brails iedvesmojās no karavīriem, kas bija izstrādājuši metodi, kā lasīt ziņojumus tumsā.

Luijs Brails bija kurpnieka dēls, kurš triju gadu vecumā zaudēja redzi acu iekaisuma dēļ. Tēva darbnīcā viņš netīšām sev iedūra ar īlenu, un, tā kā iekaisums skāra arī otru aci, Luijs kļuva akls.

Taču viņa personiskā drāma padarīja Luiju par daudzu citu cilvēku glābēju. 15 gadu vecumā viņš radīja Braila rakstu, iedvesmojoties no franču karavīra, vārdā Čārlzs Barbjē, kurš zēnam parādīja rakstu, ko tolaik karavīri izmantoja, lai lasītu ziņojumus tumsā. Luijs to visu ņēma vērā un radīja jaunu uz izciļņiem balstītu tehniku, kas tūkstošiem vājredzīgu vai aklu cilvēku pasaulē joprojām ļauj rakstīt un lasīt. [https://www.biblioteka.lv/starptautiska-braila-raksta-diena-articleitem-35046/]

 

Latvijas Neredzīgo biedrība (LNB) ir lielākā un vecākā sabiedriskā labuma organizācija, kas apvieno un pārstāv 1., 2. un 3. grupas redzes invalīdu intereses Latvijā.

LNB valde un aktīvisti piedalās valsts politikas veidošanā, aizstāvot savu biedru intereses. Vadošie darbinieki sadarbojas ar Labklājības ministriju, aktīvi darbojas Invaliditātes lietu nacionālajā padomē, kurā apspriež Latvijas Republikas likumu un normatīvo aktu projektus, kas attiecas uz sociālo jomu, transporta pakalpojumiem, vides pieejamību u. c. [Sagatavots pēc: http://lnbiedriba.lv/]

 

Trīs Valmieras tehnikuma audzēkņi guvuši atzinību skolēnu mācību uzņēmumu konkursā. Jaunieši ieguvuši vienu no prestižākajām balvām – FedEx Access Award, ko piešķir tam Eiropas mācību uzņēmumam, kura ražotais produkts ir gan inovatīvākais, gan ar lielāko eksporta potenciālu un labumu sabiedrībai. Jauniešu uzņēmums „Safe & Stable” izstrādājis un pārdod inovatīvus spieķus cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Tajos iestrādāti sensori, kas ar skaņu brīdina par priekšā esošu šķērsli.

Ideja par to, ka jāveido šāds spieķis, radusies uzņēmuma dalībniekam Ērikam Eduardam, kad puisis uz ielas redzējis cilvēku ar redzes traucējumiem, kurš vēlējies pāriet ielu, bet acīm redzami juties ļoti nedroši, nespējot saprast, vai tuvumā ir automašīnas un vai tās ir apstājušās. Jaunieši uzzināja, ka balto spieķi cilvēki ar redzes traucējumiem bieži vien uztver ne tikai kā palīgu, bet arī kā traucēkli, jo ar to nejauši sanāk iebakstīt citiem cilvēkiem un automašīnām. Tāpēc jaunieši izstrādāja spieķi, kas „pamana” šķērsli uz ceļa pirms pieskaršanās tam un izdod skaņas signālu, brīdinot spieķa lietotāju par situāciju uz ceļa vai citām iespējamām briesmām. [Sagatavots pēc: Kuzmina 2018 : https://www.la.lv/valmieras-skoleni-parsteidz-radits-inovativs-spiekis-neredzigajiem]

 

Izbaudīt, kā jūtas neredzīgs cilvēks

Atveras treilera durvis, es nokļūstu pilnīgi tumšā telpā, un 23 gadus vecā Ieva, kas atrodas tajā, ierosina, lai atrodu grāmatu. Treileris iekārtots kā neliels dzīvoklis, un es sāku taustīties. Ieva mazliet palīdz – uz grīdas nevajag meklēt. Taustos pa krēsliem, galdu, skapīšiem, pa ceļam apgāžot glāzi un vēl dažus virtuves priekšmetus. Grāmatu neatrodu un dodos pa to pašu ceļu atpakaļ. Ieva smejas – es jau divreiz meklētajam esot pagājusi garām.

Apmēram tādas bija sajūtas, ko 2008. gadā varēja izbaudīt tie liepājnieki, kas apmeklēja tumšo treileri, kurā interesenti mēģināja izbaudīt, kā sadzīvē jūtas akls cilvēks. Ieva pati ir akla kopš dzimšanas, un viņa pastāstīja, ka cilvēku reakcija un attieksme esot ļoti dažāda. Netrūkstot arī tādu gadījumu, kad viņai rupji uzbļauj – skaties, kur ej, ja nākas kaut kam uzskriet virsū. Akcija ar melno treileri un citām aktivitātēm saistībā ar vājredzīgo un neredzīgo cilvēku dzīvi notika, atzīmējot 10 gadu jubileju, kopš arī Liepājā atzīmē Baltā spieķa dienu. [Pastore 2008 : https://www.liepajniekiem.lv/zinas/sabiedriba/izbaudit-ka-jutas-neredzigs-cilveks/]

 

Aklā iela atrodas Vecrīgā un atzarojas no Pils ielas Daugavas virzienā. Izveidojusies 1454. gadā, kad pilsētā šajā vietā uzcēla aizsargmūrus. Aklā iela ir daļa no tā sauktās Trauksmes ielas, kas viduslaikos gājusi gar aizsargmūri visapkārt pilsētai. 19. gs. šī strupceļa iela tika nosaukta par Maisa ielu, bet, tā kā Rīgā bija divas Maisa ielas, tad 1920. gadā tā pārdēvēta par Aklo ielu. [Rīgas ielas 2001 : 88]

 

Izrāde „Puika, kurš redzēja tumsā” ir intensitātē neatslābstošs, pamatīgs stāsts par pieaugšanu, pienākumu un toleranci, kuru Nacionālā teātra Jaunajā zālē iestudēja režisors Valters Sīlis pēc Rasas Bugavičutes-Pēces darba. Dzīve kā dzīve, bet stāsts ir skaudrāks, jo no mazā Jēkaba ir daudz vairāk atkarīgs, nekā viņš pats sākotnēji apzinās, – ne tikai aizskriet pēc cepumiem uz tuvāko bodīti, saskaitīt kafijas dzērējus pie svētku galda, bet arī atdarīt mammas sakniebtās lūpas un būt blakus ik dienu.

Neredzīgo ģimene ir reljefs salīdzinājums, lai uz tik pašsaprotamo ikvienas ģimenes sadzīvi, kurā reti var iztikt bez grumbuļiem un kompromisiem, paskatītos saasināti un pirms elpas ievilkšanas žēlabām atgādinātu, ka citiem ir vēl vairāk ko zaudēt. Gan dramaturģei, gan režisoram veiksmīgi izdevies izvairīties no fragmentācijas, izveidojot vienotu, likumsakarīgu, intensitātē neatslābstošu un pamatīgu stāstu.

Neredzīgo pasaules kontekstā īpaši veiksmīgi funkcionē ikdienas realitātes konstruēšana, aktieriem izmantojot sadzīviskus priekšmetus skaņu kāpinoša mikrofona tuvumā. Tas uzskatāmi atklāj citas maņas – dzirdes – saasināšanos, kad ir liegta acu gaisma.

Dramaturģe darbības laiku marķējusi ar 20. gs. 90. gadu aktualitātēm, kad Rietumi straujiem soļiem ienāca no padomju varas atbrīvotajā, joprojām pelēkajā ikdienā. Tās visai maz ko izteiks nākamajām paaudzēm, bet pagaidām vēl darbojas, raisot sentimentālas asociācijas – gan čerepaškas nindzjas un Lesija, gan dziesma par melno panteru un The Prodigy, kur nu vēl Gerkens un partneri, pirmie lego klucīši, emodži un polifoniskās melodijas.

Luga ieguva Grand Prix balvu Spēlmaņu naktī 2019./2020. gadā. [Sagatavots pēc: https://www.diena.lv/raksts/kd/teatris/akla-milestiba.-izrades-_puika-kurs-redzeja-tumsa_-recenzija-14232122 un https://teatris.lv/izrade/puika-kurs-redzeja-tumsa]

 

Kas ir aklā zona, un kāpēc tā ir jāievēro?

Katru dienu uz ceļiem notiek negadījumi, kuriem iemesli var būt dažādi – neuzmanība, laikapstākļi, ceļa infrastruktūra utt. Viens no biežākajiem avārijas cēloņiem ir tas, ka otrs transportlīdzeklis atrodas mašīnas aklajā zonā.

Aklā zona ir nepārredzams ceļa posms, ar ko saskaras ikviens transportlīdzekļa vadītājs. Citiem satiksmes dalībniekiem šajā zonā atrasties ir bīstami, īpaši kravas automašīnu aklajā zonā, jo kravas mašīna ir liela un smaga, attiecīgi inerce un bremzēšanas ceļš ir lielāks. Lai izvairītos no aklās zonas, nelīdz ne transportlīdzekļa atpakaļskata spoguļi, ne arī šofera perifērā redze, atliek vienīgi paļauties uz to, ka par aklās zonas esamību zina arī citi ceļu satiksmes dalībnieki. [https://vervo.lv/lv/jaunumi/nozares-jaunumi/2103-kas-ir-akla-zona-un-kapec-ta-ir-jaievero]

 

Aklais randiņš Dabas muzejā

2021. gadā Latvijas Dabas muzejā notika mazo ērgļu vērotāju un pētnieka Uģa Bergmaņa pirmais aklais randiņš. Jau vairākus gadus mazo ērgļu pētnieks Uģis Bergmanis izmantoja tiešraides kameru, lai varētu noskaidrot mazo ērgļu ligzdošanas nianses, un līdztekus zinātniskajam darbam deva iespēju ikvienam neatkarīgi no atrašanās vietas visu gaišo diennakts laiku vērot mazo ērgļu pāra Grietas un Ginta rūpes par mazuli tīmekļa vietnē www.pomarina.lv.

Dzīvnieku vērošana tīmeklī ir labs paņēmiens, kā, netraucējot ar savu klātbūtni savvaļas dabu, cilvēki var uzzināt, kas dabā notiek tad, kad mūsu tur nav. Vērotājiem no Latvijas piebiedrojās arī vācieši, igauņi un citi, jo saite uz Latvijas vietni tika izvietota starptautiski iecienītā Igaunijas dabas vērotāju tīmekļa vietnē. [Sagatavots pēc: Miglone: https://www.estars.lv/print/?mode=news&objID=11499]

 

Aklā Valentīna varoņdarbi Bauskas pilī Muzeju naktī

2019. gadā, kad tika atzīmēta Brīvības cīņu simtgade, pieminēja gan karalauka varonību, gan novērtēja tos, kuru cīņas ierocis ir vārds un taure, spalva un ota. Muzeju naktī ar programmu „Aklā Valentīna varoņdarbi” cēla godā visu laikmetu un novadu varoņus.

Mūsdienās mazpazīstamo, bet 17. gs. otrajā pusē Kurzemes hercogistē un citās Eiropas valstīs slaveno karotāju Johanu Lībeku pazina pēc iesaukas Aklais Valentīns, kas iegūta tādēļ, ka viņš bijis vienacis un tukšo acs dobumu vienmēr sedzis ar garu matu šķipsnu. Aklais Valentīns ar savu drosmi un karavadoņa talantu piedalījies Kurzemes hercogistes cīņās ar tālaika spēcīgāko Baltijas jūras reģiona lielvalsti – Zviedriju. Savu ievērojamāko uzvaru Aklais Valentīns izcīnīja ap 1659. gada jūniju Bauskas apkaimē, netālu no Lietuvas robežas, kur Aklais Valentīns un viņa vadītie pulki ievilināja slazdos no Vidzemes atvesto ap 1000 vīru lielo Zviedrijas armijas korpusu. Cīņa tika uzvarēta, un rezultātā 1660. gada 9. jūlijā hercogs Jēkabs varēja atgriezties Kurzemes hercogistē pēc trīs gūstā pavadītiem gadiem. Aklais Valentīns krita 1664. gada maijā kaujā pie Polockas. 1669. gadā viņa mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Bauskas baznīcā.

Par Aklā Valentīna varoņdarbiem ir daudz nostāstu un leģendu. Viens no spilgtākajiem apcerējumiem ir Rutku Tēva romāns „Aklais Valentīns”. [Jegorova 2019 : https://www.bauska.lv/lv/notikumi/akla-valentina-varondarbi-bauskas-pili-muzeju-nakti-6148]

 

Latvijas televīzija sagatavojusi raidījumus par aklo šahu, kur, piemēram, portāla TVNET otrās šaha sezonas pirmās sērijas raidījumā viesojās lielmeistars Arturs Neikšāns un jaunā šahiste Agnesa Teravetisjana. Aklo šahu ar aizsietām acīm izspēlēja Miķelis Vingris un šaha lielmeistars Arturs Neikšāns. [Sagatavots pēc: https://sejas.tvnet.lv/7156704/sahs-un-mats-ar-mikeli-vingri-aklais-sahs]